Cik vērts ir gods un cieņa un vai mēs protam to novērtēt?

/Tikai latviešu valodā/

Gods un cieņa ir ļoti sarežģīta parādība mūsu sabiedrībā. Katra lieta ir zināmā mērā unikāla. Taču, ja tiesa atzīst kādu ziņu par godu un cieņu aizskarošu, vai tiesas noteiktā kompensācija par morālo pāridarījumu ir taisnīga?

Pēdējie notikumi tiesā goda un cieņas aizsardzības jomā no mantiskās kompensācijas viedokļa it sāka “iet pareizā virzienā”. Tiesas agrāko no 150 līdz 500 latu  vietā, tagad piespriež kompensācijas 5000 Ls  apmērā un vairāk .
Arī prasītāji “nekautrējas” un, vērtējot savu godu un cieņu augstāk, pieprasa 10 000 Ls un vairāk  kā kompensāciju par nodarīto morālo kaitējumu. Viens no jaunākajiem piemēriem V.Birkava prasība pret J.Ādamsonu par 100 000 Ls sāpju naudas piedziņu.
Salīdzinājumā ar ārzemēs pieprasāmajām  un tiesas piespriestām  kompensācijām, mūsu tiesu noteiktās ir vēl nesalīdzināmi mazas. Un domājams, ir nepieciešams laiks, lai gan tiesa, gan sabiedrība saprastu, ka gods un cieņa, kā jebkura nemantiska vai nemateriāla lieta, ir patiešām vērtība, un to aizskāruma gadījumā ir jādod cietušajam likumīgs un atbilstošs tiesisks apmierinājums . Tomēr mums nevajadzētu miermīlīgi gaidīt, bet pašiem veidot tiesu praksi, kas pilnīgā aizsargās personu. Jo Latvijas Republika, iekļaujot Satversmē 8.nodaļu, ir netikai norādījusi, ka “aizsargā cilvēka godu un cieņu” , bet “atzīst un aizsargā cilvēka  pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem” .
Šajā sakarā būtu vērts uzskatīt tikai dažus Latvijas Republikai saistošus starptautiskus aktus - Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 12.p. , Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām 17.p.  u.c. Aplūkojot citētās normas, gan arī Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 8.p. , rodas jautājums, cik tad likums aizsargā mūs no prettiesiskas mūsu goda un cieņas aizskārumiem, un vai tiesa spēj dot mums efektīvu aizsardzību? Diemžēl, jāatbild negatīvi.
Neskatoties uz tiesiskās bāzes esamību gan CL, gan KL un citus normatīvajos aktos, piemēram, likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”, tiesu prakse nedod pārliecību mūsu aizskarto tiesību adekvātu aizsardzību. Tieši likumu piemērošanā ir saskatāmi būtiski cilvēktiesību ierobežojumi un pārkāpumi. Starp citu tiesas aizmirst (bet var būt arī nemaz nezina), ka goda un cieņas aizskārums ir cilvēktiesību aizskārums.

Procesuāla rakstura problēma.
Jebkurš, kas vēlas aizstāvēt savu aizskarto godu, dodas uz tiesu. Taču iesniedzot prasību par goda un cieņas aizskarošu ziņu atsaukumu un mantisku kompensāciju, prasītājam tiek bieži pieprasīts nosaukt – cik tad prasītājs grib, lai tiesa lielu kompensāciju piespriež?  Ir saprotams, ja tiesa vēlas noskaidrot civillietas piekritību atbilstoši CPL 24.p. un 25.p. noteikumiem.

Tomēr parasti tiesa vēlas, lai prasītājs samaksā valsts nodevu no paša nosauktās summas saskaņā ar CPL 34.p.

Un te rodas jautājums. Vai prasības par goda un cieņas aizskaršanu ir mantiska rakstura prasība vai nav?

Tiesu prakse apliecina, ka tiesa kvalificē šāda veida prasību kā mantiska rakstura prasību, un uzliek par pienākumu maksāt valsts nodevu kā no prasības summas.

Šajā sakarā tiesa bez tiesiska pamata paplašināti tulko CPL 34.p. un 35.p.. Ja piemērojam sistēmisko  interpretācijas metodi, tad varam secināt, ka CPL 35.p. šāda veida prasība nav tieši minēta .  Līdz ar to apstāklis, ka prasības pieteikumā ir norādīta naudas summa ir atzīstama par prasības summu saskaņā ar CPL 35.p.1.d., jo tā nav prasība par naudas piedziņu (CPL 35.p.1.d.1app.). To vēl vairāk apliecina arī CPL 35.p.1.d.10.app., kurā ir norādīts vispārējs pamats prasības summas aprēķināšanai un līdz ar to arī noteikšanai – “10) prasībās, kas sastāv no vairākiem patstāvīgiem mantiskiem prasījumiem — visu prasījumu kopsumma”. Arī palūkojot vēsturiskā aspektā, varam redzēt, ka CPL 34. un 35.panti ir tieši pārņemti no CPK 80.p. un 81.pantiem, kas savukārt ir nemainīti pārņemti no LPSR civilprocesa kodeksa. Nevienam nav noslēpums, ka PSRS ne tiesību teorijā, ne arī tiesu praksē neatzina morālā kaitējuma mantisku kompensāciju, jo tas “likvidē padomju cilvēka pašcieņu” .

Kā redzam, tad likumdevējs ir noteicis pienākumu noteikt prasības summu un arī maksāt valsts nodevu tikai mantiskiem prasījumiem.
Prasība par mantisku kompensāciju vai sāpju naudu par goda un cieņas aizskārumu, neskatoties uz zināmu mantisku raksturu, tomēr ir pieskaitāma pie personiska rakstura prasības.
Pirmkārt, CL 19.nodaļas 1.apakšnodaļa, kurā ietilpst 2352.ap., tā arī saucas “Prasījumi personisku aizskārumu dēļ”.
Otrkārt, ar vārdu “personisks” tiek saprasts “viss, kam piemīt personas īpašības, kas attiecināma uz personām vispār” .
Treškārt, tiesību teorijā goda un cieņas aizskārums tiek pieskaitīts pie personisko (nemantisku) tiesību aizskārumu, kā pretstats citai civiltiesisko attiecību grupai – mantiskajām tiesībām . Kā zināms civiltiesībām personisks un mantisks raksturs .
Ceturtkārt, no arī mantiskas kompensācijas apmēru par nodarīto morālo kaitējumu saskaņā ar СL 2352.ap. noteikumiem nosaka tikai un vienīgi tiesa. Savu nolēmumu tiesa, izskatot konkrētu prasību civillietā, pieņem tikai pēc tam, kad ir uzklausīti pušu paskaidrojumi, pārbaudīti lietas materiāli un puses ir uzstājušas debatēs. Līdz ar to prasītāja un atbildētāja pamatojums par tādas vai citādas summas piedziņu ir tikai informatīvs raksturs.
Kādi varētu būt risinājumi?

Tā kā ir grūtības noteikt prasības summu, tad it kā varētu piemērot CPL 36.p. , jo skaidrs, ka ir grūti novērtēt tiesas piespriesto summu prasības iesniegšanas brīdī.
Taču šajā konkrētajā gadījumā būtu vienkāršākais, ievērojot CPL 34.p.1.d.4.app.  un 35.p. noteikumus, pieņemt prasības pieteikumus, kas nav jānovērtē, ar attiecīgi samaksāto valsts nodevu 10 Ls apmērā.
Pretējā gadījumā goda un cieņas lieta ir tikai bagāto privilēģija.
 No “prasības summas” problēmas izriet arī nākošā “tīri procesuālā” problēma. Vai prasītāja prasītā summa par viņam nodarīto morālo kaitējumu ir 192.p. CPL noteiktās prasījuma robežas? Tā robeža, kuru tiesa nedrīkst pārkāpt. Tas nozīmē, ka tiesa nedrīkst noteikt lielāku kompensāciju par nodarīto morālo kaitējumu nekā prasītājs ir norādījis savā prasības pieteikumā, lai, izskatot prasību par goda un cieņu aizskarošu ziņu atsaukumu, konstatē, ka ir pamats noteikt lielāku kompensācijas summu.

Atkal kompensācijas summas apmēru nosaka tikai tiesa. Vai varam runāt par kādu prasījuma ierobežojumu par summu. Līdz ar to tiesai būtu tiesības piespriest lielāku summu, ne kā to prasa Prasītājs, ja tam saskata pamatu.

Sāpju naudas noteikšanas problēma.
Neskatoties uz ievadā minētajām pozitīvajām tendencēm morālā kaitējuma kompensēšanā sakarā ar goda un cieņas aizskārumu, tās diemžēl paliek tikai rajona tiesu kā pirmās instances līmenī. Tiesas (kā sistēma kopumā) citu personu godu nevērtē augstu vai vispār gspriedumiApgabltiesa
 Šādu bēdīgu secinājumu
 
Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 7.p.  un 8.p. , Eiropas cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.p.1.d. , 14.p. , 7.protokola 4.p.1.d.  un Satversmes 91.p.  un CL 5.p. .

1. Kā noteikt kompensācijas summu? AT dotie kritēriji ir vispārīgi, bet praksē viņus piemēro dažādi. 1. Vai Prasītāja prasītā summa ir griesti, kurus tiesa nedrīkst pārkāpt 192.p. CPL noteiktās prasījuma robežas. Atkal kompensācijas summas apmēru nosaka tikai tiesa. Vai varam runāt par kādu prasījuma ierobežojumu par summu. Līdz ar to tiesai būtu tiesības piespriest lielāku summu, ne kā to prasa Prasītājs, ja tam saskata pamatu 2. Universāla kritērija izmantošana. Esošā prakse. Galvenais tiesai ir jāatceras divi kritēriji – samierināsana – satisfakcija un prevencija. Par kādu apmierinājumu un preveciju gan speciālo, gan ģenerālo var runāt, ja piedzen piemēram par Seimas deputāta publikāciju, ka pret personu ierosināta krimināllieta – 100 Ls.
2. Atbildības sadale starp – izdevēju, žunālistu, intervējamo.
3. Aizskāruma subjekti – politiķi un slavenas personas pret ikdienišķu cilvēku.
4. Aizskāruma veidi -  starptautiska un ES normatīvo aktu pārkāpumi, - iejaukšanās privātā dzīvē, fotografēšana.

Protams, autors neaicina pilnībā kopēt ārvalstu tiesu noteiktā summas, taču dažu simtu latu kompensācija ir nepiedodami maza. Pirmkārt, tas norāda, ka sabiedrība un līdz ar to tiesa personas morālo aizskārumu vērtē daudz zemāk par mantisko aizskārumu, kas bija raksturīgi padomju sistēmas valstīm. Otrkārt, šāda veida kompensācijas piespriešana nenodrošina civiltiesiskās atbildības individuālo un arī vispārējo prevenciju. Cietušā stāvoklis pēc apmelojuma, kas izteikts presē, vairs nevar tikt atjaunots. Bez tam nereti nepatiesa informācija par personām parādās presē pirms vēlēšanām, un tā var ietekmēt šīs nepatiesi apmelotās personas turpmāko dzīvi .

Personisko tiesību nemantiskais raksturs nenozīmē, ka tām nebūtu mantiskas nozīmes.

1. Skatīt Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas 1996. gada 30. jūlija spriedumu lietā Nr. 2 - 3087/1 (tiesa piesprieda Ls 150) un Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 1993. gada 3.-6.septembra spriedumu lietā Nr. 2-980 (tiesa piesprieda Ls 375) u.c.

2. Skatīt Rīgas apgabaltiesas 1999.gada 27.septembra spriedumu lietā Nr. CA-1603. Kur tiesa atzina par godu un cieņu aizskarošu ziņu : “ka A. Madonā reģistrētā firma “M” saņēmusi G-24 kredītu, kurs tā arī neticis atdots, un daļā izstādē “Novators” pazudušās tehnikas”.

3. Skatīt Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas 1999.gada 23.februāra spriedumu lietā Nr. 2-804/1. Tiesa piesprieda maksāt 9000 Ls, jo atzina, ka godu un cieņu aizskāra ziņa “ka patentu biroja “X” darbinieki ir apkrāpuši izgudrotāju E., nozaguši un pārdevuši ārvalstu firmai viņa izgudrojumu-smaržu flakonu rokas granātas veidā, par ko ir saņēmuši naudu, ka biroja vadītājs B. piedāvājis E. par viņa radīto tehnisko risinājumu atkāpšanās naudu”.

4. Piemēram A. Šķēles prasība pret V. Selecki par 10 000 Ls lielu kompensācijas piedziņu, un V. Selecka prasību pēc 15 000 Ls lielu kompensāciju pret A. Šķēli

5. Piemēram, Bridžitas Bardo bijušais vīrs un abu vienīgais dēls iesniedza prasību tiesā par morālā kaitējuma, ko franču aktrise ir abiem nodarījusi ar saviem memuāriem, kompensāciju 6 000 000 FRF (Ls 619 000) apmērā. Arī viņas otrais bijušais vīrs Žaks Šarjē un abu dēls Nikolā Šarjē iesniedza līdzīgu prasību pret B. Bardo memuāru “Iniciāļi B.B.” izdevēju par morālā kaitējumu 5 000 000 FRF (Ls 516 000) apmērā N. Šarjē advokāte tiesā paskaidroja, ka viņas 36 gadus vecais klients vēl ciešot no “psiholoģiskiem apvainojumiem”, kurus pret viņu ir vērsusi viņa māte, savā grāmatā nosaucot grūtniecību pēc Nikolā ieņemšanas par “deviņu mēnešu murgu” un viņa embriju par “audzēju”. Savukārt Ž. Šarjē uzskatīja, ka viņu aizskāris B.Bordo izteiktais viņa raksturojums, kurā viņš ir nosaukts kā vīrišķīgas augstprātības pārņemts nežēlīgs cilvēks un alkoholiķis. “Neatkarīgās Rīta Avīzes” pielikums “Tālrāde. Tāldzirde.”, 1997.gada 31.janvāris; Vakara ziņas, 1997.gada 24.janvāris.

6. Piemēram, avīze “Sun” 1987.gadā samaksāja dziedātājam E. Džonam 1,5 miljonus angļu mārciņu par to, ka bija publicējusi nepatiesus apgalvojumus par tā sakariem ar pērkamiem vīriešiem. Diena, 1996 gada 10. oktobris. Anglijā viena uzņēmuma vadītājs saņēma kompensāciju 105 000 mārciņu apmērā par to, ka avīze “Daily Mirror” publicēja izteica savu pieņēmumu, ka viņš darbojas, lai “nolaistu uzņēmumu pa burbuli” (pull the plug). Financial Times, 2000.gada 11/12.marts. Savukārt Zviedrijā tiesas par nopietnu kaitējumu vidēji piespriež kompensāciju 50 000 - 150 00 kronu apmērā (apmēram 4 000 - 12 000 Ls). Sk.: Законы  и практика СМИ в одинадцати демократиях мира, Права человека, Москва, 1996, c.95., 

7. CL 1635. Katrs  tiesību  aizskārums,  t.i.  katra  pati  par sevi neatļauta darbība, dod  tam,  kam  tā  kaitējusi,  tiesību  prasīt  apmierinājumu  no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot.

8. Satversmes 95.p. 1.t. “Valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu.”

9. Satversmes 89.p.

10. 12. pants

Nedrīkst patvaļīgi iejaukties neviena personiskajā un ģimenes dzīvē, patvaļīgi apdraudēt viņa dzīvokļa neaizskaramību vai viņa korespondences noslēpumu vai nelikumīgi apdraudēt viņa godu un reputāciju. Katram cilvēkam ir tiesības uz likuma aizsardzību pret šādu iejaukšanos vai šādiem apdraudējumiem.

11. 17. pants
Nedrīkst patvarīgi vai nelikumīgi iejaukties neviena personiskajā un ģimenes dzīvē, patvarīgi vai nelikumīgi apdraudēt viņa dzīvokļa neaizskaramību vai viņa korespondences noslēpumu vai nelikumīgi apdraudēt viņa godu un reputāciju.
Katram cilvēkam ir tiesības uz likuma aizsardzību pret šādu iejaukšanos vai šādiem apdraudējumiem.

12. 8.p. Ikvienam ir tiesības uz efektīvu viņa tiesību atjaunošanu kompetentās nacionālajās tiesās, par nodarījumiem, kas pārkāpj viņa pamattiesības, kas garantētas konstitūcijā vai likumā.

13. Jāpiekrīt E.Meļķīša izteiktai viedoklim, ka šis jēdziens ir precīzāks nekā “sistemātiskā”. Skatīt Meļķīsis E., Tiesību normu iztulkošana, Rīga, Latvijas Universitāte, 34.lpp.

14. 35.pants. Prasības summa

1) Prasības summa ir:
prasībās par naudas piedziņu — piedzenamā summa;
prasībās par mantas izprasīšanu — izprasāmās mantas vērtība;
prasībās par uzturlīdzekļu piedziņu — maksājumu kopsumma par vienu gadu;
prasībās par terminētiem maksājumiem un devumiem — visu maksājumu vai devumu kopsumma, bet ne vairāk kā par trim gadiem;
prasībās par beztermiņa vai mūža maksājumiem un devumiem — visu maksājumu un devumu kopsumma par trim gadiem;
prasībās par maksājumu vai devumu samazināšanu vai palielināšanu — summa, par kādu samazina vai palielina maksājumus vai devumus, bet ne vairāk kā par vienu gadu;
prasībās par maksājumu vai devumu izbeigšanu — atlikušo maksājumu vai devumu kopsumma, bet ne vairāk kā par vienu gadu;
prasībās par mantas nomas līguma pirmstermiņa izbeigšanu — maksājumu kopsumma par mantas lietošanu atlikušajā līguma darbības laikā, bet ne vairāk kā par trim gadiem;
prasībās par īpašuma tiesībām uz nekustamo mantu — tās vērtība, bet ne mazāka par tās kadastrālo vērtību;
prasībās, kas sastāv no vairākiem patstāvīgiem mantiskiem prasījumiem — visu prasījumu kopsumma.

2) Prasības summu norāda prasītājs. Ja norādītā prasības summa acīm redzami neatbilst izprasāmās mantas īstajai vērtībai, prasības summu nosaka tiesa.

15. 176.atsauce c.123..

16. Latvijas konversācijas vārdnīca, ______ 31771.lpp.

17. Sīkāk skatīt : Bitāns A., Civiltiesiskā atbildība un tās veidi, Rīga, AGB, 1997, 148. – 154.lpp., Сivillikuma komentāri, Saistību tiesības, Rīga, Mans īpašums, 625.lpp., Sinaiskis V. Latvijas civiltiesību apskats. Rīga, Latvijas Republikas Tieslietu  ministrijas v/u “Tiesiskās informācijas centrs”, 1996, 230.lpp.; Вишнякова А.В. Юридический справочник для населения, Москва, ЮЛ, 1989, с.285

19. 36.pants. Valsts nodevas piemaksa
Prasībai, kuru iesniegšanas laikā ir grūti novērtēt, tiesnesis iepriekš nosaka valsts nodevas apmēru.
Galīgo valsts nodevas apmēru, izskatot lietu, nosaka tiesa.
Ja palielina prasības summu, izņemot procentu un pieaugumu pievienošanu, atbilstoši piemaksājama valsts nodeva.

20. 34.pants. Valsts nodeva
Par katru prasības pieteikumu — sākotnējo prasību vai pretprasību, trešās personas pieteikumu ar patstāvīgu prasījumu par strīda priekšmetu, kas iesniegts jau iesāktā procesā, pieteikumu sevišķās tiesāšanas kārtības lietās, kā arī citiem šajā pantā paredzētajiem pieteikumiem, kurus iesniedz tiesā, — maksājama valsts nodeva šādā apmērā:
        ........
       4) par citām prasībām, kam nav mantiska rakstura vai kas nav jānovērtē, — 10 latu;

21. 7.p. Visi ir vienlīdzīgi likuma priekšā un viņiem ir tiesības, bez jebkādas diskriminācijas, uz vienādu likuma aizsardzību. Visiem ir tiesības uz vienādu aizsardzību pret jebkādu diskrimināciju, pārkāpjot šo Deklarāciju, un pret jebkuru kūdīšanu uz tādu diskrimināciju.

22. 8.p. Ikvienam ir tiesības uz efektīvu viņa tiesību atjaunošanu kompetentās nacionālajās tiesās, par nodarījumiem, kas pārkāpj viņa pamattiesības, kas garantētas konstitūcijā vai likumā.

23. 6.p.1. Ikvienam  ir  tiesības, nosakot civilo tiesību un pienākumu vai viņam izvirzītās apsūdzības  pamatotību, uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā likumā noteiktā tiesā. Tiesas spriedumu jādara publiski  zināmu, taču preses un publikas klātbūtne procesā var tikt pilnībā vai  daļēji  aizliegta  morālu apsvērumu, sabiedriskās kārtības vai valsts drošības  interesēs  tādā  demokrātiskā  sabiedrībā,  kur  to  prasa nepilngadīgo intereses  vai procesa dalībnieku privātās dzīves drošība, vai arī tajā  apmērā,  kuru  tiesa  uzskata  par  absolūti  nepieciešamu īpašos apstākļos, kad atklātība apdraudētu justīcijas intereses.

24. 14.p. Šajā Konvencijā  minēto  tiesību  un brīvību īstenošana tiek nodrošināta bez jebkādas  diskriminācijas  - neatkarīgi no dzimuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģijas,  politiskajiem  vai  citiem  uzskatiem,  nacionālās vai sociālās  izcelsmes,  saistības  ar  kādu  nacionālo  minoritāti,  mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa.

25. 4.p.1.d. Nevienu nedrīkst no jauna tiesāt vai sodīt krimināllietā tajā pašā valstī  par noziegumu, par kuru viņš jau ir ticis attaisnots vai notiesāts ar galīgu spriedumu saskaņā ar šīs valsts likumu un soda izciešanas noteikumiem.

26.    91. Visi  cilvēki  Latvijā  ir  vienlīdzīgi  likuma  un  tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.

27.   5. Kad  lieta  jāizšķir  pēc  tiesas  ieskata  vai atkarībā no svarīgiem iemesliem, tad  tiesnesim  jāspriež  pēc  taisnības  apziņas un vispārīgiem tiesību principiem.

28. Kā nesens piemērs ir jāmin J.Aleksandraviča darbības plašs apraksts pirms pašvaldības vēlēšanām 1997. gadā, kā rezultātā viņš netika ievēlēts Rīgas Domē.