Vai tiesnesis var mainīt līdzšinējo tiesu praksi?

/Tikai latviešu valodā/
Transformējoties Latvijas tiesiskajai sistēmai un juridiskajai kultūrai, tiesu prakse pamatoti iegūst arvien nozīmīgāku lomu. Taisot spriedumu tiesa arvien biežāk atsaucas uz līdzšinējo tiesu praksi un citu tiesnešu izteiktām atziņām par tā vai cita juridiskā jautājuma korektu risinājumu. Šāda tendence vērtējama neapšaubāmi pozitīvi un tiek atzīta un stimulēta gan no tiesību zinātnieku un praktizējošu juristu puses, gan no tiesībpolitikas veidotāju un likumdevēja puses.

2004.gadā pirmo reizi Latvijas normatīvajos aktos tika iekļauta tiesiska iespēja tiesai, sastādot spriedumu, atsaukties arī uz tiesu praksi un ņemt vērā judikatūru[1]. Šobrīd no visiem tiesas procesu regulējošajiem normatīvajiem aktiem (Civilprocesa likums, Kriminālprocesa likums, Administratīvā procesa likums) Administratīvā procesa likums vistiešāk satur norādi, ka tiesai sprieduma motīvu daļā jāietver atsauces uz tiesas spriedumiem un juridisko literatūru, kā arī citu speciālo literatūru, ko tiesa izmantojusi savā argumentācijā.
Tiesnesis, taisot spriedumu, vadās no līdzšinējās tiesu prakses, to izpēta un analizē, vai tā ir derīga konkrēti izskatāmajā lietā, tomēr lielāku rezonansi nereti izpelnās tie spriedumi, kuros tiesa atkāpjas no līdzšinējās prakses šāda veida lietās un rada jaunu pieeju problēmas risinājumam. Šādi gadījumi piesaista uzmanību ne vien tādēļ, ka persona no tiesas nav guvusi it kā sagaidāmo un plānoto rezultātu vai sabiedrībā rodas bažas par attiecīgās tiesas godprātību, bet arī tādēļ, ka no juridiskā viedokļa šāda atkāpšanās ir iespējama retos gadījumos un prasa īpašu pamatojumu. Šajā kontekstā svarīgs kļūst jautājums, vai tiesai vispār ir tiesības mainīt līdzšinējo praksi.

Tiesas darbības judikatūras atlasē

Taisot spriedumu un analizējot tiesu praksi, tiesai būtu jāveic vairākas savstarpēji saistītas darbības, kas soli pa solim noved pie lēmuma attiecīgi piemērot vai atkāpties no līdzšinējās prakses.
Vispirms tiesa atrod visus atbilstošos precedentus- tiesas spriedumus. Pamatotas un „pareizas” judikatūras atziņas iegūšanai nepieciešama visaptveroša precedentu atlase un izpēte par attiecīgo jautājumu, kas prasa brīvu pieeju visiem tiesu spriedumiem. Tiesnesis nedrīkst pētīt vienu precedentu izolēti vai arī atlasīt tikai tos, kas varētu kalpot par apliecinājumu viņa viedokļa apstiprināšanai.

Nākošais solis, ko tiesai būtu jāveic – ir jānoskaidro atrasto spriedumu būtību, proti, jāatrod to konkrēto juridisko atziņu (tēzi), ko tiesa paudusi attiecībā uz strīda jautājuma risinājumu vai kādu citu būtisku jautājumu, kas svarīgs lietas izšķiršanai. Turpmākais posms ir saistīts ar iegūto atziņu vispārināšanu un iztulkošanu. Dažreiz abstraktu juridisku atziņu pietiekami skaidri un vispārināti var atrast tiesas rakstveida nolēmumā, kas ir raksturīgs augstākā līmeņa tiesām. Gadījumos, kad šīs atziņas nav skaidri tiešā veidā un abstraktā formā izteiktas sprieduma tekstā, tad tiesnesim veic vispārināšanu līdz noteiktai abstrakcijas pakāpei izmantojot induktīvo metodi.

Pirmkārt, tiesai ir jāanalizē precedenta faktiskos apstākļus, jo, tikai precīzi nosakot svarīgos faktiskos apstākļus, tiesu precedentā ir jānoskaidro konstatēto noteikumu un tā nozīmīgumu[2], kā arī nepieciešamā un pietiekamā tēzes abstrakcijas pakāpe. Izšķiršanās par precedenta tēzes abstrakcijas pakāpi tiesai ir viena no sarežģītākajām tāpēc, ka, jo vairāk faktiskie apstākļi tiek ņemti vērā noteikumā (tēzē), jo šaurāka kļūst tēze[2] un otrādi. Šī stadija iztrūkst situācijās, kad precedents jau satur gatavu abstraktu juridisku tēzi, jo tad tiesnesis var uzreiz uzsākt tās iztulkošanu.

Otrkārt, atrastā un vispārinātā tēze ir jāiztulko līdzīgi, kā tiek iztulkotas tiesību normas, jo arī judikatūras tēze daļā gadījumu ir rakstītā formā ietverts noteikums – teksts, kas prasa interpretāciju. Atšķirībā no tiesību normu teksta iztulkošanas, judikatūras atziņu pilnvērtīgai izprašanai tiesa koncentrējas uz teleoloģiskās metodes izmantošanu, proti, noskaidro precedentā izteiktā viedokļa jēgu un mērķi, kā arī sfēru – to iespējamo dzīves gadījumu loku, kuriem tā būtu piemērojama pēc precedenta autora domām.

Vairāku agrāku precedentu gadījumā tiesai ir jāanalizē tajos izteiktās atziņas to hronoloģiskās attīstības un dinamikas procesā, pamatuzmanību pievēršot vēlākajai atziņai un vēlākajiem tiesu spriedumiem.

Tā kā tiesu prakses atziņa pati par sevi neveido dzīves gadījuma izspriešanas priekšrakstu, tādēļ lielākajā daļā gadījumu tiesnesim ir jāpieņem lēmums par iepriekšējās lietas un konkrētās lietas analoģiju[3]. Vadoties no šī lēmuma iespējams izdarīt primāro secinājumu par atziņas piemērojamību. Taču pat analoģijas atzīšanas gadījumā paliek vairāki citi argumenti, kuru rezultātā iespējama judikatūras atziņas noraidīšana pilnībā vai piemērošana to modificējot.

Ja tiesa nonāk pie apstiprinošas atbildes, ka abi gadījumi (precedenta un konkrēti izskatāmais) ir tiesiski līdzīgi, tad ir pamats tos arī tiesiski vienādi aplūkot un risināt, un piemērot judikatūras tēzi. Savukārt gadījumos (lielākajā daļā), kad izskatāmā gadījuma apstākļi daļēji nesakrīt ar precedenta tēzes pamatā esošajiem lietas apstākļiem, tad varētu pieļaut analoģiju.[4] Šie ir tie gadījumi, kad apsverot un pamatojot abu gadījumu tiesisko līdzību, tiesa var nonākt pie secinājuma, ka precedenta tēzes būtību var piemērot arī konkrēti izskatāmajā gadījumā, pamatojot to ar vērtējuma argumentiem.

Kā jau norādīts, judikatūrā atrasto atziņu var arī nepiemērot. Tiesu nolēmumi, kas pieņemti ievērojot tikai augstāku tiesu instanču lēmumos dotos tiesību normu izskaidrojumus, var izrādīties netaisnīgi, it īpaši tad, ja netiek ņemti vērā daudzveidīgie un pastāvīgi mainīgie dzīves apstākļi, kā arī tad, ja tiesnesim netiek ļauts atkāpties no agrākos augstākas tiesas lēmumos noteiktā.[5]

Ja tiesai ir pamats uzskatīt judikatūrā agrāk pausto atziņu par aplamu vai tā ir guvusi jaunu, aktuālāku un dziļāku atziņu, tad agrāko atziņu var noraidīt kā nepareizu. Tēzi var atzīt par nederīgu, ja tā vairs neatbilst esošajai tiesiskajai situācijai, vai par nepiemērotu gadījumos, kad lietas nevar tikt vērtētas tiesiski vienlīdzīgi, proti, tiesību piemērotājs ir negatīvi atbildējis uz jautājumu par analoģiju. Bez tam atrasto pareizo un derīgo tēzi tiesa, balstoties uz vērtību argumentiem, var modificēt, tādējādi veidojot jaunu precedentu un jaunu abstrakto juridisko atziņu (gan sašaurinot, gan paplašinot tās piemērošanas gadījumu loku), kas turpmāk būs piemērojama konkrēti izskatāmā veida gadījumiem.

Iepriekšējā sprieduma būtība tiek sašaurināta, ja konkrētajā situācijā kāds atšķirīgs apstāklis ir tik būtisks, ka tiesa izšķiras par izņēmuma vai cita restriktīva noteikuma ieviešanu, lai gan pēc savas būtības agrāko tēzi varētu pārņemt.[6] Tātad tiek ieviesta viena vai vairākas papildu pazīmes, kamēr tēzi paplašinot kāda pazīme tiek atmesta vai vispārināta. Arī Augstākās tiesa ir norādījusi[7], ka, ja tiesa nāk pie pārliecības, ka iepriekšējā tiesu prakse nav pareiza, vai vairs neatbilst apstākļiem, kuri laika gaitā ir mainījušies, un iespējams cits risinājums, kas ir piemērotāks izšķiramajam dzīves gadījumam un vairāk atbilst pastāvošajai tiesību sistēmai, tad tiesai ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums atkāpties no līdzšinējās tiesu prakses.

No praksē visbiežāk sastopamajām situācijām, kad iepriekšējā tiesu prakse nebūtu jāpiemēro, var izdalīt tādas, kad tiesai ir pienākums atkāpties no iepriekšējām tiesu prakses atziņām, un tādas, kad tiesa to var darīt. Pie pirmās grupas pieder gadījumi, kad:
esošā atziņa vairs nepieder tiesību sistēmai, proti, ir mainījušies tiesiskie apstākļi, tiesību normas (nederīga atziņa);
konkrētās situācijas faktiskajā sastāvā ir būtiskas atšķirības no ārēji līdzīgā faktiskā sastāva, ar ko saistīta judikatūras atziņa (nepiemērota atziņa).

Vairāk ir gadījumu, kad atkāpšanās no iepriekšējām atziņām ir pieļaujama, taču nav obligāta, piemēram, ja:
judikatūras pielietošanas mērķis jau kļuvis par izņēmumu vai tāds kļūs;
tiesa uzskata, ka tagad tā ir guvusi jaunu, labāku vai dziļāku juridisku atziņu, kas labāk piemērota lietas risinājumam nekā līdzšinējā juridiskā atziņa.[8]

Jebkurā gadījumā iespēja, nevis pienākums agrāko tēzi noraidīt nenozīmē tiesas patvaļu vai tiesneša brīvu izvēli – noraidīšana vienmēr prasa precīzu metožu pielietošanu un izsvērtu juridisku un vērtējošu argumentāciju. Tomēr nevar pilnībā piekrist uzskatam, ka tiesai judikatūrā atrodamā abstraktā tiesību atziņa jāpieņem vai arī jāpamato, kādēļ tā to nepieņem un lemj citādi.[9] Atzīstot atziņu par piemērojamu, tomēr ir jāņem vērā, ka faktiski reti kad divi gadījumi ir atzīstami par pilnīgi līdzīgiem. Līdz ar to arī piemērojot judikatūrā atrodamo atziņu pamatojums un argumentācija ir būtiski nepieciešama.

Satversmes 91.pantā - visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas - ir nostiprināts vienlīdzības un diskriminācijas aizlieguma princips. No diskriminācijas aizlieguma principa, to tālāk attīstot, var izsecināt formālu noteikumu, ka pret visām personām jāizturas saskaņā ar principu, kurš atzīts par pareizu. Tiesu varas uzdevums ir šo principu atvasināt no likuma[10] un tiesībām. Un tās kompetencē ir ne vien noteikt lietu savstarpējo līdzību, bet arī spriest par agrāk atvasināta principa pareizību. Līdz ar to pamatota atkāpšanās no agrāk sniegtā viedokļa ir pieļaujama vienlīdzības principa aspektā.

Bez pietiekoša pamata nepamest tiesību ceļu (iepriekš pieņemto viedokli), ko valsts vara reiz izvēlējusies, nav tikai vienlīdzīgas attieksmes pamatprincipa, bet arī tiesību drošības prasība.[11] Taču nav pamata šaubām par tiesiskās drošības principa pārkāpšanu gadījumos, kad tiesa pamatoti atkāpjas no agrākās tiesu prakses atziņām, ja vien tā pieturas pie juridiskiem argumentiem. Jo šādā gadījumā – pamatojoties uz juridiskiem priekšrakstiem un principiem - tiesas lēmums personai ir vieglāk paredzams tādēļ, ka tāds lēmums vai spriedums personai ir tik pieejams, cik vien iespējams[12], atšķirībā no politiskas spriešanas.

Noslēgums

Noslēgumā jāsecina, ka nav pamata sabiedrības negatīvam viedoklim par tiesu prakses maiņu vai tiesas tiesībām spriest savādāk nekā līdz šim, ja vien tam ir atrodams pietiekams pamats un argumentācija spriedumā.

Sabiedrības dzīve un ekonomiskās aktivitātes transformējas un attīstās un neapšaubāmi līdz ar to attīstās arī sociālu juridisku strīdu izšķiršanas veidi. Tiesu prakse ir tāds pat dzīvs fenomens, kā jebkura cita sociāla parādība, kas mainās un attīstās līdz ar sociālajām vajadzībām. Ir tikai normāli, ka strīdā, kas pirms simts gadiem tika izšķirts par labu vienai pusei, šobrīd varbūt uzvarētu otra puse. Tajā pat laikā nenoliedzami tiesu prakse ir arī fenomens, uz kura pastāvīgumu indivīds var paļauties tieši tādēļ, ka tā mainīšanos var saprātīgi paredzēt.

Tiesu spriešanā ir nozīmīgi tie tiesas spriedumi un no tiem izrietošās atziņas, kas atzīti par labiem un pareiziem un satur vērtīgas juridiskas atziņas, kuras par pamatotām ir atzinuši gan citi tiesneši, gan arī tiesību zinātnieki.

[1] Ar judikatūru saprot īpašu tiesu prakses daļu – tos tiesu spriedumus, kas atzīti par labiem un pareiziem un satur vērtīgas, jaunas juridiskas atziņas, ko citi tiesneši citās lietās var izmantot sava sprieduma argumentācijā.
[2] Langenbuhere K. Tiesnešu tiesību attīstība un iztulkošana. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2005, 121.lpp.
[3] Ibid., 124.lpp.
[4] Te analoģija ir jāsaprot kā būtiska līdzība.
[5] Langenbuhere K. Tiesnešu tiesību attīstība un iztulkošana. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2005, 140-142.lpp.
[6] Par likuma “Par tiesu varu” 49. panta otrās daļas atbilstību Satversmes 1. un 83. pantam: Satversmes tiesas 2003.gada 4.februāra spriedums lietā nr. 2002-06-01, www.satv.tiesa.gov.lv
[7] Langenbuhere K. Tiesnešu tiesību attīstība un iztulkošana. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2005, 150.lpp.
[8] Latvijas Republikas Augstākās tiesa Senāta Administratīvo lietu departamenta 2005.gada 8.marta spriedums lietā Nr. SKA-141. Nepublicēts; Latvijas Republikas Augstākās tiesa Senāta Administratīvo lietu departamenta 2004.gada 24.augusta spriedums lietā Nr. SKA-107. Nepublicēts.
[9] Neimanis J. Judikatūra un tās saistošais spēks. Jurista Vārds, 2005. 8.marts, nr. 9 (364)
[10] Levits E. atklājot jaunu rubriku „Aktuālās judikatūras apskats” žurnālā Likums un Tiesības, 2005, nr. 1, 27.lpp.
[11] Langenbuhere K. Tiesnešu tiesību attīstība un iztulkošana. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2005, 158.lpp.
[12] Cipeliuss R. Tiesību būtība. Rīga: Latvijas Universitāte, 2001, 105-106. lpp.
[13] Dworkin R. Taking rights seriously. London: Harvard University Press, 1977, s.96.