Franšīzes tiesiskais regulējums pasaulē (I)

• Baltijas ziņu lapa
• Publikācijas

Franšīzes tiesiskais regulējums pasaulē (I)

Autore: Viktorija Jarkina

Likums un tiesības, No. 91, April 2007

I. Ievads

Mūsdienu pasaulē vairākos ģeogrāfiskajos reģionos pastāv atšķirīgs franšīzes tiesiskais regulējums, kas pieņemts, lai īpaši regulētu franšīzi un no tās izrietošās attiecības. Katrā reģionā franšīzes tiesiskās bāzes tapšanas vēsture ir sava, tāpat atšķiras arī franšīzes izcelsmes avoti un regulējošo tiesību normu piemērošana, turklāt nereti pastāv arī citas īpatnības.

Relatīvi var izdalīt trīs franšīzes tiesiskā regulējuma paraugmodeļus: Amerikas, Eiropas un Krievijas.[1]

Pirmais reģions – Amerikas Savienotās Valstis (ASV) un Kanāda – ir materiālo un cilvēku resursu ziņā lielākais franšīzes tiesiskajā regulējumā iesaistītais reģions.

Otrais reģions – Eiropa. Šeit franšīze var tikt regulēta ar atsevišķiem Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu tiesību aktiem, turklāt pastāv arī kopīgs ES dalībvalstīm saistošs tiesiskais regulējums ar ES sekundāro tiesību aktu palīdzību.

Trešais reģions – Krievijas Federācija, kur pieņemta atsevišķa franšīzes regulācijai veltīta tiesiskā bāze, un dažas citas bijušās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) teritorijā esošas valstis, kuras veido savas civiltiesības pēc Krievijas parauga (Baltkrievija, Ukraina, Kazahstāna, Kirgīzija u.c.). Arī Lietuvā franšīzes regulējums veidots pēc Krievijas Federācijas Civilkodeksa[2] parauga, taču ar vienu atšķirību: Krievijā franšīzes līguma jēdziena vietā izmanto jēdzienu “komercijas koncesijas līgums” (krievu val. - договор коммерческой концессии [3]). 

Šajā rakstā autore sniegs īsu skaidrojumu par franšīzes regulējumu Eiropas Savienībā.

II. Franšīzes tiesiskais regulējums Eiropas Savienībā

Franšīzes tiesību institūta loma un būtība ES neatspoguļo franšīzes juridisko dabu un pazīmes, bet kalpo par zināmu konkurences tiesību prasību izpildes garantu un pieļaujamo atkāpi no konkurences tiesību ierobežojumiem, atstājot franšīzes tiesisko regulējumu ES dalībvalstu ziņā.

ES tiek runāts nevis par franšīzes līguma sastāvdaļām, tā slēgšanas nosacījumiem, pušu tiesībām un pienākumiem, bet gan par to, ka franšīzes līgums nav pret konkurenci vērsts ierobežojums un atbilst Eiropas Kopienas (dibināšanas) līguma (EKL) 81. panta 3. punkta noteikumiem.[4]

Saskaņā ar Eiropas Franšīzes federācijas (European Franchise Federation) sniegtajiem datiem 2005. gada septembrī[5] franšīzes tiesisko regulējumu ES nosaka Eiropas Komisijas regula (EK) nr. 1400/2002 par Līguma 81. panta 3. punkta piemērošanu vertikālu vienošanos un saskaņotu darbību kategorijām mehānisko transportlīdzekļu nozarē[6] (Regula nr. 1400/2002), Padomes regula (EK) nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kuri noteikti Līguma 81. un 82. pantā[7] (Regula nr. 1/2003), Komisijas regula (EK) nr. 2790/99 par Līguma 81. panta 3. punkta piemērošanu vertikālu vienošanos un saskaņotu darbību kategorijām[8] (Regula nr. 2790/1999), Komisijas paziņojums Pamatnostādnes vertikālo ierobežojumu jomā[9] un Komisijas paziņojums par maznozīmīgiem nolīgumiem, kas ievērojami neierobežo konkurenci atbilstīgi Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 81. panta 1. punktam (de minimis)[10].

Īpašu uzmanību ES franšīzes tiesiskajā regulējumā ir pelnījusi tagad jau spēkā neesošā Komisijas regula nr. 4087/88 par Līguma 81. panta 3. punkta piemērošanu franšīzes līgumu kategorijām[11] (Regula nr. 4087/88).

ES Komisija (Komisija), pieņemot Regulu nr. 4087/88, nebūt neparedzēja franšīzes attiecību kā tādu regulēšanu un franšīzes līguma likumisko normu noteikšanu civillīgumu tiesību sistēmā, kā tas noteikts, piemēram, Krievijas Federācijas Civilkodeksa 54. nodaļā. Arī ASV normatīvie tiesību akti franšīzes jomā plašāk regulē tieši franšīzes attiecību līgumiskos pamatus. Tomēr Regulai nr. 4087/88 ir lielāka loma franšīzes attīstībā nekā analoģiskiem ASV normatīvajiem tiesību aktiem. Šī regula ir franšīzes pionieris Eiropā. Lai izvērtētu tās nozīmi franšīzes attīstībā Eiropā, jāizdara vēl viena atkāpe, kas saistīta ar Komisijas īpašo lomu, īstenojot kontroli pār konkurences noteikumu ievērošanu ES kopējā tirgū. Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līguma[12] (Romas līgums) pret monopolu vērstais 81. panta pirmais punkts par Eiropas Ekonomiskās Kopienas (EEK) izveidošanu aizliedz kā neatbilstošus ES kopējā tirgus noteikumiem jebkāda veida līgumus vai vienošanās starp uzņēmumiem vai lēmumus, kurus pieņem uzņēmumu asociācijas, tāpat arī saskaņotas praktiskās darbības, kuras var ietekmēt tirdzniecību starp ES dalībvalstīm tādējādi, ka rezultātā tiek novērsta, ierobežota vai traucēta brīva konkurence ES kopējā tirgus ietvaros.

Par tādiem ierobežojumiem, traucējumiem vai konkurences pilnīgu novēršanu Romas līguma 81. panta pirmais punkts uzskata jebkuru līdzēju pušu darbības, kas atklāti vai slēpti paredz tiešu vai netiešu iepirkšanas vai noieta cenu fiksāciju (iepriekšēju saskaņošanu); ražošanas, tirgus vai preču un pakalpojumu piegādes avotu ierobežošanu vai kontroli; nevienlīdzīgu noteikumu piemērošanu vienveidīgos (ekvivalentos) darījumos ar trešajām pusēm, veidojot tām nelabvēlīgu situāciju; līgumu noslēgšanu ar nosacījumu, ka otra puse uzņemsies papildu saistības, kuras pēc savas dabas neizriet no līguma priekšmeta. Jebkuras vienošanās, lēmumi vai praktiskā darbība, kā rezultātā notiek augstāk minētais, automātiski zaudē savu spēku.

Franšīze, kā arī citi ekskluzīvie līgumi, kas pieļauj savstarpēji saskaņotus ierobežojumus līdzēju tirgus darbībā, tāpat kā zināmas pret konkurenci vērstas darbības attiecībā uz trešajām personām principā ir pretrunā ar Romas līguma 81. panta pirmo punktu.

Līdzās tam Romas līguma 81. pantā bija noteikts, ka šiem aizliegumiem var būt izņēmumi. Lai atbilstu šiem izņēmumiem un tiktu uzskatīti par likumiskiem, līgumiem (vai līgumu kategorijām) starp komersantiem, lēmumiem (vai lēmumu kategorijām), kurus pieņem komersantu asociācijas, kā arī saskaņotām praktiskām darbībām (vai saskaņotu darbību kategorijām) jāatbilst vairākām prasībām: pirmkārt, tām jāsniedz ieguldījums ražošanas vai preču sadales uzlabošanā vai tehniskā vai ekonomiskā progresa sekmēšanā, tajā pašā laikā nodrošinot patērētājiem gala labumu taisnīgu daļu, un, otrkārt, tie nedrīkst uzlikt uzņēmējiem tādus saskaņotus ierobežojumus, kas nav obligāti minēto mērķu sasniegšanai, kā arī piešķirt uzņēmējiem iespēju novērst konkurenci attiecībā uz kādu preču nozīmīgu daļu.

Pēc savas dabas franšīze labāk par citiem ekskluzīvo uzņēmuma līgumu veidiem atbilst Romas līguma 81. panta trešā punkta prasībām. Licences uz jaunizgudrojumiem vai know-how, kuras piešķir franšīzes devēji, ļauj iesaistīt tehniskajā progresā un visjaunākajās un modernākajās mārketinga tehnoloģijās lielu skaitu mazo uzņēmēju, kuri paši par sevi, bez privileģēta un kompleksa veida franšīzes nekad nespētu efektīvi iekļauties biznesa vidē. Bez šaubām, franšīzes rezultātā ieguvējs ir arī gala patērētājs, par kuru ir runa arī Romas līguma 81. panta trešajā daļā, jo viņam paveras iespēja izmantot vismodernāko ražošanas un preču sadales sistēmu, kas ļauj samazināt izmaksas, respektīvi, preču cenas un pakalpojumu tarifus.

Regula nr. 4087/88 papildina Romas līguma 81. panta trešā punkta vispārīgos noteikumus ar vairākām konkrētākām franšīzei izvirzītām prasībām, bez kuru izpildīšanas franšīzes līgums nevar kļūt par izņēmumu Romas līguma 81. panta pirmā punkta antimonopolistiskajā izpratnē, bet līguma dalībnieki nevar pretendēt uz priekšrocībām, kādas viņu darbībai dotu konkurences trūkums.

Vairāki tādi konkrēti nosacījumi tiek iekļauti līgumā imperatīvā (obligātā), citi – dispozitīvā (pēc pušu ieskata) kārtībā; vieni no tiem tieši vai netieši ir labvēlīgi franšīzes ņēmējam, citi – franšīzes devējam; neievērojot vienus, līgums nevar kļūt par izņēmumu pret monopolu vērstā Romas līguma 81. panta pirmā punkta izpratnē, pārkāpjot citus, – jau no tiem atbrīvots līgums var zaudēt atbrīvojuma statusu.

Ar 1965. gada 2. marta regulas nr. 19/65/EEK par Līguma 85. panta trešā punkta piemērošanu atsevišķām līgumu un saskaņotu darbību kategorijām[13] ES Padome ir pilnvarojusi Komisiju noteikt, kuri no divpusējiem ekskluzīvajiem līgumiem, kuru mērķis ir piešķirt tiesības izplatīt vai iepirkt preces, vai kuri ietver sevī ierobežojumus nodot vai izmantot intelektuālā īpašuma tiesības, atbilst minētajām Romas līguma 81. panta trešā punkta prasībām. Ja Komisija atklāj tādus līgumus (vai tādu līgumu kategorijas), tā ir tiesīga izdot speciālus tiesību aktus par Romas līguma 81. panta trešā punkta noteikumu piemērošanu šiem līgumiem, proti, par to atbrīvošanu no Romas līguma 81. panta trešā punkta noteikumu darbības. Šāda atbrīvošana var notikt saskaņā ar Komisijas aktiem gan attiecībā uz individuālajiem līgumiem, gan arī grupveidā – uz līgumu “blokiem” (block exemption – angļu val.).

Par formālu iemeslu tam, lai Komisija uzsāktu individuālas izskatīšanas procedūru par iespēju piemērot Romas līguma 81. panta trešo punktu konkrētam līgumam, kalpo ieinteresētās personas vai vairāku personu paziņojums Komisijai. Gan individuālo, gan “bloku” atbrīvojumu nosaka uz noteiktu laiku.

Izpildot Romas līguma 81. panta pirmā punkta prasības, Regula nr. 4087/88 piešķīra izņēmuma statusu no šī punkta visiem tiem franšīzes līgumiem, kuri paredz vienu vai vairākus konkurences ierobežojumus no tiem, kas īpaši uzskaitīti regulā. Līdz ar to franšīzes līgumu subjekti ieguva ārpus-konkurences darbības režīmu atšķirībā no citiem komersantiem, kuri veic viena profila preču tirdzniecības – preču izplatīšanas vai pakalpojumu sniegšanas darbību saskaņā ar Komisijas pret monopolu vērstajām tiesību normām.

Apakšfranšīzes līgumus, kuri atbilst Romas līguma 81. panta trešā punkta un Regulas nr. 4087/88 nosacījumiem, arī varēja atbrīvot no pretmonopolistiskajiem tiesību aktiem.[14]

Regula nr. 4087/88 noteica, ka vienošanās, kuras automātiski neiegūst izņēmuma statusu sakarā ar to, ka tajās iekļauti noteikumi, kas saskaņā ar šo regulu neļauj strikti iekļaut tās atbrīvojamo vai neatbrīvojamo kategorijā, tomēr visumā var izskatīt kā vienošanās, attiecībā uz kurām ir tiesības piemērot Romas līguma 81. panta trešo punktu. Komisija var izpētīt konkrēto līgumu saistībā ar minētā panta piemērošanu. Tādējādi šajā gadījumā Regula nr. 4087/88 interpretē Romas līguma 81. panta trešo punktu ieinteresētās personas labā. Tomēr tāds atbrīvojums iespējams tikai tad, kad konkrētais līgums ir paziņots Komisijai un Komisija noteiktā laika posmā nav izteikusi iebildumus pret izņēmuma statusa piešķiršanu attiecīgajam līgumam.

Vienlaikus, vadoties no pilnvarām, kuras tai piešķirtas saskaņā ar 1965. gada 2. marta regulu nr. 19/65/EEK par Līguma 85. panta 3. punkta piemērošanu atsevišķām līgumu un saskaņotu darbību kategorijām, Komisija Regulā nr. 4087/88 nostiprināja sev tiesības atņemt franšīzes līgumam priekšrocības, kuras saņemtas saskaņā ar minēto regulu, ja šī Komisija konkrētajā gadījumā konstatē, ka atbrīvotais līgums tomēr atstāj uz tirgu tādu ietekmi, kas nav savienojama ar Romas līguma 81. panta trešā punkta noteikumiem. Komisija pieņem šādu lēmumu, pamatojoties uz savām administratīvajām pilnvarām, uzkrāto pieredzi un Eiropas Kopienas Tiesas (EKT) nolēmumiem.

Franšīzes līgumslēdzēju pušu ierobežoto saistību saraksts, kas fiksēts Regulā nr. 4087/88 un piešķir līgumam tiesības tikt atbrīvotam no Romas līguma 81. panta trešā punkta darbības, nav izsmeļošs. Regulā nr. 4087/88 bija noteikts, ka atbrīvojumu var piemērot arī tiem franšīzes līgumiem, kuru ierobežojošie noteikumi daļēji atbilst šajā regulā minētajiem, bet daļēji iziet ārpus tiem. Taču tāds atbrīvojums tika piešķirts ar nosacījumu, ka Komisijai būs savlaicīgi paziņots par šādiem līgumiem un sešu mēnešu laikā pēc paziņojuma saņemšanas Komisija nebūs izvirzījusi iebildumus pret atbrīvojumu. Tomēr Komisija varēja iebilst pret atbrīvojumu. Lēmumu nepiešķirt atbrīvojumu tā ir tiesīga pieņemt gadījumā, ja šādu lēmumu pieņemt lūdz kāda ES dalībvalsts, lūgumu pamatojot ar apsvērumiem, kas saistīti ar Romas līgumā ietvertajiem konkurencei veltītajiem noteikumiem, un tiek ievēroti arī Regulā nr. 4087/88 paredzētie Komisijai adresēto lūgumu noformēšanas un iesniegšanas noteikumi.

Komisija vēl pirms Regulas nr. 4087/88 spēkā stāšanās pieņēma dažus lēmumus[15] par atsevišķu līgumu atbrīvošanu no Romas līguma 81. panta darbības sfēras. Šos līgumus noslēdza vairāki pazīstami franšīzes devēji: Campari-Milano, Yves Roché, Computerland, Charles Girdot, Service Master Ltd, kā arī firma Pronuptia u.c. Īpaši jāmin Campari-Milano lieta.[16] Un ne tikai tāpēc, ka tā ir hronoloģiski pirmā lieta, kuru Komisija izskatīja saistībā ar franšīzes atbrīvojumu no pretmonopolistisko likumu darbības sfēras. Daudz svarīgāks ir tas, ka Campari pārdod savas licences produkcijas (aperitīvi un alkoholiskie dzērieni) ražošanai ar savas firmas nosaukumu, proti, praktizē ražošanas, rūpnieciskā tipa franšīzi.[17]

Komisijas lēmums kļuva par precedentu, turklāt īpaši svarīgu tāpēc, ka vēlāk pieņemtā Regula nr. 4087/88 izslēdza ražošanas franšīzi no sava regulējuma loka. Un tomēr, kad pēc individuālā atbrīvojuma termiņa izbeigšanās kompānija Campari-Milano vērsās Komisijā ar lūgumu atjaunot tai atbrīvojuma statusu, Komisija paskaidroja: sakarā ar to, ka kompānija ir izdarījusi prasītos grozījumus savos noslēgtajos franšīzes līgumos, tā vairs nav Romas līguma 81. panta pirmā punkta darbības sfērā. Regulā nr. 4087/88 noteikts, ka atsevišķu industriālo franšīzes līgumu veidi var tikt “grupveidā” atbrīvoti uz cita pamata, ja vien tie atbilst nepieciešamajiem nosacījumiem.

Bez franšīzes atbrīvojuma Komisija vēl pirms Regulas nr. 4087/88 pieņemšanas grupveidā atbrīvoja no Romas līguma 81. panta piemērošanas vairākus divpusēju ekskluzīvo līgumu veidus, kas paredz tiesību nodošanu ekskluzīvo preču izplatīšanai vai ekskluzīvai iepirkšanai, kā arī tiesību ierobežošanu izmantot rūpniecisko īpašumu, konkrēti: nelielas ekonomiskas nozīmes līgumus starp sīkiem un vidējiem uzņēmumiem; ekskluzīvus aģentu līgumus starp principālu un tirdzniecības aģentu; dažāda veida vienošanās par sadarbību (Komisija izšķir līdz pat 16 šādas vienošanās paveidus); apakšlīgumus, saskaņā ar kuriem apakšuzņēmējs piegādā preces vai pakalpojumus galvenā uzņēmēja vārdā; licences līgumus par patentu uz jaunizgudrojumiem izmantošanu.

Pēc tam kad EKT 1986. gadā pieņēma principiālu lēmumu par to, ka franšīze ar tai dabiski piemītošo pozitīvo ekonomisko potenciālu neapdraud brīvu tirgus konkurenci,[18] Komisija nāca pie secinājuma, ka franšīzes attiecības pilnībā atbilst Romas līguma 81. panta trešās daļas kritērijiem un arī var pretendēt uz atbrīvojumu no šā līguma 81. panta pirmās daļas darbības sfēras. Tā rezultātā Komisija pieņēma Regulu nr. 4087/88, kurai ir tieši tāds nosaukums: Par Romas līguma 81.(3) panta piemērošanu dažām franšīzes līgumu kategorijām. Regulā bija norādīts, ka jebkuri franšīzes līgumi, kas noslēgti pirms šīs Regulas stāšanās spēkā (tas ir, pirms 1988. gada 30. novembra), arī var pretendēt uz atbrīvojumu no Romas līguma pretmonopolistiskā 81. panta noteikumu ievērošanas ar nosacījumu, ka tie tiks sakārtoti atbilstoši Regulas nr. 4087/88 prasībām.

Atšķirībā no citiem, tradicionālākiem komercdarbības līgumiem, kurus Komisija atbrīvoja no Romas līguma 81. panta darbības sfēras, franšīzei Eiropā nebija ne tiesiskās bāzes, ne pietiekamas tiesu prakses. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Komisijai, pirms tā sāka izskaidrot motīvus, kādēļ franšīze jāatbrīvo no pretmonopolistiskā normatīvā tiesību akta darbības sfēras un kāpēc franšīzi pieļaujošos konkurences ierobežojumus tā uzskata par savienojamiem ar Romas līguma 81. panta trešās daļas kritērijiem, vajadzēja formulēt franšīzes līguma galvenās pazīmes, dot savu izskaidrojumu vairākiem franšīzes pamatjēdzieniem un noteikt savstarpējo attiecību principus, uz kuriem jābalstās franšīzes devējam un franšīzes ņēmējam.

Tādējādi Regula nr.4087/88, kaut arī tas nebija galvenais šīs Regulas uzdevums, normatīvā kārtā nostiprināja dažus franšīzes līguma civiltiesiskos pamatjēdzienus, tostarp arī definīciju. Jāatzīmē, ka tas Eiropā ir pirmais oficiālais normatīvais franšīzes (un arī apakšfranšīzes) līguma definējums, kā arī tādu pamatjēdzienu kā “franšīze”, “franšīzes devējs”, “franšīzes ņēmējs”, “franšīzes preces”, “franšīzes telpa” un vairāku citu definējums. Līdz ar to Regula nr. 4087/88 nodrošināja minēto franšīzes pamatjēdzienu vienveidīgu interpretāciju visās ES vadošajās institūcijās un lielā mērā sekmēja to masveidīgu izplatīšanos ES teritorijā. Svarīgi atzīmēt, ka šajā Regulā nostiprinātie franšīzes nolikumi paredz tās attīstību modernākās, augstākās formās. Minētās Regulas interpretācijā franšīze ir “lietišķā” biznesa formāta franšīze. Jebkādi citi līgumi, kas satur sevī citu paveidu franšīzes pazīmes, neatbilst Regulas prasībām, tāpēc nav atbrīvojami no Romas līguma pretmonopolistiskā 81. panta pirmā punkta darbības sfēras un var tikt atzīti par spēkā neesošiem, jo deformē brīvu konkurenci ES kopējā tirgū.

Regulā nr. 4087/88 noteikts, ka tās darbība attiecas uz franšīzes līgumiem, kas paredz preču mazumtirdzniecību vai pakalpojumu sniegšanu galapatērētājiem vai šo abu darbības veidu kombināciju, ieskaitot preču pārstrādāšanu jeb adaptāciju patērētāju īpašu vajadzību apmierināšanai, kā arī uz apakšfranšīzes līgumiem, kuri paredz līdzīga veida pārdošanu vai pakalpojumus. Līdz ar to ārpus Regulas darbības paliek “vairumtirdzniecības” franšīzes līgumi, kas jāuztver kā tādi līgumi, kuros franšīzes lomā uzstājas nevis produkcijas izgatavotājs, bet gan šīs produkcijas vairumtirgotājs, kas pārdod to franšīzes ņēmējam tālākpārdošanai galapatērētājiem. Šādu savu pozīciju attiecībā uz “vairumtirdzniecības” franšīzi Komisija izskaidro ar “pieredzes trūkumu” šajā darbības jomā.[19]

Kā jau minēts, Regulas nr. 4087/88 nolikumi neskar rūpniecisko franšīzi, kaut gan atsevišķi izņēmumi attiecībā uz šā veida franšīzes līgumiem ir bijuši. Vienlaikus tiek pieļauts, ka dažiem šādiem līgumiem Komisija var “blokā” ar citiem līgumu veidiem piešķirt atbrīvojuma statusu, ja vien tie atbilst Romas līguma 81. panta trešā punkta nosacījumiem. Lai precizētu to, tieši kādu līgumu uzskatīt par rūpniecisku, Regula sniedz jau minēto definīciju.

Regula nr. 4087/88 stājās spēkā 1989. gada 1. janvārī un bija spēkā līdz 1999. gada 31. decembrim. Neilgi pirms tās darbības termiņa beigām, konkrēti, 1999. gada 12. decembrī, Komisija pieņēma jaunu Regulu nr. 2790/1999, kurā apstiprināts, ka Romas līguma 81. panta pirmā punkta pretmonopolistiskie noteikumi netiek attiecināti uz tā saucamajiem vertikālajiem līgumiem vai saskaņotajām tirgus darbībām, kad pastāv divi vai vairāki uzņēmumi, no kuriem katrs darbojas līguma izpildes mērķu īstenošanā, atrodoties ražošanas vai produkcijas sadales ķēdes dažādos līmeņos, pārdodot vai tālākpārdodot noteiktas preces vai pakalpojumus. Regula nr. 4087/88 tika uzskatīta par normatīvu dokumentu, kas regulē vienu no šāda veida vertikālo līgumu paveidiem, un rezultātā tika noteikts, ka tajā paredzētie atbrīvojumi turpina darboties attiecībā uz franšīzes līgumiem, kas noslēgti līdz 2000. gada 31. maijam, bet pēc šā datuma līgumiem vienošanām ir jāatbilst nu jau Regulas nr. 2790/1999 prasībām.

Saskaņā ar Regulas nr. 2790/1999 prasībām grupveida atbrīvojuma dotās priekšrocības būtu jāierobežo, attiecinot tās tikai uz vertikālajiem līgumiem, kurus pietiekami droši var uzskatīt par atbilstošiem EKL 81. panta trešā punkta nosacījumiem. Saskaņā ar Regulas nr. 2790/1999 2. pantu EKL 81. panta trešo punktu nepiemēro līgumiem vai saskaņotām darbībām starp diviem vai vairākiem uzņēmumiem, kuri katrs, kā noteikts līgumā, darbojas citā ražošanas vai izplatīšanas ķēdes līmenī, un attiecībā uz nosacījumiem, ar kādiem puses var pirkt, pārdot un atkārtoti pārdot atsevišķas preces vai pakalpojumus (“vertikālās vienošanās”). Regulā nr. 2790/1999 noteiktās kategorijas vertikālās vienošanās, pie kurām pieder arī franšīzes līgums, var uzlabot ekonomisko efektivitāti ražošanas vai izplatīšanas ķēdē, sekmējot labāku sadarbību starp dalībuzņēmumiem. It īpaši tie var samazināt pušu darījumu un izplatīšanas izmaksas un optimizēt to tirdzniecības un investīciju līmeņus. Saskaņā ar Regulas nr. 2790/1999 6. pantu Komisija var atcelt šīs regulas dotās priekšrocības, ja tā atklāj, ka vertikālajiem līgumiem, kuriem piemērojama minētā Regula, tomēr ir sekas, kas nav savienojamas ar EKL 81. panta trešā punkta nosacījumiem, it īpaši, ja pieeju attiecīgajam tirgum vai konkurencei tajā būtiski ierobežo kopējā ietekme no vertikālo ierobežojumu paralēlajiem tīkliem, kurus ieviesuši konkurējošie piegādātāji vai pircēji. Faktiski Regula nr. 2790/1999 satur tikai normas par konkurences atbrīvojumu piemērošanu vertikālajiem līgumiem, kritērijus atbrīvojumu piešķiršanai (piemēram, ja vertikālie līgumi paredz ekskluzīvas piegādes saistības, šajā Regulā minētais atbrīvojums piemērojams ar nosacījumu, ka pircēja tirgus daļa nepārsniedz 30 procentus no attiecīgā tirgus, kurā tas pērk līgumā noteiktās preces vai pakalpojumus) un Komisijas pilnvaras lemt par tajā noteikto atbrīvojumus piešķiršanu vai nepiešķiršanu, neskarot franšīzes līguma tiesisko regulējumu un juridisko dabu.

Regula nr. 1400/2002 paredz stingrākus noteikumus mehānisko transportlīdzekļu nozarei nekā Regula nr. 2790/1999. Iespēja gūt labumu no atbrīvojuma būtu jāattiecina tikai uz tiem vertikālajiem līgumiem, par kuriem pietiekami droši var uzskatīt, ka tie atbilst EKL 81. panta trešā punkta nosacījumiem. Regulā nr. 1400/2002 ir stingri atrunāti gadījumi, kad tiek piemēroti atbrīvojumi, kad atbrīvojums neattiecas uz vertikālajiem līgumiem, kā arī ir skaidri definēti ierobežojumi attiecībā uz jaunu mehānisko transportlīdzekļu, remonta un tehniskās apkopes pakalpojumu vai rezerves daļu pārdošanu (sk. Regulas nr. 1400/2002 4. pantu). Šajā Regulā paredzētos atbrīvojumus mehānisko transportlīdzekļu nozarē piemēro pēc principa “viss, kas nav atļauts, ir aizliegts”. Līdzīgi kā Regula nr. 2790/1999, arī Regula Nr.1400/2002 nesniedz franšīzes līguma un franšīzes attiecību skaidrojumu un regulēšanas priekšnoteikumus.

Regula nr. 1/2003 paredz Komisijas pilnvaras noteikt jebkādus rīcību vai strukturālus aizsardzības līdzekļus, kas nepieciešami, lai efektīvi izbeigtu pārkāpumus, ņemot vērā proporcionalitātes principu. Strukturālie aizsardzības līdzekļi jāievieš, ja nav vienlīdzīgi efektīvu aizsardzības līdzekļu attiecībā uz rīcību, vai ja jebkāds vienlīdzīgi efektīvs aizsardzības līdzeklis attiecībā uz rīcību attiecīgajam konkrētajam būtu apgrūtinošāks nekā strukturālais aizsardzības līdzeklis. Izmaiņām komersanta struktūrā pirms pārkāpuma izdarīšanas vajadzētu būt tikai proporcionālām, ja pastāv būtisks risks, ka turpināsies vai atkārtosies pārkāpumi, kurus izraisa pati komersanta struktūra. Komisijai un dalībvalstu konkurences iestādēm ciešā sadarbībā jāpiemēro ES konkurences noteikumi un jāapmainās ar informāciju. Lai izpildītu pienākumus, kas uzlikti ar Regulu nr. 1/2003, Komisija var veikt visas vajadzīgās uzņēmēju un uzņēmēju apvienību pārbaudes. Komisija par Regulā nr. 1/2003 minēto noteikumu pārkāpumu ar lēmumu var uzlikt uzņēmējiem un uzņēmēju apvienībām soda naudu, kas nepārsniedz vienu procentu no kopējā apgrozījuma iepriekšējā komercdarbības gadā. Komisijas pilnvarām attiecībā uz lēmuma par soda naudas nomaksu izpildi ir piecu gadu noilguma termiņš.[20] Noilguma termiņš – trīs gadi – soda uzlikšanai ir gadījumā, kad pārkāpti noteikumi attiecībā uz informācijas pieprasīšanu vai pārbaužu veikšanu, bet pieci gadi – visu pārējo pārkāpumu gadījumā. Regula nr. 1/2003 neattiecas uz starptautiskajiem kuģu čarter-pakalpojumiem, jūras satiksmes pakalpojumiem, kurus sniedz vienīgi starp ostām vienā un tajā pašā dalībvalstī, gaisa pārvadājumiem starp Kopienas dalībvalstu lidostām un trešajām valstīm.

Komisijas paziņojums par maznozīmīgiem līgumiem, kas ievērojami neierobežo konkurenci atbilstoši EKL 81. panta pirmajam punktam (de minimis).[21] Saskaņā ar šā paziņojuma 7. punktu Komisija uzskata, ka starp uzņēmumiem noslēgtie nolīgumi, kas skar tirdzniecību starp dalībvalstīm, ievērojami neietekmē konkurenci EKL 81. panta pirmā punkta izpratnē, ja:

a) kopējā tirgus daļa, kas pieder līguma pusēm, nepārsniedz 10 procentus jebkurā attiecīgajā tirgū, kuru līgums skar, ja līgums tiek slēgts starp uzņēmējiem, kas ir faktiskie vai iespējamie konkurenti kādā no šiem tirgiem (līgumi starp konkurentiem);

b) tirgus daļa, kas pieder katrai līguma pusei, nepārsniedz 15 procentus jebkurā attiecīgajā tirgū, kuru līgums skar, ja līgumu slēdz starp uzņēmējiem, kas nav faktiskie vai iespējamie konkurenti kādā no šiem tirgiem (līgumi starp nekonkurējošām pusēm).

Ja ir grūti noteikt, vai līgums slēgts starp konkurentiem vai starp nekonkurējošām pusēm, piemēro 10 procentu slieksni.

Komisijas paziņojums Pamatnostādnes vertikālo ierobežojumu jomā.[22] Šajās pamatnostādnēs izklāstīti vertikālo līgumu novērtējuma principi saskaņā ar EKL 81. pantu. Vertikālie līgumi ir definēti Regulā nr. 2790/1999. Šajās pamatnostādnēs analīze attiecas gan uz precēm, gan uz pakalpojumiem, kaut arī atsevišķus vertikālos ierobežojumus galvenokārt izmanto preču izplatīšanas jomā. Vertikālos līgumus var slēgt arī par starpproduktiem un starppakalpojumiem un par galapatēriņa precēm un pakalpojumiem. Ja nav norādīts citādi, dokumentā izklāstītā analīze un argumenti attiecas uz visiem preču un pakalpojumu veidiem un uz visiem tirdzniecības līmeņiem. Termins “produkts” attiecas gan uz precēm, gan pakalpojumiem, bet termins “piegādātājs” un “pircējs” – uz visiem tirdzniecības līmeņiem. Vairumā gadījumu, ja runa ir par vertikālajiem ierobežojumiem, bažas par konkurenci var rasties vienīgi tad, ja ir nepietiekama preču grupu savstarpējā konkurence, proti, ja piegādātāja vai pircēja līmenī vai arī abos līmeņos novēro attiecīgu tirgus kapacitāti. Ja preču grupu savstarpējā konkurence nav pietiekama, svarīgi ir aizsargāt preču grupu savstarpējo konkurenci un preču grupas iekšējo konkurenci.[23]

Saskaņā ar šo pamatnostādņu 2.5. apakšnodaļu franšīzes līgumi ietver intelektuālā īpašuma tiesību licences, kas attiecas uz preču zīmēm vai zīmoliem un zinātību (know-how – angļu val.), lai lietotu un izplatītu preces vai sniegtu pakalpojumus. Papildus intelektuālā īpašuma tiesību licencei līguma darbības laikā franšīzes devējs parasti sniedz franšīzes ņēmējam komerciālu vai tehnisku palīdzību. Licence un palīdzība ir franšīzei nodotās uzņēmējdarbības metodes neatņemamas sastāvdaļas. Franšīzes ņēmējs par konkrētās uzņēmējdarbības izmantošanu franšīzes devējam parasti maksā franšīzes maksu. Franšīze var ļaut franšīzes devējam ar ierobežotiem ieguldījumiem izveidot vienotu tīklu savu produktu izplatīšanai. Papildus komercdarbības metodes nodrošināšanai franšīzes līgumi parasti ietver dažādu vertikālo ierobežojumu apvienojumu attiecībā uz izplatāmajiem produktiem, it īpaši uz selektīvo izplatīšanu vai konkurences aizliegumu, ekskluzīvo izplatīšanu vai minēto ierobežojumu vājākas formas.

Attiecībā uz vertikālajiem preču un pakalpojumu pirkšanas, pārdošanas un tālākpārdošanas ierobežojumiem franšīzes līgumā, piemēram, selektīvā izplatīšana, konkurences aizliegums vai ekskluzīvā izplatīšana, Grupveida atbrīvojuma regulu[24] piemēro, ja franšīzes devēja vai franšīzes ņēmēja izraudzītā piegādātāja tirgus daļa nepārsniedz 30 procentu slieksni. Ieteikumi, kas iepriekš tika sniegti attiecībā uz šiem ierobežojumu veidiem, attiecas arī uz franšīzēm, ievērojot šādas īpašas piezīmes:

1) saskaņā ar 8. vispārīgo noteikumu (sk.: Komisijas paziņojuma Pamatnostādnes vertikālo ierobežojumu 119. punkts), jo svarīgāka ir zinātības nodošana, jo labāk vertikālie ierobežojumi atbilst nosacījumiem, ar kādiem piešķir atbrīvojumu;

2) uz konkurences aizliegumu precēm vai pakalpojumiem, ko iegādājas franšīzes ņēmējs, neattiecas Romas līguma 81. panta pirmais punkts, ja aizliegums ir vajadzīgs, lai uzturētu kopējo identitāti un franšīzes tīkla reputāciju. .

 

Franšīzes piemērs

Ražotājs ir radījis jaunu saldumu pārdošanas veidu tā dēvētajos “joku veikalos”, kur pēc klienta pieprasījuma saldumus var īpaši iekrāsot. Saldumu ražotājs ir arī izstrādājis iekārtas saldumu iekrāsošanai. Viņš ražo arī krāsvielas. Krāsvielu kvalitātei un svaigumam ir ļoti liela nozīme labu saldumu ražošanā. Ražotājs ir guvis panākumus saldumu izplatīšanā, izmantojot vairākus pašam piederošus mazumtirdzniecības uzņēmumus ar vienādu preču zīmi un vienotu “joku” tēlu (veikalu iekārtojuma stils, kopēja reklāma u. c.). Lai paplašinātu tirdzniecību, ražotājs ir ieviesis franšīzes sistēmu. Franšīzes ņēmējiem ir jāiepērk saldumi, krāsviela un iekrāsošanas iekārta no ražotāja, viņiem ir jāveido tas pats tēls un jāizmanto tā pati preču zīme, jāmaksā franšīzes maksa, jāpiedalās kopīgajā reklāmā un jānodrošina franšīzes devēja sagatavotās rokasgrāmatas konfidencialitāte. Turklāt franšīzes ņēmējiem ir atļauts nodarboties ar pārdošanu tikai tajās telpās, par kurām viņi ir vienojušies ar franšīzes devēju, viņiem ir atļauts pārdot saldumus tiešajiem lietotājiem vai citiem franšīzes ņēmējiem, bet viņi nedrīkst pārdot citus saldumus. Franšīzes devēja pienākums ir neizraudzīties citu franšīzes ņēmēju un pašam neatvērt tirdzniecības uzņēmumu teritorijā, uz kuru attiecas līgums. Franšīzes devēja pienākums ir arī atjaunināt un pilnveidot savu produkciju, uzņēmuma attīstības izredzes un rokasgrāmatu, kā arī darīt šos uzlabojumus pieejamus visiem franšīzes ņēmējiem mazumtirdzniecībā. Franšīzes līgumus slēdz uz 10 gadiem.

Saldumu mazumtirgotāji iegādājas saldumus attiecīgās valsts tirgū vai no attiecīgās valsts ražotājiem, kuri ņem vērā šīs valsts iedzīvotāju gaumi, vai no vairumtirgotājiem, kuri importē saldumus no ārzemju ražotājiem un pārdod tos līdztekus vietējo ražotāju produkcijai. Šajā tirgū franšīzes devēja produkcija konkurē ar citām saldumu preču markām. Franšīzes devēja tirgus daļa ir 30 procenti no mazumtirgotājiem pārdodamo saldumu tirgus. Konkurenci rada vairākas attiecīgās valsts preču markas un starptautiskas preču markas, šīs preces reizēm ražo lieli pārtikas ražotāji, kas diversificē savu darbību. Potenciālo saldumu pārdevēju ir daudz – tabakas izstrādājumu tirgotāji, vispārēja rakstura pārtikas mazumtirgotāji, kafetērijas un specializētie saldumu veikali. Pārtikas iekrāsošanas iekārtu tirgū franšīzes devēja tirgus daļa ir 10 procenti.

Lielāko daļu pienākumu, kas ietverti franšīzes līgumos, var novērtēt kā nepieciešamus, lai aizsargātu intelektuālā īpašuma tiesības vai uzturētu franšīzes tīkla kopējo identitāti un reputāciju, un uz tiem neattiecas EKL 81. panta pirmais punkts. Pārdošanas ierobežojumi (līguma darbības teritorija un selektīvā izplatīšana) dod franšīzes ņēmējiem stimulu ieguldīt līdzekļus iekrāsošanas iekārtā un franšīzes koncepcijā un, ja ne obligāti liek, tad vismaz mudina palīdzēt kopējās identitātes uzturēšanā, tādējādi kompensējot preču zīmes iekšējās konkurences dēļ radušos zaudējumus. Konkurences aizliegums, kas izslēdz citu saldumu marku pārdošanu veikalos visā līguma darbības laikā, franšīzes devējam tiešām ļauj saglabāt tirdzniecības punktu vienotību un neļaut konkurentiem gūt labumu no viņa preču zīmes. Pieeja tirgum netiek būtiski ierobežota, ņemot vērā lielo skaitu potenciālo tirdzniecības vietu, kas pieejamas citiem saldumu ražotājiem. Šā franšīzes devēja franšīzes līgumi varētu atbilst nosacījumiem, ar kādiem piešķir atbrīvojumu saskaņā ar Romas līguma 81. panta trešo punktu, ciktāl uz tajos ietvertajiem nosacījumiem attiecas Romas līguma 81. panta pirmais punkts.

            Pēc autores domām, tieši Komisijas paziņojums Pamatnostādnes vertikālo ierobežojumu jomā, neraugoties uz savu nesaistošo un vairāk informatīvo raksturu salīdzinājumā ar tādiem ES tiesību aktiem kā direktīvas un regulas visvairāk atspoguļo franšīzes būtību un juridisko dabu.

(nobeigums sekos)