Par morālā kaitējuma izpratni Latvijā

/Tikai latviešu valodā/

Referāts Pasaules latviešu zinātnieku 2. kongresā Tiesību zinātnes sekcijā 2001. gada 15. augustā

Kā mēs uzzinām par "morālo kaitējumu"?
Mūsu ikdienas izpratni par morālo kaitējumu veido gandrīz sensacionālas publikācijas presē. Lūk, daži piemēri.

Kāda Ņujorkas iedzīvotāja iesūdzējusi tiesā radiostaciju, kas nosauca viņu par uzvarētāju radio rīkotajās «Neglītākās līgavas» sacensībās. Anete Esposito–Hlīdere pieprasījusi 300 000 dolāru pēc tam, kad radio dīdžejs izvēlējies viņas fotogrāfiju. Tiesa gan, vēlāk radiostacijas menedžeris nosūtījis Anetei atvainošanās vēstuli, paskaidrodams, ka turpmāk šādi konkursi vairs netikšot rīkoti1.

Prāvā pret NBA uzvarējusi basketbola tiesnese Sandra Ortisa del Valla. Viņa apsūdzēja Nacionālās basketbola asociācijas vadību par nevēlēšanos iekļaut viņu NBA tiesnešu korpusā, tādējādi nodarot viņai morālo kaitējumu. Tiesa del Vallas labā piespriedusi 7,85 miljonus dolāru. NBA gatavojas spriedumu pārsūdzēt2.

Valsts kontroliera padomniece Inga Baltiņa gatavojas sūdzēt tiesā laikrakstu "Diena" un pieprasīt vienu miljonu ASV dolāru par sev nodarīto morālo kaitējumu, ziņo BNS. I.Baltiņa apgalvo, ka patiesībai neatbilst "Dienā" rakstītais, ka viņa ir naudas piesaistīšanas menedžere Jāņa Streiča jaunajai filmai3.

Šāda veida informācija mums šķiet izbrīna un pārsteigumu vērta. To, ka morālā kaitējuma kompensēšanas fakts mūsos vēl tagad izraisa izbrīnu, liecina tikai par to, ka mūsu sabiedrība vēl nav izpratusi cilvēka nemateriālo vērtību nozīmi.

Morālais kaitējums ir viens no civiltiesiskā aizskāruma seku veidiem, kas iestājas personiskā aizskāruma gadījumā. Lai gan ikdienā, gan arī likumdošanas aktos termins "morālais kaitējums" nav retums4, taču tiesu praksē prasības par morālā kaitējuma kompensēšanu ir liels retums. Domājams, ne jau tādēļ, ka mūsu sabiedrība kļuvusi tik civilizēta un morālā kaitējuma nodarīšana ir reta parādība, bet gan tādēļ, ka joprojām esam materiālisma iespaidā. Mantiska rakstura kaitējums, piemēram, zaudējumi, ir saprotama un viegli iztiesājama lieta. Taču pāridarījums godam un cieņai, citas morālas un fiziskas neērtības netiek uzskatītas par lielu vērtību. Lai gan garīgās vērtības noteikti atzīstamas par pārākām pār mantiskajām lietām.

Savukārt morālā kaitējuma ( moral damages — angl., dommage morale — fr., Affektionsinteresse — vāc., vjhfkmysq eoth, — kr.) institūts ārvalstu tiesībās un tiesu praksē tiek ļoti plaši piemērots.

Kas ir "morālais kaitējums"?

Morālais kaitējums kā termins ir pieminēts tikai septiņās materiālo tiesību normās Latvijas Republikas normatīvajos aktos: 
 • CL 2352. p., 2353. p., 
 • APK 39. p., 
 • Latvijas Republikas 1990. gada 20. decembra likuma "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" 28. p., 
 • 1995. gada 24. augusta Latvijas Republikas Radio un televīzijas likuma 38.p., 
 • Latvijas Republikas 1994. gada 18. jūnija Ierēdņu disciplinārsoda likuma 3. p., 
 • Latvijas Republikas 1995.gada 12.aprīļa likuma "Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem" 10. p.

Taču, neraugoties uz šī termina izmantošanu Latvijas Republikas normatīvajos aktos, vēl aizvien ir šādas problēmas Latvijā: 
 • nav legālas morālā kaitējuma definīcijas; 
 • nav dots morālā kaitējuma definējums juridiskajās vārdnīcās; 
 • nav vienota morālā kaitējuma definējuma tiesību zinātnē; 
 • nav vienotas izpratnes par morālā kaitējuma jēdzienu praksē.

Morālais kaitējums un morāle
Neraugoties uz ārējo līdzību, jēdzieniem "morālais kaitējums" un "morāle" ir visai attāla līdzība. Drīzāk šīs līdzības nav. Līdz ar to nav pamatots mēģinājums morālā kaitējuma jēdzienu izskaidrot ar kaitējumu morālei5, kā to mēģināja darīt A.Grūbe — "…morālais kaitējums ir tāds kaitējums, kas nodarīts morālei, un morāle līdz ar to būtu jāuzskata par kaitējuma objektu"6.

Jēdziens "morālais kaitējums" tiek lietots kā pretstats mantiskajam kaitējumam — zaudējumiem. Piemēram, "Morālisks — 3. garīgs, dvēselīgs, psīcholoģisks, piem., m—as mokas. Pēdējā nozīmē vārdu m. (moral) lieto it sevišķi franči un angļi"7. Arī Latviešu literārās valodas vārdnīcā jēdzienu "morāls" saista ar nemateriālo dzīves pusi — "3.Tāds, kas saistīts ar cilvēka garīgo dzīvi"8.

Morālais kaitējums, tas ir, nemantiskas kaitējums — netaisnība ( wrong ) personas nemateriālajām vērtībām, kuru eksistenci sabiedrība vispārīgi atzīst, piemēram, dzīvībai, veselībai, godam, cieņai, reputācijai utt.

Morālais kaitējums, t.i., kaitējums vērtībām, kuras nav tieši novērtējamas vai izsakāmas mantiskās vērtībās, piemēram, naudā.

Cik vērta ir dzīvība?

Cik vērta ir veselība?

Cik vērta ir cilvēciskā cieņa?

Morālais kaitējums kā personiskā aizskāruma nemantisks rezultāts
Nodarot personisko kaitējumu, piemēram, kaitējumu veselībai, personai tiek nodarīts mantisks kaitējums (mantiska netaisnība) un nemantisks jeb morālais kaitējums (netaisnība). Mantiskais kaitējums nav acīmredzams vai tieši izsakāms mantiskajās vērtībās (naudā), un to nevar atlīdzināt kā, piemēram, zaudējumus.

Morālais kaitējums ir prezumējams, t.i., tiek pieņemts, ka konkrēts aizskārums konkrētai personai varētu izraisīt nepamatotas ciešanas, piemēram, pārdzīvojumus, sakarā ar sakropļojumu9. Morālā kaitējuma sekas var nolīdzināt ar noteiktu mantisku vērtību, kas nav zaudējumi. Šo mantisko pametumu sauc par kompensāciju, sāpju naudu u.c.

Uzreiz ir jānorāda nākamā problēma — CL tiek lietots termins "atlīdzība pēc tiesas ieskata"10. Tas savukārt praksē rada situāciju, ka tiesa rada jaunu institūtu — atlīdzība par sakropļojumu, kas nav morālais kaitējums11.

Būtu netaisnīgi pārmest tiesai, jo arī prof. V.Sinaiskis savā darbā "Civiltiesību vispārējais apskats" morālā kaitējuma kompensāciju kā atlīdzības jautājumu skata ārpus morālā (morāliskā) kaitējuma12.

Civillikumā 19. nodaļas pirmajā apakšnodaļā lietotais termins "atlīdzība", apzīmējot pametumu, kas tiek maksāts cietušajam sakarā ar morālo kaitējumu, nav adekvāts terminiem "zaudējumi" un "zaudējumu atlīdzība" divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, morālā kaitējuma atlīdzība (kompensācija) tiek piedzīta papildus mantiska rakstura pametumam — zaudējumiem kā līdzeklis, lai apmierinātu cietušo ( satisfactio — lat., satisfaction — angl.), samierinātu abas puses. Otrkārt, šīs atlīdzības apmēru nosaka tikai tiesa un tikai pēc tiesas ieskata neatkarīgi no zaudējumu apmēra (CL 2349.p., 2351.p., 2352.p., 2352.ap.3.d., 2353.p.). Tāpēc precīzāk būtu lietot jau pazīstamus terminus "apmierinājums", (mantiska) kompensācija, "sāpju nauda". Jo tiesās piespriestā summa neatjaunos amputēto roku vai nepadarīs par nebijušām izplatītās godu un cieņu aizskarošas ziņas.

Gan tiesību teorētiķiem, gan praktiķiem ir jāvienojas par vienotu jēdziena "atlīdzība pēc tiesas ieskata" izpratni. Kā jau norādīts iepriekš, personisko nemantisko kaitējumu nevar atlīdzināt šī vārda tiešā nozīmē kā, piemēram, zaudējumus. To var kompensēt vai nolīdzināt, t.i., dot mantisku pametumu, kas būtu pietiekams, lai novērstu nodarīto netaisnību. Jāatzīst, ka "atlīdzība pēc tiesas ieskata" nav "zaudējumi" un tas nav jauns vai atšķirīgs tiesību institūts.

Jāatceras, ka civiltiesiskā aizskāruma rezultātā tiek nodarīts gan kaitējums personai (nemantiskais, morālais), gan mantiskais kaitējums (zaudējumi). Līdz ar to tiesas piespriestā summa var būt vai nu mantiskā kaitējuma atlīdzināšana, vai morālā (nemantiskā) kaitējuma kompensācija, lai gan — mantiska rakstura.

"1. Izskaidrot, ka Civillikuma 1635.pants paredz materiālo zaudējumu piedziņu cietušam no personas, kura vainojama tiesību aizskārumā. Morālā kaitējuma atlīdzināšanas pamatus nosaka tikai Civillikuma 19.nodaļas pirmās apakšnodaļas 2.daļa "Tiesība uz atlīdzību no nodarījumiem pret personisko brīvību, godu, cieņu un pret sieviešu nevainību".

2. Lūgt Tieslietu ministriju izskatīt jautājumu par iespēju iesniegt Saeimā likumprojektu ar sāpju naudas institūta ieviešanu kriminālajā un civilajā likumdošanā".

Morālā kaitējuma definējums
Kā jau tika norādīts, Latvijas Republikas likumos nav dots "morālā kaitējuma" jēdziena definējums. Ar morālo kaitējumu tiek saprastas morālas vai fiziskas ciešanas, kas nodarītas ar darbībām (bezdarbību), kas aizskar personai kopš dzimšanas vai pēc likuma piederošus nemantiskus labumus (dzīvība, veselība, gods un cieņa, darījuma reputācija, personiskās dzīves, personīgā un ģimenes noslēpuma neaizskaramība u.tml.) vai kas aizskar tā personiskās nemantiskās tiesības (tiesības uz sava vārda izmantošanu, autorību un citas nemantiskās tiesības saskaņā ar likumiem par intelektuālā īpašuma aizsardzību) u.tml.14.

Tātad morālā kaitējuma gadījumā ir jākonstatē divi priekšnoteikumi:
1) morālas vai fiziskās ciešanas , kas nodarītas ar darbībām (bezdarbību), un
2) personai kopš dzimšanas vai pēc likuma piederošu nemantisku labumu aizskārums .

Aplūkojot morālās un fiziskās ciešanas, ir jāņem vērā, ka attiecībā uz ciešanām tiesības neinteresē psiholoģija, lai gan tas var ietekmēt kompensācijas apmēru. Mums ir darīšana ar legālu prezumpciju, ka konkrēts aizskārums rada vai tam vajadzētu radīt garīgas vai fiziskas ciešanas, neērtības, kas nav tiesiski pieļaujams konkrētā sabiedrībā. Piemēram, sakropļojums, godu un cieņu aizskaroša informācija. Un, ka ir taisnīgi cietušajam saņemt apmierinājumu (CL 1635.p.) — satisfakciju par šādu aizskārumu. Reizē šī mantiskā kompensācija kalpo kā prevencija.

Aizsardzība tiek noteikta personai kopš dzimšanas vai pēc likuma piederošajiem nemantiskajiem labumiem, kas ir raksturīgi augsti attīstītai sabiedrībai, kur cilvēkam un garīgajām vērtībām ir lielāka nozīme un vērtība nekā mantiskajām vērtībām. Šīs vērtības aizsargā un ir jāsargā valstij.

Tā kā civiltiesiskā pārkāpuma rezultātā tiek aizskartas arī cietušā personiskās tiesības, tās ir cieši saistītas ar cilvēktiesībām, kam nav iespējams tieši noteikt mantisko ekvivalentu.

Šo personisko tiesību vērtība ir tajā apstāklī, ka to īstenošanas un aizstāvēšanas iespēja nosaka cilvēka stāvokli sabiedrībā. Par to nozīmīgumu liecina starptautisku dokumentu pieņemšana, tādu kā, piemēram, 1948. gada 10. decembra ANO "Vispārējā cilvēka tiesību deklarācija"15, gan arī 8.nodaļas iekļaušana mūsu Satversmē16.

Kā noteikt sāpju naudu vai

kompensāciju par morālo kaitējumu?

Kā jau norādīts iepriekš, kompensācija17 par nodarīto morālo kaitējumu ir piemērojama tikai kā izņēmums no vispārējā delikta principa.

Latvijas Republikas tiesu prakse neizceļas ar sevišķi lielām kompensācijas summām, kas tādējādi liecina par sabiedrības ļoti zemo novērtējumu nemantiskajām vērtībām. Tāpat tiesas spriedumos nevar saskatīt konsekvenci, piemēram, goda un cieņas aizskāruma gadījumos. Tiesas piespriesto no 150 līdz 500 latu vietā18 reizēm parādās kompensācijas Ls 5000 apmērā un vairāk, kurām nav tiesiska pamatojuma19. Kā pēdējais piemērs jāmin Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas spriedums, ar kuru ir piedzīti Ls 20 000 kā kompensācija par goda un cieņas aizskārumu Rīgas Galvenās policijas pārvaldes kriminālpolicijas 11.nodaļas priekšniekam N.Žuravļovam, jo avīze RB, paužot izbrīnu par viņa daudzajiem privātīpašumā esošajiem dzīvokļiem, kļūdaini pie sešiem dzīvokļiem pieskaita vēl vienu, kas ir reģistrēts uz Žuravļova brāļa sievas vārda20.

Risinājumi morālā kaitējuma kompensācijas noteikšanai
Latvijas tiesu prakse par morālā kaitējuma mantiskās kompensācijas noteikšanu ir ļoti pretrunīga. Teorētiski pastāv divi veidi, kā aprēķināt šādas kompensācijas apmēru.

Vieglākais ceļš — salīdzinošā metode . Atrast tiesas spriedumu līdzīgā gadījumā un noskaidrot, cik lielu kompensāciju un par kādu nodarīto morālo kaitējumu saņēmis cietušais. Pēc tam to salīdzināt ar konkrētas jaunas prasības pamatu un attiecīgi secināt, vai varētu prasīt vairāk, mazāk vai tikpat.

Otrs ceļš — kompensācijas noteikšana saskaņā ar CL 5.pantu , t.i., nosakot summu, tiesai ir jāvadās pēc taisnības un tiesību principiem.

Protams, tas neizslēdz abu metožu piemērošanu vienlaikus.

Kompensācijai ir jābūt taisnīgai . Tiesai vajadzētu vadīties pēc tā, kādu mērķi ar kompensāciju vēlams sasniegt. Ir jāņem vērā, vai, pirmkārt, šī summa veiks individuālās prevencijas funkciju — sodīs vainīgo personu un liks tai saprast, ka tā darīt turpmāk nedrīkst. Otrkārt, vai tiesas noteiktā kompensācijas summa sasniedz ģenerālās prevencijas mērķi — atturēt citus no līdzīga rakstura kaitējuma nodarīšanas.

Samierināšanas princips . Nosakot kompensācijas summu, jāpanāk, lai cietušais samierinātos ar tam nodarīto kaitējumu, t.i., tai ir jānodrošina gandarījums par saņemto pāridarījumu.

Mantiskajai kompensācijai ir jādod taisnīgs apmierinājums cietušajam. Lai gan nevar garantēt, ka ikvienu cietušo spēs samierināt pat vairāku miljonu liela kompensācija, taču Ls 100 latu lietas kompensācijas summa nekādā veidā neveicina samierināšanos.

Izvērtējot summas apmēru, tiesām ir jābūt pārliecībai, ka noteiktā summa būs taisnīgs apmierinājums cietušajam un ka tas dos pamatu samierināšanai ar aizskārumu starp prasītāju un atbildētāju kā starp saprātīgiem cilvēkiem.

Tiesas noteikto kompensāciju Ls 100 apmērā par nepatiesu ziņu izplatīšanu par to, ka pret personu ir ierosināta krimināllieta, nevar atzīt ne par taisnīgu, ne par atbilstošu tiesību principiem. Līdz ar to nav nekādu argumentu to tiesu spriedumu pamatošanai, kuros tiesa nav piedzinusi kompensāciju, lai gan atzinusi, ka ziņa bija nepatiesa un godu un cieņu aizskaroša.

Priekšlikumi CL papildinājumiem
Lai gan Augstākās tiesas plēnuma lēmumā minētais aicinājums — radīt likumu par sāpju naudu — nav sadzirdēts, tikmēr varētu izdarīt nelielu labojumu jau

esošajā Civillikumā, kas varētu sniegt daudz reālāku aizsardzību morālā kaitējuma gadījumā.

Šajā sakarā tiek piedāvāts papildināt CL 1635.p., kas šobrīd skan: "Katrs tiesību aizskārums, t.i., katra pati par sevi neatļauta darbība, dod tam, kam tā kaitējusi, tiesību prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot.

Piezīme. Darbība šeit pieņemta plašākā nozīmē, aptverot ne vien darbību, bet arī atturēšanos no tās, t.i., bezdarbību" ar sekojošu otru daļu:

"Aizskārējam ir jādod arī kompensācija (mantisks pametums pēc tiesas ieskata) par nodarīto morālo kaitējumu likumā paredzētajos gadījumos, kā arī par Latvijas Republikas Satversmes 8.nodaļā vai Latvijas Republikai saistošajos starptautiskajos aktos noteikto (cilvēka) pamattiesību aizskārumu."

Šis referāts nevar aptvert visas problēmas saistībā ar morālo kaitējumu, taču tas varētu kalpot kā Latvijas Republikas morālā kaitējuma izpratnes un kompensācijas jaunās ēras sākums jurisprudencē.

1 Vakara Ziņas 15.08.1996.

2 Diena 14.04.1998.

3 Diena 14.05.1999.

4 CL 2349. p., 2351. p., 2352. p., 2352.a p. 3. d., 2353. p. APK 39. p., Latvijas Republikas 1990. gada 20. decembra likuma "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" 28. p., 1995. gada 24. augusta Latvijas Republikas Radio un televīzijas likuma 38.p., Latvijas Republikas 1994. gada 18. jūnija Ierēdņu disciplinārsoda likuma 3. p.

5 Latviešu konversācijas vārdnīca, 14. sēj., Rīga, 1936., 27789. lpp. Morālisks — 1. kas ir saskaņā ar morāli, tikumisks, 2. kas attiecas uz morāli vai pieder pie tās, 3. garīgs, dvēselīgs, psīcholoģisks, piem., m–as mokas. Pēdējā nozīmē vārdu m. (moral) lieto it sevišķi franči un angļi.

Morāle (no lat. mores — parašas, tikumi): tikumisko pārliecību kopums, t.i., kādā tautā, šķirā vai indivīdā valdošie uzskati par labu un ļaunu, par to, kas jādara un kas nav jādara, lai cilvēks iegūtu īpatnējas dabas vērtību, t.s. morālisko vērtību, piem., kristietīgā m., hotentotu m., veikalnieku m., starptautisko attiecību m. Latviešu konversācijas vārdnīca, 14. sēj. Rīga, 1936., 27783.

Morāle ( moralis lat. — paradums, tikums): vērtējums balstās uz laba un ļauna jābūtības, taisnīguma u.c. jēdzieniem. Latvijas populārā enciklopēdija, 7.sēj., 1986.g., 13.lpp.

6 A.Grūbe. Par morālo kaitējumu un tā atlīdzību kriminālprocesā, LV, Nr. 390/391, 25.11.1999.

7 Latviešu konversācijas vārdnīca, 14 sēj., Rīga, 1936., 27789. lpp.

8 Latviešu literārās valodas vārdnīca, 5.sēj., 1984., 269.lpp.

9 Tiesa neielien cilvēkā iekšā, lai pārliecinātos, vai šim cilvēkam tiešām aizskārums sāp un vai tas nodarīja kādas ciešanas.

10 CL 2349.p., 2352.p., 2352a.p., 2353.p.

11 Šāda bija apelācijas tiesas nostāja E.Filipsona lietā, kad tika skatīts jautājums par to, vai tiesas nosakāmā summa ir morālā kaitējuma kompensācija vai atlīdzība par sakropļojumu. Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas spriedums lietā Nr. C 04076200 PAC–27–2001.gada 7.februārī.

12 V.Sinaiskis. Civiltiesību vispārējais apskats. Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas v/u "Tiesiskās informācijas centrs", 1996., Rīga, 146.lpp.

13 V.Sinaiskis. Latvijas civiltiesību apskats. Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas v/u "Tiesiskās informācijas centrs", 1996., Rīga, 146.lpp.

14 Autoru kolektīvs, Latvijas Republikas Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības, R: Mans Īpašums, 2000., Rīga, 625.lpp.

15 Sk: Cilvēka tiesības. Zvaigzne, 1992. Rīga.

16 Skatīt, piemēram, 8.nodaļu "Cilvēka pamattiesības":

89. Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.

91. Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.

92. Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību.

93. Ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums.

94. Ikvienam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību. Nevienam nedrīkst atņemt vai ierobežot brīvību citādi kā tikai saskaņā ar likumu.

95. Valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta.

Nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam.

96. Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.

97. Ikvienam, kas likumīgi uzturas Latvijas teritorijā, ir tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties dzīvesvietu.

98. Ikvienam ir tiesības brīvi izbraukt no Latvijas. Ikviens, kam ir Latvijas pase, ārpus Latvijas atrodas valsts aizsardzībā un viņam ir tiesības brīvi atgriezties Latvijā. Latvijas pilsoni nevar izdot ārvalstīm.

99. Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.

100. Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.

101. Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu.

102. Ikvienam ir tiesības apvienoties biedrībās, politiskās partijās un citās sabiedriskās organizācijās.

103. Valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību.

104. Ikvienam ir tiesības vērsties valsts vai pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības.

105. Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.

106. Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Piespiedu darbs ir aizliegts. Par piespiedu darbu netiek uzskatīta iesaistīšana katastrofu un to seku likvidēšanā un nodarbināšana saskaņā ar tiesas nolēmumu.

107. Ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu, kā arī tiesības uz iknedēļas brīvdienām un ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu.

108. Strādājošajiem ir tiesības uz koplīgumu, kā arī tiesības streikot. Valsts aizsargā arodbiedrību brīvību.

109. Ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos.

110. Valsts aizsargā un atbalsta laulību, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības.

111. Valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu.

112. Ikvienam ir tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību. Pamatizglītība ir obligāta.

113. Valsts atzīst zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību, kā arī aizsargā autortiesības un patenttiesības.

114. Personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību.

115. Valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu.

17 Gan praktiķiem, gan teorētiķiem būtu jāvienojas par vienotu apzīmējumu tam mantiskajam pametumam, kas tiek piespriests morālā kaitējuma nodarīšanas gadījumā. Šajā rakstā vienkāršības labad izmantosim jēdzienu "kompensācija".

18 Skatīt Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas 1996. gada 30. jūlija spriedumu lietā Nr. 2–3087/1 (tiesa piesprieda Ls 150) un Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 1993. gada 3.—6.septembra spriedumu lietā Nr. 2–980 (tiesa piesprieda Ls 375) u.c.

19 Skatīt Rīgas apgabaltiesas 1999.gada 27.septembra spriedumu lietā Nr. CA—1603. Kur tiesa atzina par godu un cieņu aizskarošu ziņu: " ka A. Madonā reģistrētā firma "M" saņēmusi G—24 kredītu, kurš tā arī neticis atdots, un daļu izstādē "Novators" pazudušās tehnikas ".

Skatīt Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas 1999.gada 23.februāra spriedumu lietā Nr. 2—804/1. Tiesa piesprieda maksāt Ls 9000, jo atzina, ka godu un cieņu aizskāra ziņa, " ka patentu biroja "X" darbinieki ir apkrāpuši izgudrotāju E., nozaguši un pārdevuši ārvalstu firmai viņa izgudrojumu — smaržu flakonu rokas granātas veidā, par ko ir saņēmuši naudu, ka biroja vadītājs B.piedāvājis E. par viņa radīto tehnisko risinājumu atkāpšanās naudu ".