Vispārīgie principi, nosakot kompensāciju par nemantisku aizskārumu

/Tikai latviešu valodā/
Gan rakstot likumus, gan tos piemērojot, mēs bieži atsaucamies uz tiesību principiem kā vadmotīvu, kas palīdz neapmaldīties dzīves labirintos.

Protams, ka tiesību principi ir jāievēro katras lietas sakarā, taču ir gadījumi, kad likums pat to obligāti pieprasa. CL 5.pants blakus taisnības apziņai liek tiesai piemērot arī vispārīgos tiesību principus.

Tiesību principu piemērošana tiesu praksē pirms Otrā pasaules kara nebija nekas neparasts. Senāts ļoti bieži atsaucās uz vispārīgiem tiesību principiem, izskatot civiltiesiskus strīdus.1 Arī šobrīd, ņemot piemēru no Satversmes tiesas, pirmās un otrās instances tiesas savos spriedumos sāk arvien biežāk atsaukties uz tiesību principiem.

Līdz ar to aktuāls kļūst jautājums par to, kā tiesām rīkoties saskaņā ar CL 5.pantu? Likumdevējs piešķir tiesai tiesības izšķirt strīdu, pamatojoties uz tādām īpašībām vai pazīmēm, kas ir visaptverošas, t.i., kas veido pamatu pamatus, ko sauc par vispārīgiem tiesību principiem. Taču būtu jānoskaidro, kādi tie ir?

Vispārīgie vai vispārējie tiesību principi un CL 5.pants
Vispirms būtu jānoskaidro terminoloģisks jautājums attiecībā uz jēdzienu “vispārīgie”. Latviešu literārajā valodā tiek izmantoti divi līdzīgi vārdi “vispārējs” (vispārējais) un “vispārīgs” (vispārīgais), kas apzīmē vispārinājumu, t.i., attiecinājumu uz visiem vai daudziem.2 Taču starp šiem diviem vārdiem pastāv būtiska jēdzieniska atšķirība. Ar vārdu “vispārējs” saprot tādu, “kas attiecas uz daudziem vai visiem, visu, aptver daudzus vai visu, visu”.3

Savukārt ar vārdu “vispārīgs” – tādu, “kurā nedetalizētā veidā parādās tikai vispārējas, būtiskas īpašības, pazīmes, vispārēji, būtiski sakari, attieksmes (pretstatā to konkrētām izpausmēm)”.4 Tātad ar jēdzienu “vispārīgs” ir jāsaprot kādas parādības apraksts “galvenos (īsos, lielos, vispārīgos) vilcienos – pamatos, bez sīkumiem, bez atsevišķām detaļām, uzsverot galveno”5 savukārt ar jēdzienu “vispārējs” – tiek apzīmētas īpašības, kas piemīt vai tiek attiecinātas uz visiem vai lielāko daļu.

Līdz ar to aktuāls kļūst jautājums par to, vai CL 5.panta pieprasa izmantot tiesību principus, kas nedetalizētā veidā apraksta tikai vispārējas, būtiskas īpašības un pazīmes lielos, vispārīgos vilcienos, uzsverot galveno, vai arī likumdevēju interesējušas tādas īpašības, kas ir visaptverošas. Domājams, ka likumdevēja vēlme ir bijusi dot tiesības tiesai izšķirt strīdu, pamatojoties uz tādām īpašībām vai pazīmēm, kas ir visaptverošas, t.i., kas veido pamatu pamatus. Tādēļ turpmāk šajā rakstā tiks lietots jēdziens “vispārīgie tiesību principi”.

Tā kā šā raksta mērķis nav veikt pilnīgu un vispusīgu vispārīgo tiesību principu izpēti, tad aprobežosimies ar to vispārīgu apskatu,6 lai noskaidrotu to piemērošanas iespēju CL 5.p. izpratnē.

Latviešu literārās valodas vārds “princips” ir cēlies no latīņu valodas principium – sākums, pamats; primus – pirmais un capere – tvert, tādējādi apzīmējot to, “kas ir sākumā vai pamatā”.7

Kas ir vispārīgie tiesību principi?
Atbildi uz šo jautājumu nav iespējams izteikt pāris vārdos. Par šiem jautājumiem jau ir rakstījuši citi autori, ar kuru darbiem pilnīgākai un vispusīgākai izpratnei par vispārīgiem tiesību principiem autors iesaka iepazīties.8 Tiesību principi ir tiesību normās izteiktās galvenās idejas, kas raksturo tiesību būtību un specifiskās īpatnības (kārtības, brīvības, likumības, miera, kompromisa, humānisma, demokrātisma, taisnības, atbildības par vainu, uzticības un citi principi).9 Tiesību principus skaidro arī kā “pamatdomu, vadošo ideju, kas pauž tiesību būtību”.10 Precīzāku tiesību principu definējumu ir devis I.Krastiņš, norādot, ka tās ir “tiesību normā izteiktās vadošās idejas, kas raksturo tiesību būtību un specifiskās īpatnības”.11 Taču būtu jāpapildina, ka reizēm šīs vadošs idejas var tikt izteiktas ne tikai vienā tiesību normā, bet vairākās.

Tiesību zinātnē izšķir vispārīgos tiesību principus, nozaru un starpnozaru.12 Nozaru tiesību principi, piemēram, civiltiesībās, apvieno šai konkrētajai tiesību nozarei raksturīgās idejas vai pamatnostādnes. Taču ir jābrīdina, ka šādu tiesību idejas un pamatnostādnes var atrast ļoti daudz, un līdz ar to pastāv reāla iespēja tās sajaukt ar tiesību īpašībām.13

Attiecībā uz CL 5.panta piemērošanu noteicošas ir tādas tiesību pamatidejas, kas ne tikai atspoguļo būtisko tiesiskajās attiecībās, bet arī atkārtojas un ir nemainīgas (nepārejošas).14 Vispārīgie tiesību principi ir principi, kas veido pamatu vai sākumu visām tiesībām un kas atspoguļo būtiskua, atkārtojošus un nemainīgus (nepārejošus) momentus tiesiskajās attiecībās.15 Tādēļ vispārīgos tiesību principus reizēm dēvē par sava veida “augstākām tiesībām”. 16

Civiltiesībām kā tiesību nozarei ir savi nozares vispārīgie tiesību principi.17. Ar civiltiesību vispārīgiem principiem saprot sabiedrisko attiecību civiltiesiskās regulēšanas pamatus, kas caurstrāvo visus civiltiesiskās attiecības reglamentējošos normatīvos aktus un ataino civiltiesību pamatpazīmes18, pamatus19, objektīvas likumsakarības un tendences20, pamatidejas, vadlīnijas, saskaņā ar kurām notiek mantisko un nemantisko attiecību civiltiesiskā reglamentācija.21

V.Sinaiskis norāda, ka, lai gan CL 5.pants runā tikai par vispārīgiem tiesību principiem, arī šajā “gadījumā nebūs iespējams pieņemt tiesību principus vispār, bet gan tikai tos, kas atrodas paša CL pamatos”.22 Neraugoties uz zinātnieka strikto norādi uz to, ka šis aizrādījums ir būtisks, jo “tas saista tiesnesi ar savu tiesību principiem, proti, ar tiem, kuri organizē normatīvo, civiltiesisko sabiedrību”,23 šajā gadījumā nevajadzētu izdarīt secinājumu, ka vispārīgos tiesību un civiltiesību kā nozares principus šobrīd vajadzētu pretnostatīt. Ņemot vērā pagājušā gadsimta otrās puses modernu tendenci tiesībās – privāto tiesību konstitucionalizāciju (the constitutionalisation of private law – angļu val.), kas noritēja gan anglo sakšu zemēs, gan Eiropā, piemēram, Vācijā,24 kopīgo vispārīgo tiesību principu tiesībām vispār un civiltiesībām kā nozarei ir kļuvis daudz vairāk.

Tādēļ, izskatot civiltiesisku strīdu saskaņā ar CL 5.p., tiesai ir jāpiemēro gan vispārīgie civiltiesību principi, gan arī vispārīgie tiesību principi, kuri tieši piemērojami civiltiesiskajām attiecībām vai civiltiesiskam regulējumam vai nav pretrunā ar to. Pie tam ir jāņem vērā, ka civiltiesības regulē kā mantiskās, tā nemantiskās attiecības un arī personiskās tiesības.25

Civiltiesību vispārīgie tiesību principi
Kā pirmais un fundamentāls civiltiesību vispārējais tiesību princips ir jāmin civiltiesisko attiecību subjekta autonomijas princips.26 Šis princips tika pasludināts Lielās Franču revolūcijas laikā līdztekus privātīpašumam, personas brīvībai un vienlīdzībai.27 Personas autonomija nosaka nepieļaujamību valstij iejaukties personas privātās lietās (piemēram, privātajā dzīvē). Civiltiesības vispirms realizē subjektu izteikti privātās (personiskās) intereses. Civiltiesību kā privāto tiesību sfērā dominē galvenokārt autonomijas princips.28 Civiltiesisko attiecību subjekti paši var izvēlēties savu uzvedību, t.i., radīt sev tiesības un uzņemties saistības. Un neviens nedrīkst diktēt – kā personām izmantot (realizēt) savas tiesības, t.sk. kā realizēt savu tiesību aizsardzību. Civiltiesisko attiecību subjekta autonomija prezumē arī tā brīvību, t.i., stāvokli būt neatkarīgam no citiem vai citu ietekmes. Personas autonomija nevar pastāvēt bez brīvības, kas reizē paredz arī civiltiesisko attiecību brīvību. Individualitāte un brīvība ir būtiski civiltiesību elementi.29 Līdz ar to mums ir jāatzīst, ka civiltiesībās blakus autonomijas principam pastāv arī tiesisko attiecību brīvības princips vai civiltiesisko attiecību subjekta brīvības princips. Šis princips paredz civiltiesisko attiecību subjekta brīvību gan savas darbības noteikšanā, gan darbības veidā, gan personu izvēlē, ar kurām uzturēt civiltiesiskās attiecības. Civiltiesību būtība un pamats ir brīvs cilvēka personības izpaudums, kas rodas, realizējot savas garīgās un mantiskās iespējas.30 Jāsaka, ka šis princips ļoti bieži ikdienā tiek aizmirsts.

Šī civiltiesisko attiecību brīvība ir iespējama tieši tādēļ, ka pretstatā publiskajām tiesībām un krimināltiesībām civiltiesībās eksistē princips – “atļauts ir viss, kas nav aizliegts”. To apliecina apstāklis, ka civiltiesībās ir ļoti daudz dispozitīvu normu,31 kas dod izvēles tiesības civiltiesisku attiecību subjektam realizēt savu tiesībsubjektību. Šo principu varam saskatīt arī Satversmes 106.pantā noteiktajā nodarbošanās izvēles brīvībā vai 113.pantā atzītajā zinātniskajā, mākslinieciskajā un citādā jaunrades brīvībā.

No šejienes savukārt izriet nākamais princips – darījuma slēgšanas brīvības princips.32 Šis princips paredz civiltiesisko attiecību subjekta brīvību noteikt, ar kuru personu stāties civiltiesiskās attiecībās un kādi būs darījuma noteikumi. Puses var slēgt jebkuru darījumu.

Taču jāatzīst, ka civiltiesisko attiecību subjektu brīvība nav absolūta. Bez likumā tieši noteiktajiem ierobežojumiem personas darbība netiek atzīta par tiesiski saistošu no civiltiesību viedokļa, ja tās mērķis ir pretējs reliģijai vai labiem tikumiem, vai kura vērsta uz to, lai apietu likumu (CL 1415.p., 1592.p.). Līdz ar to varam secināt, ka civiltiesībām ir raksturīgs arī personisko un sabiedrības interešu saskaņošanas princips.33

Protams, ka personas autonomija un brīvība var reāli pastāvēt tikai tad, ja tā tiek nodrošināta, t.i., netiek pieļauta valsts un citu personu nepamatota iedarbība uz pašu personu, tās darbību vai personas darbības rezultātā radītajām lietām un vērtībām. Līdz ar to no iepriekšminētajiem principiem dabiski izriet personas34 un īpašuma neaizskaramības princips.35 Šis princips nozīmē, ka neviena persona bez likumīga iemesla nedrīkst iejaukties citas personas privātajās lietās, ja tā savu darbību realizē, nepārkāpjot likumu vai citu personu tiesības vai likumīgas intereses. Jānorāda, ka šis princips ir attiecināms gan uz personas nemantisko labumu aizsardzību (piemēram, brīvība, dzīvība, gods un cieņa, informācija par personisko dzīvi u.tml.), gan arī uz personas mantisko labumu aizsardzību.

Jau Satversmē sakarā ar nesen izdarītajiem grozījumiem ir pievērsta liela uzmanība personas neaizskaramībai, nosakot brīvības un personisko neaizskaramību (94.p.), privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību (96.p.), pārvietošanās brīvību (97.p., 98.p.), apziņas, vārda un uzskatu brīvību (99.p. un 100.p.) u.c. Lai gan saskaņā ar cilvēktiesību principiem privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība nav pilnīgi absolūta, tomēr iejaukšanās nevar būt patvarīga un tā ir pieļaujama tikai cilvēktiesību dokumentos noteiktajos gadījumos. Iejaukšanās ģimenes dzīvē ir attaisnojama tikai gadījumos, ja tiek sasniegts kāds no Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.pantā minētajiem mērķiem – valsts drošības, sabiedriskās kārtības vai valsts labklājības aizstāvēšana, nekārtību vai noziegumu nepieļaušana, veselības vai morāles aizsardzība, citu personu tiesību un brīvību aizstāvēšana.

Ar personas mantisko labumu aizsardzību tiek nodrošināta radītās ekonomiskās kārtības aizsardzība, radot civiltiesisko attiecību subjektiem drošību un stabilitāti. Satversmes 105.pants tieši norāda, ka īpašuma piespiedu atsavināšana ir pieļaujama tikai sabiedrības interesēs un tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību. Tātad patvarīga jebkura īpašuma atņemšana vai ierobežošana nav tiesiski pieļaujama. Tādēļ gadījumos, kad tiek pieļauts personas vai īpašuma neaizskaramības pārkāpums, civiltiesības nodrošina veselu virkni civiltiesisku aizsardzības līdzekļu, lai šo tiesību aizskārumu vai tā radītās sekas novērstu.36 Taču mēs ne vienmēr to apzināmies.

Tiesu praksē arvien noteiktāk būtu jānorobežojas no kļūdainā uzskata, ka civiltiesības vairāk regulē personu mantiskās attiecības.

Uz to savulaik norādīja arī V.Sinaiskis, uzsverot, ka civiltiesības nav tikai mantiskas tiesības vien.37 Civiltiesībās bez mantiskajām interesēm nedrīkst aizmirst par civiltiesisko attiecību subjektu un tā personiskajām tiesībām un likumīgajām interesēm. Galu galā, kam kalpo likums — cilvēkiem vai lietām un mantām?

Likumam jānodrošina, lai sabiedrības locekļu uzvedība ne tikai nenodarītu mantisku kaitējumu, bet arī lai tā nepamatoti neaizskartu personu un tās tiesības, pie tam personiskās tiesības būtu stādāmas augstāk par mantiskajām.

Nākamais princips, kas izriet no pašiem civiltiesību pamatiem, ir visu civiltiesisko attiecību subjektu līdztiesības princips.38 Šis princips nozīmē, ka nevienam subjektam civiltiesībās nav priekšrocības attiecībā pret citiem,39 un šī vienlīdzība tiek atzīta neatkarīgi no personas sociālā stāvokļa,40 t.i., neatkarīgi vai persona ir slavens mākslinieks vai politisks darbinieks. Bez tam šī principa izpausmi šobrīd mēs atrodam apstāklī, ka īpašums, neatkarīgi no tā formas, tiek aizsargāts vienādi, arī prasības noilguma termiņš savu tiesību aizsardzībai netiek noteikts atšķirīgs, atkarībā no tā vai civiltiesiskās attiecības pastāv starp fiziskām vai juridiskām personām41 pretstatā, kā tas bija padomju tiesībās.

Personu līdztiesība (vienlīdzīgums42) ir garantēta arī Satversmē. Tā nosaka, ka “visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas”. Diezgan izplatīts uzskats, ka vienlīdzība likuma priekšā garantē līdzīgas tiesības ikvienam tiesību subjektam.43 Taču šāda vienlīdzība jeb līdztiesība nav absolūta. Uz to norādījusi arī Latvijas Republikas Satversmes tiesa savā 2001.gada 3.aprīļa spriedumā lietā Nr.2000-07-0409. Satversme prasa vienādi izturēties tikai pret personām, kas atrodas patiešām vienādos un vienlīdzīgos apstākļos. Savukārt šis princips pieļauj un arī reizēm pieprasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats. Tāpat Satversmes tiesa 2001.gada 26.jūnijā spriedumā lietā Nr.2001—02—0106 norādījusi, ka “vienlīdzība pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir attaisnojama”.

CL 1.pantā noteiktais, ka “tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības”, dod pamatu secinājumam, ka civiltiesībām ir raksturīgs labticības princips,44 proti, tiesību izlietošana un pienākumu pildīšana labā ticībā.45 Tātad tiesību esamība vēl nedod neierobežotu iespēju šīs tiesības izmantot. Tiesību esamība uzliek pienākumu tās neizmantot negodprātīgi.

CL 1.pants runā par labticību kā par cilvēku izturēšanās pamatprincipu attiecībā uz visām CL regulētajām tiesiskajām attiecībām. V.Sinaiskis norāda, ka labticības prasījums attiecas uz visiem normatīvās civiltiesiskās sabiedrības locekļiem kā mantiskajā, tā arī personiskajā laukā. Vēl vairāk, viņš norāda, ka “katrs cilvēks ir atzīts par labticīgu, un tādēļ viņām nav pienākuma pierādīt savu labo ticību normatīvā civiltiesiskā sabiedrībā”, jo “civiltiesiskā personība paredz personas labu ticību”.46 Taču nevajadzētu uzskatīt, ka labticība ir absolūta. Persona tiek uzskatīta par tādu tikai līdz brīdim, kad netiek pierādīts pretējais vai arī kad civiltiesiskas sekas iestājas neatkarīgi no subjektīvas labticības, piemēram, paaugstinātas bīstamības avota nodarītā kaitējuma gadījumā.

Tiesisko attiecību subjektu līdztiesība, personisko un sabiedrības interešu sabalansēšana un labticība rada pamatu citam civiltiesību principam — tiesību un pienākumu kopības principam jeb tiesību savienošana ar pienākumiem.47 Taisnīguma un labticības eksistenci var nodrošināt tikai tad, ja līdztekus tiesībām personu saista arī pienākumi. Nevarētu būt šaubu, ka sabiedrības kārtība izjuktu, ja civiltiesisko attiecību subjekti ievērotu tikai savas tiesības, bet ne pienākumus. Protams, ir jāpastāv līdzsvaram starp tiesībām un pienākumiem. Ja jau persona vēlas iegūt kādu labumu no savas darbības, tad tai ir jāuzņemas no tās izrietošās saistības un pienākumi. Tiesību un pienākumu kopība civiltiesībās ir saskatāma kā lietu tiesībās48 tā arī saistību tiesībās.49 Šis princips bieži tiek lietots, piemēram, goda un cieņas aizskāruma gadījumos, kad tiek izvērtēta vārda brīvība un personas neaizskaramības konkurence.

Ņemot vērā to, ka civiltiesības radās un veidojās kā taisnības tiesības, pretstatā formālajām tiesībām50 jāsecina, ka civiltiesībām ir raksturīgs taisnīguma princips. Taisnīguma principa nozīme bieži tiek uzsvērta, piemērojot likumus.51 Taču attiecībā uz civiltiesībām tam ir īpaša loma un nozīme. Civiltiesībās nemainīga taisnīguma principa izpausme ir bijusi nepieciešamība atjaunot cietušo personu iepriekšējās tiesībās, kādas pastāvēja pirms tiesību aizskāruma nodarīšanas (restitutio in integrum). Ja cietušā tiesību vai stāvokļa atjaunošana nav iespējama, tad taisnīguma princips pieprasa sniegt cietušajam pilnīgu atlīdzināšanu, lai atjaunotu tādu cietušā iepriekšējo stāvokli, kāds bija pirms tiesību aizskāruma, piemēram, atlīdzinot cietušajam zaudējumus pilnā apjomā vai arī sniedzot citu taisnīgu civiltiesisku apmierinājumu, piemēram, atsaucot godu un cieņu aizskarošu ziņu. Pašreiz aktualitāti nav zaudējusi V.Sinaiska norāde uz sabiedrības vienlīdzību taisnības likumu.52 Likums kā taisnības iemiesojums tiesu praksē bieži vien aizstāj pašu taisnību. Tā rezultātā nereti ir sastopami tiesas spriedumi, kas formāli it kā atbilst likumam, bet sabiedrībā netiek atzīti par taisnīgiem.

Bez iepriekš minētajiem principiem civiltiesībām ir raksturīgi, piemēram, likumības,53 vainas,54 līguma pildīšanas,55 lietderības, atklātības un citi principi.56 Taču nedrīkst par tiesību principiem uzskatīt tiesību īpašības, t.i., tiesību raksturīgās pazīmes.

Vai ir piemērojami citi vispārīgie tiesību principi?
Kā jau norādīts, piemērojot CL 5.pantu, nevajadzētu aprobežoties tikai ar civiltiesību vispārīgiem principiem. Tiesai jāpiemēro arī vispārīgie tiesību principi, kuri ir tieši piemērojami civiltiesiskajām attiecībām vai nav pretrunā ar civiltiesisko regulējuma priekšmetu.

Praksē bieži gadās situācija, kad ir nepieciešams atsaukties uz kādu vispārīgu tiesību principu, taču nezinām, kur tos meklēt. Tie nekur tālu nav jāmeklē. Tie var būt ietverti kādā konkrētā normatīvajā aktā, kā piemēram, 1992. gada 15. decembra likumā “Par tiesu varu”, kur ir tādi vispārīgie tiesību principi kā personu vienlīdzība likuma priekšā (4.pants), tiesu un tiesas piesēdētāju neaizskaramība (13.pants), pušu līdztiesība (24.pants), nevainīguma prezumpcija (23.pants) u.c. Taču ne visi vispārīgie tiesību principi ir tieši ietverti normatīvajos tiesību aktos. Daudzi vispārīgie tiesību principi izriet no normatīvā akta kopumā vai pat no visas tiesību sistēmas kopumā un kā tiesību avots nostiprinās tiesu prakses rezultātā, piemēram, Satversmes tiesas vai Senāta spriedumos.

Aplūkosim dažus vispārīgos tiesību principus, kuri būtu piemērojami, izspriežot civiltiesiskus strīdus ar CL 5.panta palīdzību.

Nevajadzētu būt šaubām, ka svarīgs vispārīgo tiesību princips ir likumības princips. Likumības princips nozīmē, ka personas darbība nedrīkst būt pretrunā ar likumu. Šī principa ievērošana ir sevišķi svarīga attiecībā uz publisko tiesību subjektiem. Administratīvajai iestādei savā rīcībā jābalstās tikai un vienīgi uz likumu.57 Pie tam tā sevis izdoto administratīvo aktu vai savu rīcību var pamatot tikai ar likumu, nevis ar savu iekšējo tiesību normu. Šāda nostāja ir noteikta Administratīvā procesa akta noteikumu 27.pantā.

Tāpat ne mazāk svarīgs ir no Satversmes 1. panta (“Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika”) izrietošais tiesiskās paļāvības princips.58 Tas nosaka, ka valsts iestādēm savā darbībā jābūt konsekventām attiecībā uz to izdotajiem normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties saskaņā ar konkrēto aktu. Atbilstoši šim principam indivīds var paļauties uz likumīgi izdotas tiesību normas vai administratīva akta pastāvību un nemainīgumu.59 Neatkarīgi no tā, vai iestādes vadītājs maina savu viedokli vai viņa vietā tiek iecelta cita persona.

Tāpat būtu vērts atcerēties pašlaik bieži minēto demokrātiskai sabiedrībai raksturīgu vispārīgu tiesību principu – proporcionalitātes principu. Proporcionalitātes principa pamatmērķis ir iestāties pret nesamērīgu indivīda tiesību ierobežošanu attiecībās ar valsti un tā tiesību un interešu ignorēšanu sabiedrisko interešu aizsegā, t.i., samērīgums atbilstošajā situācijā.60

Protams, vispārīgo tiesību principu uzskaitījumu nevar atzīt par pilnīgu un izsmeļošu. Tāpat ir jānorāda, ka šobrīd nav izveidota vispārīgo tiesību principu visaptveroša sistēma,61 taču ir veikti mēģinājumi šajā jomā.62 Lai pilnveidotu savu izpratni par vispārīgiem tiesību principiem, ir vērts aplūkot arī citu Latvijas tiesību zinātnieku publikācijas.63 Taču mums ir jābūt ļoti kritiskiem attiecībā uz pārāk garu vispārīgo principu uzskaiti. Par tiesību principiem ir jāatzīst tādas idejas, kas veido pamatu un ir visaptverošas sabiedrisko attiecību regulējumam. Ne katra pareiza ideja vai pazīme var tikt atzīta par vispārīgu tiesību principu.

Nobeigums
Vispārīgie tiesību principi ir svarīgi, pieņemot likumus, taču vēl svarīgāk ir tos ievērot, piemērojot likumus. Piemēram, attiecībā uz CL 5.pantu likumdevējs ir noteicis tiesai par pienākumu piemērot vispārīgos tiesību principus. Tādēļ mums jāpilnveido izpratne par vispārīgiem tiesību principiem. Mums jāprot atrast šos tiesību principus kā likumu tekstos, tā arī starp tā rindiņām. Tāpat ir jāseko jaunākajām tendencēm tiesību teorijā, kā arī Satversmes tiesas un citu konstitucionālo tiesu spriedumiem.

Tiesību principi nav tikai teorētiska lieta. Nav jābaidās tos piemērot tieši konkrēta civiltiesiska strīda taisnīgāka un pareizāka risinājuma sasniegšanai. Tā būtu augstas juridiskās kultūras pazīme, ja tiesas katrā spriedumā vispirms norādītu vispārīgos vai speciālos tiesību principus, kas jāievēro izskatāmajā lietā. Un tikai pēc tam pārietu pie konkrētu tiesību normu izvērtēšanas. Tiesa vairs nebūtu mehāniska likumu pārstāstītāja, bet gan patiesa likuma iztulkotāja un tiesību piemērotāja.