Senāta loma CL 5.p. piemērošanā

/Tikai latviešu valodā/
Nav noslēpums, ka patreizējā tiesu praksē pastāv problēma par to, ka pieņemtie spriedumi rada šaubas par to pamatotību vai pat taisnīgumu. Tiesneši bieži atsaucas uz civilprocesa formālo dabu, kas objektīvi ierobežo viņu iespējas sagatavot izvērstu un uz taisnības apziņu un tiesību principiem pamatotu spriedumu.

Vēl viena no prakses problēmām ir tāda, ka apgabaltiesas “apcērp” rajona tiesu piespriestās summas par nemantisko kaitējumu. Savukārt Senāts atsakās vērtēt spriedumus šajās lietās, pamatojot to ar savu specifisko kompetenci. Vai tiešām patreizējais Civilprocesa likums padara par neiespējamu pieņemt taisnīgu spriedumu? Izpētot sīkāk šīs problēmas ir jāsecina, ka nav pamata negatīvai atbildei.

Šobrīd pastāvošā Latvijas Republikas Augstākās tiesas nostāja attiecībā par Senāta lomu saistībā ar mantiskās kompensācijas par nemantisko aizskārumu novērtējumu pamatā ir ļoti vienkārša. Norādes uz nepareizu CL 5.p. un 1635.p. iztulkojumu vai piemērošanu saistībā ar kompensācijas apmēra noteikšanu netiek ņemtas vērā, strikti norādot, ka “kompensācijas apmēra noteikšana par morālo kaitējumu ir apelācijas instances tiesas vērtējums un kompetence…” Senāta 26.01.2001. rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKC-112. Nav publicēts.. Senāts savā tiesas sēdē vai jau rīcības sēdē bieži norāda, ka kasācijas instances tiesas kompetencē neietilpst faktisko apstākļu vērtēšana un līdz ar to arī mantiskās kompensācijas konkrēta apmēra noteikšana Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētāja 23.04.2001. vēstule Nr. 7-2/9-448. Nav publicēta.

Pie iepriekšminētiem apstākļiem nākas uzdod virkni jautājumu. Vai tiešām ir juridisks pamats, apgrūtināt Senātu ar lūgumu pārbaudīt CL 5.p. un 1635.p. pareizu piemērošanu, pat, ja spriedums ir acīmredzami netaisnīgs vai bez jebkāda tiesiska pamata? Vai CL 5.p. un 1635.p. piemērošana ir tikai un vienīgi apelācijas tiesas kompetence, kur Senāts, pat ļoti gribot, nedrīkst iejaukties? Pastāvošā tiesu prakse nedod skaidras atbildes uz šiem jautājumiem. Šis pētījums ir veikts, lai noskaidrotu šo jautājumu.

Vēsturiskā atkāpe
Pirms otrā pasaules kara Latvijas tiesu praksē tiesas taisnīgs ieskats bija daudz plašāk pielietots. Civilprocesa likums (185.p. un 809.p.) deva iespējas tiesai noteiktos gadījumos piespriest naudas summu arī tad, kad nebija pierādīts šīs summas apmērs. Tiesa varēja, apsverot visus lietas apstākļus, zaudējumu apmēru noteikt pēc sava ieskata, ja atrada, ka zaudējuma prasība ir dibināta pašā pamatā, bet zaudējuma apmēru nevar noteikt pēc civilprocesa vispārējiem pierādīšanas noteikumiem. Šajos gadījumos Senātam bija jāpārbauda šo normu piemērošanas pareizība, taču tikai tiktāl, cik tas bija nepieciešams, lai nodibinātu, vai patiesi zaudējumu prasībai ir likumīgs pamats, un vai tiesa pietiekoši motivējusi neiespēju zaudējumu apmēru noteikt ar parastiem procesuāliem pierādīšanas līdzekļiem Civilprocesa likums, 809.p., Tieslietu ministrijas kodifikācijas departamenta izdevums, 1939.g. iespiedums ar paskaidrojumiem. Rīga, 1939, 231. – 232.lpp..
Tiesa toreiz savu ieskata tiesību varēja izlietot ne tikai gadījumā, kad zaudējuma atlīdzības apmēra noteikšana nebija iespējama ar parastiem procesuāliem pierādīšanas līdzekļiem, bet arī citos CL paredzētajos gadījumos. Piemēram, izskatot prasību par atlīdzības piedziņu pēc CL 2181.p., t.i., gadījumos, kad par darbu nebija norunāta maksa, tiesai tās apmērs bija jānosaka pēc tiesas taisnīga ieskata, nevis uz ekspertīzes pamata Turpat.. Arī nosakot atlīdzības apmēru sakarā ar apgādnieka (aizbildņa) nonāvēšanu pēc CL 2351.p., tiesa tās apmēru noteica pēc sava ieskata. Pie tam tiesai bija paredzēta tiesība to noteikt arī vienreizējā summā Turpat.. Tiesas taisnīgais ieskats tika piemērots arī gadījumos, kad tiesai bija jānosaka iespējamais atbildētāja materiālais stāvoklis, t.i., ienākumi alimentu prasībā, lai piespriestu uzturlīdzekļu apmēru bērnu apgādāšanai arī tajos gadījumos, kad prasītājs nevarēja pierādīt, ka atbildētājam ir līdzekļi bērnu apgādāšanai Turpat..
Tātad vēsturiski Latvijas tiesas ļoti plaši piemēroja tiesas ieskatu, jo šis institūts bija labi attīstīts, un tas nesagādāja procesuāla rakstura problēmas. Līdz ar to nav pamata uzskatīt, ka tāda pati situācija nevarētu pastāvēt šodien. Šajā jomā būtu jāveicina kā tiesas, tā arī visas sabiedrības lielāka izpratne par taisnības apziņu un vispārīgiem tiesību principiem, kā instrumentu civiltiesiska strīda regulējumā. Pozitīvi vērtējam iesāktā rajona tiesu prakse, kad tiesa piemēro vispārīgos tiesību principus un taisnības apziņu, atsaucoties uz tiem spriedumā.

Senāts – tīrā „kasācijas” vai revīzijas instance?
Mūsdienu tiesu praksi attiecībā uz kompensācijas apmēra noteikšanu, gan arī uz CL 5.p. iztulkošanas un pielietošanas pareizumu nevar atzīt par apmierinošu. CPL 418.p. un 426.p. paredz apelācijas tiesai tiesības un arī pienākumu izvērtēt pirmās instances tiesas argumentus par taisnības un tiesību principu piemērošanu, sakarā ar CL 5.p. izmantošanu. Savukārt attiecībā uz Senāta kompetenci CL 5.p. piemērošanas pareizumā pārbaudē, Senātu rīcībā ir sastopama nekonsekvence. Kā jau tika norādīts iepriekš, tad Senāts vai nu noraida kasācijas sūdzību vai jau rīcības sēdē izbeidz kasācijas tiesvedību šādās lietās. Taču tiesu praksē ir sastopami gadījumi, izskatot līdzīgas lietas Senāta sēdēs, piespriesto summas apmērs tiek saskatīts kā arguments apelācijas instances tiesas sprieduma atcelšanai Skatīt Augstākās tiesas Senāta 13.02.2002. spriedumu lietā Nr. SKC – 102, publicēts, Latvijas Vēstnesis, Jurista vārds, 2002. 07.maijs Nr. 9 (242), Latvija Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta spriedumi un lēmumi 2000. Latvijas tiesnešu mācību centrs, Rīga, 2001, 345.lpp.

Aplūkosim fragmentus no diviem Augstākās tiesas Senāta spriedumiem. Abās šajās lietās Senāts ir atzinis, ka izskatāmajiem strīdiem ir piemērojams CL 5.p., taču nav vēlējies izvērtēt šīs materiālās tiesību normas piemērošanas pareizumu.
Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts savā 2001.gada 10.janvāra spriedumā civillietā Nr. SKC–7 Publicēts: Latvijas Vēstnesis. Jurista vārds, 2001. 24.aprīlis, Nr. 205 norāda :
Izlemjot prasību, tiesu palāta atsaukusies gan uz Civillikuma 2347., gan arī uz 2349. pantu, kuros paredzēta atlīdzības noteikšana pēc tiesas ieskata. Civillikuma ievadā 5. pantā noteikts, ka gadījumos, kad lieta jāizšķir pēc tiesas ieskata vai atkarībā no svarīgiem iemesliem, tiesnesim jāspriež pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem.

Senātam nav pamata uzskatīt, ka tiesu palāta šos likuma noteikumus nav ievērojusi. Nosakot piedzenamās atlīdzības apmēru, tiesu palāta ņēmusi vērā arī K.Krušlinska kā tiešā kaitējuma nodarītāja darbības.
Pastāvot šādiem apstākļiem, Senāts uzskata, ka kasācijas sūdzībās norādītie argumenti nevar būt par pamatu sprieduma atcelšanai, tāpēc spriedums ir atstājams negrozīts.

Otrajā 2002.gada 9.janvāra spriedumā Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts lietā Nr. SKC–34 Publicēts: Par kaitējuma atlīdzību apdrošinātai personai, ja tā cietusi nelaimes gadījumā darbā. Latvijas Vēstnesis. Jurista vārds, 2002. 29.janvāris, Nr. 2 (235) norāda :
Nevar atzīt par pamatotu norādi kasācijas sūdzībā, ka tiesu palāta, piedzīdama par sakropļojumu tikai Ls 10 000, ir nepareizi piemērojusi Civillikuma 2349. pantu. Šī likuma norma paredz atlīdzības noteikšanu par sakropļojumu pēc tiesas ieskata.

Civillikuma ievada 5. pantā noteikts: gadījumos, kad lieta jāizšķir pēc tiesas ieskata vai atkarībā no svarīgiem iemesliem, tiesnesim jāspriež pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem.
Senātam nav pamata uzskatīt, ka tiesu palāta šos likuma noteikumus nav ievērojusi. Piedzenamās atlīdzības apmērs spriedumā ir pietiekami motivēts. Turklāt atlīdzības apmērs ir saistīts ar lietas faktisko apstākļu vērtējumu, tāpēc tas kasācijas kārtībā nav pārvērtējams, jo saskaņā ar Civilprocesa likuma 450. panta trešo daļu kasācijas kārtībā var pārsūdzēt apelācijas instances tiesas spriedumu tikai tad, ja tiesa pārkāpusi materiālo vai procesuālo tiesību normas vai, izskatot lietu, pārkāpusi savas kompetences ietvarus.

Aplūkojot šos spriedumus, ir redzams, ka kasatoru iebildumus par “tiesas piespriestās summas nepietiekamību”, t.i., neatbilstību CL 5.p. noteikumiem par taisnības apziņu un vispārējiem tiesību principiem, Senāts faktiski nav izskatījis, lai gan kasators ir norādījis uz viņaprāt pieļautajiem iepriekš minētajiem pārkāpumiem tieši CL 5.p. iztulkojumā vai piemērojumā.

Kā pamatojumu Senāts norādīja uz to, ka “Senātam nav pamata uzskatīt, ka tiesu palāta šos likuma (CL 5.p.) noteikumus nav ievērojusi” un ka “atlīdzības apmērs ir saistīts ar lietas faktisko apstākļu vērtējumu, tāpēc tas kasācijas kārtībā nav pārvērtējams”.

Šajā gadījumā kasatora lūgumu izvērtēt taisnības apziņas un tiesību principu piemērošanas pareizumu šīs materiālās tiesību normas izpratnē Senāts uztvēra kā aicinājumu izvērtēt lietas faktiskos apstākļus. Vai Senātam ir jāizvairās no lietas faktisko apstākļu apskates vai pieminēšanas? Tiesu prakse nedod viennozīmīgu atbildi uz šo jautājumu, jo ir sastopami Senāta spriedumi, kur faktiskie apstākļi ir aprakstīti vai pieminēti ļoti plaši. Līdz ar to ir saskatāma nekonsekvence, kas izraisa neizpratni. Iespējams, ka šādu nekonsekvenci Senāts pieļauj arī tādēļ, ka vēl nav izveidojusies skaidra izpratne attiecībā par robežu, līdz kurai sniedzas kasācijas tiesas pilnvaras.

Jānorāda, ka neskaidrība par Senāta lomu šajā jautājumā pastāvēja arī pirmās Republikas tiesu praksē Opss L., Civillikuma 5.pants. Referāts Rīgas apgabaltiesas zvērinātu advokātu palīgu konferencei 1938.g.31.maijā, Rīgā, 1938, 24. – 26.lpp., Beimuts G. Mūsu CPL. Tieslietu ministrijas vēstnesis Nr. 2, Rīga : Tieslietu ministrijas izdevums, 1938, 487. – 488. lpp. pirms tika pieņemts jauns civilprocesa likums 1938.gadā Beimuts G. Mūsu CPL. Tieslietu ministrijas vēstnesis Nr. 2, Rīga : Tieslietu ministrijas izdevums, 1938, 487. – 488. lpp.. Šajā sakarā G.Beimuts norādīja uz to, ka bija jāmaina izpratne par Senāta funkciju, t.i., Senātam no tīras kasācijas instances bija jāpāriet uz revīzijas kārtību.

Senāta funkcijas paplašināšana bija pamatotību atbalstīja arī V.Bukovskis, norādot, ka kasācijas principam ir piemīt publiski tiesisks raksturs. Taču arī pirms jaunā civilprocesa pieņemšanas Senāta darbību neaprobežoja tikai ar kasācijas funkciju vien Skatīt, Lēbers A. Senāta darbība prakses apvienošanā. Tieslietu ministrijas vēstnesis, Nr. 4/6, 1921, Tieslietu ministrijas izdevums, Faksimilizdevums, Tieslietu ministrijas vēstnesis (1920 – 1940), 1.sējums, 1920 – 1922, TNA, Rīga, 2003, 254.lpp.

Lai dabūtu atbildi uz jautājumu par Senāta patreizējās nostājas attiecībā uz CL 5.p. piemērošanas pamatotību, vispirms ir jānoskaidro Senāta loma civillietas izspriešanā un tā funkcijas. Attiecībā uz Senāta loma civilprocesā, ir jāņem vērā, ka izšķir divu veidu civiltiesu trešās instances tipus : kasācijas tips („tīrā” kasācijas instance) vai revīzijas tips Pagasts J. Civiltiesu trešā instance, Novilkums no „Jurists” N4. (106) 1940, Rīga: a/s „Rota”, 1940, 9.lpp.

Vispirms ir jānorāda, ka pastāv diezgan būtiska atšķirība starp šiem diviem jēdzieniem un attiecīgajiem civilprocesuālajiem institūtiem. Ar kasāciju saprot sprieduma atcelšanu (cassatio – lat. atcelt) sakarā ar pieļautiem būtiskiem likuma pārkāpumiem Svešvārdu vārdnīca. J. Baldunčika redakcijā, Rīga : Jumava, 1999, 345. lpp. vai tā neatbilstību likumiem Juridiski terminoloģiskā, skaidrojošā vārdnīca, Rīga : P&K tipogrāfija, 1999, 88.lpp.. Savukārt ar revīziju saprot (revizio – lat. izskatīt no jauna) sprieduma pareizuma un likumības pārbaudi Svešvārdu vārdnīca. J. Baldunčika redakcijā, Rīga : Jumava, 1999, 685.lpp., neaprobežojoties tikai ar sprieduma formālu atbilstības likumam pārbaudi.

Kasācijas instance ir dzimusi un attīstījusies kā atsevišķa institūcija civilprocesā Francijā 16. – 17.gs., savukārt revīzijas instance ir radusies Prūsijā franču kasācijas idejas iespaidā Pagasts J. Civiltiesu trešā instance, Novilkums no „Jurists” N4. (106) 1940, Rīga: a/s „Rota”, 1940, 10. - 11.lpp.. Lai gan tiek norādīts, ka revīzijas tiesa „…pēc savas būtības nav nekas cits, kā tā pati kasācijas tiesa ar paplašinātām tiesībām” Turpat, 9.lpp., un ka Francijas kasācijas tiesai (Cour de cassation) un Vācijas revīzijas tiesai (Reichsgericht) ir vienādi mērķi un vienādi uzdevumi, kas tiek panākti dažādos veidos Turpat, 23.lpp., taču atšķirības ir pietiekami nozīmīgas. Kasācijas tiesai ir raksturīgs tas, ka tā tikai atceļ (kasē) spriedumus, bet pati nekad netaisa spriedumus pēc būtības Turpat, 22., 25.lpp.. Par kasācijas iemesliem tiek atzīts: 1) likuma noteikumu pārkāpumu; 2) tiesai ar likumu piešķirto varas robežu pārkāpumu; 3) pretrunīgu spriedumu taisīšanu dažādās otrās instances tiesās vienā un tajā pašā lietā starp vieniem un tiem pašiem prāvniekiem un 4) likumā īpaši uzskaitītu svarīgu tiesāšanas kārtības noteikumu pārkāpumu Turpat, 12.lpp.. Savukārt revīzijas tiesai ir pienākums pašai taisīt spriedumu pēc būtības, ja pie pareizi noskaidrotiem lietas apstākļiem tiesa ir nepareizi piemērojusi likumu (kā materiālo tā arī procesuālo) Turpat, 23. – 24.lpp.. Šo divu tipu kasācijas tiesu atšķirības izpaužas arī attiecībā uz lietas apstākļu un pierādījumu izvērtēšanas nepieciešamību. Kasācijas tiesa nepārbauda ne lietas apstākļus, ne pierādījumus, bet uz lietā esošo materiālu pamata noskaidro vai tiesa ir pareizi izpratusi un piemērojusi materiālās un procesuālās tiesību normas Turpat, 12.lpp., vai arī lietas būtībai pieskaras tik tālu, cik tas ir nepieciešams, lai pārbaudītu norādītos kasācijas iemeslus Turpat, 16.lpp.. Savukārt revīzijas tiesas uzdevums ir netik daudz kā konkrētā kasatora interešu vai taisnības aizsardzību, cik vispārīgas intereses aizsardzība – panākt, lai likums tiktu izprasts un piemērots vienādi tiesās visos gadījumos Turpat, 25.lpp., t.i., novērst nepareiza tiesību principa nodibināšanos Turpat, 20.lpp.

Apskatot mūsu Civilprocesa likumu 14.10.1998. Civilprocesa likums, Publicēts : Latvijas Vēstnesis 03.11.1998 Nr. 326/330 (1387/1391) ar vēlākiem labojumiem un papildinājumiem., sākumā var šķist, ka mūsu Senāts ir tīri kasācijas tipa trešās instances tiesa, jo saskaņā ar CPL 450.p.3.d., Senātam, izvērtējot zemākas instances spriedumu (bet ne lēmumu), ir jāpārbauda – vai nav pieļauti materiālo un procesuālo tiesību normu pārkāpumi. Pie tam CPL 473.p.1.d. nosaka, ka izvērtējums ir jāveic (1) tikai sprieduma pārsūdzētajā daļā (2) attiecībā uz personām, kas spriedumu pārsūdzējušas vai (3) pievienojušās kasācijas sūdzībai, un (4) attiecībā uz kasācijas sūdzībā minētajiem argumentiem. Taču CPL 473.p.2.d. paredz Senātam tiesības atcelt spriedumu arī tā nepārsūdzētajā daļā, ja (1) konstatē tādus likuma pārkāpumus, (2) kas noveduši pie visas lietas nepareizas izspriešanas. Pie šādiem atklājumiem Senāts nevar nonākt, nepieskaroties lietas būtībai. Vēl vairāk, izvērtējot likumdevēja noteiktos Senāta iespējamos nolēmuma veidus, ir jāsecina, ka Senātam ir dotas ne tikai tiesības atcelt vai neatcelt spriedumu (CPL 474.p.1.app., 2.app.), bet arī pieņemt nolēmumus pēc būtības – gan nolemjot atstāt pieteikumu bez izskatīšanas vai izbeigt tiesvedību (CPL 474.p. 3.app.), gan grozot spriedumu daļā par prasības apmēru, ja tas nepareizi noteikts, kļūdaini piemērojot materiālo tiesību normu (CPL 474.p.4.app.). Šādas tiesības Senātam pirms otrā pasaules kara nebija paredzētas ne Civilprocesa nolikumā Skatīt : Civilprocesa nolikums, ar Latvijas Senāta Civilā Kasācijas Departamenta paskaidrojumiem, Sastādījuši : Senators F.Konradi un Rīgas apgabaltiesas loceklis A. Walter, Rīga : Izdevniecība „JURIST”, 1933; Civilprocesa nolikums, zvērināta advokāta Kārļa Dzelzīša redakcijā, Rīga : Izdevniecība „Dzīve un Kultūra”, 1936; Civilprocesa nolikums, zvērināta advokāta palīga Aleksandra Novacka redakcijā, Rīga : Autora izdevums, 1938 , ne arī Civilprocesa likumā Civilprocesa likums, Tieslietu ministrijas kodifikācijas departamenta izdevums, 1939.g. iespiedums ar paskaidrojumiem. Rīga, 1939. Tātad likumdevējs, piešķirot šos papildus pienākumus Senātam, vēl vairāk to ir tuvinājis revīzijas tipa tiesai salīdzinājumā ar pirmās republikas Senātu.
Līdz ar to ir jāsecina, ka patreiz valda nepamatoti sašaurināts uzskats par Senātu kā kasācijas instanci. Atbilstoši spēkā esošajam Civilprocesa likumam, Senāts ir atzīstams par vairāk par revīzijas tipa un nevis tīru kasācijas trešās instances tiesu ar visām no tā izrietošajām procesuālajām sekām. Tādēļ Senātam ir pienākums pārskatīt lietu un tajā konstatētos apstākļus, lai pārliecinātos, ka likums tiek izprasts un piemērots vienādi tiesās visos gadījumos, un ka spriedums, par kuru ir iesniegat kasācijas sūdzība, nenodibina nepareizu tiesību principu. Protams, tas nenozīmē, ka Senātam ir jāizskata lieta vēlreiz pēc būtības.

Bez tam Senāts ir tiesīgs pārbaudīt arī citus svarīgus pārkāpumus, kurus puses nav pamanījušas. Šī iespēja nav nejaušība, jo nav reti gadījumi, kad kasators un viņa advokāts nav pamanījuši un norādījuši savā kasācijas sūdzībā ļoti būtisku likuma pārkāpumu, kas senatoriem kā pieredzējušiem juristiem nedrīkstētu paslīdēt garām. Tādēļ CPL 473.p.2.d. paredzētā iespēja būtu jāuzskata par Senāta pienākumu, kas diemžēl reizēm tiek nepamatoti aizmirst.

Piemēram, civillietā par laulības atzīšanu par spēkā neesošu Senāta 13.03.2003. rīcības sēdes lēmums civillietā SKC Nr. 186. Nav publicēts.. Strīda fabula it kā vienkārša – vīrs iesniedza prasību par laulības atzīšanu par spēkā neesošu, pamatojoties uz CL 64.p.1.d., jo, reģistrējot šo apstrīdēto laulību viņš ir atradies citā laulībā, kas nebija šķirta citā valstī. Pirmās un otrās instances tiesas šo prasību apmierināja. Atbildētāja, kā galveno apelācijas un kasācijas sūdzības momentu izvirza jautājumu par procesuālajiem pārkāpumiem sakarā ar atbildētājas uzaicināšanā uz tiesas sēdi. Taču gan atbildētāja un viņas advokāts, gan pirmās un otrās instances tiesa, palaida garām ļoti būtisku momentu. Prasītājs devās jaunā laulībā, zinot, ka iepriekšējā laulība nav šķirta, tātad apzināti pārkāpa likumu. Līdz ar to ir acīmredzams, ka pats prasītājs radīja situāciju, kas deva pamatu laulības atzīšanai par spēkā neesošu, un vēlāk atsaucās uz to kā savas prasības pamatu.

Diemžēl Senāts nesaskatīja to, ka abas iepriekšējās tiesu instances bija pieļāvušas likuma pārkāpumu, kas noveda pie visas lietas nepareizas izspriešanas. Ar nolēmumu tika nodibināts nepareizs princips – vari pats pārkāpt likumu un pēc tam atsaucoties uz savu pārkāpumu atzīt laulību par spēkā neesošu. Tātad tiesa pieļauj ļaunprātīgi atrasties vairākās laulībās, un ja jaunais laulātais “neapmierina”, tad vērsties tiesā ar lūgumu atzīt šo laulību par spēkā neesošu sakarā ar savu atrašanos citā laulībā. Absurds? Netaisnība? Bet tiesa to pieļāva!

Šajā lietā netika apsvērts jautājums par to, vai vīrs vispār drīkstēja celt prasību? Atbilstoši vispārzināmam juridiskam principam, persona nevar atsaukties uz savu likuma pārkāpumu kā uz savas prasības apmierināšanas pamatu. Tas ir saprotams, jo tāda veida darbība nekādā gadījumā nevar tikt atzīta par tiesisku un taisnīgu.

Līdz ar to, atbilstoši šim principam, tiesai bija pareizi jāiztulko un jāpiemēro CL 65.p.1.d., kas nosaka, ka “… laulības neesamības prasību var celt kā ieinteresētās personas, tā arī prokurors”. Šajā gadījumā bija jākonstatē, ka vīrs drīkst tikt atzīts par “ieinteresēto personu”, kurai būtu tiesības celt prasību par šīs laulības atzīšanu par neesošu uz CL 64.p.1.d. minētā pamata, jo viņš pats ar savu likumpārkāpumu radīja šādu pamatu. Līdz ar to tiesvedība šajā lietā bija jāizbeidz, atbilstoši CPL 223.p.2.app. sakarā ar to, ka prasību cēlusi persona, kurai nav prasības tiesības.

Šis ir tikai viens no piemēriem, kad Senātam bija jāizmanto CPL 473.p.2.d. dotās tiesības un bija jāatceļ spriedums sakarā ar pieļauto materiālo tiesību normu pārkāpumu, uz kuru kasators nebija norādījis kasācijas sūdzībā.

Apzinoties, ka Senātu, kā revīzijas tipa trešās instances tiesu, mēs iegūstam skaidru priekšstatu par Senāta kompetences robežu un tām iespējām, ko tas dod. G.Beimuts Senāta pārejā uz revīzijas instanci savulaik saskatīja pozitīvu momentu – tas viņaprāt dotu iespēju labot to, kas pirmās divās instancēs nav pareizi izlemts Beimuts G. Mūsu CPL. Tieslietu ministrijas vēstnesis Nr. 2, Rīga : Tieslietu ministrijas izdevums, 1938, 487. – 488. lpp.. Revīzijas sistēma viņaprāt nodrošinātu, ka spriedumi būtu “saturīgāki un gludāki”. Domāju, ka šāda problēma eksistē arī mūsu Senāta spriedumos. Jau pieminētajos piemēros ir redzams, ka Senāts nav devis skaidru atbildi, kāpēc apelācijas instances spriedums, neskatoties uz kasatora norādītajiem pamatiem, netiek atcelts.

Tā kā Senāts faktiski ir pēdējā iespēja personai, nodrošināt tai Satversmes 92.p. garantētās tiesības uz savu tiesību un likumisko interešu aizstāvību taisnīgā tiesā, tad precīza likumdevēja uzliktās revīzijas tipa tiesas pienākumu izpilde, nodrošinātu likuma ievērošanu un pareizu un vienādu izpratni. Šajā sakarā ir jāpiekrīt J.Pagastam, ka nekas nemazina sabiedrības acīs ticību tiesai un neiznīcina uzticību tiesas spriedumiem, kā likuma neievērošana vai likuma teksta nevienāda izpratne vai atšķirīga piemērošana. Ja sabiedrība redz, ka “visiem un vienādai piemērošanai rakstīto un izdoto likumu tiesas piemēro dažādi”, zūd ticība atrast taisnību tiesā. Tas savukārt grauj vienu no šīs valsts iekārtas stiprāko pamatu Pagasts J. Civiltiesu trešā instance, Novilkums no „Jurists” N4. (106) 1940, Rīga: a/s „Rota”, 1940, 6.lpp.. Arī E.Meļķisis pamatoti norāda, ka tieši taisnības princips ir tas, kas prasa, lai līdzīgus gadījumus iztiesātu līdzīgi Meļķisis E. Tiesību normu iztulkošana, 2.pārstrādātais izdevums, Latvijas Universitāte, Rīga, 2000, 26.lpp.. Taisnīgs tiesas prāvas risinājums sniedz nevien materiālu, bet arī garīgu apmierinājumu : nostiprina iekšējās drošības sajūtu, bez kuras nav veicams neviens ievērojams garīgs vai saimniecisks pasākums Pagasts J. Civiltiesu trešā instance, Novilkums no „Jurists” N4. (106) 1940, Rīga: a/s „Rota”, 1940, 32.lpp..

Senāta funkcijas civilprocesā
Bez tā, ka Senāts darbojas kā kasācijas vai revīzijas tipa tiesa, tā darbībā ir saskatāma vairāku principu un funkciju realizācija.
Neskatoties uz Senāta kā trešās instances specifisko statusu, tas tomēr pilda tiesas funkciju. Šo kā pirmo Senāta funkciju norāda daudzi Latvijas tiesību zinātnieki. A.Lēbers, uzsvēra, ka Latvijas Senāts ir “augstākā tiesa un tikai tiesa”, kas pilda “tiesas funkciju” Skatīt, Lēbers A. Senāta darbība prakses apvienošanā. Tieslietu ministrijas vēstnesis, Nr. 4/6, 1921, Tieslietu ministrijas izdevums, Faksimilizdevums, Tieslietu ministrijas vēstnesis (1920 – 1940), 1.sējums, 1920 – 1922, TNA, Rīga, 2003, 254.lpp.. Līdzīgs uzskats par Senātu kā augstāko tiesu bija arī P.Minca Skatīt : Mincs P. Senāta izskaidrojošā darbība. Tieslietu ministrijas vēstnesis, Nr. 2/3, 1920, Tieslietu ministrijas izdevums, Faksimilizdevums, Tieslietu ministrijas vēstnesis (1920 – 1940), 1.sējums, 1920 – 1922, TNA, Rīga, 2003, 11.lpp.. To netieši apliecina, ka Senāts savus nolēmumus pēc būtības pieņem spriedumu veidā (skatīt CPL 472.p. – 477.p.).

Senāts pilda tiesas funkciju, taču ar papildus specifisku uzdevumu – uzraudzību par vienveidīgu likumu piemērošanu. Senāts savas tiesu iestādes funkciju realizē gan pārbaudot materiālo un procesuālo tiesību normu piemērošanas pareizumu apelācijas instances spriedumos (CPL 450.p. – 452.p.), gan dodot saistošu likuma iztulkojumu (CPL 476.p.), kas ir saistošs apelācijas tiesai, kas izskata lietu no jauna. Šāds Senāta iztulkojums attiecībā uz citām tiesām citās lietās tiek atzīts nevis par autentisku Autentiska iztulkošana ir likuma oficiālās iztulkošanas veids, ko veic pats normas izdevējs, piemēram, likumdevējs. Skatīt tuvāk, piemēram, Meļķisis E. Tiesību normu iztulkošana, 2.pārstrādātais izdevums, Latvijas Universitāte, Rīga, 2000, 57. lpp., Krastiņš I. Tiesību teorijas pamatjēdzieni, 2.izdevums, Latvijas Universitāte, Rīga, 1996, 23.lpp., bet gan par doktrinālu Doktrinālā iztulkošana ir viens no likuma neoficiālās iztulkošanas veidiem. Skatīt tuvāk, piemēram, Meļķisis E. Tiesību normu iztulkošana, 2.pārstrādātais izdevums, Latvijas Universitāte, Rīga, 2000, 58. – 60.lpp., Krastiņš I. Tiesību teorijas pamatjēdzieni, 2.izdevums, Latvijas Universitāte, Rīga, 1996, 23.lpp., kuram ir vadoša nozīme likuma vienādai iztulkošanā un piemērošanā Civilprocesa likums, Tieslietu ministrijas kodifikācijas departamenta izdevums, 1939.g. iespiedums ar paskaidrojumiem. Rīga, 1939, 288.lpp., Bukovskis V. Civilprocesa mācības grāmata, Rīga: Autora izdevums, 1933, 117.lpp., Mincs P. Senāta izskaidrojošā darbība. Tieslietu ministrijas vēstnesis, Nr. 2/3, 1920, Tieslietu ministrijas izdevums, Faksimilizdevums, Tieslietu ministrijas vēstnesis (1920 – 1940), 1.sējums, 1920 – 1922, TNA, Rīga, 2003, 9.lpp.

To, ka Senāta spriedumos dotais likuma iztulkojums nav vispārsaistošs tiesām, apliecināja arī pats Latvijas Senāts 07.03.1924., pieņemot speciālu lēmumu “Senāta spriedumu publicēšanas jautājumā”. Tajā tika tieši norādīts uz to, ka publicētie Senāta spriedumi nav atzīstami par oficiāliem un saistošiem, ārpus civilprocesa likuma noteiktajām robežām Senāta spriedumu publicēšanas jautājums. Tieslietu ministrijas vēstnesis, Nr. 2/3, 1920, Tieslietu ministrijas izdevums, Faksimilizdevums, Tieslietu ministrijas vēstnesis (1920 – 1940), 3.sējums, 1924, TNA, Rīga, 2003, 197. – 199.lpp.

Zemākā līmeņa tiesas var pieturēties pie Senāta spriedumos dotā iztulkojuma, taču tas nav obligāti. Tā kā tiek atzīta Senāta tiesības mainīt savu uzskatus par likuma tulkojumus, tad arī citas tiesas drīkst pieņemt spriedumu, pretēji pastāvošajam Senātam spriedumam, ja “tiesnešu pārliecība runā pretī eksistējošajiem precendentiem” Mincs P. Senāta izskaidrojošā darbība. Tieslietu ministrijas vēstnesis, Nr. 2/3, 1920, Tieslietu ministrijas izdevums, Faksimilizdevums, Tieslietu ministrijas vēstnesis (1920 – 1940), 1.sējums, 1920 – 1922, TNA, Rīga, 2003, 10.lpp.

Senāts bez tiesas funkcijas un likuma iztulkošanas funkcijas un veic arī uzraudzības funkciju. Senāta uzraudzības darbība ir vērsta pret tiesu nevienādu praksi Skatīt, Disterlo B. Latvijas Senāta būtība un raksturs. Tieslietu ministrijas vēstnesis, Nr. 4/6, 1921, Tieslietu ministrijas izdevums, Faksimilizdevums, Tieslietu ministrijas vēstnesis (1920 – 1940), 1.sējums, 1920 – 1922, TNA, Rīga, 2003, 261.lpp.. Latvijas tiesību zinātnieki uzsvēra, ka Senātam ir jāuzrauga ne tikai “likumu īstā spēka apsardzība”, bet arī “likumu vienāda izpildīšana” Turpat, 256.lpp., t.i., “lai likumu vienādi izpildītu visas tiesu iestādes”” Skatīt, Mincs P. Senāta izskaidrojošā darbība. Tieslietu ministrijas vēstnesis, Nr. 2/3, 1920, Tieslietu ministrijas izdevums, Faksimilizdevums, Tieslietu ministrijas vēstnesis (1920 – 1940), 1.sējums, 1920 – 1922, TNA, Rīga, 2003, 9.lpp.. Tas uzskatāmi parāda Senāta uzdevumu – sekot, lai līdzīgās lietās likuma piemērošana notiktu vienādi, un spriedumi un nolēmumi šajās lietās neatšķirtos, nemaz nerunājot par iespēju, ka tie ir pretēji. Šo Senāta funkciju uzsvēra arī V.Bukovskis, norādot, ka kasācija ir vērsta uz tiesību normu vienveidīgu piemērošanu un iztulkošanu visā valstī Skatīt, Bukovskis V. Civilprocesa mācības grāmata. Rīga : Autora izdevums, 1933, 461. – 464. lpp.. Tātad Senāts nedrīkst ieņemt aklu pozīciju vai uzbūvēt augstu un necaurredzamu žogu – “katra lieta ir individuāla” vai “Latvijā nav precendentu tiesības” Iespējams pēdējie labojumi Civilprocesa likuma 5.p., kas stājās spēkā 01.05.2004., dos legālu pamatu šādas nostājas maiņai, jo CPL 5.p.6.d. tieši paredz pienākumu tiesai, tiesa ņem vērā judikatūru, piemērojot tiesību normas. . Nav šaubu, ka katra lieta ir individuāla, taču katrs spriedums veido kopējo tiesību sistēmu. Nav pieļaujams, ka tiek pieņemti atšķirīgi spriedumi, jo viens un tas pats likums ir ticis iztulkots atšķirīgi bez izvērsta pamatojuma. Senātam ir jāseko, ko tas ir lēmis citās lietās un attiecīgi, vai apelācijas tiesas citāds likuma skaidrojums un vai citāda piemērošana, ir pamatota. Pretējā gadījumā veidojas situācija, ko varētu nosaukt par “tiesisku anarhiju”, kad katra lieta ir tik individuāla un nodalīta no pārējās tiesu prakses, ka nolēmumi var būt pilnīgi atšķirīgi, pastāvot līdzīgiem lietas apstākļiem un piemērojot vienu un to pašu likumu vai pantu.

Apskatīsim vēl uz vienu negatīvu piemēru no nesenās tiesu prakses, saistībā ar pretrunīgu CPL 44.p.3.d. 44.pants. Ar lietas vešanu saistītie izdevumi un to atlīdzināšana

1. Ar lietas vešanu saistītie izdevumi ir atlīdzināmi šādos apmēros:
  -izdevumi advokāta palīdzības samaksai - to faktiskajā apmērā, tomēr ne vairāk par pieciem procentiem no prasījumu apmierinātās daļas, bet prasībās, kam nav mantiska rakstura, - ne vairāk par advokātu atlīdzības taksi; 
  -ceļa un uzturēšanās izdevumi sakarā ar ierašanos tiesas sēdē - pēc Ministru kabineta noteiktajām likmēm komandējuma izdevumu atlīdzībai;  
  -izdevumi sakarā ar rakstveida pierādījumu iegūšanu - izdevumu faktiskajā apmērā.

2. Ar lietas vešanu saistītos izdevumus piespriež no atbildētāja par labu prasītājam, ja viņa prasījums ir apmierināts pilnīgi vai daļēji, kā arī tad, ja prasītājs neuztur savus prasījumus sakarā ar to, ka atbildētājs tos pēc prasības iesniegšanas labprātīgi apmierinājis.
3. Ja prasība noraidīta, ar lietas vešanu saistītos izdevumus piespriež no prasītāja par labu atbildētājam. iztulkojumu. Jautājuma būtība ir sekojoša, vai no prasītāja ir piedzenami atbildētāja izdevumi saistībā ar advokāta palīdzību lietas vešanā, gadījumā, ja tiesa apmierina prasību daļēji, proporcionāli noraidītajai prasības daļai?

Senāts savā 13.03.2002. spriedumā lietā Nr. SKC - 137 Spriedums nav publicēts., izskatot kasācijas sūdzību, atzina par pamatotu apelācijas tiesas piemēroto proporcionalitātes principu.

Apelācijas instances tiesa šajā gadījumā pamatoti piemērojusi proporcionalitātes principu, piedzenot šos izdevumus atkarībā no prasības noraidītajā daļas, jo prasītāja pārstāvja norādījums, ka šos izdevumus var piedzīt tikai prasības noraidīšanas gadījumā, bet ne sakarā ar prasības daļēju noraidīšanu, neatbilst taisnības principam un šāds Civilprocesa likuma 44.panta trešās daļas iztulkojums neatbilst Civillikuma 4.pantam par likuma noteikumu iztulkojumu.
Savukārt, 11.02.2004. spriedumā civillietā Nr. SKC – 65 Spriedums nav publicēts. Senāts dod pilnīgi pretēju CPL 44.p.3.d. izskaidrojumu.
Apelācijas instances tiesa, piedzenot no prasītājas AKKA/LAA izdevumus par advokāta palīdzību, nav ievērojusi Civilprocesa likuma 44.panta trešās daļas noteikumus un nav pareizi noteikusi piedzenamās summas apmēru izdevumu segšanai par advokāta palīdzību. Šī panta pirmās daļas 1.punkts regulē izdevumu apmēru noteikšanu prasītāja labā atkarībā no tā, vai prasījums tiek apmierināts pilnīgi vai daļēji. Šī panta trešā daļa paredz atbildētāja tiesību pieprasīt no prasītāja ar lietas vešanu saistītos izdevumus, ja prasības tiek noraidīta. Pēc būtības Civilprocesa likuma 44.panta pirmā un trešā daļa ir patstāvīgas likuma normas, kuras nav pakļautas viena otrai. Minētā panta trešā daļa tulkojama tādējādi, ka šeit domāta prasības noraidīšana pilnā apmērā un nav piemērojama gadījumos, kad prasība tiek apmierināta daļēji. Šāds likuma tulkojums izriet no likumdevēja gribas, kas izriet skaidri un nepārprotami, pamatojoties uz to, ka prasības ierosināšana tiesā tiek atzīta par pamatotu arī tad, ja prasība tiek apmierināta daļēji. Tikai tad, kad prasība tiek noraidīta, prasības ierosināšana tiesā tiek atzīta par nepamatotu, kas piešķir atbildētājam tiesības prasīt, lai viņam atlīdzina visus ar lietas vešanu saistītos izdevumus. Šāds tulkojums atbilsts likuma jēgai un saturam Jānorāda, ka Senāts neatņēma vispār iespēju atbildētājam uz ar lietas vešanas izdevumu atlīdzināšanu šajā lietā, bet norādīja, ka šajā lietā atbildētājam atlīdzības apmērs par advokāta palīdzību būtu nosakāms, izvērtējot, cik lielā mērā ir apmierināta atbildētāja pretprasība.

Kā redzams, tad abi Senāta dotie CPL 44.p.3.d. iztulkojumi ir diametrāli pretēji. Vai tiešām ir pamats atzīt CPL 44.p.1.d. un 3.d. par pilnīgi patstāvīgām likuma normām viena panta ietvaros, un ka nav tiesiska pamata, piemērot sistēmisko iztulkojumu kā visam CPL 44.p., tā arī visam Civilprocesa likumam, kas ir veidots kā vienots normatīvs akts, ar vispārējo un speciālo regulējumu?

Jānorāda, ka CPL 44.p.3.d. pašas par sevi gramatiskais iztulkojums nevar vien sniegt skaidru priekšstatu par likumdevēja gribu. Varētu piekrist 11.02.2004. Senātam, ka likumdevējs ir vēlējies garantēt atbildētājam ar lietas vešanu saistītos izdevumus “tikai tad, kad prasība tiek noraidīta”, taču tam bija jābūt skaidri norādītam CPL 44.p.3.d., piemēram, “Ar lietas vešanu saistītos izdevumus piespriež no prasītāja par labu atbildētājam tikai tad, ja prasība tiek noraidīta pilnībā.” Taču kā redzams, tad teksts nesatur šādu skaidru un viennozīmīgu norādi.
Aplūkojot 44.p. kopumā, ir jāsecina, ka CPL 44.p.1.d. ir jāatzīst par vispārīgu tiesību norma, kas savu konkrēto piepildījumu iegūst tikai nākošajās 44.p. daļās, tāpēc nav saprotama Senāta vēlme nodalīt šo vispārīgo tiesību normu no speciālajām.

Lai gan Senāts nav norādījis, bet vērtējot CPL no gramatiskā viedokļa, var saskatīt, ka likumdevējs nav piemērojis pilnīgi līdzīgu tekstuālu risinājumu tiesas izdevumu un ar lietas vešanu saistīto izdevumu atlīdzināšanai. Attiecībā uz tiesas izdevumu atlīdzināšanu likumdevējs ir nepārprotami attiecinājis proporcionalitātes principu (CPL 41.p., 42.p. un 44.p.). Vai šis fakts kalpo par pierādījumu likumdevēja skaidrai gribai, ka atbildētājam atlīdzina izdevumus saistītos ar lietas vešanu tikai, ja prasība tiek noraidīta pilnībā, vai tomēr tas varbūt ir apliecinājums kļūdai?

Vienā jautājumā gan varētu piekrists 11.02.2004. Senāta spriedumam saistībā ar CPL 44.p. iztulkojumu, ir tas, ka likumdevējs CPL 44.p.2.d. ir noteicis specifisku aizsardzību prasītājam. Dodot tam tiesības uz izdevumu, saistībā ar lietas vešanu, atlīdzību no atbildētāja arī tad, ja viņa prasījums ir apmierināts daļēji, kā arī tad, ja prasītājs neuztur savus prasījumus sakarā ar to, ka atbildētājs tos pēc prasības iesniegšanas labprātīgi apmierinājis.

Taču šaubas rodas, par Senāta iepriekš izteikto likumdevēja gribu piešķirt atbildētājam tiesības uz atlīdzību par izdevumiem saistībā ar lietas vešanu, tikai tad, kad prasība ir atzīta par pilnīgi nepamatot. Vai tiešām likumdevējs gribēja radīt situāciju, ka pat, ja prasība bija pamatota tikai par vienu latu, bet tiesā tika celta prasība par vienu miljonu latu, tad arī šajā gadījumā atbildētāja izdevumi saistībā ar lietas vešanu nav atlīdzināmi, jo prasība, kaut nedaudz, tomēr bija pamatota? Šāds likuma iztulkojums veicinātu netaisnību, kas nav pieļaujams.
Domājams, ka likumdevēja mērķis gan attiecībā uz tiesas izdevumiem, gan izdevumiem saistītiem ar lietas vešanu bija tos uzlikt tai personai, kura nepamatoti ir pieļāvusi tiesas procesu, neatkarīgi vai tas būtu prasītājs, vai atbildētājs.

Apkopojot iepriekš minēto un izmantojot sistēmisko un teleoloģisko iztulkošanas metodes, par daudz taisnīgāku un likumdevēja gribai atbilstošu varētu atzīt tādu CPL 44.p. iztulkojumu, kas noteiktu, ka atbildētājs ir tiesīgs uz savu ar lietas vešanu saistīto izdevumu atlīdzināšanu tikai tad, ja prasītāja prasība tiek noraidīta tās būtiskajā vai lielākajā daļā vai apmērā. Proporcionalitātes princips ir viens no taisnīgākajiem veidiem, kā sadalīt ar lietas vešanu saistītos izdevumus starp pusēm šajā gadījumā, taču nebūt vienīgais. Līdz ar to tiesas lēmums par atbildētāja izdevumu saistīto ar lietas vešanu atlīdzināšanu būs reizē arī tiesas vērtējums tam, cik tiesiski pamatota bija pati prasība.

Pretrunīgu iztulkojumu piemēri ir sastopami ne tikai attiecībā uz tiem nolēmumiem, kuru Senāts ir taisījis ar dažādiem senatoriem sastāvā, bet arī esot vieniem un tiem pašiem senatoriem. Taču, tas nenozīmē, ka, ja vienreiz Senāts ir tā nolēmis, tad tas paliek nemainīgi mūžīgi mūžos. Senātam katrā lietā ir neatkarīgi jāpārbauda kasācijas sūdzības norādes par materiālo un procesuālo tiesību pārkāpumiem, un jāpārliecinās, ka līdzīgās lietās dotie Senāta nolēmumi ir bijuši pamatoti, attiecībā uz šo konkrēto lietu. Taču gadījumos, kad Senāts saskata tiesisku pamatu, savādākam likuma iztulkojumam vai piemērošanai, tad tam noteikti ir jānorāda argumenti izvērstā veidā, lai tie būtu saprotami citiem.

Pirmskara Latvijas tiesību zinātnē tika uzsvērta arī Senāta loma “tiesu prakses apvienošanā” Skatīt, Lēbers A. Senāta darbība prakses apvienošanā. Tieslietu ministrijas vēstnesis, Nr. 4/6, 1921, Tieslietu ministrijas izdevums, Faksimilizdevums, Tieslietu ministrijas vēstnesis (1920 – 1940), 1.sējums, 1920 – 1922, TNA, Rīga, 2003, 257.lpp.. Līdz ar to gan procesa dalībnieku, gan paša Senāta atsaukšanās uz Senāta spriedumiem nav atzīstama par prettiesisku, bet pat ir vēlama. V.Bukovskis norādīja, ka lietas iztiesāšanā senatora referējumam bez lietas apstākļu, pārsūdzētā sprieduma saturu, kasatora motīvu un attiecīgo likumu pieminēšanas, ir jānorāda arī uz Senāta principiāliem spriedumiem līdzīgās lietās Turpat, 472.lpp.. Šis apstāklis būtu iekļaujams senatora referenta ziņojumā par lietu saskaņā ar CPL 470.p.
Tātad atsaukšanās uz iepriekšējiem Senāta spriedumiem līdzīgās vai principiālās lietās ir pat nepieciešama. Tādējādi tika nodrošināta vienveidīga likuma piemērošana, jo Senāts dod “… mērauklu likuma vienādai iztulkošanai un piemērošanai” Mincs P. Senāta izskaidrojošā darbība. Tieslietu ministrijas vēstnesis, Nr. 2/3, 1920, Tieslietu ministrijas izdevums, Faksimilizdevums, Tieslietu ministrijas vēstnesis (1920 – 1940), 1.sējums, 1920 – 1922, TNA, Rīga, 2003, 9.lpp.. Taču Senātam, taisot atšķirīgu spriedumu līdzīgā lietā, ir skaidri jānorāda savā spriedumā tie pamati vai apstākļi, kas deva pamatu izlemt savādāk šajā lietā, lai neradītu neskaidrību par pretēju likuma skaidrojumu.

Senāta kā trešās instances tiesas pienākums ir rūpēties par likuma noteikumu pareizu un vienādu izpratni, kā arī piemērošanu visās valsts tiesās izspriežamām lietām Pagasts J. Civiltiesu trešā instance, Novilkums no „Jurists” N4. (106) 1940, Rīga: a/s „Rota”, 1940, 5.lpp.. Taču, taisot spriedumu, Senātam nākas aplūkot vai pieminēt faktiskos apstākļus, tādēļ to pieminēšana pati par sevi vien nevarētu tikt atzīta par kasācijas kārtības pārkāpumu. Kasācijas tiesa noskaidro, vai apelācijas tiesa ir pareizi izpratusi un piemērojusi materiālās un procesuālās tiesību normas, uz lietā esošo materiālu pamata Turpat., 12.lpp.. Tātad lietas faktisko apstākļu pieminēšana pati par sevi nevar tikt atzīta par kasācijas robežu pārkāpumu, un to (faktisko apstākļu) pieminēšana reizēm pat ir nepieciešama, lai varētu skaidri noteikt, vai apskatāmie gadījumi ir tik līdzīgi, kas pieprasa vienādu likuma iztulkojumu vai piemērošanu.

Nevajadzētu būt nekādai lielai traģēdijai, ja Senāts savā spriedumā piemin kādu pierādījumu vai lietas apstākli kā pamatu sprieduma atcelšanai sakarā materiālo vai procesuālo tiesību normu nepareizu piemērošanu. Ko darīt, ja gan pirmās, gan otrās instances tiesa neņem vērā kādus pierādījumus, vai tos izvērtē pilnīgi pretēji to saturam, t.i., “melnu pataisa par baltu”! Vai arī šajā gadījumā Senātam būtu vienaldzīgi jānoskatās – kā persona acīmredzami nonāk netaisnīgā stāvoklī? Domājams, ka nē! Pirmskara tiesu prakse atzina profesora V.Bukovska norādi, ka “Senāts var aplūkot arī lietas faktisko pusi, kad otrā instance sagrozījusi dokumentu vai liecību izpratni, vai nav konstatējusi svarīgus lietas apstākļus” Skatīt, piemēram, Civilprocesa likums, Tieslietu ministrijas kodifikācijas departamenta izdevums, 1939.g. iespiedums ar paskaidrojumiem. Rīga, 1939, 266.lpp., Bukovskis V. Civilprocesa mācības grāmata, Rīga: Autora izdevums, 1933, 465.lpp.. Domājams, ka mums nav pamata, atkāpties no šīs pozīcijas, it sevišķi tādēļ, ka mūsu Senāts ir ļoti tuvināts revīzijas tipa trešajai tiesu instancei.

Šobrīd praksē nav noteiktas skaidras robežas par to, cik tālu savā skaidrojumā var iet Senāts. Tāpat nav skaidrība attiecībā uz to, vai Senātam var būt atšķirīgs likuma iztulkojums, līdzīgās lietās vai pat vienas lietas ietvaros?

Nav reti gadījumi, kad Senāts atceļ apelācijas tiesas spriedumu sakarā ar pieļauto CPL 476.p.1.d. pārkāpumu Iepazinies ar lietas materiāliem un apsvēris kasācijas sūdzības argumentus, Senāts atzīst, ka tiesas spriedums atceļams šādu apsvērumu dēļ. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 476. panta pirmo daļu likuma tulkojums, kas izteikts kasācijas instances tiesas spiedumā, ir obligāts tiesai, kura lietu izskata no jauna. Skatīt 24.03.2004. Senāta sprieduma civillietā Nr. SKC - 169 4.lpp.6. un 7.atk. Nav publicēts.. Taču bieži vien pats Senāts pieļauj CPL pārkāpumu, jo, lai gan CPL 476.p.1.d. tiešam nosaka, ka “Likuma tulkojums, kas izteikts kasācijas instances tiesas spriedumā, ir obligāts tiesai, kas šo lietu izskata no jauna”, taču CPL 476.p.2.d. tieši aizliedz Senātam norādīt savā spriedumā, kāds spriedums jātaisa, izskatot lietu no jauna. Tas nozīmē, ka otrās instances tiesai ir saistošs likuma iztulkojums, kādu ir devis Senāts, taču lietas faktisko apstākļu izvērtēšana ir otrās instances tiesas kompetence. Tātad Senāta dotais citāds likuma skaidrojums ir jauns izvērtēšanas apstāklis apelācijas tiesai, kas nebūt automātiski nenozīmē, ka, izskatot lietu apelācijas instancē atkārtoti, ir jātaisa pretējs spriedums. Apelācijas tiesai ir vēlreiz jāpārvērtē visi lietas apstākļi, ņemot vērā Senāta doto likuma skaidrojumu, un jākonstatē, vai citāds likuma iztulkojums, noved pie citāda sprieduma taisīšanas šajā lietā.

Tā kā Senāts bieži vien savu likuma iztulkojumu, pamato uz apelācijas instances tiesas lietā konstatētajiem faktiskajiem apstākļiem, tad likuma iztulkojums bieži vien ir tieši izrietošs no konkrētās lietas un nav abstrakts pats par sevi. No tā var izdarīt divus būtiskus secinājumus.
Pirmkārt, nevienmēr arēji līdzīgās lietās likuma izskaidrojumam ir jābūt vienādam, ja abās lietās pastāv atšķirīga pierādījumu bāze. Lai Senāts varētu atsaukties uz līdzīgu Senāta skaidrojumu citā lietā, tad ir jāpārliecinās, kas faktiskie lietas apstākļi patiešām ir līdzīgi. Tātad, ja vienā no lietām pastāv virkne pierādījumu, kuri nav otrajā (citētajā) lietā, tad gan likuma iztulkojuma, gan spriedumu atšķirība šajās lietās varētu arī tiesiski pastāvēt. Pamatu šādam secinājumam, mēs rodam CPL, jo atbilstoši CPL 10.p.1.d. puses savas procesuālās tiesības sacīkstes formā, un savukārt tiesa apstākļus noskaidro pēc tiesas sēdē pārbaudītiem pierādījumiem, kuri iegūti likumā noteiktajā kārtībā (CPL 8.p.1.d.). Tātad gan konkrētā likuma piemērošana, gan tā iztulkojums ir atkarīgs no lietā konstatētajiem apstākļiem.
Otrkārt, šis pats princips ir piemērojams arī attiecībā uz atšķirīgu Senāta dotu likuma iztulkojumu esamību vienas lietas ietvaros. Ja pēc Senāta sprieduma pieņemšanas faktiskie apstākļi ir mainījušies sakarā ar to, ka puses apelācijas instances tiesā iesniedz virkni jaunu pierādījumu To paredz CPL 430.p. un Trešā sadaļa., kas nebija lietā zināmi uz Senāta sprieduma taisīšanas brīdi, tad gan otrās instances tiesai, gan Senātam ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums, piemērot atšķirīgu likuma iztulkojumu, salīdzinājumā ar iepriekšējo Senāta spriedumu.

Senāts un CL 5.p.
Šobrīd, apskatot pastāvošo tiesu praksi, jāsecina, ka vairākuma gadījumos Senāts nepamatoti un iespējams pārāk vienkārši pieiet CL 5.p. piemērošanas pareizuma pārbaudei.
Nevar atzīt par tiesiski pamatotām vispārīgas norādes, ka “Senātam nav pamata uzskatīt, ka tiesu palāta šos likuma noteikumus nav ievērojusi” vai ka “Piedzenamās atlīdzības apmērs spriedumā ir pietiekami motivēts” vai ka “... atlīdzības apmērs ir saistīts ar lietas faktisko apstākļu vērtējumu, tāpēc tas kasācijas kārtībā nav pārvērtējams”.
Daudz pamatotāk un pareizāk būtu, ja Senāts norādītu vai vismaz pieminētu savā spriedumā, kuriem apelācijas tiesas argumentiem vai norādījumiem par taisnības apziņu un kuriem vispārīgiem tiesību principiem ir dota priekšrocība šajā lietā, tad tas dotu lielāku skaidrību lietas dalībniekiem, kā arī nāktu par labu tiesu praksei kopumā.
Taču ir jānorāda, ka apelācijas instances tiesu spriedumos ļoti bieži vispār nav pieminēts ne tas, kā ir izpaudusies taisnīguma apziņa, nosakot konkrēto kompensācijas vai atlīdzības summu, ne arī kādi vispārīgie tiesību principi tikuši piemēroti. Taču CL 5.p. nosaka tiešu tiesas pienākumu – “tiesnesim jāspriež pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem”. Līdz ar to tiesa, izspriežot civiltiesisko strīdu, nedrīkst paturēt noslēpumā, kādus apstākļus vai argumentus tiesa ņēma par pamatu taisnības apziņai un kādi vispārīgie tiesību principi tika piemēroti. Tiesai tie ir jānorāda spriedumā, tā kā to prasa arī CPL 193.p.5.d. Motīvu daļā norāda lietā konstatētos faktus, pierādījumus, uz kuriem pamatoti tiesas secinājumi, un argumentus, ar kuriem noraidīti tie vai citi pierādījumi. Šajā daļā norāda arī normatīvos aktus, pēc kuriem tiesa vadījusies, un konstatēto lietas apstākļu juridisko novērtējumu, kā arī tiesas secinājumus par prasības pamatotību vai nepamatotību. attiecībā uz konkrēti izskatīto civiltiesisko strīdu. Savukārt Senātam kā tiesu iestādei ir jāpārbauda, vai apelācijas instances tiesa ir pareizi piemērojusi CL 5.p. šajā gadījumā un savā spriedumā ir jānorāda:
kā ir izpaudies apelācijas instances sprieduma taisnīgums vai netaisnīgums, nosakot atlīdzību; 
kādi civiltiesību un citi vispārīgie tiesību principi ir piemēroti šajā lietā; 
vai bija jāpiemēro citi principi vai arī kāpēc kasatora norādītie principi nebija jāpiemēro; 
vai ar šādu atlīdzību ir sasniegts civiltiesību mērķis.

Šāda apelācijas instances tiesas sprieduma pārbaude Senātā ir ļoti nozīmīga. Tas nodrošinātu kvalitatīvu un saprotamu tiesas spriedumu, un tādējādi prāvnieku attiecībās būtu iespējams vieglāk nodibināt attiecību samēru, vieglāk radīt taisnības stāvokli Beimuts G. Mūsu CPL. Tieslietu ministrijas vēstnesis Nr. 2, Rīga : Tieslietu ministrijas izdevums, 1938, 487. – 488. lpp.. Tas arī nebūtu maz, ja persona zinātu, kāpēc lieta ir izspriesta tieši tā un ne citādi. Patreizējā tiesu prakse ārēji liecina, ka, piemēram, lielas kompensācijas par goda un cieņas aizskārumu saņem tikai ietekmīgas, slavenas vai bagātas personas. Tiesu spriedumos nav atrodamas atbildes uz jautājumiem – “Kāpēc?”. Tā kā Senāts ir pēdējā tiesu instance Latvijā, kurā vēršas lietas dalībnieks sakarā ar viņaprāt nepareizu tiesas spriedumu, tad tam ir jāpatur prātā profesora V.Sinaiska izteiktā doma, ka “tiesas lēmums jeb spriedums nozīmē realizētas tiesības - piepildījušos taisnību” Prof. Dr. iur. V. Sinaiskis, Personība un personiskās tiesības jaunajā Civīllikumā, Tieslietu ministrijas vēstnesis, Nr. 2, Tieslietu ministrijas izdevums, 1938, Rīga, 251.lpp.. Šo taisnību var piepildīt tikai kvalitatīvs spriedums, kas nav taisīts tikai ar formālu likuma izklāstu. Satversmes tiesā savā 04.02.2003. spriedumā lietā nr. 2002-06-01 ir norādījusi, ka tiesas uzdevums ir atrast patiesu un taisnīgu lietas risinājumu – tiesas darba rezultātam, t.i., tiesas spriedumam, bez šaubām ir jābūt “taisnīgam spriedumam”.
Lai sprieduma būtu taisnīgs, t.i., atbilstu taisnības apziņai, tiesai, izspriežot jebkuru lietu, bet it sevišķi par personas aizskārumiem, tajā (spriedumā) ir jānorāda sekojošais :
jāatzīst tiesībpārkāpums, kā rezultātā ir noticis tiesību aizskārums; 
jāizceļ prettiesiskās darbības negatīvais novērtējums; 
jānodrošina ar savu spriedumu tiesību pārkāpuma pārtraukšana; 
jānodrošina ar savu spriedumu cietušajam iepriekšējā stāvokļa atjaunošana (restitūcija), piemēram, zaudējumu atlīdzība; 
jānodrošina, ka tiek panākta prevencija (kā speciālā, tā arī vispārējā).

Taču ļoti bieži civiltiesiskajos strīdos saduras personu individuālās intereses, un reizē arī rodas vispārējo tiesību principu konkurence. Piemēram, jau pieminētajās goda un cieņas aizskāruma lietās. Personas neaizskaramības princips konkurē ar vārda brīvības un uzskatu paušanas principu. To, ka nav tik vienkārši noteikt taisnīgu risinājumu, pastāvot gan tiesību, gan principu konkurencei apliecina civillieta L.Strujēviča prasībā pret A/s “Diena” Skatīt Augstākās tiesas Senāta 13.02.2002. spriedumu lietā Nr. SKC – 102, publicēts, Latvijas Vēstnesis, Jurista vārds, 2002. 07.maijs Nr. 9 (242), kur konkurēja divas pamattiesības – vārda brīvība un personas neaizskaramība, t.i., vai žurnālistam bija tiesības izteikt savu, neglaimojošu vērtējumu (uzskatu) par ministra darbību saistībā ar maksāšanas līdzekļu maiņu attiecībā uz privatizēto valsts uzņēmumu.

Nav šaubu, ka Senātam nav jākļūst par vēl vienu apelācijas instanci. Taču, lai spriedums konkrētajā lietā būtu taisnīgs, sakarā ar CL 5.p. pareizu piemērošanu Senātam ir jāpārbauda, kādi tiesību principi tika piemēroti, vai bija jāpiemēro vēl kādi un vai zemākas instances tiesa tos piemēroja. Tāpat Senātam ir jāpārbauda, vai spriedumā ir norādīti argumenti taisnības apziņai, cik tie ir pamatoti un vai tie nav pretrunīgi.
Dažos gadījumos Senāts to jau ir darījis. Piemēram, Senāts 11.10.2000. spriedumā lietā Nr. SKC – 452, izskatot strīdu par piespiedu nomas maksas apmēru, norāda, ka izskatot šo lietu pēc taisnības un vispārējiem tiesību principiem, “konkrētā gadījumā pušu tiesiskajās attiecībās tas nozīmē nomas maksas apmēru noteikt tādu, kas atbilst normālām tiesiski ekonomiskām attiecībām un nomas maksas jēdziena izpratnei, lai zemes īpašnieks neiegūtu pilnu zemes vērtības samaksu relatīvi īsā laikā, pie tam nomniekam uzlabojot izmantojamo zemi” Latvija Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta spriedumi un lēmumi 2000. Latvijas tiesnešu mācību centrs, Rīga, 2001, 345.lpp.

Šāda Senāta prakse ir atzīstama par pareizu, jo tā ne tikai atbilst CL 5.p. būtībai un jēgai, bet arī veicina kvalitatīvāku tiesas spriešanu. Tā kā Senāts ir pēdējā instance, kurai ir jāpārbauda CL 5.p. piemērošanas pareizums, tad tam ir jāpārliecinās, ka apelācijas tiesas spriedums, izspriežot lietu pēc taisnības apziņas ir bijis taisnīgs.
Civiltiesiskās reakcijas (sankcijas) uzdevums ir ne tikai pārtraukt netaisnību, kas nodarīts ar tiesību pārkāpumu, bet arī novērst ar to nodarīto ļaunumu. Tiesai ir jānovērš ļaunums kopumā un pilnīgi. Zaudējumu atlīdzināšana ir tikai viens no līdzekļiem, bet ne vienīgais. V.Sinaiskis norāda, ka zaudējuma atlīdzināšana pati par sevi vien ne vienmēr novērš ļaunumu Sinaiskis V. Civiltiesības Latvijas vispārējo civīltiesību zinātniskā apstrādājumā. Vispārējie civiltiesību pamati (Prolegomena), Rīga : a/s “Valters un Rapa”, Rīga, 1935, 133.lpp.. Mēs nepamatoti sašaurinām ļaunuma kā tiesību aizskāruma negatīvo seku izpratni tikai līdz mantiskajam līmenim – zaudējumiem. Ļaunums ir netaisnība (wrong); pie tam ne tikai materiāla, bet arī personiska un morāla Turpat.. Šī netaisnība ir jānovērš pilnībā, un zaudējumu atlīdzība ir tikai viens no civiltiesiskiem līdzekļiem. Kompensācijas par nodarīto nemantisko kaitējumu noteikšanas uzdevums ir ne tikai dot cietušajam taisnīgu apmierinājumu, bet reizē arī atturēt gan aizskārēju, gan citus no līdzīga aizskāruma nodarīšanas. Nevar atzīt par taisnības apziņai atbilstošu tādu spriedumu, kas nenovērš nodarīto ļaunumu pilnībā.
Tāpat nav pieļaujama tādu spriedumu spēkā esamība, kas veicina netaisnību. Sprieduma formāla atbilstība likumam, un nevis reāla nodarītā kaitējuma un tā seku pilnīga novēršana, mazina ticību tiesiskai valstij un tiesas darbības atbilstību civiltiesību kā taisnības tiesību būtībai. Faktiski ar šādu spriedumu tiesa pārkāpj ar veselu virkni “augstāk līmeņa” normatīvo aktu garantēto tiesību uz efektīvu savu aizskarto tiesību un likumisko interešu Jānorāda, ka tiesas bieži aizmirst par personas likumisko interešu aizsardzību, lai gan CPL 1.p. to paredz. Likumiskās intereses ne vienmēr ir ierakstītas likumos, taču tādēļ tās nav nebūtiskas vai baudītu mazāku aizsardzību. aizsardzību taisnīgā tiesā. Šo tiesību garantē Satversmes 92.p., likuma “Par tiesu varu” 3.p.1.d., kā arī Latvijai saistošie starptautiskie akti - Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.p.1.d. un Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 8.p., kas paredz cietušajam tiesības uz iepriekšminēto tiesību efektīvu atjaunošanu kompetentā nacionālajā tiesā.

Ja Senāts nemainīs pastāvošo praksi, tad tiks nopietni apdraudētas personai Civilprocesa likuma 1.panta 1.daļā garantētās tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā. Šobrīd nepastāv šaubu par to, ka ir taisnīgi saņemt mantisku kompensāciju arī par nodarīto nemantisko kaitējumu.
Vērtējot mūsu tiesu praksi, der atcerēties stāstu par vienu dižciltīgo romieti, kas, ejot pa laukumu, devis katram pretim nākošajam pļauku (personisks apvainojums), bet viņa sulainis tur pat uz vietas samaksāja cietušajam likumā noteikto maksimālo naudas sodu. Nedodot adekvātu tiesisku apmierinājumu šajā gadījumā nozīmētu nevis ļaunuma iznīcināšanu, bet gan veicināšanu no tiesas puses. Šis piemērs liek mums aizdomāties par to, vai mūsu tiesu sistēma nepieļauj šāda veida kļūdu?

Patreiz tiesas vidusmēra noteiktās summas par nodarītā morālā kaitējuma kompensāciju faktiski rada vai pat veicina ļaunumu, jo tās nav adekvātas nodarījumam (ar ļoti retiem un strīdīgiem izņēmumiem). Līdz ar to netiek panākts likumā tieši nerakstītais, bet teorijā labi zināmais tiesas sprieduma mērķis – novērst ļaunumus. Tiesas piespriestās summas virza sabiedrību uz iespēju ļaunprātīgi atkārtot tiesību aizskārumu, ja par to ir jāmaksā no 100 līdz 250 latiem Skatīt Rīgas apgabaltiesas 2000.gada 2.oktobra spriedumu civillietā Nr. CA – 784 (tiesa piesprieda 100 Ls), Rīgas apgabaltiesas 2002.gada 17.aprīļa spriedumu civillietā Nr. CA – 1144/2 (tiesa piesprieda 500 Ls), Rīgas apgabaltiesas 2002.gada 12.jūnija spriedumu civillietā Nr. CA – 1077/2 (C27216099) (tiesa piesprieda 300 Ls), Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas 1996. gada 30. jūlija spriedumu lietā Nr. 2 - 3087/1 (tiesa piesprieda Ls 150) un Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 1993. gada 3.-6.septembra spriedumu lietā Nr. 2-980 (tiesa piesprieda Ls 375) u.c.. Tiesām būtu jāatceras, ka ļaunuma iznīcināšanā bez konkrēta indivīda ir ieinteresēta arī visa sabiedrība, jo civiltiesiskās attiecības nav tikai konkrētu personu attiecības. Savukārt šajā sakarā ir vērts atcerēties V.Sinaiska domu, ka sabiedrība nedrīkst palikt vienaldzīga pret taisnības likuma pārkāpumu Sinaiskis V. Civiltiesības Latvijas vispārējo civīltiesību zinātniskā apstrādājumā. Vispārējie civiltiesību pamati (Prolegomena), Rīga : a/s “Valters un Rapa”, Rīga, 1935, 135.lpp..

Šajā sakarā būtu vērts iepazīties ar citu valstu praksi. Piemēram, Austrijā tiek principā atzīta kompensācijas pakļaušana kontrolei kā apelācijas, tā arī kasācijas tiesā. Taču pats kompensācijas lielums (summa) parasti netiek atzīta par materiālo tiesību pārkāpumu, un līdz ar to nepakļaujas kasācijas tiesas pārbaudei Tort and Insurance Law, Vol. 2, Edited by the European Centre of Tort and Insurance Law, Springer-Verlag/Wien, 2001, p.13.. Taču pastāv izņēmumi, ja nosakot kompensāciju par sāpēm un ciešanām, ir pieļauta acīmredzama kļūda un tā pilnīgi novirzās no parastās Augstākās tiesas prakses vai apelācijas tiesa piespriež lielāku summu nekā Augstākā tiesa to vienreiz ir noteikusi, kasācijā ir pieļaujama kā izņēmums šīs summas pārvērtēšana Ibid. – p.13 – 14.. Šādas prakses pārņemšana Latvijas Senātā būtu ne tikai atzīstama, bet arī nepieciešama.

Kopsavilkums
Neskatoties uz izteiksmes lakonismu, CL 5.p. piemērošana prasa no tiesneša plašas zināšanas par taisnību un vispārējiem tiesību principiem, kā arī spēju tos norādīt kā pamatojumu spriedumā. It sevišķi tādēļ, ka tiesai CL 5.p. piemērošana likumā minētajos gadījumos ir pienākums, pat, ja prasītājs uz to nenorāda savā prasībā.
Tiesai ir jānorāda tiesību principi, kas tika piemēroti sprieduma pieņemšanā, kā arī argumenti, kuru dēļ tiesa uzskatīja, ka tieši tās taisītais nolēmums atbilda taisnības apziņai.
Senāts nav tīri kasācijas instance, bet gan vairāk revīzijas instance, kas dod tam gan plašākas tiesības, gan arī pienākumus, t.sk., veikt papildus tiesas sprieduma likumības pārbaudi arī daļā, par kuru nav iesniegta kasācijas sūdzība vai protests.
Senātam ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums, ja to pieprasa kasators veikt apelācijas tiesas spriedumu revīziju attiecībā uz CL 5.p. noteikto taisnības un vispārīgo tiesību principu piemērošanas pareizuma pārbaudi, lai sasniegtu likuma galveno mērķi. Šis mērķis ir taisnības noteikšana un netaisnības novēršana un nepieļaušana, un Senāts ir pēdējais sargs šī mērķa sasniegšanā.