Būtiski grozījumi Darba likumā
Būtiski grozījumi Darba likumā
Pagājušā gada 12. decembrī Saeima pieņēma grozījumus Darba likumā, kas stājās spēkā šā gada 1.janvārī. Grozījumu būtība ir sekojoša: Noteikts termiņa ierobežojums pagaidu un vienreizējo darba normu noteikšanai.
Gadījumos, kad darbinieks veic akorda (gabaldarba) darbu, darba devējs var uzlikt darbiniekam pagaidu normas vai vienreizējas normas ne ilgāk kā uz trim mēnešiem.
Piemēram, ja darbinieka pienākums ir mēneša laikā pārdot 1000 preču vienības, tad darba devējs ne ilgāk kā uz trīs mēnešiem var uzlikt darbiniekam par pienākumu mēneša laikā pārdot 1100 preču vienības.
Darbiniekam komandējuma laikā saglabājas darba alga un noteiktās piemaksas, bet ne vidējā izpeļņa. Piemēram, līdz 2002.gada 31.decembrim darba devējam bija jāapmaksā darbinieka komandējumā pavadītais laiks ievērojami vairāk, ja darbinieks sešus mēnešus pirms komandējuma bija saņēmis prēmiju.
Prēmija tika ieskaitīta vidējā izpeļņā, tādējādi palielinot darba devēja izmaksas, sūtot darbinieku komandējumā.
Turpmāk darba devējam nevajadzēs iztērēt vairāk līdzekļu darbinieka darba apmaksai, ja darbinieks tiek nosūtīts darba braucienā (komandējumā), bet izmaksāt darbiniekam tikai darba līgumā noteikto darba algu un likumā noteiktās piemaksas.
Tikai tiem darbiniekiem, kuriem ir noteikta akorda darba alga, komandējuma laikā saglabājas vidējā izpeļņa.
Vidējā izpeļņa jāmaksā par laiku, kad darbinieks atrodas papildatvaļinājumā.
Saskaņā ar Darba likuma 151.pantu papildatvaļinājums ir obligāti apmaksājams atvaļinājuma veids, tādēļ likuma grozījumi novērš iepriekšējās redakcijas trūkumu, kas neparedzēja vidējās izpeļņas izmaksu par darbinieka atrašanos papildatvaļinājumā.
Piemēram, tēvam un mātei, kuriem ir vismaz trīs bērni, pie ikgadējā atvaļinājuma četrām kalendārajām nedēļām ir pieskaitāmas vēl klāt trīs darba dienas. Ja iepriekš par šīm trīs darba dienām netika izmaksāta vidējā izpeļņa, tad no šī gada 1.janvāra tas ir jādara.
Vidējā izpeļņa vairs nav jāmaksā par svētku dienām. Turpmāk vidējā izpeļņa par svētku dienu, kura iekrīt darbiniekam noteiktajā darba dienā, bet kurā viņš nestrādā, jāaprēķina un jāmaksā tikai tādā gadījumā, ja darbiniekam ir nolīgta akorda alga vai noteikta laika algas sistēma ar stundas vai dienas algas likmes apmaksu. Līdz ar šo precizējumu tiek atcelta darba devēju protestu izraisījusī norma par svētku dienu apmaksu.
Turpmāk darbinieku darba apmaksu, kuri saņem ikmēneša darba algu, neietekmēs svētku dienu skaits attiecīgajā mēnesī, - darbiniekam jāsaņem darba līgumā noteiktā darba alga.
Savukārt, ja darbinieks saņem darba algu par padarīto gabaldarbu vai darba algu par nostrādātajām stundām/dienām, tad viņa darba algu ietekmē valsts noteiktās svētku dienas. Ja svētku dienā šim darbiniekam būtu jāstrādā, bet viņš nestrādā, jo ir svētku diena, tad skaidrs, ka darbinieka darba alga samazinās. Lai to novērstu, valsts noteikusi, ka darba devējam šādas svētku dienas ir jākompensē, izmaksājot darbiniekam par tām vidējo izpeļņu.
Precizēti vidējās izpeļņas aprēķināšanas un izmaksas principi. Grozījumi likumā skaidri nosaka vidējās izpeļņas aprēķināšanas kārtību - turpmāk visos gadījumos, kad darbiniekam izmaksājama vidējā izpeļņa, tā aprēķināma par pēdējiem sešiem mēnešiem gan no darba algas, gan normatīvajos aktos un darba koplīgumā vai darba līgumā noteiktajām piemaksām, kā arī no prēmijām.
No 2003.gada 1.janvāra visos gadījumos, arī apmaksāta atvaļinājuma laikā, dienas vidējo izpeļņu aprēķina, pēdējo sešu mēnešu darba samaksas kopsummu dalot ar šajā periodā nostrādāto dienu skaitu. Nostrādāto dienu skaitā neietilpst dienas, kad darbinieks ir slimojis, atradies atvaļinājumā, pārbaudījis veselību vai mācījies.
Vienkāršoti vidējās izpeļņas aprēķina noteikumi par ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma laiku, paredzot, ka dienas vidējo izpeļņu reizina ar darba dienu skaitu atvaļinājuma laikā, tādējādi iegūst summu, kas izmaksājama darbiniekam par atrašanos ikgadējā apmaksātā atvaļinājumā.
Turpmāk gadījumos, kad aprēķinātā darbiniekam izmaksājamā mēneša vidējā izpeļņa ir mazāka par darbiniekam noteikto mēneša darba algu, darbiniekam izmaksājamā mēneša vidējā izpeļņa ir jāpielīdzina mēneša darba algai. Tas gan neattiecas uz gabaldarba veicējiem.
Summētā darba laika veicējiem pārtraukumus darbā ieskaita kopējā darba laikā.
Valsts eksāmena laikā saglabā darba algu.Turpmāk darba devējam par laiku, kuru darbinieks velta valsts eksāmena kārtošanai un diplomdarba izstrādei un aizstāvēšanai, būs jāsaglabā darba alga, bet ne vairs vidējā izpeļņa. Vidējā izpeļņa būs jāizmaksā tikai tiem darbiniekiem, kuri veic gabaldarbu.
Paplašināti atlaišanas pabalsta izmaksas gadījumi. Nomainot veco Darba likumu kodeksu ar jauno Darba likumu, uz pārejas laiku radās situācija, ka laikā no 2002. gada 1. jūnija līdz 2005. gada 1. janvārim atlaišanas pabalsts vairs nebija jāmaksā, izņemot tikai trīs gadījumus: atbrīvojot darbinieku uzņēmuma likvidācijas vai štatu (darbinieku skaita) samazināšanas rezultātā, vai arī līguma neatbilstības likumam gadījumā.
Šādi atlaišanas pabalsta noteikumi pārejas periodam tika pieņemti likumdevēja kļūdas dēļ. Ar grozījumiem Darba likumā darbinieka tiesības uz atlaišanas pabalstu ir atjaunotas.
Atlaišanas pabalsts viena mēneša vidējās izpeļņas apmērā būs jāizmaksā gadījumos, kas minēti Darba likuma 100. panta piektajā daļā, proti, ētisku un taisnprātības apsvērumu dēļ, un 101. panta pirmās daļas 6. līdz 10. punktā minētajos gadījumos - ja darbiniekam nav pietiekamu profesionālo spēju, veselības stāvokļa dēļ, ja darbā tiek atjaunots iepriekš strādājis darbinieks, darbinieku skaita samazināšanas gadījumā, kā arī tad, ja uzņēmums tiek likvidēts.