Privātuma tiesiskā aizsardzība

/Tikai latviešu valodā/
Šī pētījuma objekts bija tāda pasaulē plaša tiesību institūts kā “privacy”. Kā galvenos rezultātus var norādīt šī termina apzīmējuma izveidošana un pamatošana latviešu valodā. Tāpat jēdziena “privātums” skaidrojuma sniegšana un galveno tā veidu uzskaitījums.Normatīvā bāze privātuma aizsardzībai ir pietiekama. Piemēram, bērna privātuma normatīvās aizsardzības jomā Latvija ir priekšgalā. Privātuma tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai ir nepieciešami tikai nelieli uzlabojumi, kurus var novērst arī ar paplašinātu CL 1635.p. iztulkojumu.

Privacy, privātums, morālais kaitējums, tiesiskā aizsardzība

Ievads
Personas un tās tiesību tiesiskās aizsardzības līmenis vienlaikus liecina par pašas sabiedrības  attīstības pakāpi. Civiltiesības bez indivīdu mantiskajām tiesībām reglamentē arī nemantiskas (personiskas nemantiskas) tiesiskās attiecības1. Šīs nemantiskās tiesības ir ļoti cieši saistītas ar cilvēku kā personu2, piemēram, personības neaizskaramība, darījumu reputācija u.c.3.

Šobrīd sabiedrībā ar vien biežāk parādās informācija, ka cilvēki jūtas nepamatoti aizskarti sakarā ar preses pārāk lielu iejaukšanos privātajā dzīvē. Ļoti skarbas diskusijas par preses pārāk lielo un nepamatoto iejaukšanos personu dzīvē notika pēc Princeses Diānas nāves.

Arvien biežāk šajā sakarā mūsu presē tiek pieminēts angļu vārds “privacy”4. Pieaug cilvēku uztraukums par ko, ka uz ielas tiek uzstādītas novērošanas kameras, ka prese  publicē personām piederošo automašīnu vai nekustamā īpašuma fotogrāfijas u.c.. Šīs raksta mērķis uzsākt šī, pasaulē tik plaši tiesiski akceptēta, institūta juridiski pareizu izpratni un apzīmējumu Latvijā.

Neskatoties uz šī vārda ārējo vienkāršību, vēl uz šo brīdi nav panākts ne šī vārda tulkojums vai adaptācija latviešu valodā, ne arī dots tā jēdziens. Šis vārds tiek bieži lietots mūsu presē un ikdienas saziņā, pat netulkojot. Arī gadījumos, kad šis vārds tiek tulkots, varam sastapt dažādus tulkojumus – “privātība”5, tiesības uz privāto dzīvi6,  privātā dzīve7 un privātums. Kurš tad no šiem terminiem vislabāk atbilstu angļu terminam – “privacy”? Lai varētu dot atbildi uz šo jautājumu, ir vispirms jānoskaidro šī termina juridiskā būtība.

Vēsturisks jēdziena apskats
Izpratne par šo tiesisko institūtu parādījās jau 19.gadsimtā. Vairums tiesību zinātnieku atzīst kā pats pirmais un “visietekmējošākais raksts, kurš jelkad ir parādījies juridiskajā žurnālā”8 tiek pieminēts Samuela Varnera (Samuel Warren) un Luisa Brandeisa (Louis Brandeis) raksts - “The Right to Privacy”9. Tiesas Lielbritānija atzina, ka nepieciešams aizsargāt un nodrošināt personai tiesības būt vienai (“the right to be let alone”)10. Tas bija saistīts ar 19.gadsimta pēdējo atklājumu un tehnisko ierīču lielāku iespēju aizskart “svēti norobežoto personīgo un mājas dzīvi” (“the sacred precincts of private and domestic life”)11. Arī citos avotos termins “privacy” tiek izskaidrots kā tiesības tikt atstātam vai būt vienam12, brīvība no neattaisnojamas (nepamatotas) iejaukšanās citas personas personiskajā dzīvē, nevajadzīgas publicitātes, personiskās informācijas izplatīšanas 13. Papildus tiek uzsvērta personisko attiecību vai darbības intimitāte, indivīda brīvība izdarīt būtiskas, pamatizvēles sevis, savas ģimenes un savu attiecību saistīšanā ar citam personām14. Tāpat vārds “privacy” attiecas uz tādiem jēdzieniem kā noklusēšana, konfidencialitāte, slepenība,  apslēpts, nesaistīšana, norobežotība, intimitāte, izolācija, noslēpums, nodalīšanās u.c.15 Būtībā “privacy” tiek uzskatīta personas tiesība uz personisko autonomiju, t.sk., tiesība uz personas un tās īpašuma brīvību no nepamatotas publiskas iejaukšanās vai ekspozīcijas (izrādīšanas)16.

Tātad, ja mēs apkopojam iepriekš minēto, ir jāsecina, ka ar “privacy” ir jāsaprot personas autonomijas tiesības, kas sevī ietver tiesību uz savas personas, dzīves un sava īpašuma aizsardzību no jebkāda veida nepamatotas publiskas iejaukšanās tajā vai tās ekspozīcijas; tiesību uz personisko neaizskaramību un nošķirtību no citām personām vai sabiedrības. Faktiski ar “privacy” tiek saprasta personas netraucēta un brīva eksistence, kas ietver arī tiesību uz personiskās informācijas vai personiskā noslēpuma neizplatīšanu.

Pēc jēdziena “privacy” būtības noskaidrošanas ir jāmēģina atrast atbilstošs jēdziens latviešu valodā, jo tas nav labs tonis lietot gan tiesību literatūrā, gan arī normatīvajos aktos angļu vārdu. Termins “privātība” nevar tikt atzīts par veiksmīgs tulkojumu. Savukārt acīmredzams, ka apzīmējums “privātā dzīve” ir saturiski pārāk šaurs.

Kā tulkot “privacy” latviešu valodā
Attiecībā uz “privacy”, ar šo jēdzienu mēs apzīmējam tos tiesiski aizsargājamos labumus un likumīgās intereses, kas ir cieši saistītas ar personu kā indivīdu, t.i., kā pretstats publiskumam. Šis termins ir cēlies no latīņu vārdiem – privus, privatio, privatus - kas nozīmē atdalīts, sevišķs, atbrīvots, kas attiecas uz atsevišķu personu, privāts kā pretstats publicius, publice17. Latviešu literārajā valodā šāds vārds ir “privāts”, kas nozīmē “tāds, kas saistīts tikai ar atsevišķu personu individuāli, tāds, kas ir raksturīgs atsevišķam cilvēkam individuāli”18. Ar jēdzienu “privāts” saprot “privātpersonai piederīgs, noslēgts, neoficiāls, ārpus amata, mājas, personīgs. Tā pretstats ir publisks”19. Tātad mums ir nepieciešams vispārināts “privātā” apzīmējums. Ja jau jēdziena “publisks” vispārinātu īpašību sauc par “publiskumu”20, tad pretstatu ir jāsauc par “privātumu”. Līdz ar turpmāk latviešu valodā būtu jālieto termins “privātums” kā angļu “privacy” tulkojums. Un autors uzsāks šī jēdziena lietošanu jau šajā rakstā.

Privātuma normatīvā aizsardzība
Jānorāda, ka ārvalstu autori uzsver, ka ne konstitūcija, ne arī kāds cits likums tieši neaizsargā privātumu kā tādu, bet no tās izrietošās tiesības tiek aizsargātas kā atsevišķu tiesību vai interešu aizskārums21. Taču jebkurā gadījumā privātuma aizskārums tiek atzīts par deliktu22.
Lai izprastu šobrīd Latvijā esošo normatīvo regulējumu attiecībā uz privātuma aizsardzību, būtu vērsts apkopot tos gadījumus un veidus, kā var izpausties privātuma aizskārums. Jānorāda, ka personas tiesības uz privātumu var tikt pārkāptas dažādos veidos un uz šo brīdi nav radīts izsmeļošs aizskārumu uzskaitījums. Privātuma pārkāpumu iespējamais loks ir ļoti plašs. Uzskaitīsim izplatītākos, iedalot vairākās lielākās grupās.Pirmo grupu veido privātuma aizskārumu, kas rodas sakarā ar tiesiski nepamatota iejaukšanos citas personas personiskajā dzīvē, t.i., iejaukšanās personas izteikti nošķirtā, privātā intīmā sfērā, t.sk., neļaušana personai būt netraucētai – vienai. Šajā grupā ietilpst, piemēram, prettiesiska iekļūšana īpašumā (trespass – angļu val.), personas un tās nekustamā un kustamā īpašuma atklāta vai slēpta fotografēšana vai filmēšana bez īpašnieka piekrišanas, personas privātās adreses izpaušana vai izmantošana, personas pasta, t.sk., elektroniskā pasta prettiesiska izmantošana, personas telefona numura izpaušana, tiesību uz “aizmirstību” pārkāpšana, vajāšana no preses puses (piemēram, paparazzi darbība), personas parašu izzināšana (piemēram, ar interneta palīdzību, izmantojot “cookies” un citu programmu ievietošanu svešā datorā u.c.

Otrajā grupā varētu iedalīt personas uz privātumu pārkāpumu saistībā ar personas kā personības raksturojošu atribūtu prettiesisku izmantošanu. Te būtu jāpiemin, piemēram, personas attēla vai fotogrāfijas publicēšana, vai tās ārējā izskata komerciālā izmantošana, t.sk., arī reklāmā, personas vārda, kā arī pseidonīma prettiesiska izmantošana, t.sk., komerciālos nolūkos, personas ārējās līdzības vai citu atribūtu komerciālā izmantošana, piemēram, balss, personiskā paraksta, iniciāļu izmantošana bez īpašnieka piekrišanas.
Trešo grupu sastāda tādi privātuma aizskārumi, kas ir saistīti ar personas izteikti privātas informācijas prettiesiska atklāšanu, kā piemēram, personisko sarunas noklausīšanās vai ierakstīšana, privātās sarakstes atklāšana, personiskā vai ģimenes noslēpuma izpaušana, personas koda un citu personas datu izpaušana vai prettiesiska apstrāde vai citāda izmantošana, ziņu par personas veselību, reliģiskā informācijas (grēksūdzes noslēpuma), profesionālā noslēpuma (piemēram, advokāta noslēpuma) izpaušana u.c.

Kā ceturto grupu varētu izdalīt tos privātuma pārkāpumus, kas ir saistīti ar personas kā personības aizskārumu. Pie tā attiecināmi goda un cieņas aizskārums, defamācija (defamation – angl.val.), autora darba reproducēšana pretēji autora gribai, personas biogrāfisko dati izpaušana vai prettiesiska izmantošana u.c. pārkāpumi.

Tas protams nav izsmeļošs visu veidu uzskaitījums, bet tas dod ieskatu, ka personas tiesības uz privātumu var aizskart ļoti dažādos veidos. Pie tam šie aizskārumi šobrīd tiek regulēti ļoti daudzos normatīvajos aktos, kā piemēram Civillikumā, Krimināllikumā, Administratīvo pārkāpumu kodeksā, Pasta likumā, likumā “Par arhīviem”, Ārstniecības likumā, Bērnu tiesību aizsardzības likumā, Fizisko personu datu aizsardzības likumā, Informācijas atklātības likumā, likumā “Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm”, Reklāmas likumā u.c. normatīvajos aktos. Šajā sakarā ir jāizceļ Satversme, kas pēc papildināšanas ar 8.nodaļu sniedz tiešu konstitucionālu privātuma aizsardzību. Apskatīsim tikai dažus  piemērus.

Mājokļa privātums
Mājokļa privātumu normatīvi aizsargā kā Satversmes 96.p., tā arī Krimināllikuma 143.p.  Kā mājoklis tiek aizsargāti kā dzīvojamā māja, dzīvoklis, istaba vai vasarnīca, tā arī jebkura telpa, kas tiek izmantota dzīvošanai vai lietu glabāšanai.

Personiskās dzīves privātums
Bez jau pieminētā Satversmes 96.p., personas privāto dzīvi aizsargā vesela virkne speciālo aktu : Fizisko personu datu aizsardzības likums, Informācijas atklātības likums un likums “Par arhīviem”. Informācijas atklātības likums (5p.2.d.4.app.) tieši nosaka, ka informācija par fiziskās personas privāto dzīvi ir uzskatāma par ierobežotas pieejamības informāciju. Jebkura dokumentāla informācija par personu, t.sk., informācija par personas privāto dzīvi, ir atzīstama personisko arhīvu. Saskaņā ar likumu “Par arhīviem” (2.p.3.d.) fizisko personu arhīvi (dokumenti) ir šo personu privātīpašums.

Jāņem vērā, ka personai personiskā dzīve nepastāv tikai tajā brīdī, kad tā atrodas mājās vai kā citādi nošķirta no sabiedrības. Persona saglabā savu personisko dzīvi un nezaudē sava privātuma tiesisko aizsardzību arī izejot sabiedrībā, piemēram uz ielas. Protams, nav noslēpums, ka slavenībām vai politiķiem ir grūti saglabāt savu privāto dzīvi, tāpēc, ka tās ir ļoti labi pazīstamas sabiedrībā.

Privātums visbiežāk attiecībā uz privāto dzīvi tiek pārkāpts, masu saziņas līdzekļiem izplatot slavenu personu attēlus, kurus ir uzņēmuši slavenību mednieki jeb paparazzi.  Ir saprotama preses interese nopublicēt kaut ko pikatnu par kādu populāru cilvēku, jo tas piesaista auditoriju un palielina tirāžu, līdz ar to reklāmas devējus. Taču, lai gan likums “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” (7.p.) aizliedz iejaukties personiskajā dzīvē, masu mēdiji šo aizliegumu ļoti bieži ignorē.

No otras puses ir jāapzinās, ka privātuma aizsardzība nav un nevar būt vienāda ikdienišķam cilvēkam salīdzinājumā ar valsts amatpersonu. Sabiedrībai ir likumīga interese zināt, par šo personu personisko dzīvi, jo šīs personas pieņem ļoti nozīmīgus lēmumus katru dienu, balstoties uz sabiedrības uzticēšanos. Tomēr no tiesiskā viedokļa ir būtiski nošķirt, kurā brīdī persona darbojas kā privātpersona un kurā kā valsts amatpersona, jo katra darbība var tikt pakļauta atšķirībai tiesiskai aizsardzībai.

Tiesības uz personisko noslēpumu
Katrai personai ir noslēpumi, t.i., tāda informācija, kas nav brīvi pieejama sabiedrībai. Piemēram, grēksūdzei ir nozīme ir tikai tad, ja tās saturs netiek izpausts citām personām. Arī attiecībās ar advokātu klientam ir būtiski, lai viņa teiktā informācija ne tikai netiek izmantota pret viņu, bet arī netiek izpausta nevienai citai personai.

Krimināllikuma 145.p. nosaka atbildību par sveša personiska noslēpuma tīšu izpaušanu, ja to izdarījusi persona, kam pēc sava amata vai nodarbošanās jāglabā slepenībā tai uzticētās vai zināmas kļuvušās ziņas. Bez šaubām šādu ziņu izpaušana aiz neuzmanības arī būs personiskā noslēpuma pārkāpums, taču par šādu pārkāpumu būs tiesības pieprasīt civiltiesiskos aizsardzības līdzekļus.

Daudzām personām ir likumisks vai līgumisks pienākums saglabāt personisko noslēpumu. Piemēram, ziņas par pacienta ārstēšanu, slimības diagnozi un prognozi, kā arī ziņas, ko ārstniecības personas ārstniecības procesā ieguvušas par pacienta un viņa tuvāko radinieku privāto dzīvi, ir konfidenciālas saskaņā ar Ārstniecības likuma 50.p.1.d.. Arī masu informācijas līdzekļiem ir aizliegts publicēt informāciju par personas veselības stāvokli, bez personas piekrišanas (likums par “Presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 7.p.). Tāds pats pienākums žurnālistam ir arī attiecībā uz personiskās sarakstes, telefona sarunu un telegrammu publicēšanas bez to adresāta piekrišanas. Personīgās korespondences noslēpuma glabāšanas pienākums ir uzlikts arī pasta darbiniekiem saskaņā ar pasta likuma 8.p.

Jānorāda, ka arī šajā gadījumā Krimināllikums (144.p.) nosaka atbildību par personas korespondences, pa telekomunikāciju tīkliem pārraidāmās informācijas noslēpuma tīšu pārkāpšanu, kā arī par tādas informācijas un programmu noslēpuma tīšu pārkāpšanu, kas paredzētas lietošanai sakarā ar datu elektronisko apstrādi.

Goda un cieņas aizsardzība
Personas gods un cieņa ir ļoti būtiskas personas nemantiskās tiesības. To aizskārums reizē ir arī personas privātuma aizskārums. Masu informācijas līdzekļiem ir aizliegts publicēt informāciju, kura aizskar fizisko un juridisko personu godu un cieņu un ceļ tam neslavu (7.p.). Arī Civillikuma 2352a.p. dod tiesības tiesai uzlikt pienākumu atsaukt nepatiesas un godu un cieņu aizskarošas ziņas vai apmainīt dokumentu, kā arī noteikt mantisku kompensāciju par morālo kaitējumu.

Bērnu privātuma aizsardzība
Rietumvalstīs sākt atzīt un aizsargāt bērnu kā atsevišķu tiesību subjektu. Ja jau bērns ir tiesību subjekts, vai viņam var būt arī savs privātums. Atbildei ir jābūt pozitīvai. Bērnam ir tādas pašas tiesības uz savu tiesību aizsardzību, t.sk., uz savas personības aizsardzību. Jānorāda, ka Latvija ir tā retā valsts, kur ir paredzēta normatīva aizsardzība bērna privātumam speciālā normatīvā aktā – Bērnu tiesību aizsardzības likumā, kas ir publicēts 07.08.1999. izdevumā “Latvijas Vēstnesis” Nr. 199/200.

Likums garantē bērnam tiesības uz individualitāti, nosakot, ka viņam kopš dzimšanas brīža ir tiesības uz vārdu, uzvārdu un pilsonības iegūšanu (8.p.1.d.), kā arī viņam ir tiesības uz savas identitātes saglabāšanu (8.p.2d.) Tāpat likums nosaka, ka bērnam ir tiesības uz savu privāto dzīvi, dzīvojamās telpas un korespondences noslēpumu, personas neaizskaramību un brīvību (9.p.1.d.), un ka nedrīkst, aizskart viņa cieņu un godu (9.p.2.d.). 

Likumdevējs ir noteicis veselu aizliegumu virkni attiecībā uz informācijas izplatīšanu par bērnu (71.p.), piemēram attiecībā uz informāciju par bērnu, kurš kļuvis par nozieguma upuri vai liecinieku vai kurš patz ir izdarījis likumpārkāpumu.

 Privātuma tiesiskās aizsardzības problēmas Latvijā
Attiecībā uz tiesībām uz privātumu ir jāņem vērā, ka liela daļa no šīm tiesībām ir atzītas par cilvēktiesībām vai konstitucionālajām tiesībām. Līdz ar to par privātuma aizskārumu var iestāties arī krimināltiesiskā, gan administratīvā atbildība. Tomēr normatīvās bāzes esamība pati par sevi negarantē sekmīgu privātuma aizsardzību.Vispirms jau ir jānorāda, ka uz šo brīdi Latvijas tiesību teorijā juridiskā doma tikai iesāk apjaust šo tiesību un likumīgo interešu aizsardzības nepieciešamību. Savukārt tiesu praksē privātuma kā tāda izpratne un tiesiskās aizsardzība nav pat aizsākta. Diemžēl mūsu tiesas nav vēl gatavas privātuma juridiskās būtības izpratnei, nemaz nerunājot par tādām privātuma izpausmēm, kā tiesības uz aizmirstību vai būt aizmistam (“the right to oblivion or right to be forgotten”23).iTāpat ir jānorāda, ka patreizējā tiesu prakse nav atbilstoša sekmīgai privātuma civiltiesiskai aizsardzībai. No civiltiesībās citās valstīs piemērojamiem civiltiesiskiem aizsardzības līdzekļiem, tikai attiecībā uz zaudējumu atlīdzību mēs varam runāt par noteiktu tiesu praksi.

Taču zaudējumu atlīdzināšana nav vienīgais civiltiesiskais aizsardzības līdzeklis. Blakus tiesību aizskāruma atzīšanai, visbiežāk tiek piemēroti morālā kaitējuma mantiskā kompensācija un netaisnā iedzīvošanās, kā arī tiesas aizliegums veikt noteiktas darbības vai pienākums veikt noteiktas darbības24.

 Analizējot patreizējo tiesu praksi, ir jāsecina, ka patreiz ir apmierinošs privātuma vispārējs tiesiskais regulējums, taču bez tiesu izpratnes uzlabošanas par to, ir jāizvērtē iespējas nodrošināt adekvātu civiltiesisko aizsardzību privātuma aizskāruma gadījumā ar visiem pieejamiem civiltiesiskiem aizsardzības līdzekļiem.

Protams, ka tiesai, izskatot šāda veida civillietas ir :
1) jāatzīst, ka ir noticis tiesībpārkāpums, kā rezultātā ir noticis tiesību uz privātumu aizskārums;
2) jāizceļ prettiesiskās darbības negatīvo novērtējumu;
3) jāpārtrauc tiesību pārkāpums;
4) jāuzliek pienākums, turpmāk atturēties no šāda veida darbības veikšanas vai arī veikt noteiktas darbības, lai neiestātos privātuma aizskārums;
jānodrošina ar savu spriedumu cietušajam iepriekšējā stāvokļa atjaunošana (restitūcija), piemēram, zaudējumu atlīdzība;
5) jānosaka mantisks apmierinājums par nemantisku kaitējumu;
6) jānodrošina, ka ar spriedumu tiek panākta prevencija (kā speciālā, tā arī vispārējā).

Šobrīd visaktuālākā problēma ir nemantiskā kaitējuma mantiska kompensācija25. Protams varētu mēģināt veikt Civillikuma 1635.p. paplašinātu tulkojumu, jo tiesiskais apmierinājums nav tikai aprobežots ar mantiska kaitējuma atlīdzināšanu. Ja mēs turpināsim atrasties pozīcijā, ko ir noteicis Latvijas Republikas Augstākās tiesas Prezidijs savā 13.03.1995. lēmumā uzraudzības lietā Nr. 2k-12-9526.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Prezidija 13.03.1995. lēmums uzraudzības lietā Nr. 2k-12-95 un Latvijas Republikas Augstākās tiesas 26.02.1999. plēnuma lēmums Nr. 1 “Par Civillikuma 1635.panta piemērošanu, izskatot prasības par morālo kaitējumu”27, tad netiktu nodrošināta likumā “Par tiesu varu” 3.p.1.d. garantētās tiesības uz aizsardzību pret dzīvības, veselības, personiskās brīvības, goda, cieņas un mantas apdraudējumu.

Taču būtu jāapsver nepieciešamība, izdarīt grozījumus Civillikuma 1635.p. par pamatu ņemot Vācu BGB 823 §.1.d., kas nosaka : “Personai, kura ir nodarījusi tīši vai aiz neuzmanības tiesību aizskārumu citas personas dzīvībai, ķermenim, veselībai, brīvībai, īpašumam vai citām tiesībām, ir pienākums kompensēt citai personai tādējādi nodarīto kaitējumu”28. Saskaņā ar Vācijas Federālās Augstākās tiesas iztulkojumu šīs normas iztulkojumu 1954.gadā, personai ir tiesība saņemt kompensāciju arī par morālo kaitējumu visos gadījumos, kad prasītāja personisko tiesību aizskārums ir bijis būtisks (svarīgs) un objektīvi nopietns29. Attiecībā uz pašu terminu “citas tiesības” tiesību literatūrā tiek norādīts, ka šī tiesiskā aizsardzība attiecas uz absolūtām tiesībām, t.i., tiesībām un likumīgām interesēm, kuras var tikt aizskartas no ikvienas personas puses un kuras tiek aizsargātas attiecībā pret jebkuru personu, šādas tiesības, piemēram, ir, tiesības uz vārdu, patentu, autortiesības u.c.30

Civillikuma 1635.p. redakcija varētu būt sekojoša :

“1635. Katrs tiesību aizskārums, t.i. katra pati par sevi neatļauta darbība, dod tam, kam tā kaitējusi, tiesību prasīt apmierinājumu no aizskārēja, par nodarīto kaitējumu dzīvībai, ķermenim, veselībai, brīvībai, īpašumam vai citām tiesībām, ciktāl viņu par šo darbību var vainot.

Piezīme. Darbība šeit pieņemta plašākā nozīmē, aptverot nevien darbību, bet arī atturēšanos no tās, t.i. bezdarbību.

Apmierinājums par nodarīto morālo kaitējumu ir dodams likumā paredzētajos gadījumos, kā arī par aizskārumu, kas nodarīts personas absolūtām tiesībām”.

Nobeigums
Angļu termins “privacy” būtu latviešu valodā jālieto kā “privātums”. Ar šo jēdzienu ir jāsaprot personas autonomijas tiesības, kas sevī ietver tiesību uz savas personas, dzīves un sava īpašuma aizsardzību no jebkāda veida nepamatotas publiskas (ārējas) iejaukšanās tajā vai tās ekspozīciju; tiesību uz personisko neaizskaramību un nošķirtību no citām personām vai sabiedrības, kas nodrošina personas netraucētu un brīvu pastāvēšanu.Latvijā gan tiesību teorijā, gan tiesu praksē ir jāveicina privātuma kā tiesiski aizsargājama labuma izpratni, lai nodrošinātu tā kvalitatīvu tiesisko aizsardzību. Lai gan normatīvā bāze privātuma aizsardzībai varētu atzīt par pietiekamu, taču ir nepieciešams pilnveidot morālā kaitējuma (sāpju naudas) kompensēšanas institūtu. To varētu panākt vai nu ar paplašinātu CL 1635.p. iztulkojumu vai arī mainot šī panta redakciju. Tāpat ir jāuzlabo izpratne par netaisnas iedzīvošanās institūtu un tā  piemērošanas iespējām privātuma aizskāruma gadījumā.

Summary
It is comprehensible that from a legislative point of view Latvia has many statutory instruments that grant protection for a person’s rights of privacy. Angļu termins “privacy” būtu latviešu valodā jālieto kā “privātums”. Ar šo jēdzienu ir jāsaprot personas autonomijas tiesības, kas sevī ietver tiesību uz savas personas, dzīves un sava īpašuma aizsardzību no jebkāda veida nepamatotas publiskas (ārējas) iejaukšanās tajā vai tās ekspozīciju; tiesību uz personisko neaizskaramību un nošķirtību no citām personām vai sabiedrības, kas nodrošina personas netraucētu un brīvu pastāvēšanu.

But we certainly need to develop our legal understanding of privacy as an important personal right and improve it through court practice. Also, we have much to do to expand pecuniary compensation for non-pecuniary loss as a general legal remedy in cases of privacy invasion.

Lai gan normatīvā bāze privātuma aizsardzībai varētu atzīt par pietiekamu, taču ir nepieciešams pilnveidot morālā kaitējuma (sāpju naudas) kompensēšanas institūtu. To varētu panākt vai nu ar paplašinātu CL 1635.p. iztulkojumu vai arī mainot šī panta redakciju.

1. J.Vēbers, Padomju Civiltiesības,  Vispārīgā daļa, Zvaigzne, Rīga, 1979, 5.lpp., 8 – 9.lpp., J.Vēbers, K.Torgāns, Civiltiesības kā tiesību nozare, Mācību līdzeklis kursam Civiltiesības. Vispārīgā daļa, LU Juridiskā fakultāte, Rīga, 1997, 14., 21.lpp., M.Agarkovs, S.Bratuss, D.Genkins, V.Serebrovskis, Z.Škundins. Civiltiesības. I sējums, Latvijas valsts izdevniecība, R., 1946, 12.lpp., Гражданское право, отв. редактор Е.А.Суханов, Москва: изд. БЕК, том 1,1994, c.17, 20 – 21, 47, Малеина М., Защита личных неимущественых прав советских граждан, Москва : Знание, 1991, стр. 6, Гражданское право, Часть первая, Издательставо ИНФРА, Москва, 2001, стр. 2

2. Sinaiskis V., Raksti, Sabiedrisko Zinātņu Veicināšanas Biedrības “Aequitas” izdevums, Rīga, 1929, 14.lpp.

3. Hvostovs V. Vispārigā tiesibu teorija, Rīga, Leta, 1924, 74., 129.lpp., M.Agarkovs, S.Bratuss, D.Genkins, V.Serebrovskis, Z.Škundins. Civiltiesības. I sējums, Latvijas valsts izdevniecība, R., 1946, 9.lpp., Гражданское право, Часть первая, Издательство НОРМА, Моска, 2001, стр.6, Советское гражданское право, Том I, Юридическая литература, Москва, 1979, с.12 – 13

4. Lūdzu skatīt : G.Kalniņš, “Privātība un personas datu aizsardzība”, Diena, 18.09.2001., P.Raudseps, “Privātā dzīve jāsargā no valsts, nevis no preses”, www.delfi.lv/archive/index.php?id=3442464, L.Biksiniece, “Vārda brīvība vs. privātā dzīve”, www.delfi.lv/archive/index.php?id=3359959

5. G.Kalniņš, “Privātība un personas datu aizsardzība”, Diena, 18.09.2001.

6. L.Biksiniece, “Vārda brīvība vs. privātā dzīve”, www.delfi.lv/archive/index.php?id=3359959

7. P.Raudseps, “Privātā dzīve jāsargā no valsts, nevis no preses”, www.delfi.lv/archive/index.php?id=3442464, Cilvēktiesības Latvijā 1999.gadā, Latvijas cilvēktiesību un etnisko studiju centrs, 2000, Rīga, 14.lpp.

8. Bingham T. The Business of Judging, Select Essays and Speeches, Oxford University Press, 2000, p.141

9. Harvard Law Review, Vol. IV, December 15, 1890, No.5, p.195–220, skatīt pārpublicējumu – Privacy, Volume II, Edited by Raymond Wacks, Dartmouth, 1993, p.5–30.

10. Skatīt : Warren D. Samuel, Brandeis D. Louis, Harvard Law Review, Vol. IV, December 15, 1890, No.5, p.195, pārpublicēts – Privacy, Volume II, Edited by Raymond Wacks, Dartmouth, 1993, p.5.

11. Ibid.

12. Elizabeth A.Martin, A Dictionary of Law, Oxford University Press, Oxford, 1997, p. 354

13. Steven H.Gifis, Law Dictionary, Barron’s Educational Series Inc., New York, 1996, p.390 – 391, James E.Clapp, Dictionary of the Law, Random House, New York, 2000, p.340 -341

14. Steven H.Gifis, Law Dictionary, Barron’s Educational Series Inc., New York, 1996, p.390 – 391

15. William C. Burton, Burton’s Legal Thesaurus, McGraw-Hill, New York, 1998, p.425

16. Bryan A. Garner, Black’s Law Dictionary, St. Paul, Minn., USA, 1999, p.1325

17. Latviešu konversācijas vārdnīca,  Septiņpadsmitais sējums, Grāmatu apgādniecība A.Gulbis, Rīgā, 1938, sleja 34058,  Бартошек М. Римское право. Понятия, термины, определения. Москва : Юридическая литература, 1989, с. 259

18. Latviešu lirerārās valodas vārdnīca, 62 sējums, Zinātne, Rīga, 1987, 393.lpp.

19. Latviešu konversācijas vārdnīca,  Septiņpadsmitais sējums, Grāmatu apgādniecība A.Gulbis, Rīgā, 1938, sleja 34058

20. Latviešu lirerārās valodas vārdnīca, 62 sējums, Zinātne, Rīga, 1987, 419.lpp.

21. Bryan A. Garner, Black’s Law Dictionary, St. Paul, Minn., USA, 1999, p.1325, Steven H.Gifis, Law Dictionary, Barron’s Educational Series Inc., New York, 1996, p.390 – 391, Elizabeth A.Martin, A Dictionary of Law, Oxford University Press, Oxford, 1997, p. 354. Skatīt piemēram : International Privacy, Publicity and Personality Law, General Editor : Michael Henry, London, 2001

22. Steven H.Gifis, Law Dictionary, Barron’s Educational Series Inc., New York, 1996, p.390 – 391, Dictionary of the Law, Random House, New York, 2000, p. 341, p. Basil S. Markesinis and Hannes Unberath, The German Law of Torts, A Comparative Treatise, Hart Publishing, Oxford and Portland, Origon, 2002, 438, 498, p. Markesinsis B.S. and Deakin S.F., Tort Law, Clarendon Press, Oxford, 1999, 647 - 662

23. International Privacy, Publicity and Personality Laws, General editor M.Henry, Butterworths, 2001, p.4.

24. Skatīt piemēram : International Privacy, Publicity and Personality Law, General Editor : Michael Henry, London, 2001, Dan B. Dobbs, Law of Remedies, West Publishing Co., St.Paul, Minn, 1993, USA, p.622 - 645

25. Skatīt : Agris Bitāns, Vispārīgie principi, nosakot kompensāciju par nemantisku aizskārumu, “Latvijas Vēstnesim”, Jurista Vārds:  14.10.2003  Nr. 37 (295), Agris Bitāns, Taisnības apziņa, nosakot kompensāciju par nemantisku aizskārumu, “Latvijas Vēstnesim”, Jurista Vārds:  08.07.2003  Nr. 25/26 (283/284), Agris Bitāns, Par morālā kaitējuma izpratni Latvijā, “Latvijas Vēstnesis”, Jurista Vārds:  18.09.2001. Nr.220, Agris Bitāns, Cik vērts ir gods un cieņa un vai mēs protam to novērtēt? Likums un tiesības, 2001.gada jūlijs (nr.23) u.c.

26. “CL 19.nodaļas pirmajā apakšnodaļā konkrēti norādīts uz gadījumiem un personām, kas var pretendēt uz morālā kaitējuma atlīdzināšanu”

27.1. Izskaidrot, ka Civillikuma 1635.pants paredz materiālo zaudējumu piedziņu cietušam no personas, kura vainojama tiesību aizskārumā. Morālā kaitējuma atlīdzināšanas pamatus nosaka tikai Civillikuma 19.nodaļas pirmās apakšnodaļas 2.daļa "Tiesība uz atlīdzību no nodarījumiem pret personisko brīvību, godu, cieņu un pret sieviešu nevainību".

2. Lūgt Tieslietu ministriju izskatīt jautājumu par iespēju iesniegt Saeimā likumprojektu ar sāpju naudas institūta ieviešanu kriminālajā un civilajā likumdošanā.

28. Autora tulkojums no grāmatas Raymond Youngs, Sourcebook on German Law, Gavendish Publishing Limited, Great Britain, 1994, p.___

29. Werner F.Ebke and Matthew W. Finkin, Introduction to German Law, Kluwer Law international, 1996, p.18 - 19

30. B.S. Markesinis, Volume II, The Law of Torts: A Comparative Introduction, Clarendon Press, Oxford, 1997, p.59, Norbert Horn, Hein Kötz, Hans G. Leser, German private and Commercial Law : an introduction, Clarendon Press, Oxford, 1982, p.149