Franšīzes līgums civiltiesībās

Franšīzes līgums civiltiesībās


Autore: Viktorija Jarkina

Jurista Vārds, No. 23 (426), 13.06.2006

Ikviena persona, kurai ir nepieciešamie materiālie resursi, īstenojot savas konstitucionālās tiesības un brīvības, mērķtiecīgi mēģina palielināt savu kapitālu, atrast savu sociālo lomu un vietu sabiedrībā, kā arī attīstīt savas profesionālās spējas un iemaņas. Franšīzes izmantošana biznesa attiecībās ir tikai viens no komercdarbības veidiem, kā persona var gūt peļņu. Franšīzes pievilcīgums slēpjas tiesībās bez īpašām personīgām pūlēm izmantot franšīzes devēja izstrādātu un pārbaudītu darba shēmu, resursus, pieredzi un reputāciju, kā arī citu franšīzes devēja rīcībā esošo informāciju. Tas tomēr nenozīmē, ka franšīze ir paredzēta tikai sliņķiem vai arī cilvēkiem, kuriem nav īpašas biznesa iniciatīvas un komercdarbības tvēriena.

Franšīzes izmantošanai un reālai ieviešanai dzīves apritē ir vajadzīgs tiesisks pamatojums, un tieši par tādu tiesisko pamatojamu arī kalpo franšīzes līgums. Franšīzes izmantošana bez tiesiska pamatojuma ir tiesību normu pārkāpums, kuru, manuprāt, varētu traktēt kā komercdarbības īstenošanu bez reģistrēšanas vai speciālas atļaujas, savukārt par šādu pārkāpumu saskaņā ar normatīvajiem aktiem personai var uzlikt sodu.

Slēdzot franšīzes līgumu, atkarībā no franšīzes priekšmeta var būt dažādi franšīzes līguma veidi, no kuru satura var izrietēt atšķirīgie līgumslēdzēju pušu pienākumi un tiesības. Svarīga loma franšīzes līguma slēgšanas gaitā ir arī valstij, jo atkarībā no valstu tiesiskā regulējuma var noteikt kādas obligātas prasības franšīzes līguma noslēgšanai, tajā skaitā likumā ietvert prasību pēc likumā noteiktas formas, līguma reģistrācijas, pušu pieredzes franšīzes darbības jomā, kā arī citas prasības.

Franšīzes līguma subjekti

Par franšīzes līguma subjektiem var būt kā juridiskas, tā arī fiziskas personas. Tā kā franšīzes līgums ir civiltiesisks līgums, Latvijā speciālu tiesību normu trūkuma dēļ franšīzes jomā šis līgums apspriežams pēc vispārējām civiltiesību normām par tiesiska darījuma atzīšanu, formu, spēkā esamību, līguma noslēgšanu utt.

Lai noslēgtu franšīzes līgumu Latvijā, subjektiem jābūt apveltītiem ar tiesībspēju un rīcībspēju, kā arī līgumam jābūt noslēgtam bez gribas defektiem. Franšīzi saņemt lietošanā var kā juridiskas, tā arī fiziskas personas. Kā rāda franšīzes tiesisko attiecību piemērošana praksē, parasti persona, kas piešķir franšīzi lietošanā, ir juridiska persona.1

Neraugoties uz to, ka pasaules juridiskajā literatūrā nepastāv vienota franšīzes līguma līgumslēdzēju pušu apzīmējuma, Eiropā tomēr par franšīzes līguma pusēm tiek uzskatīti franšīzes ņēmējs (franchisee, tiesību īpašnieks) un franšīzes devējs (franchisor, tiesību lietotājs).

Franšīzes devējs ir savas franšīzes intelektuālā īpašuma objektu īpašnieks, bet tas nenozīmē, ka viņam pašam būtu jāražo savas preces. Preces var ražot arī citas personas, kurām tomēr jābūt saistītām ar franšīzes devēju.2

Noslēdzot franšīzes līgumu, franšīzes ņēmējs un franšīzes devējs parasti nav nostādīti līdztiesīgās pozīcijās, tomēr šāds stāvoklis nenozīmē, ka franšīzes devējam ir tikai tiesības un franšīzes ņēmējam - tikai pienākumi. Ja izveidotos tāda situācija, manuprāt, runāt par franšīzes attīstību un starptautisko franšīzi būtu gandrīz neiespējami. Straujā franšīzes izplatīšanās Eiropas valstīs, tajā skaitā arī Latvijā, liecina par tās izdevīgumu abām pusēm, jo tieši izdevīgums, vieglā un ātrā pielietošana, pieejamie noteikumi ir iekļauti franšīzes izplatīšanas avotos.

Slēdzot franšīzes līgumus, franšīzes ņēmējs var iestāties līgumiskajās attiecībās ne tikai ar franšīzes devēju, bet arī ar personām, kas saistītas ar franšīzes devēju. Savukārt franšīzes ņēmēja pusē savas tiesības un pienākumus var īstenot tikai viena persona, kurai tiek uzliktas saistības darīt visu iespējamo, lai novērstu franšīzes devēja intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu. Tādējādi franšīzes līguma tiesiskās attiecības var būt vienpusējas un arī daudzpusējas.3

Civiltiesībās pastāv kopējais noteikums, ka civiltiesisko attiecību dalībnieku sastāvs var mainīties tiesību pārņemšanas kārtībā. Franšīzes līgumam ir zināmas īpatnības un atšķirības no citiem civiltiesiskiem līgumiem saistībā ar franšīzes līguma noteikumu konfidencialitāti un franšīzes devēja intelektuālā īpašuma aizsardzību. Franšīzes līguma noteikumus ir iespējams pārņemt, ja tas ir īpaši atrunāts pašā līgumā vai arī normatīvajos aktos, kas paredz franšīzes līguma tiesisko regulējumu.

Rezumējot iepriekš teikto, var secināt, ka par franšīzes līguma subjektiem var būt kā fiziskas, tā arī juridiskas personas, tomēr franšīzes devējs kā franšīzes līguma puse pārsvarā ir juridiska persona ar visām no tā izrietošām tiesībām un pienākumiem. Slēdzot franšīzes līgumu, ja viena no pusēm ir fiziskā persona, tai ir piemērojami vispārējie civiltiesību noteikumi par rīcībspēju un tiesībspēju.

Franšīzes līguma objekts

Franšīzes tiesību attiecību izpētes gaitā ir svarīgi noskaidrot ne tikai franšīzes līguma subjektus, bet arī franšīzes līguma materiālo bāzi - tās objektu. Saskaņā ar tiesību zinātnieka V.Senkeviča viedokli, jautājuma izskatīšana par objektu faktiski nozīmē noteikto objektīvo darbību kategoriju izskatīšanu civiltiesību režīmā.4 Zinātnieks arī uzskata, ka civiltiesisko attiecību pamatā nevar būt tāds objekts, kurš nebūtu uzskatāms par civiltiesību objektu (izņemts no civiltiesiskās apgrozības). Tādējādi, nosakot civiltiesību objektus, mēs no tiem izvēlēsimies franšīzes līguma objektu.

Tiesību teorijā pastāv trīs civiltiesību objektu kvantitātes sastāva teorijas: viena tiesību objekta teorija; tiesību objektu daudzējādības teorija un kompromisa teorija, kas tiesību objekta nozīmi nosaka pēc lietām un cilvēka darbībām. Pēc tiesību objektu daudzējādības teorijas, kura visvairāk ir izplatīta Vācijā, uzskata, ka par tiesību objektiem var būt visdažādākās parādības - ne tikai ārējās, bet arī iekšējās cilvēka pasaules.5

Viena objekta teorijas piekritēji uzskata, ka par tiesību objektu nevar būt visas iekšējās parādības, bet tikai noteikta šo parādību grupa, kuru ietekmē personai piedāvāto subjektīvo tiesību iedarbība. Attiecīgā teorija apkopo materiālu (lietu) teoriju, kuras piekritēji uzskata, ka par vienīgo objektu var būt lietas, un uzvedības teoriju, kuras piekritēji uzskata, ka par vienīgo objektu var būt cilvēka darbības.6

Lai atrisinātu jautājumu, kāds civiltiesību objekts attiecas uz franšīzes līgumu, jānoskaidro franšīzes līguma priekšmets. Neraugoties uz to, ka principā franšīzes līguma objekts nevar būt ierobežots (izņemot gadījumu, ja tas ir izslēgts no vispārējās civiltiesiskās apgrozības), tomēr, slēdzot franšīzes līgumu, jāievēro tā būtība un atšķirības no citiem civiltiesiskiem līgumiem. Tieši franšīzes līguma objekts ir viena no franšīzes līguma atšķirībām salīdzinājumā ar citiem civiltiesiskiem līgumiem.

Ņemot vērā visu iepriekš teikto, jāuzsver, ka franšīzes līgums nav neviena cita līguma paveids, bet atsevišķs civiltiesiska rakstura līgums, par franšīzes līguma objektu var uzskatīt tiesības uz franšīzes devējam piederošā intelektuālā īpašuma izmantošanu par atlīdzību ar mērķi gūt peļņu abām līguma pusēm.

Gribas izteikums

Gribas izteikums franšīzes līgumā, tāpat kā citos civiltiesiskajos līgumos, ir būtiskā līguma sastāvdaļa. Latvijas civiltiesībās gribas izteikumu regulē Latvijas Republikas Civillikums. Tā, piemēram, Latvijas Republikas Civillikuma 1404.pantā noteikts, ka katrā tiesiskā darījumā jāņem vērā dalībnieki, priekšmets, gribas izteikums, sastāvdaļas un forma. Svarīga nozīme ir arī gribas izteikuma īstumam. Saskaņā ar Latvijas Republikas Civillikuma 1440.pantu, tiesiska darījuma spēkā esamībai nepietiek ar to vien, ka tā dalībnieki izteic savu gribu, vēl ir vajadzīgs, lai šī griba būtu radusies brīvi - bez maldības, viltus vai spaidiem.

Gribas izteikuma īstuma izpēte un analīze, slēdzot franšīzes līgumu, ir obligāta. Neatņemama franšīzes līguma sastāvdaļa ir konfidenciāla rakstura informācija, ko satur franšīzes līgums un kas var kļūt pieejama potenciālajam franšīzes ņēmējam tikai pēc franšīzes līguma noslēgšanas un (vai) franšīzes līguma paredzētās maksas samaksas.

Nepietiekama franšīzes tiesiskā regulējuma rezultātā, kad valstu normatīvajos aktos nav noteiktas obligātas prasības franšīzes devēja sniegtās informācijas par franšīzi publiskošanai, var izveidoties tāda absurda situācija, ka pirms franšīzes līguma noslēgšanas un (vai) franšīzes līgumā paredzētās maksas samaksas potenciālais franšīzes ņēmējs nezina konkrētu franšīzes līguma objektu. Potenciālajam franšīzes devējam ir tikai noteiktas franšīzes objekta zināšanas kādā konkrētā darbības jomā, kuras var būt gan pareizas, gan arī kļūdainas.

Ņemot vērā franšīzes līguma konfidenciālo raksturu, potenciālā franšīzes ņēmēja pieņēmumi par franšīzi var būt maldinoši, un viņš var rīkoties kļūdas rezultātā vai arī franšīzes devējs var sniegt nepatiesas ziņas par franšīzi vai arī citādi maldināt potenciālo franšīzes ņēmēju.

Ņemot vērā franšīzes līguma īpatnības un nepietiekamo tiesisko regulējumu, var teikt, ka, slēdzot franšīzes līgumu, franšīzes ņēmējam pastāv zināmi riska faktori, līdzīgi kā cerības pirkuma līgumā, ja salīdzinām ar Latvijas Republikas Civillikumā ietvertajiem piemēriem. Jautājums par to, vai franšīzes līgums Latvijas civiltiesībās varētu ietilpt riska līgumu grupā, ir diskutabls, bet tāda iespēja nav izslēgta. Civillikuma 1597.pants noteic, ka riska līgumos, to starpā arī cerības pirkumā, atsavinātājam nav jānes atbildība, ja vien viņš nav rīkojies ļaunprātīgi. Tieši gribas izteikuma īstums var kalpot par līguma noslēgšanu labā ticībā, bez gribas defektiem, kas var atbrīvot no atbildības pienākuma kā franšīzes devēju, tā arī franšīzes ņēmēju. Saskaņā ar Civillikuma 1437.pantu, gribas izteikumam jābūt nopietnam; izteikumam, kas izdarīts tikai pa jokam, nav nekādu tiesisku seku.

Civillikuma 1438.pants noteic: ja griba izteikta tikai skata pēc, tad tai nav nekādu tiesisku seku, ja vien ar to nav saistīts prettiesisks trešās personas maldinājums.

Ņemot vērā iepriekš minēto, var izdarīt secinājumu: lai franšīzes līgums būtu spēkā Latvijā, tam jābūt noslēgtam bez gribas defektiem (bez maldības, viltus vai spaidiem), kā arī gribas izteikumam jābūt nopietnam nevis pēc skata, bet pēc satura.

Franšīzes ņēmēja iekšējo gribu var ietekmēt franšīzes devēja uzvedība vai arī viņa noteiktas darbības, kuras ir virzītas uz franšīzes devēja maldināšanu attiecībā uz franšīzes līguma noteikumiem. Tādu uzvedību anglosakšu tiesību sistēmā ir pieņemts saukt par misrepresentation (maldināšana).7 Šis tiesību institūts iekļauj sevī ne tikai neuzmanīgu līguma puses uzvedību, bet arī apzinātus nepatiesus solījumus un paziņojumus. Tādi solījumi un paziņojumi var būt attiecināti ne tikai uz pašu franšīzi, bet arī uz franšīzes finansiālo aspektu ekspluatēšanu. Atbildīgs par neuzmanīgu uzvedību un nepatiesiem solījumiem un paziņojumiem ir ne tikai franšīzes devējs, bet arī viņa pilnvarotās personas (amatpersonas), kuras faktiski īsteno iepriekš minētas darbības. Tā, piemēram, Dymocks Franchise Systems (NSW) Pty Limited v Bilgola Enterprises Limited8 lietā, kura tika izskatīta Jaunzēlandes Augstākajā tiesā 2002.gada februārī, franšīzes devēja kompānijas direktori tika atzīti par vainīgiem nepilnīgas informācijas sniegšanā potenciālam franšīzes ņēmējam Bilgola Enterprises Limited par franšīzes pārdošanu un potenciāliem ienākumiem.

Cits piemērs ar nepatiesu ziņojumu un atbildību par to ir lieta Williams v Natural Health Food limited9, kura tika izskatīta Anglijas tiesās 2000.gadā. Šajā lietā franšīzes devējs Natural Health Food Limited, slēdzot franšīzes līgumu, minēja "savu lielo tirdzniecības attīstības pieredzi", savukārt, ņemot vērā to, ka franšīzes devējs tika nodibināts pavisam nesen, lielo franšīzes devēja pieredzi veidoja franšīzes īpašnieka un direktora pieredze vienā viņam piederoša veikalā. Tiesa šajā lietā atzina franšīzes devēju par vainīgu nepatiesu paziņojumu sniegšanā.

Viens no gribas izteikuma īstuma "izkropļošanas" iemesliem, slēdzot franšīzes līgumu, ir nepietiekamais franšīzes tiesiskais regulējums (vai pat tiesiskā regulējuma neesamība) līgumslēdzējas valstīs, kā arī informācijas par franšīzi trūkums.

Amerikas Savienoto Valstu tiesību aktos informācijas par franšīzi sniegšana ir obligāts noteikums pirms franšīzes līguma noslēgšanas.10 Tā, piemēram, ASV pastāv noteikumi "Par prasībām par informācijas sniegšanu".11 Šajos noteikumos ir teikts, ka tos var piemērot tikai attiecībā uz tirdzniecības darījumiem, kuri notiek ASV teritorijā. Tomēr Nieman v. Dryclean USA Co12 lietā tiesa nosprieda, ka atbildētājam jāizbeidz nelabticīga uzvedība starptautiskajā tirdzniecībā ar ASV komersantu piedalīšanos tajā. Tādējādi šāds tiesas secinājums nozīmēja, ka iepriekšminētie ASV normatīvie akti jāpiemēro arī ārpus ASV teritoriālās robežas.

Lai aizstāvētu pušu brīvo gribu un gribas izteikuma īstumu, slēdzot franšīzes līgumu, dažās valstīs līdzīgi kā ASV ir pieņemti normatīvie akti, kas regulē informācijas par franšīzi sniegšanas kārtību un apmērus. Kanādā, piemēram, akts "Par Albertas provinces franšīzēm" noteic, ka potenciālajam franšīzes ņēmējam ir jāsaņem visa informācija par franšīzi ne vēlāk kā 14 dienu laikā pirms franšīzes līguma slēgšanas.13 Savukārt Spānijas un Francijas normatīvie akti uzliek par pienākumu franšīzes devējam sniegt speciālu informāciju par franšīzi 20 dienas līdz franšīzes līguma parakstīšanai.14 Austrālijā likumdevējs ne tikai noteic noteikto fiksēto termiņu (20 dienas) starp franšīzes dokumentu sniegšanu un līguma parakstīšanas brīdi, bet arī uzliek par pienākumu franšīzes ņēmējam līdz franšīzes līguma parakstīšanai izsniegt franšīzes devējam rakstisku piekrišanu par to, ka viņš iepazinies ar dokumentiem par franšīzi un saņēmis speciālistu konsultāciju vai arī ka viņam ir skaidri franšīzes noteikumi un speciālistu konsultācija nav vajadzīga.15

Viens no franšīzes devēja iekšējās gribas formēšanas veidiem ir franšīzes tiesiska regulējuma esamība nacionālajās tiesību normās. Tā, manuprāt, valstu normatīvajos aktos būtu lietderīgi iekļaut tiesību normas par nepieciešamo franšīzes devēja pieredzi franšīzes jomā pirms franšīzes līguma slēgšanas. ASV un Brazīlijas normatīvajos aktos ir ietverti noteikumi par franšīzes ekspluatēšanu pirms franšīzes līguma slēgšanas vismaz divus gadus.16 Manuprāt, attiecīgu noteikumu būtu lietderīgi iekļaut arī citu
valstu normatīvajos aktos. Lai sniegtu analīzi par franšīzes veiksmi, perspektīvām, iespējamo peļņu, izaugsmes iespējām un citiem svarīgiem aspektiem, jānogaida kāds noteikts laika posms, pēc kura iespējams sniegt kādu vairāk vai mazāk konkrētu atzinumu. Jāatzīst, ka sniegt kādu objektīvu atzinumu par franšīzi var ne agrāk, kā pēc trim gadiem no tās atvēršanas un nepārtrauktas izmantošanas.

Lai izvairītos no gribas defektiem vai informācijas trūkuma, slēdzot franšīzes līgumu, potenciālajam franšīzes dēvējam ir jāsaņem šādas ziņas par franšīzi un franšīzes devēju:

1)pilnīga informācija par franšīzes devēju, tajā skaitā franšīzes devēja juridisko adresi, reģistrācijas numuru, komercdarbības pamatjomu, "tiesu vēsturi", izziņu no komercreģistra par paraksttiesīgajām personām, kā arī citu informāciju par atbildīgām amatpersonām, kā arī informāciju par to, vai nav uzsākts maksātnespējas process utt., bilances vismaz par pēdējiem trim darbības gadiem;

2)informācija par tirdzniecības zīmēm vai citām franšīzes atpazīstamības zīmēm, izziņas no patentu valdes, kas liecina par franšīzes devējam izsniegto patentu uz viņam piederošo intelektuālo īpašumu;

3)faktisks franšīzes apraksts un informācija par franšīzes funkcionēšanu, kopējais franšīzes saraksts ar visam adresēm un rekvizītiem, citu franšīzes ņēmēju koordinātes un rekvizīti, vēlams arī citu franšīzes ņēmēju bilance par pēdējiem trim gadiem;

4)informācija par franšīzes ņēmēja investīcijām, tostarp arī iestāšanas maksu un pārējos maksājumus franšīzes devējam vai ar viņu saistītām personām par izdevumiem sakarā ar franšīzes ierīkošanu, telpu nomu, franšīzes funkcionēšanai nepieciešamo pakalpojumu izmantošanu, ieskaitot algas personālam utt.;

5)visu personu, ieskaitot franšīzes devēju, ar kuriem franšīzes ņēmējam būs jāstājas saimnieciskajās attiecībās sakarā ar franšīzi, saraksts;

6)informācija par franšīzes līguma darbības laiku, līguma pārtraukšanas iemesliem un kārtību un tiesību pārņemšanas iespējām, kā arī informācija par franšīzes līguma pagarināšanas iespējām;

7)dati par apmācības programmu;

8)informācija par franšīzes devēja un franšīzes ņēmēja tiesībām un pienākumiem un citiem noteikumiem, kurus puses uzskatīs par būtiskiem franšīzes līguma slēgšanā.

Franšīzes līguma izbeigšana

Franšīzes līguma izbeigšanas iemesli ir līdzīgi jebkura cita civiltiesiska rakstura tiesiskā darījuma izbeigšanas iemesliem [līguma izpilde pienācīgajā kārtībā; pēc abu pušu vienošanās (pēc vienas puses gribas izteikuma, ja tas bija atrunāts franšīzes līgumā vai valsts normatīvajos aktis); ar pārjaunojumu; abu līguma pušu apvienošanās vienā personā; līguma izpildes neiespējamība; ar fiziskās personas nāvi, juridiskas personas likvidāciju].

Franšīzes līguma izpilde pienācīgajā kārtībā nozīmē līgumā noteiktā mērķa sasniegšanu starp abām pusēm. Ar tāda mērķa sasniegšanu franšīzes līguma puses var vai nu līgumu izbeigt, vai arī to pagarināt, nosakot jaunus mērķus.

Franšīzes līguma pagarināšanas gadījumā vecā franšīzes līguma noteikumi paliek nemainīgi, izņemot gadījumus, ja puses nevienojas par citiem līguma noteikumiem, bet jebkurā gadījumā franšīzes devējs nevar grozīt franšīzes līguma priekšmetu, nebrīdinot par to franšīzes ņēmēju.

Cits franšīzes līguma izpildes iemesls ir līguma izbeigšana pēc abu pušu vienošanās. Izbeidzot franšīzes līgumu pēc abu pušu vienošanās, franšīzes līgumu var lauzt pirms tā termiņa iztecējuma, kad abas puses kādu iemeslu dēļ nevar vai nevēlas sadarboties vai arī atzīst tādu sadarbību par neizdevīgu un nelietderīgu.

Tiesiskā regulējuma neesamības gadījumā par iepriekšēju paziņojumu līguma vienpusējas laušanas gadījumā tiesa vadās no franšīzes līgumā paredzētā termiņa līguma pirmstermiņa laušanas gadījumā. Tā, piemēram, Paperlight Ltd v Swivton Group Ltd17 lietā Anglijas Augstākā tiesa 1998.gadā noteica, ka franšīzes devējam jānosūta paziņojums par franšīzes līguma laušanu 10 gadus iepriekš pirms franšīzes līguma izbeigšanas, ja līgums bijis noslēgts uz nenoteiktu laiku, un piecus gadus iepriekš, ja franšīzes līgums noslēgts uz noteiktu laiku.

Pirmstermiņa franšīzes līguma (ģenerālās attīstības līguma) laušanas gadījumā no franšīzes devēja puses franšīzes ņēmējs var saskarties ar daudzām tiesiskā rakstura problēmām ar saviem franšīzes ņēmējiem, jo ģenerālās franšīzes devējs nav šo līgumu puse un attiecīgi neuzņemas atbildību par šādu līgumu izpildi. Tiesu praksē nav skaidri noregulēts jautājums, kāda veidā izbeigt ģenerālas franšīzes ņēmēja līgumus ar saviem franšīzes ņēmējiem, ja viņš to atsakās darīt.

Lai izvairītos no iepriekš minētajām problēmām, tās ir skaidri jānoregulē ģenerālās attīstības līgumā, īpaši paredzot, ka līguma izbeigšanas gadījumā ģenerālās franšīzes ņēmēja noslēgtie līgumi zaudē savu spēku.

Franšīzes līgumu var izbeigt ar pārjaunojumu. Šādā gadījumā starp pusēm var izveidoties izplatīšanas, licences vai cita rakstura attiecības.

Saskaņā ar franšīzes līgumu franšīzes ņēmējs ir pakļautā puse, un franšīzes devēja maiņas gadījumā viņam tāda maiņa nav jāsaskaņo ar franšīzes ņēmēju, savukārt franšīzes ņēmējs bez franšīzes devēja piekrišanas nevar deleģēt savas tiesības un pienākumus citai personai.

Jebkuru līgumu, tajā skaitā franšīzes līgumu, var izbeigt arī tā izpildes neiespējamības dēļ. Franšīzes līguma gadījumā līguma izpildes neiespējamība var iestāties šādos gadījumos:

1)franšīzes devēja tiesību uz intelektuālo īpašumu zaudēšana no viņa neatkarīgu iemeslu dēļ, tirdzniecības zīmes pārtaisīšana par publiskas preces nosaukumu (konjaks, šampanietis, džips utt.);

2)franšīzes devēja know-how pārvēršana publiski pieejamā informācijā;

3)valsts normatīvajos aktos paredzēto aizliegumu izmantošana par franšīzes līguma priekšmetu;

4)nepārvaramās varas apstākļu iestāšanās.

Vēl viens franšīzes līguma izbeigšanās pamats ir vienas (abu) no franšīzes līguma pusēm likvidācija (fiziskās personas nāve). Juridiskas personas likvidācija notiek pēc tās atzīšanas par bankrotējušu, ko iespējams izdarīt tikai uz tiesas nolēmuma pamata. Ja franšīzes ņēmējam (juridiskas personas gadījumā) ir sākta maksātnespējas procedūra, viņš var griezties pie franšīzes devēja ar lūgumu samazināt savas saistības, tajā skaitā franšīzes maksājumus uz kādu noteiktu laiku.18

Gadījumā, kad viena no franšīzes līguma pusēm (vai abas puses) ir fiziska persona, potenciāli ir iespējama franšīzes līguma noteikumu pārņemšana vai mantošana, ja tāda saistība ir īpaši atrunāta franšīzes līgumā. Līdzīga situācija ir arī juridiskas personas gadījumā. Savukārt, ja juridiskai personai pēc tās atzīšanas par maksātnespējīgu ir iespējams uzsākt sanācijas procedūru, fiziskas personas miršanas gadījumā attiecīga procedūra nav iespējama.

Franšīzes ņēmēja un franšīzes devēja apvienošanās vienā personā gadījumā franšīzes līgums automātiski tiek uzskatīts par spēku zaudējošu. Tas ir iespējams, ja franšīzes ņēmējs iegādājas visu franšīzes devēja īpašuma kompleksu vai arī iegādājas franšīzes devēja intelektuālā īpašuma un know-how objektus.

Apkopojot iepriekšminēto, vai izdarīt secinājumu, ka, pat neraugoties uz to, ka franšīzes līgums ir unikāls civiltiesiska darījuma veids, šī līguma tiesiska regulācija nevar notikt bez vispārējo civiltiesību normu ietekmes, kuras ir saistošas visiem civiltiesiska darījuma veidiem, tomēr franšīzes līguma regulējums ar speciālam tiesību normām Latvijā varētu būtiski atvieglot franšīzes izmantošanu, franšīzes ņēmēja interešu aizsardzību un sabiedrības informēšanu franšīzes jomā.


 

1 Цират А. Франчайзинг и франчайзинговый договор. Киев, Истина, 2002, с.107.

2 Ibid, c.110.

3 Ibid, c.111.

4 Актуальные проблемы гражданского права. Под ред. М.И. Брагинского. Москва, Исследовательский центр частного права, 1999, с.109.

5 Иоффе О.С. Избранные труды по гражданскому праву. Москва, 2000, c.582.

6 Цират А. Франчайзинг и франчайзинговый договор. Киев, Истина, 2002, с.122.

7 Ibid, c.113.

8 Market Development // http://www.internationallawoffice.com. Cho C. The Dymocks Case in Australia // International Journal of Franchising and Distribution Law.Vol.2, 2000, issue 2., p.167-171.

9 Overview of the Franchising in United Kingdom, July 2000 // http://www.internationallawoffice.com.

10 Цират А. Франчайзинг и франчайзинговый договор. Киев, Истина, 2002, с.117

11 Ibid.

12 Mazero J. Application of US Franchise Laws to International Franchise Sales // Franchising and Distribution Law. Vol. 1, 1999, Issue 4., p. 309-333.

13 Цират А. Франчайзинг и франчайзинговый договор. Киев, Истина, 2002, с.118.

14 Ibid.

15 Vague R., Tania Voon T. Compliance and Disclousure under the New Franchising Code of Conduct in Australia // International Journal of Franchising and Distribution Law. Vol.1,1999, issue 1., p.9-22.

16 Цират А. Франчайзинг и франчайзинговый договор. Киев, Истина, 2002, с.119.

17 Overview of Franchising in United Kingdom // http://www.internationallawoffice.com.

18 Цират А. Франчайзинг и франчайзинговый договор. Киев, Истина, 2002, с.112.