Preču zīmes tiesiskā aizsardzība Latvijā

/Tikai latviešu valodā/

Vispārējais likumdošanas apskats
Preču zīmes kā intelektuālā īpašuma sastāvdaļa nav nekāds jaunums Latvijā, taču salīdzinājumā ar ES un ārvalstu pieredzi Latvija šajā jomā ir tomēr vēl tikai ceļa sākumā. Arī tiesu prakse faktiski ir vēl neliela, apmēram pieci gadi.

Pirmais preču zīmes reglamentējošais likums Latvijas Republikā tika pieņemts 19.03.1993.. Šobrīd kopš 15.07.1999. spēkā ir jaunais 16.06.1999. likums “Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm”, kas ir satura ziņā ir tuvs gan pasaules attīstītāko valstu, gan ES prasībām (turpmāk tekstā - "Likums").

Un arī situācija, intelektuālā īpašuma aizsardzībā, t.sk., cīņa ar kontrafaktajām precēm gan tiesiskā nodrošinājuma, gan arī praktiskās realizācijas ziņā Latvijā ir uzlabojusies. Bez jaunā likuma, šobrīd ir stājušies spēkā arī Ministru kabineta apstiprinātie noteikumi "Par muitas kontroles pasākumiem intelektuālā īpašuma aizsardzībai", kas palielina valsts līdzdalību cīņā ar preču viltojumiem (kontrafaktajām precēm). Līdzīgas prasības nosaka arī Eiropas kopienas lēmums (Council Regulation) EC 3295/94, kurā nesen izdarīti grozījumi.

Bez iepriekš minētajiem normatīvajiem aktiem, preču zīmju aizsardzības jomā darbojas arī Krimināllikums, Administratīvo pārkāpumu kodekss un Konkurences likums, un protams vesela virkne starptautisku līgumu un konvenciju, kā piemēram, Parīzes konvencija  "Par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību" un Madrides nolīgums "Par zīmju starptautisko reģistrāciju ", TRIPs u.c.

Preču zīmju veidi
Likums pieļauj reģistrēt par preču zīmi jebkuru apzīmējumu, ko var grafiski attēlot un kas ļauj atšķirt viena uzņēmuma preces vai pakalpojumus no citu uzņēmumu precēm vai pakalpojumiem.

It īpaši preču zīmes var būt:
1) vārdiskas, kas sastāv no burtiem, vārdiem, arī no personvārdiem, uzvārdiem, cipariem;
2) grafiskas  -  attēls, zīmējums, grafisks simbols, krāsas tonis, krāsu salikums;
3) telpiskas - telpisks apjoms, preces vai tās iesaiņojuma forma;
4) kombinētas  -  sastāv  no  iepriekšminēto elementu kombinācijām  (preces etiķete u.tml.);
5) īpašu veidu jeb speciālas (skaņas vai gaismas signāli, smaržas u.tml.).

Preču zīmju reģistrācijas tiesiskais statuss
Līdz Likuma pieņemšanas pastāvēja gan teorētiska, gan praktiska problēma attiecībā uz preču zīmes reģistrācijas fakta juridisko nozīmi. Vai reģistrācija apliecina vai neapliecina īpašuma tiesības uz reģistrēto preču zīmi? Vai pastāv legāla iespēja apstrīdēt īpašuma tiesības uz preču zīmi, pamatojoties uz Civillikuma vispārējām normām par īpašumu uz kustamu bezķermenisku lietu?

Saskaņā ar jaunā preču zīmju likuma 4.p.11.d. tiesības  uz  preču  zīmi,  kas  pamatojas  uz reģistrāciju vai tās pieteikumu, tiesiskā  režīma  ziņā tiek pielīdzinātas tiesībām uz kustamo mantu (kustama bezķermeniska lieta  - Civillikuma izpratnē¹), tomēr preču zīme nevar būt par liettiesisko prasību objektu. Tas nozīmē, ka reģistrācija ir apliecinājums personas īpašuma tiesībām uz reģistrēto preču zīmi. Taču īpašuma tiesības uz preču zīmi var apstrīdēt tikai preču zīmju likuma noteiktajos ietvaros. Līdz ar to preču zīmes īpašnieks nevar celt tiesā īpašuma prasību, pamatojoties uz CL minētajiem vispārējiem pamatiem (CL 1044.p. - 1066.p.).

Preču zīmju ekspertīze
Līdz ar jauno preču zīmju likumu parādījās prasība pēc pieteikto preču zīmju ekspertīzes, ko triju mēnešu laikā veic Patentu valde. Šī ekspertīze, ir svarīgs solis, lai nodrošinātu preču zīmju īpašnieku interešu aizstāvību pret nepamatotu trešo personu mēģinājumu reģistrēt uz sava vārda svešas preču zīmes. Tomēr jāatceras, ka ekspertīze var dod aizsardzību tikai plaši pazīstamām preču zīmēm, ko par tādām ir atzinusi Patentu valde. Šādu statusu iegūst nevisas slavenas preču zīmes.

 Līdz ar to bez reģistrācijas neiztikt nevienam, kas vēlas savas tiesības uz preču zīmēm nopietni aizsargāt Latvijā. Tādēļ atbilde uz bieži uzdoto jautājumu : "Reģistrēt vai nereģistrēt?" ir skaidra : "Reģistrēt!". Pilnu tiesisko aizsardzību likums var garantēt tikai un vienīgi Latvijas Patentu valdē reģistrētajai preču zīmei.

Kā pozitīvs moments ir minama likumdevēja nostādne, ka arī nereģistrētas preču zīmes tiek aizsargātas Latvijā, taču tikai negodprātīgas konkurences ietvaros.

Reģistrācija it sevišķi ir nozīmīga, ja preču zīme nav plaši pazīstama vai to par tādu neatzīst Latvijas Republikas Patentu valde. Piemēram, nav šaubu, ka preču zīmes "Coca-Cola" vai "Pepsi-Cola" ir plaši pazīstamas. To atzīst arī mūsu Patentu valde, taču, piemēram, preču zīmi PWC - PricewaterhouseCoopers, kas pieder plaši pazīstamai auditorsabiedrībai, mūsu Patentu valde neuzskatīja par plaši pazīstamu. Proti to reģistrēja gan uz pašas auditorsabiedrības vārda, gan atkārtoti arī uz tās vietējās filiāles vārda.

Tāpat problēmas gan Patentu valdei, gan pirmās instances tiesai rada arī plaši pazīstamu preču zīmju spoguļattēla nošķiršana. Piemēram, preču zīme "ALOCACOC" ir spoģuļattēlā "COCACOLA".

Preču zīmes reālas izmantošanas prasība
Bez daudziem uzlabojumiem, kas maksimāli tuvina šī normatīvā akta atbilstību Eiropas savienības prasībām, ir jānorāda Latvijai jauna prasība par preču zīmes faktisku un reālu izmantošanu (23.p., 32.p.). Līdz ar to ir izslēgta preču zīmes formālā lietošana. Domājams, ka šāda prasība ir gan loģiska, gan arī pamatota. Tas varētu kalpot vēl par vienu aizsardzības līdzekli pret personām, kas reģistrē uz sava vārda svešas preču zīmes. Jo nepietiek pirmajam reģistrēt kādu preču zīmi uz sava vārda, nepieciešams to izmantot komercdarbībā. Preču zīme nav domātakolekcionēšanai, bet gan reālai izmantošanai. Šobrīd vēl nav izveidojusies prakse attiecībā uz minimāli nepieciešamo darbību kopumu piecu gadu laikā, lai preču zīmes reģistrētājs nezaudētu tiesības uz preču zīmi. Likums par vienu no preču zīmes izmantošanas veidu arī  atzīst reklāmu, taču tiesas labprātāk pieņem argumentus, kas saistīti ar reālu preču ievešanu vai tirdzniecību Latvijā nekā vienu reklāmas lapu žurnālā, kas iznāk reizi mēnesī angļu valodā.

Reģistrētāja vai aģenta negodprātība
Iepriekšējās negatīvās prakses iespaidā, jaunajā likumā tika paredzēta tieša aizsardzība - atteikums reģistrēt preču zīmi vai jau reģistrēto atzīt par spēkā neesošu tiesā - ja preču zīmes reģistrācijas pieteikums iesniegts ar acīmredzamu negodprātīgu nolūku (6.p.4.d.). Šobrīd vēl nav pilnībā izveidojusies prakse par to, kas var kalpot par pierādījumu negodprātībai. Taču pirmās tiesas lietas pierāda, ka ir iespējams panākt pozitīvu tiesas spriedumu, ja var uzrādīt pušu saraksti par atļaujas (licences) iegūšanu vai var uzskatāmi parādīt, ka atbildētājam nav tiesiska pamata apgalvot par produkta vai apzīmējuma piederību sev.

Likums nodrošina aizsardzību personām arī tad, ja, reģistrējot preču zīmi Latvijā, ir pārkāptas sekojošas šo personu tiesības :
1) personiskās  tiesības,  tas  ir,  tiesības,  kas saistītas ar sabiedrībā pazīstamas personas vārdu, uzvārdu, pseidonīmu, portretu, faksimilu, izņemot  gadījumu,  kad  šī persona mirusi pirms 50 gadiem vai agrāk;
2) autortiesības;
3) komerctiesības,  tas  ir,  tiesības, kas saistītas ar identiskā vai  līdzīgā   uzņēmējdarbības   nozarē   lietotu   firmas  nosaukumu (komercapzīmējumu, masu  saziņas  līdzekļa nosaukumu, citu tamlīdzīgu apzīmējumu), ja  tā  godprātīga  un  likumīga lietošana komercdarbībā Latvijā uzsākta  pirms  preču  zīmes  pieteikuma datuma vai attiecīgi prioritātes datuma, vai Latvijā plaši pazīstamu Latvijas vai ārvalsts firmas nosaukumu (komercapzīmējumu, masu saziņas līdzekļa nosaukumu, citu tamlīdzīgu apzīmējumu);
4) citas rūpnieciskā īpašuma tiesības (9.p.3.d.).

Līdzīgi likums nodrošina arī preču zīmes īpašnieka (kas ir šīs preču  zīmes  īpašnieks  citā  Parīzes savienības dalībvalstī) tiesību aizsardzību no tā pilnvarotās personas (aģenta) negodprātību,  ja  Latvijā  šo  zīmi  uz sava vārda tas reģistrējis bez īpašnieka piekrišanas (9.p.4.d.).

Šī norma dod papildus drošības sajūtu citu valstu preču zīmju īpašniekiem pret savu aģentu ļaunprātību, ja preču zīme nav atzīta par plaši pazīstamu Latvijā.

Ģeogrāfiskas izcelsmes norāde
Kā jaunumu likumā ir jānorāda uz nopietnāku pieeju ģeogrāfiska rakstura nosaukumu piemērošanu preču zīmēs. Likums ir nodefinējis jaunu jēdzienu - "ģeogrāfiska rakstura norāde", ar to saprotot ģeogrāfisku  nosaukumu vai citu apzīmējumu, kuru  lieto, tieši vai netieši norādot uz preču vai pakalpojumu ģeogrāfisko izcelsmi, arī uz to raksturu vai īpašībām, kas saistītas ar šo izcelsmi. Līdzīgi kā TRIPS2 arī jaunais likums dod papildus tiesisko aizsardzību vīniem un destilētajiem alkoholiskajiem dzērieniem, attiecībā uz ģeogrāfiska rakstura norādēm, kas apzīmē noteiktas izcelsmes alkoholiskos dzērienus, ja vīniem vai destilētajiem alkoholiskajiem dzērieniem nav šādas izcelsmes, piemēram,  šampanietis vai Russina Vodka (6.p.1.d.10.app.).

Specifiskie aizsardzības momenti
Neskatoties uz kopīgiem preču zīmju reģistrācijas atteikuma vai atzīšanas par spēkā neesošu absolūtajiem pamatiem, Latvijai ir sava specifiska, kas ir izskaidrojama ar daudzu apzīmējumu popularitāti Latvijā no PSRS laikiem. Katrai valstij var būt atšķirīgas izpratnes par to, vai preču zīme ir maldinoša vai neētiska. Piemēram, tādas preču zīmes kā "Советское шампанское" un "Советское игристое" tika reģistrētas Patentu valdē kā grafiskās un vārdiskās preču zīmes. Savukārt pirmās instances tiesa vārdu "советское" izslēdza no aizsardzības (disklamēja). Šāda tiesas darbība ir vērtējama pozitīvi, jo šis apzīmējums nevar tikt aizsargāts kā preču zīme.

Savukārt avīzes nosaukumu "Комсомольская правда" Patentu valde atteica reģistrēt kā preču zīmi, uzskatot  to par neētisku.

FAKTISKĀ RAŽOTĀJA TIESĪBAS UZ PREČU ZĪMI - LATVIJAS SPECIFISKĀ PROBLĒMA

Nesenā tiesu prakse preču zīmju jomā bija tik pretrunīga, ka tādēļ radās skeptisks viedoklis Latvijas spējām aizsargāt "īstos" preču zīmju īpašniekus. Iemesli tika minēti dažādi, t.sk., gan tiesu pieredzes trūkums, gan arī vietējo ražotāju atklāts lobisms un līdz pat korupcijas iespējām.

Visvairāk strīdi bija (un vēl šobrīd ir) attiecībā uz tām preču zīmēm, kas radušās vai reģistrētas tā saucamajos PSRS laikos, piemēram, “NIVEA” un "NIVEJA" lieta un “MOSKOVSKAYA” un “STOLICHNAYA” u.c. lietas.

Galvenais klupšanas akmens bija vecā likuma “Par preču zīmēm” 2.p. 1.d.9.app. tulkojums un piemērošana. Šī norma nosaka, ka “kā preču zīmes nereģistrē … zīmes, kuras atkārto citām personām piederošas Latvijas Republikā vispārzināmu firmu un vispārzināmas produkcijas nosaukumus vai apzīmējumus”.

Veicot šīs tiesību normas loģisko tulkojumu, bija jāsecina, ka, lai varētu piemērot šo materiālo tiesību normu, likumdevējs bija noteicis divu priekšnosacījumu nepieciešamību :

pirmkārt, strīdus preču zīmei ir jāatkārto citai personai piederošu firmu vai produkta nosaukumu vai apzīmējumu un,

otrkārt, šai firmai vai produkcijas nosaukumam vai apzīmējumam ir jābūt vispārzināmam Latvijas Republikā.

 Šobrīd jau ir izveidojusies tiesu prakse par to, kā noteikt, vai konkrēta firma vai produkcijas nosaukums vai apzīmējums ir vispārzināmi Latvijas Republikā. Tomēr nebija skaidrības par visā pasaulē vispārzināmu preču zīmju attiecībām pret vispārzināmām - Latvijas Republikā.

Arī jautājumā par produkcijas nosaukuma vai apzīmējuma piederību it kā nevajadzētu būt lielām problēmām, t.sk., attiecībā uz  produkciju, ko ražoja PSRS laikos. Par preču zīmes, nosaukuma vai apzīmējuma piederību nepārprotami liecina fakti, ka persona ir :
· radījusi, izgudrojusi pašu produktu,
· tā nosaukumu,
· apzīmējumu,
· šī nosaukuma dizainu, piemēram, etiķeti,
· vai ir reģistrējusi to kā savu preču zīmi.

Taču jautājums par preču zīmju piederību iepriekšējā tiesu praksē tika risināts nepiedodami nepamatoti, it sevišķi, ja strīds bija par preču zīmi, kas radusies un reģistrēta toreizējā PSRS. Faktiski tiesas neskatīja jautājumu par preču zīmes piederību, bet gan patērētāja asociācijām starp preču zīmi un vietējo ražotāju. Tā rezultātā radās pat tādi tiesas secinājumu šedevri, kā "degvīns "Moskovskaya Russian vodka" Latvijas teritorijā patērētājam pazīstams kā a/s "Latvijas balzams" ražojums".

Piemēram, “MOSKOVSKAYA” un “STOLICHNAYA” lietās tiesas analizēja tikai un vienīgi produktu “MOSKOVSKAYA” un “STOLICHNAYA” popularitāti vai vispārzināmību Latvijā, taču neaplūkoja otro būtisko likuma “Par preču zīmēm” 2.p. 1.d. 9.app. priekšnoteikumu, t.i, šī vispārzināma nosaukuma vai apzīmējuma (etiķetes vai preču zīmes) piederību. Tiesa nav ņēmusi vērā, ka atsaukšanās uz produkta popularitāti vai vispārzināmību nav pierādījums tā nosaukuma un apzīmējuma piederību ražotājam! To, ka kāds ražo kādu populāru produktu vai arī ražojot šādu produktu padara to populāru konkrētā valstī, vēl nerada tā piederību šim ražotājam, jo bieži preču zīmes īpašnieks, lai samazinātu ražošanas izdevumus dod tiesības kādai personai ražot konkrētu produktu ar tā preču zīmi. Tomēr tas, savukārt, nerada un nevar radīt šī produkta nosaukuma vai apzīmējuma piederību šim ražotājam. Vispārzināmas produkcijas ražošana vēl nerada tās nosaukuma vai apzīmējuma piederību ražotājam. Pretējā gadījumā iznāk, ka jebkura persona, kas tiesīgi vai prettiesīgi lietoja kādu preču zīmi vai produkcijas nosaukumu vai apzīmējumu, var paziņot, ka tā pieder pēdējai, jo tā to kādu laiku ražoja. Piemērs nav tālu jāmeklē. Piemēram, fabrika “VELDZE” no 1982.gada ražoja dzērienu “PEPSICOLA” un to izplatīja Latvijā, tomēr tas nenozīmē, ka “Veldze” kļuva par šīs preču zīmes īpašnieku, pat ja transkripcija (rakstība) tika veikta saskaņā ar krievu vai latviešu valodu. Neatkarīgi no tā, vai patērētājs zināja, ka dzērienu Latvijā “PEPSICOLA” ražo fabrika “Veldze” 3. un nevis pati sabiedrība “PEPSICOLA” (jo tas bija rakstīts uz etiķetes), tad tas vēl nenozīmē, ka, pat ja Latvijas patērētājam šis produkts kļuva pazīstams kā fabrikas “Veldze” ražojums, un tādēļ fabrika “Veldze” nebūtu jāatzīst par preču zīmes “PEPSICOLA” īpašnieku. 

Jaunā likuma pieņemšana un pirmie tiesas procesi rāda, ka tiesas ir sapratušas savas pieļautās kļūdas, un mēģina tās labot, izmantojot papildus dotos tiesiskos pamatus jaunajā likumā, piemēram, reģistrētāja negodprātību.

CĪŅA AR KONTRAFAKTĀM4. PRECĒM
Kā zināms visvairāk kontrafaktās preces tiek ražotas Ķīnā, Taizemē, Polijā vai Ungārijā. Atsevišķiem viltotiem produktiem ir bijušas ražotnes arī Latvijā, šķiet, ka tās ir tikušas veiksmīgi atklātas, bet nav izslēgta iespēja, ka var rasties jaunas.

Parasti tās ir saistītas ar ļoti plaši patērējamām precēm, kuras var realizēt tirgos un nelielos veikalos. Kā piemēru, var norādīt "Lipton" tējas un "Jacobs" kafijas ražotnes, kas tika atklātas un iznīcinātas, bet pret daudzām personām tika izvirzītas apsūdzības kriminālnoziegumā. Tomēr tas ir izņēmums, un visvairāk Latvijā kontrafaktās preces ienāk no ārzemēm, tieši vai arī netieši no to ražojošajām valstīm. Ne reti izmantojot offshora firmas. Liels īpatsvars ir tā sauktajām tranzīta kontrafaktajām precēm. Latvija ir tiek izmantota kā kontrafakto preču tranzīta zeme uz bijušo PSRS, ņemot vērā Latvijas labās komunikācijas iespējas (ostas, dzelzceļš, auto un avio transports, muitas noliktavas). Kā zināms, tad šajās kontrafakto preču galamērķa valstīs ir ļoti lielas grūtības cīņā ar kontrafaktajām precēm.

Bet, ja atgriežamies uz Latviju, tad par kopēšanas (pakaļdarinājuma) objektiem Latvijā kļūst ārzemju plaša patēriņa (visbiežāk pārtikas vai sporta) preces, kas Latvijā ir populāras reklāmas vai to augstās kvalitātes dēļ. Būtisks apstāklis, ir iespēja šos pakaļdarinājumus izplatīt īsā laika periodā pa tirdziņiem un nelieliem veikaliem. Parasti šādas preces uzreiz piesaista uzmanību ar zemu cenu, apmēram uz pusi lētākas. Noformējums tā arī ir ļoti vienkāršs un nekvalitatīvs.

Sākotnēji pakaļdarinājumi tika tirgoti nelielos veikalos un tirdziņos, un oficiālie šo preču izplatītāji nepievērsa tam uzmanību. Izlīdzinoties patērētāju pirktspējai, kā arī palielinoties reklāmas izdevumiem kontrafakto preču parādīšanās ir ļoti negatīva un vērā ņemama parādība, divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, kas jau nopircis pakaļdarinājumu, nepirks oriģinālu, it sevišķi, ja tas ir divreiz dārgāks. Otrkārt, pakaļdarinājumu sliktās kvalitātes dēļ sāk ciest arī oriģinālu ražotāju un tirgotāju reputācija.

Kontrafakto preču ievešana Latvijā sākotnēji notika nelegāli, un visbiežāk ar viltojumu ievešanu. Līdz ar to tīri civiltiesiska rakstura aizsardzības līdzekļi ne vienmēr derēja.

Kā cīnīties ar kontrafakciju?
Ar šādu jautājumu agri vai vēlu sastopas gan vietējie, gan ārvalstu uzņēmēji. Uzreiz jāsaka, ka gan pašu uzņēmēju dažimēģinājumi tikt galā ar konfrakto preču tirgotājiem, gan arī ārvalstu prakses tieša kopēšana nav devusi vēlamos rezultātus.

Cīņā ar kontrafakciju ir jāiesaista vietējieintelektuālā īpašuma aizsardzības speciālisti, kas strādā kopīgi ar praktizējošajiem advokātiem. Tāpat ir jāizstrādā cīņas stratēģija, jo katrā gadījumā gan klienta intereses, gan arī reālie apstākļi atšķiras. Līdz ar toaktuāls jautājums ir par sākotnējās informācijas iegūšanu. Blakus tīri kriminālajai kontrafakto preču ievešanai un izplatīšanai sāk parādīties tā sauktais pelēkais tirgus un paralēlais imports. Nav reti gadījumi, kad arī starp oriģinālajām precēm, kas iepirkta pie oficiālajiem pārstāvjiem ar visiem dokumentiem, tiek tirgota kotrafakta prece.

Latvijas likumdošanas akti, bez likuma "Par preču zīmēm un ģeogrāfisklas izcelsmes norādēm," piedāvā vairākas metodes pret neatļautu preču zīmju lietošanu.

Visbiežāk tiek izmantoti vairāki stratēģiski virzieni:

Pirmais, cīņa pret kontrafakto preču ražotāju. Pēc savas būtības ļoti efektīvs līdzeklis, piemēram, Lipton, Dihmal un Jacobs lietas. Tomēr ir divi “bet”. Pirmkārt, tas prasa ļoti lielus izdevumus sākotnējās informācijas iegūšanai, jo ražošana notiek nelegāli. Un ne vienmēr izdotas notvert pašus organizētājus. Un, otrkārt, visbiežāk kontrafakto preču ražotnes atrodas ārpus Latvijas teritorijas.

Otrais, cīņa pret kontrafakto preču importētājiem un ievedējiem  uz robežas ir ļoti jauna šobrīd5. Šajā gadījumā tiek liegta iespēja iekļūt Latvijas teritorijā ārvalstu pakaļdarinājumiem, pie salīdzinoši zemām izmaksām. Tomēr tas prasa speciāla muitnieku izglītošana, jo kontrabandas varianti nav tik bieži. Biežāk kontrafaktās preces ieved zem cita nosaukuma vai preču nomenklatūras koda, vai arī formē kā tranzītu. Negatīvais moments ir tāds, ka kontrafakto preču importētāji meklē citus muitas punktus, vai tikai uz kādu brīdi aptur savu prettiesisko darbību.

Trešais, ir cīņa ar vairum- un mazum tirgotājiem. Lai gan tas prasa ilglaicīgu darbību, tomēr dod arī ļoti ilglaicīgu efektu. Nereti klients ar šī virziena palīdzību iegūst daudzus jaunus oriģinālās produkcijas izplatītājus.

Preču zīmju īpašnieka tiesību aizsardzība līdzekļi
Apkopojot vairāku likumdošanas aktu dotās iespējas var izdalīt sekojošus tiesiskos aizsardzības līdzekļus, pret neatļautu svešas preču zīmes lietošanu :
1) preču zīmes reģistrācijas dzēšana vai atzīšana par spēkā neesošu;
2) tiesas nolēmums par preču zīmes nelikumīgas izmantošanas pārtraukšanu;
3) tiesas aizliegums minēto  vai līdzīgu apzīmējumu  lietošanai (uzdrukāšanai, piestiprināšanai) uz  precēm vai  to iepakojuma;
4) tiesas aizliegums preču   piedāvāšanai,  laišanai  tirgū  vai  uzglabāšanai šādiem nolūkiem saistībā ar šiem apzīmējumiem;
5) tiesas aizliegums pakalpojumu   sniegšanai   vai  piedāvāšanai  saistībā ar šiem apzīmējumiem;
6) tiesas aizliegums preču importam vai eksportam saistībā ar šiem apzīmējumiem;
7) tiesas aizliegums minēto apzīmējumu izmantošanai  lietišķajos  dokumentos un reklāmā;
8) zaudējumu (arī neiegūtās peļņas) piedziņa, t.sk., tiesas izdevumu piedziņa;
9) kontrafakto preču iznīcināšana
10) kontrafakto preču nodošana īpašumā preču zīmes īpašnieka par to pašizmaksu;
11) kontrafakto preču aizturēšana uz robežas;
12) administratīvi tiesiskā atbildība;
13) krimināltiesiskā atbildība.

Civiltiesiskie aizsardzības līdzekļi
Attiecībā uz civiltiesisko aizsardzības līdzekļu piemērošanu, būtu jānorāda, ka likums uzliek par pienākumu prasītājam pierādīt preču zīmes izmantošanas pārkāpuma faktu. Civiltiesiskā atbildība par preču zīmes nelikumīgu izmantošanu iestājas tikai tad, ja ir pierādīts  preču  zīmes pārkāpuma fakts. Pierādīt  pārkāpuma  faktu ir cietušās puses (preču zīmes īpašnieka vai licenciāta) pienākums (jo pastāv sacīkstes princips).

Likums ir izdalījis divus preču zīmju pārkāpuma veidus :
1) likumā minētās prettiesiskās darbības ar preču zīmi, izmantojot apzīmējumu komercdarbībā  bez  preču  zīmes  īpašnieka  atļaujas
2) vai likumā minēto tādu darbību veikšana, kas nav saistīta ar komercdarbību, t.i., neatkarīgi no tā, vai konkrētais atbildētājs ir ieguvis iespēju lietot kontrafakto preci.

Tas atvieglo civiltiesisko aizsardzības līdzekļu piemērošanu, piemēram, gadījumos, kad preču zīmes īpašnieks vēlas tikai iznīcināt kontrafaktās preces.

Prasību par preču zīmes nelikumīgu izmantošanu var sniegt tikai vienā tiesā – Rīgas  apgabaltiesā. Likums ļoti stingri reglamentē personas, kurām ir tiesības iesniegt šāda rakstura prasības tiesā. Bez preču zīmes īpašnieka (tā tiesību pārņēmēja) vai pilnvarotās personas, patstāvīgu prasību par preču  zīmes nelikumīgu izmantošanu ir tiesīgs celt licenciāts, bet tikai ar preču zīmes  īpašnieka   piekrišanu.

Preču zīmes īpašnieka piekrišana nav nepieciešama, ja licenciātam  tiesības patstāvīgi celt prasību piešķirtas licences līgumā vai arī preču  zīmes īpašnieks prasību neceļ, kaut arī licenciāts rakstveidā  uzaicinājis  viņu to darīt. Jebkurš attiecīgās preču zīmes licenciāts ir tiesīgs iestāties  lietā un prasīt atlīdzību par zaudējumiem, kas tam radušies sakarā ar licencētās preču zīmes nelikumīgu izmantošanu.

Pēc  preču  zīmes īpašnieka (tā tiesību pārņēmēja) vai  licenciāta  lūguma tiesa šajās lietās var piemērot likumā noteiktos prasības nodrošināšanas līdzekļus arī gadījumos, kad prasībai nav mantiska rakstura (nav celta prasība par zaudējumu atlīdzību).

Prasību var celt arī tajos gadījumos, ja preču zīmes īpašniekam nav nodarīti zaudējumi, vai arī tos viņš nevar pierādīt.

Prasības celšanai likums nosaka triju gadu noilguma periodu.

Šobrīdējā tiesu prakse rāda, ka tiesām ir problēmas piemērot atbildību, ja kontrafakto preču saņēmējs ir muitas noliktavas turētājs3.

Krimināltiesiskā un administratīvi tiesiskā atbildība
Bez civiltiesiskās atbildības, atkarībā no pārkāpuma smaguma pret pārkāpēju var tikt piemēroti administratīvie un krimināltiesiskie atbildības līdzekļi. Parasti tas notiek gadījumos, kad preču  zīmes  pārkāpums  izdarīts  tīši  vai  ar ļaunprātīgu nolūku, t.i., apzināti kopējot preču zīmi vai ar to marķēto preci.

Līdzšinējā prakse rāda, ka administratīva un krimināltiesiska rakstura aizsardzības līdzekļi tiek piemēroti tikai retos gadījumos, jo nevienmēr izdodas pierādīt subjektīvās puses esamību pārkāpēja darbībās.

Administratīvā atbildība par preču zīmes nelikumīgu izmantošanu var tikt piemērota, atkarībā no pārkāpuma rakstura. Ja pārkāpumā ir saskatāma negodprātīga konkurence, tad lietu izskata Konkurences padome. Pārējos gadījumos, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs.

Muitas līdzdalība cīņā pret kontrafaktajām precēm
Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem un Galvenās muitas pārvaldes direktora apstiprināto instrukciju, muitas iestādes no pasīvā stāvokļa, kļuvušas par aktīvu valsts aparāta daļu, kas veic darbību pret pirātiskajām un kontrakatajām precēm.

Muitai ir dotas tiesības pašai pārbaudīt, vai ievedamā prece6. Latvijā ir vai nav kontrafakta. Ja muitas iestādei rodas pamatotas šaubas, ka attiecīgās preces ir kontrafaktas vai pirātiskas preces, darbība šīm precēm tiek apturēta, līdz netiek noskaidrots, ka šīs preces tādas nav, vai tiek iesniegts tiesas lēmums.

Pēc šādas preču aizturēšanas muitas iestāde ziņo tiesību īpašniekam par iespējamām kontrafaktajām precēm nevēlāk kā divu dienu laikā pēc preču aizturēšanas. Šajā laikā tiesību īpašniekam desmit dienu laikā ir jāiesniedz iesniegums muitas iestādei ar lūgumu aizturēt šis preces. Tiesību īpašnieks ir tiesīgs pieprasīt preču paraugus, lai varētu pārliecināties, vai preces tiešām ir kontrafaktas. Ja tiesību īpašnieks nav zināms, vai arī netiek iesniegts iesniegums, tad muita izlemj pati šo preču tālāku likteni. Kā redzams, tad ir ļoti svarīgi, lai muita netikai zinātu, kas ir konkrētas preču zīmes īpašnieks, bet arī tai būtu zināmas kontaktpersonas, kas īsā laikā spēj izpildīt visas neieciešamas formalitātes.

Pēc tam, kad ir saņemts muitas lēmums par kontrafakto preču aizturēšanu, ieinteresētajai personai ir jāiesniedz muitā pierādījumi triju dienu laikā, ka ir iesniegta prasība tiesā. Ja tiesību īpašnieks iesniedz pamatotu iesniegumu, muitas iestāde šo termiņu var pagarināt līdz 10 dienām.

Tāpat Noteikumi pieļauj iespēju tiesību īpašniekam vai tā pilnvarotai personai iesniegt iesniegumu pirms vispār kāda prece ir aizturēta, ar lūgumu kontrolēt visos vai noteiktos muitas punktos. Iesniedzot dokumentus, kas apliecina tiesības uz konkrēto preču zīmi. Papildus iesniedzot oriģinālpreču un kontrafakto preču aprakstus. Šobrīd sadarbībā ar muitu ir izstrādāta pieteikuma forma un tā pielikumi, kas dod pietiekamu informāciju muitai kontrafakto preču aizturēšanā.

Šie aizturēšanas noteikumi neattiecas uz nekomerciālajām precēm, kas ir fizisko personu bagāžā un nepārsniedz attiecībā uz nodokļu atvieglojumiem noteikto daudzumu.

Gadījumā, ja uz tiesību īpašnieka iesnieguma pamata, ir veiktas šajos Noteikumos noteiktās muitas procedūras un tiek konstatēts, ka attiecīgās preces nav kontrafaktas vai pirātiskas, tad tiesību īpašnieks sedz sekojošus izdevumus:
1) izdevumus personām, kurām muitas iestādes veikto pasākumu dēļ ir radušies zaudējumi;
2) izdevumus, kas radušies, uzglabājot minētās preces muitas kontrolē.

NOSLĒGUMS
Neskatoties uz to, ka normatīvi akti preču zīmju aizsardzības jomā ir salīdzinoši jauni, tomēr šobrīd Latvijā ir pietiekama tiesiskā bāze, lai veiksmīgi aizsargātu preču zīmes Latvijā.

Jau veiktie labojumi, padarīja tiesisko aizsardzību vēl labāku un padarīja tos atbilstošus ES prasībām. Tādējādi tuvinot Latviju tās galvenajam mērķim - iestāšanai Eiropas Savienībā tuvākajā nākotnē.

1. 841. Lietas ir ķermeniskas vai bezķermeniskas.

Bezķermeniskas lietas ir dažādas personiskas, lietu un saistību tiesības, ciktāl tās ir mantas sastāvdaļas.

842. Ķermeniskas lietas ir vai nu kustamas, vai nekustamas, raugoties pēc tam, vai tās var vai nevar pārvietot, ārēji nebojājot, no vienas vietas uz otru.

2.  Marakešas līguma par pasaules tirdzniecības organizācijas (WTO) izveidošanu  Saeimā pieņemts 17.12.1998. Pielikums 1 C Līgums par ar tirdzniecību saistītajām intelektuālā īpašuma tiesībām (TRIPS) (ieskaitot konktrafaktīvu preču tirdzniecību).

3. “VELDZE” tika kā šī dzēriena ražotājs ir norādīts uz etiķetes.

4.  Ar kontrafaktu  preci saprot tādu preci  (ieskaitot  tās iesaiņojumu, pavaddokumentus, lietošanas instrukciju, garantijas dokumentus un reklāmas  materiālus,  ņemot tos kopumā ar preci vai atsevišķi), kas bez likumīgā preču  zīmes  īpašnieka atļaujas marķēta ar tām pašām vai līdzīgām precēm reģistrētu  preču  zīmi  vai  ar  plaši  pazīstamu  preču  zīmi. Par kontrafaktu preci  atzīstama  arī  prece, kas marķēta ar preču zīmi, kas ir tik līdzīga  reģistrētai  vai plaši pazīstamai preču zīmei, ka iespējama to sajaukšana. Muitas likuma 114.p.4.d.

5. Par to tuvāk tiks stāstīts vēlāk.

6. Neatkarīgi vai šī prece tiek ievesta Latvijā brīvam apgrozījumam, uz laiku, tiek izvesta, atpakaļizvesta, ievesta muitas noliktavā, ievesta pārstrādei muitas kontrolē.