Slimnieka ārstēšanu bija uzņēmusies slimnīca, tai ir arī jāatbild

/Tikai latviešu valodā/

— Kā jūs nolēmāt, pret ko vērst šo prasību par veselībai nodarītā kaitējuma atlīdzību? Kādēļ tā bija Valsts traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca, nevis konkrētais jūsu pārstāvamo Ediju Filipsonu ārstējušais ārsts Egils Strauss?

 — Faktiski lēmumu par prasības vēršanu pret slimnīcu E. Filipsons pieņēma kopā ar manu kolēģi, kurš viņu pārstāvēja pirmās instances tiesā. Bet arī man tas likās pamatots. Ir jābūt skaidrībai par to, kurš ir sniedzis ārstniecības pakalpojumu. Skaidrs, ka tas notika minētajā slimnīcā, ka tieši slimnīca noslēdza medicīniskās aprūpes līgumu ar pacientu un tieši slimnīca saņēma gan pacienta nodevu, gan maksu par viņa ārstēšanu no valsts slimokases. Ņemot vērā šos apstākļus, jāsecina, ka ārsts E. Strauss darbojās nevis kā privātpersona, bet gan kā slimnīcas darbinieks. Līdz ar to nevar būt nekāda izskaidrojuma tam, lai vērstu civilprasību pret ārstu. Juridiski slimnieka ārstēšanu bija uzņēmusies slimnīca. Pastāv vispārējs civiltiesisks princips — tam, kurš saņem labumu par kaut ko, ir jānes arī ar no šīs lietas vai saistības cēlušies zaudējumi vai apgrūtinājumi.

 — Pirmās instances tiesa gan noraidīja prasību, kas bija pamatota ar Civillikuma normu, kura nosaka, ka darba devējam ir jāatbild par savu darbinieku kvalifikāciju.
 — Man jāatzīst — prasību izskatot pirmajā instancē, uz šo normu varbūt tika likts pārāk liels uzsvars. Kaut gan, manuprāt, šo CL pantu varētu tiešām tulkot arī paplašināti — ka darba devējam sava darbinieka kvalifikācijai būtu jāpievērš uzmanība, ne tikai viņu pieņemot darbā, bet arī darba procesā. It īpaši šajā konkrētajā gadījumā, kad par E. Strausu pacientu sūdzības bija saņemtas jau arī pirms E. Filipsona gadījuma. Tomēr, kā rāda Rīgas apgabaltiesas spriedums, uz šo normu balstītā prasība tika noraidīta, un apelācija instancē, kur E. Filipsonu pārstāvēju es, mēs gribējām vērst tiesas uzmanību arī uz citu materiālo tiesību normu esamību prasības pieteikumā un to, ka ir arī citi argumenti CL 1782. panta piemērošanai. Civillikums nosaka, ka juridiskā persona var darboties tikai caur tās pārstāvjiem — vai nu vadītājiem, vai citām pilnvarotām personām. Šajā gadījumā — VTOS veica ārstniecību savu ārstu personā. Atbilstoši Civillikumam, ja juridiskas personas pilnvarotā persona nav pārkāpusi sava pilnvarojuma robežas un ir darbojusies tās uzdevumā un šīs darbības nav krimināli sodāmas, civiltiesiskāatbildība noteikti jāuzņemas juridiskajai personai.

 — E. Filipsona prasību veidoja divas daļas — nodarīto zaudējumu atlīdzība un morālā kaitējuma atlīdzība?
 — Tieši tā. CL 2347.pants un sekojošie panti nosaka, ka miesas bojājumu gadījumā vainīgā persona cietušajam atlīdzina ārstēšanas izdevumus un nākotnē zudušo peļņu vai ienākumus. Turklāt CL nosaka, ka cietušais var prasīt arī kompensāciju par morālo kaitējumu, jo izkropļojums vai izķēmojums neapšaubāmi liedz cilvēkam turpināt pilnvērtīgu dzīvi. Šajā gadījumā par šo faktu šaubu nebija — E. Filipsons ir atzīts par invalīdu, un tik pilnvērtīgu dzīvi, kādu viņš dzīvoja agrāk, viņš vairs diemžēl nekad nevarēs turpināt.

 — Pēc kādiem principiem jūs vadījāties, nosakot prasībā ietvertās summas? Jautājums par nodarītā morālā kaitējuma atlīdzības apmēru Latvijā vienmēr izraisa dažādus viedokļus, un tiesu prakse līdz šim bijusi visai dažāda.
— Es piekrītu — tas nav vienkārši. Pastāv divi veidi, kā aprēķināt šādas prasības apjomu. Vieglākais ceļš — salīdzinošā metode. Atrast tiesas spriedumu līdzīgā gadījumā un noskaidrot, cik lielu kompensāciju un par kādu nodarīto morālo kaitējumu saņēmis cietušais. Pēc tam to salīdzināt ar paša prasības pamatu un attiecīgi secināt, vai varētu prasīt vairāk, mazāk vai tikpat. Galīgo lēmumu, protams, pieņem tiesa. Saskaņā ar CL 5.pantu tiesai ir jāvadās pēc taisnības un likumības principiem. Tātad atlīdzībai ir jābūt taisnīgai. Un tieši šis aspekts bieži izraisa visvairāk pārdomu. Manuprāt, tiesai vajadzētu vadīties pēc tā, kādu mērķi šī summa izpildīs. (Šo principu vajadzētu attiecināt arī uz prasījumiem par citiem morālā kaitējuma veidiem, piemēram, goda un cieņas aizskārumiem.) Ir jāņem vērā, ka tiesas noteiktais atlīdzības apjoms darbosies vairākos virzienos. Pirmkārt, tas veiks individuālās prevencijas uzdevumu — sodīs vainīgo personu un liks tai saprast, ka tā darīt turpmāk nedrīkst. Otrkārt, tiesas noteiktajai kompensācijas summai ir jāsasniedz ģenerālās prevencijas mērķis — arī citiem, redzot to, ka vainīgais tiek bargi sodīts, ir jāsaprot, ka morālo kaitējumu nedrīkst nodarīt, jo par to nāksies dārgi maksāt. Otrs apstāklis, kas tiesai būtu jānoskaidro, — vai atlīdzības summa varētu būt pietiekama, lai cietušais samierinātos ar tam nodarīto kaitējumu. Viņu, protams, mazāk interesē tas, kā jūtas vainīgais vai sabiedrība, bet gan tas, vai tiesas piespriestā summa viņam nodrošinās gandarījumu par saņemto pāridarījumu. Mēs vairs nedzīvojam primitīvā sabiedrībā, kur valdīja princips — zobs pret zobu, acs pret aci. Tādēļ mūsu CL paredz civiltiesisko atbildību — kaitējuma materiālu atlīdzību. Nauda kalpo par "visu lietu mēru", par satisfakciju, gandarījumu jeb apmierinājumu par pāridarījumu. Tieši tādēļ naudas summai ir jābūt tādai, lai cietušais justu, ka tam nodarītais ir nolīdzināts. Protams, subjektīvi cilvēks var tā arī nejusties, piemēram, par zaudētu veselību saņemot arī kaut vai pāris miljonus. Tomēr es ceru, ka jau tuvākajā laikā Latvijas tiesās izveidosies vienveidīga prakse, kad aptuveni kļūs skaidrs, cik lielam materiālajam gandarījumam ir jābūt par vienu zaudētu pirkstu, izķēmotu seju un tā tālāk. Ja cietušais nesaņem pietiekamu gandarījumu vai, vēl trakāk, tiesāšanās izdevumi beigu beigās izrādās lielāki par saņemto atlīdzību, cilvēks nejūt ne tikai gandarījumu, viņš zaudē arī ticību taisnīgai tiesai un valsts varai. Un varbūt viņš pat sāk domāt par kādu citu, ārpus tiesas, ceļu, kā gūt gandarījumu. Vai tas mūsu sabiedrībai ir nepieciešams?

 — Jūs argumentējat prasītāja pozīciju. Bet vai, raugoties no atbildētāja vai neitrālas personas skatupunkta, nevarētu rasties arī bažas par to, ka šādu prasību summas varētu būt pārmērīgi lielas un faktiski pat raisītu aizdomas par tādu kā iedzīvošanos uz atbildētāja rēķina?
 — Prasītājam vienmēr ir jāprasa vairāk un sava prasība jāpamato, savukārt atbildētājam ir jāargumentē tas, kāpēc nodarītais kaitējums ir mazāks vai varbūt vispār nav nekāds. Tas ir normālas sacensības princips. Es esmu piedalījies goda un cieņas aizskāruma procesos arī atbildētāja pusē. Tomēr šeit, manuprāt, nav runa par konkrētu naudu. Ir runa par to, ka diemžēl joprojām mūsu sabiedrībā materiāls kaitējums tiek vērtēts augstāk un ir neapstrīdamāks par morālo kaitējumu. Mums atkal ir jāatgriežas pie mērķa, ko mēs gribam sasniegt, — pie ģenerālās prevencijas. Tad, ja vienam zobārstam tiešām nāksies samaksāt "uz pilnu klapi" par vienu izrautu veselu zobu, es saprotu, viņam tas būs sāpīgi, bet varbūt visi pārējie tad tiešām rūpīgāk aplūkos savu pacientu zobus pirms to izraušanas. Visi centīsies sniegt kvalitatīvāku pakalpojumu, un sabiedrība kopumā jutīsies drošāka un dzīvos labāk. Es esmu pilnīgi pārliecināts — arī mans klients Edijs Filipsons būtu neskaitāmas reizes laimīgāks, ja būtu vesels un varētu staigāt, nevis būtu invalīds, kurš saņēmis naudas kompensāciju par nekvalitatīvu ārstniecību.

 — Jūsu prasībā tika lūgts tiesai atlīdzības summas izmaksu sadalīt ikmēneša maksājumos. Tomēr tiesas spriedumā noteikts, ka atlīdzība par kaitējumu izmaksājama vienā reizē.
 — Arī te likums nenosaka stingru kārtību. Goda un cieņas aizskāruma gadījumā parasti tas ir vienreizējs maksājums, bet attiecībā uz veselībai nodarīto kaitējumu pasaulē pastāv divu veidu tiesu prakse — atlīdzība vienreizēja maksājuma formā vai arī vairāki terminēti maksājumi. Vienreizējas summas gadījumā pacients varbūt tiešām vairāk jūtas morāli gandarīts un var arī apmaksāt, piemēram, atkārtotu operāciju, nopirkt speciāli savām vajadzībām piemērotu automašīnu vai arī iekārtot mājās pacēlāju, ar kura palīdzību, sēžot invalīda ratiņos, tikt savas mājas otrajā stāvā. Šī lielā summa viņam palīdz piemēroties savai "jaunajai" dzīvei. Mēneša maksājumu teorijas priekšrocība savukārt ir tā, ka cietušais zināmu summu saņem regulāri un var no tās iztikt. Savukārt atbildētājam ir vienkāršāk samaksāt summu pa daļām, nevis visu uzreiz. Turklāt atbildētājs šajā gadījumā var cerēt, ka cietušā stāvoklis uzlabosies un viņam šī nauda vairs nebūs jāmaksā. Nav ko slēpt, bieži vien atbildētājs paļaujas arī uz to, ka cietušais var arī nomirt, un arī tad šī summa paliks pilnībā nesamaksāta. Pieteikto prasību par E. Filipsona veselībai nodarīto kaitējumu veidoja divas daļas: vienreizējs maksājums par tām neērtībām un pārdzīvojumiem, ko viņš izjuta slimnīcā nekvalitatīvas ārstēšanas laikā, un ikmēneša maksājumi tūkstoš latu vērtībā par to psiholoģisko pārdzīvojumu un morālo diskomfortu, ko viņam turpmāk nāksies nepārtraukti izjust. Tiesa savā spriedumā tomēr palika pie vienreizēja maksājuma 30 tūkstošu latu apmērā par nodarīto morālo kaitējumu.

 — Tiesas spriedumā atšķirībā no jūsu prasībā ietvertā formulējuma piespriestā atlīdzība gan ir nodēvēta nevis par atlīdzību par morālo kaitējumu, bet gan par atlīdzību par veselībai nodarīto kaitējumu.
 — Tiesas izbrīnu par šo formulējumu es sajutu jau procesa laikā. Tiesai nebija iebildumu pret to, ka Edijam Filipsonam ir jāsaņem atlīdzība, bet gan pret to, ka mēs to dēvējam par kompensāciju par morālo kaitējumu nevis atlīdzību par sakropļojumu. Es tomēr uzskatu, ka morālais kaitējums ir ne tikai morāls diskomforts, ko cilvēks sajūt, piemēram, tad, kad tiek nepatiesi apmelots. Visur pasaulē ir pieņemts, ka morāls kaitējums ir arī nodarītās fiziskās ciešanas un sāpes. Acīmredzot par to pie mums vēl par maz runāts. Iespējams, ka problēmas rada arī tas, ka Latvijas likumdošanas aktos nekur legāli jēdziens "morālais kaitējums" nav definēts.

— Kā jūs formulētu šo jēdzienu?
 — Es pašlaik strādāju pie šī jautājuma savā disertācijā. Tas ir rūpīgi jāapdomā.Piemēram, īsi sakot - Krievijas Augstākās tiesas plēnuma lēmums morālo kaitējumu formulējis kā morālas vai fiziskas ciešanas, kas nodarītas jebkuras darbības rezultātā kādai personai un kas nav ar mantisku raksturu. Taču morālajam kaitējumam ir ļoti daudz plašu definējumu.

 — Latvijas likumdošana šai jomā vispār ir diezgan konservatīva.
— Jā, piemēram, CL morālo kaitējumu paredz tikai kā izņēmuma gadījumu. Ir labi, ka tiesības prasīt atlīdzību par morālo kaitējumu ir nostiprinātas vismaz likumā "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem", "Radio un televīzijas likumā", "Patērētāju tiesību aizsardzības likumā", Administratīvo pārkāpumu kodeksā un vēl dažos speciālajos likumos. Turklāt par nodarīto morālo kaitējumu mēs varam prasīt atlīdzību arī no speciālā subjekta — ierēdņa, to nosaka "Ierēdņu discipinārsoda likums. Žēl tikai, ka šādi īpaši izcelti ir vienīgi ierēdņi. Tomēr to nedrīkst izvērst arī par ģenerālā delikta principu — ka par jebkuru kaitējumu var prasīt morālā kaitējuma atlīdzību. Tad, protams, neizbēgama būtu arī šīs iespējas ļaunprātīga izmantošana. Advokātiem tā, protams, būtu zelta dzīve, bet diezin vai tas kopumā nestu labumu sabiedrībai.

 — Jūsu panākumi šajā tiesas procesā pārsteidza daudzus. Acīmredzot jūsu izvēlētie pierādījumi spēja pārliecināt tiesu.
— Tas nebija vienkārši. Tiesu prakse šajā ziņā Latvijā nav liela. Vispirms mums bija jātiek skaidrībā ar to, ka medicīniskā aprūpe, ārstniecība Latvijā ir maksas pakalpojums. Līdz ar to uz šo jomu ir attiecināms likums "Par patērētāju tiesību aizsardzību", pakalpojuma sniedzējam ir jārūpējas, lai pakalpojums būtu kvalitatīvs. Neraugoties uz diskusijām par to, ka medicīna ir vairāk sociālas dabas darbība, šeit tomēr ir naudas attiecības, tātad tā ir maksas pakalpojums. Civiltiesībās pastāv vainas prezumpcija — ja tiek pierādīts, ka kāds prettiesiski ir nodarījis otram kaitējumu un pastāv cēloniska sakarība starp konkrētu darbību vai bezdarbību un kaitīgajām sekām, viņam par to ir jāatbild. Cietušajam nav jāpierāda atbildētāja vaina, bet tikai tas, ka pastāv cēloņsakarība starp vainojamās personas darbību vai bezdarbību un ciesto kaitējumu. Savukārt atbildētājam ir tiesības pierādīt, ka vai nu viņš vispār nav izdarījis kaitējumu, vai arī tas noticis no viņa neatkarīgu apstākļu pēc. Mūsu gadījumā bija skaidrs, ka VTOS E. Filipsons iegāja pats ar savām kājām, bet tika izrakstīts jau kā invalīds ratiņkrēslā. Ir skaidrs, ka tieši tur ar viņu bija kaut kas noticis. Bija šī cēloniskā sakarība, un vaina varēja tikt prezumēta. Tādēļ normāli būtu bijis, ja tieši VTOS būtu meklējusi ekspertus, kas apliecinātu, ka ārsts nav bijis vainīgs. Cietušajam šāda ekspertīze būtu jāmeklē, ja ārsta vaina vai viņa prettiesiskā darbība būtu grūti nosakāma. (Jo, ir jāatzīst, ārsta un arī, piemēram, žurnālista profesija bieži vien balansē uz riska robežas.) Tomēr mēs pieteicām tiesai lūgumu pieaicināt ekspertus, jo sapratām, ka tā var tiešām nonākt neziņā — mēs apgalvojam vienu, bet VTOS pārstāvji — ko citu, un tā ir acīmredzot pirmā lieta par veselībai nodarīta kaitējuma atlīdzību.

 — Daudz kur pasaulē tiek izmantota ārstu civiltiesiskās atbildības apdrošināšana. Vai tas palīdz risināt līdzīgas situācijas?
 — Tas noteikti ir labs risinājums gan ārstam, gan pacientam. Jo, kā jau teicu, ārsts ir riskanta profesija. Tieši tādēļ, lai ārstam neaizliegtu riskēt situācijās, kur šāds risks var glābt arī cilvēka dzīvību, un lai vienlaikus ārstu neierobežotu baiļu sajūta pie katras viņa darbības, tiek ieviests šis ārsta civiltiesiskās apdrošināšanas instruments. Ja netiek pierādīta ārsta rupja nolaidība vai neuzmanība, pacientam nodarīto kaitējumu atlīdzina apdrošināšanas sabiedrība.

— Vai jūs kopumā esat apmierināti ar tiesas spriedumu?
 — Es domāju, ka jā, kaut arī prasība netika pilnībā apmierināta. Salīdzinot ar pirmās instances tiesu, Augstākā tiesa šajā prasībā iedziļinājās ļoti pamatīgi. Es domāju, ka šis tiesas process varētu kalpot pat par paraugu citiem, kā šāda veida lietas sagatavot un izmeklēt. No teorijas un prakses viedokļa ļoti interesants bija arī ekspertu atzinums. Tas faktiski parādīja, kur principā visvairāk būtu meklējamas ārstu kļūdas — laikā nosakot pareizu diagnozi, pareizi un pamatoti izvēloties ārstēšanas metodi, pēc tam to pareizi lietojot, uzraugot pacientu, veicot savlaicīgu reoperāciju vai papildu ārstēšanu, kā arī pareizi pacientu aprūpējot. Piedaloties lietās, kas saistītas ar morālā kaitējuma kompensēšanu, esmu pārliecinājies par vienu, manuprāt, būtisku nepilnību civilprocesuālajās normās. Civilprocesa likums nosaka, ka, iesniedzot prasību tiesā, valsts nodeva ir jānomaksā atkarībā no tās summas, kuru jūs lūdzat tiesu piedzīt no atbildētāja. Manuprāt, prasība par morālā kaitējuma atlīdzību ir mantiski nenovērtējama prasība, tādēļ vispareizāk būtu, ja šādos gadījumos prasītājs tiesā varētu iemaksāt desmit latus un lūgt, lai tiesa piespriež tik, cik tā uzskata par vajadzīgu, vienlaikus norādot to, cik liela atlīdzība viņam pienākas pēc paša domām. Turpretī šobrīd vispirms cietušajam, tai skaitā arī manis pārstāvētajam Edijam Filipsonam, bija jāatrisina jautājums — kur ņemt naudu valsts nodevas iemaksai. Būtiski - no valsts nodevas samaksas ir atbrīvotas prasības, kas izriet no tiem personiskajiem aizskārumiem, kuru rezultātā radies sakropļojums vai cits veselības bojājums vai iestājusies personas nāve. Gluži dabiski, var veidoties situācija, ka turīgāka persona var būt morāli vairāk aizskarta tikai tāpēc, ka pirms tiesas ir spējusi samaksāt valsts nodevu par lielāku prasības summu. Arī tas neveicina taisnīguma principu nostiprināšanos sabiedrībā.