Par ko ir jādomā, pārsūdzot pašvaldību lēmumus administratīvajā tiesā?

/Tikai latviešu valodā/
Jau divus gadus spēkā ir Administratīvā procesa likums un darbojas administratīvās tiesas, kurās tiek izskatīti privātpersonu strīdi ar valsts un pašvaldību iestādēm. Administratīvo tiesu lielā noslogotība liecina, ka privātpersonas aktīvi izmanto likumā paredzētās tiesības pārsūdzēt valsts pārvaldes iestāžu lēmumus administratīvajā tiesā. Pašvaldība ir viena no iestādēm, kuras lēmumi bieži tiek pārsūdzēti. Pašvaldības, darbojoties likumā noteiktajās jomās, pieņem dažādus lēmumus, kas skar fiziskās personas un komersantus. Bieži šie lēmumi ir ne tikai prettiesiski pēc būtības, bet arī likuma prasībām neatbilst to noformējums un pamatojums. Taču ne vienmēr lēmuma adresāts pamana šos trūkumus un ne vienmēr apzinās, ka šādu trūkumu esamība vien ļautu tam panākt pašvaldības lēmuma atcelšanu administratīvajā tiesā.

Šā raksta mērķis ir iepazīstināt komersantus ar tām būtiskākajām likuma prasībām, kurām jāatbilst ikvienam pašvaldības lēmumam, lai to varētu uzskatīt par tiesisku, kā arī iepazīstināt ar lēmumu pārsūdzēšanas procedūru un administratīvi procesuāliem aizsardzības līdzekļiem, kurus var izmantot savu tiesību aizsardzībai. Šajā sakarā ir vērts apskatīt piemērus no aktuālākās administratīvo tiesu prakses, kas dod noderīgas zināšanas pašvaldību lēmumu pārsūdzēšanai administratīvajā tiesā.

Pašvaldības lēmuma pārsūdzēšanas kārtība

Komersantam pēc pašvaldības vai tās iestādes lēmuma saņemšanas ir rūpīgi jāiepazīstas ar tā saturu. Ja lēmums neapmierina, ir jāapsver jautājums par tā apstrīdēšanu vai pārsūdzēšanu tiesā. Parasti lēmums vispirms ir apstrīdams augstākā iestādē vai augstākai amatpersonai un tikai pēc tam pārsūdzams tiesā. Tomēr komersantam pašam nav jādomā, kurā iestādē lēmumu apstrīdēt, jo saskaņā ar Administratīvā procesa likumu ikvienā lēmumā ir jābūt norādei par to, kur un kādā termiņā šo lēmumu var apstrīdēt vai pārsūdzēt. Ja lēmumu ir pieņēmusi kāda no pašvaldības struktūrvienībām, tad lēmums vispirms apstrīdams augstākā institūcijā, kas norādīta pašā lēmumā vai kādā ārējā normatīvajā aktā kā lēmuma apstrīdēšanas iestāde. Tikai gadījumos, kad sākotnējo lēmumu pieņem pašvaldības dome, kurai nav citas augstākas iestādes, kas varētu pārskatīt domes lēmuma tiesiskumu, lēmumu uzreiz var pārsūdzēt administratīvajā tiesā. Uz šādu apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtību norādījusi Administratīvā apgabaltiesa lietā[1], kurā pieteicēja tiesā vēlējās pārsūdzēt Jūrmalas pilsētas domes Būvvaldes pieņemtu lēmumu. Tiesa norādīja, ka pašvaldības būvvaldes lēmums no sākuma ir apstrīdams attiecīgās pašvaldības domē, savukārt domes (padomes) lēmums tieši pārsūdzams tiesā. Šāda apstrīdēšanas kartība pašas iestādes ietvaros ir nepieciešama, lai dotu iespēju iestādei pašai labot savu pieļauto kļūdu un pirms tiesas procesa uzsākšanas. Tad, ja iestāde pati šo kļūdu neizlabo, persona var vērsties tiesā.

Taču tiesu prakse liecina par tiesas labvēlību privātpersonai (komersantam), ja lēmums tiek apstrīdēts nepareizajā pašvaldības institūcijā vai nav skaidri norādīts, kas tiek prasīts. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments ir norādījis[2], ka konkrētajā lietā pašvaldības iestādei, kas bija saņēmusi apstrīdēšanas iesniegumu, pašai bija jāsaprot, ko ir gribējis sūdzības iesniedzējs un, ja apstrīdēšanas iesniegums ir iesniegts nepareizajai iestādei, tas jāpārsūta piekritīgajai augstāk stāvošajai institūcijai – domei.

Pašvaldības lēmumu tiesā var pārsūdzēt viena mēneša laikā no dienas, kad adresātam lēmums ir paziņots. Ja lēmums ir nosūtīts pa pastu, tad uzskatāms, ka tas ir paziņots adresātam septītajā dienā pēc tā nodošanas pastā. Ja pašvaldības lēmumā nav norādīts, kur un kādā termiņā to var pārsūdzēt, tad persona to var pārsūdzēt viena gada laikā no lēmuma saņemšanas dienas.

Neskaidrības varētu rasties, ja pašvaldības struktūrvienības lēmums vispirms ir apstrīdēts pašas pašvaldības ietvaros kādai augstākai iestādei vai amatpersonai, kas pieņem jaunu lēmumu – kurš no abiem lēmumiem ir pārsūdzams tiesā? Saskaņā ar administratīvo tiesu praksi un Administratīvā procesa likumā noteikto, tiesā ir jāpārsūdz pēdējais, nevis sākotnējais lēmums.

Pašvaldības lēmumu pārsūdz, iesniedzot tiesā pieteikumu, ar kuru komersants var lūgt to atcelt vai atzīt par spēkā neesošu. Administratīvā procesa likumā paredzēti īpaši gadījumi, kādos lēmums atzīstams vai nu par spēkā neesošu. Tiesai var lūgt arī uzlikt par pienākumu pašvaldībai pieņemt jaunu, komersantam labvēlīgu lēmumu. Pieteikumā jānorāda skaidrs prasījums, ko pieteicējs vēlas panākt tiesā. Ja tomēr arī rodas grūtības skaidri definēt savu prasījumu, tas neliedz iesniegt pieteikumu tiesā – galvenais ir tajā norādīt, kurš lēmums tiek pārsūdzēts vai vismaz – kādu rezultātu grib panākt. Neprecīza pieteikuma gadījumā tiesa var atstāt pieteikumu bez virzības, dodot laiku prasījuma precizēšanai, vai arī pati precizēs prasījumu. Administratīvā apgabaltiesa ir norādījusi[3], ka administratīvajā procesā tiesa pati var, atbilstoši pieteikuma jēgai un pieteicēja gribai, nepārkāpjot pieteikuma robežas, secināt precīzu prasījumu. Tas nozīmē, ka sarežģītos gadījumos vai gadījumā, ja personai nav pietiekamu juridisku zināšanu, tiesa pati palīdz precizēt prasījumu, lai varētu ierosināt administratīvo lietu.

Procesuālie aizsardzības līdzekļi – palīgs strīdā ar pašvaldību

Līdz lietas izskatīšanai pēc būtības, Administratīvā procesa likums paredz vairākus procesuālus aizsardzības līdzekļus, kurus var izmantot, pārsūdzot pašvaldības lēmumu. Vispirms ir jāņem vērā, ka līdz ar pieteikuma iesniegšanu tiesā un administratīvās lietas ierosināšanu automātiski, bez atsevišķa lūguma izteikšanas, tiek apturēta pašvaldības lēmuma darbība. Faktiski tas nozīmē, ka lēmuma adresātam nav jāpilda ar lēmumu uzliktais pienākums līdz brīdim, kad tiesa izšķirs, vai lēmums ir pareizs un pamatots. Tomēr tam ir arī negatīvas konsekvences, gadījumos, kad pašvaldības lēmums piešķir komersantam kādas tiesības, piemēram, ar lēmumu ir izsniegta būvatļauja. Ja kāda ieinteresētā persona šo lēmumu apstrīd, būvatļaujas darbība tiek apturēta, un komersants nevar izmantot ar to piešķirtās būvēšanas tiesības līdz brīdim, kamēr spēkā nestāsies tiesas spriedums.

Vienlaikus ir jānorāda, ka likums paredz izņēmumus, kādos gadījumos lēmuma darbība tomēr netiek apturēta: 1) ja ar lēmumu uzlikts samaksāt nodokli, nodevu vai citu maksājumu valsts vai pašvaldības budžetā; 2) ja tas paredzēts likumā; 3) ja iestāde sakarā ar lēmuma izpildes steidzamību lēmumā noteikusi, ka tas izpildāms nekavējoties; 4) ja likumā paredzēto pilnvaroto amatpersonu lēmumi izdoti ar mērķi nekavējoties novērst tiešas briesmas valsts drošībai, sabiedriskajai kārtībai, personu dzīvībai, veselībai un mantai. Tomēr arī šajos gadījumos var lūgt tiesu apturēt šāda lēmuma darbību, to īpaši motivējot.

Otrkārt, ja ir pamats uzskatīt, ka tiesas sprieduma izpilde lietā varētu kļūt apgrūtināta vai neiespējama, var lūgt tiesai piemērot pagaidu noregulējumu. Šajā gadījumā tiesa līdz lietas izskatīšanai pēc būtības pieņem lēmumu, kas vai nu aizstāj pašvaldības lēmumu, kuru lūdz izdot pieteicējs, vai arī uzliek pašvaldībai par pienākumu noteiktā termiņā veikt noteiktu darbību vai aizliedz tās veikšanu. Tas dod iespēju panākt sev labvēlīgu rezultātu, pirms tiesas pieņem spriedumu. Pagaidu noregulējums var izrādīties ļoti efektīvs, ja ir nepieciešams uzlikt par pienākumu pašvaldībai veikt kādas darbības (vai pretēji, pārtraukt kādu darbību veikšanu), kuru tūlītēja neveikšana var nodarīt pieteicējam zaudējumus vai citādu kaitējumu.

Kā uzskatāmu piemēru pagaidu noregulējumam var minēt lietu, kurā pieteicējs, fiziska persona, iesniedza Administratīvajā rajona tiesā pieteikumu, kurā cita starpā lūdza uzlikt par pienākumu Ventspils pilsētas domei izskatīt jautājumu par iesniegumu privatizēt dzīvokli un nodot dzīvojamo māju privatizācijai par privatizācijas sertifikātiem. Tiesa apmierināja pieteicējas lūgumu par pagaidu noregulējumu, aizliedzot Ventspils pilsētas domei attiecībā uz konkrēto māju turpmāk pieņemt lēmumus, kas var būt par pamatu iesnieguma noraidīšanai par ēkā ietilpstošu telpu privatizāciju un aizliedzot Ventspils pilsētas domei veikt darbības, kuru rezultātā tiktu grozīts mājas tiesiskais statuss. Tiesa secināja, ka pagaidu noregulējuma līdzeklis, kuru prasa noteikt pieteicēja, ir vērsts uz nemainīgas situācijas saglabāšanu: neveikt turpmākas darbības attiecībā uz māju, kuras būtu šķērslis mājas privatizācijai gadījumā, ja tiesa taisītu pieteicējai labvēlīgu spriedumu. Administratīvā apgabaltiesa atzina šādu pagaidu noregulējumu par pamatotu, norādot, ka pirmās instances tiesai ir tiesības, jau lemjot par pagaidu noregulējumu, vērtēt pieteikumu pēc būtības un konstatēt, vai pieteikumā norādītās šaubas par pārsūdzētā lēmuma tiesiskumu ir pamatotas un vai nepastāv apstākļi, kas liecina, ka pārsūdzētais akts vai rīcība ir radījusi tik rupju pieteicēja tiesību aizskārumu, kas pieteicēja tiesisko interešu aizstāvībai pieļauj lēmumu pieņemt nekavējoties.[4]

Ja šādu pieteikumu attiecībā uz kāda objekta privatizāciju iesniegtu komersants, tad arī komersants varētu lūgt līdzīgu pagaidu noregulējumu. Pagaidu noregulējumu var lūgt jebkura lietā, kurā nepieciešams nodrošināt tūlītēju pieteicēja tiesību aizsardzību, svarīgi, lai lūgtais pagaidu noregulējuma līdzeklis būtu tiesiski un faktiski iespējams.

Kļūda lēmuma noformēšanā – pamats lēmuma atcelšanai

Jāuzsver, ka Administratīvā procesa likums nosaka stingras prasības pašvaldībai ikviena pieņemtā lēmuma noformēšanā. Lēmums, kurš attiecas uz kādu konkrētu privātpersonu, t.sk., arī komersantu, ir jāpieņem rakstveida formā, izņemot likumā pieļautos izņēmuma gadījumus.

Jebkurā pašvaldības lēmumā ir jābūt šādām sastāvdaļām: 1) iestādes nosaukumam un adresei; 2) adresātam (vārds, uzvārds, dzīvesvieta, juridiskām personām – nosaukums, adrese, reģistrācijas numurs); 3) iesniedzēja prasījumam, ja lieta ierosināta un iesnieguma pamata; 4) administratīvā procesa dalībnieku viedokļiem un argumentiem, ja tādi ir izteikti; 5) faktu konstatējumam; 6) lēmuma pamatojumam; 7) atsevišķam piemēroto tiesību normu uzskaitījumam; 8) lēmuma adresātam uzliktajam pienākumam vai tam piešķirtajām, apstiprinātajām vai noraidītajām tiesībām; 9) norādei, kur un kādā termiņā lēmumu var apstrīdēt vai pārsūdzēt.

Ja kāda no šīm sastāvdaļām lēmumā iztrūkst, tas nozīmē, ka pašvaldība nav ievērojusi likuma normas un pieļāvusi procesuālas kļūdas, un tādēļ lēmumu var apstrīdēt vai attiecīgi pārsūdzēt administratīvajā tiesā. Tiesa var atcelt pašvaldības lēmumu, ja tajā nav norādītas visas lēmumam nepieciešamās sastāvdaļas, lai gan lēmums pēc būtības, iespējams, ir pareizs. Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija[5] apmierināja pieteicējas pieteikumu un atcēla Rīgas domes lēmumu par patvaļīgas būvniecības objekta nojaukšanu sakarā ar to, ka lēmumā nebija norādītas visas nepieciešamās sastāvdaļas. Kaut arī tiesa atzina, ka konkrētajā gadījumā būvniecība patiešām bija patvaļīga, tiesa vienlaikus norādīja uz būtiskiem trūkumiem pieņemtā lēmuma noformējumā – pašvaldība savā lēmumā nebija norādījusi lēmuma adresātu, līdz ar ko nebija skaidrs, kam ir uzlikts par pienākumu nelikumīgo būvi nojaukt, kā arī nebija uzskaitījusi tiesību normas, kuras ir pārkāptas un uz kuru pamata būve jānojauc.

Tomēr ir jāapsver, vai ir vērts pārsūdzētu pašvaldības lēmumu tikai tādēļ, ka tajā nav norādīts uzņēmuma reģistrācijas numurs vai juridiskā adrese, lai gan citādi lēmums ir pareizs un tiesību normām atbilstošs. Kā noteikt, kad ir vērts strīdēties par pašvaldības lēmuma prettiesiskumu sakarā ar pieļautiem formāliem pārkāpumiem? Atbilde uz šo jautājumu meklējama tiesu praksē.

Analizējot administratīvo tiesu praksi, secināms, ka tiesa lēmuma pieņemšanas procesuālos pārkāpumus iedala būtiskos un nebūtiskos pārkāpumos. Par būtisku procesuālo pārkāpumu tiesas atzīst tādu pārkāpumu, kura pieļaušana varēja novest pie citāda lietas izskatīšanas rezultāta nekā tas būtu gadījumā, ja pārkāpums nebūtu pieļauts. Savukārt nebūtisks procesuāls pārkāpums ir tāds, kurš nav ietekmējis lietas izskatīšanas rezultātu pēc būtības. Tātad, pašvaldības lēmums būs atceļams tikai tad, ja attiecīgais procesuālais pārkāpums varēja ietekmēt lēmumu pēc būtības, tas ir, ja ir iespējama cēloņsakarība starp procesuālas normas pārkāpumu un procesa rezultātu.

Līdz ar to ne jebkurš procesuālais pārkāpums tiesā tiks uzskatīts par pamatu pašvaldības lēmuma atcelšanai. Ja lēmumā nav norādīta uzņēmuma adrese vai reģistrācijas numurs, kā to paredz likums, diez vai ir vērts mēģināt tiesā cīnīties par šāda lēmuma atcelšanu, ja citādi lēmums ir likumam atbilstošs. Savukārt, ja pašvaldības lēmumā iztrūkst tādas svarīgas sastāvdaļas, kā, piemēram, faktu konstatējums, lēmuma pamatojums, precīzs piemēroto normu uzskaitījums vai norāde par adresātam uzlikto tiesisko pienākumu, būtu pamats par šāda lēmuma tiesiskumu strīdēties administratīvajā tiesā Kā piemēru var minēt lietu, kurā Administratīvā apgabaltiesa atcēla Rīgas domes lēmumu par zemes gabala nenodošanu privatizācijai un saglabāšanu pašvaldības īpašumā sakarā ar to, ka tajā nebija norādīts konkrēts piemērojamo tiesību normu uzskaitījums un pamatojums (lietderības apsvērumi, kas pamatotu, kādēļ šāds lēmums bija nepieciešams)[6]. Tiesa atzina, ka šie procesuālie pārkāpumi varēja ietekmēt lēmuma galīgo rezultātu. Pamats strīdēties tiesā būtu arī gadījumā, ja pašvaldība nav ievērojusi jebkuru citu būtisku procesuālo normu attiecībā uz administratīvās lietas vešanu un lēmuma pieņemšanu, piemēram, nav uzklausījusi administratīvā procesa dalībnieku viedokli, pieņēmusi lēmumu, pārkāpjot savas kompetences robežas, u.tml.

Protams, minētie piemēri nav vienīgie gadījumi, kad komersants var pārsūdzēt pašvaldības lēmumu tiesā. Arī tad, ja lēmums ir noformēts atbilstoši likuma prasībām, tas var būt prettiesisks pēc būtības un komersantam ir tiesības to pārsūdzēt. Turklāt svarīgi, lai ikviens pašvaldības lēmums būtu ne tikai likumam atbilstošs, bet arī samērīgs. Ja komersants uzskata, ka viņam noteiktais tiesību ierobežojums ir nesamērīgs, viņš var apstrīdēt vai pārsūdzēt pašvaldības lēmumu, kaut formāli tas ir likumam atbilstošs.

Pašvaldības darbības, kas nav administratīvā akta izdošana, pārsūdzēšana

Papildus lēmumiem, ikdienā pašvaldības veic virkni darbību, kuras tieši ietekmē privātpersonas, taču nav saistītas ar administratīvu aktu izdošanu. Viens no šādu darbību veidiem ir pašvaldības faktiskā rīcība, ar to saprotot pašvaldības darbību, kas līdzinās administratīvā akta izdošanai, tomēr atšķirībā no administratīvā akta šādas pašvaldības rīcības rezultātā personai tiek radītas nevis tiesiskas, bet gan faktiskas sekas. Kā tipiskākie faktiskās rīcības piemēri jāmin pašvaldības bezdarbība, neatbildot uz personas iesniegumu, atteikums ielaist personu pašvaldības iestādes telpās, pašvaldības kompetencē esošas informācijas vai izziņas (nejaukt ar uzziņu) neizsniegšana likumā noteiktajā termiņā u.c. Redzams, ka faktiskā rīcība var būt ne vien pašvaldības darbība, bet arī tās bezdarbība, ja saskaņā ar normatīvajiem aktiem pašvaldībai bijis uzlikts pienākums rīkoties.

Ja komersants uzskata, ka pašvaldības rīcība pret to bijusi nepareiza, tai ir tiesības vērsties attiecīgajā pašvaldībā ar iesniegumu par šādas faktiskās rīcības izbeigšanu (piemēram, ar atkārtotu lūgumu sagatavot atbildi uz iesniegto iesniegumu vai izdot izziņu). Tā kā praksē šāda atkārtota vēršanās iestādē parasti nav efektīva, komersantam kā privātpersonai ir nodrošinātas tiesības tieši iesniegt pieteikumu administratīvajā tiesā, pārsūdzot pašvaldības iestādes rīcību. Pieteikumā personai jānorāda lūgums uzlikt pašvaldībai pienākumu izpildīt kādu normatīvajā aktā paredzētu darbību vai arī lūgums tai no kādas konkrētas darbības atturēties vai to izbeigt.

Attiecībā uz līdz šim Administratīvajā apgabaltiesā un Augstākās tiesas Senātā skatītajās lietās paustajiem secinājumiem jāatzīmē, ka abas tiesas vienlīdz skaidri ir atzinušas, ka faktiskās rīcības jēdziens ir jāinterpretē sašaurināti. Tas nozīmē, ka personai ir tiesības vērsties tiesā ar pieteikumu tikai gadījumā, ja ir tieši aizskartas viņas subjektīvās tiesības. Līdz ar to gadījumos, kad konkrētā rīcība nav vērsta pret personu, kura iesniedz pieteikumu, un viņu tiešā veidā neietekmē, tiesnesis personas pieteikumu nepieņems.

Vienlaikus tiesu praksē atzīmēts, ka personai ir tiesības lūgt pašvaldībai izsniegt tās rīcībā esošo informāciju, nepamatojot tās nepieciešamību, savukārt pašvaldībai ir pienākums šādu informāciju likumā paredzētajā termiņā (parasti – divu nedēļu laikā) izsniegt. Mērķis, kādam informācija tiek pieprasīta, parasti nevar būt par pamatu informācijas sniegšanas atteikumam. Gadījumā, ja pašvaldība personas pieprasīto informāciju nesniedz, šāda darbība ir pārsūdzama tiesā kā iestādes faktiskā rīcība. Vienlaikus gan jānorāda, ka tiesas ir bijušas ļoti stingras attiecībā uz atbildes sagatavošanas termiņa ievērošanu, un šāds termiņa nokavējums ir tulkots kā personas subjektīvās tiesības aizskarošs apstāklis.

Jāatzīmē, ka laikā, kad sūdzības par valsts pārvaldes un pašvaldības institūciju un amatpersonu prettiesisku rīcību (lēmumu) tika izskatītas saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 24a.nodaļas, tiesu prakse saistībā ar minēto pašvaldības darbību tiesiskuma izvērtēšanu bija neliela. Tomēr, pēc Administratīvā procesa likuma spēkā stāšanās, lietas, kurās tiek vērtēts pašvaldības faktiskās rīcības tiesiskums, tiesā tiek skatītas daudz biežāk. To var izskaidrot ar atšķirīgu pienākuma nastu administratīvajā procesā, kas atvieglo privātpersonas, t.sk., arī komersanta stāvokli, piemēram, attiecībā uz pierādīšanas pienākumu. Protams, ir jāatzīmē arī tas, ka personas vairāk apzinās savas tiesības un uzskata par nepieciešamu un iespējamu savas aizskartās tiesības no pašvaldības puses aizsargāt tiesas ceļā.

Pašvaldības atbildība par tās administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību

Privātpersonai ir tiesības prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību (92.p.). Vispārīgi atlīdzinājuma saņemšanas tiesības tiek regulētas Administratīvā procesa likuma 8.nodaļā. Bez tam Administratīvā procesa likuma 49. panta trešajā daļā nepārprotami noteikts, ka iestādei noteiktā termiņa neievērošana pati par sevi vien ir uzskatāma par morālo kaitējumu

Pašreiz vēl maz praksē ir piemērots Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums, kurš ir spēkā no 2005.gada 1.jūlija. Likuma mērķis ir nodrošināt privātpersonai, pie kuras ir pieskaitāms arī komersants, Satversmē un Administratīvā procesa likumā noteiktās tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par zaudējumu[7] vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu sakarā ar valsts pārvaldes iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību.

Būtiski ir norādīt, ka komersantam bez zaudējumu atlīdzības tiek garantēta iespēja arī saņemt atlīdzinājumu par arī par personisko kaitējumu, taču tikai tādu, kas nodarīts tā darījumu reputācijai, komercnoslēpumam un autortiesībām. Administratīvā procesa ietvaros komersantam nav paredzētas tiesības saņemt atlīdzinājumu par morālo kaitējumu. Komersantam ir atvieglots pienākums pierādīt zaudējuma apmēra un zaudējuma vai personiskā kaitējuma atlīdzinājuma tiesisku pamatu, jo tas ir veicams ar Administratīvā procesa likumā noteiktajiem pierādīšanas līdzekļiem. Attiecībā uz personiskā kaitējuma atlīdzinājuma apmēru likumdevējs ir uzlicis pienākumu to norādīt un pamatot.

Bez tiešiem izdevumiem un zudumiem (tiešiem zaudējumiem), likums dod iespēju pieprasīt atlīdzību arī par neiegūto peļņu, ja var pierādīt, ka notikumu parastās attīstības gaitā peļņa tiktu gūta. Zaudējumos ir ieskaitāmas arī izmaksas, kas saistītas ar juridisko palīdzību, taču nepārsniedzot Ministru kabineta noteikumos paredzēto apmēru. Tomēr zaudējumos netiks ieskaitīts laiks vai pūles, kas tiks veltītas konkrētās lietas risināšanai.

Bez tam ir jāņem vērā Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma negatīvs moments, ka atlīdzības apmērs gan par zaudējumiem, gan personisko kaitējumu ir ierobežots.

Zaudējumu atlīdzības summa cietušajam tiek kompensēta sekojoši:
1) ja aprēķinātā summa nepārsniedz 100 000 latus, — 100 procentu apmērā no šīs summas;
2) ja aprēķinātā summa ir no 100001 lata līdz 1000000 latiem, — 50 līdz 100 procentu apmērā no šīs summas;
3) ja aprēķinātā summa pārsniedz 1000000 latus, atbilstīgs atlīdzinājums var būt zemāks par 50 procentiem no šīs summas.

Vienlaikus ir jānorāda arī uz vienu pozitīvu jaunievedumu, kas līdz šim nebija pazīstams Latvijas tiesību sistēmā. Zaudējumi var tikt atlīdzināti nevis naudā, bet gan atjaunojot faktisko stāvokli, t.i., „graudā”.

Nosakot atbilstīgu zaudējuma atlīdzinājuma apmēru, tiks ņemta vērā ne tikai iestādes rīcības tiesisko un faktisko pamatojumu un motīvus, bet arī paša cietušā (komersanta) rīcību. Komersants nav tiesīgs pilnīgi vai daļēji saņemt zaudējuma atlīdzinājumu, ja viņš nav, izmantojot savas zināšanas, spējas un praktiskās iespējas, darījis visu iespējamo, lai zaudējumu novērstu vai samazinātu. Savukārt, ja tiks konstatēts, ka komersants kā cietušais ar apzinātu rīcību ir veicinājis viņam nodarītā zaudējuma rašanos vai tā apmēra palielināšanos, tad vispār zūd tiesības uz zaudējuma atlīdzinājumu.

Arī attiecībā uz personisko kaitējumu atlīdzinājumu ir noteikti ierobežojumi. Likums nosaka, ka par nelielu personisko kaitējumu atlīdzības apmērs drīkst būt līdz 5000 latiem. Savukārt gadījumā, ja tika nodarīts smags personiskais kaitējums, tad komersantam atlīdzinājumu var noteikt apmērā līdz 7000 latiem.

Nobeigums

Lai gan administratīvais process ir veidots vairāk privātpersonu aizsardzībai, tomēr administratīvo tiesību speciālistu piesaistīšana komersantam var nodrošināt daudz pilnīgāku interešu aizsardzību strīdā ar pašvaldību. Tas attiecas arī uz atbilstošākas atlīdzības noteikšanu un ātrāku saņemšanu, ņemot vērā likumā noteikto specifisko kārtība.

[1] Administratīvās apgabaltiesas 2005.gada 22.novembra lēmums lietā Nr.AA2026-05/4
[2] Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2004.gada 23.novembra lēmums lietā nr.SKA-265
[3] Administratīvās apgabaltiesas 2005.gada 21.marta spriedums lietā Nr.AA185-05/7
[4] Administratīvās apgabaltiesas 2005.gada 16.maija lēmums lietā Nr.AA1375-05/2
[5] Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2005.gada 6.janvāra spriedums lietā Nr.CA-295/25] Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2005.gada 6.janvāra spriedums lietā Nr.CA-295/2
[6] Administratīvās apgabaltiesas 2005.gada 27.jūnija spriedums lietā Nr.AA 231-05/9
[7] Jānorāda, ka šajā likumā lietotais termins „mantiskie zaudējumi” un personiskā un morālā kaitējuma savstarpējā sakarība nevar tikt atzīta par pareizu un pamatotu.