Tiesību palīgavoti, piemērojot tiesību normas

• Baltijas ziņu lapa
• Publikācijas

Tiesību palīgavoti, piemērojot tiesību normas

Tiesību normu piemērošanas gaitā tiek veikta tiesību normas satura noskaidrošana un nepieciešamības gadījumā - tiesību tālākveidošana. Šo tiesību normas teorētisko apstrādi tiesību piemērotājs veic saskaņā ar tiesību teorijā izstrādātiem noteikumiem, izmantojot atbilstošas interpretācijas un tiesību tālākveidošanas metodes. Konkrētā metode tad arī nosaka pielietojamos līdzekļus, kas izmantojami pilnvērtīga, vispusīga un tiesiska rezultāta sasniegšanai. Vienkāršās lietās (kā pretstats Dvorkina "sarežģītām" lietām) nolēmuma pamatojums var ietver tikai patstāvīgajos tiesību avotos rodamas atziņas. Tomēr šādi gadījumi ir reti. Visbiežāk, veicot tiesību normu interpretāciju, (sarežģītās lietās - vienmēr) tiesību piemērotājam ir jāstrādā ne tikai ar pašām tiesību normām, tiesību principiem, citiem normatīvajiem aktiem, to daļām un struktūru kā tiesību normas būtību atklājošu elementu, bet arī jāizmanto visi tiesību palīgavoti.

Judikatūras izmantošana tiesību normu iztulkošanai un tālākveidošanai

1. Judikatūras izpratne un loma Eiropas kontinentālo valstu tiesību sistēmā
Ar precedentu Eiropas kontinentālo valstu tiesību sistēmā parasti apzīmē jebkuru iepriekšēju spriedumu, kas iespējami atbilst konkrētajai izspriežamajai lietai.¹ Tātad, lai varētu runāt par precedentu, jāidentificē konkrēts izšķirams dzīves gadījums, kura izspriešanai tiek meklēti spriedumi ar līdzīgu faktisko sastāvu. Lai rastos precedents, nav obligāti nepieciešams, lai tiesa, kas taisa attiecīgo spriedumu, to formulē tādā veidā, lai vadītu vai veidotu turpmāku lēmumu pieņemšanu. Pietiek ar attiecināmības iespēju uz jebkādu nākotnē izspriežamu gadījumu.
Ar tiesu praksi saprot precedentu kopumu tādās pašās vai līdzīga veida lietās. Tiesu prakse ir primāri socioloģisks jēdziens, kas ietver tiesas darbību sabiedrības kontekstā. "Judikatūra" turpretim ir šaurāks, tīri juridisks jēdziens.² Ar jēdzienu "judikatūra" apzīmē tikai spēkā stājušos un par "labiem un pareiziem" atzītu tiesu nolēmumu kopumu (tiesu prakses daļu), kas ietver abstrakta rakstura juridiskas atziņas, ko tiesa konkrētā gadījumā var izmantot argumentācijā, lai pamatotu savu lēmumu.³ Judikatūra ir būtiski svarīga tiesu prakses daļa, tādējādi par būtiski svarīgiem uzskatāmi nolēmumi, kuros tiesnesis formulējis jaunu vispārēju juridisku ideju vai tēzi, kas atspoguļo tiesību izpratnes tendenci, tiesas nostāju faktu izvērtēšanā un likumu piemērošanā.⁴ Šāda tiesneša ideja vai tēze turpmāk kalpo par judikatūras vienību un ir piemērojama tiesību tālākveidošanā un interpretācijā.⁵ Judikatūra ir tiesību palīgavots, un, ja izskatāmajā lietā nav piemērojamas tiesību normas vai arī tās satura noskaidrošanai nepieciešams veikt interpretāciju, judikatūrai ir ļoti būtiska loma.
Turpretī angloamerikāņu tiesību sistēmas valstīs dominē uz precedentiem balstītas tiesības. Precedents ir tiesas lēmums vai spriedums, ko izmanto par tiesību avotu nolēmumiem līdzīgos turpmākos gadījumos. Precīzāk, tikai tā tiesas nolēmuma daļa, kas satur juridisku spriedumu (legal reasoning) jeb ratio decidendi⁶, ir obligāti saistoša turpmākās lietās tā paša un zemāka līmeņa tiesām.⁷ Ratio decidendi ir tiesisks princips, uz ko tiesa konkrētajā gadījumā balsta savu spriedumu, proti, tie ir tiesas radītie juridiskie argumenti un aspekti, kas ietverti sprieduma motīvu daļā. Kā norāda Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments, ratio decidendi ir sprieduma galvenais apsvērums, kas nošķirams no obiter dictum jeb cita starpā izteikties juridiskiem apsvērumiem.⁸ Tādējādi tiek norādīts, ka kodificēto tiesību sistēmā arīdzan svarīgākā judikatūras sastāvdaļa ir ratio decidendi, ja to formulē tāda noteikuma formā, kas aptver visus atbilstošos tiesu precedentus un atspoguļo vadošo tiesisko izpratni, lai gan tradicionāli ratio decidendi tiek pieskaitīts angloamerikāņu tiesību sistēmai.
Judikatūras jēdziens pats par sevi tiek saistīts ar zināmu līmeni, kurā tā ir saistoša. Taču tās saistošais spēks nav iepriekš noteikts un obligāts.⁹ Judikatūrai ir argumentatīvs, nevis obligāts raksturs - tās ir agrāk izspriestā lietā sniegtas tēzes par tiesību jautājumiem, kas ir tik pareizas, argumentētas un pamatotas, ka iegūst pārliecināšanas spēku. Šāda piesaiste izriet gan no tiesu nolēmumu argumentācijas teorijas, gan no indivīdu aizsargājošajiem tiesiskās vienlīdzības¹⁰ un tiesiskās paļāvības principiem. Arī tiesību nepārtrauktības prasības attiecināmas ne tikai uz likumdevēju tiesību normu radīšanā, bet arī uz likumu iztulkošanas un tiesību tālākveidošanas sfēru. Vienreiz pieņemot lēmumu, rodas saistības arī turpmākajos gadījumos palikt uzticīgiem pieņemtajai iztulkošanai un lemt saskaņā ar tiem pašiem principiem. Tas īpaši attiecas uz atkārtoti piemērotu iztulkošanu,¹¹ bet uz atkārtotu tiesību tālākveidošanu, kas tiesību piemērotāja radošajā līdzdarbībā vairāk attālināta no tiesību normas teksta, šis secinājums attiecas jo īpaši. Gan tiesiskās paļāvības princips, gan tiesiskās vienlīdzības princips, kas nostiprināts Satversmes 91.pantā¹² un Administratīvā procesa likuma 6.pantā, uzliek par pienākumu tiesību piemērotājam tiesību normu visos vienādos gadījumos interpretēt vienādi.¹³ Tomēr, kā zināms, vienādi gadījumi praksē ir liels retums un pastāv vairākas situācijas, kad tiesību piemērotājs ne tikai var, bet viņam ir pat pienākums atkāpties no iepriekšējās judikatūras. Jo abstraktāka ir interpretējamā tiesību norma, jo lielāka iespēja to interpretēt dažādi - un tādējādi, jo lielāks risks pārkāpt līdztiesības principu, jo rūpīgāk tiesību piemērotājam interpretācijas ceļā iegūtais rezultāts jāsalīdzina ar līdzšinējo interpretācijas praksi.¹⁴ Ne velti apzināta tiesu prakses veidošana ir starptautiski atzīts veids, kā kontrolēt nenoteiktu juridisko jēdzienu (un tiesību normu kopumā) vienveidīgu piemērošanu.¹⁵
Lai gan no tiesību nepārtrauktības, tiesiskās paļāvības aizsardzības un vienlīdzības nodrošināšanas viedokļa tiesību piemērotāja agrāka darbība tiesību normu satura noskaidrošanā vai precizēšanā viņu un pārējos piemērotājus turpmāk "saista", šo tiesību normu piemērojot, tomēr te nevar būt runa par juridiski saistošu spēku. Tajā pašā laikā kā aplams vērtējams arī Augstākās tiesas Senāta spriedumā lietā Nr.SKC-51 paustais apgalvojums, ka prasītājs nevar atsaukties uz spriedumu, kas taisīts lietā starp citām pusēm, jo tā nav tiesību norma un tiesas precedents nav piemērojams.¹⁶ Judikatūra ir nenormatīvs tiesību avots, uz ko puses var atsaukties savos motīvos. Administratīvā procesa likuma 67.panta 5.daļā un 251.panta 5.daļas 4.punktā kā iespējamie avoti, kuru argumentus iestāde/tiesa var izmantot administratīvā akta pamatojumā/sprieduma motīvu daļā, inter alia tieši minēti publicēti tiesas spriedumi. Precīzāku noteikumu par judikatūras lomu tiesību avotu sistēmā saturēja Vietējo likumu kopojuma III daļas XXVI pants, kur noteikts, ka, lai gan tiesu spriedumiem, kaut tos būtu taisījušas augstākas tiesu iestādes, nav likuma spēka, taču tie var tikt izmantoti kā argumenti. Tā kā tiesnešiem savos spriedumos vienos un tajos pašos apstākļos jābūt secīgiem, tad prāvniekiem nav liegts savu tiesību pastiprināšanai atsaukties uz agrāk taisītiem, savā starpā saskanīgiem un likumīgā spēkā nākušiem tiesu spriedumiem.¹⁷ Tātad judikatūrai raksturīgs autoritatīvas pārliecināšanas¹⁸ spēks, no kā izriet dažādu tiesu instanču radītās judikatūras dažādā ietekme un nozīme.

2. Judikatūras hierarhija

Judikatūrai raksturīgs autoritatīvas pārliecināšanas spēks, kas savukārt ir atkarīgs no tiesas autoritātes. Tās līmeni ietekmē daudzi faktori, kā, piemēram, tiesnešu pilnvaru termiņš un statuss, spriedumu kontinuitāte un tiesas viedokļa pastāvība, tiesnešu personības, lēmumu izpildes efektivitāte, tiesas neietekmējamība. Lai stiprinātu Eiropas Cilvēktiesību tiesas autoritāti, piemēram, šobrīd notiek Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas reforma, kas tiek ieviesta ar tās Četrpadsmito protokolu.¹⁹ Dažādām tiesām ir dažāda autoritāte un to spriedumiem ir atšķirīga ietekme uz tiesību attīstību, tāpēc iespējams izveidot zināmu judikatūras hierarhiju.

2.1. Vispārējās kompetences un administratīvās tiesas

Izvērtējot trīs līmeņu vispārējās kompetences tiesu un administratīvo tiesu veidotās judikatūras savstarpējo hierarhiju, jāatzīst, ka tā atbilst šo tiesu instanču juridiskajai hierarhijai. Lielāka pārliecināšanas spēja un līdz ar to arī lielāks spēks parasti tiek piešķirts kasācijas instances spriedumiem.²⁰ Turklāt augstāko tiesu nolēmumiem ir īpašs svars tieši ģenerālklauzulu saturiskās aizpildīšanas sfērā.²¹ Kasācijas instances sniegtais tiesību normu iztulkojums attiecībā pret tiesu, kas to pašu lietu izskata no jauna, ir arī viens no diviem gadījumiem, kad nacionālā judikatūra ir obligāti saistoša.²² Tomēr praksē zemāka līmeņa tiesas kasācijas instances spriedumos izteiktās juridiskās atziņas nereti izmanto pārāk toleranti, tieši un neveicot nedz to argumentācijas pārliecināšanas spēju pārbaudi, nedz piemērojamības analīzi konkrēti izskatāmajai lietai. Šāda juridisko atziņu izmantošana dažkārt var novest pie problemātiskām situācijām gadījumos, kad kasācijas instances tiesa maina savu nostāju kādā tiesību jautājumā vai par nenoteikta juridiska jēdziena saturu.

2.2. Tiesu prakses apkopojumi

Atsevišķu un īpašu lomu judikatūras savstarpējā hierarhijā ieņem Augstākās tiesas Plēnuma veiktie tiesu prakses apkopojumi. Tiem nav atsevišķa tiesību avota loma kā judikatūrai, jo tie nesatur fundamentāli jaunas, radošas tēzes par tiesību jautājumiem, tomēr kā avoti, kas sistematizē, apkopo un atlasa juridiski pareizās un būtiskās judikatūras atziņas, tie ir ļoti nozīmīgi tiesu darba atvieglošanā.
Līdz 2003.gada 3.decembrim²³ likuma "Par tiesu varu" 49.panta 2.daļa noteica, ka Augstākās tiesas Plēnums pieņem tiesām saistošus izskaidrojumus par likumu piemērošanu. Lietu izspriešanā, it īpaši krimināltiesībās, tiesas ļoti plaši izmantoja šo tiesību avotu, nereti pat atsaucoties uz Plēnuma lēmumiem rezolutīvajā daļā. Tā kā atbilstoši Satversmei un vairākiem konstitucionāliem pamatprincipiem šāds likuma deleģējums nav pieļaujams, Satversmes tiesa to atzina par neatbilstošu Satversmei.²⁴ Daļā tiesībzinātnieku šāds solis izraisīja kritiku, uzsverot, ka tādējādi zudīs pamats efektīvi vienveidīgai un pareizai tiesību normu piemērošanai.²⁵ Šāds viedoklis atspoguļo neizpratni par tiesību normu izskaidrojumu juridisko dabu, proti, problemātisks agrākajā situācija bija tieši šo skaidrojumu juridiski saistošais spēks, nevis to nozīme vienveidīgā tiesību normu piemērošanā, kas savu nozīmi nav zaudējusi arī šobrīd. Saistošā spēka "noņemšana" nenoved pie šādu izskaidrojumu neesamības, pie tam, ņemot vērā, ka turpmākajā Augstākās tiesas Plēnuma darbībā ieviestie tiesu prakses apkopojumi tiek publiskoti un visiem tiesību piemērotājiem ir brīvi pieejami, nav pamata bažām, ka tiesas varētu palikt bez augstākās vispārējo tiesu instances sniegtās vienotās izpratnes par konkrētu tiesību normu interpretāciju.
Augstākās tiesas Plēnuma veiktie tiesu prakses apkopojumi, kas precīzāk gan būtu saucami par judikatūras apkopojumiem, nenes juridiski zinātnisku pievienoto vērtību, tie vienotā avotā izsver un analizē esošās judikatūras atziņas par noteiktu tēmu. Taču tiesu prakses apkopojumiem ir nenoliedzama pozitīva loma. Pirmkārt, Augstākās tiesas Plēnums, sastādot šos apkopojumus, analizē tiesu prakses atziņas un atlasa tās, kas iztur zinātnisku kritiku un atzīstamas par "labām un pareizām", lai tiktu pieskaitītas pie judikatūrai piederošām.²⁶ Tādējādi tiesību piemērotājam vairs nav jāizsver katrā atsevišķā tiesas spriedumā ietvertās abstraktās juridiskās tēzes pareizība un nozīmība, viņš var paļauties uz Plēnumu, kas to jau ir veicis. Otrkārt, apkopojumi atvieglo tiesību piemērotāja darbu precedentu meklēšanā un studēšanā, jo ir viegli pieejami.  

2.3. Satversmes tiesa

Judikatūrā ietilpst visu instanču tiesu nolēmumi, taču lielāka autoritāte ir augstāko tiesas instanču - Satversmes tiesas un Augstākās tiesas nolēmumiem.²⁷ Lai gan kasācijas instances un Satversmes tiesas veidotajai judikatūrai nav izteiktas savstarpējas pakārtotības, tomēr tas apstāklis, ka Satversmes tiesas spriedumi ir obligāti²⁸ visām valsts un pašvaldību institūcijām, iestādēm un amatpersonām, ieskaitot tiesas, kā arī fiziskām un juridiskām personām²⁹, norāda uz Satversmes tiesas spriedumu neapšaubāmi nozīmīgāku lomu.
Tie ir obligāti visām tiesu instancēm visās tiesību nozarēs. Satversmes tiesas veidotās judikatūras atziņas nav apspriežamas pēc to iekšējās pareizības, proti, tiesa nevar noraidīt kādas atziņas pielietošanu konkrētajam gadījumam, pamatojoties uz argumentu par tiesas rīcībā esošu jaunāku vai labāku atziņu. Tomēr diskutējams ir jautājums par tiesas iespēju nepiemērot Satversmes tiesas judikatūras atziņu, atzīstot to par nederīgu, proti, pamatojot, ka tā vairs neatbilst esošajai tiesiskajai situācijai.
Satversmes tiesas judikatūrai ir būtiska loma, veicot tiesību normu interpretāciju un tālākveidošanu, bet jo īpaši - veicot vispārējo tiesību principu konkretizāciju un nenoteiktu juridisku jēdzienu saturisko piepildīšanu. Satversmes tiesas judikatūra satur ne tikai obligāti piemērojamas tēzes par dažāda līmeņa normatīvajos aktos ietverto nenoteiktu juridisku jēdzienu piepildīšanu, bet galvenokārt tēzes par Satversmē atrodamo jēdzienu saturisko piepildīšanu, kas ir daudz vispārīgāki un abstraktāki, piemēram, nodaļa par cilvēktiesībām satur neskaitāmas ģenerālklauzulas. Ņemot vērā to īpašo abstraktumu, lakonismu un jēdzienisko ietilpību, konstitucionālo normu interpretācijai ir diskursīvs raksturs, jo pat metodoloģiski perfekts darbs nedod absolūti pareizas, neapstrīdamas atbildes, tomēr tiesa identificē argumentus un pretargumentus, lai galu galā taisītu uz "labākajiem argumentiem" balstītu spriedumu.³⁰

2.4. Eiropas Kopienu tiesa un Eiropas Cilvēktiesību tiesa

Svarīga nozīme ir arī Eiropas Kopienu tiesas judikatūrai, kas Latvijas iestādēm un tiesām ir obligāta, piemērojot Eiropas Kopienas tiesību normas, un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai, kas ir obligāta, interpretējot Eiropas cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un caur to netieši interpretējot Satversmē garantētās pamattiesības.³¹
ES līgumu un primāro normatīvo aktu daba attaisno Eiropas Kopienu tiesas plašo praksi interpretācijas jomā, it sevišķi, noskaidrojot nenoteiktu juridisku jēdzienu saturu. Pirmkārt, līgumi ir kompromisa produkts starp dalībvalstīm, kam ir kopīgi galamērķi, tomēr atšķirīga ekonomiskā, sociālā, politiskā situācija un likumdošanas bāze, līdz ar to ir iespējami ļoti atšķirīgi viedokļi par konkrētām politiskām jomām. Otrkārt, līgumi pēc savas dabas ir programmatiski dokumenti, tādējādi akcentējot politikas virzienu vispārējos terminos, nedodot precīzas definīcijas. Treškārt, jāņem vērā arī normatīvo aktu daudzvalodība, kas arī nosaka to, ka šajos aktos lietotie jēdzieni tiek veidoti pēc iespējas vispārīgāk, ievērojot to nozīmi daudzo dalībvalstu valodu versijās. Līdz ar to Eiropas Kopienu tiesa ir spiesta pildīt augsta līmeņa radošu lomu šo neskaidro un nenoteikto noteikumu, koncepciju un vērtību izsvēršanā un izvērtēšanā.³²
Saskaņā ar Satversmes 105.pantu īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību. Jautājums par īpašuma atsavināšanu sabiedrības vajadzībām šobrīd ir aktuāls saistībā ar plānoto jaunas Nacionālās bibliotēkas celtniecību, līdz ar to varētu būt, ka tiesām jāveic ģenerālklauzulas "taisnīga atlīdzība" satura noskaidrošana, argumentācijā inter alia pamatojoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā atrodamajām atziņām. Tā, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesa spriedumā lietā Nr.3/1984/75/119 ir noteikusi, ka "taisnīga atlīdzība" nenozīmē atsavināmā īpašuma vērtības pilnu atlīdzināšanu, tā parastās jeb tirgus vērtības atlīdzināšanu. Noteiktos gadījumos, piemēram, kad likumīgie mērķi sabiedrības interesēs, kas sasniedzami ekonomiskās reformas ietvaros vai nolūkā panākt lielāku sociālo taisnīgumu, to attaisno, "taisnīga atlīdzība" var būt mazāka nekā īpašuma pilna tirgus vērtība.³³

3. Judikatūras izmantošanas metodoloģiskie aspekti

Veicot judikatūrā atrodamo atziņu izmantošanu tiesību normu iztulkošanai un tiesību tālākveidošanai, tiesību piemērotājam jāvadās pēc vienotas metodes, kas atšķiras no tiesību normu piemērošanas metodēm. Ideālā situācijā piemērotājs:
1) atrod visus atbilstošos precedentus. Šajā posmā tiesību piemērotājs nedrīkst abstrahēties un pētīt vienu precedentu izolēti vai arī atlasīt tikai tos, kas varētu kalpot par pamatu viņa viedokļa apstiprināšanai. Pamatotas un "pareizas" judikatūras atziņas iegūšanai nepieciešama visaptveroša precedentu atlase un izpēte par attiecīgo jautājumu. Latvijā tiesību piemērotājam visaptverošu un pilnu precedentu atrašanu par noteiktu jomu varētu apgrūtināt tas, ka tikai neliela daļa no tiesu spriedumiem ir brīvi publiski pieejami, taču šim aspektam ir tendence uzlaboties;
2) noskaidro atrasto spriedumu būtību jeb ratio decidendi, proti, to konkrēto juridisko atziņu (tēzi), ko tiesa paudusi attiecībā uz nenoteikta juridiska jēdziena saturisko piepildīšanu;
3) vispārina un iztulko iegūto atziņu. Dažkārt tiesa jaunizveidoto abstrakto juridisko atziņu pietiekami skaidri un vispārināti nolēmumā sniedz pozitīvā formā. Visbiežāk tas raksturīgs augstākā līmeņa tiesām. Piemēram, Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa gadījumā par "labu tikumu" ģenerālklauzulas aizpildīšanu izvirzīja tēzi, ka līgums uzskatāms par noslēgtu pretēji labiem tikumiem, ja pastāv rupja disproporcija starp kādas puses pienākumiem un tās spējām šos pienākumus izpildīt.³⁴ Gadījumos, kad precedentu atziņas nav skaidri tiešā veidā un abstraktā formā izteiktas sprieduma tekstā vai atsevišķi sprieduma sākumā, kā tas ir daļā Augstākās tiesas Senāta spriedumu un elektroniski apstrādātajos spriedumos datu bāzēs, tēze izriet no sprieduma motīvu un rezolutīvās daļas. Šādos gadījumos tiesību piemērotājs izmantojot induktīvo metodi, veic vispārināšanu līdz noteiktai abstrakcijas pakāpei.

Pirmkārt, tiesību piemērotājs analizē precedenta faktiskos apstākļus. Jo, tikai precīzi nosakot svarīgos faktiskos apstākļus, tiesu precedentā var noskaidrot konstatēto noteikumu un tā nozīmīgumu.³⁵ Vadoties no atrastās sprieduma būtības kopsakarā ar lietas būtiskajiem faktiskajiem apstākļiem, tiek noteikta nepieciešamā un pietiekamā tēzes abstrakcijas pakāpe. Izšķiršanās par precedenta tēzes abstrakcijas pakāpi tiesai vai iestādei ir viena no sarežģītākajām tāpēc, ka, jo vairāk faktiskie apstākļi tiek ņemti vērā noteikumā (tēzē), jo šaurāka kļūst tēze³⁶ un otrādi. Šī stadija izpaliek situācijās, kad precedents jau satur gatavu abstraktu juridisku tēzi, jo tad tiesību piemērotājs var uzreiz uzsākt tās iztulkošanu.
Otrkārt, atrastā un vispārinātā tēze ir jāiztulko līdzīgi, kā tiek iztulkotas tiesību normas. Jo arī judikatūras tēze daļā gadījumu ir pozitivizēts noteikums - teksts, kas prasa interpretāciju. Taču atšķirībā no tiesību normu teksta iztulkošanas judikatūras atziņu pilnvērtīgai izprašanai tiesību piemērotājs koncentrējas uz teleoloģiskās metodes izmantošanu,³⁷ proti, noskaidro precedentā izteiktā viedokļa jēgu un mērķi, kā arī sfēru - to iespējamo kāzusu loku, kuriem tā būtu piemērojama pēc precedenta autora domām.
Vairāku agrāku precedentu gadījumā piemērotājs analizē tajos izteiktās atziņas to hronoloģiskās attīstības un dinamikas procesā, galveno uzmanību pievēršot vēlākajai;
4) pieņem lēmumu piemērot iegūto atziņu vai arī noraidīt to un izstrādāt jaunu. Tiesu precedenta atziņa per se neveido nākamās konkrētās lietas izspriešanas priekšrakstu, tādēļ lielākajā daļā gadījumu tiesnesim ir jāpieņem lēmums³⁸ par iepriekšējās lietas un konkrētās lietas analoģiju.³⁹ Vadoties no šā lēmuma, iespējams izdarīt primāro secinājumu par atziņas piemērojamību. Taču pat analoģijas atzīšanas gadījumā paliek vairāki citi argumenti, kuru rezultātā iespējama judikatūras atziņas noraidīšana pilnībā vai to modificējot.
Ja tiesību piemērotājs nonāk pie apstiprinošas atbildes, ka abi gadījumi (precedenta un konkrēti izskatāmais) ir tiesiski līdzīgi, tad tas ir pamats, lai tos arī tiesiski vienādi aplūkotu un risinātu. Tātad judikatūras tēze tiek piemērota. Tā var tikt piemērota tieši vai arī pamatojot: ja lietas faktisko apstākļu būtiskā daļa sakrīt ar precedenta būtiskajiem faktiskajiem apstākļiem, tas ir tiešas piemērošanas gadījums. Savukārt situācijās (lielākajā daļā), kad izskatāmā gadījuma apstākļi daļēji nesakrīt ar precedenta tēzes pamatā esošajiem lietas apstākļiem, tiesību piemērotājs nevar tiešā veidā pārņemt un piemērot tēzi. Šajos gadījumos ir pieļaujama analoģija.⁴⁰ Šie ir tie gadījumi, kad apsverot un pamatojot abu gadījumu tiesisko līdzību, tiesību piemērotājs var nonākt pie secinājuma, ka precedenta tēzes būtību var piemērot arī konkrēti izskatāmajā gadījumā, pamatojot to ar vērtējuma argumentiem.
Kā jau norādīts, judikatūrā atrasto atziņu var arī nepiemērot. Tiesu nolēmumi, kas pieņemti, ievērojot tikai augstāku tiesu instanču lēmumos dotos tiesību normu izskaidrojumus, var izrādīties netaisnīgi, it īpaši tad, ja netiek ņemti vērā daudzveidīgie un pastāvīgi mainīgie dzīves apstākļi, kā arī tad, ja tiesnesim netiek ļauts atkāpties no agrākos augstākas tiesas lēmumos noteiktā.⁴¹ Atrastās judikatūras atziņas noraidīšanai ir vairāki pamati, kas atainoti zīmējumā.
Ja ir pamats judikatūrā agrāk pausto atziņu uzskatīt par aplamu vai tiesa ir guvusi jaunu, aktuālāku un dziļāku atziņu, agrāko atziņu var noraidīt kā nepareizu. Tēzi var atzīt par nederīgu, ja tā vairs neatbilst esošajai tiesiskajai situācijai, vai par nepiemērotu gadījumos, kad lietas nevar tikt vērtētas tiesiski vienlīdzīgi, proti, tiesību piemērotājs ir negatīvi atbildējis uz jautājumu par analoģiju. Un visbeidzot atrasto pareizo un derīgo tēzi tiesību piemērotājs, balstoties uz vērtību argumentiem, var modificēt, tādējādi veidojot jaunu precedentu un jaunu abstrakto juridisko atziņu, kas turpmāk būs piemērojama konkrēti izskatāmā veida gadījumiem. Judikatūras atziņu iespējams modificēt ar dažādām metodēm, gan sašaurinot, gan paplašinot tās piemērošanas gadījumu loku. Iepriekšējā sprieduma būtība tiek sašaurināta, ja konkrētajā situācijā kāds atšķirīgs apstāklis ir tik būtisks, ka tiesa izšķiras par izņēmuma vai cita restriktīva noteikuma ieviešanu, lai gan pēc savas būtības agrāko tēzi varētu pārņemt.⁴² Tātad tiek ieviesta viena vai vairākas papildu pazīmes, kamēr tēzi paplašinot kāda pazīme tiek atmesta vai vispārināta. Arī Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments savos spriedumos lietās Nr.SKA-107⁴³ un Nr.SKA-141⁴⁴ ir norādījis, ka, ja tiesa nāk pie pārliecības, ka iepriekšējā tiesu prakse nav pareiza vai vairs neatbilst apstākļiem, kuri laika gaitā ir mainījušies, un iespējams cits risinājums, kas ir piemērotāks izšķiramajam dzīves gadījumam un vairāk atbilst pastāvošajai tiesību sistēmai, tiesai ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums atkāpties no līdzšinējās tiesu prakses.
No praksē visbiežāk sastopamajām situācijām, kad iepriekšējā judikatūra nebūtu jāpiemēro, var izdalīt tādas, kad tiesai ir pienākums atkāpties no iepriekšējām judikatūras atziņām, un tādas, kad tiesa to var darīt. Pie pirmās grupas pieder gadījumi, kad:
* esošā atziņa vairs nepieder tiesību sistēmai,⁴⁵ proti, ir mainījušies tiesiskie apstākļi, tiesību normas (nederīga atziņa);
* konkrētās situācijas faktiskajā sastāvā ir būtiskas atšķirības no ārēji līdzīgā faktiskā sastāva, ar ko saistīta judikatūras atziņa (nepiemērota atziņa).
Vairāk ir gadījumu, kad atkāpšanās no iepriekšējām atziņām ir pieļaujama, taču nav obligāta, piemēram, ja:
* judikatūras pielietošanas mērķis jau kļuvis par izņēmumu vai par tādu kļūs;
* tiesa uzskata, ka tagad tā ir guvusi jaunu, labāku vai dziļāku juridisku atziņu, kas labāk piemērota lietas risinājumam nekā līdzšinējā juridiskā atziņa.⁴⁶
Jebkurā gadījumā iespēja, nevis pienākums agrāko tēzi noraidīt nenozīmē tiesas patvaļu vai tiesneša brīvu izvēli - noraidīšana vienmēr prasa precīzu metožu izmantošanu un izsvērtu juridisku un vērtējošu argumentāciju. Tomēr nevar pilnībā piekrist tēzei, ka tiesai judikatūrā atrodamā abstraktā tiesību atziņa jāpieņem vai arī jāpamato, kādēļ tā to nepieņem un lemj citādi.⁴⁷ Atzīstot atziņu par piemērojamu, vismaz divi gadījumi tiek atzīti par līdzīgiem, lai gan faktiski tādi reti kad ir. Tas ir ciešā kopsakarā ar vienlīdzības principu un no šā principa izrietošo secinājumu, ka pret dažādām situācijām jāattiecas dažādi, līdz ar to arī, piemērojot judikatūrā atrodamo atziņu, pamatojums un argumentācija ir būtiski nepieciešami. Piekrist minētajai idejai varētu tikai attiecībā uz to, ka atkāpšanās gadījumā pamatošanai un argumentācijai ir daudz lielāka loma.
Satversmes 91.pantā ir nostiprināts vienlīdzības un diskriminācijas aizlieguma princips. No diskriminācijas aizlieguma principa, to tālāk attīstot, var izsecināt formālu noteikumu, ka pret visām personām jāizturas saskaņā ar principu, kurš atzīts par pareizu. Tiesu varas uzdevums ir šo principu atvasināt no likuma⁴⁸ un tiesībām. Un tās kompetencē ir ne vien noteikt lietu savstarpējo līdzību, bet arī spriest par agrāk atvasināta principa pareizību. Līdz ar to pamatota atkāpšanās no agrāk sniegtās judikatūras atziņas ir pieļaujama vienlīdzības principa aspektā.
Bez pietiekama pamata nepamest tiesību ceļu (iepriekš pieņemto iztulkošanu vai tiesību tālākveiošanu), ko valsts vara reiz izvēlējusies, nav tikai vienlīdzīgas attieksmes pamatprincipa, bet arī tiesību drošības prasība.⁴⁹ Taču nav pamata šaubām par tiesiskās drošības principa pārkāpšanu gadījumos, kad tiesību piemērotājs pamatoti atkāpjas no agrākās judikatūras atziņām, ja vien viņš pieturas pie juridiskiem argumentiem. Jo šādā gadījumā, pamatojoties uz juridiskiem priekšrakstiem un principiem, viņa lēmums personai ir vieglāk paredzams tādēļ, ka tāds lēmums vai spriedums personai ir tik pieejams, cik vien iespējams,⁵⁰ atšķirībā no politiskas spriešanas.
Vācijas Tiesu iekārtas likuma⁵¹ 132.panta 2. daļā ir noteikta kārtība,⁵² kā tiek pieņemti lēmumi, ja kāds senāts kādā juridiskā jautājumā grib novirzīties no kāda cita senāta lēmuma, proti, ir noteikts īpašs lēmumu pieņemšanas process, ja augstākās tiesu instances vēlas atkāpties no līdzšinējās judikatūras. Tomēr šis regulējums ietver vienīgi lēmumu pieņemšanas nepieciešamību noteiktā institūcijā un kārtību, taču nenosauc pieļaujamos atkāpšanās pamatus un nenosaka metodoloģiju. Latvijas normatīvajos aktos līdzīgs noteikums nav atrodams - nav paredzēta īpaša kārtība, lai atkāptos no kasācijas instances judikatūras salīdzinājumā ar citu tiesu instanču judikatūru.

Tiesību doktrīna kā līdzeklis tiesību normu iztulkošanai un tālākveidošani

Judikatūra un tiesību doktrīna ir tiesību palīgavoti, kas nav vispārsaistoši un kas izmantojami, argumentējot juridisku nolēmumu, tai skaitā motivējot un pamatojot vērtējuma apgalvojumus un jebkurus apgalvojumus, kas kā papildu premisas tiek lietoti vērtējošajā subsumcijā.
Kā secināts, praksē nostabilizējas un ilgstošu nozīmi iegūst tikai augstāko tiesas instanču spriedumos apstiprinātās juridiskās vadlīnijas (tēzes). Taču juridisko dogmatiku tās veido kopā ar tiesību zinātnes atziņām.⁵³ Kā tiesību izzināšanas avotam tiesību doktrīnai ir fundamentāla loma. Tiesību zinātnes nozīmi tiesību sistēmas attīstībā un leģitimācijā nevar pārvērtēt,⁵⁴ jo tās mērķis ir racionalitāte.⁵⁵ Tā ne tikai izstrādā metodes, bet arī analizē un vispārina pastāvošo tiesu praksi un, pētot esošās tiesības to kopsakarā, argumentēti sniedz viedokli par abstraktās juridiskās tēzes vēlamo veidolu. Tiesību dogmatikas pamatuzdevums ir aprakstīt un sistematizēt tiesības tā, lai tās parādītu kā loģiski saskaņotu sistēmu, kas balstās uz vispārēju mērķu sasniegšanu. Sistematizācijas procesā doktrīna inter alia izstrādā juridisko valodu, jēdzienus un to standarta izpratnes, kopsaistot tās ar morāles un citiem patstāvīgiem argumentiem.⁵⁶ Līdz ar to tiesnesim ir pienākums rēķināties ar tiesību zinātni.⁵⁷ Līdzīgi kā izvērtējot judikatūras atziņas, arī tiesību doktrīnas atziņas tiesību piemērotājs var pārņemt un var kritizēt, tomēr tiesību doktrīnai nepiemīt no vienlīdzības, tiesiskās paļāvības un tiesību kontinuitātes principiem izrietošais spēks.
Praksē tiesību doktrīnas atziņas visbiežāk tiek lietotas, pārņemot tās un pārvēršot par tiesas argumentāciju, uz ko balstās premisu veidošana. Piemēram, Satversmes tiesa savā spriedumā lietā Nr.2003-03-01 veic jēdziena "taisnīga tiesa" saturisko piepildīšanu un, pamatojoties uz tiesību doktrīnas atziņu, norāda, ka jēdziens "taisnīga tiesa" ietver arī pušu līdzvērtīgu iespēju principu. "Tas paredz, pirmkārt, visām procesā iesaistītajām pusēm izklāstīt lietas apstākļus un, otrkārt, liedz kādai no pusēm piešķirt būtiskas priekšrocības salīdzinājumā ar oponentu (sk. Law and Practice of the European Convention on Human Rights and the European Social Charter, Council of Europe, 1996, p.172.)".⁵⁸
Tiesībzinātnieks A.Pečeniks (A.Petzenik) izšķir judikatūras un tiesību doktrīnas savstarpējo hierarhiju jeb "spēku", norādot, ka nevar pastāvēt tiesību sistēma, kurā eksistē tikai divas tiesību avotu kategorijas - obligāti saistošas normas un pieļaujami noteikumi, jo tad pēdējā kategorija inter alia ietvertu sevī gan precedentus, gan juridisko literatūru. Viņaprāt, daudzi iemesli pieprasa tālāku tiesību avotu diferenciāciju: saprātīgi būtu atzīt tiesu praksei lielāku varu jeb ietekmi nekā tiesību doktrīnai,⁵⁹ lai gan tie abi ir palīgavoti. Līdz ar to tiek iegūtas trīs tiesību avotu grupas - obligāti saistošie, tie, ko vajadzētu piemērot, un tie, ko varētu piemērot (Must-, Should-, May-sources).
Daudzos tiesu spriedumos interpretatīviem precedentiem ir svarīgāka loma nekā patstāvīgajai juridiskajai spriešanai, akadēmiskajiem rakstiem vai profesionāliem komentāriem.⁶⁰ Jāpiekrīt, ka tiesu praksei varētu būt lielāka ietekme nekā tiesību doktrīnai. Juridiskās zinātnes atziņas, lai gan praksē balstītas, lielākoties ir teorētiskas atziņas, savukārt tiesu prakses rezultātā izkristalizējušās atziņas ir praktisko pārbaudi izgājušas. Pie tam doktrīnā var atrast arī atsevišķu ekspertu individuālas tēzes, savukārt tiesu prakses veidošanā ir piedalījušies vairāki tiesneši, to vētījušas lietā iesaistītās puses un, iespējams, arī sabiedrība kopumā. Tajā pašā laikā tiesību doktrīnas lomu nedrīkst noniecināt. Lai arī cik "labu" nolēmumu taisītu tiesnesis, tas neapšaubāmi paliks vājā attīstības līmenī, ja tam nebūs profesionālas tiesību doktrīnas seguma.⁶¹
Ņemot vērā minēto diferenciāciju, neizbēgama ir turpmāka atziņa, ka judikatūras argumenti ir spēcīgāki argumenti par tiem, kas balstīti tiesību doktrīnā. Tas nozīmē arī to, ka iemesli, kas ir pietiekami, lai attaisnotu atkāpšanos no nenozīmīgāka tiesību avota, var būt vājāki nekā iemesli un argumenti, kas nepieciešami, lai atkāptos no nozīmīgāka.⁶²
Lietojot loģiskas procedūras, kas ir pakļautas dažādiem ierobežojumiem, ko nosaka pieredze, metodes un sabiedrības vajadzību novērtējums, zinātnieki norāda uz tiem elementārajiem jēdzieniem, pamatkoncepcijām un vispārējiem tiesību principiem, kas dod iespēju tiesnesim pārvarēt problēmu, ko radījis likuma robs, un taisīt saskaņotu un racionālu spriedumu.⁶³ Veicot interpretāciju, tiesnesis meklē jaunizvirzāmās atziņas ideju tiesību doktrīnā kā jau izstrādātu juridisku atziņu kopumā - avotā, kas varētu saturēt visaptverošu informāciju un analīzi par konkrētās tiesību normas piemērošanu. Tādējādi tiesību doktrīna kalpo argumentācijas kvalitātes celšanai.
Tā, piemēram, Augstākās tiesas Senāts spriedumā⁶⁴ lietā Nr.SKC-75 ir izmantojis doktrīnas atziņu, lai piepildītu ar saturu ģenerālklauzulu "laba ticība", atsaucoties uz asoc.prof. Kaspara Baloža "Jurista vārdā" publicētajā rakstā pausto atziņu, ka saskaņā ar labas ticības principu personai var tikt liegta subjektīvo tiesību izlietošana vai subjektīvo pienākumu izpilde, ja izrādās, ka otras puses pretējās intereses saskaņā ar likuma mērķi un konkrētās lietas apstākļiem atzīstamas par svarīgākām.⁶⁵
Analoģiski ar judikatūrā atrodamajām atziņām arī tiesību doktrīnas atziņām ir nosacīta savstarpēja pakārtotība, lai gan tā ir daudz grūtāk konstatējama un pierādāma. Atzītu tiesībzinātnieku paustajam viedoklim parasti ir lielāka loma un ietekme, taču neprofesionālu vai nepazīstamu autoru doktrīna mazāk pārliecina un ar to grūti veidot efektīvus motīvus. "Kā vispārzināms fenomens jāmin tas, ka doktora disertācija iegūst lielāku autoritāti, tiklīdz tās autors ir kļuvis par tiesību profesoru".⁶⁶ Tādējādi tiesību piemērotājam jāatrod un jāanalizē valdošais doktrinārais viedoklis, proti, tas tiesību zinātnē izteiktais uzskats, ko apstiprina daudzskaitlīgi augstākās instances tiesu nolēmumi,⁶⁷ turklāt neaprobežojoties vienīgi ar atziņu citēšanu, bet atspoguļojot arī tās analīzi un piemērošanas procesu izvirzīšanu par trešo vai tml. premisu juridiskajā siloģismā. Tāpat kā judikatūras gadījumā, arī piemērojamās tiesību zinātnes atziņas pareizība un piemērojamība iepriekš ir jāpārbauda. Tā iepriekš nav noteikta pat valdošā doktrinārā viedokļa gadījumā. Gan autoru skaits, kas pārstāv vienu un to pašu viedokli, gan šo autoru prominence, kā arī attiecīgā uzskata izplatība vai ilgstoša un nemainīga turēšanās pie viena un tā paša uzskata pati par sevi nav izšķirošs, bet vērā ņemams kritērijs tam, lai kādu tiesību zinātnē izteiktu atziņu atzītu par iekšēji pareizu.⁶⁸ Tiesību doktrīnas atziņas var tikt atzītas par nepiemērotām vai nepareizām jau pie judikatūras noraidīšanas minēto iemeslu dēļ, tomēr tas vienmēr prasa mazāk pūļu pamatojumā.
Praksē gan grūti atrast gadījumu, kad tiesa būtu atsaukusies uz kādu tiesību doktrīnas atziņu, to noraidot vai atzīstot par nepiemērojamu. Ja arī tādas atziņas tiek atrastas un analizētas, tas neatspoguļojas nolēmuma tekstā. Nolēmumos visbiežāk tiesību zinātnes atziņas tiek citētas un uzrādītas kā tiesas ieskats, uz ko balstās tālākā argumentācija vai arī sprieduma būtība tiešā veidā. Tā, piemēram, Augstākās tiesas Senāts savā spriedumā lietā Nr.SKC-121⁶⁹ atsaucas uz Augstākās tiesas Plēnuma lēmumu,⁷⁰ tādējādi pamatojot, ka ģenerālklauzula "gods" ietver sevī personas sabiedrisko novērtējumu, kas rodas sakarā ar šīs personas uzvedību sabiedrībā, un ģenerālklauzula "cieņa" nozīmē personas sabiedriskā vērtējuma atspoguļojumu viņas pašas apziņā, t.i., personas pašnovērtējumu. Šeit respektējamā doktrīnā izteiktas atziņas par ģenerālklauzulu piepildīšanu tiek precīzi pārņemtas un izmantotas kā papildu premisas, uz kā balstās tālākais slēdziens par faktiskā sastāva pakārtošanu tiesiskajam sastāvam.

Citi palīgavoti kā līdzeklis tiesību normu iztulkošanai un tiesību tālākveidošanai

Tāpat kā judikatūra un tiesību doktrīnai, arī pārējie tiesību palīgavoti ir nozīmīgi tiesību satura noskaidrošanā, un tie būtiski var palīdzēt tiesību normu interpretācijā un tiesību tālākveidošanā. Racionāla interpretācija izmanto tik plašu argumentu un pamatojumu apgalvojumu klāstu, cik vien iespējams.⁷¹ Tajā pašā laikā grūti atrast citus palīgavotus, kas sniegtu jau izstrādātas juridiskas tēzes vai to idejas. Tādi palīgavoti kā Saeimas sēžu stenogrammas, likumprojektu anotācijas un starptautisko normatīvo aktu preambulas visbiežāk palīdz sniegt atbildes par attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi, likumdevēja sākotnējo mērķi vai par vērtībām, kas ir radīto noteikumu un līdz ar to arī tajos ietverto jēdzienu izpratnes pamatā.
Saskaņā ar Saeimas Kārtības rulli,⁷² iesniedzot likumprojektus, tiem jāpievieno anotācija, kur inter alia ietverta informācija arī attiecībā uz jaunā normatīvā regulējuma mērķi un nepieciešamības pamatojums. Otra pie tiesību normu sagatavošanas dokumentiem piederoša avotu grupa ir tiesību normas leģitīmā autora sēžu stenogrammas, protokoli (piem., Saeimas sēžu stenogrammas, Ministru kabineta sēžu stenogrammas, Valsts sekretāru sanāksmju un Saeimas komisiju sanāksmju protokoli).
Pētāmās tiesību normas, ciktāl var runāt par pozitivizētajām tiesību normām, sagatavošanas dokumentu izpēte var palīdzēt un tie var kalpot kā papildu arguments tiesību piemērotāja lēmuma (trešās premisas vai jaunās abstraktās tēzes) tiesiskumam, jo:
1) tie satur plašu argumentu loku. Normas izstrādes un pieņemšanas gaitā ir izskanējuši un noskaidroti gan argumenti, gan pretargumenti, kas neparādās gatavajā tiesību tekstā, un ir labs materiāls tiesību piemērotājam, it īpaši vērtību spriedumu sagatavošanas, svēršanas un līdzsvarošanas procesā⁷³;
2) tajos atrodamas izvērstākas un plašākas normu formulējuma redakcijas, vairāki to varianti, ko salīdzinot un analizējot kontekstā ar rezultātā pieņemto tiesību normu, var padziļināt tajā ietverto jēdzienu atbilstošu izpratni.
Tomēr teorijā ir izteikti arī apsvērumi, kāpēc sagatavošanas dokumenti nebūtu jāizmanto kā līdzeklis interpretācijā. Proti, likums satur zināmu noteikumu kopumu, kas ir stabilāks un noteiktāks par dialogā ietvertiem "par" un "pret" argumentiem, no kā sastāv sagatavošanas dokumenti. Tādējādi, likumu sagatavošanas dokumentus neatzīstot par tiesību avotu, tiktu panākta lielāka tiesiskā noteiktība un stabilitāte.⁷⁴ Sagatavošanas dokumenti (vismaz daļa no tiem - anotācijas) tiek sagatavoti atbilstoši likumprojekta redakcijai uz pirmo lasījumu, bet likumdošanas procesa gaitā, mainoties likumprojektam, tie vairs netiek rediģēti. Tādējādi tie var neatbilst rezultātā pieņemtā normatīvā akta būtībai, formulējumiem, mērķiem. Tāpat tiek argumentēts, ka tiesību normas galateksts ir skaidrāks un saprotamāks nekā sagatavošanas materiālos un ka sagatavošanas materiālos ietvertie viedokļi ierobežo tiesību piemērotāju tēzes formulēšanā.⁷⁵
Šiem apsvērumiem var piekrist tikai daļēji, ja tiesību normu sagatavošanas dokumentiem tiek ierādīta primāra loma attiecībā pret normatīvajos aktos ietvertajām normām. Tomēr sagatavošanas materiālus atzīstot vienīgi par palīgavotu, kam ir sekundāra loma tiesību piemērošanā, ir vairāk nekā pieļaujams (pat vēlams) tos izmantot, formulējot premisas. Tāpat, piepildot ar saturu starptautiskos dokumentos esošos nenoteiktus juridiskus jēdzienus, vērtīgs avots, kur meklēt vēlami sasniedzamos pamatmērķus un vērtību argumentus, ir konkrētā akta preambula un Līguma par Eiropas konstitūciju⁷⁶ preambula, kā arī ES tiesību vispārējie principi.⁷⁷
Tomēr nereti, piemēram, noskaidrojot kāda tiesību normā ietverta nenoteikta juridiska jēdziena lietojuma sfēru, atklājas, ka tas lietots vispārpieņemtā, sabiedrības valdošā viedokļa izpratnē. Līdz ar to, veidojot tēzi, šī jēdziena izpratnes konkretizēšanai vērā ņemami ne tikai tiesību doktrīnā izteiktie apsvērumi, bet arī vispārējie sabiedrības apsvērumi un vērtības. To noskaidrošanai iespējams pētīt citu zinātņu atziņas, vārdnīcas un tml. Līdzīgi, kā atsaucoties uz tiesību doktrīnas atziņām, arī citu doktrīnu tēzes tiesa visbiežāk pārņem tiešā veidā bez analīzes, veidojot no tām premisas. Tā, piemēram, Talsu rajona tiesa interpretē Latvijas darba likumu kodeksa⁷⁸ 254.panta 3.punktā⁷⁹ ietverto jēdzienu "amorāls" (un attiecīgi "morāls", "morāle"). Vadoties no uzskaitītajiem darbinieku veidiem normas tiesiskajā sastāvā var secināt, ka šis jēdziens nav lietots tikai darbinieka un darba devēja savstarpējo attiecību sfērā, bet gan vispārējā, tai skaitā to personu izpratnes sfērā, ar ko uzskaitītajām personām var būt saskare darbā (klientiem, audzēkņiem). Tā kā lietas apstākļi saistīti ar bērnu audzināšanu, tiesa savu vērtējumu daļēji pamato ar jēdziena izpratni bērnu tiesību sfērā: "Bērna tiesības aizsargā "Bērna tiesību aizsardzības likums". Likuma 6.panta 5.punkts nosaka, ka darbība vai bezdarbība, kuras rezultātā netiek ievērotas bērna tiesības, vai citas darbības, kas ierobežo bērna personiskās tiesības un brīvības, uzskatāmas par amorālām un pretlikumīgām",⁸⁰ tomēr pamatargumentācija balstās uz jēdziena vispārējo izpratni, kuras noskaidrošanai tiesa lieto zinātnes (filoloģijas) atziņas: "Tiesa vārdus "morāle", "amorāls" tulko, ņemot vērā zinātnes atziņas. Dr. philol. Juris Baldunčiks ir izskaidrojis, ka "amorāls" ir tāds, kas dzīvo, rīkojas pretēji morāles principiem; netikumīgs. Tā ir tāda rīcība, kas neatbilst morāles normām. Vārds "morāle" ir vēsturiski mainīga sabiedrisko normu, principu un noteikumu sistēma, kas tikumiski reglamentē cilvēka rīcību sabiedrībā un viņa izturēšanos pret citiem cilvēkiem (Svešvārdu vārdnīca, izd. Jumava 1999.gadā)."⁸¹ Balstoties uz šo tēzi, tiesa taisa secinājumu, ka amorāla rīcība neietver sevī tikai prettiesisku rīcību - prasītājas pārstāvja iebildumus, ka amorāls pārkāpums ir tad, ja izdarīts administratīvs vai krimināls pārkāpums, tiesa uzskata par nepamatotiem. Amorāls pārkāpums ir plašāks jēdziens, kas ietver sevī arī sabiedrībā valdošo tikumisko noteikumu neievērošanu, pārkāpumu.

Nobeigums

Judikatūra ir viens no būtiskākajiem līdzekļiem, kas izmantojams tiesību normu iztulkošanā un tiesību tālākveidošanā. Te ievērojama judikatūras atziņu argumentatīvā spēka nosacīta hierarhija un to izmantošanas metodoloģija, vispirms atrodot visus atbilstošos precedentus, noskaidrojot tajos paustās juridiskās atziņas, tās vispārinot un iztulkojot kopsakarā ar precedenta faktiskajiem apstākļiem un visbeidzot (balstoties uz lēmuma par analoģiju rezultātu) pieņemot lēmumu iegūto judikatūras atziņu piemērot vai noraidīt.
Tiesību doktrīna kā tiesību palīgavots, kas nav vispārsaistošs, un konkrēti valdošais doktrinālais viedoklis ir otrs būtiskākais palīgavots, kas izmantojams tiesību satura noskaidrošanai. Judikatūras atziņās balstīti argumenti ir spēcīgāki argumenti par tiem, kas balstīti tiesību doktrīnā, tomēr tieši tiesību doktrīna izstrādā juridisko jēdzienu bāzi un atbilstošus to konkretizējumus.
Lai noskaidrotu tiesību normas un atbilstoši veidojamās trešās premisas teleoloģiju un tās pamatvērtības, kurās tā balstīta, neaizstājams avots ir normatīvo aktu sagatavošanas dokumenti (likumprojektu anotācijas, Saeimas sēžu stenogrammas, sanāksmju protokoli) un atbilstošo starptautisko tiesību aktu preambulas.

¹ Alexy R., Dreier R. Precedent in the Federal Republic of Germany // Interpreting precedents. A comparative study. Aldershot, Singapore, Sydney, Darthmouth PCLtd, 1997, p.23. (Turpmāk - Alexy R., Dreier R.)
² Levits E. Par tiesiskās vienlīdzības principu // Latvijas Vēstnesis, 08.05.2003., Nr.68.
³ Levits E. Atklājot rubriku "Aktuālās judikatūras apskats" // Likums un Tiesības, 2005, Nr.1, 27.lpp. (turpmāk - Levits E.)
⁴ Vainovskis M. Pētījums par tiesu prakses vispārinājumu veikšanas metodoloģiju // http://www.at.gov.lv/index.php?a=50&v=lv
⁵ Alexy R., Dreier R., p.19. - 21.
⁶ Lat.val. - sprieduma saprāts, iemesls.
⁷ Martin E. A. (ed.) Dictionary of Law. 5^th ed. Oxford, New York, Oxford Universities Press, 2002, p.374.
⁸ Augstākās tiesa Senāta Administratīvo lietu departamenta 2005.gada 8.marta spriedums lietā Nr.SKA-141. Nepublicēts.
⁹ Alexy R., Dreier R., p.23.
¹⁰ Levits E.
¹¹ Cipeliuss R. Tiesību būtība. Rīga, Latvijas Universitāte, 2001, 105.lpp.
¹² Satversmes 91.pants: Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.
¹³ Levits E. Par tiesiskās vienlīdzības principu // Latvijas Vēstnesis, 08.05.2003., Nr.68.
¹⁴ Ibid.
¹⁵ Vainovskis M. Tiesu prakses veidošanas nozīme lietās par nodokļu likumdošanas piemērošanu // Tiesu prakses veidošana. Latvijas Universitātes zinātniskie raksti. Rīga, Latvijas Universitāte, 2001, 127.lpp.
¹⁶ Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr.SKC-51/1997. Nepublicēts.
¹⁷ Meļķisis E. Par tiesu prakses vienotību // Tiesu prakses veidošana. Latvijas Universitātes zinātniskie raksti. Rīga, Latvijas Universitāte, 2001, 10.lpp.
¹⁸ Neimanis J. Judikatūra un tās saistošais spēks // Jurista Vārds, 08.03.2005., Nr. 9(364).
¹⁹ Plašāk skat. Rudevskis J. Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas reforma: Četrpadsmitais protokols. Vai Eiropas Cilvēktiesību tiesa kļūs efektīvāka? (I) // Likums un Tiesības, 2005, Nr.2 (66), 34. - 45.lpp.
²⁰ Kalniņš E. Tiesību tālākveidošana // Juridiskās metodes pamati. 11 soļi tiesību normu piemērošanā. Rakstu krājums Meļķiša E. zin.red. Rīga, Ratio iuris, 2003, 177.lpp.
²¹ Horns N. Ievads tiesību zinātnē un tiesību filozofijā // Likums un Tiesības, 1999, Nr. 3, 73.lpp.
²² Skat. Civilprocesa likuma 476.panta 1.daļu.
²³ Kad stājās spēkā Grozījumi likumā "Par tiesu varu", kas paredzēja, ka šī panta otrā daļa tiek izteikta jaunā redakcijā: "Plēnums apspriež aktuālus tiesību normu interpretācijas jautājumus".
²⁴ Satversmes tiesas spriedums lietā Nr.2002-06-01 "Par likuma "Par tiesu varu" 49.panta otrās daļas atbilstību Satversmes 1. un 83.pantam" // Latvijas Vēstnesis, 05.02.2003., Nr.19.
²⁵ Skat., piemēram, Krastiņš U. Kāda ir AT Plēnuma loma un tiesu prakse lietās par svešas mantas nolaupīšanu // Jurista Vārds, 24.09.2002., Nr.19, un Krastiņš U. Augstākās tiesas plēnuma loma Krimināllikuma normu tulkošanā // Jurista Vārds, 09.03.2004., Nr.9.
²⁶ Šis apgalvojums izsakāms jābūtības formā, jo šobrīd vēl AT Plēnumam nereti tiek izteikta kritika par neviennozīmīgu atziņu ietveršanu tiesu prakses apkopojumos. Skat. Neimanis J. Judikatūra un tās saistošais spēks // Jurista Vārds, 08.03.2005., Nr. 9(364).
²⁷ Levits E.
²⁸ Par Satversmes tiesas spriedumu juridisko statusu sīkāk skat. Paparinskis M. Satversmes tiesas spriedums kā normatīvs tiesību akts // Likums un Tiesības, 2003, Nr.5(45).
²⁹ Satversmes tiesas likuma 32.panta 2.daļa.
³⁰ Alexy R., Dreier R, p.19. - 22.
³¹ Levits E.
³² Pollicino O. Legal Reasoning of the Court of Justice in the Context of the Principle of Equality Between Judicial Activism and Self-restraint // 5th German Law Journal, 1 March 2004, No. 3, http://www.germanlawjournal.com/article.php?id=402#_edn1
³³ Eiropas Cilvēka tiesību tiesas 1986.gada 21.februāra spriedums "James and Others".
³⁴ Bundesverfassungsgericht // NJW 1994, S. 36 ff, http://www.bundesverfassungsgericht.de/cgi-bin/link.pl?entscheidungen
³⁵ Langenbuhere K. Tiesnešu tiesību attīstība un iztulkošana. Rīga, TNA, 2005, 121.lpp. (turpmāk - Langenbuhere K.)
³⁶ Ibid, 124.lpp.
³⁷ Plašāk skat. Langenbuhere K., 127. - 133.lpp.
³⁸ Ibid, 111. - 112.lpp.
³⁹ Tā jānošķir no analoģijas kā tiesību tālākveidošanas paņēmiena, jo šeit noteikumu ir formulējis pats tiesību piemērotājs un analoģija ir jāsaprot kā būtiska līdzība.
⁴⁰ Langenbuhere K., 140. - 142.lpp.
⁴¹ Satversmes tiesas spriedums lietā nr.2002-06-01 "Par likuma "Par tiesu varu" 49.panta otrās daļas atbilstību Satversmes 1. un 83.pantam" // Latvijas Vēstnesis, 05.02.2003., Nr.19.
⁴² Langenbuhere K., 150.lpp.
⁴³ Augstākās tiesa Senāta Administratīvo lietu departamenta 2004.gada 24.augusta spriedums lietā Nr.SKA-107. Nepublicēts.
⁴⁴ Augstākās tiesa Senāta Administratīvo lietu departamenta 2005.gada 8.marta spriedums lietā Nr.SKA-141. Nepublicēts.
⁴⁵ Neimanis J. Judikatūra un tās saistošais spēks // Jurista Vārds, 08.03.2005., Nr. 9(364).
⁴⁶ Ibid.
⁴⁷ Levits E.
⁴⁸ Langenbuhere K., 158.lpp.
⁴⁹ Cipeliuss R. Tiesību būtība. Rīga, Latvijas Universitāte, 2001, 105-106. lpp.
⁵⁰ Dworkin R. Taking rights seriously. London, Harvard University Press, 1977, p.96.
⁵¹ Gerichtsverfassungsgesetz // http://www.gesetze.2me.net/gvg_/gvg_0162.htm
⁵² [...] lēmumu pieņem lielais civillietu senāts, ja kāds civilsenāts grib novirzīties no kāda cita civilsenāta vai lielā civilsenāta lēmuma; lēmumu pieņem lielais krimināllietu senāts, ja kāds krimināllietu senāts grib novirzīties no kāda krimināllietu senāta vai lielā krimināllietu senāta lēmuma; lēmumu pieņem apvienotais lielais senāts, ja kāds civilsenāts grib novirzīties no kāda krimināllietu senāta vai lielā krimināllietu senāta lēmuma vai arī ja kāds krimināllietu senāts grib novirzīties no kāda civillietu senāta vai lielā civillietu senāta lēmuma, vai arī, ja kāds senāts grib novirzīties no apvienotā senāta lēmuma.
⁵³ Levits E. Ģenerālklauzulas un iestādes (tiesas) rīcības brīvība (II) // Likums un Tiesības, 2003, Nr.7(47), 203.lpp.
⁵⁴ Hoecke M. Law as communication. Oxford, Portland, Oregon, Hart Publishing, 2002, p.178. - 179.
⁵⁵ Peczenik A. On Law and Reason. Dordrecht, Boston, London, Kluwer Academic Publishers, 1989, p.361. (Turpmāk - Peczenik A.)
⁵⁶ Peczenik A. Can Philosophy Help Legal Doctrine? // Ratio Juris, March 2004, vol. 17, no.1, p.106. - 117., http://ssrn.com/abstract=548097
⁵⁷ Kalniņš E. Tiesību tālākveidošana // Juridiskās metodes pamati. 11 soļi tiesību normu piemērošanā. Rakstu krājums Meļķiša E. zin.red. Rīga, Latvijas Universitāte, 2003, 191.lpp.
⁵⁸ Satversmes tiesas 2003.gada 27.jūnija spriedums lietā Nr.2003-03-01 "Par Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 77. panta septītās daļas 3. teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam" // www.satv.tiesa.gov.lv
⁵⁹ Peczenik A., p.320.
⁶⁰ Alexy R., Dreier R., p.24.
⁶¹ Hoecke M. Law as communication. Oxford, Portland, Oregon, Hart Publishing, 2002, p.180.
⁶² Peczenik A., p.321.
⁶³ Iļjanova D. Vispārīgie tiesību principi un to funkcionālā nozīme // Mūsdienu tiesību teorijas atziņas. Rakstu krājums prof. E.Meļķiša redakcijā. Rīga, TNA, 1999, 89.lpp.
⁶⁴ Augstākās tiesas Senāta spriedums lietā SKC-75, 2005. Nepublicēts.
⁶⁵ Balodis K. Labas ticības princips mūsdienu Latvijas civiltiesībās // Jurista Vārds, 03.12.2002., Nr.24(257).
⁶⁶ Peczenik A., p.362.
⁶⁷ Horns N. Ievads tiesību zinātnē un tiesību filozofijā // Likums un Tiesības, 1999, Nr.3, 72.lpp.
⁶⁸ Kalniņš E., 192.lpp.
⁶⁹ Augstākās tiesas Senāta 2000.gada 29.marta spriedums lietā Nr.SKC-121. Nepublicēts.
⁷⁰ Sprieduma taisīšanas brīdī AT Plēnuma lēmumi bija obligāti saistoši tiesām, šobrīd to izmantošana papildu argumentēšanai vērtējama kā tiesību doktrīna, atšķirībā no tiesu prakses apkopojumiem, kas atsaucas uz konkrētām lietām un spriedumiem.
⁷¹ Peczenik A., p.352.
⁷² Saeimas Kārtības ruļļa 79. un 85.pants.
⁷³ Peczenik A., p.351. - 353.
⁷⁴ Ibid, 351. - 355.
⁷⁵ Ibid.
⁷⁶ Līgums par Eiropas konstitūciju // Official Journal, 16.12.2004., C310, 47.sējums.
⁷⁷ Pollicino O. Legal Reasoning of the Court of Justice in the Context of the Principle of Equality Between Judicial Activism and Self-restraint // 5th German Law Journal, 1 March 2004, No. 3, http://www.germanlawjournal.com/article.php?id=402#_edn1
⁷⁸ Latvijas darba likumu kodekss // Ziņotājs, 01.01.1972., Nr.16.
⁷⁹ Tas noteica, ka darba līgumu var izbeigt, ja valsts varas vai pārvaldes, kā arī pašvaldības institūcijas amatpersona vai darbinieks, kurš izpilda audzināšanas funkcijas, izdarījis amorālu pārkāpumu, kas nav savienojams ar darba turpināšanu.
⁸⁰ Talsu rajona tiesas 2000.gada 26.aprīļa spriedums lietā nr. 2-278/3. Nepublicēts.
⁸¹ Ibid.