Jūs esat šeit : sākumlapa + publikācijas + publikācijas

Seko mums:

• Publikācijas

Franšīzes tiesiskais regulējums pasaulē (II)

Autore: Viktorija Jarkina

Likums un Tiesības, No. 93, May 2007

Anotācija

Rakstā aplūkotas franšīzes kā specifiska komercdarījumu un ekonomisko attiecību veida tiesiskā regulējuma īpatnības virknē pasaules valstu. Apkopojot šīs īpašības, autore piedāvā plašu franšīzes tiesiskā regulējuma spektru pastāvošajās tiesiskajās sistēmās. Raksta pirmajā daļā autore pievērsās franšīzes tiesiskā regulējuma analīzei Eiropas Savienībā. Šajā, noslēdzošajā raksta daļā tiek aplūkotas franšīzes un franšīzes līguma specifiskās iezīmes un franšīzes tiesiskais regulējums kaimiņvalstīs – Lietuvā, Igaunijā un Krievijas Federācijā, analizēta Amerikas Savienoto Valstu un Kanādas, Lielbritānijas, Vācijas Federatīvās Republikas un Francijas pieredze, kā arī franšīzes starptautiskais regulējums un franšīzes regulējums brīvprātīgajās franšīzes asociācijās. Nobeigumā autore pievēršas Latvijas tiesiskās situācijas analīzei franšīzes regulējuma kontekstā, piedāvājot savu redzējumu uz iespējamo ieviešamo regulējumu un tā vietu Latvijas tiesību sistēmā.

III. Franšīzes līgums Igaunijā

Franšīzes līguma definīcija ir iekļauta Igaunijas Saistību tiesību likuma[1] (Law of Obligations Act) 19. nodaļā.

Saskaņā ar Saistību tiesību likumu Igaunijas tiesībās franšīzes līgums ir kvalificēts kā licences līguma paveids, kas, pēc autores domām, mazina franšīzes kā atsevišķa tiesiska darījuma lomu un zināmā mērā ierobežo pilnvērtīgu franšīzes tiesisko attiecību attīstību Igaunijā.

Franšīzes līguma definīcija. Saskaņā ar Igaunijas Saistību tiesību likumu franšīzes līguma slēdzējs (franšīzes devējs) uzņemas piešķirt otrai personai (franšīzes ņēmējam) konkrētas tiesības un nodot tās rīcībā informāciju, kas viņam pieder, lai franšīzes ņēmējs šīs tiesības un informāciju izmantotu savās ekonomiskajās vai profesionālajās aktivitātēs, tajā skaitā tiesības izmantot franšīzes devēja preču zīmi, komerciālās identifikācijas zīmes un zinātību.[2]

Franšīzes līguma definīcija, pēc autores domām, ir ļoti neskaidra un neprecīza, un tas neļauj identificēt likumā regulējamās franšīzes veidu, kā arī nesatur franšīzes apzīmējumu. Svarīgi atzīmēt, ka franšīzes devējs var arī nebūt preču zīmes īpašnieks, bet viņam var būt līgumiskas tiesības rīkoties ar preču zīmi.

Franšīzes devēja pienākumi. Franšīzes devēja pienākums ir sniegt franšīzes ņēmējam franšīzes izmantošanas instrukcijas un piešķirt ar to saistītās tiesības, kā arī sniegt pastāvīgu atbalstu.

Franšīzes ņēmēja pienākumi. Franšīzes ņēmējiem ir šādi pienākumi:

a) izmantot savās aktivitātēs, kas saistītas ar saņemto franšīzi, franšīzes devēja komerciālās identifikācijas zīmes;

b) nodrošināt franšīzes preču vai pakalpojumu kvalitāti saskaņā ar franšīzes līgumu un saglabāt tādu pašu kvalitāti, kāda ir franšīzes devējam;

c) ievērot franšīzes devēja instrukcijas, kas attiecas uz nodoto tiesību izmantošanu, turklāt tās izmantojamas tāpat, kā to dara franšīzes devējs;

d) piedāvāt klientiem papildu pakalpojumus, kurus tie varētu saņemt, ja iepirktos tieši pie franšīzes devēja.

Franšīzes devēja tiesības veikt pārbaudi. Franšīzes devējam ir tiesības pārbaudīt franšīzes ņēmēja saražoto preču vai sniegto pakalpojumu kvalitāti, lai tā atbilstu franšīzes līgumā noteiktajam.[3]

Līguma forma. Saistību tiesību likums pieļauj brīvi izvēlēties līguma formu. Tomēr, ja līguma noteikumi ir pretrunā ar tiesību aktiem, šāda vienošanās uzskatāma par anulētu.

Labticības un saprātīguma principi. Saistību tiesību likums noteic, ka līgumslēdzējas puses darbojas, to savstarpējās attiecībās ievērojot labticības principu. Neko, kas varētu izrietēt no likuma vai līguma izpildīšanas, nedrīkst uzskatīt par saistību, ja tas ir pretējs labai ticībai. Attiecībā uz saistībām par saprātīgu uzskatāms tas, ko personas, darbojoties uz labticības principu pamata, uzskata par saprātīgu. Izvērtējot to, kas ir saprātīgi, jāņem vērā saistību raksturs, līguma mērķis, savu līgumā noteikto pienākumu un tiesību izmantošana, un citi apstākļi.

Priekšlīgums (pirmslīgumiskās attiecības). Priekšlīgums ir līgums, kurā puses apņemas saskaņā ar priekšlīguma noteikumiem noslēgt sadarbības līgumu nākotnē. Ja saskaņā ar likumu līgums tiks slēgts kādā specifiskā formā, priekšlīgumam jābūt noslēgtam tādā pašā formā. Galvenais priekšlīguma mērķis ir noslēgt vienošanos pirms galvenā līguma noslēgšanas, kad par tā priekšnosacījumiem jau panākta vienošanās. Ja galvenais līgums ir rakstveida formā, arī priekšlīgumam jābūt rakstveida formā; ja pamata līgums tiks notariāli apstiprināts, arī priekšlīgumam ir jābūt notariāli apstiprinātam, u. tml.

Franšīzes līguma mainīšana un izbeigšana. Franšīzes līgumu var mainīt vai izbeigt, pamatojoties uz pušu vienošanos vai uz citu franšīzes līgumā vai likumā atrunātu noteikumu bāzes, līdzīgi, kā jebkuru citu saistību tiesisku līgumu. Nav nepieciešams vērsties tiesā, lai pasludinātu darījumu par izbeigtu. Pietiekami, ja sešu mēnešu laikā pēc līguma laušanas apstākļu iestāšanās ir noslēgta vienošanās ar otru līdzēju. Viss, kas saņemts izbeigtā franšīzes līguma darbības laikā, ir jāatdod. Ja strīdu rašanās gadījumā tiesa uzskata franšīzes līgumu par spēkā esošu, pusei, kura pieprasa līguma laušanu, jāsedz zaudējumi, kas otrai pusei radušies saistībā ar šā līguma laušanu, kā arī jāmaksā līgumsods.

Autorē ļoti pozitīvi vērtē Igaunijas Saistību tiesību likumā iekļauto pirmslīgumisko attiecību regulējumu un mūsdienīgo labas ticības un saprātīguma principu traktējumu. Autoresprāt, būtu lietderīgi pievērst uzmanību Igaunijas Saistību tiesību likumam modernizējot Latvijas Republikas Civillikumu (CL), un vienlaikus apsvērt iespēju, kā UNIDROIT 2004. gada starptautisko komerclīgumu principos[4] un Eiropas līgumu tiesību principos[5] iekļauto regulējumu varētu izmatot Latvijas tiesību sistēmā.

 

IV. Franšīzes tiesiskais regulējums Lietuvā

Lietuvas Republikas Civilkodeksa[6] 6. grāmatas XXXVII nodaļa nosaka franšīzes līguma tiesisko regulējumu Lietuvā.[7]

Saskaņā ar minēto regulējumu franšīzes līgumam jābūt noslēgtam rakstveidā, un to var izmantot pret trešajām pusēm tikai tādā gadījumā, ja līguma noslēgšanas fakts ir savlaicīgi reģistrēts juridisko personu reģistrā. Lietuvas Republikas Civilkodekss nosaka vairākus obligātus noteikumus gan attiecībā uz franšīzes devēju, gan franšīzes ņēmēju. Pienākumi jāveic obligāti, pat ja tie nav iekļauti franšīzes līgumā. Tādēļ franšīzes devējam ir pienākums apgādāt franšīzes ņēmēju ar tehnisko un komerciālo dokumentāciju un citu nepieciešamo informāciju, tādējādi izpildot savas saistības pret franšīzes ņēmēju. Franšīzes devējam jānodrošina franšīzes ņēmējs arī ar visām licencēm, kas saņemtas pēc franšīzes līguma noslēgšanas, un jāgarantē visu nepieciešamo formalitāšu nokārtošana. No otras puses, franšīzes ņēmējam ir pienākums izmantot saņemtās tiesības tikai saskaņā ar franšīzes līgumu, saglabāt preces vai pakalpojuma kvalitāti saskaņā ar franšīzes līgumu, ievērot franšīzes devēja norādījumus, piemēram, attiecībā uz telpu interjera dizainu, sniegt pakalpojumus, kurus klienti vēlētos saņemt, jo tādus bija saņēmuši no franšīzes devēja. Franšīzes ņēmējam nav jāatklāj konfidenciāla informācija un nav īpaši jāinformē patērētājs par to, ka prece tiek piedāvāta saskaņā ar franšīzes līgumu. [8]

Ja rūpnieciskā vai intelektuālā īpašuma objekta (patenta, preču zīmes vai dizainparauga) licence ir daļa no franšīzes līguma, šā līguma noslēgšanas fakts ir jāreģistrē tajā pašā reģistrā, kurā reģistrēts rūpnieciskā īpašuma objekts.[9]

Autore kritiski vērtē franšīzes tiesisko regulējumu Lietuvas Republikas Civilkodeksā, jo būtībā tas gandrīz pilnībā ir pārņemts no Krievijas Federācijas Civilkodeksa[10] 54. nodaļas, attiecīgi aizstājot vārdus “komerciālās koncesijas līgums” ar vārdiem “franšīzes līgums” un izdarot minimālus grozījumus. Savukārt franšīzes regulējums, kas pastāv Krievijas Federācijā, nebūtu uzskatāms par veiksmīgu paraugu, pēc kura varētu vadīties arī citas valstis, jo tam ir zināma specifika un atšķirības salīdzinājumā ar starptautisko franšīzes regulējumu, kas tiks analizētas turpmākajā raksta daļā.

 

V. Franšīzes tiesiskais regulējums Krievijas Federācijā

 

Krievijas Federācijā franšīzes tiesiskās attiecības regulē Krievijas Federācijas Civilkodekss, kaut gan šeit jāatzīmē, ka Krievijas tiesību aktos nepastāv tādi jēdzieni kā “franšīze” un “franšīzes līgums”. Šie jēdzieni ir aizstāti ar atbilstošiem jēdzieniem “komerciālā koncesija” un “komerciālās koncesijas līgums”.

Komerciālā koncesija ir definēta kā

 

“ekskluzīvo tiesību, biznesa reputācijas un komerciālās pieredzes tiesību turētāja komplekss ar citu pielietošanas teritorijas izmantošanu attiecībā uz noteiktas komercdarbības vai citas saimnieciskās darbības sfēru vai bez tās”[11].

 

Krievijas Federācijas Civilkodeksa komentāri noteic, ka komerciālā koncesija ir ekvivalenta franšīzes jēdzienam Eiropas tiesību izpratnē.[12]

Komerciālās franšīzes priekšmets ir vienai personai piederošu ekskluzīvo tiesību nodošana lietošanā citai personai. Par komerciālās koncesijas līguma pusēm atzīst tiesību turētāju, kas ir ekskluzīvo tiesību īpašnieks, un tiesību lietotāju, kuram ekskluzīvās tiesības ir nodotas lietošanā un kurš drīkst tās izmantot. Komerciālās koncesijas līgums ir divpusējs līgums atlīdzības nozīmē, tas ir terminēts vai arī noslēgts uz nenoteiktu laiku.

Krievijas Federācijas Civilkodeksa komentāros komerciālās koncesijas līgums ir traktēts kā patstāvīgs, ne jauka tipa līgums.[13]

Krievijas Federācijas Civilkodeksa prasības attiecībā uz komerciālās koncesijas līgumu ir visai striktas, tās par obligātu nosaka šī līguma rakstveida formu un reģistrāciju patentu iestādē. Šo prasību neievērošanas gadījumā komerciālās koncesijas līgums nav spēkā. Autore uzskata, ka tādas prasības negatīvi ietekmē labvēlīgas komercdarbības vides attīstību un franšīzes līgumu ātru izplatīšanos.

Krievijas likumdevējs atvasina komerciālās koncesijas līgumu no antimonopola darbības likumdošanas, atļaujot pusēm iekļaut komerciālās koncesijas līgumos atrunu par ekskluzīvo tiesību nodošanu attiecībā uz teritoriju, par konkurences aizliegumu, par pienākumu saskaņot to telpu atrašanās vietas, kur izmanto ekskluzīvās tiesības.[14]

Saskaņā ar Krievijas Federācijas Civilkodeksa 1024. pantu tiesību turētājs atbilstoši komerciālās koncesijas līgumam ir pakārtoti atbildīgs par tiesību lietotājam izvirzītajām kvalitātes pretenzijām. Šī prasība atbilstoši komerciālās koncesijas līgumam, pēc autores domām, kavē starptautiskās franšīzes attīstību Krievijas Federācijā, kā arī uzliek nepamatoti lielu atbildību tiesību turētājam, turklāt tā ir nestandarta prasība franšīzes tiesiskajās attiecībās.

Krievijas Federācijas normatīvie tiesību akti neparedz prasību, lai obligāti tiktu sniegta informācija par komerciālo koncesiju un komerciālās koncesijas līguma noteikumiem, un tas pēc būtības neatbilst starptautiskajai praksei un apdraud potenciālā franšīzes ņēmēja intereses.

 

VI. Franšīzes tiesiskais regulējums Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā

Pirmais franšīzes institūta tiesiskais regulējums vēsturiski radās tieši Amerikas Savienoto Valstu (ASV) tiesību aktos. Tomēr jānorāda, ka štatu tiesību aktos ir dota franšīzes, nevis franšīzes līguma definīcija, kā tas ir darīts Krievijas Federācijā vai citur kontinentālajā Eiropā.[15]

Aleksanders Konisbergs (Alexander Konigsberg) raksta, ka franšīze dažādu štatu tiesību aktos ir definēta kā pārdošanas sistēma (marketing plan or system definition – angļu val.) vai kā franšīzes līguma pušu interešu kopums.[16]

Franšīzes kā pārdošanas sistēmas definējuma piemēru var atrast Kalifornijas korporāciju kodeksa[17] 31005. pantā (California Corporations Code ), saskaņā ar kuru:

a) franšīzes ņēmējam tiek dotas tiesības piedalīties komercdarbībā, proti, piedāvāt preces vai pakalpojumus, pārdot vai izplatīt preces saskaņā ar franšīzes devēja mārketinga plānu, norādījumiem un sistēmu;

b) franšīzes ņēmējam ir pienākums samaksāt franšīzes devējam franšīzes maksājumu. Tāda franšīzes ņēmēja komercdarbības veikšana bieži vien asociējas ar franšīzes devēja logotipu, tirdzniecības marku, reklāmu, nosaukumu, komerciālās identifikācijas simboliem un tamlīdzīgi.

Pēc šāda franšīzes definējuma vadās tādi ASV štati kā Vašingtona, Virdžīnija, Mērilenda, Rodailenda, Mičigana un citur.[18]

Tādos štatos kā Havaju salas, Dienviddakota, Ņūdžersija, Minesota un citur[19] franšīzi uzskata par franšīzes ņēmēja un franšīzes devēja interešu kopumu.

Saskaņā ar to franšīze nozīmē divu vai vairāku personu rakstveida vai mutvārdu vienošanos vai līgumu uz noteiktu vai nenoteiktu laiku. Pēdējos gados franšīzes ņēmēji cenšas kolektīvi aizstāvēt savas intereses, šai nolūkā dibinot profesionālas apvienības.[20]

Līdztekus štatu tiesību aktiem attiecībā uz franšīzes tiesisko regulējumu pastāv arī federālie tiesību akti, kas regulē franšīzes attiecības kopējā, federālajā līmenī. Franšīzes tiesiskais regulējums ir ietverts nevis likumos, kas satur speciālas tiesību normas, kā tas ir štatu likumdošanā, bet gan Noteikumos par informācijas atklātību un aizliegumiem, kas attiecas uz franšīzi un komercdarbības iespējām (FTC Rule).[21]

Šie noteikumi ietver franšīzes, franšīzes līguma pušu definējumus, pušu tiesību un pienākumu raksturojumu.

Galvenā ASV franšīzes tiesiskā regulējuma pazīme ir tāda, ka normatīvie tiesību akti mazāk regulē attiecības starp franšīzes līguma pusēm, bet galvenokārt nosaka, kādu franšīzi var piedāvāt un kādai informācijai par franšīzi jābūt potenciālo franšīzes ņēmēju rīcībā.

Kanādā atšķirībā no ASV nav franšīzes regulējuma federālajā līmenī. No desmit Kanādas provincēm atsevišķi likumi par franšīzi ir tikai divas provincēs, proti, Albertā un Ontārio.[22] 

Franšīzes tiesiskais regulējums Ontārio provincē ir ietverts 1999. gada Informācijas par franšīzi izpaušanas likumā (Franchise Disclosure Act)[23]. Tomēr Kanādā vairāk piemēro Albertas provinces franšīzes normatīvo regulējumu, un proti, Albertas franšīzes likumu (Franchises Act of Alberta)[24],  saskaņā ar kuru, franšīze ir divu vai vairāku personu mutvārdu vai rakstveida vienošanās vai kontrakts saskaņā ar kuru franšīzes ņēmējs apņemas samaksāt franšīzes devējam franšīzes maksājumu par tiesībām piedalīties komercdarbībā, proti, piedāvāt preces vai pakalpojumus, pārdot vai izplatīt preces atbilstoši franšīzes devēja mārketinga plānam, norādījumiem un sistēmai, kuru organizē un koordinē franšīzes devējs. Tāda franšīzes ņēmēja komercdarbības veikšana bieži vien asociējas ar franšīzes devēja logotipu, tirdzniecības marku, reklāmu, nosaukumu, komerciālās identifikācijas simboliem, tiesībām uz apakšfranšīzi un franšīzes līgumu noslēgšanu ar saviem franšīzes ņēmējiem, izņemot gadījumus, kad franšīzes devējs ir karaliene vai municipalitāte.[25]

Kanādā, līdzīgi kā ASV, franšīzes tiesiskā regulējuma būtiska pazīme ir tā, ka franšīzes tiesiskās attiecības regulē normatīvie tiesību akti, kas satur vispārējās civiltiesiskās normas, bet normatīvie tiesību akti, kas satur specialās tiesību normas par franšīzi, galvenokārt nosaka to, kādu franšīzi var piedāvāt un kāda informācija par franšīzi jāsniedz potenciālajiem franšīzes ņēmējiem.

 

VII. Franšīzes tiesiskais regulējums Lielbritānijā

Lielbritānijā nav speciāla franšīzes normatīvā regulējuma. Izvērstas franšīzes definīcijas nebija arī 1986. gada likumā „Par finanšu pakalpojumiem”[26] (Financial Services Act[27]) , kas paredzēja dažu investoru kategoriju izslēgšanu no pretmonopolistiskās likumdošanas darbības sfēras. Šajā likumā franšīze tika raksturota kā līgums par tiesībām veikt uzņēmējdarbību. Saskaņā ar šādu līgumu persona saņem peļņu vai ienākumus, izmantojot saskaņā ar līgumu tai piešķirtās tiesības lietot tirdzniecības zīmi, dizainu vai citu intelektuālo īpašumu, vai reputāciju, kas asociējas ar tiem.[28]

Lielbritānijā, līdzīgi kā ASV, franšīzes attīstību jau pirmsākumos ierobežoja tiesu prakse, kas bija attīstījusies uzskatot franšīzi par uzņēmējdarbības metodi, kas ierobežo konkurences brīvību. Franšīzes institūta liktenis kādu laiku bija atkarīgs no tā, vai angļu vispārējās tiesības (Common Law) saglabās savas stingrās pozīcijas attiecībā uz tādu ierobežojošās prakses izpausmi, kāda ir tā dēvētā sasaistītā tirdzniecība[29].

Vispārējo tiesību[30] (Common Law) normas[31] pasludina par mazvērtīgu un nepiemērojamu jebkādu nosacījumu izvirzīšanu, kas ierobežo tirdzniecības brīvību, ja vien persona, kas pieprasa ietvert līgumā tādu nosacījumu, nepierāda, ka, ievērojot līguma realizācijas vietu un laiku, šāds ierobežojošs nosacījums ir saprātīgi nepieciešams šīs personas likumīgo interešu aizsargāšanai. Attiecībā uz franšīzes tirdzniecību, kas neapšaubāmi paredz sasaistošus nosacījumus, Anglijas tiesā franšīzes devējam būtu jāpierāda, ka:

pirmkārt, konkrētajā gadījumā sasaistošā tirdzniecība ir saprātīgi nepieciešama viņa paša un franšīzes tīkla interesēs;

otrkārt, franšīzes devēja likumīgo interešu aizsargāšana pieprasa ierobežot franšīzes ņēmēju gan franšīzes līguma darbības laikā, gan arī pēc tā termiņa beigšanās.[32]

Saistībā ar to, ka Lielbritānijā nav atsevišķa, speciāla franšīzes tiesiskā regulējuma, tās regulējums balstās uz līgumsaistību tiesību vispārējiem principiem, kas piemērojami visu veidu darījumiem. Tiesu precedents vēl aizvien kalpo par avotu angļu vispārējām tiesībām.

Saskaņā ar angļu vispārējām tiesībām tai pusei, kura cieš zaudējumus saistībā ar krāpšanu vai maldināšanu (šajā gadījumā tas ir franšīzes ņēmējs), ir svarīgi pierādīt, ka otras puses (franšīzes devēja) maldīgais apgalvojums ir bijis līguma nosacījums, nevis tikai pirmslīguma solījums, un ka tā rezultātā franšīzes ņēmējs ir maldināts. Tas nozīmē, ka pušu mutvārdu norunai jābūt iekļautai franšīzes līguma tekstā. Maldināšana pati par sevi padara līgumu nevis par spēkā neesošu, bet gan tikai par apstrīdamu. Franšīzes ņēmējs, kurš ir maldināts, pēc savas izvēles var vai nu apstrīdēt līguma spēkā esamību, vai arī turpināt to izpildīt, ievērojot tajā iekļautos nosacījumus. Bet, ja franšīzes ņēmējs nolemj līgumu apstrīdēt, viņš vairs nevar pieprasīt līguma izpildi. Līguma apstrīdēšanas rezultāts var būt līguma atzīšana par spēkā neesošu kopš tā noslēgšanas un sākotnējā stāvokļa atjaunošana. Turklāt franšīzes devējam ir pienākums atlīdzināt franšīzes ņēmējam zaudējumus, kas radušies sakarā ar franšīzes ņēmēja maldināšanu.[33]

Lielbritānijā, līdzīgi kā citās valstīs, viens no būtiskākajiem franšīzes tiesiskās regulēšanas virzieniem ietver tiesību normas par rūpnieciskā un intelektuālā īpašuma tiesību nodošanu un izmantošanu. Viens no tādiem objektiem ir franšīzes devēja firma (komersanta nosaukums). Taču, piešķirot franšīzes ņēmējam izmantošanai savu firmu, franšīzes devējs vairs nav vienīgais atbildētājs gadījumā, ja prasību ceļ franšīzes ņēmēja klienti. Tāpēc franšīzes līgumā bieži vien iekļauj prasību, lai franšīzes ņēmējs identificētu sevi kā patstāvīgu (atsevišķu) saistību tiesisko attiecību subjektu darījumos ar saviem personīgiem pircējiem, pasūtītājiem un citiem klientiem. Atšķirībā no dažu citu valstu tiesībām, kas neatzīst koncepciju, ka firma var pastāvēt atsevišķi no tiesību īpašnieka korporatīvā vārda (nosaukuma), angļu tiesībās šī koncepcija tiek atzīta.[34]

Lai nepieļautu, ka firmu vai tai līdzīgu nosaukumu nelikumīgi izmanto trešās personas, franšīzes devējs var reģistrēt to kā tiesību īpašnieka korporatīvā vārda (nosaukuma) sastāvdaļu. Fundamentāla loma attiecībā uz franšīzi ir ne tikai franšīzes devēja firmai, bet arī citiem nemateriāliem komercdarbības elementiem, pirmkārt franšīzes devēja tirdzniecības zīmei (vai pakalpojumu sniegšanas zīmei), kas var būt reģistrēta kā preču zīme. Jebkura persona, proti, tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas zīmes īpašnieks, kurš izmanto attiecīgo zīmi vai paredz to izmantot Lielbritānijā, ir tiesīgs vērsties ar iesniegumu par tās reģistrāciju preču zīmju Valsts reģistrā neatkarīgi no tā, vai šī persona ir vai nav britu pavalstnieks.[35]

 

 

VIII. Franšīzes tiesiskais regulējums Vācijas Federatīvajā Republikā

 

Franšīzei Vācijas Federatīvajā Republikā (Vācija) ir raksturīgs liels skaits sīku franšīzes ņēmēju, kas veic savu komercdarbību individuāli. Šis apstāklis ļauj franšīzes devējam dibināt ar viņiem ciešas un privātas attiecības, kas ir grūti izdarāms, ja franšīzes ņēmējs ir komercsabiedrība ar nenovēršami mainīgu personālu. Turklāt individuāls franšīzes ņēmējs, kurš atšķirībā no komercsabiedrības pats atbild ar visu savu mantu, ir mazāk spēcīgs un vairāk atkarīgs no franšīzes līguma noteikumiem. Šis apstāklis nevar neietekmēt franšīzes attiecību tiesisko regulēšanu.

Vācijā nav pieņemti atsevišķi normatīvie tiesību akti par franšīzi ne federālajā līmenī, ne arī atsevišķi federālajās zemēs.[36] Tas netiek uzskatīts par nepieciešamu, un tāds uzdevums nav izvirzīts, jo franšīzes attiecības Vācijā regulē Civilkodekss kā ir izveidojusies stabila tiesu prakse.[37] Franšīzes devēja un franšīzes ņēmēja attiecības tiek regulētas, pamatojoties uz civiltiesību normām, un visupirms tas ir līgumu brīvības princips. Turklāt šīs attiecības, tāpat kā franšīzes institūta statusu kopumā, ietekmē liels skaits normatīvo tiesību aktu, no kuriem daļa paredzēta ekonomiski vājāku civiltiesiskās aprites subjektu interešu aizstāvēšanai. Taču no šīs pēdējās kategorijas tiesību aktiem tikai nedaudziem ir vispārsaistošs spēks.

Franšīzes līgumi Vācijā parasti tiek noslēgti uz vidēju vai ilgu termiņu. Tādējādi līguma darbības laikā var mainīties ne tikai normatīvie tiesību akti, kas to regulē, bet arī tiesu prakse. Tāpēc līgumslēdzējām pusēm nākas formulēt franšīzes līguma nosacījumus tādā veidā un paredzēt tādu franšīzes līguma realizācijas procedūru, lai Vācijas tiesas neuzskatītu tos par pārkāptiem pat tad, ja mainās attiecīgās tiesību normas.[38]

Franšīzes attīstības līmeni Vācijā, tāpat kā citās Eiropas Savienības (ES) valstīs, lielā mērā nosaka pretmonopolistiskā normatīvā regulējuma raksturs.

 

IX. Franšīzes tiesiskais regulējums Francijā

 

Francijā franšīzes līgumam piemēro Francijas Civilkodeksu[39] un līgumsaistību tiesību vispārējos principus. Tiesu prakse Francijā, tāpat kā citās kontinentālo tiesību valstīs, neveido patstāvīgu tiesību avotu. Un tomēr augstāko instanču tiesu lēmumi kalpo par vadošiem, autoritāriem skaidrojumiem un rekomendācijām zemāko instanču tiesām.

Francijā ir pieņemts Likums par franšīzi (Loi Doubin).[40] Tas regulē personu attiecības jau pirmslīguma, pirms franšīzes periodā, kad vēl nav zināms, vai viena no šīm personām noteikti kļūs par franšīzes devēju, bet citas – par viņa franšīzes ņēmējiem. Likums tāpat attiecas arī uz visiem licences, aģentu, pārstāvības un citiem līgumiem.

Minētā likuma galvenais mērķis ir aizstāvēt ekskluzīvās tiesības tās personas interesēs, kura vēlas iegādāties franšīzes tiesības, tādā gadījumā, kad tai par attiecīgo komersantu tiek sniegta nepilnīga vai nepatiesa informācija, kuru tiesību turētājs nepaziņo pirms šo tiesības nodošanas, un šis fakts vēlāk, franšīzes līguma izpildes gaitā, var postoši ietekmēt franšīzes ņēmēja uzņēmuma likteni. Tāpēc ir noteikta arī prasība atklāt informāciju pirms attiecīgo tiesību pārdošanas, proti, paziņot franšīzes ņēmējam noteiktas ziņas par franšīzes devēju vēl pirms ekskluzīvo tiesību piešķiršanas. 

Tāpat kā citās Eiropas Savienības (ES) valstīs, arī Francijā tiek stingri kontrolēta monopolistiskā darbība un pret konkurenci vērstā prakse, un tādu kontrolējamu objektu skaitā ir arī franšīzes institūts. Francijā netiek pieļauti nekādi komerclīgumi, kuru rezultātā brīvā konkurence kādā no ekonomikas sektoriem vai kādā tirgū varētu būt izslēgta, ierobežota vai deformēta, tāpat kā neviens komersants vai komersantu grupa nevar ļaunprātīgi izmantot savas dominējošās pozīcijas Francijas tirgū.[41]

 

X. Franšīzes starptautiskais regulējums

 

UNIDROIT 2004. gadā pieņemtais parauglikums attiecībā informācijas par franšīzi izpaušanu (Model Franchise Disclosure Law)[42] (Parauglikums), kuram ir rekomendējošs raksturs un kuru var uzskatīt par tā dēvēto soft law, neregulē franšīzes tiesiskās attiecības civiltiesiskajā aspektā, bet uzliek franšīzes devējam par pienākumu pirms franšīzes līguma noslēgšanas sniegt potenciālajiem franšīzes ņēmējiem Parauglikumā noteikto informāciju.

Parauglikuma 2. pants paredz, ka franšīzes līgums ir tāds līgums, saskaņā ar kuru ir piešķirta franšīze. Atbilstoši UNIDROIT darba grupas skaidrojošajam ziņojumam[43] franšīzes līguma definīcija aplūkojama kopā ar franšīzes definīciju, ņemot vērā to, ka franšīze ietver arī tiesības, kuras ir piešķirtas saskaņā ar centrālo franšīzi (master franchise – angļu val.), apakšfranšīzi un attīstības līgumu.

Attīstības līgums ir līgums saskaņā ar kuru franšīzes devējs par tiešu vai netiešu atlīdzību piešķir citai personai tiesības iegūt vairāk nekā vienu vienas un tās pašas franšīzes sistēmas franšīzi.[44]

Centrālā franšīze ir tiesības, kuras franšīzes devējs piešķir citai personai (apakšfranšīzes devējam) nodot franšīzi trešajām personām – apakšfranšīzes ņēmējiem.[45]

Franšīze ir tiesības, kuras franšīzes devējs par tiešu vai netiešu atlīdzību piešķir franšīzes ņēmējam. Tās ir tiesības nodarboties ar preču tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas biznesu franšīzes devēja vārdā saskaņā ar šā franšīzes devēja izstrādāto sistēmu, komercnoslēpumu un atbalstu; tās nosaka pamata kārtību, kādā jāvada franšīzes bizness, kā arī franšīzes devēja nozīmīgu un ilgstošu darba kontroli un ir nesaraujami saistītas ar franšīzes devēja izstrādātās preču zīmes, pakalpojumu zīmes izmantošanu. Franšīze ietver:

a) franšīzes devēja piešķirtas tiesības apakšfranšīzes devējiem saskaņā ar centrālās franšīzes līgumu;

b) apakšfranšīzes devēja piešķirtās tiesības apakšfranšīzes ņēmējiem saskaņā ar apakšfranšīzes līgumu;

c) franšīzes devēja piešķirtās tiesības personai saskaņā ar attīstības līgumu.

Franšīzes komercdarbība ir komercdarbība, kuru saskaņā ar franšīzes līgumu veic franšīzes ņēmējs.

Apakšfranšīzes līgums ir franšīzes līgums, kuru ir noslēdzis apakšfranšīzes devējs un apakšfranšīzes ņēmējs saskaņā ar centrālās franšīzes līgumu.

Informācijas izpaušanas dokuments ir dokuments, kas satur UNIDROIT Parauglikumā norādīto informāciju.

Saskaņā ar Parauglikumu Franšīzes devējam, kā arī apakšfranšīzes devējam pirms franšīzes līguma, attīstības līguma un centrālās franšīzes līguma parakstīšanas ir pienākums rakstveidā sniegt potenciālajiem franšīzes ņēmējiem šādu informāciju par franšīzi:

1) komersanta nosaukums, veids, juridiskā un faktiskā adrese;

2) preču zīme, logo, firma, saskaņā ar kuriem franšīzes devējs īstenos franšīzes biznesu;

3) franšīzes devēja galvenā franšīzes biroja adrese valstī, kurā tas atrodas, ja tās atšķiras no 1. punktā noteiktā;

4) franšīzes līgumā piedāvātās franšīzes raksturojums;

5) franšīzes ņēmēju skaits un viņu franšīzes komercdarbības ilgums;

6) franšīzes devēja finansiālais stāvoklis un tiesības slēgt franšīzes līgumu;

7) apliecinājums par franšīzes devēja intelektuālā īpašuma tiesību esamību un tā reģistrāciju normatīvajos tiesību aktos noteiktajā kārtībā;

8) piedāvātā franšīzes līguma iespējamais ilgums un maksa par franšīzes izmantošanu;

9) citas iespējamās izmaksas, slēdzot franšīzes līgumu;

10) cita informāciju, kuru franšīzes devējs uzskata par nepieciešamu, slēdzot franšīzes līgumu.

Centrālās franšīzes līguma gadījumā papildus minētajai informācijai apakšfranšīzes devējam ir jāsniedz informācija par centrālās franšīzes līguma pamatsaturu un pārtraukšanas sekām.

Franšīzes ņēmēja atteikšanās no šīm paredzētājam tiesībām un franšīzes devēja pienākumiem nav spēkā.

Franšīzes devējam, turklāt, ir šādi pienākumi:

1) izpaust franšīzes līguma slēgšanai nepieciešamo informāciju;

2) pēc franšīzes līguma noslēgšanas sniegt informāciju par franšīzes attīstības tendencēm un inovācijām;

3) veikt personāla apmācību (obligāti vai pēc franšīzes ņēmēja pieprasījuma);

4) sniegt palīdzību, atbalstu un franšīzes biznesa vadīšanai nepieciešamo informāciju franšīzes ņēmējam;

5) reģistrēt, pagarināt un aizsargāt sava intelektuāla īpašuma objektu; uzturēt spēkā patentus;

6) reklamēt franšīzi (par īpašu samaksu);

7) sniegt know-how saturošu informāciju franšīzes ņēmējam;

8) sniegt ilgstošu komercdarbības vai tehniska rakstura palīdzību franšīzes ņēmējam līguma darbības laikā.[46]

Pirms franšīzes līguma slēgšanas franšīzes devējam jāsniedz apliecinājums par savu komerciālo pieredzi franšīzes līgumā piedāvātās franšīzes vadīšanā; tai jābūt ne mazāku kā trīs gadi no franšīzes biznesa uzsākšanas laika.

 

XI. Franšīzes regulējums brīvprātīgajās franšīzes asociācijās

 

Lai aizsargātu savas likumiskās intereses, attīstītu franšīzes attiecības, kā arī unificētu un harmonizētu franšīzes tiesisko regulējumu, vairākās valstīs ir nodibinātas franšīzes asociācijas.[47] Šīs asociācijas var apvienot franšīzes ņēmējus vai franšīzes devējus, vai arī abas franšīzes līguma puses. Tās izstrādā tā dēvētos darbības kodeksus, kuros parasti ir iekļauta franšīzes definīcija, norādītas franšīzes devēja un franšīzes ņēmēja tiesības un pienākumi, noteikts franšīzes līguma noslēgšanai nepieciešamās informācijas apjoms un paredzēta šīs informācijas sniegšanas kārtība.

Franšīzes asociācijās, tāpat kā valstu nacionālajos tiesību aktos, nav vienotas franšīzes un franšīzes līguma definīcijas.

Tā, piemēram, Starptautiskā franšīzes asociācija, kura būtībā ir franšīzes devēju apvienība ASV teritorijā, sniedz šādu definējumu:

“Franšīze ir franšīzes ņēmēja un franšīzes devēja līgumiskās attiecības, kurās franšīzes devējs piedāvā vai apņemas sniegt palīdzību franšīzes ņēmēja komercdarbībai tādās jomās kā know-how un veikt apmācību, savukārt franšīzes ņēmējs strādā ar kopīgu nosaukumu vai saskaņā ar procedūru, kura ir franšīzes devēja īpašumā vai kontrolē un par kuru franšīzes ņēmējs ir iemaksājis vai iemaksās noteiktas naudas investīcijas savā uzņēmumā no saviem avotiem.”[48]

Lielbritānijas franšīzes asociācija definē franšīzi plašāk:

“Franšīze ir franšīzes devēja izdota līguma licence franšīzes ņēmējam, kura:

a) nosaka vai uzliek par pienākumu franšīzes ņēmējam noteiktā laika posmā ieviest uzņēmējdarbības veidu atbilstoši izmantojamam īpašam nosaukumam, kurš pieder vai asociējas ar franšīzes devēju vai tā nosaukumu;

b) pilnvaro franšīzes devēju visa franšīzes līguma darbības laikā veikt pastāvīgu kontroli pār franšīzes ņēmēja darbību attiecībā uz franšīzes līguma priekšmetu;

c) uzliek par pienākumu franšīzes devējam sniegt palīdzību un konsultācijas franšīzes ņēmējam viņa komercdarbībā, kas ir franšīzes līguma priekšmets (personāla apmācība, biznesa organizācija, darba vadīšana utt.);

d) uzliek par pienākumu franšīzes ņēmējam franšīzes līguma spēkā esamības laikā periodiski maksāt franšīzes devējam noteikto atlīdzību par franšīzes izmantošanu.”[49]

 

Vācijas franšīzes asociācija franšīzi definē šādi:

“Franšīze ir vertikāli organizēta sistēma juridiski neatkarīgu uzņēmumu pārdošanai, kas pamatota ar līgumiskajām attiecībām, kuras pastāv tirgū un kurām ir raksturīga kopīga sistēmas izpildes programma, kā arī instruēšanas un kontroles sistēma vienādas rīcības nodrošināšanai saskaņā ar sistēmu.

Franšīzes devēja operāciju pakete ir franšīzes pakete, kas sastāv no pirkuma, pārdošanas un organizācijas koncepcijām attiecībā uz franšīzes devēja aizsargāto tiesību izmantošanu un palīdzības sniegšanu franšīzes ņēmējam.

Franšīzes ņēmējs darbojas savā vārdā un uz sava rēķina, viņam ir tiesības un vienlaikus arī pienākums izmantot franšīzes paketi par noteiktas atlīdzības izmaksāšanu franšīzes devējam.”[50]

 

Eiropas franšīzes federācija, kas ir nacionālo franšīzes asociāciju apvienība un darbojas gandrīz visās Eiropas valstīs, pieņēma Franšīzes ētikas kodeksu (European Code of Ethics for Franchising)[51], kuru faktiski piemēro visas nacionālās asociācijas. Kodeksā noteikts:

“Franšīze ir preču vai pakalpojumu, vai tehnoloģijas pārdošanas sistēma, kura pamatojas uz ciešu sadarbību starp juridiski un finansiāli neatkarīgiem uzņēmējiem, franšīzes ņēmējiem un franšīzes devējiem, un kurā franšīzes devējs deleģē franšīzes ņēmējam tiesības un uzliek pienākumu veikt uzņēmējdarbību atbilstoši franšīzes devēja koncepcijai. Tiesības pilnvaro un uzliek par pienākumu, maksājot noteiktu atlīdzību franšīzes devējam, izmantot tirdzniecības nosaukumu vai preču vai pakalpojumu zīmi, know-how, tehniskās metodes, procesuālās sistēmas, intelektuālā īpašuma objektus saskaņā ar franšīzes līguma noteikumiem.”[52]

 

XII. Franšīzes regulējums Latvijā

 

Franšīzes līgumu kā tiesisku darījumu regulē CL.

Ministru kabineta 2004. gada 27. aprīļa noteikumu nr. 434 Par vertikālo vienošanos atbrīvošanu no Konkurences likuma 11. panta pirmajā daļā noteiktā vienošanās aizlieguma[53] 1. punkta ceturtais apakšpunkts noteic, ka franšīzes līgums ir vertikāla vienošanās, saskaņā ar kuru franšīzes devējs par tiešu vai netiešu finansiālu atlīdzību nodod otrai līgumslēdzējpusei – franšīzes ņēmējam – tiesības izmantot intelektuālā īpašuma tiesību kopumu (īpaši – firmu, preču zīmi, veikala izkārtni, dizaina objektu, speciālo profesionālo informāciju, zinātību un patentus) preču izmantošanai vai pārdošanai. Šāda franšīzes līguma definīcija atbilst Latvijas Republikas saistībām pret ES, tomēr neregulē tos franšīzes un franšīzes līguma civiltiesiskos aspektus, kuri neietilps ES kompetencē.

Latvijā nav speciāla, atsevišķa franšīzes tiesiskā regulējuma. Tiesiskās attiecības, kas izriet no franšīzes līguma, regulē CL un pats franšīzes līgums. Izvērtējot iespējamo franšīzes regulējumu Latvijā, autore uzskata, ka šo regulējumu būtu nepieciešams iekļaut Komerclikumā[54] kā tiesisku komercdarījumu starp komersantiem, tādējādi nodrošinot franšīzes attīstību un sakārtojot komersantu tiesiskās attiecības, kas izriet no franšīzes līguma.

Izvērtējot franšīzes tiesisko regulējumu vairākās valstīs (Lietuvā, Igaunijā, Krievijas Federācijā, Francijā, ASV, Kanādā u. c.) un brīvprātīgajās franšīzes organizācijās, kā arī ņemot vērā ES tiesību aktus un UNIDROIT tiesību principus par franšīzi, autore piedāvā iekļaut Komerclikumā šādu franšīzes līguma tiesisko regulējumu.

 

„Franšīzes līgums

Franšīzes līguma jēdziens

(1) Ar franšīzes līgumu komersants (franšīzes devējs) nodod otram līdzējam (franšīzes ņēmējam) tiesības izmantot preču zīmi, citas intelektuālā īpašuma tiesības, kā arī zinātību preču pārdošanā, izplatīšanā vai pakalpojumu sniegšanā atbilstoši franšīzes devēja izstrādātajai un pārbaudītajai sistēmai (franšīze), bet franšīzes ņēmējs apņemas samaksāt nolīgto atlīdzību.

 

Franšīzes līguma forma

Franšīzes līgums slēdzams rakstveidā.

 

Franšīzes devēja pienākumi

(1) Franšīzes devējam vismaz četrpadsmit dienas pirms franšīzes līguma noslēgšanas ir pienākums par franšīzi rakstiski sniegt šādu informāciju iespējamajiem franšīzes ņēmējiem:

1) piedāvātās franšīzes vispārīgu raksturojumu;

2) pierādījumus par franšīzē ietverto tiesību esamību;

3) ziņas par franšīzes ņēmēju skaitu un atrašanas vietām;

4) informāciju par piedāvātā franšīzes līguma iespējamo ilgumu, franšīzes izmantošanas atlīdzību un tās samaksas kārtību;

5) citu informāciju, kuru franšīzes devējs uzskata par nepieciešamu, slēdzot franšīzes līgumu.

(2) Franšīzes devējam ir pienākums nodrošināt, lai franšīzes līgumā norādītās intelektuālā īpašuma tiesības būtu spēkā visā šā līguma spēkā esamības laikā.

(3) Franšīzes devējam ir pienākums sadarboties ar franšīzes ņēmēju un sniegt viņam atbalstu visā franšīzes līguma spēkā esamības laikā. Franšīzes devējam it īpaši ir pienākums apmācīt franšīzes ņēmēju, sniegt viņam komerciālo un tehnisko palīdzību, kā arī visu informāciju, kas nepieciešama franšīzes izmantošanai atbilstoši franšīzes līgumam.

(4) Franšīzes devējs nodod franšīzes ņēmējam visus dokumentus (instrukcijas, atļaujas, licences, tehniskos noteikumus, aprakstus u. c.), kas nepieciešami franšīzes izmantošanai atbilstoši franšīzes līgumam.

(5) Vienošanās, kas ir pretēja šā panta noteikumiem, nav spēkā.

 

Franšīzes ņēmēja pienākumi

(1) Franšīzes ņēmējam ir pienākums izmantot franšīzi atbilstoši franšīzes līguma noteikumiem, pakļaujoties saprātīgiem franšīzes devēja norādījumiem un nekaitējot franšīzes devēja labajai slavai.

(2) Franšīzes ņēmējam ir pienākums neizmantot pretēji franšīzes līguma mērķim un neizpaust trešajām personām komercnoslēpumus, kas franšīzes ņēmējam uzticēti vai kļuvuši zināmi, izmantojot franšīzi. Šāds pienākums franšīzes ņēmējam ir arī pēc franšīzes līguma izbeigšanās.

(3) Franšīzes ņēmēja pienākums ir sniegt franšīzes devējam informāciju, kas nepieciešama franšīzes līgumā nolīgto franšīzes devēja saistību izpildei, kā arī atļaut franšīzes devējam parastajā darba laikā pārbaudīt franšīzes ņēmēja darbu preču pārdošanas vai pakalpojumu sniegšanas vietā.

(4) Vienošanās, kas ir pretēja šā panta noteikumiem, nav spēkā.

 

Franšīzes līguma uzteikums

(1) Ja franšīzes līgumā nav nolīgts cits uzteikuma termiņš, katra līguma puse var uzteikt franšīzes līgumu sešus mēnešus iepriekš.

(2) Abas puses var katrā laikā uzteikt franšīzes līgumu, ja tām ir svarīgs iemesls. Ja franšīzes līguma tūlītēju uzteikumu izraisījusi tāda rīcība, par kuru atbild otra puse, tai ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, kas radušies sakarā ar līguma izbeigšanu.

 

Konkurences ierobežojums

(1) Vienošanās, ar kuru tiek ierobežota franšīzes ņēmēja profesionālā darbība pēc franšīzes līguma izbeigšanās (konkurences ierobežojums), slēdzama rakstveidā.

(2) Konkurences ierobežojuma termiņš nevar būt ilgāks par vienu gadu, skaitot no franšīzes līguma izbeigšanās dienas.

(3) Franšīzes devēja pienākums ir maksāt franšīzes ņēmējam atbilstošu atlīdzību par konkurences ierobežojuma laiku. Ja franšīzes devējs uzteic franšīzes līgumu tāda svarīga iemesla dēļ, kura pamatā bijusi franšīzes ņēmēja vainojama rīcība, franšīzes ņēmējs zaudē tiesības saņemt atlīdzību.

 

Konkurences tiesību piemērošana

Šā likuma noteikumi neierobežo tiesisko regulējumu, kas attiecībā uz franšīzes līgumu ietverts konkurences tiesību jomu regulējošajos normatīvajos aktos.”

 

 

 

XIII. Kopsavilkums

 

Franšīzes tiesību institūta loma un būtība ES neatspoguļo franšīzes juridisko dabu un pazīmes, bet kalpo par zināmu konkurences tiesību prasību izpildes garantu un pieļaujamu atkāpi no konkurences tiesību ierobežojumiem, atstājot franšīzes tiesisko regulējumu ES dalībvalstu ziņā.

Attiecībā uz franšīzi ES tiek runāts nevis par franšīzes līguma sastāvdaļām, slēgšanas nosacījumiem, pušu tiesībām un pienākumiem, bet gan par to, ka franšīzes līgums nav pret konkurenci vērsts ierobežojums un atbilst Eiropas Kopienas (dibināšanas) līguma[55] 81. panta 3. punkta noteikumiem.

Franšīzes līguma definīcija ir iekļauta Igaunijas Republikas Saistību tiesību likuma 19. nodaļā. Svarīgi atzīmēt, ka saskaņā ar Saistību tiesību likumu franšīzes līgums ir licences līguma paveids, kas, pēc autores domām, zināmā veidā ierobežo pilnvērtīgu franšīzes tiesisko attiecību attīstību Igaunijā.

Autore kritiski vērtē franšīzes tiesisko regulējumu Lietuvas Republikas Civilkodeksā, jo būtībā tas ir pārņemts no Krievijas Federācijas Civilkodeksa 54. nodaļas, attiecīgi aizstājot vārdus “komerciālās koncesijas līgums” ar vārdiem “franšīzes līgums” un izdarot minimālus redakcionālus grozījumus.

Pirmais franšīzes definējums parādījās ASV tiesību aktos. Jāteic, ka štatu tiesību aktos ir dota franšīzes, nevis franšīzes līguma definīcija, kā tas ir darīts Krievijā vai kontinentālajā Eiropā.

Kanādā atšķirībā no ASV nav franšīzes regulējuma federālajā līmenī. No desmit Kanādas provincēm atsevišķi likumi par franšīzi ir tikai divās provincēs, proti, Albertā un Ontārio.

Lielbritānijā nav speciāla franšīzes normatīvā regulējuma. Tādējādi franšīzes regulējums balstās uz līgumsaistību tiesību vispārējiem principiem, kas piemērojami visu veidu civiltiesiskiem darījumiem.

Francijā ir pieņemts atsevišķs likums par franšīzi. Tas regulē personu attiecības jau pirmslīguma, pirmsfranšīzes periodā, kad vēl nav zināms, vai viena no šīm personām noteikti kļūs par franšīzes devēju, bet citas – par tās franšīzes ņēmējiem. Likums attiecas uz visiem licences, aģentu, pārstāvniecības un citiem līgumiem.

Vācijā nav pieņemti atsevišķi tiesību akti par franšīzi ne federālajā līmenī, ne arī federālajās zemēs. Tas netiek uzskatīts par nepieciešamu. Franšīzes devēja un franšīzes ņēmēja attiecības tiek regulētas pamatojoties uz civiltiesību normām un līgumu brīvības principu.

Francijā franšīzes līgumam piemēro Francijas Civilkodeksu un līgumsaistību tiesību vispārējās normas.

Krievijas Federācijā franšīzes attiecības regulē Civilkodekss, kaut gan tās tiesību aktos nepastāv tādi jēdzieni kā “franšīze” un “franšīzes līgums”. Šie jēdzieni ir aizstāti ar jēdzieniem “komerciālā koncesija” un “komerciālās koncesijas līgums”.

Starptautiskajā līmenī franšīzes tiesiskās attiecības regulē vairāki UNIDROIT dokumenti. Viens no tiem ir UNIDROIT 2004. gadā pieņemtai Parauglikums attiecībā uz Informācijas par franšīzi izpaušanu (Model Franchise Disclosure Law), kuram ir rekomendējošs raksturs un kuru var uzskatīt par tā dēvēto soft law. Tas neregulē franšīzes tiesiskās attiecības civiltiesiskajā aspektā, bet uzliek franšīzes devējam par pienākumu pirms franšīzes līguma noslēgšanas sniegt potenciālajiem franšīzes ņēmējiem Parauglikumā noteikto informāciju.

Lai aizsargātu savas likumiskas intereses, attīstītu franšīzes attiecības, kā arī unificētu un harmonizētu franšīzes tiesisko regulējumu, vairākās valstīs ir nodibinātas franšīzes asociācijas. Šīs asociācijas izstrādā tā dēvētos rīcības kodeksus, kuros parasti ir iekļauta franšīzes definīcija, norādītas franšīzes devēja un franšīzes ņēmēja tiesības un pienākumi, noteikta franšīzes līguma noslēgšanai nepieciešamās informācijas apjoms un paredzēta šīs informācijas sniegšanas kārtība.

Latvijā nav speciāla franšīzes tiesiskā regulējuma. Tiesiskās attiecības, kas izriet no franšīzes līguma, regulē CL un pats franšīzes līgums. Izvērtējot iespējamo franšīzes regulējumu Latvijā, autore uzskata, ka šo regulējumu ir nepieciešams iekļaut Komerclikumā kā tiesisku komercdarījumu starp komersantiem, tādējādi nodrošināt franšīzes attīstību un sakārtojot komersantu tiesiskās attiecības, kas izriet no franšīzes līguma.