Franšīzes līgumu veidi starptautiskajā praksē

Franšīzes līgumu veidi starptautiskajā praksē


Autore: Viktorija Jarkina

Jurista Vārds, 11.11.2008., Nr.43 (548)

Franšīzes līguma sarežģītā struktūra parasti nesaista sabiedrības uzmanību. Kad patērētāji iegādājas produktus vai izmanto pakalpojumus, viņi domā par franšīzes struktūrvienībām. Tas, kāda veida franšīze tiek izmantota konkrētajai vienībai, patērētājam parasti nav zināms. Kā norāda UNIDROIT (Starptautisko privāttiesību institūts) franšīzes eksperti, franšīzes veids, ar kuru patērētāji praksē sastopas visbiežāk, ir komercdarbības formāta franšīze (business format franchising; turpmāk - BFF).1 Vadoties pēc M. Mendelsona2 un A. Cirata3 uzskatiem, BFF raksturo šādi elementi:

1) franšīzes devēja izstrādāta un veiksmīgi funkcionējoša komercdarbības sistēma;

2) franšīzes devēja atšķirība no citiem komersantiem, atpazīstamība jeb individualizācija, kas iekļauj preču zīmi, zīmolu, nosaukumu u. c.;

3) know-how, īpašas, tikai franšīzes devējam zināmas franšīzes izmantošanas tehniskās un/vai komerciālās zināšanas;

4) franšīzes devējam ir jāmāca franšīzes ņēmējs, kā pareizi izmantot franšīzi praksē;

5) franšīzes devēja labā slava un pozitīvā reputācija;

6) tiesību izmantot franšīzes devēja preču zīmi, zīmolu un sistēmu piešķiršana;

7) tiešas vai netiešas atlīdzības izmaksa franšīzes devējam par franšīzes izmantošanu;

8) franšīzes ņēmējs iegulda savus līdzekļus franšīzes devēja komercdarbībā;

9) franšīzes līgumattiecības ir nodibinātas ar franšīzes līgumu;

10) franšīzes devējam vispirms jāizstrādā veiksmīga komercdarbības sistēma;

11) franšīzes devējam jāatbalsta franšīzes ņēmējs personāla apmācībā, franšīzes izmantošanā, telpu iekārtošanā u. c. franšīzes komercdarbības sākumstadijā;

12) franšīzes devējam jāuztur ilgstošas lietišķas attiecības ar franšīzes ņēmēju, jāturpina sniegt atbalstu franšīzes izmantošanā;

13) franšīzes ņēmējam franšīzes devēja uzraudzībā ir tiesības izmantot franšīzes devēja preču zīmi, zīmolu, know-how un baudīt franšīzes devēja labo slavu (franšīzes devēja kontrole);

14) franšīzes ņēmējam jāiegulda franšīzes komercdarbībā savas investīcijas;

15) franšīzes devējam jābūt franšīzes komercdarbības īpašniekam;

16) franšīzes ņēmējam ir jāmaksā franšīzes devējam par franšīzes līgumā piešķirto tiesību izmantošanu.

Tā, piemēram, par BFF spilgtāko piemēru var uzskatīt McDonald's vai Pizza Hut franšīzi.

2004. gada UNIDROIT informācijas par franšīzi atklāšanas parauglikuma (UNIDROIT Model Franchise Disclosure Law4) (turpmāk tekstā - parauglikums) 2. pantā ir sniegta šāda BFF definīcija: franšīze nozīmē tiesības, kuras franšīzes devējs piešķir franšīzes ņēmējam, par tiešu vai netiešu finansiālu atlīdzību nodarboties ar komercdarbību preču vai pakalpojumu pārdošanā franšīzes ņēmēja vārdā atbilstoši franšīzes devēja izstrādātajai sistēmai. Šī sistēma iekļauj know-how (zinātību) un atbalstu, nosaka pamatkārtību, kādā jāvada franšīzes komercdarbība (jānodarbojas ar franšīzes komercdarbību), ieskaitot nozīmīgu un ilgstošu darba kontroli no franšīzes devēja puses, un ir neatņemami saistīta ar franšīzes devēja izstrādātās preču zīmes, pakalpojuma zīmes, zīmola izmantošanu.

Kaut arī apakšfranšīzes devējs ir atbildīgs par franšīzes tīkla funkcionalitāti konkrētajā teritorijā, lielākais risks un atbildība gulstas uz franšīzes devēja pleciem, jo viņš riskē ar visu franšīzes tīklu un ir atbildīgs par tā funkcionalitāti kopumā.

Autore vērš uzmanību uz to, ka vienota viedokļa5 par franšīzes veidiem nav. Tas liecina gan par franšīzes savdabīgumu dažādās valstīs un ekonomisku ieinteresētību konkrētā tiesiskā darījumā, gan par dažādu speciālistu subjektīvu priekšstatu par franšīzi, kas daļēji ir iemesls, ka praksē pastāv vairāki franšīzes veidi, piemēram, ražošanas franšīze, izplatīšanas franšīze, pakalpojumu franšīze u. c. BFF ir atdalīta no citiem franšīzes veidiem, tomēr tiek lietota arī citos franšīzes veidos, piemēram, galvenajā franšīzē vai attīstības līgumā, piedāvājot tiesības izmantot noteiktu komercdarbības formātu. Citus franšīzes veidus dažreiz var lietot vispārēji, raksturojot licencēšanas operācijas vai produktu izplatīšanu, ko nevar uzskatīt par franšīzi,6 bet, runājot par BFF, autore guvusi pārliecību, ka tiek runāts par franšīzi tās īstajā nozīmē.

Franšīze ir tikai instruments. Bet mehānisms, ar kura palīdzību instruments sāk darboties, ir franšīzes līgums. Franšīzes līgums ir franšīzes tiesisko attiecību pamats, kas apliecina pušu gribu iesaistīties tiesiskajā darījumā, piešķir pusēm tiesības, uzliek pienākumus, kā arī nosaka pušu uzvedības noteikumus. Slēdzot franšīzes līgumu, nepieciešama visu tā dalībnieku rīcībspēja un gribas izteikums. Līdzīgi kā pastāv dažādi franšīzes veidi, praksē pastāv arī vairāki franšīzes līgumu veidi, no kuriem ir atkarīgas franšīzes līguma pušu tiesības un pienākumi.

 

Franšīzes līgumu veidi praksē

Dažādu franšīzes veidu esamība praksē ir kļuvusi par pamatu starptautiskās franšīzes līguma attīstībai. Franšīzes līgumu veidus var klasificēt pēc vairākiem kritērijiem, proti, pēc teritoriāla principa, pēc franšīzes līguma pušu tiesību un pienākuma apjoma, pēc franšīzes devēja lomas līgumiskajās attiecībās ar franšīzes ņēmējiem u. c. kritērijiem.7

Visspilgtākais piemērs, kā nošķirt franšīzes līguma veidu pēc pušu pienākumu un tiesību apjoma, ir nošķirt BFF no citiem franšīzes veidiem (izplatīšanas, ražošanas un pakalpojuma franšīze).

Pēc franšīzes devēja lomas līgumiskajās attiecībās ar franšīzes ņēmējiem var nodalīt tiešo un netiešo (pastarpināto) franšīzi, izmantojot galvenās franšīzes līgumu.8 Būtiskākā atšķirība abos veidos ir franšīzes devēja loma attiecībās ar franšīzes un apakšfranšīzes ņēmējiem. Tiešajā franšīzē franšīzes devējs pats9 slēdz līgumus un kārto attiecības ar franšīzes ņēmējiem, savukārt centrālās franšīzes gadījumā ar to nodarbojas apakšfranšīzes devējs.10

Pēc teritoriālā principa var nošķirt teritoriālās attīstības jeb attīstības līgumu (area development agreement; development agreement) un galvenās attīstības līgumu (master development agreement).11

Šīs klasiskās franšīzes devēju izmantotās metodes, lai starptautiski paplašinātos, salīdzinājumā ar citām metodēm nav piemērojamas katrā situācijā. Kā piemēru no citām metodēm var minēt licences līgumus jeb galvenās franšīzes līgumus un franšīzes/licences hibrīdlīgumus.12

Licences līgumā franšīzes devējs galvo franšīzes ņēmējam/licenciātam, ka viņš franšīzes sistēmu un atsevišķos gadījumos preču zīmes drīkst izmantot ārvalstīs. Bez iesākuma apmācības, kuru piedāvā franšīzes ņēmējam/licenciātam, franšīzes devējam nav jāpiedāvā papildu apmācība vai palīdzība, viņš ir brīvs no jebkādiem blakus pienākumiem.

Galvenās franšīzes līguma saīsinātajā versijā daudzi tipiskie pienākumi uzlikti apakšfranšīzes devējam, bet pašam franšīzes devējam dotas dažādas tiesības, kuras no galvenās franšīzes līguma ir izslēgtas.

Franšīzes/licences hibrīdlīgumam parasti ir tradicionālā patenta, zinātības (know-how) vai preču zīmes licences forma, saskaņā ar kuru franšīzes ņēmējam/licenciātam būs atļauts izplatīt produktus, ievērojot ražotāja/franšīzes devēja/licences devēja izvirzītos noteikumus par komercdarbības formātu.

Kopuzņēmumu (joint ventures)13 formu izmanto, arī slēdzot starptautiskus franšīzes līgumus. Bieži to lieto, lai risinātu finansēšanas problēmas, kā arī lai nodrošinātu, ka franšīzes devējs uzņemas daļu riska. Tādēļ to apvieno ar attīstības līgumu vai ar galvenās franšīzes līgumu. Parasti šādos gadījumos franšīzes devējs un partneris rada kopuzņēmumu, kurš visbiežāk ir korporatīvs, bet tā var būt arī līgumsabiedrība vai trests. Šis kopuzņēmums noslēdz franšīzes līgumu ar franšīzes devēju, kļūst par apakšfranšīzes devēju, turpina veidot franšīzes struktūrvienības un piešķirt apakšfranšīzes tāpat kā parasts apakšfranšīzes devējs. Alternatīva: kopuzņēmums var noslēgt attīstības līgumu ar franšīzes devēju un tā kļūt par attīstītāju.14

Viena no svarīgākajām priekšrocībām, iesaistot kopuzņēmumu franšīzes darījumos, ir finansiālais ieguldījums, ko franšīzes devējs var dot franšīzes tīklam kopumā. Šī sistēma ir īpaši piemērota valstīm, kurās ir problēmas ar finansējumu, toties ir pārējie franšīzes izaugsmei nepieciešamie priekšnoteikumi (piemēram, mazi uzņēmumi vai cilvēki ar uzkrājumiem, kurus tie gatavi investēt apakšfranšīzē).

Lai kādu metodi franšīzes devējs izvēlētos franšīzes sistēmas attīstīšanai - tiešo franšīzi vai galveno franšīzi, ar kopuzņēmumiem vai bez, viņam katram konkrētam gadījumam ir jānodrošina labākais veids, kā korporatīvā organizācija pievienosies franšīzes aktivitātēm no centrālā biroja vai nodaļas vai izveidos filiāli. Jāatgādina arī, ka filiāle ir atsevišķa likumīga organizācija, turpretim uzņēmuma nodaļa tāda nav. Tas, vai franšīzes devējs izvēlēsies izmantot organizācijas nodaļu vai filiāli, bieži būs atkarīgs no nodokļu un vispārējiem menedžmenta apsvērumiem. Jebkurā gadījumā iesai­stītā organizācija, filiāle vai nodaļa darbojas kā franšīzes devēja, piešķirot franšīzes.15

Franšīzes līgumu, kura mērķis ir vienas teritorijas ietvaros un noteiktā laika posmā nodibināt vairākas franšīzes struktūrvienības, piemēram, veikalus, restorānus, frizētavas, var nosaukt par teritoriālo franšīzi (territorial franchise). Praksē pastāv divi teritoriālās franšīzes līgumu veidi: centrālās franšīzes līgums un attīstības līgums. Bieži vien abi šie līguma veidi var būt kombinēti.16

 

Tiešās franšīzes regulējums

Kā jau atzīmēts iepriekš, tiešās franšīzes attiecības paredz, ka franšīzes devējs pats slēdz franšīzes līgumus ar franšīzes ņēmējiem, kā arī personīgi sniedz tiem atbalstu un nodrošina kontroli.17

Tiešā franšīze ietver tradicionālo struktūrvienības (unit) franšīzi, franšīzi kā attīstības līgumu un noteikto teritoriju pārstāvošus līgumus.18

Attīstības līgumi ietver izņēmuma (ekskluzīvo) tiesību piešķiršanu attīstītājam, lai attīstītājs pats var izveidot un vadīt noteiktu skaitu franšīzes mazumtirdzniecības preču veikalu noteiktā teritorijā. Starptautiskās franšīzes kontekstā teritorija parasti var veidot visu vai neatņemamu kādas valsts sastāvdaļu. Taču pirms franšīzes mazumtirdzniecības preču veikalu izveidošanas no attīstītāja kā franšīzes ņēmēja iespēju robežās tiek prasīts noslēgt vienības franšīzes līgumu ar franšīzes devēju attiecībā uz šādu mazumtirdzniecības preču veikalu.

Attīstības līgumi atšķiras no galvenās franšīzes līgumiem tādējādi, ka attīstītājs negūst tiesības uz apakšfranšīzi, jo viņam pašam ir jāizveido un jāvada visi franšīzes mazumtirdzniecības preču veikali. No otras puses, apakšfranšīzes ņēmējam saskaņā ar galvenās franšīzes līgumu tiek piešķirtas tiesības uz apakšfranšīzi.19

Tiek uzskatīts, ka galvenās attīstības līgumu spektrs ir daudz plašāks nekā teritorijas attīstības līgumu, jo īpašnieka attīstības līgumi ir paredzēti, lai ietvertu daudz lielāku ģeogrāfisko zonu, tādu kā visu valsti, štatu vai provinci, un tie ir gatavi lietošanai starptautiskās franšīzes kontekstā. Turklāt franšīzes ņēmējam pašam parasti nav jāuzturas teritorijā, kas ir piešķirta attīstītājam galvenās attīstības līgumā. Pretēji - teritorijas attīstības līgumā franšīzes ņēmējs pats bieži uzturas attiecīgajā teritorijā. Tā rezultātā galvenās attīstības līgumiem jānodarbojas ar daudziem jautājumiem, kas nav raksturīgi teritorijas attīstības līgumiem.

Teritorijas attīstības līgumu vajadzētu izmantot apstākļos, ja franšīzes ņēmējs ir nolēmis tur personīgi uzturēties un aktīvi uzraudzīt un apkalpot katru no attīstītāja franšīzes mazumtirdzniecības preču veikaliem teritorijā. No otras puses, galvenās attīstības līgumu vajadzētu izmantot apstākļos, kuros ir vērojamas ģeogrāfiskās imperatīvas vai franšīzes ņēmēja valsts valodas, kultūru, paradumu, parašu/muitas, likumu un komerciālās prakses atšķirības salīdzinājumā ar ārvalsti, kurā ir plānota attīstība, noraidot franšīzes ņēmēja fizisko uzturēšanos šādā valstī. Atbilstoši galvenās attīstības līgumam franšīzes ņēmējs nevarētu uzraudzīt un sniegt pakalpojumus katrā atsevišķā franšīzes tirdzniecības preču veikalā tāpat kā teritorijas attīstības līgumā. Tā, ar galvenās attīstības līgumu no attīstītāja tiek gaidīts, lai viņš nodarbina pats savu organizāciju un lai ir neatkarīgāks.20

Struktūrvienības franšīzē (unit franchise) franšīzes devējs pats piešķir franšīzi atsevišķiem franšīzes ņēmējiem ārvalstīs, tāpēc to var atzīt par vistiešāko franšīzes līguma pušu sadarbības veidu.21 Šajā gadījumā noslēdz starptautiskās franšīzes līgumu, kurā iesaistītās puses ir franšīzes devējs un franšīzes ņēmējs. Šī franšīzes forma starptautiskajā franšīzē netiek bieži lietota, ja vien to neslēdz ģeogrāfiskā un kultūras ziņā tuvas valstis. Lielākoties šie līgumi attiecas uz tirdzniecības uzņēmumiem, kuriem pieder ievērojamas finansiālas investīcijas, piemēram, viesnīcu komercdarbības gadījumā.22 Struktūrvienības franšīze visvairāk ir izplatīta nacionālajās attiecībās.23 Tiešā franšīze, kas attīstās uz parastas franšīzes pamata, tiek uzskatīta par visvienkāršāko un efektīvāko franšīzes struktūru un bieži vien tiek izmantota nacionālajā franšīzē kā franšīzes ekspluatēšana no vienas struktūrvienības (telpas).24

Kaut gan katrā franšīzes līgumā sakarā ar franšīzes veidu var būt savas īpatnības, tomēr līgums par vienas struktūrvienības franšīzi (single-unit franchising agreement) tiek atzīts par visu franšīzes līgumu bāzi.25

Pēc līguma par vienas struktūrvienības franšīzi franšīzes devējs piešķir franšīzes ņēmējam tiesības uz franšīzes lietošanu pēc franšīzes devēja sistēmas franšīzes līgumā norādītajā atrašanās vietā (franšīzes līgumā jānorāda adrese). Saskaņā ar tādiem līgumiem franšīzes ņēmējs nesaņem ekskluzīvas tiesības uz teritoriju, tas nozīmē, ka cits potenciāls franšīzes ņēmējs var saņemt tiesības uz to pašu franšīzi kaut blakus mājā. Kaut arī šādu ekskluzīvu tiesību nav, pastāv tiesu prakse, kas norāda, ka franšīzes līgumā ir lietderīgi atsevišķi norādīt ekskluzīvas tiesības uz teritoriju. Par pierādījumiem tam kalpo lieta Sheck v Burger King Corporation (SD Fla 1991).26

Cits tiešās franšīzes līguma veids ir līgums par vairāku struktūrvienību franšīzi (multi/multiple unit franchise agreement). Atbilstoši tam franšīzes ņēmējam ir piešķirtas tiesības teritorijā, uz kuru viņam ir ekskluzīvas tiesības, atvērt noteiktu franšīzes uzņēmumu skaitu iepriekš ar franšīzes devēju saskaņotās adresēs. Šis franšīzes līgums paredz franšīzes uzņēmumu atvēršanu pēc noteikta grafika, turklāt pēc jauna franšīzes uzņēmuma atvēršanas tiek noslēgts līgums par vienas struktūrvienības franšīzi.

Kaut arī līgumi, kas pārstāv noteiktu teritoriju, (area representation agreements) tiek izmantoti starptautiskajā franšīzē un dažreiz tiek saukti par galvenās franšīzes līgumiem jeb attīstības līgumiem, jāatzīmē, ka tie tomēr nav franšīzes līgumi, bet drīzāk līdzinās komercaģenta līgumiem. Saskaņā ar šādu vienošanos franšīzes devējs piešķir teritorijas pārstāvim tiesības lūgt franšīzes devējam izvēlēties konkrētus iespējamos franšīzes ņēmējus, turklāt viņam ir tiesības piedāvāt noteiktus pakalpojumus jau esošajiem šīs teritorijas franšīzes ņēmējiem franšīzes devēja interesēs. Šiem pakalpojumiem būtu jāsedz gan vienību dibināšana, gan to turpmākā funkcionēšana.27

Teritoriju pārstāvošie līgumi dažreiz tiek uzskatīti par galvenās franšīzes variantu, kurā franšīzes devējs saņem tādu pašu peļņu kā galvenajā franšīzē. Tajā pašā laikā franšīzes devējs gan izvairās no dažādām ar to saistītām problēmām, piemēram, franšīzes sistēmas kontroles, preču zīmes nodošanas apakšfranšīzes devējam un problēmām, kas rodas sakarā ar galvenās franšīzes līguma izbeigšanu. Tā kā teritorijas pārstāvji parasti neiegulda apakšfranšīzes devējam līdzīgas investīcijas un neattīsta firmas prestižu, kā to saskaņā ar galvenās franšīzes līgumu darītu apakšfranšīzes devēji, franšīzes devējam no teritorijas pārstāvjiem nebūtu jāgaida līdzīgas darbības. Teritorijas pārstāvniecības līgumus izmanto kā alternatīvu galvenajai franšīzei un uzskata par līdzīgiem ar tiešās franšīzes līgumiem, kur tiešas līgumattiecības ar franšīzes ņēmēju saglabā franšīzes devējs, nevis teritorijas pārstāvis. Teritorijas pārstāvis vienīgi meklē iespējamos franšīzes ņēmējus, izvaicā tos un iesniedz rekomendācijas par viņu atbilstību franšīzes devēja prasībām. Teritorijas pārstāvis var uzņemties kādas no franšīzes devēja veiktajām kontroles funkcijām, piemēram, mācīt un pārbaudīt, kā franšīzes ņēmējs izmanto franšīzes sistēmu un preču zīmes, bet arī šajā gadījumā teritorijas pārstāvis rīkojas tikai kā franšīzes devēja pārstāvis.28

Vēl viens tiešās franšīzes līguma veids ir (teritorijas) attīstības līgums.29 Attīstības līguma gadījumā attīstītājam ir tiesības noteiktā teritorijā un pēc iepriekšēja grafika atvērt vairākas vienības. Tāda franšīze vienmēr iekļaus attīstības līgumu.30 Attīstības līgumā franšīzes devējs pats slēdz līgumu ar attīstītāju (franšīzes ņēmēju) un kontrolē tā turpmāko darbu.31 Franšīzes devējs un attīstītājs var stāties līgumattiecībās, kas attiecas uz katru atsevišķu attīstītāja atvērtu vienību, šajā gadījumā bez atsevišķiem vienības līgumiem starp franšīzes devēju un attīstītāju eksistēs arī strukturāls attīstības līgums. No otras puses, attīstības līgums var ietvert gan strukturālo vienošanos, gan vienību līgumus. Saskaņā ar struktūrvienības līgumiem attīstītājs ir franšīzes ņēmējs ar tādām pašām tiesībām un pienākumiem, kādi ir jebkuram citam franšīzes ņēmējam. Attīstības līgumi, kas vēl nesen nebija starptautiski izplatīti, tagad iegūst arvien lielāku atzinību valstīs, kas ir tālu no franšīzes devēja valsts. Starptautiskajā kontekstā šis līguma veids pārstāv specifiskas problēmas, kas var neeksistēt iekšzemē. Ir nepieciešams būtisks finansējums, lai izveidotu sistēmu.32 Lai pēc iepriekš noteikta grafika varētu atvērt vairākas struktūrvienības, attīstītāja rīcībā jābūt pamatīgam finansiālam nodrošinājumam. Ja vienošanās neapmierina, sistēmas pārņemšana franšīzes devējam vai jebkuram citam attīstītājam izmaksā ļoti dārgi. Problēmas var sagādāt arī nereāli attīstības grafiki, kaut arī tā nav tikai specifiska starptautiskās franšīzes vai attīstības līgumu iezīme.33 Individuālajam franšīzes ņēmējam pēc šāda franšīzes parauga atvērtajām struktūrvienībām nebūs neatkarīga tiesiska statusa, un tādas struktūrvienības varēs uzskatīt par franšīzes ņēmēja uzņēmuma nozari.34

Galvenās attīstības franšīzes līgumos A. Konigsbergs35 iesaka iekļaut šādus noteikumus:

1) tiesības piešķirt lietošanā franšīzes sistēmu un preču zīmes, jo tie ir jautājumi, kas vislabāk ir aplūkoti vienības franšīzes līgumos. Vēl vairāk, franšīzes devējs piešķirs attīstītājam tikai tiesības būt par franšīzes sistēmas izņēmuma (ekskluzīvu) attīstītāju noteiktā teritorijā, un saskaņā ar šādu piešķiršanu attiecīgi noslēgt franšīzes līgumus ar franšīzes devēju, lai izveidotu un vadītu franšīzes mazumtirdzniecības preču veikalus tajā teritorijā.

Lai tālāk pastiprinātu iepriekš minēto principu, jānorāda, ka attīstības līgums nav jāveido kā franšīzes līgums un tas nepiešķir attīstītājam tiesības lietot franšīzes sistēmu vai preču zīmes. Attīstītājam nevajadzētu ļaut pārdot vai nodot savas tiesības bez prasības pārdot vai uzticēt visas viņa tiesības saskaņā ar katru vienības franšīzes līgumu vienam un tam pašam pircējam. Tiek ieteikts, ka fundamentāli iemesli, kuru dēļ franšīzes devējs parasti izvēlas slēgt attīstības līgumu, nosaka, ka attīstītājam būs tiesības nodot savas tiesības saskaņā ar attīstības līgumu un katru no viņa individuālajiem vienības franšīzes līgumiem;

2) attīstības grafiku;

3) attīstības līguma spēkā esa­mību;

3) piešķiramo tiesību apjomu;

4) atlīdzību un citus maksājumus;

5) attīstītāja darba resursu ap­jomu;

6) noteikumus, kas attiecas uz attīstītāja tiesībām pieņemt franšīzes sistēmu un veikt reklāmas un promocijas aktivitātes pēc paša iniciatīvas.

Kā norādīts parauglikuma 2. pantā,36 attīstības līgums ir līgums, ar kuru franšīzes devējs par tiešu vai netiešu finansiālu atlīdzību piešķir citai personai tiesības iegūt vairāk nekā vienu vienas un tās pašas franšīzes sistēmas franšīzi. Attīstības līgumus izmanto lielu teritoriju attīstībai. Starptautiskajā aspektā attīstības līgums ir ļoti interesants. Bieži vien attīstības līgumus izmanto kā alternatīvu galvenās franšīzes līgumam.37 Pēc attīstības līguma franšīzes devējs dod franšīzes ņēmējam "teritorijas izmantošanas tiesības", atbilstoši kurām franšīzes devēja tiesības un pienākums pēc franšīzes līguma noslēgšanas ir atvērt līgumā noteikto franšīzes uzņēmumu skaitu.

Attīstības līgums neparedz franšīzes lietošanas tiesības, arī ne tiesības uz franšīzes devēja intelektuālā īpašuma izmantošanu. Pēc katra franšīzes uzņēmuma atvēršanas franšīzes ņēmējs ar franšīzes devēju noslēdz līgumu par vienas struktūrvienības franšīzi.

Saskaņā ar attīstības līguma būtību franšīzes devējs piešķir franšīzes ņēmējam ne tikai tiesības uz noteiktas ekskluzīvas teritorijas izmantošanu, bet arī tiesības uz franšīzes lietošanas tiesību nodošanu trešajām personām (apakšfranšīzes ņēmējiem).

Attīstības līgums ir izmantojams starptautiskajā franšīzē. Atbilstoši šim līgumam franšīzes ņēmējs saņem ekskluzīvas tiesības noteiktā valsts (valstu) teritorijā atvērt maksimālu franšīzes uzņēmumu skaitu, kuru var aprēķināt pēc noteiktas formulas. Tomēr, kā raksta A. Konigsbergs, vēl par agru un pārāk maz pieredzes par galvenās attīstības līgumu izmantošanu praksē, lai paredzētu minētā līguma starptautiskas izmantošanas apjomus. Protams, mazākiem franšīzes devējiem, apsverot starptautisko paplašināšanos pirmo reizi, vai tiem franšīzes devējiem, kam nav prasīto resursu, galvenās franšīzes kārtība turpinās būt vēlamais "transports" starptautiskai attīstībai.38

 

Galvenās franšīzes līgums (netiešā franšīze)

Galvenās franšīzes līgumi ietver izņēmuma (ekskluzīvo) tiesību piešķiršanu, ko franšīzes devējs piešķir apakšfranšīzes devējam. Atbilstoši šiem līgumiem apakšfranšīzes devējam pašam var piederēt un viņš var vadīt vai dot franšīzes apakšņēmējiem īpašuma tiesības un atļaut franšīzes mazumtirdzniecības preču veikala darbību izņēmuma teritorijā.39 Izņēmuma teritorija ir uzskatāma par ārvalsti, jo reti kad franšīzes devējs piešķir galveno franšīzi savā valstī. Galvenās franšīzes līguma atšķirīgā iezīme ir apakšfranšīzes devēja spēja dot apakšfranšīzi. Tādējādi rodas konceptuālas grūtības, kad tiek strukturētas galvenās franšīzes attiecības un veidoti galvenās franšīzes līgumi gan no juridiskās, gan no komercdarbības perspektīvas. Būtiski, ka apakšfranšīzes devējs darbosies kā franšīzes devējs ārzemju valstī, lietojot franšīzes devēja franšīzes sistēmu un preču zīmes, kā arī licencēs to lietošanu trešās puses apakšfranšīzes ņēmējiem. Apakšfranšīzes devējs uzņemas finansiālu apgrūtinājumu un risku, kā arī vadības atbildību par franšīzes sistēmas izveidi, uzturēšanu un uzraudzību ārzemju valstī.

Jāatzīmē, ka galvenās franšīzes līgumi risina jautājumus, kuri netiek risināti parastā vienības franšīzes līgumā. Tāpat kā attīstības līgumiem to raksturs vairāk līdzinās "lietussarga" līgumiem, saskaņā ar ko ir noslēgti vienības franšīzes līgumi. Turklāt galvenās franšīzes līgumus nevajadzētu sagatavot, pieņemot vienības franšīzes līgumu galvenās franšīzes līguma apstākļos. Galvenās franšīzes līgumi pēc sava rakstura ir ievērojami sarežģītāki nekā citi franšīzes līgumu veidi.40

Saskaņā ar parauglikuma 2. pantu galvenā franšīze nozīmē tiesības, kuras franšīzes devējs piešķir citai personai (apakšfranšīzes devējam), lai tā nodotu franšīzi trešajām personām (apakšfranšīzes ņēmējiem).41

Kā jau atzīmēts, galvenās franšīzes līgums vienmēr iekļauj apakšfranšīzi.42 Tiek uzskatīts, ka starptautiskajā franšīzē visizplatītākais franšīzes līguma veids ir galvenās franšīzes līgums.43 Galvenās franšīzes līgumā franšīzes devējs piešķir citai personai - apakšfranšīzes devējam - tiesības nodot franšīzi tālāk franšīzes ņēmējiem kādas teritorijas ietvaros un/vai pašam nodarboties ar franšīzes komercdarbību. Citiem vārdiem runājot, apakšfranšīzes devējs citā valstī var rīkoties līdzīgi kā franšīzes devējs.44 Par tādu tiesību piešķiršanu apakšfranšīzes devējs maksā franšīzes devējam atlīdzību, kuras apmērs un samaksas kārtība var būt ļoti atšķirīga un atkarīga no pašas franšīzes vērtības un valsts franšīzes regulējuma kopumā. Starptautiskās franšīzes izmantošana neaprobežojas tikai ar starptautisku kontekstu, jo tā var tikt izmantota arī nacionālās franšīzes kontekstā.45

Kā uzskata A. Konigsbergs, apakšfranšīzes devēja investīcijas un iesai­stīšanās galvenās franšīzes attiecībās, neapšaubāmi, noteiks ekskluzīvu raksturu apakšfranšīzes devēja tiesībām galvenās franšīzes līgumā.46 Slēdzot galvenās franšīzes līgumu, franšīzes devējam jāpievērš uzmanība šādām pazīmēm:

(a) franšīzes devēja starptautiskā mārketinga stratēģijai;

(b) apakšfranšīzes devēja zināšanām un pieredzei, lai efektīvi darbotos pārējā teritorijā;

(c) apakšfranšīzes devēja spējai efektīvi darboties pārējā teritorijā;

(d) finanšu resursiem un cilvēkresursiem, kas ir pieejami apakšfranšīzes devējam;

(e) galvenās franšīzes līguma mērķis var tikt apdraudēts, ja apakšfranšīzes devējam nav piemērotu resursu, lai pienācīgi attīstītu franšīzes sistēmu visā teritorijā tās izmēra dēļ vai tādēļ, ka teritorija ietver vairāk nekā vienu valsti.47

Galvenās franšīzes līguma pamatā vienmēr būs divi līgumi: starptautiskās franšīzes līgums starp franšīzes devēju un apakšfranšīzes devēju (galvenās franšīzes līgums) un nacionālās franšīzes līgums starp apakšfranšīzes devēju un apakšfranšīzes ņēmējiem (apakšfranšīzes līgums). Saskaņā ar apakšfranšīzes līgumu apakšfranšīzes ņēmējam var piešķirt tiesības izmantot vairāk nekā vienu franšīzi. Kā jau iepriekš norādīts, tādu līgumu sauc par vairāku struktūrvienību franšīzes līgumu (a multi-unit franchise agreement).48 Piešķirot ekskluzīvās tiesības apakšfranšīzes devējam, franšīzes devējs paļaujas vienīgi uz apakšfranšīzes devēju viņa franšīzes sistēmas izaugsmē ārvalstī. Tā rezultātā franšīzes devējam ir jāuzstāj uz minimālo attīstības plānojuma sarakstu, prasot apakšfranšīzes devējam izveidot un uzturēt darbībā noteiktu skaitu franšīzes mazumtirdzniecības preču veikalu katru galvenās franšīzes līguma termiņa garumu.49.

Parasti starp franšīzes devēju un apakšfranšīzes ņēmējiem nav tiešu attiecību, tomēr kā izņēmums dažās valstīs tādas prasības izriet no intelektuālā īpašuma tiesību regulējuma.50 Apakšfranšīzes devējs atbilstoši galvenās franšīzes līgumam rīkojas līdzīgi kā franšīzes devējs, piešķirot franšīzes ņēmējiem tiesības un uzliekot pienākumus, un uzņemas risku par visas apakšfranšīzes sistēmas veiksmīgu darbību.

Galvenās franšīzes līgumā ir gan savi plusi, gan mīnusi.51 Par plusiem var uzskatīt franšīzes devēja franšīzes tīkla izplatīšanu ārvalstu teritorijā, neieguldot tik daudz finanšu līdzekļus, ja viņš to darītu pats. Turklāt apakšfranšīzes devējs labāk par franšīzes devēju pārzinās savas valsts komercdarbības specifiku, tradīcijas un kultūru, kas palīdzēs sekmīgai franšīzes izmantošanai konkrētajā valstī.52 Franšīzes devējs nevarēs pats kontrolēt franšīzes līguma izpildi, ja franšīze būs pārāk tālu no franšīzes devēja mītnes zemes. Apakšfranšīzes ņēmējs savukārt iegūs tiesības izmantot un/vai piešķirt apakšfranšīzes ņēmējiem tiesības uz pārbaudītas, veiksmīgas un pazīstamas franšīzes komercdarbības izmantošanu.53

Par galvenās franšīzes līguma mīnusiem var uzskatīt franšīzes devēja ierobežoto kontroli pār savu franšīzes komercdarbību apakšfranšīzes devēja teritorijā, jo parasti franšīzes devējam nav nekādu līgum­attiecību ar apakšfranšīzes ņēmēju, bet ir līgums tikai ar apakšfranšīzes devēju.54 Franšīzes devējam ir jāuzticas apakšfranšīzes devējam, ka viņš tam piešķirtās tiesības, arī tiesības uz intelektuālo īpašumu, izlietos labā ticībā. Parasti apakšfranšīzes devējs ir ieinteresēts izpildīt galvenās franšīzes līguma nosacījumus. Problēmas var parādīties tad, kad galvenās franšīzes līguma nosacījumi netiek pilnībā izpildīti.55 Vēl viena problēma ir saistīta ar pelņas sadali starp apakšfranšīzes devēju un franšīzes devēju.56 Apakšfranšīzes devējam un franšīzes devējam var būt atšķirīgi uzskati par pelņas sadali.57 Jautājums ir par to, kam būtu jāsaņem mazāka atlīdzība - franšīzes devējam vai apakšfranšīzes devējam, kurš uzņemas lielāku risku, un kādās proporcijās būtu jāsadala peļņa? Atbildes uz šiem jautājumiem var mēģināt noregulēt galvenās franšīzes līgumā, tomēr būtu jāievēro, ka līgumā nekad nebūs iespējams paredzēt visus problemātiskos jautājumus.

Autore uzskata: kaut arī apakšfranšīzes devējs ir atbildīgs par franšīzes tīkla funkcionalitāti konkrētajā teritorijā, lielākais risks un atbildība gulstas uz franšīzes devēja pleciem, jo viņš riskē ar visu franšīzes tīklu un ir atbildīgs par tā funkcionalitāti kopumā, turklāt viņam jānodrošina apakšfranšīzes devēja atbalsts un apmācība visā galvenās franšīzes līguma darbības laikā.

Īpašu uzmanību, autores ieskatā, ir pelnījis jautājums par franšīzes līgumattiecību izbeigšanu, kā arī gadījumiem, kad franšīzes devējs kā tiesību subjekts beidz pastāvēt vai zaudē savas tiesības uz intelektuālā īpašuma tiesību izmantošanu. Galvenās franšīzes līguma juridiskā daba ir tāda, ka franšīzes devējam ir problemātiski lauzt līgumu, jo, pirmkārt, praksē apakšfranšīzes devējs var prettiesiski turpināt franšīzes attiecības ar apakšfranšīzes ņēmējiem, otrkārt, līgumattiecību izbeigšana neprognozējami ietekmēs apakšfranšīzes ņēmējus.58 Galvenās franšīzes līgumattiecību izbeigšanas, franšīzes devēja kā tiesību subjekta pastāvēšanas izbeigšanas vai tiesību uz intelektuāla īpašuma izmantošanu zaudēšanas (izbeigšanas) ietekmi uz apakšfranšīzes ņēmējiem var uzskatīt par galvenās franšīzes līguma vājākajām vietām.59 Izklāstīto problēmu risinājums varētu būt detalizēti regulēts līgumā, paredzot, kas katrā konkrētā gadījumā notiek ar apakšfranšīzes ņēmējiem, papildus piebilstot, ka viss risks būtu jāuzņemas apakšfranšīzes devējam, lai viņš tālāk nepieciešamības gadījumā kā pilntiesīgs galvenās franšīzes līguma subjekts varētu tiesāties ar franšīzes devēju.

Konkrētajā gadījumā apakšfranšīzes ņēmējus var uzskatīt par labticīgiem ieguvējiem, kuriem nevajadzētu ciest no franšīzes devēja un apakšfranšīzes devēja "attiecību skaidrošanas".

Kā raksta A. Konigsbergs,60 vispārīgi runājot, apakšfranšīzes devēja saistību nepildīšana, kas ir ietverta galvenās franšīzes līgumā, ļaujot franšīzes devējam pārtraukt to, neatšķiras no saistību nepildīšanas, ko parasti nodrošina vienības franšīzes līgums. Tipiska saistību nepildīšana varētu ietvert:

• apakšfranšīzes devēja maksātne­spēju vai bankrotu;

• apakšfranšīzes devēja kavēšanās veikt maksājumus franšīzes devējam;

• apakšfranšīzes devēja neveiksme, sniedzot prasītos finanšu paziņojums;

• apakšfranšīzes devēja tiesību nodošana pretēji galvenās franšīzes līguma noteikumiem;

• nekonkurēšanas saistību pārkāpums;

• apakšfranšīzes devēja neveiksme, aizsargājot franšīzes sistēmas integritāti, un veids, kādā apakšfranšīzes lieto preču zīmes, utt.

Iespējams, ka būtiskākā atšķirība līgumu laušanā ir apakšfranšīzes devēja saistību nepildīšana, kas izriet no viņa neveiksmes, pildot savus pienākumus, un apakšfranšīzes devēja saistību nepildīšana, nenodrošinot, ka apakšfranšīzes ņēmējs piemēroti lieto franšīzes sistēmu un preču zīmes atbilstoši franšīzes devēja rokasgrāmatām. Tas nodrošina franšīzes devēju ar viņa vienīgo reālo kontroles ietekmes līdzekli pār veidu, kādā franšīzes sistēma ir izveidota un tiek vadīta ārvalstī. Var būt nopietnas un tiesiskas viedokļu atšķirības starp franšīzes devēju un apakšfranšīzes devēju, piemēram, kā vajadzētu izturēties pret apakšfranšīzes ņēmēju. Apakšfranšīzes devējs, ja viņš tic, ka apakšfranšīzes ņēmējs, kas nepilda honorāra maksājuma saistības, nevar to izdarīt, jo pārdošana, kas ir izveidota noteiktā franšīzes mazumtirdzniecības preču veikalā, ir zemāka, nekā gaidīts vairāku iemeslu dēļ, var labi vienoties ar apakšfranšīzes devēju attiekties no honorāru maksājuma noteiktā laika periodā. Šādos apstākļos franšīzes devējs var nepārzināt situāciju. Var būt daudzi līdzīgi piemēri, kur viedokļi var ievērojami atšķirties, un vienīgais drošais līdzeklis ir pārliecināties, ka ir iespēja sazināties, kad rodas sarežģīta situācija.61

Attīstības un galvenās franšīzes līguma atšķirības ir tādas, ka saskaņā ar galvenās franšīzes līgumu franšīzes devējs piešķir apakšfranšīzes devējam (galvenās franšīzes ņēmējam) tiesības ne tikai patstāvīgi nodarboties ar franšīzes attīstību, bet arī slēgt apakšfranšīzes līgumus tajā teritorijā, kurā viņam ir franšīzes devēja piešķirtās tiesības attīstīt franšīzi.62

Uz galvenās franšīzes pamata tika izstrādāts galvenais attīstības līgums (master development agreement). Atbilstoši šim līgumam franšīzes devējs galvenās franšīzes ņēmējam ne tikai piešķir ekskluzīvas tiesības patstāvīgi atvērt jaunus franšīzes uzņēmumus noteiktā teritorijā, bet arī dod tiesības trešajām personām (apakšfranšīzes ņēmējiem). Galvenās franšīzes ņēmējam ir deleģētas tiesības noslēgt gan tiešus franšīzes līgumus, gan arī teritorijas attīstības līgumus. Principā var teikt, ka galvenās franšīzes ņēmējam ir līdzīgas tiesības kā franšīzes devējam, bet tikai noteiktā teritorijā.63

 

BFF līgums kā franšīzes līguma pamatveids

BFF līgumu klasifikācija notiek pēc pušu tiesību un pienākumu apjoma izklāsta līgumā. BFF līguma izmantošana ir iespējama gan starptautiskajā līmenī, gan arī nacionālajās franšīzes attiecībās. BFF kā franšīzes veida izmantošana pēdējā laikā tikai pieaug, un nākotnē tā varētu simbolizēt franšīzi kopumā.64

Var nodalīt šādus BFF līguma pamatelementus:

1) komersants (franšīzes devējs) ir izveidojis komercdarbības sistēmu, kas darbojas, un ir nolēmis piedāvāt tiesības izmantot viņa sistēmu arī citam komersantam (franšīzes ņēmējam);

2) abiem komersantiem ir likumīgi un finansiāli neatkarīgi uzņēmumi: franšīzes ņēmējs iegulda savu naudu un uzņemas risku zaudēt ieguldīto naudu, ja uzņēmums izrādās neveiksmīgs;

3) tiesības izmantot franšīzes sistēmu iekļauj arī tiesības franšīzes ņēmējam izmantot franšīzes ņēmēja aktīvus, proti, viņa know-how, kāds ir komercdarbības veids un tehniskās metodes, viņa preču zīmes un citus intelektuālos īpašumus;

4) franšīzes ņēmējs savukārt uzņemas sekot franšīzes devēja izstrādātajām metodēm un maksāt pieprasīto atlīdzību, parasti iestājmaksu un/vai turpmākos maksājumus; turpmākie maksājumi tiek aprēķināti kā procentu likme no apgrozījuma;

5) franšīzes devējam ir tiesības uzraudzīt, kā franšīzes ņēmējs izmanto franšīzes sistēmu;

6) franšīzes devējs uzņemas piedāvāt franšīzes ņēmējam nepieciešamo apmācību un turpmāko palīdzību.65

Bez jau minētajām saistībām starp iesaistītajām pusēm līgumā un palīgdokumentos var būt arī citas vienošanās un saistības.66 Dažas no tām var būt strīdīgas un ne visas vienlaikus ir iekļautas līgumā. Kuras no tām tiks iekļautas BFF līgumā, ir atkarīgs no līguma satura un pušu gribas, piemēram:

1) franšīzes devēja uzņemšanās nepiedāvāt citas franšīzes vai pašam neiesaistīties viņa piedāvātajā franšīzes komercdarbībā. Tas attiecas uz to teritoriju, kurā franšīzes ņēmējam ir tiesības attīstīt savu komercdarbību ("teritoriālās ārkārtējās tiesības");

2) franšīzes ņēmēja pienākums pārdot tikai franšīzes devēja produktus ("produktu ārkārtējās tiesības");

3) franšīzes ņēmēja pienākums iegādāties produktus, kurus viņš pārdod vai izmanto franšīzes komercdarbībā, tikai no franšīzes devēja vai franšīzes devēja apstiprinātiem un/vai rekomendētiem piegādātājiem;

4) franšīzes devēja nodrošināti indikatīvie cenrāži precēm un pakalpojumiem franšīzes ņēmējam izmantošanai franšīzes komercdarbībā.67

Ir jāatzīmē, ka nodrošinājums ar cenrāžiem, pat tad, ja tie ir tikai indikatīvi, dažreiz var tikt uztverts kā cenu fiksēšanas veids. Tāpēc šajā gadījumā apskatītā līguma termiņam jābūt saskaņā ar konkrētās valsts konkurences tiesībām.

Papildus franšīzes devējs:

1) var dot franšīzes ņēmējam līzingā nepieciešamo aprīkojumu;

2) var būt franšīzes ņēmēja izmantoto darba telpu īpašnieks vai nomnieks un var tās iedot līzingā vai apakšlīzingā franšīzes ņēmējam, tā izveidojot iznomātāja/nomnieka attiecības;

3) var piedāvāt palīdzību, izveidojot konkrētās struktūrvienības interjeru, nodrošinot, ka tas atbilst citu vienību interjeram;

4) izmantojot savus kontaktus ar finanšu iestādēm, var palīdzēt franšīzes ņēmējam rast finansiālos resursus;

5) var pat centralizēt visu franšīzes sistēmas vienību grāmatvedību.

Līguma pantos var izrādīties arī, ka:

1) franšīzes devējs ir brīvs no atbildības par franšīzes ņēmēja darbību un nolaidību;

2) franšīzes ņēmējam jāsedz franšīzes devēja apdrošināšanas izdevumi.

Bieži franšīzes devējs palīdz franšīzes ņēmējam izvēlēties vietu, kur atradīsies struktūrvienība. Šajā gadījumā franšīzes devējs var veikt tirgus izpēti, apskatot apdzīvoto vietu, kurā, iespējams, atradīsies franšīzes vienība, un var aprēķināt iespējamos franšīzes ienākumus un panākumus noteiktā teritorijā. Tas atšķiras dažādās valstīs un ir arī atkarīgs no iespējamās franšīzes devēja atbildības, ja veiktie aprēķini izrādījušies kļūdaini. Ir skaidrs, ka iespējas piedāvāt šādu palīdzību starptautiskajā franšīzē ir ievērojami ierobežotas, ja franšīzes devējs un franšīzes ņēmējs atrodas dažādās valstīs.

Franšīzes līgumā var būt arī tādi panti, pēc kuriem franšīzes devējs var saglabāt tiesības alternatīvā ceļā izplatīt līgumā minētos produktus, citiem vārdiem sakot, franšīzes devējs var būt tiesīgs izplatīt tās pašas preces, kuras viņš piegādā franšīzes ņēmējam, un konkurēt ar viņu, piemēram, izveidojot lielveikalu blakus kvartālā vai izplatot preces caur citiem veikaliem, kas nepieder franšīzes ņēmējam.

Atkarībā no franšīzes tipa franšīzes ņēmējam var būt šādas saistības:

1) atbilst franšīzes devēja izstrādātajiem standartiem un/vai izpildīt franšīzes devēja noteiktās prasības;

2) neizpaust trešajai personai franšīzes devēja uzticēto zinātību jeb know-how (tā sauktie konfidencialitātes līgumpanti);

3) neiesaistīties aktivitātēs, kas konkurētu ar franšīzi (n"ekonkurēšanas pienākums").68

Līgums, kurā ir ietverts franšīzes ņēmēja nekonkurences pienākums bieži tiek izmantots arī kādu laiku pēc franšīzes līgumattiecību beigām. Šajā gadījumā franšīzes ņēmējam būs liegts iesaistīties ar franšīzi konkurējošās aktivitātēs, pirmkārt, tajā teritorijā, par kuras attīstību tā ir atbildīga, bet dažos gadījumos arī distancēti no franšīzes sistēmas vienībām. Ja franšīzes sistēmas dalībnieki grib gūt peļņu no kopīgā veidola, ko tie piedāvā klientiem, jāveic zināmi kontroles pasākumi attiecībā uz piedāvāto preču un pakalpojumu kvalitāti, lai nodrošinātu, ka tie nav zem standarta. Franšīzes devējam kā preču zīmes un komercdarbības formāta īpašniekam ir likumīga interese nodrošināt un uzturēt franšīzes ņēmēja darba kvalitāti. Tādējādi franšīzes līgums sniedz franšīzes devējam iespējas kontrolēt to, ka franšīzes ņēmējs atbilst pieprasītajiem standartiem un seko līgumā noteikto procedūru izpildei. Tas arī dos franšīzes devējam ārkārtas tiesības pārtraukt līgumattiecības, ja franšīzes ņēmējs neizpilda līguma noteikumus. Līgumattiecību pārtraukšanas noteikumi parasti attiecas tikai uz franšīzes devēja tiesībām pārtraukt attiecības, ja franšīzes ņēmēja sniegums neatbilst prasībām. Dažreiz arī franšīzes ņēmējam ir īpašas tiesības pārtraukt līgumattiecības sakarā ar franšīzes devēja neatbilstību prasībām, bet tās franšīzes līgumos tiek piešķirtas tikai ļoti retos gadījumos, toties tās ir bieži atrodamas galvenās franšīzes līgumos. Tādējādi šādos gadījumos tiek izmantots vispārējais līgumtiesiskais regulējums.

Minēto franšīzes līgumu galvenie elementi69 parasti vienmēr ir iekļauti līgumā neatkarīgi no tā, vai franšīzes komercdarbība ir tiešā franšīze starp franšīzes devēju un franšīzes ņēmēju vai arī franšīzes devējs darbojas, izmantojot nodaļu vai filiāli, izmantojot galvenās franšīzes līgumu vai arī pārkārtojoties un veidojot kopuzņēmumu. Jāatzīmē, ka šie paņēmieni tiek izmantoti gan vietējās, gan starptautiskās franšīzēs,70 tomēr runāt par konkrēta līguma saturu var tikai pēc tam, kad gūta pārliecība par franšīzes veida izvēli un atbilstību franšīzes ņēmēja vēlmēm.http://www.juristavards.lv/wwwraksti/JV/LOGO/RAKSTS.JPG

 

1 Guide to International Master Franchise Arrangements (Second Edition). Rome: UNIDROIT, 2007, p. 248.

2 Mendelsohn M., Bynoe R. Franchising. London: FT Law & Tax, 1995, p. 3-6.

3 Цират А. Франчайзинг и франчайзинговый договор. Киев: Истина, 2002, с. 10-14.

4 Model Franchise Disclosure Law. Rome: UNIDROIT, 2004.

5 Mendelsohn M., Bynoe R. Franchising. London: FT Law & Tax, 1995, p. 5.

6 Guide to International Master Franchise Arrangements (Second Edition). Rome: UNIDROIT, 2007, pp. 248-249.

7 Цират A. Франчайзинг и франчайзинговый договор. Киев: Истина, 2002, с. 126.

8 Guide to International Master Franchise Arrangements (Second Edition). Rome: UNIDROIT, 2007, p. 11.

9 Mendelsohn M., Bynoe R. Franchising. London: FT Law & Tax, 1995, p. 78.

10 Guide to International Master Franchise Arrangements (Second Edition). Rome: UNIDROIT, 2007, p. 2.

11 Цират А. Франчайзинг и франчайзинговый договор. Киев: Истина, 2002, с. 127.

12 Guide to International Master Franchise Arrangements (Second Edition). Rome: UNIDROIT, 2007, p. 12.

13 Mendelsohn M. The Guide to Franchising 7th edition.W.P:Thomson Learning, 2005, p. 266.

14 Mendelsohn M., Bynoe R. Franchising. London: FT Law & Tax, 1995, p. 358.

15 Guide to International Master Franchise Arrangements (Second Edition). Rome: UNIDROIT, 2007, p. 13.

16 Mendelsohn M., Bynoe R. Franchising. London: FT Law & Tax, 1995, p. 65.

17 Mendelsohn M. The Guide to Franchising 7th edition. W.P. Thomson Learning, 2005, p. 261.

18 Asbill R.M., Goldman S.M. Fundamentals of International Franchising. Chicago: American Bar Association, 2001, p. 41.

19 International Franchising. Third Edition. Alex S. Konigsberg Q.C.,New York: Juris Publishing, Inc., 2008, p. 127.

20 Ibid.

21 Intellectual Property Reading Material. Geneva: WIPO, 1998. No 476(E). Intellectual Property Handbook: Policy, Law and Use, p. 102.

22 Guide to International Master Franchise Arrangements (Second Edition). Rome: UNIDROIT, 2007, p. 13.

23 Intellectual Property Reading Material. Geneva: WIPO, 1998. No 476(E). Intellectual Property Handbook: Policy, Law and Use, p. 102.

24 Guide to International Master Franchise Arrangements (Second Edition). Rome: UNIDROIT, 2007, p. 13.

25 Цират А. Франчайзинг и франчайзинговый договор. Киев: Истина, 2002, с. 126.

26 Court Considers Position on Breach of Good Faith. Available: http://www.internationallawoffice.com [skatīts 2.07.2008.].

27 Guide to International Master Franchise Arrangements (Second Edition). Rome: UNIDROIT, 2007, p. 14.

28 Guide to International Master Franchise Arrangements (Second Edition). Rome: UNIDROIT, 2007, p. 15.

29 Martin Mendelsohn. The Guide to Franchising 7th edition. W.P. Thomson Learning, 2005, p. 262.

30 Intellectual Property Reading Material. Geneva: WIPO, 1998. No 476(E). Intellectual Property Handbook: Policy, Law and Use, p. 104.

31 Ibid.

32 Martin Mendelsohn. The Guide to Franchising 7th edition. W.P. Thomson Learning, 2005, p. 263.

33 Guide to International Master Franchise Arrangements (Second Edition). Rome: UNIDROIT, 2007, pp. 13-14.

34 Intellectual Property Reading Material. Geneva: WIPO, 1998. No 476(E). Intellectual Property Handbook: Policy, Law and Use, p. 104.

35 International Franchising. Third Edition. Alex S.Konigsberg Q.C., New York: Juris Publishing, Inc., 2008, p. 133-146.

36 Model Franchise Disclosure Law. Explanatory Report, Rome: UNIDROIT, 2004, p. 32.

37 Ibid, p. 28.

38 International Franchising. Third Edition. Alex S. Konigsberg Q.C., New York: Juris Publishing, Inc., 2008, p. 132.

39 Ibid, p. 151.

40 Ibid.

41 Model Franchise Disclosure Law. Rome: UNIDROIT, 2004.

42 Mendelsohn M., Bynoe R. Franchising. London: FT Law & Tax, 1995, p. 68.

43 Guide to International Master Franchise Arrangements (Second Edition). Rome: UNIDROIT, 2007, p. 2.

44 Asbill R.M., Goldman S.M. Fundamentals of International Franchising. Chicago: American Bar Association, 2001, p. 48.