Nodokļu krimināllietu aktuālā problemātika un atšķirības tiesu praksē

/Tikai latviešu valodā/

Efektīva nodokļu iekasēšana ir viens no nozīmīgākajiem valsts ekonomikas veiksmīgas attīstības jautājumiem. Nodokļu uzraudzības mehānisma pilnveidošana iekļauta arī LR Ministru Kabineta apstiprinātajā rīcības prioritāšu sarakstā.

1. Ievads
Kāda ir patreizējā situācija nodokļu maksāšanas kontroles sektorā? Par atbildīgo valsts dienestu aktivitātes pieaugumu liecina arvien biežāk laikrakstos publicētā informācija par atklātajām shēmām, kuras tiek izmatotas lai nelikumīgi izvairītos no nodokļu un tiem pielīdzināto maksājumu nomaksas. Vienlaicīgi tiek atzīmēts, ka ar nodokļu nemaksāšanu saistītajos finansu noziegumos joprojām saglabājas ļoti augsts latentās noziedzības līmenis.

Ģenerālprokurors ziņo par nodokļu iekasēšanas trūkumiem. Daudzos gadījumos nodarījums tiek konstatēts, bet lieta tālāk virzīta netiek. Līdz tiesai nonāk tikai salīdzinoši neliela daļa šo noziegumu. Publiskos paziņojumos nereti tiek uzsvērta nepieciešamība sakārtot ekonomisko noziegumu izmeklēšanu un panākt lai to atklāšana kļūtu par tiesību aizsardzības iestāžu prioritāti.1 2000. gadā ģenerālprokurors norādīja uz mazo lietu skaitu, kuras pēc izmeklēšanas nonāk tiesā.2 Lai gan 2001. gadā Finansu policija ierosinājusi mazāk krimināllietas, tad prokuratūrai nosūtīto lietu skaits kriminālvajāšanas uzsākšanai ir pieaudzis kā tas norādīts tabulā zemāk. 

Gads	Ierosinātās lietas	Veikta kriminālvajāšana	Veikta tiesas izmeklēšana
2001.*	66	44	n/z**
2000.	284	41	24
1999.	154	48	17
1998.	n/z	n/z	4

 

* Dati no Tieslietu ministrijas Tiesu statistikas nodaļas un Finansu policijas * līdz 2001. gada 13. septembrim

** līdz 2001. gada 30. novembrim Tieslietu ministrijas Tiesu statistikas nodaļā vēl nebija apkopota šādas statistikas ziņas

Ja finansu noziegumu atklāšanas un izmeklēšanas metodes tiek pilnveidotas, tad joprojām netiek pievērsta pietiekama uzmanība vienveidīgai tiesu prakses veidošanai nodokļu lietās. Finansu policija kā vienu no būtiskiem trūkumiem uzskata tieši ‘atgriezeniskās saiknes’ trūkumu no tiesām. Prokurori tikai dažreiz pārsūtot spriedumus, kas nereti ir pretrunīgi. Tādējādi policijai grūti sekot tiesu praksei, kas būtu nepieciešams darba efektivitātes uzlabošanai.

Veicot tiesu prakses izpēti nodokļu krimināllietās caurskatīti vairāk kā 50 Latvijas tiesu nolēmumi, kas galvenokārt pieņemti 1999.-2000. gados. Rakstā īsumā apskatīts kā tiesu praksē ir risinātas nozīmīgākās problēmas nozieguma kvalifikācijas, subjekta un subjektīvās puses pierādīšanas jautājumos. Tomēr šajā jomā krasas pretrunas nav vērojamas un tiesu prakse pakāpeniski pilnveidojas. Būtiskākās atšķirības pastāv tieši saistībā ar krimināllietas ietvaros pieteiktās civilprasības izskatīšanu, tādēļ šai problemātikai veltīts izvērstāks apraksts.

2. Kriminālatbildības pamats
Kriminālatbildību par izvairīšanos no nodokļu nomaksas paredzēta Krimināllikuma 218.pantā. Kā kvalificējošas pazīmes panta pirmā daļa nosaka atkārtotību3, bet otrā daļa liela apmēra zaudējumus4 (vairāk kā 3000 LVL)5. Ja noziedzīgais nodarījums izdarīts pirms Krimināllikuma spēkā stāšanās, atbildība iestājas saskaņā ar Latvijas Kriminālkodeksa 148.1 pantu.

Nodokļu krimināllietā nodarījuma objektīvā puse var izpausties kā bezdarbība (izvairīšanās no nodokļu vai tiem pielīdzinātu maksājumu nomaksas) vai darbība (ienākumu, peļņas vai citu ar nodokli apliekamo objektu slēpšana vai samazināšana). Likumā nav tieši definēts, kas ir nodokļiem pielīdzināti maksājumi. Praksē šo definējumu attiecina uz valsts un pašvaldību nodevām. Nebūtu pieņemami pielīdzināt nodokļiem tādus maksājumus kā soda naudas, nokavējuma procentus un citas sankcijas, kas nav ne nodokļi, ne nodevas. Tādēļ zaudējumu summa sakarā ar kuru tiek celta apsūdzība norādāma tikai nenomaksāto nodokļu apmērā.

Praktiķi atzīmē, ka viens no problēmu jautājumiem ir nodokļu noziegumu nošķiršana no citiem noziedzīgiem nodarījumiem. Pazīmju ziņā tuvākie noziegumi ir kontrabanda6 un krāpšana7.

Kā zināms, nodarījuma kvalifikācija izziņas veikšanas stadijā ir atkarīga no prokurora. Vairākas reizes presē atspoguļota informācija par gadījumiem, kad uzņēmēji norādījuši nepamatoti augstu preču muitas vērtību, lai pēc tam pieprasītu it kā pārmaksāto pievienotās vērtības nodokli (PVN). Darbība ir salīdzinoši vienkārša: kad preces pārved Latvijas robežai, muitas deklarācijā tiek norādīta ievērojami lielāka vērtība nekā patiesībā. Tādējādi, rīcība saistīta ar apzināti nepatiesu ziņu ierakstīšanu darījumu apliecinošos dokumentos, lai izkrāptu naudu no valsts budžeta. Arī gadījumi, kad uz faktiski neveiktu eksporta darījumu (fiktīvu kravu) pamata tiek prasīta PVN atmaksa būtu jākvalificē kā krāpšana. Šeit norobežošana ir skaidra.

Speciālistu domas dalās, vai parastie kontrabandas gadījumi būtu nošķirami no tiem gadījumiem, kad tiek ievesta tā pati vai ļoti līdzīga prece, bet deklarācijā tiek apzināti norādīts cits preces apraksts ar nolūku prettiesiski samazināt nodokļu maksājumus (piemēram, dīzeļdegviela tiek deklarēta kā motoreļļa). Šķiet, ka kontrabandas pazīmes šādos gadījumos nav izteiktas, jo ievedamās preces netiek slēptas, bet mērķis ir tieši izvairīšanās no nodokļu nomaksas.

3. Subjekta pierādīšanas problēmas
Nodokļu lietās nozieguma subjekts ir pieskaitāma persona, kura ir atbildīga par nodokļu vai tiem pielīdzināto maksājumu aprēķināšanu un nomaksu likumā noteiktajā kārtībā. Ņemot vērā, ka lielākā daļa nodokļu krimināllietu ierosinātas tieši par uzņēmumu amatpersonu prettiesisku rīcību, īsumā pievērsīsimies šo lietu problemātikai. 

3.1. Juridiskas personas vadītāja pilnvarojums
Saskaņā ar likuma “Par grāmatvedību” 2. pantu, par grāmatvedības kārtošanu uzņēmumā ir atbildīgs tā vadītājs8, bet individuālajā uzņēmumā – īpašnieks. Pareiza nodokļu aprēķināšana pamatojas uz tiesiski pamatotu grāmatvedības vešanu. Tādēļ lielākā daļa nodokļu krimināllietu tiek ierosinātas tieši saistībā ar konstatētajiem apzinātajiem pārkāpumiem grāmatvedības vešanā. Izziņas iestāžu praksē ir vairāki gadījumi, kad uzņēmuma vadītājam nav likumā noteiktajā kārtībā atjaunotas pilnvaras, t.i. Uzņēmumu reģistrā nav iesniegts lēmums par atkārtotu personas iecelšanu amatā. Neskatoties uz to šī persona tomēr faktiski turpina vadīt sabiedrību. Vai šāda persona saucama pie kriminālatbildības? Prokuratūras darba pieredze liecina, ka krimināllietās par maksātnespējas pieteikuma neiesniegšanu vadības reģistrēto pilnvaru trūkums visbiežāk ir par pamatu krimināllietas izbeigšanai. Vai šāda attieksme būtu pieņemama arī nodokļu krimināllietās? Šajā sakarā uzmanību pelna Aizkraukles rajona tiesas spriedumā ietvertā argumentācija: Aizkraukles rajona tiesa:

“Tiesa kritiski vērtē tiesājamā paskaidrojumus par to, ka viņš šai uzņēmumā nebijis uzņēmuma vadītājs periodā par kuru aprēķināti nodokļi. No lietas materiāliem redzams, ka izdoto pavēli par A.L. iecelšanu par ģenerāldirektoru abi SIA dibinātāji apzināti nav iesnieguši un reģistrējuši Uzņēmumu reģistrā. Bez tam no lietā esošajiem līgumiem un visiem citiem dokumentiem redzams, ka A.L., slēdzot līgumus un parakstot dokumentus sevi dēvējis gan par direktoru, gan par ģenerāldirektoru, rīkojies kā uzņēmuma vadītājs.”9

Tātad tiesa ir vērsusi uzmanību nevis uz pilnvaru formālās reģistrācijas trūkumu, bet piešķīrusi nozīmi vadības faktiskajai rīcībai. Šķiet, ka ir pamats šādas attieksmes nostiprināšanai tiesu praksē, tādējādi ierobežojot iespēju veikt nesodītu prettiesisku rīcību vienkārši nereģistrējot vadības pilnvarojuma pagarinājumu.

3.2. Faktiskie un fiktīvie vadītāji
Cita nozīmīga problēma ir faktisko un fiktīvo amatpersonu jautājums. Saskaņā ar Finansu policijas sniegto informāciju, gandrīz 80-85% gadījumos atklājas, ka reģistrētā atbildīgā amatpersona patiesībā nevada sabiedrības darbu. Nereti maznodrošinātas personas atļauj izmantot savus personas dokumentus, kā arī paraksta pavadzīmes, deklarācijas un citus dokumentus par atlīdzību. Visbiežāk šīm personām nav nekāda priekšstata par viņu ‘vadītās’ sabiedrības darbību un noslēgto darījumu tiesiskajām sekām. Kā rīkoties? Vai saukt pie atbildības

fiktīvo amatpersonu? Izziņas iestāžu prakse liecina, ka šādas personas tiek sauktas pie kriminālatbildības tikai retos gadījumos. Izziņas centieni tiek virzīti faktiskā vadītāja atklāšanai, kas ir sarežģīts izmeklēšanas un pierādīšanas uzdevums. Gadījumos, kad izdodas atklāt patieso nozieguma veicēju, tiek izlemts, vai saukt viņu pie atbildības uz līdzdalības pamata, vai uz patstāvīga pamata, ja fiktīvās amatpersonas darbībās nav konstatētas nozieguma sastāva pazīmes. Arī tiesu prakse liecina par šādas nostājas atbalstu: Cēsu rajona tiesa:

“Tiesa atzīst, ka izmeklēšanas laikā pamatoti izbeigta krimināllieta pret J.S. par izvairīšanos no nodokļu nomaksas. Lietā nav iegūti pierādījumi tam, ka J.S. būtu veicis jebkādu saimniecisko darbību, jo SIA “A” vārdā darbojās tās bijušais īpašnieks A.S.”10

4. Subjektīvās puses konstatēšana
Nodokļu lietās kriminālatbildība iestājas tikai par tīši (ar nodomu) izdarītu noziegumu, t.i. vainīgā persona nevien apzinās savas rīcības prettiesisko raksturu, bet arī ir paredzējusi, ka šādas rīcības rezultātā valsts institūcijas nesaņems attiecīgos maksājumus un vēlējusies, lai tāds rezultāts iestātos. Praksē tieši subjektīvās puses konstatēšana ir viens no smagākajiem pierādīšanas jautājumiem. Aizstāvība bieži uzsver apstākli, ka tiesājamie neorientējas sarežģītajā Latvijas nodokļu likumdošanā un tādēļ aiz neuzmanības radušās kļūdas nodokļu aprēķināšanā un maksāšanā. Vairākumā gadījumu tiesas ir kritiski vērtējušas paskaidrojumus par vadītāja nepietiekamajām grāmatvedības un nodokļu likumdošanas zināšanām un konstatējušas noziedzīga nodarījuma sastāvu. Tomēr ir arī gadījumi, kad tiesvedība nodokļu lietā izbeigta sakarā ar pierādījumu trūkumu par nodomu tiesājamā darbībās attiecībā uz izvairīšanos no nodokļiem, piemēram: Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesa:

“Tiesa uzskata, ka tiesas izmeklēšanās netika iegūti pierādījumi, ka G.K. [...] sagrozīja un slēpa uzņēmējsabiedrības grāmatvedības datus. Minēto faktu apliecina tiesājamā paskaidrojumi tiesas izmeklēšanā, ka grāmatvedība netika vesta [...] un liecinieces R.B. liecības, ka pēc lūguma grāmatvedības dokumentus nodot audita pārskatam, G.K. atbildējis, ka tādu viņam nav un pats grāmatvedību neprot vest. Līdz ar to tiesa uzskata, ka G.K. rīcībā nav saskatāmas šī panta kvalificējošās pazīmes - grāmatvedības datu apzināta sagrozīšana un slēpšana.”11

Protams, minētajā lietā personas kriminālatbildība var iestāties uz citiem pamatiem, bet tieši nodokļu nozieguma sastāvs nav konstatēts. Jāatzīmē, ka vairākos nolēmumos, kuros tiek atzīta personas vaina, vienlaicīgi netiek dots skaidrojums uz kādu apsvērumu pamata tiesa ir konstatējusi personas rīcībā

tiešu nodomu. Šajos gadījumos ir atvieglināta nolēmuma pārsūdzēšana uz palielinās iespēja panākt nolēmuma atcelšanu apelācijas kārtībā.

Procesuālie principi nosaka tiesai pienākumu sniegt atbildi un savu vērtējumu visiem būtiskajiem iesniegtajiem argumentiem. Lai neatstātu bez uzmanības nozīmīgo subjektīvās puses pierādīšanas argumentāciju, tiesu praksē ir jāveido izpratne par objektīviem apstākļiem, kas var liecināt par personas vainu nodokļu krimināllietā.

4.1. Attieksme pret nodokļu parāda segšanu
Iespējams, ka viens no objektīvākajiem kritērijiem personas rīcības izvērtēšanai būtu tieši attieksme pret nodokļu parāda segšanu no brīža, kad persona uzzinājusi, vai tai vajadzēja uzzināt par parāda esamību. Visbiežāk persona uzzina par nodokļu parādu brīdī, kad tiek saņemts nodokļu audita pārskats un lēmums par uzrēķināto nodokļu samaksu. Būtu jāvērtē kāda ir personas turpmākā rīcība pēc šāda lēmuma saņemšanas? Vai persona izmato nodokļu lēmuma pārsūdzības iespēju? Ja persona neizvirza pretenzijas, vai tiek uzsākta nodokļu atmaksa?

Lai objektīvi konstatētu subjektīvo attieksmi, jānoskaidro, vai pēc uzzināšanas par nodokļu parādu personai bija manta, lai uzsāktu tā atmaksu un vai šīs darbības tika veiktas. Gadījumos, kad persona nepārsūdz nodokļu administrācijas lēmumu, bet, neuzsākot nodokļu atmaksu, turpina veikt savus parastos darījumus operējot ar savā rīcībā esošiem finansu un citiem materiālajiem līdzekļiem, uzskatāmi izpaužas attieksme apzināti neveikt obligātos maksājumus valstij.

Turpretim gadījumos, kad personai patiesi nebija iespēju uzsākt nodokļu parāda atmaksu un finansu līdzekļi netika slēpti, noziedzīgā nodarījuma sastāva konstatēšanai nebūtu pamata. Līdzīga attieksme iekļauta arī Limbažu rajona prokurora lēmumā par atteikšanos ierosināt krimināllietu:

Prokurors: “A.M. rīcībā ir KL 218.p. 2.d. paredzētā nozieguma pazīmes, t.i. izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, jo ar to nodarīti zaudējumi valstij lielā apmērā [...]. Nodokļa parāds ir saistīts ar p/s maksātnespēju - p/s nav naudas līdzekļu, mantas un ir parāds 15,300 LVL [...] Maksātnespējas pieteikums par p/s “A” atzīšanu par maksātnespējīgu iesniegts 1999. gada 23. decembrī. Ņemot vērā iepriekš teikto, nav iegūti pierādījumi tam, ka A.M. būtu ļaunprātīgi izvairījies no nodokļu nomaksas, tātad viņa rīcībā nav noziedzīga nodarījuma sastāva un krimināllietas ierosināšana atsakāma.”12

4.2. Attieksme pret nodokļu administrācijas lēmumiem
Cits kritērijs, ko tiesas nereti izmanto personas attieksmes konstatēšanai, ir apstāklis, vai tiesājamais izmantojis likumā paredzētās iespējas pārsūdzēt13 nodokļu administrācijas lēmumu par nodokļu uzrēķinu. Šim apstāklim gan nebūtu jāveidojas par viennozīmīgi vērtējamu kritēriju, jo var pastāvēt arī objektīvi iemesli, kas kavējuši personu pārsūdzēt nodokļu uzrēķinu neatkarīgi no vēlēšanās to darīt. No otras puses, nodokļu uzrēķina pārsūdzēšana arī neizslēdz personas kriminālsodāmas vainas esamību. Kā vienu no piemēriem var minēt lietu, kad tiesa sākotnēji atzinusi personu par nevainīgu un attaisnojusi, bet vēlāk apelācijas instances tiesa nozieguma sastāvu tomēr konstatējusi kā vienu no argumentiem minot lēmuma par nodokļu uzrēķinu nepārsūdzēšanu: Aizkraukles rajona tiesa:

“Tiesas izmeklēšanā netika iegūti nekādi pierādījumi, ka A.J. būtu izvairījusies no nodokļu maksāšanas ar tiešu nodomu nodarīt valstij lielus zaudējumus. Gan pirmstiesas izmeklēšanā, gan tiesas izmeklēšanā A.J. konsekventi liecinājusi, ka grāmatvedību kārtojusi savu zināšanu līmenī, bet atzīst, ka pieļāvusi kļūdas likumu nezināšanas dēļ. Tajā pašā laikā A.J. neapstrīd, ka kļūdaini aprēķinājusi nodokļus un tādēļ VID Aizkraukles rajona nodaļas pieteikto civilprasību atzīst daļēji.”14

Par šo nolēmumu apelācijas protestu iesniedza prokurors. Apelācijas instances tiesa uzskatīja, ka tiesājamās nodomu pierāda audita laikā konstatētie nodokļu likumdošanas pārkāpumi un tas, ka nav iesniegtas nekādas pretenzijas par audita pārbaudi. Tiesa secina:

“Ar savām darbībām tiesājamā tieši izvairījās no nodokļu nomaksas valsts budžetā, tādējādi vēloties nodarīt zaudējumus budžetam un faktiski nodarot lielus zaudējumus valstij [...].”15

Cita starpā būtu jāatzīmē, ka tiesas atsevišķos gadījumos neprecīzi norāda uz neizmantoto audita pārskata pārsūdzēšanas iespēju. Likums skaidri nosaka, ka

pārsūdzams ir nevis audita pārskats, bet gan amatpersonas lēmums. Minēto ir apstiprinājis arī LR Augstākās tiesas Senāts vairākos nolēmumos, piemēram: Augstākās tiesas Senāts:

“Pastāvot šādiem apstākļiem, tiesa, taisot spriedumu Latvijas CPK 2391 panta kārtībā par audita pārskatu, pielaidusi procesuālo tiesību normu pārkāpumus un šādu tiesas lēmumu nevar atzīt par likumīgu. [...] Ievērojot to, ka audita pārskata pārsūdzēšanu tiesā likums neparedz, atceļot spriedumu, tiesvedība lietā izbeidzama.”16

Līdzīgs Senāta viedoklis pausts arī citā spriedumā:

“Senāts atzīst, ka nodokļu audita pārskatā ietvertā norāde par nepieciešamību iemaksāt budžetā nodokļu summas nav vērtējama kā kompetentas nodokļu administrācijas amatpersonas lēmums, kas pārsūdzams Latvijas CPK 2391 panta kārtībā.”17

5. Tiesu prakses pretrunas civilprasības izskatīšanā
Būtiskākās atšķirības tiesu praksē nodokļu krimināllietās saistās tieši ar pieteiktās civilprasības izskatīšanu. Turpmāk apskatīti galvenie jautājumi, kuru risināšanā tiesu attieksme nav bijusi konsekventa.

5.1. Civilprasītāja noteikšana
Saskaņā ar Latvijas kriminālprocesa kodeksa noteikumiem, civilprasību krimināllietā piesaka persona, kurai ar noziedzīgu nodarījumu nodarīti materiāli zaudējumi.18 Visās izskatītajās nodokļu krimināllietās civilprasību par nodokļu piedziņu pieteicis Valsts ieņēmumu dienests. Kā zināms, civilprasība krimināllietā ir atbrīvota no valsts nodevas samaksas un šis ir viens no iemesliem, kādēļ prasības tiek iesniegtas gandrīz vienmēr. Tomēr ne visas tiesas ir atzinušas VID tiesības šādu prasību celt, piemēram: Jēkabpils rajona tiesa:

“Tiesa atzīst, ka civilprasība ir atstājama bez izskatīšanas, jo prasību nav cēlusi persona, kurai būtu tiesības to darīt, jo sakarā ar nenomaksātajiem nodokļiem cietusī ir Valsts kase, bet ne VID.”19

Saskaņā ar Valsts kases nolikumu20, šīs institūcijas kompetencē ietilpst maksājumu veikšana valsts budžeta izpildei, budžeta kontroles un uzskaites organizēšana, kā arī citas ar finansu vadību saistītas funkcijas. Normatīvie akti neparedz Valsts kases pienākumu nodarboties ar nodokļu piedziņu no to maksātājiem. Turpretim kā Valsts ieņēmumu dienesta galveno uzdevumu likums min valsts nodokļu, nodevu un citu valsts noteikto obligāto maksājumu iekasēšanu Latvijas teritorijā. Arī prasību celšana tiesā ietilpst VID kompetencē.21 Tātad VID ir ar likumu speciāli pilnvarota institūcija pārstāvēt valsts intereses nodokļu piedziņas lietā un viedoklim, ka prasību jāceļ Valsts kasei trūkst tiesiska pamatojuma. To apstiprina arī vienveidīgā tiesu prakse gadījumos, kad tiesa atceļ VID amatpersonas lēmumu par nodokļu uzrēķinu: šajā gadījumā nepamatoti iekasēto nodokļu atmaksa ir jāveic Valsts ieņēmumu dienestam un nevis Valsts kasei.

5.2. Atšķirības civilatbildētāja noteikšanā
Arī civilatbildētāja noteikšana ir pretrunīgi risināts jautājums Latvijas tiesu praksē. Turpmāk apskatot vairākus gadījumus mēģināsim noteikt kādas civilprasības celšana nodokļu krimināllietā atbilstu spēkā esošajai likumdošanai. Latvijas kriminālprocesa kodekss nosaka, ka civilprasību pieteic pret apsūdzēto vai pret personu, kas materiāli atbildīga par apsūdzētā darbību. Tiesu praksē iezīmējas divi krasi atšķirīgi viedokļi: vairākos gadījumos nesamaksātie nodokļi tiek piedzīti no vainīgās amatpersonas, bet citās lietās no nodokļu maksātāja – juridiskās personas, kurai ir veikts nodokļu uzrēķins sakarā ar tās vadītāja prettiesisko rīcību. Visos izskatītajos spriedumos tiesājamais bija juridiskas personas likumiskais pārstāvis (piemēram, direktors, valdes priekšsēdētājs, zemnieku saimniecības dibinātājs). Lielākajā daļā gadījumu22 tiesas ir apmierinājušas pieteikto civilprasību, piedzenot no tiesājamā gan nodokli, gan soda naudu, pamatparāda palielinājumu un nokavējuma naudu. Tiesa uzskatīja, ka visi šie zaudējumi radušies valstij tiesājamā prettiesiskas rīcības rezultātā un tādēļ arī piedzenami no vainīgās personas. Tomēr šāda pieeja nebūt nav viennozīmīga. Ir lietas, kurās tiesas secinājušas, ka VID ir tiesīgs prasīt nodokļu piedziņu no nodokļu maksātāja (juridiskās personas), nevis vainīgās amatpersonas, piemēram: Kuldīgas rajona tiesa:

“Nodokļi piedzenami no SIA “K” tādā apmērā, kā minēts apsūdzības rakstā. Pārējā daļā civilprasība noraidāma, jo soda naudas nav pieskaitāmas pie zaudējumiem, kas nodarīti valstij.”23

Šādos gadījumos tiesu secinājumi pamatoti uz vienkāršu slēdzienu. Konkrētā nodokļa objektus un maksātāju loku nosaka attiecīgie nodokļu likumi. Piemēram, uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātāji ir Latvijā vai ārvalstī reģistrētas uzņēmējsabiedrības un pārstāvniecības, bet iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāji ir fiziskās personas. VID jānodrošina nodokļu iekasēšanu no to maksātājiem. Tātad Valsts ieņēmumu dienestam nav paredzētas tiesības piedzīt nodokļu summas no tām personām, kas nav nodokļu maksātāji. Minētā pieeja šķiet loģiska, jo atbildīgā persona, pret kuru ceļama prasība, būtu pati juridiskā persona. Konkrēti nodokļu likumi nepārprotami uzliek nodokļa maksāšanas pienākumu tikai juridiskai personai un nevis tās vadībai. Arī sabiedrības vadības prettiesisku rīcību rezultātā nodokļus VID uzrēķina uzņēmumam. Ja direktors ar nodomu veicis izvairīšanos no nodokļiem, tad uzņēmuma dalībnieki (akcionāri) var celt prasību par noziedzīgās rīcības rezultātā uzņēmumam nodarīto zaudējumu piedziņu no vainīgās amatpersonas. Ir gadījumi, kad vainīgā amatpersona vienlaikus ir arī vienīgais sabiedrības dibinātājs un skaidrs, ka uzņēmums civilprasību nepieteiks. Lai šajā gadījumā nodrošinātu valsts intereses nodokļu iekasēšanā, civilprasību sabiedrības vārdā varētu celt arī prokurors. Veicot piedziņu jānodrošina mehānisms, ar kura palīdzību līdzekļi tiek novirzīti tieši nodokļu parāda segšanai. Gadījumā, ja sabiedrība ir pasludināta par maksātnespējīgu civilprasību var celt administrators.

5.3. Atšķirības nodokļu likumu soda sankciju piemērošanā Visbiežāk civilprasībā tiek prasīts piedzīt no tiesājamā nodokļa parādu, kā arī nodokļu likumos paredzētās soda sankcijas: soda naudu24, pamatparāda palielinājumu25 un nokavējuma naudu26. Kā piemēru var minēt Kurzemes apgabaltiesas viedokli:

Kurzemes apgabaltiesa: “Tiesas kolēģija uzskata, ka kā soda naudas, tā nokavējuma naudas, pamatparādu palielinājumi ir summas, kas tiek nodokļu maksātājam uzrēķinātas saskaņā ar LR likumiem “Par PVN”, “Par UIN”, Par nodokļiem un nodevām”, kuras ieskaitāmas valsts budžetā un tās piedzenamas par labu valstij no vainīgās personas.”27

Kā liecina tiesu prakse, trūkst konsekvences jautājumos par apmēru, kādā piedzenamas soda sankcijas. Citos gadījumos prasība par soda sankciju piedziņu vispār netiek apmierināta. Apskatīsim, kāda ir tiesu argumentācija atšķirīgajos gadījumos.

5.3.1. Soda sankciju piedziņas apmērs
Dažos gadījumos28 tiesas ir apmierinājušas pieteikto civilprasību, piedzenot no tiesājamā gan nodokli, gan soda naudu, pamatparāda palielinājumu un nokavējuma naudu tādā apjomā, kā norādīts uz audita pārskata29 brīdi. Turpretim citas tiesas uzskata, ka jāpiedzen arī soda sankcijas, kas uzkrājušās par laika periodu līdz lietas izskatīšanai.30

Interesants ir jautājums, kā vērtējama nodokļu parāda palielināšanās krimināllietas virzības laikā. Saskaņā ar Latvijas Kriminālprocesa likumu, civilprasību var pieteikt ierosinot krimināllietu, kā arī pirmstiesas izmeklēšanas laikā un tiesā līdz tiesas izmeklēšanas sākumam. Tātad prasības apjoms atšķirsies no tās pieteikšanas brīža. Vairākumā gadījumu tiesas piedzinušas prasīto soda sankciju apjomu, tomēr dažos gadījumos vērtēti arī ar krimināllietas virzību saistīti faktori. Piemēram, šādi rīkojusies Ogres rajona tiesa, nepiedzenot soda naudas un pamatparāda palielinājumu, jo tas audzis no apsūdzētā neatkarīgu apstākļu dēļ: Ogres rajona tiesa:

“Lemjot jautājumu par civilprasību, kura pieteikta 147,789.98 latu apmērā tiesa atrod, ka tā apmierināma daļēji, par summu 82,349,52 lati, jo kopš brīža, kad E.M. paziņots lēmums par kriminālvajāšanas uzsākšanu pret viņu, civilprasības summa augusi no viņa neatkarīgu iemeslu dēļ (krimināllieta divas reizes nosūtīta papildu izmeklēšanai).”31

Tātad soda sankciju pieauguma beigu datums piesaistīts brīdim, kad tiesājamais uzzināja par krimināllietas ierosināšanu pret viņu. Sakarā ar normatīvā regulējuma trūkumu grūti spriest, vai šādu pieeju pielietos arī citas tiesas līdzīgās lietās, tomēr augstāk minētos argumentus vajadzētu izvērtēt katrā atsevišķā lietā. Neskaidrības iezīmējas arī jautājumā par sankciju pieaugumu pēc sprieduma datuma. Nevienā no izskatītajiem spriedumiem tiesa nebija atsevišķi norādījusi uz piedzinēja tiesībām saņemt nodokļu likumu soda sankciju palielinājumu par laiku līdz sprieduma izpildei32. Kā šādā situācijā būtu pareizi rīkoties veicot piedziņu? Vai pastāv tiesisks pamats piedzīt lielāku naudas summu kā norādīts spriedumā? Saskaņā ar patreiz spēkā esošo likumdošanu, pamatparāda palielinājuma un nokavējuma naudas aprēķināšana tiek pārtraukta tikai sabiedrībām, kas pasludinātas par maksātnespējīgām (no tiesas nolēmuma dienas), kā arī nodokļu parādu kapitalizācijas un uzņēmumu privatizācijas procesā saskaņā ar īpašiem noteikumiem.33 Teorētiski var secināt, ka pārējos gadījumos soda sankciju apmērs var pieaugt neierobežoti.

Sakarā ar minētajām neskaidrībām, būtu ieteicams likumdošanā noteikt termiņu vai apstākļus, kad soda sankciju pieaugums pārtraucams. Viens no viedokļiem ir noteikt pieauguma izbeigšanos ar tiesas nolēmuma brīdi. Šādu viedokli pārrunu laikā ir pauduši arī Valsts ieņēmumu dienesta pārstāvji.

 5.3.2. Nepiemēro nodokļu likumu soda sankcijas
Tiesu nostāja ir vienota, ka pie apsūdzības celšanas ņemama vērā tikai nodokļa pamatparāda summa bez soda sankcijām, jo soda nauda, pamatparāda palielinājums un nokavējuma nauda nav pieskaitāmi pie nodokļiem saskaņā ar likumu “Par nodokļiem un nodevām”34. Tātad nav pieļaujama nodarījuma kvalificēšana pēc liela apmēra zaudējumu pazīmes, ja nesamaksātā nodokļa pamatsumma ir mazāka par LVL 3000, kaut arī kopējais nodokļu uzrēķins pārsniedz šo robežu. Bet kā rīkoties attiecībā uz sankciju piedziņu pieteiktās civilprasības ietvaros? Praksē ir vairāki piemēri, kad arī pie civilprasības izskatīšanas nodokļu likumu soda sankcijas vispār netiek piemērotas. Tiesas argumenti nereti ir atšķirīgi, piemēram: Kuldīgas rajona tiesa:

“Civilprasību daļā par 4,937.78 LVL tiesa noraida, jo S.K. par nodokļu nemaksāšanu tiek saukts pie kriminālatbildības un viņam piemērotais sods par nodarījumu ir kriminālsods. Tiesa uzskata, ka šajā gadījumā nav jāpiemēro soda sankcijas, kuras paredzētas likumos “Par PVN” un “Par nodokļiem un nodevām.” Neapmierināto civilprasības daļu par 4,937.78 LVL civilprasītājs var piedzīt civilprasības kārtībā.35”

Vai šādu vērtējumu cita tiesa varētu izmantot kā argumentu līdzīgā lietā, tādējādi veidojot tiesību vienveidīgu piemērošanu? Apskatīsim nodokļu likumu soda sankciju juridisko statusu izskatāmās civilprasības ietvaros. Tātad tiesa ir norādījusi, ka piemērotais sods ir kriminālsods un pie civilprasības izskatīšanas nebūtu pieļaujama citu sankciju piemērošana, kurām ir sodošs raksturs. Saskaņā ar likumu, civilprasību var pieteikt persona, kurai ar noziedzīgu nodarījumu nodarīti zaudējumi. Likums nenosaka ierobežojumus zaudējumu atlīdzībai. Gadījumos, kad prettiesisks tiesību aizskārums ir radījis līguma pārkāpumu, tad netiek izslēgta arī civiltiesisko sankciju - soda naudu (t.s. soda līgumsodu)36 piedziņa, kas maksājami papildus zaudējumu atlīdzināšanai. Vai nodokļu lietās būtu pamats rīkoties savādāk? Šķiet, ka nē, jo nodokļu likumu soda naudas būtu jānošķir no cita juridiska institūta “naudas soda”, kas tiek noteikts kā sods krimināltiesībās, administratīvajās tiesībās vai par tiesas lēmuma neizpildi.37 Tātad gadījumos, kad VID lēmis par soda sankcijas piedziņu no nodokļu maksātāja – juridiskas personas, nebūtu pamata savukārt atteikt to piedziņu no vainīgās personas pēc sabiedrības pieteiktās civilprasības krimināllietā. Turpretim lietās, kur soda sankciju piedziņu VID prasa tieši no sabiedrības amatpersonas acīmredzami iezīmējas nesaskaņas, jo vadības pārstāvis saskaņā ar likumu nav nodokļu maksātājs kā tas tika norādīts augstāk. Konstatējot nesaskaņu starp nodokļu likumu soda sankciju piemērošanu personai, kas nav nodokļa maksātājs, tiesas ir mēģinājušas rast arī citus skaidrojumus, kas pretrunas tomēr pilnībā nenovērš, piemēram: Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesa:

“Viens no zaudējumu atlīdzināšanas iemesliem ir personas vaina šī zaudējuma nodarīšanā. Nodokļu pamatparāda palielinājums un nokavējuma nauda ir izveidojušies par laika periodu, kuru attiecīgā krimināllieta atradusies pirmstiesas izmeklēšanā un tiesas izmeklēšanā. Līdz ar to tiesai nav pamata atzīt, ka šis zaudējums radies R.Š. vainas dēļ. Bez tam jāņem vērā, ka tas, ka nodokļu pamatparāds no R.Š. tiek piedzīts kā nodarītais zaudējums un tā kā R.Š. kā fiziskā persona nav minēto nodokļu maksāšanas subjekts, šim zaudējumam nevar tikt pievienots pamatparāda palielinājums un nokavējuma nauda saskaņā ar LR likumu “Par nodokļiem un nodevām”38.

Tātad šeit iezīmējas pretruna: ja jau ir konstatēts, ka tiesājamais nav konkrēto nodokļu maksāšanas subjekts, tad kādēļ no viņa jāpiedzen arī nodokļu pamatsumma kā zaudējums pēc VID prasības? No otras puses, tieši tiesājamā vainas dēļ sabiedrībai tika veikts nodokļu uzrēķins un noteiktas soda sankcijas. Vainīgās personas rīcības rezultātā nodarītie zaudējumu neaprobežojas tikai ar nodokļa parāda apmēru, bet arī soda sankcijām. Tātad tieši sabiedrības prasība pret tiesājamo no likuma viedokļa šķiet vispamatotākā. Šādā gadījumā ir tiesisks pamats arī piedzīt visus nodarītos zaudējumus bez ierobežojuma.

 5.4. Viens un tas pats maksājums piedzīts atkārtoti
Viens no procesuālajiem pamatprincipiem paredz, ka nav pieļaujama vairākkārtēja lietas izskatīšana starp tām pašām pusēm, par to pašu priekšmetu un uz tā paša pamata.39 No minētā var secināt, ka arī vienu un to pašu nodokļu parādu nebūtu pamata piedzīt vairākas reizes. Vai nodokļu krimināllietās šis princips tiek pārkāpts? Vispirms noskaidrosim, kādas ir Valsts ieņēmumu dienesta tiesības un pienākumi nodokļu piedziņas lietās. Likums nosaka VID pienākumu piedzīt bezstrīda kārtībā no nodokļu maksātājiem termiņā nesamaksātos nodokļus40.Tātad tiek pieņemts lēmums par maksājumu bezstrīdus piedziņu. Pirmkārt, piedziņu var vērst tikai pret nodokļu maksātāja finansu līdzekļiem vai mantu. Otrkārt, VID amatpersonai, izpildot lēmumu par bezstrīdus piedziņu, tiek piešķirtas tiesu izpildītāja tiesības41. Tātad VID amatpersonas lēmumam par bezstrīdus piedziņu ir tādas pašās tiesiskās sekas kā vispārējās jurisdikcijas tiesas nolēmumam, kura izpildi nodrošina tiesu izpildītāji. Neskatoties uz neatceltu lēmumu par bezstrīdus piedziņu no nodokļu maksātāja, VID reizēm ceļ civilprasību krimināllietā, prasot šo summu piedzīt arī no tiesājamā personiski. Gadījumā, ja tiesa apmierina šādu civilprasību, teorētiski pastāv iespēja nodokļu summu piedzīt divas reizes no dažādām personām.

Ļoti iespējams, ka VID ceļ civilprasību tādēļ, ka piedziņa no nodokļu maksātāja ir apgrūtināta. Kā jau augstāk norādīts, trūkt nepārprotama tiesiska pamata VID iespējai griezties ar civilprasību tieši pret tiesājamo, kas nav nodokļu maksātājs. Ja tiks veikti attiecīgi likumdošanas grozījumi vai arī tiesu prakse konsekventi atbalsīs VID tiesības celt prasību pret tiesājamo, tad jebkurā gadījumā tomēr būtu jāiesniedz pierādījumi, ka bezstrīdus kārtībā piedziņu veikt nav iespējams. Par šādu pieradījumu varētu būt tiesu izpildītāja vai VID amatpersonas akts par mantas neesamību. Līdzīgu viedokli atsevišķos gadījumos ir paudusi arī tiesa, piemēram, Jēkabpils rajona tiesa:

“Lietā ir neatcelts VID Jēkabpils rajona nodaļas lēmums par šī nodokļa papildus maksājumu bezstrīdus piedziņu no a/s ‘L’, bet Latvijas likumi nepieļauj vairākkārtēju viena un tā paša maksājuma piedziņu.”42

Tātad saskaņā ar procesuālajiem principiem jānodrošina, ka viena un tā paša maksājuma piedziņu nav iespējams veikt vienlaicīgi no divām dažādām personām. Gadījumos, kad VID ceļ civilprasību gan pret tiesājamo, gan nodokļu maksātāju, būtu loģiski izskatīt tikai pret nodokļu maksātāju celto prasību, kā to pilnīgi pamatoti norādījusi Valkas rajona tiesa:

Valkas rajona tiesa: “VID Valkas rajona civilprasību par summu 8,180.67 latiem atstāt bez izskatīšanas, jo lietā ir celta civilprasība arī pret a/s ‘S’”.43

6. Nobeigums.
Nodokļu krimināllietās netrūkst aktuālu problēmu jautājumu un nesaskaņu tiesu praksē. Nereti tiesu prakses pretrunas rada ne tikai nevienlīdzīgu attieksmi pret personām, bet arī veicina nodokļu administrācijas un izziņas iestāžu ieguldītā darba neracionālu izmantošanu, jo trūkst pārliecības, vai līdzīgos gadījumos tiesas rīkosies secīgi un prognozējami. Iezīmējas arī trūkumi nodokļu sfēras normatīvajā regulējumā.

Kā redzams, Latvijas tiesas dažos gadījumos ir sniegušas atšķirīgas atbildes uz vienu un to pašu tiesību jautājumu. Vērtējot līdzīgus gadījumus tiesu praksē runa ir nevis par kāda likuma piemērošanu vai nepiemērošanu, bet par norādītā likuma interpretāciju. Savukārt interpretējot tiesību normas līdzīgos gadījumos ir jāievēro Latvijas Republikas Satversmes44 91. pantā nostiprinātais vispārīgais tiesību princips: “Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.” No tā izriet taisnīguma princips: līdzīgi gadījumi izspriežami līdzīgi. Tādēļ darbs pie atšķirīgās tiesu prakses izvērtēšanas ir aktīvi jāturpina.

Nobeigumā jāuzsver, ka salīdzinoši ar citām jomām, krimināltiesībās jo īpaši nepieciešama vienota pieeja, lai novērstu pretrunas un nesaskaņas nolēmumos līdzīgās lietās. Tieši šo jautājumu risināšanā izceļas tiesu prakses apkopošanas vērtība un tās radošā loma.

1 Maizītis: Jāsakārto noziegumu izmeklēšana. Diena, 2001. gada 19. janvāris, Nacionālās ziņas, 3.lpp.

2 Finansu policija vāji cīnoties ar nodokļu nemaksātājiem. Diena, 2000. gada 18. oktobris, Nacionālās ziņas, 3.lpp

3 “Par izvairīšanos no nodokļu vai tiem pielīdzināto maksājumu nomaksas vai par ienākumu, peļņas vai citu ar nodokli apliekamo objektu slēpšanu vai samazināšanu, ja šīs darbības izdarītas atkārtoti gada laikā, - soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar arestu, vai ar naudas sodu līdz astoņdesmit minimālajām mēnešalgām, atņemot tiesības veikt uzņēmējdarbību uz laiku no diviem līdz pieciem gadiem vai bez tā”, Krimināllikums, 218.p.1.d. Pieņemts 1998. gada 17. jūnijā. // Vēstnesis 1999. gada 8. jūlijs, Nr.199/200.

 4 “Par izvairīšanos no nodokļu vai tiem pielīdzināto maksājumu nomaksas vai par ienākumu, peļņas vai citu ar nodokli apliekamo objektu slēpšanu vai samazināšanu, ja ar to nodarīti zaudējumi valstij vai pašvaldībai lielā apmērā, - soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar naudas sodu līdz simt divdesmit minimālajām mēnešalgām, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas, atņemot tiesības veikt uzņēmējdarbību uz laiku no diviem līdz pieciem gadiem vai bez tā”, Krimināllikums, 218.p.2.d. Pieņemts 1998. gada 17. jūnijā. // Vēstnesis 1999. gada 8. jūlijs, Nr.199/200.

5 Likuma “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās laiku un kārtību” 20. pants precizē liela apmēra zaudējumu jēdzienu nosakot, ka atbildība par Krimināllikumā paredzētu lielos apmēros izdarītu noziegumu iestājas, ja nozieguma priekšmeta kopējā vērtība nodarījuma izdarīšanas brīdī nav bijusi mazāka par piecdesmit tai laikā Latvijas Republikā noteikto minimālo mēnešalgu kopsummu. Patreiz minimālā mēnešalga ir 60 LVL, tātad liela apmēra zaudējumu pazīmes noteikšanai nepieciešams konstatēt nozieguma priekšmeta kopējo vērtību vismaz 3000 LVL apmērā.

6 “Par preču vai citu vērtību pārvietošanu pāri Latvijas Republikas muitas robežai, apejot muitas kontroli vai noslēpjot preces vai citas vērtības no šādas kontroles, vai izmantojot viltotus muitas vai citus dokumentus, vai citādā nelikumīgā veidā (kontrabanda), ja tā izdarīta lielā apmērā, - soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar arestu, vai ar naudas sodu līdz simt divdesmit minimālajām mēnešalgām, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas”, Krimināllikums, 190.p. Pieņemts 1998. gada 17. jūnijā. // Vēstnesis 1999. gada 8. jūlijs, Nr.199/200.

7 “Par svešas mantas vai tiesību uz šādu mantu iegūšanu, ļaunprātīgi izmantojot uzticēšanos vai ar viltu (krāpšana), - soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām”, Krimināllikums, 177.p.1.d. Pieņemts 1998. gada 17. jūnijā. // Vēstnesis 1999. gada 8. jūlijs, Nr.199/200.

8 Ar uzņēmuma vadītāju saprotamas sabiedrības izpildinstitūcijas amatpersonas.

9 LR Aizkraukles rajona tiesas spriedums 2000. gada 26. maijā, lieta Nr.1-64/2000.

10 LR Cēsu rajona tiesas spriedums 2000. gada 15. februārī, lieta Nr. 1-5/83016596.

11 LR Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesa spriedums 1999. gada 8. decembrī, lieta Nr.1-25.

12 Limbažu rajona prokurora 1999. gada 23. decembra lēmums Nr. 786/5 par atteikšanos ierosināt krimināllietu pret A.M.

13 Likuma “Par Valsts ieņēmumu dienestu” 22. pants paredz, ka lēmumus, kurus pieņēmušas, vai rīkojumus, kurus izdevušas VID amatpersonas var pārsūdzēt 30 dienu laikā kopš šāda lēmuma saņemšanas augstāk stāvošai VID struktūrvienībai. VID 30 kalendāro dienu laikā jāizskata sūdzība un jāsniedz atbilde prasītājam. Ja nodokļu maksātājs nepiekrīt VID ģenerāldirektora pieņemtajam lēmumam, viņš 30 kalendāro dienu laikā var griezties rajona tiesā. Ja nodokļu maksātājs ir neapmierināts ar pirmās instances pieņemto nolēmumu, šo lēmumu var pārsūdzēt apgabaltiesā. Galīgā pārsūdzības instance ir Augstākā tiesa, kura lemj vienīgi par likuma piemērošanas un procesuālajiem jautājumiem.

14 LR Aizkraukles rajona tiesas spriedums 2000. gada 10. janvārī, lieta Nr.1-83 (5830013899).

15 LR Zemgales apgabaltiesas spriedums 2000. gada 15. februārī, lieta Nr. 1-56 (5830013899).

16 LR Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta spriedums 1999. gada 12. maijā, lieta Nr. SKC-314.

17 LR Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta spriedums 1998. gada 1. jūlijā, lieta Nr. SKC-382.

18 “Civilprasību krimināllietā var pieteikt persona, uzņēmums, iestāde vai organizācija, kurai ar noziedzīgu nodarījumu nodarīti materiāli zaudējumi, un neatkarīgi no prasības apmēriem tā izskatāma kopā ar krimināllietu pēc šās lietas piekritības. Civilprasību pieteic pret apsūdzēto vai pret personu, kas materiāli atbildīga par apsūdzētā darbību”, Latvijas kriminālprocesa kodeksa 101.p.1.d. Spēkā no 1961. gada 1. aprīļa.

19 LR Jēkabpils rajona tiesas spriedums 2000. gada 29. novembrī, lieta Nr.1-105 (5830010799).

20 Valsts kases nolikums. Pieņemts 1996. gada 29. martā ar Finansu ministrijas rīkojumu Nr.166. Oficiāli nav publicēts. Pieejams Normatīvo aktu informācijas sistēmas (NAIS) elektroniskajā datu bāzē.

21 “Valsts ieņēmumu dienesta [...] ir tiesības: ja nav iespējams veikt bezstrīda piedziņu vai piedziņa vēršama uz mantu, iesniegt tiesā pieteikumus par Valsts ieņēmumu dienesta administrēto valsts nodokļu, nodevu, soda un nokavējuma naudas un citu Valsts ieņēmumu dienesta iekasējamo valsts noteikto obligāto maksājumu parādu, kā arī juridisko un fizisko personu uzņēmējdarbībā konstatēto nelikumīgi iegūto līdzekļu piedziņu attiecīgo budžetu ieņēmumos”, LR likums. Par Valsts ieņēmumu dienestu, 10.p.2.d.3.p. Pieņemts 1993. gada 25. novembrī. // Vēstnesis 1993. gada 11. novembris, Nr.105.

22 Piemēram, skat. LR Aizkraukles rajona tiesas 1999. gada 29. novembra spriedumu lietā Nr. 1-130 (83002797); LR Valmieras rajona tiesas 1999. gada 9. jūlija spriedumu lietā Nr. 1-208; LR Aizkraukles

24 “Ja nodokļu maksātājs, pārkāpdams nodokļu likumu prasības, nodokļu administrācijai iesniegtajās deklarācijās vai nodokļu aprēķinos samazina nodokļu bāzi (ar nodokli apliekamo objektu) un no tās aprēķināto nodokļa summu, nodokļu administrācija aprēķina un par labu budžetam no nodokļu maksātāja piedzen samazināto nodokļa summu un soda naudu tās apmērā, ja konkrēto nodokļu likumos nav paredzēts cits soda naudas apmērs.” LR likums Par nodokļiem un nodevām, 32. p.1.d. Pieņemts 1995.gada 2.februārī. // Vēstnesis 1995. gada 18. februāris, Nr.26.

25 “Nodokļu un nodevu nokavēto maksājumu (arī soda naudu) summa (pamatparāds) tiek palielināta atbilstoši Latvijas Bankas noteiktajai refinansēšanas likmei kavējuma periodā.” LR likums Par nodokļiem un nodevām, 29. p.1.d. Pieņemts 1995.gada 2.februārī. // Vēstnesis 1995. gada 18. februāris, Nr.26.

26 “Par nodokļu un nodevu maksājuma (arī soda naudas) samaksas termiņa nokavējumu maksātājam tiek aprēķināta nokavējuma nauda - no laikā nenomaksātā pamatparāda 0,05 procenti par katru nokavēto dienu, ja konkrētā nodokļa likumā nav noteikti citi nokavējuma naudas apmēri.” LR likums Par nodokļiem un nodevām, 29. p.2.d. Pieņemts 1995.gada 2.februārī. // Vēstnesis 1995. gada 18. februāris, Nr.26.

27 LR Kurzemes apgabaltiesas 2000. gada 6. jūlija spriedums lietā Nr. KA-121/13-2000.

28 Skat. LR Aizkraukles rajona tiesas 2000. gada 24. novembra spriedumu lietā Nr. 1-289 (83017796); LR Valkas rajona tiesas 2000. gada 9. maija spriedumu lietā Nr. 1-68 (5830011999); LR Gulbenes rajona tiesas 2000. gada 10. marta spriedums lietā Nr. 1-7 (83006099).

29 Audita pārskats tiek sastādīts pēc Valsts ieņēmumu dienesta veiktā nodokļu pārbaudes uzņēmumā un pamatojoties uz veikto pārbaudi tiek pieņemts lēmums par nodokļu uzrēķinu.

30 Piemēram, LR Gulbenes rajona tiesas spriedums 2000. gada 10. martā, lieta Nr.1-7 (83006099).

31 LR Ogres rajona tiesas spriedums 1999. gada 13. septembrī, lieta Nr. 1-111/5 (83000495).

32 Civilprocesa likuma 195.pants nosaka, ka tiesa taisot spriedumu par naudas summas piedziņu rezolutīvajā daļā norāda prasījuma veidu un piedzenamo summu, atsevišķi uzrādot galveno parādu un procentus, laiku, par kādu procenti piespriesti, kā arī prasītāja tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles dienai) saņemt procentus, minot arī to apmēru.

33 Skat. “Par nodokļiem un nodevām”, 29. p.4.d. LR likums. Pieņemts 1995.gada 2.februārī. // Vēstnesis 1995. gada 18. februāris, Nr.26.

34 Skat. Jēkabpils rajona tiesas 2000. gada 29. novembra spriedumu, lieta Nr.1-105.

35 LR Kuldīgas rajona tiesas 2000. gada 28. marta spriedums, lieta Nr.1-64/4-2000.

36 Kumulatīvā līgumsoda noteikšanas iespēju paredz CL 1720.pants: “Kreditors var prasīt kā līgumsodu, tā arī līguma izpildīšanu: 1) ja tieši tā bijis norunāts; 2) ja līgumsods bijis norunāts ne tik daudz par neizpildīšanu vispār, kā par neizpildīšanu īstā laikā.”

37 Skat. Bitāns A. Civiltiesiskā atbildība un tās veidi, Izdevniecība AGB, Rīga 1997, 157. lpp.

38 LR Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas 2000. gada 24. marta spriedums, lieta Nr.1-100/3 2000.

39 “Tiesnesis atsakās pieņemt prasības pieteikumu, ja: […] 4) tās pašas vai citas tiesas tiesvedībā ir lieta par strīdu starp tām pašām pusēm, par to pašu priekšmetu un uz tā paša pamata; 5) strīdā starp tām pašām pusēm, par to pašu priekšmetu un uz tā paša pamata ir likumīgā spēkā stājies tiesas spriedums.

 […]”, LR Civilprocesa likums, 132.p.1.d.4.-5.p.; “Tiesa atstāj prasību bez izskatīšanas, ja: […] 4) strīds prasības lietā starp tām pašām pusēm, par to pašu priekšmetu un uz tā paša pamata atrodas tās pašas vai citas tiesas izskatīšanā”, LR Civilprocesa likums, 219.p.4.p. Pieņemts 1999.gada 1.martā. // Vēstnesis 1998. gada 3. novembrī, Nr. 326/330

40 “Nodokļu administrācijas pienākumi ir šādi: […] 11) piedzīt bezstrīda kārtībā termiņā nenomaksātos nodokļus, soda naudas un nokavējuma naudas no nodokļu maksātāja finansu līdzekļiem vai no cita viņam piederoša īpašuma”, LR likums Par nodokļiem un nodevām, 18.p.11.p. Pieņemts 1995.gada 2.februārī. // Vēstnesis 1995. gada 18. februāris, Nr.26

 41 “Lietās par nodokļu parāda un citu budžetos ieskaitāmo maksājumu piedziņu Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonām, kuras apraksta parādnieka mantu un piedzen parādu saskaņā ar tiesas spriedumu vai Valsts ieņēmumu dienesta iestādes lēmumu, tiek piešķirtas tiesu izpildītāja tiesības, un šo amatpersonu darbību, kā arī ar sprieduma izpildīšanu saistītos nepieciešamos izdevumus un atlīdzību amatpersonām nosaka saskaņā ar Latvijas Civilprocesa likumu”, LR likums Par Valsts ieņēmumu dienestu, 10.p.3.d. Pieņemts 1993. gada 25. novembrī. // Vēstnesis 1993. gada 11. novembris, Nr.105.

42 LR Jēkabpils rajona tiesas spriedums 2000. gada 29. novembrī, lieta Nr.1-105 (5830010799).

43 LR Valkas rajona tiesas spriedums 1999. gada 22. novembrī, lieta Nr. 1-70 (81601697).

44 Latvijas Republikas Satversme. LR Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1994, Nr.6.