Jūs esat šeit : sākumlapa + publikācijas + publikācijas

Seko mums:

• Publikācijas

Ievads franšīzes tiesībās

Autore: Viktorija Jarkina

Likums un tiesības, No. 88, Decembris 2006

I. Ievads

Pasaules globalizācijas procesā, Eiropas Savienības (ES) tiesību aktu attīstības gaitā un starptautiskās komercvides uzlabošanās rezultātā franšīze Latvijā tiek izmantota arvien biežāk, tomēr, ņemot vērā to, ka trūkst informācijas par franšīzi, kā arī nepietiekamo tiesisko regulējumu, tiesību normu kolīziju starp valstīm un citus aktuālus problēmjautājumus, franšīze un franšīzes līgums kā tiesību institūti Latvijas tiesību aktos nav izpētīti pietiekami dziļi, bet tas būtiski kavē Latvijai attīstīt franšīzi starptautiskā biznesa jomā un izmantot franšīzes pārvērtās iespējas Latvijā.

Franšīze var līdzēt situācijās, kad veiksmīga uzņēmuma vēl straujākai attīstībai pietrūkst līdzekļu un darbinieku. Franšīzes ņēmējam, uzsākot komercdarbību, ir izdevīgi izmantot pārbaudītu, kvalitatīvi sagatavotu tirdzniecības koncepciju – franšīzes tīklu. Plaši pazīstamas preču zīmes izmantošana franšīzes ņēmējam paver iespēju ienākt tirgū bez īpašām pūlēm un ar minimāliem ieguldījumiem reklāmā. Tas ir iemesls, kādēļ franšīzes ņēmējs par iespēju savu biznesu veidot uz jau pazīstama parauga pamatiem ir ar mieru segt franšīzes maksu, savukārt franšīzes devējs, saņemot no franšīzes ņēmēja franšīzes maksu, ir ar mieru dalīties pieredzē un nodot franšīzes ņēmējam daļu no savām tiesībām un pienākumiem.

Franšīze ir noteikta veida simbioze starp franšīzes devēju un franšīzes ņēmēju. Neraugoties uz “ārējo pievilcīgumu”, šķietamo stabilitāti un vieglo izmantošanu, franšīze ir viens no vissarežģītākajiem komercdarbības veidiem. Raksta mērķis ir veidot noteiktu priekšstatu par franšīzes tiesību institūtu un tā vēsturisko attīstību.

 

II. Franšīzes izcelšanās un evolūcija

 

Franšīze, kāda tā ir mūsdienās, izveidojās Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) 19. gadsimta otrajā pusē pēc Pilsoņu kara. Tiek uzskatīts, ka pirmoreiz franšīzi “tīrā veidā” 1863. gadā sāka praktizēt plaši pazīstamā šujmašīnu izgudrotāja Īzaka Zingera (Isaac Merritt Singer; 1811–1875) uzņēmumā. Komercsabiedrība sāka iekasēt naudu no Īzaka Zingera izstrādājumu mazumtirgotājiem par ekskluzīvām tiesībām pārdot produkciju un apkalpot pircējus katram no viņiem ierādītajā ASV teritorijā. Otrs nozīmīgs atskaites punkts mūsdienu franšīzes attīstībā ir 1898. gads, kad automobiļu ražotājs General Motors sāka pieaicināt neatkarīgas dīleru kompānijas General Motors automobiļu pārdošanai katrai no tām ierādītajā teritorijā. Dīleriem nācās ieguldīt savu pašu kapitālu, lai nodrošinātu pircējiem augstu apkalpošanas līmeni, tādējādi uzturot ražotājfirmas reputāciju. Turklāt dīleri apņēmās tiem noteiktajā teritorijā nepārdot citu ražotāju automobiļus. Tādā veidā General Motors paplašināja savas produkcijas izplatīšanas un noieta (distribūcijas) tīklu bez pašu kapitāla ieguldīšanas. 1899. gadā franšīzi sāka praktizēt kompānija Coca-Cola.[1]

Vēlāk, jau 20. gadsimta sākumā, ASV franšīzi sāka izmantot plaša pieprasījuma preču mazumtirdzniecības sfērā – uz šāda pamata pirmo reizi tika organizēts lielveikalu Woolworths nacionālais tīkls. Vēlāk franšīze ieviesās sadzīves pakalpojumu, brīvā laika pavadīšanas un izklaides sfērā. Izveidojās jauni nacionālie tīkli, ko veidoja saldējuma Baskin-Robbins kioski, paklāju ķīmiskās tīrītavas, deju zāles un citi.

Franšīze ASV attīstījās daudz straujāk pēc Otrā pasaules kara, sākot ar 1950. gadu. Populārāko un izplatītāko franšīzes formu ātru izaugsmi stimulēja iedzīvotāju masveidīga automobilizācija, augstas kvalitātes automaģistrāļu tīkla izbūve pāri pavalstu robežām, spēcīga un pastāvīga migrantu un tūristu plūsma. Tāpēc vajadzēja izveidot adekvātu ceļu apsaimniekošanas, autoremontdarbnīcu un degvielas uzpildes staciju sistēmu, organizēt atpūtas, sadzīves, izmitināšanas, ēdināšanas un apkalpošanas industriju desmitiem miljoniem cilvēku “uz riteņiem”. Tieši 20. gadsimta piecdesmitajos gados izveidojās pasaulē plaši pazīstamās sabiedriskās ēdināšanas “impērijas”, kas apvienojās tādās franšīzēs kā McDonalds, Kentucky Fried Chicken un 7 UP, bet vēlāk radās arī Pizza Hut un citi restorānu, kafejnīcu un ātrās apkalpošanas ēdnīcu tīkli. Viesnīcu biznesā plašu popularitāti ieguva tādas franšīzes “valzivis” kā Hiltons, Sheratons, Holiday Inn.[2]

Franšīzes attīstībā uzplaukums iestājās 20. gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados un vēlāk, kad ASV pret trestiem vērstā likumdošana mainīja savas pozīcijas attiecībā uz šo jauno komercdarbības paveidu. Tā, 1988. gadā ASV izveidojās ap trim tūkstošiem kompāniju – franšīzes devēju – apmēram 45 ekonomikas nozarēs, kurās apvienojās 416 878 “punkti” – franšīzes ņēmēji[3]. Patlaban franšīzes nozaru skaits pārsniedz 60[4].

Franšīzi izmanto degvielas uzpildes stacijas, autoremontdarbnīcas un autoskolas, dažādu tehnisku ierīču nomas punkti, universālie un specializētie veikali, remonta un celtniecības sabiedrības, servisa, mārketinga un konsultāciju aģentūras komersantiem, ārstniecības, atveseļošanās un veselības centri, modes un kosmētiskie saloni, aptiekas, darbaspēka profesionālās orientācijas un personāla pārkvalifikācijas centri, darbā iekārtošanas privātdienesti un detektīvu biroji, aģentūras pakalpojumu sniegšanai mājās, pirmsskolas vecuma bērnu audzināšanas centri, ceļojumu aģentūras, ķīmiskās tīrītavas un veļas mazgātavas, apsardzes biroji, datorizētu pakalpojumu sniegšanas biroji, sadzīves, elektrisko un elektronisko iekārtu remontdarbnīcas, daļējas vairumtirdzniecības veikali un citas komercsabiedrības. Franšīzes līguma puses darbojas zem kāda no savas nozares vadošās firmas nosaukuma vai komerciāla zīmola, kas izpilda franšīzes asociācijas centra lomu. Kā liecina ASV Kongresa Pārstāvju palātas komitejas mazā biznesa lietās vērtējums, 1990. gadā franšīze veidoja apmēram trešdaļu no ASV mazumtirdzniecības kopapjoma[5]. Tika prognozēts, ka gadsimta beigās šis skaitlis pieaugs līdz kopapjoma pusei. Franšīze nodrošina 13 procentus no ASV nacionālā ienākuma iekšzemes kopproduktā, proti, trīs reizes vairāk nekā automašīnu tirdzniecība. Kā darba devējs franšīze nodrošina vairāk par septiņiem miljoniem darba vietu.[6]

ASV savu transnacionālo korporāciju personā ir kļuvusi par franšīzes – viena no komercdarbības perspektīvākā veida – lielāko eksportētāju. Coca-Cola, PepsiCo, Computerland, kā arī Mcdonalds, Pizza Hut, Hilton, Sheraton un daudzas citas ASV korporācijas – franšīzes devējas piesaista ārvalstu un vietējos uzņēmējus – franšīzes ņēmējus, nodrošina tos ar jaunākajām tehnoloģijām, apmāca moderno komercdarbības un mārketinga metožu lietošanā, tādā veidā palīdzot komersantiem nostabilizēties un iemantot vietējo varas iestāžu labvēlību. 1994. gadā vairāk nekā 350 ASV kompānijām un to franšīzes ņēmējiem piederēja vairāk par 32 000 tirdzniecības sabiedrību citās valstīs.[7]

Vēlākā stadijā franšīzes devēja lomu uzņēmās lielākās vietējās nacionālās kompānijas. Ģeogrāfiskā izvietojuma dēļ ārpus ASV franšīze visvairāk ir izplatīta Kanādā: 1986. gadā šajā valstī bija 14 440 kompānijas – franšīzes devējas (no tām 240 – ASV), kuras apvienoja vairāk par 60 000 franšīzes ņēmēju[8]. Gadsimta beigās franšīzes daļas Kanādā bija 40 procenti no mazumtirdzniecības apjoma. Citās pasaules valstīs statistika ir šāda: Japānā (1988. gadā) – 619 franšīzes devēji un 102 397 franšīzes ņēmēji; Francijā (1990. gadā) – attiecīgi 600 un 33 000; Lielbritānijā (1990. gadā) – attiecīgi 379 un 18 620; Spānijā (1989. gadā) – 200 un 20 000; Vācijas Federatīvā Republikā (1989. gadā) – 180 un 9000; Itālijā (1989. gadā) – 271 un 8432; [9] Latvijā (2005. gadā) – 31 franšīzes ņēmējs; Igaunijā (2005. gadā) – 9 franšīzes ņēmēji; Lietuvā (2005. gadā) – 19 franšīzes ņēmēji.[10]

Tādās valstīs kā Nīderlande un Somija franšīze apvieno daudzus lauksaimniecības kooperatīvus ar miljardu dolāru lielu apgrozījumu. Austrālijā tirdzniecība ātrās apkalpošanas ēdināšanas kompānijās vairāk par 90 procentiem notiek ar franšīzes nosacījumiem[11].

Ņemot vērā to, ka franšīzes straujais kāpums Eiropā, Japānā, Austrālijā un citur pasaulē turpinās (tā no pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākuma līdz astoņdesmito gadu beigām franšīzes devēju skaits Eiropā ik gadu pieauga par 10 procentiem), var apgalvot, ka tagad iepriekš minētie skaitļi ir ievērojami lielāki.[12]

Dēļ franšīzes straujās, brīžiem lavīnveidīgās attīstības literatūrā sastopami tādi apzīmējumi kā komersantu “veģetatīvā vairošanās”[13] un “klonēšana”[14]. Abi šie no bioloģijas sfēras aizgūtie termini apzīmē dzīvu organismu vairošanās dažādus veidus un tos lieto, lai akcentētu, cik lielā mērā franšīzes ņēmēji līdzinās franšīzes devējiem un cik lielā mērā tie ir “radnieciski”.

Pēdējos gadu desmitos ne tikai franšīzes devēji ASV, bet arī Eiropā, Japānā, Kanādā un Austrālijā ir intensīvi attīstījuši savus franšīzes tīklus, un tagad šie tīkli ir izpletušies ārpus valstu robežām, aptverot arī trešās pasaules valstis. Šo ekspansiju sekmējošo apstākļu vidū pētnieki izceļ četrus nozīmīgākos.

Pirmkārt, pēdējo 30 gadu laikā franšīze ieguvusi plašu atzinību kā vienkāršs, pieejams, praktisks komercdarbības organizācijas veids ārvalstīs, pat ņemot vērā tam nepieciešamos lielos izdevumus.

Otrkārt, ārvalstu preces un pakalpojumi patlaban visai bieži kļūst labi pazīstami ārpus valsts robežām, pateicoties tieši reklāmai; tādējādi pastāv jau sagatavots tirgus šo preču un pakalpojumu pārdošanai, jo patērētāji ir jau saņēmuši informāciju gan par precēm, gan pakalpojumiem.

Treškārt, franšīzes devēju nacionālie tirgi var būt jau piesātināti, un tas mudina viņus meklēt noietu savām precēm un pakalpojumiem ārzemēs.

Ceturtkārt, starptautiskā franšīze sekmē ekonomisko attīstību trešās pasaules valstīs – tāpat kā valstīs, kurās kādreiz pārstāvēja valsts plānota ekonomika.[15] Minēto un vairāku citu faktoru darbības rezultātā franšīze, kā jau tika atzīmēts, tagad ir izplatīta vairāk nekā 80 pasaules valstīs. Bez šaubām, tā vērtīsies plašumā arī turpmāk, pirmām kārtām uz vēl neapgūto preču tirgu rēķina, kas izveidojušies sociālistiskās sistēmas sabrukšanas rezultātā, kā arī tādām valstīm, kā Korejas Tautas Republika, Vjetnama un vairākām citām pārejot uz tirgus saimniecības metodēm.

 

III. Franšīzes vispārējais raksturojums un veidi

 

Eiropas tirgū pēdējā laikā bieži var sastapt vairākus interesantus piedāvājumus attiecībā uz naudas veiksmīgu ieguldīšanu komercdarbībā. Franšīze ir tikai viens no šādiem komercdarbības veidiem, tomēr Latvijā komersanti ar terminu “franšīze” bieži vien saprot būtiski atšķirīgus jēdzienus, kuri rada franšīzei šā vārda īstajā nozīmē neraksturīgas gan juridiskas, gan arī ekonomiskas dabas sekas. Tas saistīts ar vairākiem aspektiem, tomēr svarīgākie no tiem ir terminoloģijas problemātika, komersantu neinformēšana, kā arī franšīzes tiesiskās bāzes nezināšana. Komersantu neinformēšana un franšīzes tiesiskās bāzes nezināšana ir saistīta ar šīs bāzes izpēti un analīzi, kas prasa dziļāku un detalizētāku franšīzes raksturojumu. Tomēr šajā rakstā sīkāk tiks aplūkots tikai viens aspekts, proti, terminoloģijas problemātika.

Ar terminoloģijas problēmu nākas saskarties, jēdzienu “franšīze” lietojot apdrošināšanas tiesībās. Šajā jomā tas ir plaši pazīstams jēdziens, ar kuru apdrošināšanas tiesībās apzīmē pašrisku, proti, daļu no zaudējuma, kuru saskaņā ar polisi atlīdzina pats apdrošinājuma ņēmējs.[16]

Atdarinot latviešu valodā angļu valodas terminu franchising, Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas Juridiskās terminoloģijas apakškomisija 2002. gada 13. novembrī apstiprinājusi juridisku terminu „franšīze”[17]. Autore, nebūdama valodniecības speciāliste, nevar diskutēt par šāda atdarinājuma pareizību vai nepareizību, tomēr kā juriste vēlētas vērst uzmanību uz to, ka juridiskajiem terminiem jābūt konsekventiem, saturā atbilstošiem un indivīdam saprotamiem, ko nevar teikt par Latvijas tiesību sistēmā ieviesto terminu “franšīze”.

Pasaulē nav vienotas franšīzes definīcijas, katra valsts vai valstu savienība, ņemot vērā sava tiesiskā regulējuma specifiku, komercdarbības īpatnības, ekonomiskās intereses un pieredzi atšķirīgi definē un praktiski izmanto franšīzi. Aplūkosim tikai daļu no franšīzes definējumiem.

“Franšīze: franču val. franchir – atbrīvot no kādiem pienākumiem; angļu val. franchise – speciāla privilēģija, komercpilnvarojums, tiesība, ko valsts iestāde vai uzņēmums piešķir kā atļauju personai, lai tā būtu pilnvarota nodarboties ar kādu saimniecisku, ražošanas, sagādes, tirdzniecības pakalpojumu u. tml. darbību. Atļaujas saņēmējs var saņemt arī tehnisku vai cita veida palīdzību paredzētās saimnieciskās darbības veikšanai. Līdz ar to nosaukums attiecīgās valodās izteic to, ka atļaujas saņēmējs ir atbrīvots no daudziem juridiskās noformēšanas pienākumiem un viņam nav jārisina dažādi reklāmas un citi saimnieciski uzdevumi, kas būtu jāveic, darbojoties kā pilnīgi patstāvīgam uzņēmējam, kas no jauna sāk saimniekot; arī līguma otra puse izdevīgi gūst peļņu, jo ir atbrīvota no zināmiem saimnieciskās darbības tiem pienākumiem, ko komersants veiks nākotnē.”[18]

Franšīze ir arī valdības piešķirtas tiesības nodarboties ar komercdarbību. Franšīze ir ekskluzīvas tiesības veikt komercdarbību vai pārdot preces, vai sniegt pakalpojumus noteiktā teritorijā, kuras piešķir preču zīmes vai firmas nosaukuma īpašnieks.[19]

Komerctiesību izpratnē franšīze nozīmē licenci, kuru uz noteiktu laiku izsniedz ražotājam, izplatītājam, tirgotājam, lai pavērtu viņam iespēju ražot vai pārdot noteiktas preces vai sniegt pakalpojumus noteiktā teritorijā. Licences turētājs (franšīzes ņēmējs) parasti maksā licences devējam (franšīzes devējam) procentu atskaitījumus no pārdošanas apjoma, bieži vien papildus maksājot vienreizēju maksājumu. Franšīzes devējs var atļaut franšīzes ņēmējam izmantot preču zīmi, firmas nosaukumu vai zīmolu (brand identity – angļu val.) vai sniegt tam finansiālu palīdzību, vai veikt tehnisko ekspertīzi.[20]

Vienkāršākajā formā franšīze ir licence, ko piešķir preču zīmes vai firmas nosaukuma (trade name – angļu val.) īpašnieks, kurš atļauj pārdot produktu, kas marķēts ar šo preču zīmi vai nosaukumu, vai sniegt pakalpojumus saistībā ar to.[21]

Franšīze plašākā nozīmē[22] ir detalizēti sagatavota vienošanās, saskaņā ar kuru franšīzes ņēmējs apņemas veikt komercdarbību vai pārdot produktu atbilstoši franšīzes devēja noteiktajām metodēm un procedūrām. Turklāt franšīzes devējs sniedz franšīzes ņēmējam palīdzību reklāmas jomā, kā arī padomus, ieteikumus un citus līdzīgus pakalpojumus.[23] Franšīze plašākā nozīmē ir arī tā sauktā biznesa formāta franšīze (business format franchise – angļu val.).

Izanalizējot iepriekšminētās franšīzes definīcijas, var secināt, ka ar franšīzi tiek saprasta gan noteikta veida atļauja, gan zināmu tiesību piešķīrums. Vienlaikus ar vārdu “franšīze” apzīmē noteiktu komercdarbības veidu vai teritoriju, attiecībā uz kuru izdota minētā atļauja vai piešķirtas minētās tiesības. Visbeidzot, no teiktā izriet, ka franšīze uzskatāma gan par īpašu komercpilnvarojumu, gan par vienu no licences paveidiem.[24] Autore, neraugoties uz franšīzes veidu un formu daudzējādību, par unikālu tiesību institūtu atzīst tikai franšīzi plašākā nozīmē, visu pārējo veidu franšīzei ierādot sekundāru lomu.

Franšīzi var iedalīt trijās galvenajās grupās:

ražošanas franšīze (manufacturing franchise – angļu val.), saskaņā ar kuru franšīzes devējs atļauj franšīzes ņēmējam izgatavot un pārdot produkciju, izmantojot izejvielu un/vai tehniskos noteikumus, kurus piegādā franšīzes devējs;

izplatīšanas franšīze (distributing franchise – angļu val.), kuras galvenais mērķis ir franšīzes ņēmēja izmantošana par franšīzes devēja ražotās vai viņam saražotās produkcijas noieta starpnieku;

licencēšanas jeb komercdarbības veida franšīze (licensing or business format franchise – angļu val.), saskaņā ar kuru franšīzes devējs orientējas ne tik daudz uz to preču pārdošanu, kuras ar to asociē, cik un galvenokārt uz komercdarbības veida vai sistēmas licenču izdošanu. Labākais zināmais piemērs ir ātrās apkalpošanas ēdināšanas franšīze. Saskaņā ar šo franšīzes veidu franšīzes ņēmējs galvenokārt maksā par franšīzes devējam piederošas plaši pazīstamas un reklamētas preču zīmes izmantošanu, kā arī par apmācību, tehniskajiem (ekspluatācijas un apkalpes) noteikumiem un komercnoslēpumu (trade secret – angļu val.), ko viņam izpauž franšīzes devējs.[25]

Franšīze ir instruments, bet franšīzes līgums – mehānisms, ar kura palīdzību instruments sāk darboties. Franšīzes līgumā paredzētās saskaņotās un koordinētās franšīzes devēja un franšīzes ņēmēja kopīgās darbības tirgū nevar skart brīvas konkurences principu.

Franšīzes līguma priekšmetu, tāpat kā licences līguma priekšmetu, nosaka atkarībā no franšīzes veida. Tāpēc pirms franšīzes līguma galveno noteikumu izskatīšanas, jāpiebilst, ka līdztekus iepriekšminētajai franšīzes veidu klasifikācijai, kuras pamatā ir franšīzes funkcija, praksē liela nozīme ir arī citām franšīzes veidu klasifikācijām.

Tā, piemēram, izšķir iekšējo franšīzi, kuras izplatītākā forma ir uzņēmumu franšīze (unit franchising – angļu val.), un teritoriālo franšīzi (territorial franchise – angļu val.), kurai savukārt iespējamas divas formas: vienošanās par franšīzes attīstību (franchise development agreement – angļu val.) un vienošanās ar sākotnējo franšīzes ņēmēju (master franchising – angļu val.).

Uzņēmumu franšīzi parasti izdod, ja franšīzes devējs un franšīzes ņēmējs atrodas vienā valstī, bet teritoriālo franšīzi – ja tā aptver plašu ģeogrāfisko tīklu.

Tieši vienošanās par franšīzes attīstību paredz, ka franšīzes ņēmējs apņemas izveidot minēto tīklu. Saskaņā ar vienošanos ar sākotnējo franšīzes ņēmēju franšīzes devējs ne tikai pilnvaro šo franšīzes ņēmēju realizēt līguma priekšmetu, bet var piešķirt tam izņēmuma tiesības, arī tiesības izdot apakšfranšīzes.

Franšīzes līgums zināmā mērā ir līdzīgs licences līgumam, kas ir par iemeslu tam, ka tiek jaukti abu līgumu veidi, kā arī rodas nepareiza izpratne par franšīzes līguma izveidošanu. Pēc autores domām, ar noteiktām atrunām licences līgumu var uzskatīt tikai par visvienkāršāko franšīzes līguma paveidu.

Atšķirībā no licences līguma, kas ir vienīgi licenciāra piekrišana par noteiktu maksu neiesūdzēt licenciātu par licenciāra izņēmuma tiesību pārkāpšanu[26], franšīzes līgumam ir raksturīgi šādi galveni elementi:

pirmkārt, licence izmantot noteiktu franšīzes devēja biznesa sistēmu, lai veiktu savu uzņēmējdarbību;

otrkārt, franšīzes devēja un franšīzes ņēmēja mijiedarbība, kas aptver pušu attiecības un saistības, franšīzes devēja pastāvīgu palīdzību franšīzes ņēmēja komercdarbības nodibināšanai, uzturēšanai un attīstīšanai;

treškārt, franšīzes devēja tiesības ietekmēt un kontrolēt franšīzes ņēmēja uzņēmējdarbības veikšanas veidu.[27]

Daži no franšīzes līguma tipveida noteikumiem ir šādi: franšīzes ņēmēja tiesības un pienākumi (franšīzes attīstība, maksājumi, kvalitātes pārbaudes prasību ievērošana, konfidencialitāte); franšīzes devēja tiesības un pienākumi (ekspluatācijas noteikumi, apmācība, palīdzība uzņēmuma nodibināšanā, pastāvīga mijiedarbība ar franšīzes ņēmēju); piešķirto izņēmuma tiesību apjoms; līguma termiņš; pušu tiesības un pienākumi pēc līguma izbeigšanās; strīdu izskatīšanas kārtība; šķīrējtiesas atruna. Bez šiem ir vēl arī citi noteikumi.

Arī atkarībā no uzņēmējdarbības funkcionālās nozīmes un organizācijas īpatnībām izšķir dažādus franšīzes paveidus. Vienots viedoklis par šiem paveidiem nav izveidojies, un tas liecina gan par franšīzes savdabīgumu tajā vai citā valstī, gan par dažādu speciālistu subjektīvo priekšstatu par franšīzi. Tā plaši pazīstamais Krievijas uzņēmējs Vladimirs Dovgaņs (Владимир Довгань) akcentē trīs franšīzes paveidus: preču, industriālā un biznesa franšīze.[28] Preču franšīze paredz to, ka franšīzes ņēmējs pērk no ražotājsabiedrības tiesības pārdot preces ar ražotāja tirdzniecības zīmi. Par preču franšīzes prototipu ir kļuvis automašīnu un benzīna bizness ASV pagājušā gadsimta sākumā, kad neatkarīgie izplatītāji uzņēmās automašīnu noieta organizācijas un degvielas uzpildes staciju tīkla uzturēšanas funkcijas.

Industriālā franšīze ir diezgan plaši pārstāvēta bezalkoholisko dzērienu ražošanas sfērā, kad komercsabiedrības, kas nodarbojas ar dzērienu iepildīšanu pudelēs un iepakošanu, uzstājas franšīzes ņēmēja lomā attiecībās ar dzērienu koncentrātu ražotājiem.

Vispopulārākā ir biznesa franšīze, kas paredz, ka franšīzes devējs piešķir citām komercsabiedrībām vai privātpersonām licenci tiesībām atvērt veikalus, kioskus, paviljonus un pārdot tajos produktus vai sniegt pakalpojumus ar franšīzes devēja firmas nosaukumu.

Angļu autors L. Mailands (L. Mailand) pamato franšīzes sadalīšanu atsevišķos paveidos atkarībā no franšīzes ņēmēja iespējām un nodomiem. Vadoties pēc šiem kritērijiem, viņš izceļ personīgo (individuālo) franšīzi, biznesa franšīzi (tiesa, citā nozīmē nekā šo terminu lieto Vladimirs Dovgaņs) un investīciju franšīzi.[29]         

Personīgā franšīze (job franchise – angļu val.) tiek piešķirta privātpersonām, kuras cenšas vienatnē izveidot un kārtot nelielu franšīzes biznesu, kas saistīts ar preču pārdošanu vai pakalpojumu sniegšanu tieši savās mājās vai izmantojot transportlīdzekli. Šāda franšīze prasa minimālas iekārtas, nelielu preču krājumu un nedaudz transportlīdzekļu. Šo līdzekļu iegādes izmaksā ir relatīvi nelielas – ap 5 tūkstošiem latu. Arī ienākumi no šādas franšīzes parasti nav lieli, un tos var salīdzināt ar analoģisku darbu strādājoša kalpotāja darba algu. Citiem vārdiem, komercsabiedrība gluži vienkārši atmaksājas.

Biznesa franšīze (business franchise – angļu val.), pēc L. Mailanda domām, ir tipisks ģimenes vai kādas radinieku grupas bizness, lielāks un dārgāks uzņēmums, kas paredz preču pārdošanu vai pakalpojumu sniegšanu veikalā vai birojā. Tāda uzņēmuma vērtība ir no 30 līdz 100 tūkstošiem latu, ieskaitot nekustamo īpašumu, iekārtas, aprīkojumu, mašīnas, preču krājumus un citu vērtīgu īpašumu. Protams, arī finansiālie ienākumi no šā biznesa ir daudz lielāki nekā no personīgās franšīzes.

Investīciju franšīzi iegādājas komercsabiedrība, kas tiecas saņemt nevis tikai regulārus ienākumus, bet arī ilgtermiņa procentus par ieguldīto kapitālu. Šim mērķim preču pārdošanai vai pakalpojumu sniegšanai komercsabiedrība bieži vien algo menedžeru komandu. Investīcijas šāda veida franšīzē pārsniedz 300 tūkstošus latu. Piemēram, Lielbritānijā par šādu naudas summu var iegādāties McDonalds franšīzi[30].

Franšīzes straujo izplatīšanos nosaka tās elastīgums, plastiskums un kā jau jebkura mazā biznesa spēja ātri pielāgoties dažādai komercdarbības un tiesiskajai videi, mainīgajiem tirgus apstākļiem (turklāt franšīzes devēja firmas nosaukums un preču zīme tiek aizsargāti un atbalstīti). Franšīzes posmi viegli iekļaujas ne tikai franšīzes devēja “vertikālajās” tehnoloģiskajās struktūrās, bet arī sabiedrības teritoriālajās (“horizontālajās”) struktūrās, organizējoties lokālā, reģionālā, nacionālā un transnacionālā līmenī.

Runājot par starptautisko franšīzi, var akcentēt vairākas tās organizatoriskās formas un izplatīšanās veidus. Tā, piemēram, par pamatu franšīzes tīkla attīstībai ārzemēs var kalpot ārvalstu kompānijas personīgais noieta tīkls, kurš, iesaistot tajā vietējos nacionālos franšīzes ņēmējus, pakāpeniski pārveidojas par franšīzes tīklu. Cits paveids ir tā saucamā tiešā franšīze, kad franšīzes devējs, kuram ārvalstīs nav savu preču vai pakalpojumu noieta posmu, tieši organizē citā valstī franšīzes tīklu, kas sastāv no vietējiem franšīzes ņēmējiem, piegādājot katram no tiem preces vai sniedzot pakalpojumus tālākai virzībai patērētājam.[31] Taču starptautiskai (un pat starpreģionālai) franšīzei nav raksturīgas tiešās franšīzes devēja – franšīzes ņēmēja attiecības. Parasti pa vidu ir starpnieks – persona, kas var būt, piemēram, citā valstī strādājošs franšīzes devēja kompānijas meitas uzņēmums, kam franšīzes devējs piešķir tiesības veidot franšīzes tīklu.

Ārvalstu franšīzes devējs var arī darboties viņam piederošā franšīzes teritorijā, tieši ar savas filiāles starpniecību apkalpojot vietējos franšīzes ņēmējus. Filiāle var franšīzes devēja vārdā noslēgt franšīzes līgumus. Taču savā vārdā noslēgt franšīzes līgumus var arī ārvalstu franšīzes devēja meitas uzņēmums, ja franšīzes devējs pilnvarojis šo uzņēmumu uzņemties tiesību turētāja lomu. Šajā gadījumā izveidojamie franšīzes tīkli kļūst par apakšfranšīzēm, bet pats meitas uzņēmums dažreiz tiek saukts par apakšfranšīzes devēju (“sekundāro” franšīzes devēju) jeb galveno franšīzes ņēmēju. Saskaņā ar apakšfranšīzes līgumu galvenais franšīzes ņēmējs piešķir saviem franšīzes ņēmējiem visas tās ekskluzīvās tiesības vai daļu no tiesībām, kuras viņam pašam piešķīris sākotnējai franšīzes devējs.

Apakšfranšīzi plaši izmanto ne tikai starptautiskajās franšīzes attiecībās. Franšīzes devēji pielieto to visos pārējos gadījumos, kad dažādu apsvērumu dēļ viņiem izrādās perspektīvāk apgūt jaunus tirgus vai stiprināt jau apgūto tirgu potenciālu, izmantojot apakšfranšīzes devēju atbalstu un ar viņu starpniecību veidojot divlīmeņu franšīzes tīklu.

Apakšfranšīzes devējs var būt ne vien meitas uzņēmums, bet arī pilnīgi neatkarīga persona, kurai franšīzes devējs piešķir ekskluzīvu licenci atvērt attiecīgajā valstī savus tirdzniecības punktus vai izveidot apakšfranšīzes tīklu, vai arī vienlaikus organizēt gan vienu, gan otru. Galvenais franšīzes ņēmējs šajā gadījumā pilda franšīzes devēja lomu, realizējot visus mērķus un nodomus.

Viens no franšīzes izplatītiem veidiem ir tā saucamā zonālā izplatītāja dibināšana (area developer – angļu val.). Zonālais izplatītājs ir persona, kurai franšīzes devējs piešķir tiesības noteiktā zonā un pēc saskaņota grafika atvērt gan pašam savus, gan arī apakšfranšīzes tirdzniecības punktus. Izplatītāja ekskluzīvās tiesības lielā mērā ir līdzīgas galvenā franšīzes devēja tiesībām. Taču izplatītājs saskaņā ar dažādiem literatūrā sastopamiem vērtējumiem ir tirdzniecības punktu zonālā pudura īpašnieks un operators, saņemot šai nolūkā no franšīzes devēja tā saucamo vispārīgo licenci. Izplatītāja pakalpojumus apmaksā vai nu no izplatītāja atbildības zonā iekļauto franšīzes ņēmēju speciāliem atskaitījumiem, vai arī no franšīzes devēja atskaitījumiem, kuri tiek izdarīti no tiem līdzekļiem, ko franšīzes devējam maksā franšīzes ņēmēji. Izplatītāja pienākums ir franšīzes ņēmēja vārdā organizēt viņam ierādītās teritorijas “ekspluatāciju” vai arī veikt apakšfranšīzes operācijas.

Tas, kādu franšīzes ārvalstu tīkla attīstības shēmu izvēlēsies franšīzes devējs, ir atkarīgs no daudziem finansiāliem un ekonomiskiem faktoriem (to skaitā no nodokļu aplikšanas īpatnībām gan citā, gan savā valstī), no tirgus attiecību attīstības līmeņa, vietējām kultūras tradīcijām, ieradumiem un citiem apstākļiem.

Atkarībā no to ekskluzīvo tiesību apjoma un veida, kuras franšīzes devējs piešķir franšīzes ņēmējam, nosacīti var izdalīt vēl divus galvenos franšīzes paveidus. Vienu no tiem raksturo samērā vienkāršas un tradicionālas formas. Runa ir par līgumiem, saskaņā ar kuriem franšīzes ņēmējs parasti izmanto tikai franšīzes devēja tirdzniecības zīmi no franšīzes devēja nopirkto preču tālākpārdošanai. Šis franšīzes vienkāršākais paveids cieši sasaistās ar parasto, tā saucamo ekskluzīvo tirdzniecības un preču izplatīšanas līgumu kategoriju.[32]

Citam, augstāka līmeņa un vairāk izplatītam franšīzes paveidam piemīt mūsdienīgākas atšķirīgas pazīmes – tie ir specifiski komerclīgumi, kas veido jaunu, oriģinālu komercdarbības veidu. ASV šis paveids ieguvis nosaukumu “biznesa formāta franšīze” (business format franchising – angļu val.). Starptautiskajā literatūrā biznesa formāta franšīze tiek dēvēta par otrās paaudzes franšīzi[33].

Biznesa formāta franšīze ir efektīvs instruments, ar kura palīdzību komercdarbības vidē tiek izplatīti zinātniski tehnoloģiski produkti, mārketinga un tirgus darbības organizācijas jaunākie paņēmieni. Kā norādījumi ASV Kongresa Pārstāvju palātas komiteja mazā biznesa lietās, biznesa formāta franšīze attīstās straujākos tempos nekā pirmās paaudzes franšīze, kaut arī atšķirības starp tam nav būtiskas[34].

Franšīzes attiecības neaprobežojas tikai ar līguma nosacījumiem starp franšīzes devēju un franšīzes ņēmēju. Zināma nozīmē ir arī sakariem, atkarībai un pat starp franšīzes tīkla dalībniekiem pastāvošo attiecību gaisotnei. Jau pats šis tīkls, kā tika minēts, ir diezgan nosacīts jēdziens.

Franšīzes devējam var būt franšīzes ņēmēji ģeogrāfiski attālā valstī un pat citā kontinentā. Šiem franšīzes ņēmējiem ir zināmas tikai savas teritorijas robežas, tie pazīst tikai franšīzes devēja vietējo pārstāvi. Bet ir arī franšīzes tīkli vienas nelielas valsts teritorijā ar desmitiem un pat simtiem franšīzes ņēmēju, kuri darbojas ļoti tuvu cits pie cita un kuri pazīst ne tikai cits citu, bet arī savus pircējus, pasūtītājus un klientus. Ir vispārpieņemts, ka franšīzes ņēmējs kārto savas klientūras precīzu reģistru, savlaicīgi izdara izmaiņas šajā reģistrā un pēc franšīzes devēja pirmās prasības sniedz viņam attiecīgās ziņas.

Franšīzes tīkli ne vienmēr ir vienlaidu tīkli. ASV praksē, piemēram, franšīzes devēji franšīzes tīklā tieši iekļauj savu pašu kompāniju tirdzniecības, mazumtirdzniecības vai servisa posmus. Statistika liecina, ka 1987. gadā no gandrīz pusmiljona franšīzes kompānijām ASV 95 952 kompānijas (jeb vairāk par 20 procentiem) piederēja pašiem franšīzes devējiem. Šie rādītāji norāda arī uz lielām atšķirībām, kas pastāv franšīzes biznesa atsevišķās nozarēs. Tā, piemēram, pēc 1986. gada datiem, lielveikalu tīklos franšīzes devēju personīgo kompāniju daļa sasniedza 58 procentus, restorānu franšīzes – 30 procentus, tajā pašā laikā labiekārtošanas un dzīvokļu apdares jomā – tikai 4 procentus, bet kravas autotransporta dīleru franšīzē franšīzes devēju personīgo kompāniju vispār nebija.[35] Šo fenomenu – franšīzes devēja tiešo piedalīšanos franšīzes tīklā – speciālisti vērtē atšķirīgi. Tiek pausti dažādi viedokļi, pat tāds, ka minētās līdzdalības tendence atspoguļo dažu franšīzes devēju tieksmi iegūt uzņēmumu savā īpašumā pēc tam, kad tas kļūst rentabls, kaut kādu iemeslu dēļ laužot franšīzes līgumu.[36] Parasti tas izraisa lielas juridiska rakstura grūtības.

Neatkarīgi no franšīzes tīkla teritorijas lieluma, struktūras, dalībnieku skaita, sastāva un citām īpatnībām pastāv zināmi principi un attiecību normas starp franšīzes devējiem un franšīzes tīklu, tāpat kā starp pašiem franšīzes ņēmējiem. Šie principi un normas balstās ne tikai uz normatīvajiem tiesību aktiem franšīzes jomā un uz normatīvajiem tiesību aktiem, kas vērsti pret tirgus monopolu, bet zināmā mērā arī uz vispārējo ētiku un tradīcijām, kādas pastāv līgumu un saistību tiesībās un atspoguļojas tādos tradicionālos jēdzienos kā “taisnīgums”, “labi nodomi”, “godīga konkurence”, “krietna tirdzniecības prakse” un tamlīdzīgi.

Visu franšīzes tīkla dalībnieku galvenais pienākums ir sekmēt tīkla “vienotību un reputāciju”. Šī standartfrāze, kuru iekļauj faktiski katrā franšīzes līgumā, veido vienu no svarīgākajiem vienošanās nosacījumiem un būtībā nozīmē franšīzes ņēmēja pienākumu pastāvīgi atbalstīt visiem tīkla dalībniekiem kopējo firmas nosaukuma un preču zīmes autoritāti, proti, aizsargāt franšīzes devēja nemateriālās tiesības.

Iekšējās attiecībās starp franšīzes tīkla dalībniekiem franšīzes devējs bieži vien cenšas iziet ārpus individuālo līgumu formālajiem noteikumiem, piešķirot tādām attiecībām lojalitāti, akcentējot kopējās intereses, solidaritāti, atbalstot korporatīvās ētikas nerakstīto likumu ievērošanu, darbojoties partnerattiecību un sadarbības atmosfērā. Ar šo mērķi franšīzes devējs organizē franšīzes tīkla dalībnieku tikšanās, kopīgus informatīvi instruktīvus pasākumus, pieredzes apmaiņu, iepazīšanos ar jaunumiem un veiktajiem panākumiem.

 

IV. Kopsavilkums

 

Franšīze ir viens no komercdarbības veidiem, ar kuru komersanti var gūt peļņu, bet valstis – piesaistīt ārvalstu ieguldījumus. Franšīze var kalpot cīņā ar bezdarbu un stimulēt vāji attīstītu ekonomiku vai arī pavērt iespēju uzsākt komercdarbību ar ierobežotiem naudas līdzekļiem. Par franšīzes biznesa modeļa pamatlicēju tiek uzskatīts pasaulē pazīstamais šujmašīnu ražotājfirmas Singer dibinātājs Īzaks Zingers.

Pasaulē nav vienotas franšīzes definīcijas, katra valsts vai valstu savienība, ņemot vērā sava tiesiskā regulējuma specifiku, komercdarbības īpašības, ekonomiskās intereses un pieredzi, atšķirīgi definē un praktiski izmanto franšīzi. Franšīzei ir vairākas formas un paveidi, tomēr, neraugoties uz to, franšīzi var iedalīt trijās galvenajās grupās: ražošanas franšīze, izplatīšanas franšīze, licencēšanas jeb komercdarbības veida franšīze.

Franšīze ir instruments, bet franšīzes līgums – mehānisms, ar kura palīdzību šis instruments sāk darboties.

Franšīzes attiecības neaprobežojas tikai ar līguma nosacījumiem starp franšīzes devēju un franšīzes ņēmēju. Zināma nozīme ir arī sakariem, atkarībām un pat attiecību gaisotnei starp franšīzes tīkla dalībniekiem, kā arī citiem nosacījumiem, kas kopumā veido franšīzes līguma pušu ētikas kodeksu.