Tiesu prakses atšķirības lietās par vardarbību pret bērniem
Tiesu prakses atšķirības lietās par vardarbību pret bērniem
Bērnu vajadzības ir nostiprinātas vispārīgo tiesību principu statusā. Starptautiskajos bērnu tiesību dokumentos tiek akcentēts, ka bērni pieder pie tās īpašās cilvēku kategorijas, kuri paši nav spējīgi sevi aizsargāt.
I Ievads
Bērniem ir nepieciešama īpaša aizsardzība. Tā
paredzēta 1924. gadā Tautu Savienības 5. asamblejā Ženēvā pieņemtajā Bērna
tiesību deklarācijā, 1959. gada Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērna tiesību
konvencijā un atzīta 1948. gada Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā1 ( sk.
25.panta II daļā), Starptautiskajā paktā Par pilsoņu un politiskajām tiesībām2
(sk. 23. un 24. pantā), kā arī Starptautiskajā paktā Par ekonomiskajām,
sociālajām un kultūras tiesībām3 (sk. 10. pantā). Latvijā Bērnu tiesību
aizsardzības likums pieņemts 1998. gada 19.jūnijā.
Lai arī deklarēts likumos, bērns sabiedriskajā apziņā joprojām nav atzīts
par nacionālo vērtību. Ar likumu noteiktie uzdevumi valsts iestādēm un
sabiedrībai īstenojas lēnām un apgrūtināti. Vardarbība pret bērnu pārāk bieži
kļūst par neatņemamu saskarsmes un audzināšanas sastāvdaļu. Saskaņā ar
Kriminoloģisko pētījumu centra veiktās izpētes rezultātiem, pret 80-85% bērnu
tiek lietoti vardarbīgi audzināšanas līdzekļi (psihiski emocionālā un fiziskā
vardarbība. Šiem nodarījumiem raksturīga īpaši augsta ir latentāte. Starp
vardarbības subjektiem visplašāk vardarbību pret bērniem veic tieši vecāki.
Oficiālā statistika neatspoguļo patieso stāvokli. Salīdzinoši niecīgs procents lietu par vardarbību pret bērniem tiek izskatīts tiesās, taču pēdējo trīs gadu laikā šis skaits ir audzis. Tādēļ īpaši nozīmīgi ir analizēt lietu sagatavošanā un iztiesāšanā pielietojamos starptautiskos un nacionālos tiesību principus, kuru ievērošana sekmētu taisnīguma panākšanu un vardarbības samazināšanos. Latvijas Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.pantā ietvertais bērnu aizsardzības princips nosaka, ka “tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, bērna tiesības un intereses ir prioritāras.” Saskaņā ar vairumā bērnu tiesību aizsardzības organizācijās izplatītu viedokli, izpratne par minētā principa ievērošanu trūkst visvairāk. Nereti tiesā ir grūti panākt spriedumu, kura pamatā būtu apsvērumi par labāko risinājumu bērnam. Arī pieejamā juridiskā literatūra latviešu valodā konkrētajā jomā ir skopa. Šo iemeslu pēc tiesu nolēmumu analīze ir nepieciešama, jo vajadzīgie kvalitatīvie uzlabojumi ir panākami tikai vienotā, likuma un vispārīgo tiesību principu izpratnē.
II Tiesu prakses analīzes un tās apzinātas veidošanas
nozīme
Jau vairākus gadus tiesiskā doma Latvijā pakāpeniski pieņem
Rietumeiropas tiesību lokam atbilstošu uzskatu par tiesību avotu dažādību,
atkāpjoties no padomju varas gados izveidojušās nostājas par rakstīto normatīvo
aktu kā vienīgo pamatoto tiesību avotu. Tiesību avotu statusā arvien biežāk min
vispārīgos tiesību principus, doktrīnu, paražas, arī tiesu praksi. Arī runājot
par pēdējo, būtiski ir saprast tās ievērošanas nepieciešamību un patieso jēgu,
jo tiesu prakses atzīšana nav pašmērķis. Pastāv arī noteiktas pielietošanas
robežas, jo īpaši krimināllietās.
Satversmes 91. pantā nostiprināts princips: “Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.” No tā izriet taisnīguma princips: “līdzīgi gadījumi izspriežami līdzīgi”. Cilvēkiem ir jābūt pārliecinātiem, ka valsts spēs nodrošināt pamatotu vienveidību taisnīguma izpratnē. Apzināti veidojot tiesu praksi, iezīmējas virzība uz vienotu izpratni risinot konkrētus tiesību jautājumus, ceļas tiesību piemērošanas efektivitāte. Tiesību atzīšana no to puses, uz ko tās attiecas ir leģitimitātes kritērijs. Savukārt leģitimitātes pamatā un saturā ir taisnīgums.
Tiesnešiem ir nepieciešama parasta izpratne par attiecīgā tiesību avota īsteno nozīmi.
Tiesu prakses vērtība ir agrāku tiesas nolēmumu motīvu daļā ietvertā atbilde uz to tiesību jautājumu, uz kuru tiesai izspriežamajā gadījumā ir jāatbild no jauna. Kļūdaini par tiesību avotu uzskatīt tikai likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu.4 Agrākos tiesas nolēmumos ietverto atbilžu uz tiesību jautājumiem sistematizēts kopums tad arī ir tiesu prakse. Jāuzsver sistematizācijas un selekcijas nepieciešamība, kuras rezultātā tiek apkopotas tikai teicami pamatotās atziņas, izslēdzot neskaidros un nepamatotos gadījumus. Jau vairākus gadus tiek publicēti AT Senāta, kā arī apgabaltiesu prakses apkopojumi. Tas ir ļoti vērtīgs process, tikai pagaidām nav skaidri kritēriji, pēc kādiem šie tiesu nolēmumi tiek apkopoti. Jautājumam ir nepieciešams izsvērts pētījums un tas šodien vēl tikai gaida savu atbildi.
Izstrādāt vienotu pieeju nozīmīgu faktisko apstākļu konstatēšanā, pierādījumu novērtēšanā, juridiskās terminoloģijas lietošanā, nolēmuma motivācijas formulējumos izpaužas tiesu prakses apzinātas veidošanas patiesā nozīme un jēga. Krimināllikums paredz, ka nosakot sodu, var ņemt vērā arī citus apstākļus, kuri likumā nav paredzēti un kurus tiesa atzīst par atbildību mīkstinošiem apstākļiem.5 Šī norma atļauj tiesnešiem rīkoties ārpus likumā noteiktajiem ietvariem saskaņā ar savu tiesisko apziņu, vispārīgiem tiesību principiem un tiesu praksi.
Arī krimināltiesībās tiesu prakses spēks izpaužas vienīgi tās pārliecināšanas spējā. Noteikti jāatzīmē, ka nav pieļaujama tiesas bezierunu piekrišana agrākajiem spriedumiem, vadīšanās pēc jau izteiktas argumentācijas, to neizvērtējot par jaunu. Izvērtēšanai ir jābalstās uz tiesību pamatavotu – likumu, kā arī vispārīgajiem tiesību principiem. Ja tiesa uzskata, ka līdzšinējā prakse nenodrošina taisnīgumu un ir maināma pamatotu objektīvu apstākļu dēļ, tai ir obligāts pienākums to darīt, skaidri argumentējot savu lēmumu.
Aizdomu īstenošanās par tiesu novirzīšanos no likumā noteiktajām robežām praktiski nav iespējama, jo pievēršanās tiesu prakses izpētei sniedz tiesību piemērotājam plašu izglītības materiālu, stimulē pētīt citus tiesību avotus, paaugstina un nevis samazina tiesneša analītiskās spējas. Agrākos tiesas spriedumos ietvertās motivācijas izvērtēšana un to pakāpeniska atzīšana par tiesību palīgavotu, nodrošinās tiesiskās dzīves stabilitāti un vienotību.
Sevišķa nozīme pareizai, rūpīgai un mērķtiecīgai attieksmei pret tiesu praksi ir lietās par vardarbību pret bērniem. Starptautiskajos un nacionālajos tiesību aktos nostiprinātajām bērna tiesībām uz privāto dzīvi un personas neaizskaramību nepieciešama pastiprināta aizsardzība sakarā ar bērna speciālo statusu.
Civillikuma 177. pants nosaka: “Līdz pilngadības (CL 219.p.) sasniegšanai bērni atrodas vecāku varā….”. Taču vara nav neierobežota. Sabiedrības attīstības gaitā bērna interešu prioritātes un aizsardzības princips liek noteikt robežas, cik tālu šī vara var izpausties. Kādas ir vecāku varas robežas? Protams, ir respektējamas vecāku tiesības un pienākums pēc savas pārliecības un metodēm audzināt savus, nodrošinot viņu labklājību, sagādājot uzturu, kopt viņus, audzināt un skolot. Vecāku tiesības pielietot radikālas un nepieļaujamas audzināšanas metodes izbeidzas tur, kur sākas bērna tiesības būt aizsargātam.
Civillikuma 200. pants, uz ko atsauksimies arī vēlāk, nosaka: ”Ja vecāki nelietīgi izlieto vecāku varu un ar bērniem apietas sevišķi slikti, tiesa var vainīgajam no vecākiem atņemt vecāku varu, atstājot bērnus otra varā, kā arī iecelt bērniem aizbildni, ja vara, ko izlieto otrs no vecākiem, nepietiekami aizsargā bērnus no vainīgā kaitīgā iespaida vai ja vainīgi abi vecāki.”
Runājot par bērna personas neaizskaramību, ir jāmin arī kopš 1993. gada 1. jūnija spēkā esošais likums “Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu nepilngadīgajiem”, kas paredz, ka nepilngadīgajiem vecumā no 11 līdz 18 gadiem audzinošus piespiedu līdzekļus par krimināllikumā paredzētiem sabiedriski bīstamiem6 nodarījumiem piemēro tiesas (sk. likuma 2.,3. pantus). Līdz ar to likumdevējs piespiedu līdzekļu piemērošanu attiecībā pret nepilngadīgajiem paredzējis neatkarīgai un kompetentai valsts institūcijai – tiesai.
Likumdošana neparedz vecāku nedalītu autoritāti arī audzināšanas metožu izvēlē. Piemēram, Civillikuma 185. pants nosaka, ka gadījumos, ja bērni neklausa vai nepakļaujas vecāku audzināšanai, vecāki var griezties pēc palīdzības bāriņtiesā. Atbilstoša bāriņtiesas kompetence paredzēta arī 1995. gada 6. novembra likumā “Par bāriņtiesām un pagasttiesām”. Minētā likuma 14.pantā noteikts: ”Bāriņtiesas (pagasttiesas) izšķir vecāku domstarpības bērnu un vecāku personiskajās attiecībās.” Tas attiecas uz strīdiem, kas radušies vecāku starpā par audzināšanas metodēm un citiem personīgo attiecību jautājumiem ar bērniem.
Nolēmumu analīze
Sākumā noskaidrosim likumdošanā definēto bērna vecumu,
kā arī citus Krimināllikumā noteiktos īpašos vecumus. Saskaņā ar ANO Bērna
tiesību konvenciju un Bērna tiesību aizsardzības likumu, bērns ir persona līdz
18 gadu vecuma sasniegšanai, izņemot personas, kurām saskaņā ar likumu
pilngadība iestājas ātrāk – kuras izsludinātas par pilngadīgām ātrāk vai kuras
stājušās laulībā pirms 18. gadu vecuma. Tātad pēc vispārīgā principa, bērns, jeb
nepilngadīgais, ir persona, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu. Saskaņā ar
krimināllikuma normām, pastiprināta atbildība ir paredzēta par noziedzīga
nodarījuma izdarīšanu pret mazgadīgo- t.i. personu, kura nav sasniegusi 14. gadu
vecumu. Krimināllikuma 119.pantā noteiktā krimināli sodāma nodarījuma pazīmēs,
minēts arī jaundzimušais bērns, kurš par tādu uzskatāms dzemdību laikā vai tieši
pēc dzemdībām.
Tā kā apskatāmie tiesu nolēmumi taisīti par nodarījumiem, kas izdarīti gan Latvijas Kriminālkodeksa spēkā esamības laikā, gan pēc 1999.gada 1.aprīļa, kad stājās spēkā Krimināllikums, sniegtas abu likumu salīdzināmo pantu redakcijas.
Krimināllikums 174.pants.
Cietsirdība un vardarbība pret nepilngadīgo.
Par
cietsirdīgu vai vardarbīgu apiešanos ar nepilngadīgo, ja ar to nepilngadīgajam
nodarītas fiziskas vai psihiskas ciešanas un ja tās nodarījušas personas, no
kurām cietušais ir materiāli vai citādi atkarīgs,-
soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu.
Latvijas Kriminālkodeksa 111.1 panta pirmā daļa
Cietsirdība un vardarbība pret nepilngadīgo.
Par
cietsirdīgu apiešanos ar nepilngadīgo, kuras rezultātā tam nodarītas fiziskas
vai psihiskas ciešanas un ko nodarījušas personas, no kurām cietušais ir
materiāli vai citādi atkarīgs, - soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz sešiem
mēnešiem vai ar naudas sodu līdz desmit minimālajām mēnešalgām.
Krimināllikuma 130.pants.
Tīšs viegls miesas bojājums
130.panta 3. daļa
(3) Par sistemātisku sišanu, kam ir spīdzināšanas raksturs, vai citāda veida spīdzināšanu, ja šīm darbībām nav bijušas šā likuma 125. vai 126.pantā paredzētās sekas, -
soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām.
Latvijas Kriminālkodeksa 111.1 panta otrā daļa
Par vieglu
miesas bojājumu, kas nepilngadīgajam nodarīts ar nodomu (tīšs), kā arī par citām
darbībām, kam ir spīdzināšanas raksturs un nav iestājušās šā panta trešajā vai
ceturtajā daļā norādītās sekas, šā panta pirmajā daļā minētās personas -
soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem vai ar naudas sodu līdz četrdesmit minimālajām mēnešalgām.
Krimināllikma 125.pants.
Tīšs smags miesas bojājums
125.panta pirmā daļa
(1) Par tāda miesas bojājuma tīšu nodarīšanu, kas
bīstams dzīvībai vai bijis par iemeslu redzes, dzirdes vai kāda cita orgāna vai
orgānu funkciju zaudēšanai, psihiskam vai citādam veselības traucējumam, ja tas
saistīts ar vispārējo darbspēju paliekošu zaudējumu ne mazāk kā vienas trešdaļas
apmērā vai izraisījis grūtniecības pārtraukšanu, vai izpaudies nelabojamā sejas
izķēmojumā (smags miesas bojājums), -
soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit gadiem un ar policijas kontroli uz laiku līdz trim gadiem vai bez tās.
125.panta otrās daļas ceturtais punkts
(2) Par tādām
pašām darbībām, ja:
4) tām bijis mocīšanas vai spīdzināšanas raksturs;
soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no trim līdz divpadsmit gadiem un ar policijas kontroli uz laiku līdz trim gadiem vai bez tās.
Latvijas Kriminālkodeksa 111.1 panta ceturtā daļa
Par smagu miesas bojājumu, kas nepilngadīgajam nodarīts ar nodomu (tīšs), šā panta pirmajā daļā minētās personas - soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no pieciem līdz divpadsmit gadiem.
Kā redzams, atskaitot redakcionālas izmaiņas tekstā likumdevējs salīdzināmo pantu (KL 174. un 111.1 panta pirmā daļa) dispozīcijās ir saglab1ājis būtiskās tiesiskā sastāva pazīmes, kuru konstatēšanas gadījumā iestājas kriminālatbildība. Apzinoties noziedzīgo darbību kaitīgumu un ievērojamo izplatību, likumdevējs ir ievērojami palielinājis sankcijas apmēru.
Pievēršoties konkrētiem gagījumiem, kad uzsākta tiesvedība, plašāk tiks apskatīta lieta par vardarbību, kas izpaudusies bērna sišanā, ko izdarījis tēvs. Analizējot konkrēto gadījumu, tiks apskatītas arī citas lietas, norādot, ar kādu tiesību jautājumu risināšanu sastopas tiesu prakse šajā nozīmīgajā jomā.
Vispirms jau krimināllietas vēsture piesaista pati par sevi. 1999. gada 1. septembrī pirmās instances tiesa (Jēkabpils rajona tiesa) atzinusi par vainīgu bērna tēvu N.J. Krimināllikuma 174. pantā paredzētā nozieguma izdarīšanā un noteikusi sodu - reālu brīvības atņemšanu uz vienu gadu un sešiem mēnešiem. Uzskatot, ka sods ir pārāk mazs un tajā nav iekļauts vēl iepriekš neizciestais sods, prokurors iesniedza apelācijas protestu. Arī tiesājamais un viņa aizstāve pārsūdzēja spriedumu.
1999. gada 5. novembrī apelācijas instances tiesa (Zemgales apgabaltiesa) spriedusi pretēji, atzīstot N.J. par nevainīgu un attaisnojot nozieguma sastāva trūkuma dēļ. Par šo spriedumu, prokuros iesniedza kasācijas protestu LR Augstākās tiesas Senātā.
1999. gada 28. decembrī kasācijas instances tiesa (LR Augstākās tiesas Senāts Krimināllietu departaments), izvērtējot sprieduma pamatotību, nolēma apelācijas instances attaisnojošo spriedumu atcelt un lietu nodot jaunai izskatīšanai apelācijas kārtībā tai pašai tiesai citā tiesas sastāvā.
Taisnīguma prasībām atbilstoša tiesas nolēmuma taisīšanas pamatā ir pareiza lietas tiesiski nozīmīgo, attiecināmo un pieļaujamo apstākļu konstatēšana – faktiskā sastāva noteikšana. Tiesiskais sastāvs ir noteikts piemērojamajā tiesību normā – konkrētajā gadījumā – Krimināllikuma 174. pantā.
No lietas materiāliem redzams izmeklēšanā konstatētais: “tiesājamais ieraudzījis, ka viņa mazgadīgais dēls (3.g.v) ir nosmērējis roku un seju, kā vēlāk izrādījās, ar kālija permanganātu, ne mazāk kā trīs reizes lika iet nomazgāties. Kad bērns pēc vairākkārtējām mazgāšanām nespēja nomazgāt kālija permanganāta traipus, N.J pielietoja pret viņu fizisku vardarbību – paņēma siksnu un tīši ne mazāk kā trīs reizes iesita savam dēlam M. pa ķermeni, nodarot vieglus miesas bojājumus bez veselības satricinājuma”.
Tiesas uzdevums, ievērojot likumā noteikto bērna interešu un tiesību aizsardzības prioritāti, ir argumentēti konstatēt nozieguma sastāva esamību un lemt par atbilstoša soda noteikšanu. Jānoskaidro, vai:
- darbībām ir cietsirdības un vardarbības
raksturs,
No tiesājamā liecībām: “Nekādas
cietsirdīgas attieksmes no manas puses pret bērnu nebija”. “Uztrūkos no miega,
troksnis bija. Domāju, kas dēls pamodies, grib ēst. Gāju skatīties…. Pateicu,
lai nomazgā rokas un muti. Viņš skatījās uz mani. Es aizgāju prom. Dzirdu – dēls
aiziet uz gultu. Es gāju un teicu: “Tā nesarunājām, jāiet mazgāties”. Un tā trīs
reizes. Es paņēmu siksnu un trīs reizes iesitu pa dibenu. Es stipri nesitu”.
Tātad tiesājamais atzīst pēršanas faktu, bet noliedz, ka tā būtu cietsirdība.
Pārējo traumu gūšanas cēloņus tiesājamais nevar paskaidrot.
Jēkabpils rajona centrālās slimnīcas ziņojumā teikts: ”Iestājoties, bērna vispārējais stāvoklis vidēji grūts. Bērns aktīvs, uz apskati reaģē adekvāti. Āda bālgana, pakauša rajonā neliels 2x3 cm asinsizplūdums, neliels puns pierē”.
Eksperta atzinumā ir teikts: “Uz labā augšstilba un sēdes rajonā 3 zilgani iedzelteni asinsizplūdumi. Krustu kreisā pusē nobrāzums 2x2 cm liels. Apakšžokļa kreisajā pusē zilgans asinsizplūdums 1x3 cm liels. Citus traumatiskus bojājumus nekonstatē. Ārstēšanās saistīta ar mutes dobuma gļotādas un mandeļu ķīmisku apdegumu, kas pēc slimības vēstures datiem nav cēloniskā saistībā ar miesas bojājumu nodarīšanu.”
Salīdzinot tiesājamā liecības ar eksperta atzinumu, konstatējams, ka bērns no pēršanas vien (trīs reizes pa dibenu) nevarēja gūt tādas traumas kā asinsizplūdumu pakausī, apakšžokļa kreisajā pusē, punu pierē. Apelācijas instances tiesa spriedumā uzskata, ka “pēršana ar siksnu nav uzskatāma par vardarbību pret cietušo, jo viņam netika nodarīti miesas bojājumi ar veselības satricinājumu, to novēršanai nebija nepieciešama nekāda ārstēšana.”. Šī atziņa nav loģiska, jo skaidrs, ka iespējams izdarīt īpaši cietsirdīgas darbības un nodarīt sāpes arī neatstājot sevišķi smagas vardarbības pēdas uz cietušā ķermeņa. Bīstams ir uzskats, piesaistīt atbildības iestāšanos apstāklim, ka miesas bojājumiem ir bijusi nepieciešama ambulatora ārstēšana. Vai tas, ka vardarbība nav uzkrītoša, nozīmē, ka tā ir mazāk briesmīga?
- darbības veiktas ar nepilngadīgo;
No lietas materiāliem
redzams, ka tiesājamā dēls izdarītās vardarbības laikā bijis trīs gadus vecs.
Tātad mazgadīgs Krimināllikuma izpratnē.
- nodarītas fiziskas vai psihiskas ciešanas;
Jebkura
saskare ar bērnu, nolūkā sist ir vērsta uz fizisku ciešanu nodarīšanu. Fizisko
ciešanu nodarīšanas fakts ir konstatēts ar paša tiesājamā daļēju atzīšanos,
liecinieku liecībām, slimnīcas izziņu un tiesu medicīniskās ekspertīzes
atzinumu. Lietas materiāli kopumā liecina par to, ka pastāv tieša cēloņsakarība
starp N.J. darbībām un mazgadīgajam nodarītajiem miesas bojājumiem.
- nepilngadīgais atradās materiālā vai citādā atkarībā no nozieguma
subjekta.
Ar bērna atkarību no vainīgās personas saprot materiālo
atkarību (cietušais atrodas vainīgā apgādībā), dienesta atkarību, varas
pakļautību. N.J. ir bērna tēvs. Bērns dzīvo kopā ar tēvu. Tātad cietušais visādā
ziņā bija no N.J. atkarīgs. Mazgadīgajam nav iespējas pašam sevi apgādāt, mainīt
dzīvesvietu un sevi aizstāvēt.
Secināms, ka ir nepamatots apelācijas instances izteiktais uzskats “pie šādiem apstākļiem tiesājamā darbībās nav saskatāma noziedzīgā nodarījuma pazīmes, jo viņa nodoms nebija vērsts uz cietsirdību un vardarbību pret dēlu un darbību rezultātā netika nodarītas tādas sekas, kas būtu krimināli sodāmas Krimināllikuma 174. panta izpratnē”. Apstāklis, ka bērns slimnīcā ārstējās sakarā ar mutes dobuma gļotādas un mandeļu ķīmisko apdegumu, un nevis sakarā ar nodarītajiem miesas bojājumiem, nevar būt par pamatu attaisnojoša sprieduma taisīšanai. Tiesas sēdes laikā N.J. atzina un nožēloja, ka viņam esot nepareiza izpratne par audzināšanas metodēm. Kriminālā atbildība neiestājas par nepareizu izpratni, bet gan par faktiski nodarīto vardarbību bērnam.
Tiesa ir nepareizi interpretējusi likumu. Pamatojoties uz likuma tekstuālo interpretāciju, Krimināllikuma 174. pantā paredzētā nozieguma sastāva elements nav nozieguma izdarīšanas motīvs. Lai noziedzīgu nodarījumu kvalificētu pēc šī panta, nav nozīmes tam, kādā nolūkā (audzināšanas, vai citā) ir pielietota vardarbība pret nepilngadīgo. Nozīmīgi ir konstatēt vardarbības pielietojumu un ka ar šo vardarbību nepilngadīgajam nodarītas fiziskas vai psihiskas ciešanas, un ka šo vardarbību ir pielietojusi persona, no kuras nepilngadīgais ir materiāli vai citādi atkarīgs.
Salīdzinot faktiskos apstākļus ar tiesiskajiem apstākļiem, saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 304. pantu, attaisnojošu spriedumu tiesa var taisīt gadījumos, ja tiesājamā nodarījumā nav noziedzīga nodarījuma sastāva. Konkrētajā gadījumā attaisnojošs spriedums nav pamatots, jo nozieguma sastāvs ir konstatējams.
Īpaša uzmanība pievēršama Senāta formulējumam sprieduma beigu daļā: “Ņemot vērā konkrētus lietas apstākļus un ievērojot Latvijas KPK 304. panta noteikumus, apelācijas instances tiesa varēja apsvērt jautājumu par to vai ar tiesājamā rīcību ir nodarīts tāds kaitējums, ka viņam būtu jāpiespriež sods, šāds jautājums būtu jāapsver arī tiesai, iztiesājot lietu no jauna”.
Saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksā noteikto kompetenci, kasācijas institūcija neizskata lietu pēc būtības. Ar šo formulējumu Senāts gudrā veidā ir norādījis apelācijas instancei par augstākās tiesu instances viedokli arī attiecībā uz lietas izskatīšanu pēc būtības un apsvērumiem attiecībā uz soda piemērošanu. Senāts uzsver, ka N. J. iespējams atbrīvot no kriminālatbildības saskaņā ar Krimināllikuma 58.panta 1. daļu, ja tiesa konstatēs, ka nav radīts tāds kaitējums, lai vajadzētu piespriest kriminālsodu.
Analizēsim, kādas ir apelācijas tiesas iespējas piemērot N.J. kriminālsodu
konkrētajā gadījumā.
• Piemērot brīvības atņemšanu N.J. nosacīti nav
iespējams, jo persona jau agrāk sodīta saskaņā ar LKK 122. pantu (Dzimumsakari
ar personu, kas nav sasniegusi sešpadsmit gadu vecumu). Sodāmība N.J. nav
dzēsta. Taču no lietas materiāliem redzams, ka sešpadsmit gadu vecumu
nesasniegusī persona ir bijusi N.J. bērna māte, ar kuru tiesājamais uzsācis
faktisko kopdzīvi bez laulības noslēgšanas.
• Sodīt ar arestu patreiz nav
iespējams, jo likums7 nosaka līdz 2000. gada 31.martam nepiemērot šo
Krimināllikumā paredzēto soda veidu.
• Piespiedu darbs8 tiesājamajam nav
piemērojams, jo viņam sakarā ar rokas zaudēšanu, uz mūžu noteikta trešā
invaliditātes grupa.
• Minētās invaliditātes dēļ tiesājamajam bez valsts
pabalsta nav citu ienākumu. Sekojoši nav piemērojams arī naudas sods, ko
konkrētā Krimināllikuma panta sankcija neparedz, taču saskaņā ar KL 49. pantu,
tiesa var atzīt par iespējamu piemērot šo vieglāko pamatsoda veidu.
Iespējams, Senāts nonācis pie šādiem secinājumiem un uzskatīdams, ka reālu brīvības atņemšanu N.J. nebūtu lietderīgi piemērot, iekļāva minēto norādi. Lietas materiālos atrodas arī emocionāli visai ietekmējošs tiesājamā paskaidrojums, cik vardarbīgi pret viņu pašu izturējušies ieslodzījuma vietā.
Taču galvenais izvērtējamais apstāklis, izskatot lietu pēc būtības atkārtoti un izlemjot jautājumu par soda noteikšanu, ir: vai brīvībā esot, tiesājamais neatkārtos vardarbību pret bērnu. Saskaņā ar bāriņtiesas lēmumu, tiesājamajam ir apturēta vecāku vara pār bērnu.
Lietās par vardarbību pret nepilngadīgajiem, tiesām jāievēro vispārīgais tiesību princips, ka tieši bērna tiesību aizsardzība un viņa labklājība šajā gadījumā ir prioritāra.
Izskatot astoņus 1998. un 1999. gadā taisītus tiesu spriedumus par vardarbību pret bērniem, konstatējams, ka nevienā no tiem tiesas kā argumentu nav izmantojušas atsauci uz starptautiskajos un nacionālajos bērna tiesību aizsardzības dokumentos (kuriem, kā noskaidrojām, Latvijā ir likuma spēks) deklarētajiem bērna tiesību aizsardzības principiem.
Diemžēl arī konkrētās krimināllietas materiālos nav atrodama atsauce uz bērna interešu aizsardzību, trūkst objektīvu faktu, pēc kuriem varētu secināt, vai ļoti iespējams, ka N.J. arī nākotnē izdarīs vardarbību pret bērnu. Lietā ir N.J visai negatīvais raksturojums no dzīves vietas, kā arī sievas liecība par biežiem strīdiem ģimenē, taču tas nav pietiekami secinājumu izdarīšanai. N.J. likums nodrošina tiesības uz aizstāvību un aizstāvis centīsies pēc iespējas atspēkot argumentus, ka tiesājamais vardarbību izdarīs atkārtoti. Tiesiskas valsts uzdevums ir mazgadīgā bērna interešu pārstāvībai nodrošināt zvērināta advokāta palīdzību. Lai arī konkrētās lietas izskatīšanas laikā nebija paredzēts, pavisam nesen likumdevējs ir uzklausījis bērnu tiesību aizsardzības organizāciju prasības, un 1999. gada 22.decembrī izsludinātajos9 grozījumos Latvijas Kriminālprocesa kodeksā, 104. pants papildināts ar jaunu otro daļu: “Procesa virzītājs pieņem lēmumu par nepilngadīgā cietušā pārstāvja – advokāta pieaicināšanu, ja ir apgrūtināta vai citādi nav nodrošināta nepilngadīgā tiesību un interešu aizsardzība vai šā panta pirmajā daļā minētie pārstāvji vai bērnu tiesību aizsardzības institūcijas pārstāvis iesniedzis motivētu lūgumu. Šādos gadījumos advokāta darba samaksas izdevumus sedz Ministru kabineta noteiktajā kārtībā no valsts budžeta”. Cerams, ka minēto Ministru kabineta noteikumu pieņemšana nekavēsies, un solis uz priekšu bērna interešu aizsardzībā būs sperts.
Pievērsīsimies arī citu problēmu analīzei lietās par vardarbību pret bērniem.
Vai fizisku ciešanu nodarīšana audzināšanas nolūkā var tikt atzīta par atbildību mīkstinošs apstāklis?
Tiesājamā atzīšanās un nožēla par nepareizo audzināšanas metožu
pielietošanu ir vainu mīkstinošs apstāklis.
Diskutējams ir
jautājums, vai vardarbības pret bērnu motīvs (audzināšanas nolūks) ir atzīstams
par atbildību mīkstinošu apstākli. Šajā sakarībā apskatīsim Vidzemes
apgabaltiesas spriedumu10, kurā konstatēts, ka tiesājamais “tīši ne mazāk kā 10
reizes ar siksnu iesita R., kurš bija no viņa materiāli un citādi
atkarīgs…,nodarot miesas bojājumus iegarenas formas zemādas asinsizplūdumu veidā
ar ādas nobrāzumiem un kāju mugurējām virsmām…”. Citreiz tiesājamais “dusmās ne
mazāk kā 10 reizes ar siksnu tīši iesita mazgadīgajam J…bet pēc tam satvēra uz
muguras uz grīdas guļošo J. aiz zoda un tīši ne mazāk kā 4 reizes sita mazgadīgā
galvu pret grīdu…rezultātā tika nodarīti miesas bojājumi galvas sasituma veidā
ar plašu zemādas asins izplūdumu pakauša kreisajā pusē, ar pakauša kaula lūzumu
un smagas pakāpes galvas smadzeņu sasitumu…, kas pēc sava rakstura pieskaitāmi
smagu miesas bojājumu pakāpei, kas bīstami dzīvībai.” Pēc lietas materiāliem
tiesa, ir atzinusi, ka R. “vardarbību pret bērniem pielietoja bērnu audzināšanas
nolūkā, ņemot vērā savā bērnībā gūto pieredzi, ko apliecināja
bērnunama–patversmes vadītāja. Tāpēc atrod par iespējamu noteikt LKK 1111 pantā
noteikto viszemāko sodu pēc šī panta ceturtās daļas un galīgo sodu noteikt,
ietverot vieglākos sodus smagākajā.” Šajā gadījumā atrunu par bērnībā gūto
pieredzi nebūtu pamata minēt. Tiesājamais vardarbību veica tīši. Lai arī tiesas
sēdes laikā vairākkārt uzsvēra audzināšanas nolūku, viņš apzināti pieļāva, ka ar
savām darbībām nodara bērnu dzīvībai bīstamus smagus miesas bojājumus. Tas
neatbilst nekādām audzināšanas metodēm, lai cik grūta būtu bijusi tiesājamā paša
bērnības pieredze.
Atzīt audzināšanas nolūku kā atbildību mīkstinošu apstākli tiesai būtu pamats, piemēram, augstāk apskatītajā lietā (tiesājamais N.J.), ja bērnam nebūtu nodarīti arī citi miesas bojājumi, kas nav pretrunā ar tiesājamā liecību – trīs reizes iesitis pa dibenu (ne stipri). Tātad audzināšanas nolūkā nodarītas fiziskas ciešanas bez veselības satricinājuma var tikt atzīts par atbildību mīkstinošu, taču ne attaisnojošu apstākli.
Tiesu prakses atšķirības jautājumā par bērna mazgadību kā atbildību
pastiprinošu apstākli.
Analizējot vairākus tiesu spriedumus, konstatējams,
ka tiesu izpratne par atbildību pastiprinošiem apstākļiem nav konsekventa.
Rīgas apgabaltiesas spriedumā11 konstatēts, ka “K., būdama persona, no kuras mazgadīgais A. ir materiāli un citādi atkarīgs, cietsirdīgi apgājās ar to, kā rezultātā mazgadīgajam A. tika nodarīti smagi miesas bojājumi, kas bīstami cietušā dzīvībai…būdama alkohola reibumā tīši atstāja A. savā dzīvesvietā vienu…apzināti neatgriežoties pie bērna un neinteresējoties par viņu...(4 dienas)...,izsauca ilgstošu badošanos, šķidruma trūkumu.... Ar tādām darbībām K. izdarīja noziegumu, kas paredzēts LKK 1111 panta ceturtajā daļā.” Nosakot sodu tiesa ņēma vērā atbildību pastiprinošos apstākļus: “Saskaņā ar LKK 37. pantu, K. atbildību pastiprinošie apstākļi ir tie, ka noziegums izdarīts pret mazgadīgo un alkohola reibuma stāvoklī.” Līdzīgi tiesas rīkojušās arī citos gadījumos, tajā skaitā N.J. lietā.
Turpretim Vidzemes apgabaltiesas spriedumā12 ir teikts: “…par atbildību pastiprinošu nevar atzīt to apstākli, ka noziegumi bija izdarīti pret mazgadīgajiem, jo šis apstāklis jau ir ietverts kā nodarījumu kvalificējošs pēc Latvijas KK 1111 panta, par ko likumdevējs jau paredzējis paaugstinātu atbildību, salīdzinoši ar KK 109., 111. un 105. pantu sankcijās noteiktajiem sodiem.” Līdzīga situācija saglabājusies arī Krimināllikumā, jo likuma 174. pantā (Cietsirdība un vardarbība pret nepilngadīgo) saglabāts tas pats kvalificējošais apstāklis. Krimināllikuma 48. panta 1. daļas 6. punktā par atbildību pastiprinošu atzīts apstāklis, ka noziedzīgais nodarījums izdarīts pret personu, kas nav sasniegusi piecpadsmit gadu vecumu. Tā paša panta 4. daļā noteikts: “Par atbildību pastiprinošu apstākli nav atzīstams tāds apstāklis, kurš šajā likumā paredzēts kā noziedzīga nodarījuma sastāva pazīme.”
Vai ir pieļaujami un atbilstoši Krimināllikuma principiem tulkot šo situāciju par sliktu tiesājamajam – t.i. 174. panta ietvaros noteikt vēl vienu, pastiprinātas atbildības līmeni, ja cietušais ir persona, kas nav sasniegusi 15 gadu vecumu?. Arī 12 gadu vecs bērns ir nepilngadīgais, jo šis jēdziens ir plašāks. Kriminālprocesa kodeksa 19.1 panta (Nevainīguma prezumpcija) 4. daļā paredzēts: “Visas šaubas par vainu, kuras nav iespējams novērst, jāvērtē par labu apsūdzētajam (tiesājamam). Tāpat vērtējamas šaubas, kas rodas, tulkojot un piemērojot krimināllikumus un kriminālprocesa likumus.” Sekojoši, ja likumdevējs nav šo situāciju īpaši atrunājis, šaubas tulkojamas par labu tiesājamajam un konkrētajā gadījumā tiesas ir rīkojušās nepareizi, par atbildību pastiprinošu atzīstot to apstākli, ka noziegums izdarīts pret personu, kas nav sasniegusi 15 gadu vecumu.
Pierādījumi un to iegūšanas problēmas
Lietās par
vardarbību pret bērnu gadījumiem, cietušā ietekmējamā stāvokļa dēļ ir
apgrūtināta pierādījumu iegūšana. Kā liecina statistika un citādi apkopotā
informācija, ar iesniegumu (kas ir krimināllietas ierosināšanas pamats)
tiesībsargājošās institūcijām šajās lietās galvenokārt griežas:
•
izglītības iestādes, skolotāji;
• ārstniecības iestādes (poliklīnikas un
slimnīcas);
• viens no vecākiem (aizbildnis), kā arī vecvecāki, attāli
radinieki;
• kaimiņi;
• prokurors;
• sabiedriskās organizācijas,
kuru darbība saistīta ar atbalsta un palīdzības sniegšanu bērniem;
•
sociālās palīdzības dienesti.
Saprotamu iemeslu dēļ bērns patstāvīgi iniciatīvu savu tiesību aizsardzībā pret vardarbību izrāda reti, tam ir gadījuma raksturs.
Diemžēl arī izziņas iestādes daudzos gadījumos tikai formāli pārbauda acīmredzamos vardarbības pielietošanas faktus par bērna sišanu, spīdzināšanu, vai bērns izmantots dzimumtieksmju apmierināšanai netiklā formā, vai piedzīvojis izvarošanas mēģinājumu.
Saskaņā ar Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centra rīcībā esošo informāciju, 1999. gada maija sākumā vienpadsmit gadus veca meitene un viņas māte iesniegušas policijā ziņojumu par meitenes izvarošanu. Mazgadīgā meitene policijas inspektorei detalizēti raksturojusi izvarošanas gaitu, taču krimināllieta ierosināta netika.
“Mediķis apraksta tikai to, ko redz, viņš nevar paskaidrot, kāpēc gūtas traumas. Tā izskaidrojama ginekologa nespēja precizēt, ir vai nav meitene izvarota. Taču arī tad, ja tiesu medicīnas ekspertīzē secināts, ka izvarošanas nav bijis, iespējama situācija, ka meitene izmantota, lai apmierinātu dzimumtieksmes netiklā formā”,13pamatoti atzīst speciāliste Ilona Auziņa.
Par šo gadījumu tika ievietotas arī vairākas publikācijas presē. Laikraksta “Diena” intervētais psihologs Gatis Bušs uzskata: “Bērna ķermenis uzbūvēts tā, ka pēc seksuālas vardarbības 48 stundu laikā nozieguma pēdas sadzīst un līdz ar to noziegums pret bērnu ir ginekoloģiski gandrīz nepierādāms. Turklāt vaginālais akts nav vienīgais seksuālās varmācības veids. Gadījumus, kad bērns pārdzīvojis cita veida seksuālu vardarbību, nevar konstatēt ginekologs, tam vajadzīgs psihologa slēdziens”. 14
Izziņas iestāde nav ievērojusi savu pienākumu pilnīgi, vispusīgi un objektīvi izmeklēt lietas apstākļus un atbilstoši objektīvajai patiesībai noskaidrot noziedzīga nodarījuma esamību un to, kas vainīgs noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kā arī citus apstākļus, kam ir nozīme pareizā krimināllietas izlemšanā. Psiholoģisko ekspertīzi vajadzēja noteikt obligāti. Attiecīgs ekspertīzes slēdziens ir pietiekošs pamats krimināllietas ierosināšanai. Nav pieļaujams, ka psiholoģisko traumu pārdzīvojušais bērns tiek pratināts bez psihologa klātbūtnes.
Pēc būtības dzimumekscesi bērnus iespaido ne tikai morāli – tikumiskā aspektā, veidojot deformētu sociālo vērtību orientācijas mērauklu, bet arī psiholoģiski un fiziski. Tāpēc atkāpes dzimumsfērā ģimenē (vecāku varmācībā pret bērniem), un ne tikai, rada neizdzēšamas sekas bērnu nākotnē: bērni zaudē iespējas uz pilnvērtīgu un garīgu attīstību, tiek bremzēta viņu talantīguma uzplauksme. Tas nozīmē, ka šīs ir attiecības, ko nedrīkst pieļaut.
Atzīstot vardarbības izraisīto seku traumējošo raksturu (bērna psiholoģiskās un sociālās uzvedības izmaiņas), seksuālās attiecības starp pieaugušo un bērnu ir aizliegtas ar likumu. Kā liecina augstāk minētais, Latvijas tiesību aizsardzības sistēmā diemžēl raksturīgais gadījums, pastāv ievērojami šķēršļi lietas nonākšanai līdz iztiesāšanas stadijai. Salīdzinot ar pastāvošo augsto latentāti, tikai neliela daļa pašu atklātāko un neslēptāko vardarbības gadījumu nonāk tiesā. Arī iztiesāšanas stadijā pastāv problēmas.
Kvalifikācijas problēmas noziegumos par nepilngadīgo seksuālo
izmantošanu.
Kriminālā likumdošana nosaka vecumu, no kura iestājas
kriminālatbildība par labprātīgiem dzimumsakariem ar nepilngadīgajiem Šis vecums
ir obligāti ievērojams personām, kas var pilnībā apzināties savu rīcību un tās
sekas (pilngadīgām personām).
Krimināllikuma 161.pants nosaka, ka par dzimumsakariem ar personu, kura nav sasniegusi sešpadsmit gadu vecumu un kura ir materiālā vai citādā atkarībā no vainīgā, vai ja šo nodarījumu izdarījusi pilngadīga persona (18 gadu vecumu sasniegusi),- soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem. No panta tekstuālās izpratnes secināms, ka 16 gadi ir minimālais pieļaujamais vecums labprātīgajām dzimumattiecībām. It kā nepastāv problēma. Taču ar “dzimumsakariem” likumdevējs jau LKK spēkā esamības laikā un arī patreiz saprot tikai vaginālos sakarus starp vīrieti un sievieti15. Tādējādi KL 161. pants attiecas tikai uz šādiem sakariem.
Tā kā pantā minētas nozieguma subjekta pazīmes – materiāla vai citāda vara pār nepilngadīgo vai pilngadība, jānoskaidro minimālais pieļaujamais vecums nepilngadīgu personu dzimumsakariem. Secināms, ka nozieguma sastāvs nepastāv, ja četrpadsmit16 līdz septiņpadsmit17 gadus veca persona iesaistās labprātīgos dzimumsakaros ar četrpadsmit18 līdz piecpadsmit19 gadus vecu pretējā dzimuma personu, ja viņu starpā nepastāv jebkāda atkarība. Līdzko astoņpadsmit gadus sasniegusi persona stājas līdzīgos sakaros un ir zinājusi vai apzināti pieļāvusi, ka izdara to ar nepilngadīgo, nozieguma sastāvs pastāv.
Kāda ir Krimināllikumā paredzētā atbildība par labprātīgām seksuālām attiecībām starp sešpadsmit gadus nesasniegušu personu un pilngadīgo, ja tās izdarītas starp viena dzimuma pārstāvjiem? Šis jautājums, iespējams pirmo riezi tiks skatīts tiesu praksē sakarā ar t.s. “pedofilijas lietas” sakarā.
Krimināllikuma 160.panta pirmā daļa “Vardarbīga dzimumtieksmes apmierināšana” paredz atbildību par pederastiju vai lezbiānismu vai dzimumtieksmju citādu apmierināšanu pretdabiskā veidā, ja tādas darbības izdarītas, lietojot vardarbību, draudus vai izmantojot personas bezpalīdzības stāvokli. Panta otrā daļa paredz atbildību par tādām pašām darbībām, ja tās izdarītas ar nepilngadīgo vai atkārtoti vai ja tās izdarījusi persona, kas jau agrāk izdarījusi izvarošanu, vai ja tās izdarījusi personu grupa, trešā daļa - ja tā izraisījusi smagas sekas, kā arī ja tā izdarīta ar mazgadīgo.
Nodarījuma kvalifikācijai pēc šī panta ir nepieciešama noteiktu apstākļu: vardarbības, draudu vai cietušā bezpalīdzības stāvokļa konstatēšana. Šiem apstākļiem nepastāvot (t.i. labprātīgu attiecību gadījumā) nav nozieguma sastāva darbībā, kad pilngadīgais stājas seksuālās viena dzimuma attiecībās ar nepilngadīgo.
Vai tiesu prakse ies citu ceļu, kvalificējot šādas darbības pēc Krimināllikuma 162.panta. “Pavešana netiklībā”, kas nosaka atbildību par netiklu darbību izdarīšanu ar nepilngadīgo pret viņa gribu vai ja to izdarījusi pilngadīga persona. Vai šāda prakse pielīdzināt labprātīgas viena dzimuma seksuālās attiecības netiklībai, ir pieļaujama? Šajā jautājumā nepieciešama padziļināta analīze, kas var kalpot par aktuālu tēmu citam pētījumam. Apsverams arī princips, vai likumdošanā turpināt homoseksuālās attiecības apzīmēt ar terminu “pretdabiskas”, pretstatā “dabiskajām”, kuru rezultātā var tikt radīti pēcnācēji.
Diskusija var rasties arī jautājumā, vai vispār ir iespējama nepilngadīgā (no 14-15 gadu vecumam) labprātība stājoties viena dzimuma attiecībās. Jāizvirza ļoti nopietni argumenti, lai varētu prezumēt, ka nepilngadīgā daļējā rīcībnespēja sniedzas tik tālu, ka viņš nevar patstāvīgi noteikt savas attieksmes raksturu pret šīm attiecībām. Turpretim pats likumdevējs ir atzinis nepilngadīgā spēju apzināties savu rīcību un tās sekas, nosakot, ka kriminālatbildība iestājas no 14 gadu vecuma. No otras puses 161. pantā paredzēto 16. gadu vecumu varētu uzskatīt par “piekrišanas vecumu” (angl. “age of consent”), no kāda persona ir spējīga un var dot piekrišanu seksuālām attiecībām. Viennozīmīgu atbildi grūti atrast.
Pietiekamais loģiskais arguments un nepieciešamais pamats sodīšanai par labprātīgiem seksuāliem sakariem ir tikai personas nenobriedušais vecums (ko apzinās pilngadīgais), kā rezultātā nepilngadīgajam var tikt nodarīts nopietns morāls, psihisks un fizisks kaitējums. Nepilngadīgā attieksme var būt labprātīga, taču pilngadīgajam ir jāapzinās tas, ka dzimumsakari ir pāragri un viņš nedrīkst tādus pieļaut.
Risināt situāciju, tulkojot paplašināti terminu “dzimumattiecības”, tajās ietverot arī homoseksuālās (gan vīriešu savstarpējās, gan sieviešu savstarpējās seksuālās attiecības) tiesām nebūtu pieļaujams, jo tā tiktu izdarīta atkāpe no pieņemtā tulkošanas principa, ko agrāk noskaidrojām.
Lai cik nepatīkami izdarīt grozījumus Krimināllikumā, kas pieņemts daudz grozītā Latvijas Kriminālkodeksa vietā, tas ir apsverams, jo izklāstīto apstākļu dēļ izdarāmas izmaiņas KL 161. pantā.
Nobeidzot apskatu, jānorāda uz institūcijām, kas var ievērojami palīdzēt un veicināt objektīvu pierādījumu nodrošināšanu lietās par vardarbību pret bērniem, tās izskatot tiesā.
Bāriņtiesas (pagasttiesas) ar likumu20 noteiktajā kompetencē ietilpst
noskaidrot ģimenes, kurās nepilngadīgs bērns netiek sagatavots derīgai darbībai,
vecāki nelietīgi izmanto savu varu vai ir citi nelabvēlīgi apstākļi, un
lemt:
• par vecāku varas pārtraukšanu (Civillikuma 203.pants), bet, ja
bērns atrodas viņa veselībai un dzīvībai bīstamos apstākļos, arī tad, ja ir
pamatotas aizdomas, ka bērns cietis no vecāku vardarbības, - vecāku vara
pārtraucama nekavējoties;
• par vecāku varas izbeigšanas lietas
ierosināšanu tiesā (Civillikuma 200. pants).
Attiecībā uz vecāku varas atņemšanu ar tiesas spriedumu, tas ir pieļaujams
tikai gadījumā, ja pastāv abi Civillikuma 200. pantā paredzētie pamati:
•
vecāks nelietīgi lieto vecāku varu;
• ar bērniem apietas sevišķi slikti.
Tiesām rodas pamatotas grūtības atņemt vecāku varu, ja lietas materiāli nav sagatavoti juridiski pietiekoši precīzi. Tādēļ īpaši ieteicams bāriņtiesām, kas atrodas vistuvāk vardarbības norises vietai un vislabāk pārzin konkrētos faktiskos apstākļus, pēc iespējas precīzāk apkopot pierādījumus, iekļaujot ekspertu atzinumus, kā arī bērnu tiesību aizsardzības organizāciju sniegtos materiālus.
Lielu ieguldījumu bērnu tiesību aizsardzības risināšanā atbilstoši starptautiski noteiktajiem principiem sniedz Valsts Cilvēktiesību birojs. Birojs rīkojas likumā21 noteiktās kompetences ietvaros, izskatot sūdzības par Satversmē, Latvijai saistošos starptautiskajos līgumos cilvēktiesību jomā, noteikto cilvēka tiesību pārkāpumiem. VCB ir sniedzis palīdzību arī vairākās lietās par vardarbību pret bērniem.
Ir bijuši gadījumi, kad izziņas iestādes pierādījumu vākšanas procesā ir izmantojušas VCB profesionāli apkopotos materiālus. Šāda prakse ir apsveicama un attīstāma. Neviens tiesnesis gan līdz šim Birojā sakarā ar konsultāciju par bērnu tiesību jautājumiem nav griezies.
VCB aktīvi sadarbojas ar bāriņtiesām, UNICEF, Valsts bērnu tiesību aizsardzības centru. Centrs ir neatkarīga valsts institūcija Ministru kabineta tiešā pakļautībā. Šādi tiek maksimāli nodrošināta institūcijas darbības objektivitāte. Centrs pēc sava darba satura un formas atbilst atsevišķu rietumvalstu ombudsmenu institūcijai bērnu tiesību jomā. Šāda Valsts bērna tiesību aizsardzības centra pakļautība ir noteikta arī Lietuvā.
Secinājumi un ieteikumi
Par prioritāti jānostāda valsts
budžeta finansējuma izdalīšana zvērinātu advokātu – nepilngadīgo interešu
pārstāvju atalgošanai.
Pakāpeniski un izsvērti tiesām jāveido vienveidīga un taisnīga attieksme nozīmīgu tiesību jautājumu risināšanā, kas skar bērna intereses, uzskatot tās par prioritārām.
Konkrētu pierādījumu iegūšanas procesā izziņas iestādēm nepieciešams ievērojami efektīvāk sadarboties ar valsts bērnu tiesību aizsardzības iestādēm un sabiedriskajām organizācijām, kuru rīcībā ir speciālistu un ekspertu atzinumi, pētījumi.22
Ar speciālu apmācības programmu palīdzību jāpaaugstina bāriņtiesu (pagasttiesu) priekšsēdētāju vispārējais juridiskās izglītības līmenis, kā arī speciālās zināšanas tiesību normu piemērošanas praksē. Tomēr bāriņtiesu (pagasttiesu) kompetence nav ierobežojama.
Jāvērš uzmanība arī uz nekonsekventās terminoloģijas lietošanu tiesu spriedumos. Piemēram, raksturojot sievietes kopdzīvi ar vīrieti bez laulības noslēgšanas, dažāda līmeņa tiesas savos nolēmumos lieto atšķirīgus terminus: “faktiskā sieva”, “civilsieva”, “praktiskā sieva”. Arī šī ir problēma, kas jāprecizē apzināti veidojot tiesu praksei. Atruna, ka lielākajai sabiedrības daļai ir skaidrs, kādas attiecības tiek domātas ar šādiem apzīmējumiem, nav pamatota. Juridiskajai terminoloģijai ir jābūt vienotai, tiesu prakses un tiesību doktrīnas akceptētai. Neanalizējot pārējo apzīmējumu piemērotību, jautājams, vai šis garākais raksturojums: “faktiska kopdzīve bez laulības noslēgšanas” vislabāk neparāda domāto attiecību jēgu. Lai arī sadzīvē neparocīgs, juridiskajā literatūrā un īpaši tiesu spriedumos tas šķiet pilnībā pieļaujams.
Šī problēma analizējama tiesību zinātnei, kas izstrādā juridiskos jēdzienus. Balstoties uz praksi un to analizējot, doktrīna izstrādā juridisko tehniku, normu piemērošanas, juridiskās, juridiskās interpretācijas un argumentācijas teorijas.23
Faktu izzināšanas process notiek nevis izklāstā, bet gan dialogā. Jau Sokrāts īpaši akcentējis diskusijas nepieciešamību. Patreizējā viedokļu apmaiņa t.s. “pedofilijas lietas” sakarā, kas iespējams, kaitē valsts prestižam un ir pārmērīgi politizēta, cerams tomēr palīdzēs meklēt risinājumu, novērst nepilnības likumdošanā, bet pats svarīgākais – stimulēt bērnu tiesību aizsardzības un reālās palīdzības programmas. Ir jāieklausās Pasaules Cilvēktiesību konferences teiktajā: “Pasaules Cilvēktiesību konference neatlaidīgi aicina visas tautas ar starptautiskās sadarbības atbalstu risināt to bērnu akūtās problēmas, kuri atrodas īpaši
smagos apstākļos. Aktīvi jācīnās ar bērnu ekspluatāciju un cietsirdīgu apiešanos ar viņiem, tai skaitā novēršot šo parādību dziļākos cēloņus”24
Romas pāvests Jānis Pāvils II savā vēstījumā akcentē: “Grūti cerēt, kas bērni reiz uzcels labāku pasauli, ja netiks dots ieguldījums viņu audzināšanā mieram. Viņiem “jāmācās miers”: tās ir viņu tiesības, kuras nedrīkst neievērot.”25
Dažas institūcijas un organizācijas Rīgā, kas var sniegt izziņas iestādēm tik nepieciešamos materiālus lietās par vardarbību pret bērniem ir: Valsts Cilvēktiesību birojs Rīgā, Elizabetes 65, tel. 7287210; Valsts bērnu tiesību aizsardzības centrs Rīgā, Brīvības iela 85, tel. 7379608; Rīgas bērnu tiesību aizsardzības centrs Rīgā, Hanzas iela 7, tel. 7332240; Rīgas bāriņtiesa Kungu ielā 34, tel. 7222567; Rīgas pašvaldības policijas jaunatnes lietu inspekcija Rīgā, Alunāna iela 3, tel. 7221349; Bez uzraudzības atstāto nepilngadīgo profilakses centrs Rīgā Alises 3a, tel. 7624757.
1 Apvienoto Nāciju Organizācijas dokumentiem kā deklarācijām, rezolūcijām saskaņā ar starptautisko tiesību principiem ir rekomendējošs raksturs. Tomēr sakarā ar izplatīto ievērošanas un piemērošanas praksi, ir pamatoti uzskatīt, ka daudzi deklarācijas panti ieguvuši starptautisko paražu tiesību normu statusu. Ar 1990. gada 4. maija deklarāciju Par LR pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos, Latvija ir atzinusi sev par juridiski saistošu ANO Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju. Tas nozīmē, ka Latvijā deklarācijai ir likuma spēks.
2 Ar 1990. gada 4. maija deklarāciju Par LR pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos Latvija ir pievienojusies Starptautiskajam paktam Par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām. Latvijas teritorijā pakts ir juridiski saistošs pēc 1992. gada 24. marta, kad pievienošanās dokuments tika nosūtīts pakta depozitārijam.
3 Ar 1990. gada 4. maija deklarāciju Par LR pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos, Latvija ir pievienojusies Starptautiskajam paktam Par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām. Pievienošanās dokuments tika nosūtīts pakta depozitārijam 1992. gada 24. martā. Latvijas teritorijā pakts ir juridiski saistošs no 1992. gada 14. jūlija.
4 Sk. Kalniņš. E. Publiskas ticamības princips tiesu praksē // Likums un tiesības. - 1999. nov. 3.nr. - 82.-83. lpp. 2
5 Krimināllikums 47. panta 2. daļa // Ziņotājs, 04.08.98. nr.15 (L.V., nr.199/200)
6Izstrādājot Krimināllikumu, tiesību zinātnieki un praktiķi atteicās no turpmākas termina “sabiedriski bīstams” lietošanas, raksturojot noziedzīgu nodarījumu. Tiesību zinātnē nostiprinājās uzskats, ka minētā pārņemtā terminoloģija raksturo padomju laika sociālistisko tiesību attieksmi pret noziedzīgu nodarījumu, jo galvenokārt akcentē tieši tā sabiedrisko novērtējumu. Piemērotāka pieeja ir pasvītrot nozieguma subjekta veikto darbību vai bezdarbības “kaitīgumu”, jo tas objektīvāk raksturo kriminālajā likumdošanā aizsargāto konkrēto interešu pārkāpumu. Tādēļ turpmāk rakstā tiks lietots šis termins “kaitīgums”.
7 Likums Par Krimināllikuma spēkā stāšanās laiku un kārtību Pārejas noteikumi , 1.p. // Ziņotājs, 03.12.98., nr.23 (L.V., 331/332) 8
8 Izdarot atkāpi no apskatāmās problēmas, vēlos norādīt uz nesaskaņu starp Satversmes un Krimināllikuma formulējumiem. Piespiedu darbs kā pamatsoda veids ir paredzēts Krimināllikuma 40. panta 1. daļas ceturtajā punktā.
Satversmes 106. pantā noteikts: “……. Piespiedu darbs ir aizliegts. Par piespiedu darbu netiek uzskatīta iesaistīšana katastrofu un to seku likvidēšanā un nodarbināšana saskaņā ar tiesas nolēmumu.”. Taču Krimināllikumā šī nodarbināšana saskaņā ar tiesas nolēmumu atkal tiek konkrēti nosaukta par piespiedu darbu. Nepārprotama būtu sekojoša panta redakcija: “Piespiedu darbs, izņemot kā ar tiesas nolēmumu noteikts sods par noziedzīgu nodarījumu, ir aizliegts.”. Interpretējot spēkā esošo konstitucionālo normu pēc sistēmiskās un teleoloģiskās metodes, secināms, ka nepastāv reālas kolīzijas starp Satversmi un Krimināllikumu. Tomēr valsts pamatlikumā nebūtu pieļaujamas arī šādas tekstuālas nesaskaņas, kaut arī tikai formālas.
9 Grozījumi Latvijas Kriminālprocesa kodeksā // Vēstnesis 22.12.99 Nr. 434/435
10 Sk. Vidzemes apgabaltiesas krimināllietu tiesu kolēģijas spriedums lietā Nr. K-30/05, 1998. gads
11 Sk. Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģijas spriedumu lietā Nr.K-171/5, 1998. gads
12 Sk. Vidzemes apgabaltiesas krimināllietu tiesu kolēģijas spriedums lietā Nr. K-30/05, 1998. gads
13 Diena // Negribīgi izmeklē bērnu seksuālu izmantošanu, 1999. 12.okt. 1.lpp
14 Turpat
15 Sk. A. Niedres un J.Dzenīša “Latvijas PSR kriminālkodeksa komentāri” – Rīga: “Avots” 1982 – 411 lpp.. M.Blūma un G. Bušuijevs “Latvijas PSR kriminālkodeksa komentāri” – Rīga: “Liesma” 1956, 265 lpp.
16 Šeit 14 gadu minimums noteikts Krimināllikuma 11.pantā “Vecums, ar kuru iestājas kriminālatbildība”, kas nosaka, ka “pie kriminālatbildības saucama fiziskā persona, kas līdz noziedzīga nodarījuma izdarīšanas dienai sasniegusi četrpadsmit gadu vecumu.”
17 17 gadi ir nepilngadības beigu robeža. Pilngadības vecums izriet no LR Satversmes 8. panta: “tiesības vēlēt ir pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem, kuri vēlēšanu dienā ir sasnieguši astoņpadsmit gadu vecumu”, kā arī no Krimināllikuma 64.panta “ Nepilngadīgo atbildība”, kas nosaka “…… nosacījumi attiecas uz personām, kas līdz noziedzīgā nodarījuma izdarīšanai nav sasniegušas astoņpadsmit gadu vecumu.”
18 Šeit 14 gadu minimums izriet no Krimināllikuma 159. pantu “Izvarošana”, jo dzimumsakaru izdarīšana, izmantojot cietušās personas bezpalīdzības stāvokli, pielīdzināmas izvarošanai. Saskaņā ar LR AT plēnuma 1992. gada 19. oktobra lēmuma nr. 6 “Par tiesu praksi, piemērojot likumus, kas nosaka kriminālatbildību par dzimumnoziegumiem” 5. punktu, ar bezpalīdzības stāvokli, jāsaprot arī gadījumi, kad cietusī persona ir mazgadība. Savukārt, mazgadīga ir persona, kas nav sasniegusi četrpadsmit gadu vecumu (sk. Krimināllikuma 11. pantu)
19 Saskaņā ar Krimināllikuma 161 pantu kriminālatbildība iestājas par dzimumsakariem ar 16 gadus nesasniegušu personu.
20 1995. g. 26. nov. Likums Par Bāriņtiesām un pagasttiesām // Ziņotājs, 11.01.96. nr.1.
21 Likums Par Valsts Cilvēktiesību biroju // Vēstnesis, 17.12.96. nr. 221
22 Piemēram, Valsts Bērna tiesību aizsardzības centrs, saskaņā ar LR MK apstiprināto nolikumu, konstatējot konkrētus pārkāpumus, izveido pārbaudes komisiju, kurā ir bērnu tiesību speciālisti attiecīgajās nozarēs. Komisiju izstrādātie atzinumi ir sastādīti objektīvi un pamatoti izvērtējot lietas apstākļus, taču izziņas iestādes vairākos gadījumos neatzīst tos par pievienojamiem lietai kā pierādījumiem. Valsts Cilvēktiesību birojs, saskaņā ar likumā noteiktajām tiesībām, veic sūdzības izskatīšanu pēc būtības. Lai noskaidrotu lietas apstākļus un konstatētu faktus, Biroja direktors noklausās pušu un citu personu paskaidrojumus, lietpratēju atzinumus, kā arī iepazīstas ar cita veida informāciju, kas ir nepieciešama sūdzības izskatīšanai pēc būtības.
23 Sk. Meļķisis E. Mūsdienu tiesību teorijas atziņas. Juridisko jēdzienu un normu abstraktums kā tiesību sistēmu vienojošais elements. – Rīga: 1999. - 36.lpp
24 Pasaules Cilvēktiesību konference, Vīne 1993. gada 14.-15. jūnijs, Vīnes deklarācija un rīcības programma, 48. punkts.
25 Viņa Svētības Romas pāvesta Jāņa Pāvila II vēstījums Vispasaules miera dienā // Vēstnesis 4. janv. 1996. nr .1. (486)