Pārdevēja un pircēja attiecības komerciālā pirkuma līgumā

• Baltijas ziņu lapa
• Publikācijas

Pārdevēja un pircēja attiecības komerciālā pirkuma līgumā

Autore: Ginta Sniedzīte

Latvijas Vēstnesis, Jurista Vārds:  22.06.2004  Nr. 23/24 (328/329)Turpinot komerciālā pirkuma līguma analīzi, šajā rakstā iztirzātas pušu saistību, pušu tiesiskās aizsardzības līdzekļu un riska pārejas īpatnības komerciālajā pirkumā, salīdzinot tās ar Civillikumā (CL) regulēto pirkuma līgumu. Tiks aplūkoti un analizēti tikai tie noteikumi, kas paredz atšķirīgu regulējumu no CL regulētā pirkuma līguma un kas bija iestrādāti Komerclikuma projekta pirmajā lasījumā (turpmāk tekstā - Projekts). Iespējamajam jaunajam likumam par komercdarījumiem tieši šī projekta sadaļa varētu tikt ņemta par pamatu, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas konvencijas (turpmāk tekstā - Konvencija) par starptautiskajiem preču pirkuma un pārdevuma līgumiem, kuriem Latvija pievienojās 1997.gada 19.jūnijā.

Pušu saistības

Pārdevēja pienākums komerciālajā pirkuma līgumā ir nodot preci pircējam savā uzņēmumā. Attiecībā uz preces nodošanas vietu gadījumos, kad puses par to līgumā nav vienojušās, pārdevējam ir pienākums nodot preci pircēja rīcībā tajā vietā, kur līguma slēgšanas brīdī atradās pārdevēja uzņēmums. Preces nodošana pēc pārdevēja atrašanās vietas ir tieši komerctiesībām raksturīgs noteikums gadījumos, kad puses nav vienojušās par piegādi. Tāds noteikums iestrādāts gan Konvencijas 31.pantā, gan Projektā. No Konvencijas 31.panta konteksta izriet, ka preču piegādes pienākums uz noteiktu vietu ir izņēmums,¹ par ko pusēm īpaši jāvienojas. Norma par preču nodošanu pēc pārdevēja atrašanās vietas precīzi atbilst komerctiesiskajai praksei un kā tāda ietverama nacionālajā komerctiesiskajā regulējumā.
Pārdevēja pienākums ir piegādāt preci, kura pēc daudzuma, kvalitātes, veida un iepakojuma atbilst līguma nosacījumiem. Līdz ar to pircēja pienākums paziņot par jebkuru neatbilstību attiecas ne tikai uz preces kvalitāti, bet arī uz daudzumu un veidu,² ja tas atšķiras no līgumā noteiktā.
Iespējamo strīdu izšķiršanas atvieglošanai un savstarpējās komerctiesiskās prakses skaidrībai nozīmīgs ir uzskaitījums, kas ietverts Konvencijas 35.2. un Projekta 543.2. pantā, proti, attiecībā uz preces kvalitāti un atbilstību līguma noteikumiem uzskaitīti vairāki speciāli gadījumi, kad prece uzskatāma par neatbilstošu:
- ja tā nav derīga mērķiem, kuriem tāda paša apraksta prece parasti tiek izmantota;
- ja tā nav derīga jebkuram konkrētam mērķim, par kuru pārdevējam tieši vai netieši tika paziņots, līgumu slēdzot, izņemot, ja no apstākļiem izriet, ka pircējs nepaļāvās vai arī viņam nebija saprātīgi paļauties uz pārdevēja kompetenci un spriedumiem;
- ja tā nesatur tās preces īpašības, kuru pārdevējs nodevis pircējam kā paraugu vai modeli;
- ja tā nav iepakota tādām precēm pieņemtā veidā, bet, ja tāda nav, - veidā, kāds nepieciešams šīs preces saglabāšanai un aizsargāšanai.
Minētais ir kvalitatīvo trūkumu uzskaitījums, bet kvantitatīvie trūkumi preču piegādē arī ir pamats paziņojumam no pircēja puses. Kopumā šāds uzskaitījums, no vienas puses, var kalpot kā palīgs pircējam, lai noteiktu tos gadījumus, kad prasīt atbildību no pārdevēja, tomēr, no otras puses, tas nevar būt pilnīgs, bet tikai dažu "preces neatbilstības" izpausmes gadījumu uzskaitījums. Neatkarīgi no tā, vai aplūko CL terminu "pienācīgs izpildījums" vai komerctiesībās tiek ieviests preces atbilstības jēdziens, tie abi ir ģenerālklauzulas, kuru izpratne var subjektīvi atšķirties. Tādēļ zināmu vadlīniju došana speciālajā likumā to vienveidīgai un taisnīgai piepildīšanai ar saturu var ievērojami palīdzēt.
Vispārējie CL noteikumi par atsavinātāja atbildību par attiesājumu un lietas trūkumiem un īpašībām ir attiecināmi uz komerciālā pirkuma līguma pusēm, tomēr šādai atbildībai par priekšnoteikumu tiek izvirzīts pircēja tūlītējs vai saprātīga termiņa paziņojums. Pārdevējs bez tam ir atbildīgs arī tad, ja Pircējam ir pamatots attaisnojums paziņojuma neveikšanai.
Salīdzinot ar CL, komerciālais regulējums ir "bargāks" jautājumā par pārdevēja atbildību par lietas trūkumiem. Konvencijā šis jautājums regulēts sīkāk un nedaudz citādi kā CL. Proti, noteikts, ka pārdevējs atbild par jebkuru preces neatbilstību, kura pastāv brīdī, kad risks pāriet pircējam, pat ja šī neatbilstība kļūst acīmredzama tikai vēlāk. Pārdevējs tāpat atbild par jebkuru preces neatbilstību, kura rodas pēc riska pārejas brīža un ir sekas viņa rīcībai, ar kuru viņš pārkāpis jebkuru savu saistību, ieskaitot jebkuru garantijas pārkāpumu, ka tā vai cita perioda laikā prece būs derīga parastiem mērķiem vai arī kādam konkrētam mērķim vai arī saglabās noteiktās īpašības un kvalitāti. Tātad komerctiesiskajās attiecībās pārdevējs atbild arī par tādiem preces trūkumiem, kas rodas pēc līguma noslēgšanas, ja tie radušies viņa rīcības rezultātā, kamēr vispārējās civiltiesiskajās attiecībās tikai par tiem, kas eksistējuši līguma noslēgšanas brīdī.

Izvērtējot pārdevēja atbildību par preces trūkumiem, Latgales apgabaltiesa precīzi ir piemērojusi CL normas iespējami komerctiesiskam pirkumam savā 2000.gada 19.janvāra spriedumā lietā Nr. 2-21/A. A/s "L" pārdeva z/s "P" jaunlopus. Pircējs termiņā nesamaksāja daļu pirkuma maksas, līdz ar to pārdevējs a/s "L" cēla tiesā prasību par parāda piedziņu. Lietas izskatīšanas gaitā atklājās, ka daļa no nopirktajiem jaunlopiem izrādījušies slimi un vēlāk miruši. Saskaņā ar CL 1612.pantu atsavinātājs atbild ne vien par atsavinātās lietas trūkumiem, ko viņš zinājis un nav uzrādījis, bet arī par viņam nezināmiem apslēptiem trūkumiem. Savukārt 1623.pants nosaka, ka atsavinātājam jāatdod par lietu saņemtā maksa līdz ar procentiem. Līdz ar to tiesa secināja, ka par trīs mirušajiem jaunlopiem cenas parāda summa samazināma.⁴ Ja šāds gadījums tiktu iztiesāts kā komerciāls strīds atbilstoši plānotajam komerctiesiskajam regulējumam, preču (šajā gadījumā - jaunlopu) daļa, kas izrādījās nekvalitatīva, tiktu atzīta par līgumam neatbilstošu saskaņā ar noteikumu par preces neatbilstību mērķim, kādam parasti šādas preces tiek izmantotas. Lai gan šāda neatbilstība radusies pēc riska pārejas momenta, pārdevējs ir atbildīgs, jo neatbilstība radusies viņa rīcības rezultātā. Šajā gadījumā jēdziens "pārdevēja rīcība" tulkojams iespējami plaši, ietverot arī bezdarbību. Tomēr, kā jau minēts, pārdevēja atbildība ir atkarīga no pircēja paziņojuma. No lietas apstākļiem redzams, ka pārdevējam līdz pat tiesas dienai nav paziņots par preces neatbilstību, kas nebūt nevar tikt atzīts par saprātīgu termiņu. Līdz ar to gadījumā, ja šāds kāzuss tiktu risināts atbilstoši komerctiesībām, iespējams risinājums, ka pārdevējs neatbildētu par lietas trūkumiem atšķirībā no tā, kā tas ir saskaņā ar CL.
Papildus minētajiem pienākumiem pārdevējam pircēja nokavējuma gadījumā ir pienākums nodrošināt preču uzglabāšanu publiskā noliktavā vai jebkurā citā drošā veidā. Vācijas komerctiesībās turklāt šāda glabāšana veicama uz pircēja rēķina.⁵ Pircējam tātad ne tikai saglabājas cenas samaksas saistība, bet arī uzglabāšanas izdevumu apmaksas pienākums.
Iepriekš brīdinot pircēju, pārdevējam ir tiesības pārdot preci atklātā izsolē vai ar speciāli tam pilnvarota licencēta māklera palīdzību brīvajā tirgū, bet, ja preces ir ātri bojājošās, iepriekšējs brīdinājums nav nepieciešams.⁶ Doktrīnā šis tiesību institūts tiek dēvēts par pašpalīdzības pirkumu jeb substitūtdarījumu, kas neatkarīgi no tiesīgā subjekta tiek veikts uz vainojamā (otra) subjekta rēķina. Turklāt Projektā paredzētas aizskartās puses brīvas izvēles tiesības pārdot preci jebkādā veidā, ne tikai izsolē, ja vien preci pārdod par saprātīgu cenu un pēc iespējas iepriekš brīdinot otru pusi. Pie substitūtpirkuma pircējam atkrīt saistība maksāt pielīgto pirkuma cenu, taču paliek pienākums segt substitūtpirkuma izmaksas, kā arī cenu starpību. Tādējādi komerctiesības dod pārdevējam lielāku izvēles brīvību un iespēju izlemt, vai konkrētajā gadījumā viņam ir izdevīgāk preci nodot glabājumā vai pārdot pašpalīdzības ceļā⁷.
Pircēja pienākumiem komerciālā pirkuma līgumā liela nozīme ir preču pārbaudei, ko veic pircējs pie preces saņemšanas vai saprātīgā termiņā pēc tās saņemšanas. CL preču pārbaudes pienākums pircējam var būt uzlikts pēc pušu vienošanās pirkuma blakus līgumā, kas ir pirkums ar atliekošu nosacījumu. Pārējos gadījumos komerciālajā pirkuma līgumā pircējs zaudē atlīdzības prasību par preces trūkumiem, ja viņš par tiem zinājis un tomēr preci pieņēmis bez ierunas, t.i., nav ievērojis parasto uzmanību.⁸ Savukārt CL neprasa, lai pircējs izdarītu sevišķu aizrādījumu, paziņojumu par lietas trūkumiem, lai paturētu sev tiesības prasīt atlīdzību. Komerctiesībās, nepareiza piegāde ir akcepts (pārdevēja piekrišana pircēja sākotnēji izteiktai ofertei) un vienlaicīgi arī līguma pārkāpums⁹, kas dod tiesības pircējam prasīt zaudējumu atlīdzību.
Komerciālajā pirkuma līgumā pārbaude un paziņošana ir pircēja pienākums, no kā padarīta atkarīga tā tālākā tiesību aizsardzība. Paziņošanas jeb aizrādīšanas (pēc pārbaudes rezultātiem) pienākums var attiekties kā uz piegādi ar kvantitatīviem vai kvalitatīviem trūkumiem, tā arī uz nepareizu piegādi.¹⁰ Vācijas komerclikums nosaka, ka pircējam prece jāpārbauda attiecīgajā komercdarbības jomā praktizētā kārtībā nekavējoties pēc saņemšanas un, ja atklājas trūkumi, nekavējoties par to jāziņo pārdevējam.¹¹ Ja pircējs to nedara, uzskatāms, ka preces kvalitāte un atbilstība ir apstiprināta, ja vien precei nav kāds trūkums, kas apskates laikā nebija redzams. Par trūkumiem, kas atklājas vēlāk, tāpat jāziņo nekavējoties un neziņošanas sekas ir ekvivalentas¹², savukārt savlaicīga paziņošana saglabā pircējam viņa tiesības.
Attiecībā uz paziņojuma saprātīgu termiņu, piemēram, Vācijas apelācijas tiesa savā 1997.gada 25.jūnija spriedumā¹³ norādījusi, ka 24 dienas pēc rūpnieciskai apstrādei paredzētu preču saņemšanas nav saprātīgs termiņš. Tiesa noraidīja prasību, norādot, ka precēm, kurām nav īss derīguma termiņš, saprātīgs termiņš pircējam pārbaudes veikšanai būtu 3 līdz 4 dienas. Tiesas laikā veiktā pārbaude parādīja, ka gadījumā, ja pircējs sāktu konkrēto preču pārbaudi 3-4 dienu laikā pēc piegādes, defekti būtu atklāti 7 dienu laikā. Attiecībā uz ilgtermiņa derīguma precēm pircējam ir jāpaziņo pārdevējam par neatbilstību 8 dienu laikā no brīža, kad viņam šo neatbilstību vajadzēja atklāt. Tā kā šajā gadījumā paziņojums bija izdarīts pēc saprātīga termiņa beigām, tad pircējs ir zaudējis tiesības paļauties uz preces neatbilstību un attiecīgu pārdevēja atbildību, jo paziņojuma neesamība nav attaisnota. Spānijas Navarras provinces apelācijas tiesa 2000.gada 27.marta spriedumā¹⁴ līdzīgi pamatoja pircēja prasības noraidīšanu, jo pircējs pusgada laikā nebija paziņojis pārdevējam par atklātajiem defektiem piegādātajā tehnikā. Arī viena mēneša termiņš pircēja paziņojumam par pārtikas produktu iepakojuma neatbilstību nav uztverams kā saprātīgs laiks paziņojuma sniegšanai - tā kādā citā lietā¹⁵ noteikusi Vācijas augstākā tiesa.
Atkarībā no paziņojuma izdarīšanas sekas pircējam katrā konkrētajā gadījumā ir šādas:
1) Pie kvalitatīviem trūkumiem - ja paziņojums ir izdarīts, pircējam ir visas preces trūkumu atlīdzības prasības;
2) Pie kvantitatīviem trūkumiem - ja paziņojums ir izdarīts, pircējam ir actio quanti minoris (pirkuma cenas samazināšanas prasība¹⁶) un actio redhibitoria (līguma atcēluma prasība¹⁷) tiesības, savukārt, ja paziņojuma nav bijis, pircējam ir pienākums maksāt par faktiski piegādāto, un viņš zaudē tiesības prasīt vairāk vai atteikties no pārāk daudz piegādātā;
3) Ja notikusi nepareiza piegāde un paziņojums nav veikts, sekas ir tādas pat, kā kad līgums būtu noslēgts, proti, pircējam ir jāmaksā noteiktā cena.¹⁸
Attiecībā uz preču pārbaudes un paziņošanas pienākumu Konvencijā nekādi izņēmumi nav noteikti, kamēr Vācijas komerclikums paredz, ka šis pienākums pircējam ir tikai tad, ja abas komerciālā pirkuma līguma puses ir komersanti. Pārējos gadījumos jāvadās no BGB noteikumiem. Līdzīga prakse bija pazīstama arī agrākajā Latvijas tirdzniecības tiesību doktrīnā. Taču, ja patērētāju tiesības jebkurā līgumā aizsargā patērētāju tiesību aizsardzības normas un patērētāju līgumi nav komerciāli pirkuma līgumi, tad komerciālā pirkuma līguma puses loģiski ir pakļaujamas pretējam - mazāk aizsargājošam, bet komerciālajām prasībām atbilstošākam regulējumam. Komersantam ir jāspēj lietpratīgi novērtēt komercdarbības saimnieciskos un juridiskos riskus, kā arī ātri reaģēt dažādās ar līguma izpildi saistītās situācijās.¹⁹ Papildus ņemot vērā pircēja ieinteresētību un turpmākas tiesību aizsardzības iespējamību atkarībā no paziņojuma, minētā diferenciācija vērtējama kā nevajadzīga un komerctiesību būtībai neatbilstoša.
Pircēja pamatpienākums ir pirkuma cenas samaksa. Gadījumos, kad puses nav vienojušās par konkrētu cenu, tā nosakāma līdzīgi kā vispārējā civiltiesiskajā pirkuma līgumā, ievērojot šādu papildu noteikumu: ja cena noteikta atkarībā no preces svara, tad šaubu gadījumā tā tiek aprēķināta pēc neto svara (Projekta 563.pants), respektīvi par taru pircējs nemaksā.²⁰ Vācijas komerctiesību praksē pieņemts, ka pirkuma cena neietver pievienotās vērtības nodokli²¹, bet Latvijā šajā ziņā vienotas prakses nav, un jautājums par PVN katrā konkrētā gadījumā izšķirams pēc pušu vienošanās. No iepriekšminētā pircēja pienākuma veikt preču pārbaudi izriet, ka pircējs var nemaksāt pirkuma cenu līdz tam laikam, kamēr viņam nav radusies iespēja apskatīt preci. Ja preces nodošana ietver arī pārdevēja piegādi, klusēšanas gadījumā piegādes izmaksas tiek iekļautas pirkuma cenā. Līdzīgi Dānijā gadījumos, kad puses līgumā nav vienojušās citādāk, piegādes izdevumus apmaksā pārdevējs²².
Līdzīgi kā pārdevējam arī pircējam, ja tas atsakās pieņemt preci, kas viņam piegādāta, jānodrošina preces pienācīga uzglabāšana (arī citas personas noliktavā par saprātīgu cenu). Tamlīdzīgs uzskats bija pazīstams jau Latvijas 30.gadu komerctiesību doktrīnā. Vācijas komerctiesībās, savukārt, šajā jautājumā ir izvirzīti vēl divi noteikumi. Pirmkārt, abām komerciālā pirkuma līguma pusēm ir jābūt komersantiem²³. Otrkārt, situācijās, kad preces ātri bojājas un to uzglabāšana var radīt zudumu risku, pircējam paredzētas tiesības tās pārdot atklātā izsolē.²⁴ Projektā, savukārt, vispār netiek paredzēts atšķirīgs regulējums gadījumiem, kad tikai viena līgumslēdzēja puse ir komersants, kas pēc būtības visus komerciālos pirkumus pakļauj vienveidīgam regulējumam, bet tajā pašā laikā mazāk aizsargā nekomersantu.
Projektā pircējam ir dotas tiesības jebkādā veidā preci pārdot, turklāt ieturot no iegūtajiem līdzekļiem savus izdevumus, tādējādi dodot plašākas rīcības iespējas aizskartajai pusei veicot substitūtpirkumu.

Pušu tiesiskās aizsardzības līdzekļu īpatnības

Tiesiskās aizsardzības līdzekļi Konvencijā un arī Projektā ir dalīti divās grupās atkarībā no subjekta. Tiesiskās aizsardzības līdzekļu uzskaitījums, grupējot tos pēc tiesīgā subjekta pazīmes, ir parocīgs tajos gadījumos, kad vēlams atšķirīgu subjektu tiesību regulējums.²⁵ Tomēr pastāv arī vairāki aizsardzības līdzekļi, kas vienlīdzīgi noteikti gan pircējam, gan pārdevējam.

Projektā no Konvencijas pārņemti divi pašaizsardzības līdzekļi, kas praksē varētu radīt daudzas neskaidrības to piemērošanā. Pirmais ir komerciālā pirkuma līguma izpildes apturēšana paredzama pārkāpuma dēļ, kad puse var apturēt savu saistību izpildi, ja pēc līguma noslēgšanas kļūst redzams, ka otra puse neizpildīs ievērojamu daļu no savām saistībām tādēļ, ka (1) tā nespēj izpildīt saistības vai (2) nespēj maksāt, vai (3) puses rīcības rezultātā, sagatavojot vai realizējot līguma izpildi. Otrs ir vienpusēja atkāpšanās no līguma paredzama pārkāpuma dēļ. Ja pirms noteiktā līguma izpildes datuma kļūst skaidrs, ka viena puse izdarīs būtisku līguma pārkāpumu, otra puse var paziņot par atkāpšanos no līguma.²⁶ Jau pirmskara Latvijas tirdzniecības tiesību doktrīnā bija pazīstami vairāki citi no vispārējām civiltiesībām atšķirīgi instrumenti, kas šobrīd iekļauti arī Konvencijā un Vācijas komerclikumā. Ja viena puse pieļauj nokavējumu, otra var prasīt zaudējumu atlīdzību līguma izpildes vietā, bet līguma izpildi tā var prasīt tikai, ja, iestājoties nokavējumam, ir otrai pusei tieši pieprasījusi līguma izpildi.²⁷ Kā zināms, arī vispārējās civiltiesībās nokavējums pats par sevi neatceļ līgumu. Saistība ne tikai paliek spēkā, bet arī uzliek pienākumu pusei atlīdzināt visus zaudējumus. Šī pēdējā noteikuma piemērošanu komerctiesību normas neietekmē. Tomēr atšķirībā no CL noteikumiem, kad komerciālā pirkuma līguma puse atkāpjas no līguma otras puses nokavējuma dēļ, tai nav jāpierāda, kādēļ tā vairs nav ieinteresēta līguma izpildē.²⁸ Gan komerctiesiskās aprites veicināšanas, gan strīdu operatīvas atrisināšanas un pierādīšanas atvieglošanas nolūkā šādu noteikumu ieteicams iekļaut komercdarījumu likumā.
Ceļot zaudējumu atlīdzības prasību līguma neizpildes dēļ, kur tas iespējams, puse var prasīt cenu starpības samaksu.²⁹ Ja puse ir tiesiski vienpusēji atkāpusies no līguma, tā var arī piedzīt starpību starp līguma cenu un cenu pēc substitūtdarījuma (jeb t.s. pašpalīdzības³⁰). Komerctiesībām tālāk attīstoties, izveidojies arī noteikums, ka līdzīgas tiesības pusei ir arī gadījumā, kad substitūtpirkums nav veikts, tomēr eksistē pierādāma cenu starpība starp līgumcenu un pašreizējo (līguma izbeigšanas brīža) cenu, respektīvi, neveicot substitūtdarījumu, tiesīgajai pusei ir tiesības no otras puses piedzīt cenu starpību.³¹
Substitūtpirkumam Konvencija neuzliek nekādas papildu prasības, kamēr gan Vācijas komerclikuma normās, gan agrāko gadu Latvijas paražās un tiesu praksē noteikts, ka substitūtpirkumam jānotiek ar licencēta māklera vai publiskas izsoles palīdzību.³² CL 2037.pants pārdevējam nosaka tiesību lietu pārdot izsolē uz pircēja rēķina, taču pārdevējam nav tiesību uz cenu starpību. Vācijas normām līdzīgu noteikumu nepieciešams ieviest arī Latvijas komerctiesībās, lai maksimāli tuvu tirgus cenai būtu iespējams noteikt substitūtpirkuma cenu un izslēgtu puses iespējamo negodprātību, kā arī preces pārdošanu tiesas ceļā.
Pircēja tiesiskās aizsardzības līdzekļi. Ja pārdevējs nepilda kādu no savām saistībām, pircējs var realizēt likumā noteiktās (tālāk minētās) tiesības savai aizsardzībai un vienlaikus prasīt arī zaudējumu atlīdzību. Šie abi instrumenti piemērojami kumulatīvi.
Pārdevējs atbild visos gadījumos, kad prece ir neatbilstoša līguma noteikumiem līdz riska pārejas brīdim vai kļūst tāda pēc tam pārdevēja rīcības rezultātā. Gadījumā, ja piegādātās preces ir ar trūkumiem vai piegādātas citas preces, ne tās, kas pasūtītas (nepienācīgā kārtā veikts izpildījums), un, ja pircējs ir izpildījis visus priekšnoteikumus savu tiesību aizsardzībai, pircējam papildus CL noteiktajām tiesībām prasīt līguma atcelšanu vai preces cenas samazinājumu vienmēr ir tiesības prasīt saistību izpildi natūrā, ja vien viņš pats to nepadara neiespējamu, lietojot tiesiskās aizsardzības līdzekli.³³ Pēc izvēles pircējam ir tiesības prasīt preču apmaiņu pret kvalitatīvām vai izlabošanu, ja tas saprātīgi iespējams. Šāda prasība iekļaujama paziņojumā. Pircējam ir tiesības pašam, bet uz pārdevēja rēķina novērst preces trūkumus; tiesības noteikt līguma pagarinājumu, lai pārdevējs varētu izpildīt savas saistības pienācīgā kārtā; noteiktos gadījumos tiesības paziņot par vienpusēju atkāpšanos no līguma.³⁴ Vispār pircēja tiesiskās aizsardzības līdzekļu un ekonomisko interešu realizācija iespējama vienīgi pie pircēja paziņojuma, ja tas nosūtīts, izpildot visas likuma prasības, jo īpaši attiecībā uz nosūtīšanas laiku. Pircējam ir jāsamierinās ar to, ka viņam šajā gadījumā ir mazāk tiesību nekā paredzēts vispārējos civiltiesību noteikumos.³⁵ Pircējs ir mazāk aizsargāts, tomēr pusēm vienmēr ir iespēja atsevišķi vienoties.
Tomēr atrodami arī noteikumi, kas atvieglo pircēja tiesisko stāvokli. Ja ir tiesisks pamats, pircējam ir tiesība atkāpties no līguma arī gadījumos, kad nav iespējama restitūcija, piemēram, kad prece vai preces daļa kļuvusi nelietojama vai sabojājusies pircēja veiktās apskates rezultātā (Konvencijas 82.(2).b punkts). Šajā gadījumā nav nepieciešama pārdevēja vaina pie preču bojājuma vai bojāšanās, kā tas ir neatbilstošas preces piegādes gadījumā, kad neatbilstība atklājas vēlāk. Vācijas Federālā Augstākā tiesa³⁶ šo normu interpretējusi, secinot, ka tā piemērojama arī gadījumos, kad pircēja veiktas preces apstrādes rezultātā preces vērtība ir pieaugusi, nevis samazinājusies.
Atsevišķi aplūkojama situācija, kad pircējs nav veicis paziņojumu par preču trūkumiem piegādē pamatota attaisnojuma dēļ. Šajā gadījumā pircējam ir tiesības vienīgi prasīt samazināt cenu vai atlīdzināt zaudējumus, izņemot sagaidāmās peļņas atrāvumu, proti, šie divi līdzekļi kļūst alternatīvi un viens otru izslēdzoši.
Iepriekšminētais attiecas uz gadījumiem, kad pircējam jāaizsargā savas intereses preču ar trūkumiem piegādes dēļ. Savukārt gadījumos, kad pārdevējs pieļāvis nokavējumu, komerctiesībās pircējam ir noteiktas citas iespējas, kas jau tika aplūkotas raksta daļā par abām pusēm vienādajiem noteikumiem.
Pārdevēja tiesiskās aizsardzības līdzekļi. Pircēja nokavējuma gadījumā komerctiesības dod pārdevējam plašākas tiesības, nekā tās ir atzītas vispārējās civiltiesībās.³⁷ Gadījumos, kad pircējs pieļāvis būtisku līguma pārkāpumu, pārdevējam ir tiesības paziņot par atkāpšanos no līguma, tā izbeigšanu.³⁸ Savukārt specifikācijas pirkuma gadījumā, ja pircējs noteiktajā termiņā neveic paredzēto specifikāciju, pārdevējam ir tiesības veikt specifikāciju pašam. Līdzīgi kā Vācijas komerclikumā, arī Projektā paredzēts noteikt, ka šādā gadījumā pārdevējam par savas specifikācijas veikšanu jāinformē pircējs un turklāt jānosaka saprātīgs termiņš, kurā pircējs var noformēt citu specifikāciju. Ja pēc pārdevēja paziņojuma saņemšanas pircējs to neizdara jaunajā termiņā, pārdevēja noformētā specifikācija kļūst obligāta.³⁹ Līdzīgi pašpalīdzības darījumam šis ir efektīvs līdzeklis kā aizsargāt savas tiesības, nodrošinot komercdarbības dinamiku un uzturot spēkā darījumu.

Riska pāreja

Saskaņā ar vispārējām civiltiesībām pirkuma līgumā risks par preces nejaušu bojāeju pāriet pircējam ar līguma noslēgšanas brīdi, izņemot likumā uzskaitītos 6 gadījumus, kad risks pāriet uz pircēju vēlāk noteiktā momentā. Pie tam risks par nejaušu bojāeju pāriet uz vainīgo pusi tās nokavējuma gadījumā līdz ar nokavējuma iestāšanās brīdi.
Tiesību doktrīnā ir pazīstami trīs galvenie momenti, kuros var notikt riska pāreja pirkuma līgumā:
- ar līguma noslēgšanas brīdi;
- ar īpašuma tiesību pārejas brīdi;
- ar preces nodošanas brīdi no pārdevēja pircējam/valdījuma iegūšanas brīdi.
Riska pāreja ar līguma noslēgšanas brīdi (periculum est emptoris). Riska pāreja ar līguma noslēgšanas brīdi raksturīga romiešu tiesību sistēmai. Justiniāna kodekss noteica, ka risks pāriet uz pircēju ar līguma noslēgšanas brīdi, pat ja pircējam prece vēl nav nodota.⁴⁰ Šis princips iestrādāts Latvijas CL attiecībā uz pirkuma līgumiem, tāpat tas darbojas Dānijā, Spānijā, Šveicē. Arguments par labu šā principa piemērošanai arī komerciālā pirkuma līgumā varētu būt tas, ka šāda agra riska pāreja ir sava veida stimuls pircējam pēc iespējas ātrāk saņemt preci, tādējādi atbrīvojot pārdevēja noliktavu, veikalu vai citu novietni. Tas saīsinātu darījuma izpildei patērēto laiku un veicinātu komerctiesisko apriti. Tomēr šis arguments var tikt ņemts vērā tikai gadījumos, ja prece jau ir pārdevēja īpašumā un ir "uz vietas", tātad visai nelielai daļai līgumu.
Riska pāreja ar īpašuma tiesību pārejas brīdi (res perit domino). Šis arī ir romiešu tiesību izcelsmes princips, ko 17.gs. attīstīja Grocijs un Pufendorfs.⁴¹ Saskaņā ar res perit domino principu risku par preces nejaušu bojāeju vai bojāšanos nes īpašnieks. Līdz ar to ar īpašuma tiesību pārejas brīdi notiek arī riska pāreja. Šis princips darbojas Francijā, Itālijā, Lielbritānijā. Tā kā pēdējās sistēmās īpašuma tiesību pāreja lielā daļā ir saistīta ar līguma noslēgšanas brīdi, tad praktiskajā izpausmē tas maz atšķiras no riska pārejas momenta līguma noslēgšanas brīdī.
Riska pāreja ar preces nodošanas brīdi galvenokārt ir raksturīga anglo sakšu tiesību sistēmas valstīm, tomēr arī Dānijas un Vācijas civilkodeksi (446.paragrāfs) nosaka riska pārejas momentu ar preces nodošanu. Šāds risinājums jāatzīst par visloģiskāko, jo persona, kura valda lietu, vislabāk var veikt preventīvos pasākumus lietas saglabāšanai. Ieviešot šo principu, rodas papildu jautājums, kurā brīdī notiek riska pāreja, ja līguma izpilde ir saistīta ar preču piegādi. Proti, prece nenonāk tieši no pārdevēja valdījuma pircēja valdījumā, bet ir iesaistīta trešā puse - pārvadātājs. Konvencija paredz, ka tādos gadījumos risks pāriet uz pircēju ar brīdi, kad pārdevējs nodevis preces pirmajam pārvadātājam. Nacionālajā likumdošanā šādas sistēmas ieviešana nebūtu atbalstāma. Pirmkārt, Konvencijas 67.pants tiek interpretēts tā, ka vietējam, nacionāla mēroga pārvadātājam nevar būt ietekme uz riska pāreju pircējam.⁴² Otrkārt, vietēja līmeņa līgumos visbiežāk preču pārvadāšanu nodrošina viens no līdzējiem, par ko puses vienojas līgumā. Pārvadātājs kā trešā puse tiek iesaistīts reti, tādos gadījumos vienai no pirkuma līguma pusēm slēdzot līgumu ar pārvadātāju.
Konvencija balstās uz pēdējo koncepciju, vienlaikus neatkāpjoties no tiem izņēmumiem riska pārejas momentā, kas noteikti CL. Riska pāreju saistīt ar preču nodošanas brīdi būtu ieteicams arī Latvijas komerctiesiskajā regulējumā. Pirmkārt, tas vairāk aizsargātu pircēja intereses. Otrkārt, noteikums, ka risku nes tas, kura valdījumā ir prece un kuram ir iespēja to pasargāt, vairāk atbilst taisnīguma principam. Turklāt jāņem vērā arī ārvalstu pieredze, t.i., Dānijas un īpaši Vācijas normas, kuras lielā mērā ir ietekmējušas Latvijas civiltiesību saturu. Tāpēc komerciālajā pirkuma līgumā riska pāreja pircējam nosakāma ar preču nodošanas brīdi, atkāpjoties no CL regulējuma.

¹ Hoffmann B. von, Passing of Risk in International Sales of Goods//Petar Sarcevic & Paul Volken eds., International Sale of Goods: Dubrovnik Lectures, Oceana (1986), Ch. 8, 265-303., http://cisgw3. law.pace.edu/cisg/biblio/vonhoffmann.html#ii3, (aplūkots 15.12.03.)
² Enderlein F. Rights and Obligations of the Seller under the UN Convention on Contracts for the International Sale of Goods// Petar Sarcevic & Paul Volken eds., International Sale of Goods: Dubrovnik Lectures, Oceana (1996), Ch. 5, 133-201., http://cisgw3.law.pace.edu/cisg /biblio/enderlein1.html#if, (aplūkots 10.02.04.)
³ Text of Secretariat's Commentary at article 35 of the CISG, http://cisgw3.law.pace.edu/cisg/text/
secomm/secomm-35.html, (aplūkots 28.12.03.)
⁴ Latvijas Republikas apelācijas instances nolēmumu apkopojums civillietās 1999.-2000.g., Rīga:Tiesu namu aģentūra, 2001., 161.-163.lpp.
⁵ Kinsella N.St. Comeaux Paul E. Digest of Commercial Laws of the World. German Commercial Code, New York: Oceana Publications, Inc., 2000, p.137.
⁶ Kinsella N.St. Comeaux Paul E. Digest of Commercial Laws of the World. German Commercial Code, New York: Oceana Publications, Inc., 2000, p.137.
⁷ Balodis K. Ieteicamais komercdarījumu regulējums Komerclikumā. Likums un tiesības, 2004, 6.sēj., nr.2 (54), 40.lpp.
⁸ Lēbers A. Tirdzniecības tiesību pārskats, Rīga:Valters un Rapa, 1927, 206.lpp.
⁹ Klayman E.I., Bagby J.W., Ellis N.S., Irwin's Business Law - concepts, analysis, perspectives. USA: Irwin, 1994., 354.-394.p.
¹⁰ Grīnbergs J. Piezīmes sakarā ar Latvijas tirdzniecības tiesību problēmām. Jurists, Rīga, 1936, Nr.73/74, 57.lpp.
¹¹ Kinsella N.St. Comeaux Paul E. Digest of Commercial Laws of the World. German Commercial Code, New York: Oceana Publications, Inc., 2000, p.138.
¹² Kinsella N.St. Comeaux Paul E. Digest of Commercial Laws of the World. German Commercial Code, New York: Oceana Publications, Inc., 2000, p.139.
¹³ Germany 25 June 1997 Appellate Court Karlsruhe, http://cisgw3.law.pace.edu/cases/ 970625g1.html, (aplūkots 12.01.04.)
¹⁴ Spain 27 March 2000 Appellate Court Navarra, http://cisgw3.law.pace.edu/cases/000327s4.html, (aplūkots 10.02.04.)
¹⁵ Germany 8 March 1995 Supreme Court, http://cisgw3.law.pace.edu/cases/950308g3.html, (aplūkots 29.11.03.)
¹⁶ William Smith, D.C.L., LL.D.: A Dictionary of Greek and Roman Antiquities John Murray, London, 1875, http://www.ukans.edu/history/index/europe/ancient_rome/E/Roman/Texts/ secondary/SMIGRA %2A/Quanti_Minoris.html, (aplūkots 19.11.03.)
¹⁷ Garner A. Bryan Black's Law dictionary Minn.: St.Paul, 1999
¹⁸ Grīnbergs J. Piezīmes sakarā ar Latvijas tirdzniecības tiesību problēmām. Jurists, Rīga, 1936, Nr.73/74, 58.lpp.
¹⁹ Balodis K. Ieteicamais komercdarījumu regulējums Komerclikumā. Likums un tiesības, 2004, 6.sēj., nr.2 (54), 34.lpp.
²⁰ Kinsella N.St., Comeaux P. E. Digest of Commercial Laws of the World. German Commercial Code, New York: Oceana Publications, Inc., 2000, p.139.
²¹ Lester N. Digest of Commercial Laws of the World. Forms of Commercial agreements, NewYork: Oceana Publications.Inc., 1984, p.103.
²² Iversen B., Norgaard J., Wegener M. & Niels Orgard Danish Business Law, Denmark:Jurist-og Okonomforbundets Forlag, 1998, p.164
²³ Kinsella N.St., Comeaux P.E. Digest of Commercial Laws of the World. German Commercial Code, New York: Oceana Publications, Inc., 2000, p.139.
²⁴ Kinsella N.St., Comeaux P.E. Digest of Commercial Laws of the World. German Commercial Code, New York: Oceana Publications, Inc., 2000, p.139
²⁵ Torgāns K. Saistību izpildes nodrošinājuma un kreditora aizsardzības līdzekļi. Saistību izpildes juridiskais nodrošinājums: LU Zinātniskie raksti. Prof. K.Torgāna redakcijā. - Rīga: Latvijas Universitāte, 1999, 7.lpp.
²⁶ Projekts lieto terminu "līguma laušana", ko nepazīst CL. Šeit lietota CL terminoloģija, jo tās būtu jāsaskaņo, ņemot vērā aprakstītās komerctiesību un vispārējo civiltiesību attiecības (duālismu).
²⁷ Kinsella N.St., Comeaux P.E. Digest of Commercial Laws of the World. German Commercial Code. - New York: Oceana Publications, Inc., 2000, p.138.
²⁸ Lēbers A. Tirdzniecības tiesību pārskats. - Rīga: Valters un Rapa, 1927, 201.lpp.
²⁹ Kinsella N.St., Comeaux P.E. Digest of Commercial Laws of the World. German Commercial Code. - New York: Oceana Publications, Inc., 2000, p.138.

³⁰ Substitūtlīgums ir līgums, kuru cietusī puse slēdz, lai apmierinātu savu interesi, kas netika apmierināta sākotnējā līguma otras puses neizpildes vai atkāpšanās dēļ.
³¹ Grīnbergs J. Piezīmes sakarā ar Latvijas tirdzniecības tiesību problēmām. Jurists, Rīga, 1936, Nr.73/74, 57.lpp.; Lēbers A. Tirdzniecības tiesību pārskats. - Rīga: Valters un Rapa, 1927, 201.lpp.
³² Skat. Lēbers A. Tirdzniecības tiesību pārskats un Kinsella N.St., Comeaux P.E. Digest of Commercial Laws of the World. German Commercial Code.
³³ Projekta 554.pants, Konvencijas 46.panta 1.daļa.
³⁴ Projekta 555.-560.pants, Konvencijas 46.-52.pants.
³⁵ Balodis K. Ieteicamais komercdarījumu regulējums Komerclikumā. Likums un Tiesības, 2004, 6.sēj., Nr.2 (54), 40.lpp.
³⁶ Augstākā Federālā tiesa, Vācija, VIII ZR 300/96, 25.06.1997.//http://unilex.info/dynasite.cfm? dssid=2376&dsmid=13356&x=1, (aplūkots 09.04.04.)
³⁷ Lēbers A. Tirdzniecības tiesību pārskats. - Rīga: Valters un Rapa, 1927, 201.lpp.
³⁸ Lēbers A. Tirdzniecības tiesību pārskats.- Rīga: Valters un Rapa, 1927; Projekts; Konvencija.
³⁹ Kinsella N.St., Comeaux P.E. Digest of Commercial Laws of the World. German Commercial Code. - New York: Oceana Publications, Inc., 2000, p.138.
⁴⁰ Hoffmann B. von, Passing of Risk in International Sales of Goods // Petar Sarcevic & Paul Volken eds., International Sale of Goods: Dubrovnik Lectures, Oceana (1986), Ch. 8, 265-303., http://cisgw3. law.pace.edu/cisg/biblio/vonhoffmann.html#ii3, (aplūkots 04.02.04.)
⁴¹ Hoffmann B. von, Passing of Risk in International Sales of Goods // Petar Sarcevic & Paul Volken eds., International Sale of Goods: Dubrovnik Lectures, Oceana (1986), Ch. 8, 265-303., http://cisgw3. law.pace.edu/cisg/biblio/vonhoffmann.html#ii3, (aplūkots 19.01.04.)
⁴² Hoffmann B. von, Passing of Risk in International Sales of Goods // Petar Sarcevic & Paul Volken eds., International Sale of Goods: Dubrovnik Lectures, Oceana (1986), Ch. 8, 265-303., http://cisgw3. law.pace.edu/cisg/biblio/vonhoffmann.html#ii3, (aplūkots 19.01.04.)