Taisnības apziņa, nosakot kompensāciju par nemantisku aizskārumu

/Tikai latviešu valodā/
Tiesu praksē arvien vairāk parādās lietas, kurās ir jāizskata jautājums par kompensācijas noteikšanu, piemēram, par aizskarto godu un cieņu vai nodarīto miesas bojājumu, kas ir izpaudies sakropļojuma veidā.

Jāatzīst, ka nav viegli noteikt summu vērtībām, kas mantiski nav tieši izsakāmas. Civillikums (turpmāk tekstā — CL) atsaucas uz tiesas ieskatu, taču ne CL, ne arī cits normatīvais akts nedod tiešu formulu, kā noteikt piespriežamo summu. Tiesas ieskats nenozīmē tiesas subjektīvu iegribu — šim prasītājam prasību apmierināšu un šim ne. Pretrunīgas tiesu prakses pastāvēšana neveicina ticību tiesu objektivitātei un spriedumu pamatotībai. Jānorāda, ka arī attīstītajās Rietumeiropas valstīs nenosaka vienādas kompensācijas summas par līdzīgiem aizskārumiem. Taču var saskatīt noteiktu vienotu tendenci, kas nav tieši atkarīga no vispārējā labklājības līmeņa.

Vai tiešām mums ir “jāizslimo” “mēģinājumu un kļūdas metode”, līdz izveidojas sabiedrībai pieņemami kritēriji šādas kompensācijas noteikšanai? Vai tiešām pirmajiem ir jābūt tādiem kā izmēģinājuma trusīšiem, uz kuru veiksmes vai neveiksmes pamata veidos pamatu vēlākiem tiesu spriedumiem? Pieņemot šādu nostāju, mēs akceptējam netaisnību pret šīm personām. Vai tiešām nav citas iespējas, izņemot laiku?

Domājams, ka ir! Ja mēs apmaldāmies vai nezinām, kur iet, tad ir nepieciešams atgriezties pie sākumiem, t.i., pie pamatiem, lai tur meklētu atbildes uz neskaidriem jautājumiem. CL tāds pamats ir ievads.

Civillikuma 5. pants kā palīgs un kā pamats
Izskatot jautājumu par kompensācijas noteikšanu, gadījumā, ja tas darāms pēc tiesas ieskata, tiesai tās noteikšanai ir jāizmanto CL 5. pants, kurš nosaka: “Kad lieta jāizšķir pēc tiesas ieskata vai atkarībā no svarīgiem iemesliem, tad tiesnesim jāspriež pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem.” Šī it kā vienkāršā un lakoniskā norma ietver neparasti plašu pasauli ar juridiska rakstura instrumentiem un institūtiem, kas var palīdzēt tiesnesim noteikt kompensācijas summas apmēru.

Taču ir jānorāda, ka, neskatoties uz to, ka šī norma atrodas CL ievadā, to nedrīkst atzīt par vispārīgi pielietojamu visiem gadījumiem. Jāatzīst, ka šajā jomā tiesas pieļauj kļūdas. Kā uzskatāmu, bet ne labu piemēru varētu minēt Senāta 11.09.2002. spriedumu civillietā SKC-4411. Tajā teikts:

“Apelācijas instances tiesas spriedums atbilst likuma prasībām un ir taisnīgs. Netiek apstrīdēts, ka prasītājs Edgars Riņķis ir ziedes izgudrotājs. Nav apstrīdams, ka prasītājam pienākas autoratlīdzība, ka atbildētājs šo ziedi ieviesis ražošanā un saņem par to ienākumus. Laika periodā, kad atbildētājs izmanto prasītāja izgudrojumu ienākumu gūšanā, mainījusies likumdošana, tādēļ radušās tiesiska rakstura grūtības noteikt autoratlīdzības apmēru. Apelācijas instances tiesa faktiski noteikusi autoratlīdzību minimālā apmērā, tādēļ tās spriedums, kas atzīstams par taisnīgu, nevar tikt atcelts to motīvu dēļ, kas izteikti, analizējot virkni normatīvo aktu kasācijas sūdzībā. Šajā gadījumā atzīstams, ka [apelācijas] instances tiesas spriedums atbilst Civillikuma 5. panta pamatnoteikumiem, ka atkarībā no svarīgiem iemesliem tiesnesim jāspriež pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem. Tāpēc Augstākās tiesas Senāts uzskata, ka nav nepieciešams apspriest tos kasācijas sūdzībā norādītos PSRS un LPSR normatīvos aktus, kurus formālu apsvērumu dēļ varētu attiecināt uz izskatāmo strīdu.”

Analizējot šo spriedumu, ir jāsecina, ka Senāts ne tikai pretnostatīja likumu tiesas taisnības izpratnei, bet arī nepareizi iztulkoja un piemēroja CL 5. pantu, kas apliecina izpratnes trūkumu par šo materiālo tiesību normu. Senāta atsaukšanos uz CL 5. pantu kā pamatojumu sprieduma taisnīgumam nevar atzīt par tiesisku, jo tad var uzdot loģiskus jautājumus: vai tad citi spriedumi var nebūt taisnīgi un kāpēc tad Senāts nepārbauda visu citu spriedumu civillietās atbilstību taisnības apziņai un vispārējiem tiesību principiem, t.i., CL 5. pantam?

Pirms Otrā pasaules kara tiesību literatūrā valdīja uzskats, ka CL 5. pantā dotās tiesības ir adresētas tikai tiesnesim, tātad specifiskam subjektam2, nevis visiem civiltiesisko attiecību subjektiem. Tiesai dotās tiesības lemt saskaņā ar CL 5. pantu ir atzīstamas nevis par patvaļīgām, t.i., “kad pati tiesa to atrod par vēlamu un nepieciešamu”, bet gan “kad pats likums piešķir šo tiesību attiecīgi norādītos pantos”3. Šim uzskatam ir jāpievienojas arī šodien.

Uz tiesas ieskatu CL ir atrodamas norādes šādos pantos: 45., 294., 332., 395., 545., 569., 746., 916., 948., 1292., 1535., 1830., 2008., 2123., 2347., 2349., 2351., 2352., 2352a. un 2353. pantā. Arī attiecībā uz “svarīgiem iemesliem” ir jāpiekrīt V.Sinaiska nostājai, ka šeit tiesas iespējas tiek sašaurinātas līdz tiem gadījumiem, kas tieši minēti likumā4, piemēram, CL 27., 28., 33., 56., 79., 81., 87., 95., 164., 165., 169., 220., 242., 262., 265., 349., 394., 618., 727., 1070., 1502., 1652., 1919. pantā, kā arī 2147. panta 3.apakšpunktā un 2193., 2254., 2263., 2315. pantā.

Līdz ar to ir acīmredzams, ka nav tiesiska pamata piemērot CL 5. pantu attiecībā uz tādiem gadījumiem, kas nav paredzēti tiesas ieskatam saskaņā ar likumu. Tāpat arī iespējamos likuma trūkumus vai likuma robus tiesa tiesiski nedrīkst “izlabot” ar CL 5. panta palīdzību. Šādam nolūkam šī norma nav paredzēta.

CL 5. pants nav legāls pamats tiesām jaunu likumu vai tiesību radīšanai. Tas nevar tikt izmantots arī kā vēl viena likuma iztulkošanas (interpretācijas) metode. Šī materiālo tiesību norma nav piemērojama kā vispārējs pants visiem civiltiesiskajiem strīdiem, t.i., šī norma var tikt piemērota tikai likumā noteiktajos gadījumos.

Vai Civillikuma 5. pants ir jauns apgrūtinājums
Virspusēji skatoties, var šķist, ka CL 5. pants nevis atvieglo tiesas uzdevumu kompensācijas noteikšanā, bet, tieši otrādi, sarežģī to, jo parādās divi jauni kritēriji:
  1) taisnības apziņa,
  2) vispārējie tiesību principi.

Tas kompensācijas noteikšanas pamatus padara vēl neskaidrākus.5

Latvijas likumdevēja izvēle par labu tikai taisnības apziņai un vispārējiem tiesību principiem norāda uz to, ka arī šajā ziņā nav bijis nodoma dot tiesām neierobežotu brīvību strīdu izšķiršanā. Taisnības apziņa un vispārējie tiesību principi ir papildu instrumenti un līdzekļi, kurus tiesa drīkst izmantot tikai saskaņā ar CL 5. pantu. Un, lai šos instrumentus varētu sekmīgi pielietot, tiesām tie ir labi jāpārzina.

Tas nebūt nenozīmē, ka citi strīdi, kas netiek skatīti, pamatojoties uz CL 5. pantu, būtu izskatāmi pretēji taisnības apziņai vai vispārējiem tiesību principiem, piemēram, attiecīgos gadījumos pretēji nevainīguma prezumpcijai. Tātad CL 5. pants minētajos gadījumos šo kritēriju piemērošanā ir specifika, salīdzinot ar vispārējiem gadījumiem. Ne visi strīdi var tikt atrisināti ar abstraktas likuma normas palīdzību, piemēram, likumā nevar ierakstīt, cik būtu jāmaksā par zaudēto redzi.

V.Sinaiskis pamatoti norādījis, ka civiltiesības nav tikai mantiskas tiesības6, līdz ar to, izskatot civiltiesisku strīdu, t.sk. CL 5. pantā noteiktajos gadījumos, nedrīkst aizmirst par cilvēku kā tiesību subjektu un viņa tiesībām un likumīgajām interesēm. Līdz ar to gan taisnības apziņa, gan vispārējie tiesību principi tiesai ir jāpiemēro tā, lai tas nepamatoti neaizskartu personu un tās tiesības, pie tam personiskās tiesības būtu stādāmas augstāk par mantiskajām.

Taisnības apziņa
CL 5. panta piemērošanai svarīgi noskaidrot jēdziena “taisnības apziņa” saturu. Taisnības apziņa ir cieši saistīta ar taisnības jēdzienu7 vispār, taču šī raksta apjoms neļauj plaši iztirzāt šo jēdzienu. Taisnības jēdziens ir cieši saistīts arī ar taisnīgumu. Taisnīgums ir morālās, tiesiskās un politiskās apziņas jēdziens, t.i., jābūtība, kas izriet no priekšstata par cilvēka būtību un viņa neatņemamajām tiesībām8. Taisnīgums, pēc Aristoteļa vārdiem, ir vispilnīgākā tikumība, reizē kā vidus (sabalansētība starp galējībām) ir arī pareizais mērs9. No tā varam secināt, ka taisnība ir harmonisku attiecību stāvoklis sabiedrībā.

Taisnīgums prasa, lai pastāvētu atbilstība, sabalansētība starp indivīdu un sabiedrību vai valsti10, starp to tiesībām un pienākumiem, starp rīcību un tās novērtējumu, darbu un samaksu, noziegumu un sodu, cilvēku nopelniem un to sabiedrisku atzīšanu11. Neatbilstība šajās attiecībās tiek vērtēta kā netaisnība.

Taisnības apziņa cilvēcei laika gaitā ir mainījusies. Piemēram, no vēstures mēs pazīstam Taliona principu — “acs pret aci, zobs pret zobu”. Taču šo, uz bioloģisko teoriju balstīto pitagoriešu taisnīguma formulu, ka taisnīgums nozīmē atlīdzināt ar to pašu un ka taisnīgi ir pāridarītājam likt ciest to pašu, ko viņš ir nodarījis citam, Aristotelis pamatoti savulaik noraidīja12. Viņš pievērsās daudz progresīvākai taisnības izpratnei, kuras uzdevums ir attieksmes maiņa pret citām personām, t.i., taisnīgumam ir jāpaver cilvēkiem iespēja darīt labu ikvienam13. Tāpat no vēstures mums ir zināma tādu netaisnīgu parādību kā dzimtbūšanas un nevienlīdzības starp dzimumiem un rasēm atcelšana u.c.

Ir plaši izplatīts uzskats, ka taisnība ir sociāli filozofiska kategorija14 vai sociāls princips15. Tātad no cilvēku sabiedrības izrietoša un tikai cilvēkiem raksturīga parādība. V.Sinaiskis norāda, ka CL 5. panta izpratnē vārds “taisnība” ir jāsaprot kā sociāla taisnība16. Viņš akcentē, ka “taisnība ir kaut kas visiem acīmredzams, pamatots uz cilvēku veselo saprātu un tāpēc viņiem piemītošs (immanents), patstāvīgs, uz visiem attiecināms, tāpēc visu cilvēku aizstāvēts kā sabiedrības dzīves princips, kas gala iznākumā gūst uzvaru pār savu pretstatu — netaisnību”17. Arī profesors V.Hvostovs norāda, ka pastāv “augstākās taisnības princips”, t.i., princips, kad tiek mēģināts atrast harmoniju starp personības kā indivīda un sabiedrības interesēm, no vienas puses, un paša indivīda egoistiskām un altruistiskām dziņām, no otras puses18.

Mūsdienās ar taisnību saprot cilvēku interešu un tiesību nodrošināšanu kompromisa ceļā19. Taisnība ir strīdu risināšanas princips un tādu tiesisko attiecību stāvoklis, kas kopumā atbilst vēsturiski un sociāli determinētiem racionāliem un morāliem priekšstatiem un kritērijiem (justice, equity)20. Ar jēdzienu “taisnība” (justice, truth — angļu val.) saprot arī gadījumus, kad tiesas izskata juridisku strīdu, pamatojoties uz vispārējiem taisnības motīviem21, piemēram, aizskartās personas iepriekšējā stāvokļa atjaunošana (restitutio in integrum). Taisnības jēdziens bieži tiek skaidrots ar pretēju parādību — netaisnību. Taisnība ir pretstats netaisnībai, kurai ir raksturīgs tas, ka tā kā acīmredzama aplamība nevar tikt attiecināta uz visiem cilvēkiem, bet tikai dažiem vai kādām cilvēku grupām. Līdz ar to ikdienā un tiesu praksē, vērtējot konkrēto uzvedību, ir jāiegūst skaidra atbilde, vai tā ir vispārīgi pieļaujama attiecībā pret visiem, t.i., vai būtu taisnīgi, ja tāda pati darbība būtu izdarīta pret jebkuru citu personu.

Tā kā taisnību var mēģināt izzināt savas tā brīža izpratnes robežās, tad tā nav nejaušība, ka CL 5. pantā ir atsauce nevis uz taisnību, bet taisnības apziņu. Jo, lai gan taisnība kā parādība un ideja ir nemainīga, cilvēces izpratne par to, t.i. — apziņa, laika gaitā mainās. Šī brīža taisnības izpratne nosaka noteikta veida risinājumu pieņemšanu kā normu.

V.Sinaiskis norāda, ka ar taisnības apziņu šajā gadījumā nav jāsaprot tiesas (individuālā tiesneša) vai arī sabiedrības vairākuma izpratne par taisnību. Tāpat viņš uzsver, ka ar taisnības izjūtu nedrīkst sajaukt cietušās personas subjektīvo pārestības pārdzīvojuma sajūtu22. V.Sinaiskis pamatoti norāda, ka, lai gan ar taisnību parasti saprot civiltiesiskās sabiedrības locekļu vairākuma domu (objektīvā nozīmē), tomēr ne vienmēr vairākumam ir taisnība, dažreiz tā var būt arī mazākuma pusē23. Šī principa neievērošana likumdošanā, piemēram, sakarā ar kādas valdošas partijas ieskatiem, nāk visiem par ļaunu24. Protams, ir jāatzīst, ka, pieņemot likumus vai tiesas spriedumu, taisnības noteikšana nav viegla lieta, it sevišķi, kad jāizšķir kāds sarežģīts gadījums.

Civiltiesības kā taisnības tiesības
Nenāk par ļaunu atcerēties, ka civilās likumdošanas akti ir balstīti uz taisnību kā pamatu25. CL 5. panta sakarā likumdevējs ir domājis par objektīvu taisnību, proti, tādu kā romiešu aequitas (taisnība — lat.val.). Ar romiešu aequitas tika saprasta gan subjektu vienlīdzība likuma (tiesību) priekšā, gan saprātīgs jauna risinājuma meklējums nestandarta situācijā, pastāvot pretējām interesēm, dotā tiesību institūta un “iedzimto taisnīguma izjūtu (apziņu)” garā26. Vēsturiski aequitas pēc tiesību konsolidācijas romiešu tiesībās vairs netika lietots kā sinonīms ius (tiesības, likums), bet gan tika tam pat pretnostatīts. Pretoru darbības laikā attīstījās tiesas spriešana uz ex bono et aequi, nevis iudicia stricti iuris principa pamata27, tieši civiltiesības (ius civile) kā nerakstītas tiesības bija šo prasība lielākā daļa. Tā rezultātā radās izpratne par tiesībām kā labā un taisnīgā (vienlīdzīgā) mākslu (ius est ars boni et aequi)28. Taisnības princips reizē bija arī šo tiesību avots29. Un vēlāk, kad tika atzītas pašas civiltiesības kā atsevišķa tiesību nozare (ius civile), civiltiesības tika saprastas kā “noteikts taisnīgums attiecībā uz tiem, kas pieder pie vienas un tās pašas pilsoniskās kopienas, lai nodrošinātu lietas piederību …” (ius civile est aequitas constituta eis qui eiusdem civitatis sunt, ad res obtinendas …)30.

Ņemot vērā, ka taisnība ir pretstats netaisnībai, tiesai, vērtējot konkrēto uzvedību, ir jāiegūst skaidra atbilde, vai tā ir vispārīgi pieļaujama attiecībā pret visiem, t.i., vai būtu taisnīgi, ja tāda pati darbība būtu izdarīta pret jebkuru citu personu. V.Sinaiskis norāda, ka tiesai ir jāizšķir: a) taisnīgs akts un b) netaisnīgs akts. Pirmais atbilst minētajam taisnības jēdzienam, otrais tam neatbilst31.

Tiesību praksē un teorijā šobrīd mēs nelietojam cilvēka darbības iedalījumu socioloģiskā plāksnē taisnīgos aktos un netaisnīgos aktos32. Domājams, ka mums būtu jāatgriežas pie šīs pirms Otrā pasaules kara tiesību literatūrā plaši izplatītās prakses, kad šāds tiesību pārkāpuma vērtējums tika attiecināts uz visām tiesību nozarēm — kriminālā netaisnība un civilā netaisnība33, kā arī administratīvā netaisnība34. Mūsdienās šāds iedalījums ir raksturīgs anglosakšu tiesībām, kur izdala civil wrong un criminal wrong35. Anglosakšu tiesībās kā civiltiesību priekšmets visbiežāk tiek nosaukta personas nodarītās netaisnības (wrong36) izlabošana kompensācijas vai restitūcijas ceļā37 vai kā kaitējuma (harm) izlabošana, neatkarīgi no netaisnības rakstura — vai tā nodarīta personai vai īpašumam38.

Taisnīgā akta vispārējā sankcija ir visu cilvēku jeb, socioloģiski ņemot, tikai vairākuma uzslava, atzinība, bet netaisnīga akta sankcija — nopelšana, nosodīšana39. Sankcijā par netaisnīgu aktu ir saskatāmi divi rezultāti (uzdevumi):
  -sods tam, kas nerīkojas taisnīgi, t.i., tieša reakcija uz netaisnīgu aktu; 
  -labošanas līdzeklis, kas pamudina būt taisnīgam, lai nākotnē izvairītos no nosodīšanas nepatīkamām sekām, t.i., individuālā prevencija jeb atturēšana no netaisnīgas rīcības nākotnē. Šajā ziņā tiesas, piemērojot CL 5. -pantu, nereti aizmirst, ka nosakāmajai kompensācijas summai ir jānodrošina arī atbildētāja atturēšana no līdzīga pārkāpuma izdarīšanas nākotnē.

Par vienu no taisnības apziņas izpausmēm civiltiesības atzīst tiesību pārkāpēja pienākumu atjaunot kreditora mantisko stāvokli, kāds tas bijis pirms civiltiesiskā pārkāpuma izdarīšanas40. Tiesība noteikt taisnīgu kompensāciju tiesai tiek dota gadījumos, kad nav iespējams atjaunot personu iepriekšējās tiesības (resitutio in integrum)41.

Modernās tiesībās taisnīguma apziņas realizācija ir nesaraujami saistīta ar citu civiltiesību funkciju izpildi, piemēram, samierināšanas funkciju, zaudējumu kompensēšanas pārcelšanas citiem funkciju, sodīšanas, prevencijas funkciju u.c.42

Tiesas nolēmuma mērķis ir dot cietušajam taisnīgu apmierinājumu, vai nu atjaunojot cietušā agrāko stāvokli, t.i., dodot tam pilnīgu atlīdzību, vai arī kompensējot vai kā citādi nolīdzinot (izlabojot) morālo (nemantisko) kaitējumu, piemēram, nosakot sāpju naudu, lai “nodibinātu mieru starpcietušo un aizskāruma izdarītāju kā kaitējumā vainīgo”43. Šajā gadījumā likumdevējs neliek ciest vainīgajam vēlreiz to pašu, kas bija jāizcieš cietušajam, bet gan dod iespēju pirmajam izdarīt kaut ko par labu pēdējam. Tādējādi tiek sasniegts civiltiesību uzdevums — veicināt sabiedrisko attiecību pozitīvu attīstību.

Bez cietušā stāvokļa atjaunošanas vai cita likumīga apmierinājuma nodrošināšanas tiesai ir jāapsver jautājums arī par to, vai konkrētais tās noteiktais pienākums atturēs pašu pārkāpēju (individuālā prevencija) un citus (ģenerālā prevencija) no šāda tiesībpārkāpuma izdarīšanasnākotnē, tādējādi audzinot kā pašu pārkāpēju, tā arī visu sabiedrību. Autors neaicina tiesas piespriest nesamērojami lielas kompensācijas, kas noteikti iedibinātu bijību pret šāda veida pārkāpumiem. Taču dažu simtu latu kompensācija, piemēram, par personas nepatiesu apvainošanu kriminālnoziegumā, neveicina taisnības triumfu. Tieši otrādi, cietušais tiek atkārtoti pazemots — šoreiz jau no valsts puses.

Prevencijas moments ir tikai viens no kritērijiem, kas būtu jāizmanto, nosakot kompensācijas summu. Faktiski tas varētu būt kā papildu siets, ar kura palīdzību tiesnesis pārbauda, vai piedzenamā summa, kas noteikta, pamatojoties uz citiem kritērijiem, nav pretrunā ar šo prevencijas funkciju. Tas varētu būt kā papildu arguments, lai pamatotu nosakāmā tiesību aizsardzības līdzekļa piemērošana taisnīgumu un līdz ar to arī likumību. Jo tādējādi tiktu panākts likumam dotais uzdevums. Likums nav domāts, lai sodītu. Tas ir radīts, lai organizētu sabiedrības dzīvi. Līdz ar to tiesai ar savu spriedumu jācenšas panākt nevis tikai likuma formāla izpilde, bet gan tā būtības realizācija. Civiltiesību uzdevums ir stimulēt tādu personu uzvedību, kas atbilstu pieņemtajai sabiedriskajai kārtībai. Tātad mērķis ir nevis vienkārši noteikt summu (un līdz ar to tiesiskais regulējums no tiesas puses beidzas — darbs padarīts), bet gan saskatīt to, kā šis spriedums ietekmēs tiesisko attiecību subjektu attiecības arī turpmāk. Katrs tiesas spriedums ir sava veida ziņojums sabiedrībai, pat ja tiesājas tikai divas puses. Līdz ar to tiesām vajadzētu prast aiz Civillikuma kā formāla likuma saskatīt civiltiesību kā uz taisnības principa bāzētu tiesību būtību. Izspriežot konkrēto strīdu, būtu jākonstatē nodarītā netaisnība, un tikai pēc tam jāapskata, kādus aizskarto tiesību aizsardzības līdzekļus likums piedāvā. Izvēloties starp tiem, tiesai ir jādemonstrē pārliecība par to, kā tieši šādā veidā nodarītā netaisnība tiks vislabāk novērsta.

Nobeigums
CL 5. panta noteikumi par to, ka tiesai lieta ir jāizšķir pēc tiesas ieskata vai atkarībā no svarīgiem iemesliem, ir labs instruments tādu civiltiesisko strīdu risināšanai, kurus likumdevējs nav varējis noregulēt ar standarta likuma noteikumiem to komplicētības un individualitātes dēļ.

Neskatoties uz it kā vispārīgiem apzīmējumiem (“tiesas ieskats” un “svarīgi iemesli”), tiesa tos var izmantot kā pamatu lietas izskatīšanai, tikai pastāvot tiesiskam pamatam. Līdz ar to CL 5. pants nav piemērojams kā vispārējs pants visiem civiltiesiskajiem strīdiem, bet gan likumā tieši minētajos gadījumos. Tāpat šī materiālo tiesību norma nav paredzēta jauna likuma vai jaunu tiesību radīšanai vai iztulkošanai, bet gan aizskarto tiesību aizsardzībai.

Neskatoties uz izteiksmes lakonismu, CL 5. panta piemērošana prasa no tiesneša plašas zināšanas par taisnību un taisnības apziņu, kā arī spēju tos norādīt kā pamatojumu spriedumā. It sevišķi tādēļ, ka tiesai CL 5. panta piemērošana likumā minētajos gadījumos ir pienākums, pat ja prasītājs uz to nenorāda savā prasībā.

Lai panāktu taisnības triumfu katrā lietā, bet it īpaši gadījumos, kad jānosaka kompensācijas par nemantisku aizskārumu, tiesai spriedumā ir jānorāda vairāki būtiski apstākļi.

Tiesai vispirms ir jāatzīst tiesību pārkāpuma fakts, t.i., ka atbildētājs ir aizskāris cietušā tiesības un nodarījis netaisnību, tādējādi nosodot šādu personas uzvedību.

Lai atjaunotu taisnību, tiesai ir nepieciešams pārtraukt tiesībuaizskārumu, t.i., prettiesiskas darbības. Tomēr ne vienmēr prettiesiskās uzvedības pārtraukšana ir iespējama, un, ja tā ir iespējama, tad tas vēl neatjauno taisnību.

To var panākt, atjaunojot cietušā stāvokli, kāds tas bija pirms aizskāruma. Bez cietušā stāvokļa, kas izmainījās sakarā ar tiesību aizskārumu, atjaunošanas nav iespējama taisnības patiesa atjaunošana. Taču personiskā aizskāruma gadījumā zaudējumu atlīdzība nevar atjaunot aizskarto godu vai nodarīto morālo pāridarījumu, piemēram, sakarā ar izvarošanu. Tiesas noteiktai kompensācijas summai ir jābūt tādai, lai vispirms skaidri demonstrētu tiesas un līdz ar to valsts un sabiedrības negatīvo novērtējumu attiecībā uz nodarīto tiesību aizskārumu. Tiesa šajā gadījumā parāda ne tikai šīs netaisnības nepieļaujamību, bet arī to, cik nozīmīga tiesība ir tikusi aizskarta. Atzīstot, ka netaisnība attiecībā pret cietušo ir pieļauta nepamatoti, tiesai ir jādod cietušajam likumīgs apmierinājums. Autoram ir nācies saskarties ar gadījumiem, kad cietušie ir patiešām guvuši šādu apmierinājumu no tiesas sprieduma. Taču šādi spriedumu šobrīd vairāk ir izņēmumi.

Tiesai, nosakot kompensācijas lielumu, būtu jāizvērtē, vai tās lielums ir adekvāts pārkāpumam — jo nopietnāks aizskārums, jo saprātīgāk būtusagaidīt lielāku summu. Tiesai ir jāapzinās, ka ar piespriestās summas apmēru tā dod skaidru zīmi tam, cik vērta tās acīs ir prasītāja personība vai aizskartās tiesības. Nelielas summas noteikšana ne tikai nenovērš izdarīto netaisnību, bet faktiski rada atkārtotu tiesību aizskārumu.

Jautājums ir nevis par pašu summu, bet gan par novērtējumu, jo nekāda summa nevarēs izdzēst no atmiņas vardarbības šausmas vai atjaunot spēju staigāt. Taču cilvēks vispirms ir garīga būtne, tādēļ tai ir svarīgi gūt apstiprinājumu tās garīgo vērtību atzīšanai.

Un, visbeidzot, tiesām ir jāatceras, ka tās spriedums nav tikai divu lietas dalībnieku lietas izspriešanas rezultāts. Tā reizē ir ziņa sabiedrībai par to, kāda uzvedība sabiedrībā tiek gaidīta un kādu arī visi sabiedrības locekļi ir tiesīgi sagaidīt. Līdz ar to ne tikai atbildētājs gūst atziņu par savas darbības prettiesiskumu un nepieļaujamību sabiedrībā, bet arī pārējie sabiedrības locekļi apzinās, ka ir jāizvairās no šādas darbības veikšanas. Tātad tiek realizēta prevencijas funkcija, kas pašreizējā Latvijas tiesu praksē ir ļoti reta parādība.

Nosakot kompensācijas summu, tiesai ir jāvadās pēc tās taisnībasizpratnes, kas pastāv strīda izskatīšanas laikā, pat ja tā atšķiras no tās izpratnes, kas bija likuma pieņemšanas brīdī. Taisnība nav ne subjektīva, ne arī abstrakta, tā ir objektīva parādība, kas tiek vai varētu tikt attiecināta uz jebkuru un ikvienu personu. Taisnīga sprieduma pieņemšana nozīmē civiltiesību pamatuzdevuma sasniegšanu.