Gaidāms nemantiskā (morālā) kaitējuma lomas pieaugums

Agris Bitāns, zvērināts advokāts, Aprīlis, 2006, Dienas bizness/ Saldo. Nr. 7 (34)

/Tikai latviešu valodā/
Saeima 2006.gada 26.janvārī ir pieņēmusi un Valsts prezidents 2006.gada 9.februārī ir izsludinājis likumu, ar kuru ir izdarīti grozījumi Civillikuma 1635.pantā[1). Šī panta jaunā redakcija[2] ne tikai pieliek punktu teorētiķu diskusijām par nemantiskā (morālā) kaitējuma lomu mūsu dzīvē, bet arī skaidri iezīmē jaunas esības sākumu. Tagad normatīviem ir atvēlēta plašāka vieta personas nemantiskai aizsardzībai, kas no vienas puses paplašina personas tiesisko aizsardzību, bet no otras puses, ir jārēķinās ar lielāku atbildību, ja tiks aizskarta persona. Līdz ar to ir vērts iepazīties ar to, kas ir nemantiskais (morālais) kaitējums un kādas tiesiskās sekas var iestāties tā nodarīšanas gadījumā.

Normatīvā bāze

Kādu laiku atpakaļ varējām runāt par to, ka Latvijas Republikas likumdošanas akti nepazīst morālo kaitējumu vai aizsargā personu tikai izņēmuma gadījumos, kad to tieši paredz likums.

Šobrīd vairāki normatīvie akti, neieskaitot paša Civillikuma, paredz tiesiskas sekas par morālo kaitējumu. Šajā ziņā būtu jāuzteic likumdevēja darbs pēdējo divu gadu laikā, kad ir pieņemti vairāki likumi un noteikumi, kas tieši paredz nemantisku kaitējumu un nosaka tiesiskas sekas par tā nodarīšanu.

Līdzīgi kā Eiropas kopienā arī Latvijā blakus zaudējumiem, tiek kompensēts arī kaitējums personai sakarā ar obligāto civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu transporta līdzekļiem[3]. Tagad iestādes prettiesiska rīcība gan saskaņā ar Administratīvā procesa likumu, gan Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumu[4] var nodarīt kā mantisku tā arī nemantisku kaitējumu, kas ir pastāvīgs pamats iestādes atbildībai pret privātpersonu. Arī Kriminālprocesa likums[5] radīja jaunu pieeju jautājumā par tā saucamā nemantiskā kaitējuma regulējumu kriminālprocesā.

Lai gan normatīvā bāze attiecībā uz nemantisko (morālo) kaitējumu ir būtiski paplašinājusies, tomēr nav pamata apgalvot to, ka ir pilnīga skaidrība par nemantiskā kaitējuma definējumu, saturu un vietu tiesību aizskārumu gradācijā. Šo neskaidrību palielināja pats likumdevējs, ieviešot pat jaunus terminus, kas līdz šim nav guvuši atbalstu ne tiesību teorijā, ne arī normatīvajos aktos.

Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likumā likumdevējs pirmo reizi norādīja, ka personai par savām sāpēm un garīgām ciešanām ir tiesības saņemt tiesisku apmierinājumu – atlīdzinājumu naudā (19.p.2.d.).

Taču, no otras puses, šajā likumā tiek izmantota terminoloģija, kura ir pretēja līdz šim tiesību teorijā un praksē pastāvošajai. Ar šo likumu ir ieviests pilnīgi jauns un pretējs eksistējošajam iedalījumam civiltiesībās zaudējumu iedalījums : ceļu satiksmes negadījumā personai nodarītie materiālie un nemateriālie zaudējumi.

Par personai nodarītiem materiāliem zaudējumiem ceļu satiksmes negadījumā atzīst zaudējumus sakarā ar cietušās personas: ārstēšanu, pārejošu darbnespēju, darbspēju zaudējumu un nāvi (19.p.1.d.). Savukārt par personai nodarītajiem nemateriāliem zaudējumiem likumdevējs atzīst tos zaudējumus, kas ir saistīti ar sāpēm un garīgām ciešanām sakarā ar: cietušās personas fizisku traumu, cietušās personas sakropļojumu, invaliditāti, apgādnieka, apgādājamā vai laulātā nāvi vai apgādnieka, apgādājamā vai laulātā 1.grupas invaliditāti.

Šajā gadījumā likumdevējs ir veicis burtisku tulkojumu no angļu valodas, kur pastāv atšķirīga terminoloģija un sistēma, tādējādi radot nevajadzīgu terminoloģisku sajukumu Latvijā.

Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā likumdevējs izdala personisko kaitējumu (8.p.) un morālo kaitējumu (9.p.). Ar personisko kaitējumu saprotot kaitējums, kas ar iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību nodarīts fiziskās personas dzīvībai, fiziskajai integritātei, veselībai, brīvībai, godam un cieņai, personiskam un ģimenes noslēpumam vai komercnoslēpumam, autortiesībām vai citām nemantiskajām tiesībām vai ar likumu aizsargātajām interesēm. Pie tam arī juridiskajai personai (komersantam) ir tiesības uz atlīdzinājumu par personisko kaitējumu, ja tas nodarīts tās darījumu reputācijai, komercnoslēpumam un autortiesībām. Savukārt morālais kaitējums tiek definēts kā fiziskās personas ciešanas, kuras tai izraisījis būtisks šīs personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu prettiesisks aizskārums.

Kriminālprocesa likums ievieš vēl citādu kaitējuma iedalījumu : morālais, fiziskais un materiālais kaitējums, nedefinējot katru.

Ja likumdevējs tuvākā laikā neieviesīs vienotu izpratni par kaitējumu un tā sistēmu, tad tas būs jāizdara tiesām, izmantojot tiesību teorijas atziņas. Šis process var būt pietiekami ilgstošs un ne bez kļūdām.

Teorētiski terminoloģiska atkāpe

Jānorāda, ka neskatoties uz to, ka morālā kaitējuma jēdziens mums nav svešs, nevaram teikt, ka šobrīd pastāv skaidra izpratne par to. Sākotnējais mēģinājums morālo kaitējumu saistīt ar morāli un līdz ar to skaidrot kā kaitējumu morālei[6] bija kļūdains.

Jēdziens “morālais kaitējums” tiek lietots kā pretstats mantiskajam kaitējumam – zaudējumiem[7] vai saistīts ar nemateriālo dzīves pusi[8]. Patiesībā morālais kaitējums kādu to saprot tiesību teorija ir tikai daļa no kaitējuma nemantiskām sekām, t.i., no nemantiskā kaitējuma. Jānorāda, ka nevar atzīt par pareizu lietot kā sinonīmu jēdzienus morālais un nemantisks kaitējums.

Civillikuma 1635.p.2.d. ir dots morālā kaitējuma definējums kā fiziskas vai garīgas ciešanas, kas izraisītas ar neatļautas darbības rezultātā nodarītu cietušā nemantisko tiesību vai nemantisko labumu aizskārumu. Neskatoties uz to, ka šāds definējums ietver sevī vairāk vai mazāk biežāk citēto teorijā morālā kaitējuma definējumu vai tā daļu, šādu likumdevēja definējumu nevar atzīt par veiksmīgu.

Veidojot šo definējumu, ir aizmirsts par divām būtiskām lietām.

Pirmkārt, civiltiesiskā aizskāruma sekas var būt ar divējāda rakstura sekām : ar mantisku un nemantisku raksturu. Pie tam nav būtiskas nozīmes, kas ir padraudējuma objekts manta vai persona. Līdz ar to sāpes un ciešanas ir biežāk sastopams rezultāts personiskajam (nereti tiek saukts arī par ķermenisku) aizskārumam, taču tas neaptver visu aizskāruma nemantisko spektru. Tādēļ ir nepamatoti nemantisko kaitējumu sašaurināt tikai līdz sāpēm un ciešanām. Arī nepatīkami tīri psiholoģiski pārdzīvojumi vai neērtības var tikt nodarīti, piemēram, izplatot nepatiesu informāciju. Šādas negatīvas sekas mentālā jomā nereti tiesību teorijā sauc par „tīro” morālo jeb vienkārši par morālo kaitējumu.

Otrkārt, sāpes un ciešanas piemīt tikai dzīvām būtnēm, taču civiltiesiskajā apgrozībā blakus fiziskām personām piedalās arī juridiskas personas, kurām nepiemīt cilvēkam raksturīgas izjūtas. Līdz ar to dabisks ir jautājums par to, vai tad likumdevējs nav vēlējies aizsargāt juridiskās personas no nemantiska aizskāruma? Ņemot vērā Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumu, domājams, ka šādu diskrimināciju mūsu parlaments nebija plānojis noteikt.

Līdz ar to līdzās ar morālām vai fiziskām ciešanām sakarā ar personai no dzimšanas vai pēc likuma piederošu nemantisku labumu (piemēram, dzīvība, veselība, gods un cieņa, darījuma reputācija, personiskās dzīves, personīgā un ģimenes noslēpuma neaizskaramība u.tml.) aizskārumu, pie nemantiskā kaitējuma (vai patreizējā CL 1635.p.dotajā morālā kaitējuma jēdzienā) būtu jāiekļauj arī personisko nemantisko tiesību (tiesības uz sava vārda izmantošanu, autorību un citas nemantiskās tiesības saskaņā ar likumiem par intelektuālā īpašuma aizsardzību) aizskārums[9]. Jānorāda, ka Rietumu demokrātijas valstīs tieši garīgās vērtības un personiskās tiesības noteikti tiek atzīstas pārākas par mantiskajām lietām.

Jaunas kompensācijas iespējas

Nemantiska (morāla) kaitējuma nodarīšana dod tiesību cietušajam prasīt no aizskārēja apmierinājumu, t.i., tiesiskos aizsardzības līdzekļus. Grozījumi ir papildinājuši Civillikuma 1635.p. ar 2.d., skaidri norādot, ka tiesa ir tiesīga noteikt mantisku kompensāciju par nodarīto morālo kaitējumu. Jānorāda, ka likumdevējs nav mēģinājis ieviest tādu terminu kā sāpju nauda vai kompensācija, bet ir burtiski izmantojis Civillikumā eksistējošo terminu „atlīdzība”, lai gan tiesību literatūrā ir norādīts, ka tas ir vairāk piemērots attiecībā uz zaudējumiem.

Šis tiesas noteiktais maksājums pēc savas būtības ir mantiska atlīdzība (maksa, kompensācija) par nemantisku, nemateriālu vai naudā tieši neizsakāmu kaitējumu (pametumu), t.i., par sāpēm un ciešanām, ko jūt cietušais sakarā ar tiesību aizskārumu, kā arī par ērtību zaudēšanu sakarā ar personisko tiesību vai labumu aizskārumu, ar mērķi sniegt likumisku apmierinājumu cietušajam, t.i., aizskarto tiesību aizsardzībai.

Lai pretendētu uz mantisku kompensāciju, likumdevējs ir uzlicis prasītājam pierādīt, ka ir nodarīts morālais kaitējums. Šajā sakarā var rasties neskaidrības kā tad pierādīt, ka cietušajam tiešām bija nodarītas sāpes un ciešanas. Gadījumos, ja tiks nodarīti miesas bojājumi, tad skaidrs, ka cilvēkam parasti tas ir saistīts ar sāpēm. Ja par to būs šaubas, tad izziņa no ārsta vai ekspertu slēdziens varētu apliecināt sāpju esamību. Taču paliek jautājums par garīgām ciešanām. Neviens jau nevar izmērīt cilvēka iekšējos pārdzīvojumus. Te varētu rasties problēmas ar pierādīšanu, jo faktiski ir jārunā par lietām, kuras nevar pierādīt.

Tiesību teorijā tiek norādīts uz prezumpciju, ka konkrēts aizskārums varētu izraisīt nepamatotas ciešanas, vidusmēra saprātīgam cilvēkam, piemēram, pārdzīvojumi sakarā ar sakropļojumu. Protams, ka tā ir sava veida abstrakcija. Savukārt, tiesām abstraktas lietas sagādā neērtības.

Bez tam ir jānorāda vēl uz divām potenciālām problēmām. Ko darīt, ja persona fiziski nejūt sāpes, kā piemēram, paralizēts cilvēks? Vai tad šādā gadījumā nepienākas kompensācija? Likumdevējs ir mēģinājis zināmā mērā atvieglot tiesu darbu un norādījis, ka, ja ir bijis noziedzīgs nodarījums pret personas dzīvību, veselību, tikumību, dzimuma neaizskaramību, brīvību, godu, cieņu vai pret ģimeni, vai nepilngadīgo, tad ir pieņemams, ka cietušajam šādas darbības rezultātā ir nodarīts morālais kaitējums.

Tomēr paliek neatbildēts jautājums, vai tad ir jāgaida, kad stājas spēkā notiesājošs spriedums krimināllietā un vai kaitējuma apmēru vai pierādīšanu ietekmē fakts, ka tāda pati darbība ir izdarīta ar civiltiesisku pārkāpumu, piemēram, izraisot autoavāriju? Cerams, ka tiesas nebūs tik formālas un neizmantos tikai gramatisku iztulkošanas metodi.

Kompensācijas apmēra noteikšana

Lielāku sabiedrības uzmanību, protams, piesaista nevis terminoloģiska rakstura un pierādīšanas problēmas, bet jautājums par to, kā noteikt mantiskās kompensācijas summu. Kompensācijas apmērs būs pamatstrīds starp prasītāju un atbildētāju, jo abiem būs pretējas intereses.

Naudas summas apmēru par nodarīto kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā nodarītā kaitējuma smagumu un sekas. Norāde uz tiesas ieskatu dod vielu pārdomām par to, vai kompensācijas apmērs būs atkarīgs no tiesas subjektīvā noskaņojuma?

Šajā ziņā Latvijā zinātniskajās konferencēs un publikācijās Latvijā ir mēģināts izveidot nemantiskā kaitējuma mantiskās kompensācijas noteikšanas metodoloģiju, kuru lēnām pārņem tiesu prakse.

Kompensācijas apmērs nav nekādā ziņā atkarīgs no tiesas simpātijām vai antipātijām, šajā ziņā tiesai ir jāvadās pēc Civillikuma 5.p., kas uzliek tiesai spriest pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem. Arī te mēs varam saskatīt lielu abstrakciju, kuru konkretizēt var tiesu prakse, izmantojot tiesību teorijas atziņas.

Jānorāda, ka Eiropā pastāv vairāki teorētiski pamati mantiskas kompensācijas par nemantisku kaitējumu noteikšanai, ņemot vērā kādu uzdevumu vai funkciju vēlas panākt tiesa. Būtu vērts pieminēt:
1. cietušā dzīves baudas objektīvs samazinājums, pie tam nerēķinoties, ko cietušais ar piespriesto naudu darīs;
2. indivīda personiskās ciešanas un pārdzīvojumi;
3. funkcionāla pieeja, kas ļauj cietušajam nopirkt alternatīvu komfortu zaudētā vietā;
4. pilna kompensācija par visa veida sāpēm;
5. iepriekšējā stāvokļa atjaunošana – restitutio in integrum
6. gandarījuma (satisfakcijas[10]) funkcija, līdzīgi kā divkaujās par pāri nodarījumu, kā izlīguma maksa;
7. sodošā funkcija;
8. prevencijas funkcija.

Taisnības labad ir jānorāda, ka nereti tiek piemēroti divi vai pat trīs no augstāk minētajiem pamatojumiem.

Nelielā tiesu prakse vēl nedod skaidru priekšstatu par Latvijas izvēli, taču šobrīd Latvijas tiesu spriedumos visbiežāk tiek norādīts uz – gandarījuma funkciju, prevencijas funkciju, sodošo funkciju, kā arī tiek ņemts vērā atbildētāja mantiskais stāvoklis. Jānovēl tiesām drosmi, nosakot mantisku kompensāciju par nemantisku kaitējumu, nebaidīties parādīt sabiedrībai, ka nemantiskās vērtības patiešām ir daudz vērtīgākas nekā mantiskās. Lai neveidojas situācija, ka sasista automašīna mums ir vērtīgāka naudas izteiksmē nekā cilvēka dzīvība vai sabojātā veselība.

Nobeigums

Nemantiskā kaitējuma vispārīga atzīšana Civillikumā nes pozitīvu tendenci mūsu tiesiskajā esībā. Vienlaicīgi ar lielāku personas tiesību atzīšanu un aizsardzību ir jārēķinās, ka pēc grozījumu izdarīšanas Civillikuma 1635.pantā pieaugs arī to prasību skaits, kurās tiks pieprasīts kompensēt nodarīto nemantisko kaitējumu. Izdarītie grozījumi būs pamats un radīs nopietnu nepieciešamību pievērsties mantiskās kompensācijas par nemantisku kaitējumu teorētiskajam pamatojumam.

Šis raksts nevar sniegt atbildes uz visiem jautājumiem un dot risinājumus visām problēmām, kuras parādīsies nākotnē saistībā ar nemantisko (morālo) kaitējumu un it sevišķi kompensācijas noteikšanu, taču, cerams, ka tas būs kā pārdomu ierosinātājs, lai saprastu, cik nopietnas ir arī personas nemantiskās vērtības un ka nopietnos gadījumos ir jāizmanto pieredzējušu speciālistu palīdzība.

[1] Likums ir stājies spēkā 2006.gada 1.martā.
[2] “1635. Katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitējums (arī morālais kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot.Ar morālo kaitējumu jāsaprot fiziskas vai garīgas ciešanas, kas izraisītas ar neatļautas darbības rezultātā nodarītu cietušā nemantisko tiesību vai nemantisko labumu aizskārumu. Atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu un sekas.Ja šā panta otrajā daļā minētā neatļautā darbība izpaudusies kā noziedzīgs nodarījums pret personas dzīvību, veselību, tikumību, dzimumneaizskaramību, brīvību, godu, cieņu vai pret ģimeni, vai nepilngadīgo, pieņemams, ka cietušajam šādas darbības rezultātā ir nodarīts morālais kaitējums. Citos gadījumos morālais kaitējums cietušajam jāpierāda.
Piezīme. Darbība šeit jāsaprot plašākā nozīmē, aptverot ne vien darbību, bet arī atturēšanos no tās, tas ir, bezdarbību.”
[3] Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likums, spēkā no 01.05.2004.; 14.12. 2004. Ministru kabineta noteikumi Nr.1008 (prot. Nr.72 1.§) „Noteikumi par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par personai nodarītajiem materiālajiem zaudējumiem”; 17.05.2005. Ministru kabineta noteikumi Nr.331 (prot. Nr.30 1.§) „Noteikumi par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par personai nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem”
[4] Likums stājas spēkā ar 2005.gada 1.jūliju, bet pilnā apmērā ar 2006.gada 1.befruāri.
[5] Spēkā esošs no 2005.gada 1.oktobra.
[6] Grūbe A., Par morālo kaitējumu un tā atlīdzību kriminālprocesā, Latvijas Vēstnesis, Nr. 390/391, 25.11.1999.
[7] Latviešu konversācijas vārdnīca 14 sējums, Rīga 1936., 27789, lpp.
[8] Latviešu literārās valodas vārdnīca, 5.sēj., 1984., 269.lpp.
[9] Autoru kolektīvs, Latvijas Republikas Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības, R: Mans Īpašums, 2000, Rīga, 625.lpp.
[10]Satisfacation – angļu val, satisfactio – latīņu val. – gandarījums.