Crisis forces to use provisional measures more often
Crisis forces to use provisional measures more often
Interview with Ilze Kramiņa
Author: Māris Ķirsons
Dienas Bizness, Nr.145 (4073), 18.05.2011.
Ekonomiskā krīze ir uzskrūvējusi mantisko prasību nodrošināšanai noteikto liegumu skaitu, ko ir tiesīga uzlikt tiesa un Valsts ieņēmumu dienests.
To rāda SIA Lursoft dati par Uzņēmumu reģistrā uzlikto nodrošinājuma līdzekļu gadījumu skaitu pēdējo četru gadu laikā. Pērn septiņos mēnešos kopējais uzlikto nodrošinājumu skaits salīdzinājumā ar analogu laiku 2008. gadā bija pieaudzis par 80%. Šogad salīdzinājumā ar 2010. gadu gan novērojams neliels kritums - par 11,5%. Jārēķinās, ka Uzņēmumu reģistrā (UR) tiek reģistrēti liegumi kapitāldaļu pārdošanai, komercķīlu reģistrācijai, pārjaunošanai, grozīšanai, reorganizācijai, pārreģistrācijai, arests kapitāldaļām, kamēr nodrošinājuma līdzekli attiecībā uz nekustamo īpašumu tiek reģistrēti zemesgrāmatā, bet naudas kontu apķīlāšanu vai arestu nodrošina kredītiestāde, kurā ir attiecīgās personas konts. Aktīvākie nodrošinājuma līdzekļu piemērotāji ir divi — zvērināti tiesu izpildītāji un Valsts ieņēmumu dienests pēc ģenerāldirektora jeb tā vietnieku lēmuma par izpildes nodrošinājuma līdzekļu piemērošanu nodokļu audita lēmuma izpildei. Nodrošinājuma līdzekļus piemēro arī Valsts policija un KNAB—kriminālprocesos, kā arī iespējamo mantas konfiskāciju sakarā. Daļa DB aptaujāto nodrošinājuma līdzekļu piemērošanu vairāk uzskata par atbildētāju (parādnieku) iebiedēšanas instrumentu nekā reālu piedziņas mehānismu.
"Ir pirmstiesas prasības nodrošinājuma līdzeklis un nodrošinājuma līdzeklis kā piespiedu izpildes instruments - divas būtībā dažādas lietas, kuras gan statistikā šķiet sasummētas,” skaidro zvērināts tiesu izpildītājs Andris Spore. Viņš norāda, ka nodrošinājuma līdzeklis kā piespiedu izpildes instruments ir tad, kad tiesas (arī jebkuras citas institūcijas) nolēmums jau stājies likumīgā spēkā. Savukārt prasības nodrošinājumu (apķīlāt mantu, naudas līdzekļus), ko nosaka tiesa pirms lietas izskatīšanas, pēc A. Spores teiktā, neesot daudz, lielākoties tie ir piespiedu izpildes līdzekli. Viņš bija pārsteigts par SIA Lursoft statistikā redzamo gadījumu skaitu. Uzturlīdzekļu piedziņas lietā pirms vēršanās Uzturlīdzekļu garantiju fondā tāpat ir vajadzīgs pieprasījums no zvērināta tiesu izpildītāja UR - vai - parādniekam ir reģistrētas kapitāldaļas un, ja ir, tad tiek uzlikts aizliegums.
Mantiska rakstura strīdos prasītājam, kuram ir pamats uzskatīt, ka viņam labvēlīga tiesas sprieduma izpilde varētu kļūt apgrūtināta vai pat neiespējama, ir tiesības lūgt tiesu to nodrošināt, piemērojot likumā noteiktos prasības nodrošinājuma līdzekļus (piemēram, kustamās mantas un skaidras naudas apķīlāšana, aizlieguma atzīmes ierakstīšana zemesgrāmatā, aizliegums atbildētājam veikt noteiktas darbības, naudas līdzekļu apķīlāšana kredītiestāžu kontos u.c.). Tomēr jārēķinās, ka šis prieks nav lēts, jo ir jāsamaksā valsts nodeva 0,5% apmērā no prasības summas. Piemēram, ja prasības summa ir 1 milj. Ls, tad, lūdzot tiesai pieņemt lēmumu par nodrošinājuma uzlikšanu, ir jāsamaksā 5000 Ls liela valsts nodeva - bez jebkādas garantijas, ka tiesnesis šādu prasības nodrošināšanu uzskatīs par pamatotu un tādu arī noteiks. Tomēr prasītājam ir arī sava veida manevra iespējas. "Praksē ir gadījumi, ko akceptē arī tiesa, proti, lūgt nodrošināt prasību mazākā apmērā, nekā ir pati prasības summa," iespējamo recepti atklāj zvērināta advokāte Ilze Kramiņa. Savu teikto viņa skaidro ar piemēru: ja uzņēmums ceļ prasību par parāda piedziņu 5 milj. Ls apmērā, tad valsts nodeva par prasības nodrošināšanu būtu jāmaksā 25 tūkst. Ls, taču ir iespējams, ka atbildētāja rīcībā nemaz nav ne tādas mantas, ne naudas. "Šādā situācijā nav jēgas maksāt 25 tūkst. Ls nodevu, jo nav jau nekā, ko varētu apķīlāt 5 milj. Ls vērtībā, tāpēc var lūgt nodrošināt prasību 0,5 milj. Ls vērtībā un samaksāt tikai 2500 Ls lielu valsts nodevu, kaut arī tiesvedība būs par tiem pašiem 5 milj. Ls,” skaidro I. Kramiņa. Viņa zina teikt, ka šāda iespēja ir populāra. „Normatīvi tieši šādu iespēju nenosaka, taču tiesas to pamatoti akceptē un prasības nodrošināšanai ļauj maksāt valsts nodevu nevis no visas prasības summas, bet tikai no tās summas, kuru lūdz nodrošināt prasītājs," tā I.Kramiņa. Viņa uzsver, ka valsts nodevas jautājums nav aktuāls VID nodrošinājuma līdzekļu uzlikšanai, jo tas nenotiek ar tiesas lēmumu un arī nodokļu administrācijai nav jāmaksā valsts nodeva.
Tiesas praksē dažādi izprot un piemēro prasības nodrošināšanu. „Piemēram, dažas tiesas uzskata, ka ir pietiekami, ja prasītājs izsaka šaubas par to, ka sprieduma izpilde varbūt būs apgrūtināta vai neiespējama, savukārt citas tiesas vēlas redzēt pierādījumus, kas apliecina, ka tiesas sprieduma izpilde var būt apgrūtināta vai neiespējama. Pēdējā laikā tiesām ir arī tendence vērtēt, vai lūgtie prasības nodrošinājuma līdzekļi pārmērīgi netraucēs un neierobežos atbildētāja darbību, piemēram, ja tiek apķīlāts parādnieka konts," skaidro zvērināts advokāts Nauris Grigals. Tādējādi viņš varot secināt, ka prasības nodrošinājuma līdzekļu piemērošana ir atkarīga no katra konkrētā gadījuma, pierādījumiem un konkrētās tiesas izpratnes par prasības nodrošināšanu.
„Ir dažādi tiesu lēmumi par nodrošinājuma līdzekļu uzlikšanu un arī atcelšanu. Ja ir grūti ko iebilst pret izvērstiem un pamatotiem tiesas lēmumiem, kas skaidro tiesas motivāciju, tad diemžēl gadās arī tādi, kur nekāda izvērsta skaidrojuma nav,” praksi rāda I. Kramiņa. Viņa zina teikt, ka pieteikums par prasības nodrošināšanu var tikt iesniegts tiesā vēl pirms pašas prasības iesniegšanas un izskatīšanas tiesā. „Šādā gadījumā prasītājam ir jāveic neliela izmeklēšana par atbildētāja mantisko stāvokli un rīcību šī stāvokļa pasliktināšanā (mantas izvešana vai atsavināšana, atbildētājs nav atrodams, izvairās no kreditora utt.), kas var novest pie grūtībām izpildīt spriedumu. Ir nepieciešams, lai šo atbildētāja negodprātīgo rīcību varētu apliecināt ar pierādījumiem, piemēram, kaut vai pieaicinot zvērinātu tiesu izpildītāju un fiksējot attiecīgo faktu,” tā I. Kramiņa. Jāņem vērā, ka normatīvie akti neprasa prasītājam iesniegt konkrētus pierādījumus tiesai par atbildētāja nodomu izvairīties no pozitīva tiesas lēmuma izpildes, ja pieteikums par prasības nodrošināšanu tiek iesniegts komplektā ar pašu prasību pret atbildētāju. "Prasības cēlājs ar savu motivāciju (piemēram, agrāk atbildētājam piederējuši īpašumi (kapitāldaļas vai nekustamie īpašumi), bet tagad to vairs nav (ko var izsekot pēc UR, zemesgrāmatas datiem)), lūdz nodrošināt prasību, lai būtu iespējams izpildīt pozitīvu tiesas spriedumu, un tiesa par to neinformē atbildētāju, bet vienas dienas laikā pieņem lēmumu - nodrošināt prasību vai tomēr ne. Ja tiesnesi pārliecina šī prasītāja motivācija un tiek pieņemts lēmums par prasības nodrošināšanu, tad attiecīgi rīkojas zvērināts tiesu izpildītājs, kurš dodas uz UR, zemesgrāmatu un reģistrē attiecīgos nodrošinājumus,” skaidro I. Kramiņa. Viņa stāsta, ka nereti esot situācijas, kurās parādnieks par šiem nodrošinājuma līdzekļiem tikai pavīpsnā, jo, raugi, visa viņa manta jau ir ieķīlāta bankā, kura ir aizdevusi naudu, un tai tad arī ir pirmās rokas tiesības uz šo mantu, turklāt paša īpašnieka rīcībspēja ar šo mantu bez bankas piekrišanas nemaz nav iespējama vai arī ļoti ierobežota. "To, ka manta jau ir ieķīlāta, atbildētājs var izmantot kā argumentu pret prasītāju, taču, ja kaut kas paliks pāri pēc tam, kad attiecīgo mantu izsolē būs pārdevis nodrošinātais kreditors, piemēram, banka, tad prasītājam būs iespēja atgūt kaut vai daļu naudas, bet citādi arī labvēlīgā tiesas sprieduma rezultātā var nesaņemt neko, turklāt tiesvedība Latvijā ilgst trīs līdz piecus gadus, kuru laikā var notikt jebkas,” skaidro I. Kramiņa.
„Uz parādnieka mantu dažāda veida tiesības var pastāvēt arī citām personām, kas visbiežāk ir par labu bankai nostiprināta hipotēka vai reģistrēta komercķīla, arī VID reģistrēti liegumi sakarā ar kavētiem nodokļu maksājumiem, iespējami mantas aresti, rīcības liegumi kriminālprocesa ietvaros u. tml.," secina N. Grigals. Viņš uzsver, ka pret šādām iepriekš nostiprinātām tiesībām prasības nodrošinājums tiesības neradīs, un, lai gan, piemēram, bankas kā nodrošinātā kreditora piekrišana nodrošinājumam nav nepieciešama, mantas piespiedu pārdošanas gadījumā iegūtie līdzekļi tāpat pirmām kārtām tiks novirzīti bankas prasījumu apmierināšanai. "Ja hipotēka vai komerciāla reģistrēta tādā apmērā, ka acīmredzami parādnieka manta būs pietiekama tikai saistību izpildei pret banku, reāls mantisks ieguvums no prasības nodrošināšanas var nebūt. Protams, pastāv iespēja, ka banka kredītlīgumā būs paredzējusi negatīvas sekas parādniekam gadījumā, ja tiek vērsta piedziņa uz parādnieka mantu, un šādā gadījuma prasības nodrošinājuma līdzekļa reģistrēšana var motivēt parādnieku aktīvāk rīkoties, risinot parāda jautājumu, lai izvairītos no bankas piemērotām sankcijām. Patiess lietderīgums un ieguvums no prasības nodrošināšanas būs tikai gadījumā, ja parādniekam ir manta un tā nav pilnībā ieķīlātā vai kā citādi apgrūtināta.
I.Kramiņa nepiekrīt mazo uzņēmumu īpašnieku apgalvotajam, ka viņu rīcībā neesot tādu līdzekļu un to uzņēmumu kapitāldaļu vērtība vairāk tuvojoties nullei, līdz ar ko neesot vērts nodrošināt prasības pret šādiem uzņēmumiem. Tiek uzskatīts, ka lielā vairuma Latvijas uzņēmumu kapitāldaļu nav tirgus cenas un grūti iegūt kaut arī aptuvenu novērtējumu, tāpēc arī tās kā nodrošinājuma līdzekli izmantot - pārvērst naudā - ir salīdzinoši sarežģīti un pat dārgi. "Arī mazo uzņēmumu - atbildētāju - gadījumā tomēr labāk ir lūgt nodrošinājuma līdzekļu noteikšanu, kaut arī varbūt mantas vērtība prasības celšanas brīdī patiešām ir ļoti niecīga vai arī šāda uzņēmuma kapitāldaļām nav tirgus vērtības. Protams, diez vai būtu vērts nodrošināt prasības pāris simtu latu vērtībā,” secina I. Kramiņa.
Saistībā ar nodrošinājuma līdzekļu uzlikšanu ir bijuši arī Satversmes tiesas spriedumi, kuros cita starpā norādīts, ka tiesām, lemjot par prasības nodrošināšanu, būtu jāvērtē pierādījumi, vai tiešām katrā gadījumā prasītājam pozitīvā tiesas sprieduma izpilde būs apgrūtināta. Arī tiesas arvien biežāk vērtē, kā šie apgrūtinājumi ietekmēs atbildētāju. "Agrāk - pirms krīzes - bija ievērojami izplatīts nodrošinājuma veids - kontu apķīlāšana. Tagad šāds nodrošinājums tiek piemērots retāk, jo tādējādi atbildētājam faktiski nav iespējams turpināt komercdarbību, un līdz ar to arī samazinās atbildētāja iespējas izpildīt prasītājam labvēlīgu tiesas spriedumu, ja vien bankas kontā nav prasības summai adekvāts naudas apmērs,” tā I. Kramiņa. Ir bijuši gadījumi, kad tiek apķīlāti jau tukši konti, taču daudz ir arī tādu gadījumu, kad kontos nauda ir veiksmīgi apķīlāta. Ir vēl kāds aspekts, uz ko vērš uzmanību juristi. Proti, lūgumus par nodrošinājuma līdzekļu uzlikšanu tiesām ir jāvērtē kontekstā ar iespējamo vai iesniegto prasītāja pamatojumu tiesvedībai pret atbildētāju. „Tas domāts, lai nodrošinājuma līdzekļi netiktu piemēroti absurdās un nepamatotās prasībās, kuras var ierosināt, lai nodarītu kaitējumu atbildētājam, sarežģītu viņa dzīvi, viņu izkonkurējot, pārvilinot viņa klientus utt.,” stāsta I. Kramiņa.