Regulation of unconventional medicine in legislative acts

Author: Anete Unbedahte

Jurista Vārds, Nr.40 (545)

Netradicionālās medicīnas pakalpojumu kvalitātes izvērtēšana prasa īpašas zināšanas, lai noteiktu, vai sniegtais pakalpojums ir drošs, savukārt normatīvajos aktos īpašas prasības netradicionālās medicīnas pakalpojumiem nav iestrādātas.

Cilvēka veselība ir viena no valsts aizsargātajām pamatvērtībām. Atbilstoši Satversmes 111. pantam¹ valsts aizsargā cilvēka veselību un ikvienam garantē medicīniskās palīdzības minimumu. Tieši tādēļ valsts ir izveidojusi medicīniskās aprūpes sistēmu, kura nepārtraukti attīstās - parādās arvien jaunas ārstēšanas metodes un paņēmieni.

Pēdējo gadu laikā acīmredzami ir augusi sabiedrības interese par netradicionālajā medicīnā lietotajām ārstēšanas metodēm. Visspilgtāk šī tendence atspoguļojas drukātajos plašsaziņas līdzekļos, publicējot gan dziedniecības pakalpojumu reklāmas, gan rakstus par Latvijā pieejamām netradicionālajām ārstēšanas metodēm.

Šajā rakstā autore vērtē, vai un kā likumdevējs Latvijā regulē netradicionālās medicīnas nozari, kā arī, pētot citu valstu praksi un regulējumu, sniedz priekšlikumus un ierosinājumus, kā pilnveidot un uzlabot spēkā esošos normatīvos aktus minētajā jomā Latvijā.

Jāpiebilst, ka šajā rakstā par netradicionālo medicīnu tiks uzskatītas visas ārstēšanas metodes un ar tām saistītie pieņēmumi, kas atšķiras no tradicionālās medicīnas aprūpes metodēm un uzskatiem, kas konkrētajā laika posmā ir sabiedrībā pieņemti un atzīti.

 

1. Netradicionālās medicīnas regulējuma pieņemšana - valsts varas pienākums vai tiesības

1.1. Konstitūcijā garantētās tiesības un vispārējie tiesību principi

Vai pastāv kādi principi, pēc kuriem vadās likumdevējs, nosakot normatīvā regulējuma nepieciešamības prioritātes, proti, kuram jautājumam regulējums nepieciešams steidzamāk nekā kādam citam? Kādu normatīvo aktu pieņemšana ir valsts pienākums, kādu - tikai tiesības? Valsts pārvaldes principi noteikti Valsts pārvaldes iekārtas likuma² 10. pantā, piemēram, minētā panta trešā daļa paredz, ka valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs, tātad likumdevējam ir pienākums pieņemt normatīvo regulējumu, ievērojot problēmas aktualitāti sabiedrībā.

Tāpat, izšķirot jautājumu, vai regulējuma pieņemšana netradicionālās medicīnas jomā ir valsts tiesības vai pienākums, svarīga nozīme ir tam, vai valsts nodrošina triju konstitucionālo principu realizāciju:

1) tiesiskās paļāvības principa realizāciju -, ievērojot, ka sabiedrība paļaujas uz valsti, ka tā atbilstoši Konstitūcijā noteiktajām vērtībām aizsargā cilvēka veselību. Kā atzinusi J. Briede,³ lai būtu iespējams konstatēt tiesisko paļāvību, ir jāievēro, vai ir bijis kaut kas, kam persona varēja noticēt, vai attiecīgā persona patiešām tam noticēja un vai attiecīgās personas uzticība ir aizsardzības vērta;

2) samērīguma principa realizāciju, jo, nosakot papildu prasības netradicionālās medicīnas sniedzējiem, tiktu ierobežotas personu tiesības un likumiskās intereses (brīva nodarbošanās, materiālo labumu gūšana). Ir jānoskaidro, vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīma mērķa sasniegšanai, vai šāda rīcība ir nepieciešama un vai šādu mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, vai likumdevēja rīcība ir samērīga, respektīvi, vai labums, ko iegūst visa sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu;⁴

3) sociālā taisnīguma principa realizāciju - valsts pienākums ir veikt pasākumus, kas veicina cilvēka tiesību īstenošanu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka sociālās tiesības [..] ir specifiska cilvēktiesību joma, kura valstu konstitucionālajos likumos un starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos formulēta kā vispārīgi valsts pienākumi. Regulēšanas mehānisms ir atstāts katras valsts likumdevēja ziņā. Sociālo tiesību realizācija ir atkarīga no valsts ekonomiskās situācijas un pieejamiem resursiem.⁵ Pēc autores domām, visprecīzāk sociālas valsts pienākumus ir raksturojis R. Cipeliuss, minot, ka gādīgai demokrātiskai sociālai valstij ir jārūpējas par šķietami pilngadīgā pilsoņa pasargāšanu no sevis paša, tādējādi saskaņojot sociālas valsts pienākumu nodrošināt sociālo taisnīgumu un vispārējo labklājību un valsts pienākumu atstāt pēc iespējas plašu telpu personības attīstībai un brīvai uzņēmējdarbībai.⁶

1.2. Tiesības uz medicīnisko aprūpi

Tiesību zinātnē tiek uzskatīts, ka tiesības uz medicīnisko aprūpi sastāv no trim dažādiem komponentiem.⁷

Pirmkārt, tiesības uz medicīnisko aprūpi nozīmē valsts pienākumu veikt preventīvos pasākumus, piemēram, lai novērstu epidēmijas un endēmijas.

Otrkārt, tiesības uz medicīnisko aprūpi ir tiesības nepieciešamības gadījumā saņemt noteiktus medicīniskos pakalpojumus, piemēram, tiesības apmeklēt ārstu un pārliecināties par veselības stāvokli, tiesības saņemt (iegādāties) pirmās nepieciešamības zāles, lai atvieglotu fiziskās un morālās ciešanas, tiesības uz pienācīgu slimību un savainojumu ārstēšanu, kā arī tiesības uz neatliekamo medicīnisko palīdzību akūtas nepieciešamības gadījumā.

Treškārt, tiesības uz medicīnisko aprūpi nozīmē tiesību noteikšanu veselības aprūpē, proti, tas nozīmē pacientu tiesības paļauties uz medicīnas aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ka tie sniegs pakalpojumus, ievērojot noteiktu procedūru, pieņemot lēmumus attiecībā uz pacienta ārstēšanā lietojamām metodēm.⁸ Autore uzskata, ka tieši šī tiesību uz medicīnisko aprūpi sastāvdaļa paredz, ka medicīnā ir jābūt regulējumam. Vienīgais veids, kā valsts var nodrošināt, ka medicīnas nozarē tiek sniegts kvalitatīvs serviss, ir pieņemt nepieciešamo regulējumu. Turklāt jāregulē itin visi pakalpojumi, kas piedāvā uzlabot cilvēku veselību.

Bez svarīgākajām tiesību uz medicīnisko aprūpi sastāvdaļām papildus tiesību doktrīnā minētas personas tiesības uz konfidencialitāti, uz pieeju informācijai par savu veselības stāvokli, tiesības saņemt paskaidrojumus, kādēļ tiek sniegts vai, gluži pretēji, netiek sniegts kāds medicīnisks pakalpojums, kā arī tiesības dot savu piekrišanu pirms ārstēšanas (gadījumos, ja pacients ir garīgi slims, piekrišanu dod tā persona, kura ir tiesīga rīkoties garīgi slimās personas vārdā un interesēs saskaņā ar likumu).⁹

1.3. Valsts konstitucionālā atbildība par konstitūcijā paredzēto tiesību pārkāpumiem

Katrā konstitūcijā jāparedz veids, kā indivīds var konstatēt, vai valsts ir spējusi nodrošināt sociālo tiesību īstenošanu. Saprotams, ka valsts iespējas ir ierobežotas, tādēļ ir jābūt noteiktām pienākumu robežām, proti, iespējai konstatēt, ka valsts ir izpildījusi pienākumu nodrošināt sociālo tiesību ievērošanu. Tā, piemēram, Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 2. panta 1. daļā ir noteikts, ka ikviena dalībvalsts apņemas [..] maksimālajos tai pieejamo resursu ietvaros veikt pasākumus, lai pakāpeniski nodrošinātu šajā paktā atzīto tiesību pilnīgu īstenošanu ar visām atbilstošajām metodēm, arī pieņemot normatīvos aktus.

Arī Satversmes tiesa secinājusi, ka no Satversmes 111. pantā noteiktā, proti, ka "valsts aizsargā cilvēku veselību", izriet ne vien valsts pienākums noteiktos gadījumos un līmenī, kas cieši saistīts ar valsts ekonomiskajām iespējām, veikt pasākumus, lai aizsargātu cilvēku veselību, bet arī valsts pienākums atturēties no tādām darbībām, kas ierobežo iespējas katrai personai pašai rūpēties par savas veselības aizsardzību. Atbilstoši Satversmes 111. pantam¹⁰ ikvienai personai zināmās robežās ir tiesības veikt pasākumus, ko tā uzskata par nepieciešamu savas veselības nodrošināšanai.¹¹

Vai apstākli, ka kādā no veselības aprūpes jomām nav pieņemts regulējums, var attaisnot ar argumentu, ka valsts rīcībā nav pietiekami daudz materiālo resursu? Darba autore sliecas domāt, ka normatīvā akta izstrādes ietekme uz budžetu ir vērā ņemams arguments, tomēr pastāv vairāki alternatīvi veidi, kā veicināt problēmas risinājumu, piemēram, uz normatīvā regulējuma trūkumu un problēmas aktualitāti var norādīt, izstrādājot koncepcijas projektu izstrādi atbilstoši Ministru kabineta kārtības ruļļa¹² 28. punktam.

Konstitucionālās atbildības pamats ir darbība vai bezdarbība, kas neatbilst konstitūcijas normās paredzētajam uzvedības modelim un rada konstitucionālās atbildības līdzekļu piemērošanas nepieciešamību.¹³ Ievērojot minēto, rodas jautājums - vai sabiedrībai ir iespējams valstij likt pieņemt regulējumu? Kā viena no iespējām ir vēršanās pie tiesībsarga ar sūdzību par to, ka valsts nepilda Satversmē noteiktos pienākumus pret sabiedrību, ignorējot būtiskākos konstitucionālos principus un Satversmē atzītās sociālās tiesības. Tomēr jāņem vērā, ka saskaņā ar Tiesībsarga likuma 25. panta 4. daļu atzinumam ir rekomendējošs raksturs. Tādējādi ir jāsecina, ka valstij nerastos pienākums pieņemt netradicionālās medicīnas regulējumu. Sākotnēji šķiet, ka indivīds varētu vērsties administratīvajā tiesā, prasot no iestādes (Saeimas) faktisku rīcību (normatīvā regulējuma pieņemšanu). Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 255. panta 1. daļai tiesa varētu taisīt spriedumu par iestādes pienākumu izpildīt konkrētas darbības (pieņemt normatīvo regulējumu) un nosacīt izpildes termiņu. Tomēr ir jāatceras, ka atbilstoši atziņām, kas izkristalizējušās administratīvo tiesu praksē, iestādes faktiskajai rīcībai jāpiemīt vairākām obligātām pazīmēm.¹⁴ Viena no tām - administratīvais process ir vērsts uz individuāli noteiktu personu, tādējādi jāsecina, ka šajā gadījumā Saeimas bezdarbība nevar tikt atzīta par faktisko rīcību Administratīvā procesa likuma izpratnē.

Kā vēl viens no iespējamajiem risinājumiem ir indivīda tiesības vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Pieņemot, ka Satversmes tiesa nebūtu kompetenta izskatīt attiecīgo prasību, varētu uzskatīt, ka ir izsmelti visi valsts iekšējās aizsardzības līdzekļi. Indivīda tiesības vērsties Satversmes tiesā šajā gadījumā ir ierobežotas, jo, kā savā promocijas darbā ir norādījusi A. Rodiņa, Satversmes tiesai ir jānorobežojas no likumdevēja bezdarbības vērtēšanas, vienlīdz norādot, ka teorētiski iespējams, ka tiesību akta vai normas neesamība pati par sevi var radīt neatbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normai, pārkāpjot cilvēka pamattiesības.¹⁵

Tādējādi no iepriekš minētā ir secināms, ka panākt, lai likumdevējs pieņemtu regulējumu netradicionālajai medicīnai, ir grūti.

 

2. Netradicionālās medicīnas regulējums Latvijā

Latvijā šobrīd ir izveidojusies absurda situācija - no vienas puses, valsts sankcionē dažādu netradicionālo profesiju (rakstā par netradicionālajām profesijām uzskatītas tās profesijas, kuras nav iespējams apgūt valsts akreditētajās augstākajās mācību iestādēs) darbību, paredzot tās profesiju klasifikatorā, bet, no otras puses, netradicionālā medicīna netiek pakļauta nekādam normatīvo aktu regulējumam.

2.1. Netradicionālajā medicīnā strādājošo personu uzdevumi

Atbilstoši Ministru kabineta 2007. gada 13. februāra noteikumiem nr. 125 "Noteikumi par profesiju klasifikatoru, profesijai atbilstošiem pamatuzdevumiem un kvalifikācijas pamatprasībām un profesiju klasifikatora lietošanas un aktualizēšanas kārtību" dziednieki, bioenerģētiķi un ekstrasensi ir ar likumu atzītas profesijas. Atbilstoši noteikumiem šo profesiju pārstāvju darba pamatuzdevumi ir:

- konsultēt, kā uzvesties un uzņemt barību, lai saglabātu vai atjaunotu pacienta psihiskos un fiziskos spēkus un veselību;

- dziedēt slimības ar psihoterapiju, iedvesmu, lūgšanām, roku darbības palīdzību; veikt līdzīga satura uzdevumus; vadīt citus darbiniekus;

- dziedēt slimības un traucējumus ar tautā tradicionāli lietotiem ārstniecības augu, dzīvnieku pasaules un citiem līdzekļiem, kas dziedē organismu un stimulē tā darbību;

- konsultēt iedzīvotājus un atsevišķas personas pareiza uztura un veselības saglabāšanas, kā arī pašsajūtas uzlabošanas jautājumos; veikt līdzīga satura uzdevumus; vadīt citus darbiniekus;

- dziedēt psihisko un fizisko nespēku ar iedvesmu, garīgu ietekmi, lūgšanām, biostrāvām, biolauku; konsultēt iedzīvotājus un atsevišķas personas par pareizas uzvedības veidiem, stiprinot pārliecību par sekmīgu izārstēšanos;

- apmācīt uztvert pasaules uzbūves kopainu vienā veselumā;

- koriģēt un harmonizēt cilvēka enerģijas lauka struktūru.¹⁶

Tātad valsts ne tikai sankcionē netradicionālās medicīnas pakalpojumu sniedzēju darbību, bet arī, piemēram, atzīst tādas netveramas parādības kā cilvēka biolauks pastāvēšanu, kā arī veicina slimību ārstēšanu ar zinātnē nepierādītu metožu palīdzību, piemēram, dziedēšanu ar iedvesmu un roku darbību palīdzību. Tā kā zinātne nespēj ne pamatot, ne pierādīt šo darbību efektivitāti, autore uzskata, ka tiek veicināta iespējama krāpniecība.

Turklāt šajos valdības noteikumos dziednieka pamatuzdevumi tiek skaidroti idem per idem, proti, dziednieka amata pienākums ir dziedēt, bet nav atrodams vārda "dziedēt" plašāks izklāsts.

Par to, ka valsts atzīst ezotērisku lietu pastāvēšanu, liek domāt arī Rīgas domes saistošie noteikumi Nr. 80,¹⁷ kas regulē sabiedriskās kārtības noteikumus Rīgā. Proti, šo noteikumu 5.1. punkts paredz, ka sabiedriskās vietās aizliegts nodarboties ar zīlēšanu vai buršanu, nesniedzot skaidrojumu, ko tieši nozīmē minētie termini. Vai "bluķa vilkšana" saulgriežos ar mērķi piesaukt sauli, kā arī citas izklaides Brīvdabas muzejā arī ir administratīvi sodāma rīcība? Pēc autores domām, šie noteikumi vairāk liecina par pašvaldības vēlmi aizliegt nodarboties ar krāpšanu, ko nav izdevies veiksmīgi noformulēt saistošajos noteikumos. Tomēr šāds formulējums nav pieļaujams, tādēļ pagaidām, kamēr ne sabiedrībai, ne pašam likumdevējam nav skaidrības, ko ietver un nozīmē jēdzieni "buršana" un "zīlēšana", 5.1. punktu vēlams svītrot no sabiedrisko kārtību regulējošajiem noteikumiem.

2.2. Netradicionālajā medicīnā strādājošo personu pakļautība valsts iestādēm un to darbības kontrole

Sākotnēji varētu šķist, ka visi jautājumi, kas skar cilvēka veselību, ir Veselības ministrijas pārziņā, līdz ar to arī personām, kuras darbojas netradicionālajā medicīnā, jābūt Veselības ministrijas vai kādas tās padotības iestādes, piemēram, Veselības inspekcijas, pārraudzībā. Šķietami to apliecina "Ārstniecības likuma" 7. pants, nosakot, ka ārstniecības uzraudzību valstī veic Veselības ministrija un citas normatīvajos aktos noteiktās institūcijas.

Tomēr, lūdzot sniegt informāciju par dziedniecības un austrumu medicīnas tiesiskajiem aspektiem, Veselības ministrija savā atbildē norādīja, ka tā neatbild par dziedniecību regulējošu tiesību normu izstrādi. Savu viedokli Veselības ministrija pamato ar šādām tiesību normām: "Ārstniecības likuma" 9.¹ pantu, kur noteikts, ka ārstniecību veic atbilstoši klīniskajām vadlīnijām vai ārstniecībā izmantojamo metožu un zāļu lietošanas drošības un ārstēšanas efektivitātes novērtējumam, kas veikts, ievērojot uz pierādījumiem balstītas medicīnas principus. Savukārt Ārstniecības likumā termins "ārstniecība" tiek skaidrots 1. panta 1. punktā, nosakot, ka ārstniecība ir profesionāla un individuāla slimību profilakse, diagnostika, ārstēšana, pacientu rehabilitācija un aprūpe.

Veselības ministrija arīdzan paskaidro, ka jautājumā par dziedniecības pakalpojumu sniedzēju kontroli sūdzības ir jāiesniedz Patērētāju tiesību aizsardzības centrā.

Tādējādi netradicionālās medicīnas pakalpojumiem būtu jāatbilst "Preču un pakalpojumu drošuma likuma" 6. panta 1. daļas 1., 2., 4. punkta prasībām. Tās noteic, ka drošs ir jebkurš pakalpojums, kas sniegts normālos vai paredzamos izmantošanas apstākļos un kas sniegšanas laikā vai pēc tam nerada risku vai rada tādu minimālu risku, kurš uzskatāms par pieļaujamu un atbilst augstam drošuma, cilvēka dzīvības, veselības un personas mantas, kā arī vides aizsardzības līmenim, ņemot vērā pakalpojuma raksturojumu, arī tā uzbūvi, sastāvu un sniegšanas veidu; ietekmi uz cilvēka dzīvību un veselību un lietām; vai ir kādas kategorijas personas, it īpaši bērni un gados veci cilvēki, kas, izmantojot pakalpojumu, var tikt apdraudētas.

Savukārt minētā panta otrajā daļā noteikts, ka speciālas drošuma prasības pakalpojumiem vai speciālas prasības attiecībā uz noteiktu ar pakalpojuma izmantošanu saistītu risku vai drošuma aspektiem var noteikt citos normatīvajos aktos. Ja citos normatīvajos aktos nav noteiktas šādas prasības, pakalpojuma atbilstību drošuma prasībām vērtē atbilstoši nacionālajiem standartiem, labai ražošanas praksei attiecīgajā sfērā, sasniegtajam zinātnes un tehnikas līmenim un ņemot vērā drošumu, ar kādu persona varētu pamatoti rēķināties.¹⁸ Tālāk likuma 10. pants paredz, ka likuma ievērošanu uzrauga un kontrolē Patērētāju tiesību aizsardzības centrs un citas valsts uzraudzības un kontroles iestādes, kuru kompetencē ir noteiktu preču vai pakalpojumu tirgus uzraudzība un kontrole.

Šāda kontrole nevar tikt uzskatīta par kvalitatīvu, jo netradicionālo medicīnas pakalpojumu kvalitātes izvērtēšana prasa īpašas zināšanas, lai noteiktu, vai sniegtais pakalpojums ir drošs, savukārt īpašas prasības attiecībā uz netradicionālās medicīnas pakalpojumiem normatīvajos aktos nav iestrādātas. Apšaubāms, vai iestāde, kas atrodas ekonomikas ministra padotībā un galvenokārt ir orientēta uz preču un pakalpojumu kvalitātes izvērtēšanu, spētu pienācīgi izvērtēt netradicionālās medicīnas pakalpojumu drošumu dažādās situācijās.

Tādējādi par vienīgo netradicionālās medicīnas kvalitātes izvērtētāju var uzskatīt dziednieku un netradicionālās medicīnas asociācijas, kas izsniedz sertifikātus attiecīgajā netradicionālās medicīnas nozarē, tā daļēji kontrolējot netradicionālās medicīnas pakalpojumu sniedzēju kompetenci savā profesijā. Tomēr jāņem vērā, ka kritērijus sertifikātu iegūšanai nosaka pašas asociācijas.

Autore nevar nepiekrist Veselības ministrijas vēstulē paustajam viedoklim, ka viena no atšķirībām, kas nošķir netradicionālo medicīnu no tradicionālās medicīnas, ārstēšanas metodes un iespējas zinātniski pamatot to efektivitāti. Tomēr, tā kā atbilstoši Veselības ministrijas nolikuma¹⁹ 1. punktam Veselības ministrija ir galvenā valsts pārvaldes iestāde veselības nozarē, Veselības ministrijai būtu jāatbild par normatīvā regulējuma izveidi netradicionālās medicīnas jomā, ievērojot, ka šī nozare tieši skar cilvēku veselību, kaut arī šāda Veselības ministrijas funkcija neizriet no tās nolikuma.

2.3. Netradicionālajā medicīnā strādājošo personu atbildība

Ārstniecības likuma 12. pantā sniegts atbildības regulējums, kas noteic, ka personas, kam nav medicīniskās izglītības un kas pastāvīgi nodarbojas ar slimnieku ārstēšanu, dzemdību palīdzības sniegšanu (izņemot gadījumus, kad jāsniedz pirmā palīdzība), hipnozi, kodēšanu un citām cilvēka psihi ietekmējošām metodēm, cilvēka enerģētisko lauku korekciju (biokorekciju), akupunktūru un pārējām cilvēka organisma enerģētisko sistēmu ietekmējošām metodēm, kā arī tie, kas atbalsta ārstniecības darbībā tādas personas, kurām nav medicīniskās izglītības vai nav speciālista prakses tiesību, ir saucamas pie likumā noteiktās atbildības.²⁰ Šajā sakarā rodas vairāki jautājumi: pirmkārt, gadījumā, ja strīds nonāk izskatīšanā tiesā, kā tiesā varētu pierādīt, ka persona ir veikusi cilvēka enerģētisko lauku korekciju (biokorekciju); otrkārt, vai pie kriminālatbildības, kas ir paredzēta Krimināllikumā, piemēram, 137. pantā - neatļauta ārstniecība²¹ - varēs saukt dziednieku, kuram ir dziednieka sertifikāts vai licence?

Dziednieku darbību reglamentē tikai Latvijas Tautas dziednieku savienības un Latvijas Tautas dziednieku asociācijas izsniegtais sertifikāts un licence. Lai saņemtu asociācijas sertifikātu, dziednieks gadu ir kandidāta statusā, viņam ir jāmācās un jāiesaistās dziedniecības praksē, galarezultātā viņu vērtē deviņu kompetentu dziednieku komisija, kurai dziednieks iesniedz arī psihoneiroloģiskā dispansera izsniegto izziņu, kas apliecina, ka viņš neatrodas uzskaitē. Ja dziednieks pārbaudi ir izturējis, komisija viņam izsniedz dziednieka sertifikātu un licenci. Dziednieks, kuram ir šāds sertifikāts, drīkst izplatīt no dabas materiāliem pagatavotus medikamentus vai enerģētiski uzlādētu ūdeni un sāli, bet viņam ir aizliegts izplatīt ķīmiskus medikamentus.²²

Tomēr, ja dziednieks pilda savus pienākumus negodprātīgi - veic nekvalitatīvu vai viltus dziedināšanu un persona, kura ir cietusi no šādas negodprātīgas dziedināšanas, iesniedz pamatotu sūdzību Latvijas Tautas dziednieku asociācijai, tad asociācijas komisija dziedniekam atņem sertifikātu un licenci.²³

Daļēji situāciju risina Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss, nosakot, ka par normatīvajos aktos paredzētajām drošuma prasībām neatbilstošu preču vai pakalpojumu piedāvāšanu vai pārdošanu fiziskām personām tiek piemērots naudas sods līdz 250 latiem, juridiskām personām - līdz 3000 latu. Tomēr jāatceras, ka, novērtējot pakalpojuma drošumu, ir jāievēro pakalpojuma raksturs. Netradicionālās medicīnas gadījumā patērētājam jau a priori ir jāapzinās, ka pakalpojums ir saistīts ar paaugstinātu risku, kas noņem atbildību no pakalpojuma sniedzēja.

Arī Krimināllikumā ir noteikta atbildība par nedrošu pakalpojumu sniegšanu. 203. pants paredz, ka par normatīvajos aktos, normatīvtehniskajos dokumentos, līgumos vai attiecīgi pilnvarotu valsts institūciju apstiprinātajos normatīvos noteikto preču vai maksas pakalpojumu drošuma prasību neievērošanu, kā rezultātā radīts būtisks kaitējums patērētāja veselībai, viņa mantai vai apkārtējai videi, tiek piemēroti šādi sodi: brīvības atņemšana uz laiku līdz sešiem gadiem, piespiedu darbs vai naudas sods līdz 100 minimālajām mēnešalgām. Papildus var tikt atņemtas tiesības veikt zināma veida uzņēmējdarbību uz laiku no diviem līdz pieciem gadiem. No šī panta izriet, ka nepieciešami divi priekšnoteikumi, lai iestātos personas atbildība:

1) drošības prasību neievērošana;

2) būtisks kaitējums patērētāja veselībai.

Jāsecina, ka gadījumā, ja sniegtais pakalpojums formāli atbildīs drošības prasībām, bet patērētājam būs izdarīts būtisks kaitējums, Krimināllikuma 203. pantu piemērot nevarēs. Tā kā nav speciāla regulējuma, ar kura palīdzību izvērtēt atsevišķa netradicionālās medicīnas pakalpojuma drošumu, ir jāievēro vispārējais regulējums, kas nav pietiekami precīzs. Proti, šobrīd Latvijā pastāvošais regulējums ir nekvalitatīvs un sniedz rīcības brīvību netradicionālās medicīnas speciālistiem.

 

3. Netradicionālās medicīnas tiesiskais regulējums ārvalstīs

Valstu praksē pastāv trīs netradicionālās medicīnas regulēšanas veidi: 1) likumdevējs pieņem normatīvo regulējumu, 2) netradicionālās medicīnas speciālisti paši nosaka nozares regulējumu, 3) daļēji regulējumu pieņem likumdevējs, daļēji regulējumu nosaka netradicionālās medicīnas speciālisti.

Kā atzinis Ekseteras universitātes alternatīvās medicīnas aprūpes departamenta profesors Edzards Ernsts (Edzard Ernst): "Nav tik būtiski, kāds ir netradicionālās medicīnas regulēšanas veids, daudz būtiskāk ir izveidot vienu publiskās varas orgānu, kas atbildētu par visu netradicionālās medicīnas jomu, lai sekmīgi varētu aizstāvēt sabiedrības intereses."²⁴

Raksta turpinājumā analizēts regulējums Lielbritānijā, kur daļēji regulējumu pieņēmis likumdevējs, daļēji regulējumu noteikuši netradicionālās medicīnas speciālisti, un ASV, kur tikai likumdevējs pieņēmis netradicionālās medicīnas normatīvo regulējumu.

3.1. Lielbritānija

Kaut gan Lielbritānija pieder tiesību sistēmai, kura balstīta uz precedentu tiesībām, tajā ir izdoti vairāki normatīvie akti, kas regulē netradicionālās medicīnas jomu. Turklāt 1999. gadā ir veiktas divas valstiska mēroga aptaujas, kuru rezultātā ne tikai tika iegūta informācija par visbiežāk izmantotajām netradicionālās medicīnas metodēm, bet arī secināts, ka pieprasījums pēc netradicionālās medicīnas pakalpojumiem strauji pieaug.²⁵ Ņemot vērā aptaujās iegūtos rezultātus, secināts, ka jāpilnveido pastāvošais regulējums, ko Lielbritānijas parlaments arī apstiprināja oficiālajā laikrakstā, paziņojot: "Valdība turpinās meklēt iespējas, lai veselības aprūpes speciālisti būtu atbildīgi par sniegto pakalpojumu kvalitāti. Profesionālajam pašregulācijas mehānismam ir jānodrošina pacientiem kvalitatīvi pakalpojumi."²⁶

Jāatzīmē, ka šobrīd Lielbritānijā pastāv pretrunas starp noteikto netradicionālās medicīnas regulējumu, kas nosaka konkrētas prasības, lai persona varētu nodarboties ar ārstniecību, un precedentu tiesībām, saskaņā ar kurām tiesības sniegt medicīniskos pakalpojumus ir ikvienam, pat ja šim speciālistam nav pieredzes, ja vien pacients ir piekritis ārstēšanai (ārstēšana bez pacienta piekrišanas ir uzskatāma par vardarbību). Precedentu tiesībās šīs ārstniecības tiesības ir cēlušās no principa, ka ikviens ir tiesīgs izvēlēties veselības aprūpes veidu.

Personām, kas izmanto ārstniecības tiesības, sevi nav jāsaista ar likuma noteikumiem, tomēr jāatzīmē, ka tām ir liegts izrakstīt recepšu zāles, tās var tikai ieteikt lietot kādas bezrecepšu zāles. Tātad, kamēr vien šīs personas nevēlas tikt atzītas par medicīnas pakalpojumu sniedzējiem saskaņā ar Medicīnas likumu (Medical Act), ikviena persona ir tiesīga piedāvāt padomus ārstniecībā, veikt ārstēšanu, respektējot, ka pastāv atsevišķas likumā noteiktas slimības, kuras ārstēt tām gan nav tiesību.

Tomēr Lielbritānijā ir dibinātas vairākas asociācijas netradicionālās medicīnas jomā, kur pārstāvētas dažādas netradicionālās medicīnas metodes. Tā, piemēram, pastāv piecas asociācijas, kuras apvieno akupunktūras speciālistus visā Lielbritānijā un kuras ir izstrādājušas vienotas prasības, kādai jābūt akupunktūras speciālistu izglītībai, apmācības standartus, kā arī vienotu ētikas kodeksu. Savukārt, lai kontrolētu personas, kas nodarbojas ar dziedniecību, ir nodibinātas 12 organizācijas. Šajā nozarē tiek plānots ieviest reģistru, kurā tiktu reģistrētas visas personas, kas sniedz dziedniecības pakalpojumus.

Tā kā šobrīd ir vairāki reģistri, kas reģistrē netradicionālās medicīnas speciālistus, personai, kura tiktu izslēgta no viena reģistra sakarā ar noteiktu pārkāpumu izdarīšanu, ir iespējams reģistrēties citā reģistrā.

Izstrādājot koncepciju, kā nodrošināt kontroli netradicionālās medicīnas jomā, Lielbritānijas likumdevējs nolēma, ka sabiedrība baudīs vislielāko drošību tad, ja pašas organizācijas, kuras atbild par katru konkrēto netradicionālās medicīnas metodi, izstrādās atbilstošu regulējumu. Tomēr, lai šajā jomā nevaldītu patvaļa, Lielbritānijas valdība ir noteikusi vadlīnijas, kuras ir jāievēro attiecīgajām organizācijām.

No teiktā izriet, ka šīs organizācijas, kaut arī nav publiskās varas institūcijas, lielā mērā ir atbildīgas par pieņemtajiem lēmumiem pret visu sabiedrību un tām ir jāievēro noteikti principi savā darbībā.

3.2. ASV prakse

Analizējot netradicionālās medicīnas tēmu ASV un ņemot vērā to, ka ASV tiesības ir balstītas uz precedentu tiesībām, jāpiemin In re Guess²⁷ lieta, kur atzītam ārstam tika atņemta licence, jo viņš piedāvāja pacientiem ārstēties, izmantojot netradicionālās medicīnas metodes. Kaut arī pret šo ārstu tiesā neliecināja neviens no viņa pacientiem, turklāt viņam bija redzami panākumi šo netradicionālo metožu izmantošanā, Ziemeļkarolīnas Augstākā tiesa secināja, ka medicīnas padomes izvirzītā prasība ir pamatota, jo ārsta darbības nebija ietvertas normatīvajos aktos. Šajā gadījumā tiesa uzskatīja, ka normatīvo aktu ievērošana ir būtiskāka nekā apstāklis, ka ārstēšanas metodes ir patiesi efektīvas. Tomēr svarīgi norādīt, ka pēc šīs lietas izskatīšanas Ziemeļkarolīnā tika mainīta tiesu prakse minētajā jautājumā, nosakot, ka personai nevar atņemt prakses tiesības un licenci tikai tāpēc, ka tā savā darbībā izmanto eksperimentālus, netradicionālus paņēmienus, kas atšķiras no ierastās prakses paņēmieniem, ja vien medicīnas padome nepierāda, ka šādi paņēmieni ir riskantāki nekā tie, ko piemēro tradicionālajā medicīnā, vai arī ir absolūti neefektīvi.

Tādējādi tiesa uzskatīja par svarīgāku valsts vēlēšanos aizsargāt pilsoņu tiesības un veselību, nevis indivīda tiesības uz brīvu nodarbošanos. Tomēr neatbildēts paliek jautājums, kā ir atrodams samērīgums starp veselības aizsardzību un tiesībām uz brīvu nodarbošanos?²⁸ Netradicionālās medicīnas ārstēšanas metodes nereti prasa ilgstošu laiku, un problēmas varētu radīt fakta, ka ārstēšanas metode nav efektīva, pierādīšana. Uz šiem jautājumiem tiesa mēģināja atbildēt lietā Dent v State of West Virginia.²⁹ Spriedumā tiesa norādīja, ka valstij ir "uzraudzības tiesības" - tiesības noteikt tādu regulējumu, lai pasargātu vai mēģinātu pasargāt sabiedrību no negatīvām sekām un neziņas, kā arī maldināšanas un krāpšanas.

Tādējādi ASV ir ieguvusi tiesības regulēt visus medicīniskās sfēras jautājumus, tai skaitā definēt visas medicīnas metodes.

 

4. Ieteicamie risinājumi Latvijas normatīvajos aktos

Kvalitatīvs regulējums netradicionālās medicīnas jomā ļautu sabiedrībai vieglāk saprast, kur iespējams saņemt medicīniskos pakalpojumus no izglītotiem speciālistiem, un apzināties, ka sabiedrības tiesības ir aizsargātas.

Regulējums ārstniecībā nepieciešams tādēļ, lai nodrošinātu profesionāli noteiktu standartu apmācībām, pārkāpumiem un zināšanām, lai aizsargātu sabiedrības veselību un attīstītu ārstniecībā nodarbināto personu atbildību, lai tās sniegtu drošus un efektīvus pakalpojumus, noteiktu atbildību tām personām, kuras "pieņem pateicības", kā arī veic ārstēšanu ar neattaisnojamu risku vai arī jebkādā citādā veidā sniedz pakalpojumus, kas neatbilst reģistrētās profesijas standartiem.³⁰ Ikvienā medicīnas jomā pakalpojuma kvalitātei un pacientu drošībai jābūt prioritātēm. Šī mērķa sasniegšanai ir nepieciešams arī netradicionālās medicīnas regulējums.

Lai sabiedrība saņemtu drošus netradicionālās medicīnas pakalpojumus, ir nepieciešams ar jauna normatīvā akta palīdzību paredzēt sūdzību pieteikšanas un izskatīšanas procedūru, noteikt minimālās prasības, kas jāizpilda pretendentam, lai iegūtu tiesības praktizēt netradicionālās medicīnas jomā.

Netradicionālās medicīnas regulējums, kas ietverts jaunā normatīvajā aktā, uzskatāms par veiksmīgāku risinājumu, nekā grozījumi Ārstniecības likumā, jo netradicionālās medicīnas efektivitāti, atšķirībā no tradicionālajā medicīnā izmantotajām metodēm, nevar zinātniski izskaidrot, tādēļ netradicionālā medicīna varētu tikt uzskatīta par sui generis pastāvošu medicīnas nozari un to nebūtu vēlams pakļaut tradicionālās medicīnas regulējumam. Vienlaikus grozāms arī Veselības ministrijas nolikums,³¹ paredzot, ka viena no Veselības ministrijas funkcijām ir valsts politikas izstrādāšana netradicionālajā medicīnā, jo pakalpojumi, kas tiek sniegti šajā jomā, tieši skar cilvēku veselību.

Likumdevējam, pirms tas sakcionē kādas metodes vai profesijas darbību, būtu jāpārliecinās par šīs medicīnas metodes iedarbību, lai novērstu iespēju, ka valsts savā veidā sankcionē krāpšanu. Tādēļ, pēc autores domām, lai aizsargātu sabiedrības intereses, visiem vienas medicīnas metodes, piemēram, akupunktūras, praktizētājiem būtu jāapvienojas apvienībā vai asociācijā, ar noteikumu, ka šāda reģistrācija profesionālajā organizācijā ir obligāta.

Turklāt sabiedrība ir jāinformē par prasībām, kurām ir jāatbilst gan medicīnas pakalpojumu sniedzējiem, gan zālēm (pārtikas piedevām), ko izraksta konkrētie speciālisti vai kas ir pieejamas veikalos. Jānodrošina arī iespēja apgūt netradicionālās medicīnas ārsta profesiju augstākajās mācību iestādēs, kā arī jāparedz, ka netradicionālo medicīnu drīkst praktizēt tikai cilvēki ar augstāko medicīnisko izglītību. Tradicionālās medicīnas studijās studentiem vajadzētu piedāvāt iespēju apgūt arī netradicionālās medicīnas metodes.

Lai nodrošinātu kvalitatīvus un drošus pakalpojumus, ieteicams standartizēt un akreditēt, noteikt prasības netradicionālajā medicīnā piedāvātajiem kursiem.

 

Kopsavilkums

1. Latvijas tiesību teorijā līdz šim vēl nav veikti pētījumi, kuros analizēts pastāvošais netradicionālās medicīnas regulējums vai arī aplūkota citu valstu prakse.

2. Ir trīs netradicionālās medicīnas regulēšanas veidi. Piemēram, ASV šāds regulējums ir noteikts ar likumu, savukārt Lielbritānijā likumdevējs sadarbojas ar netradicionālās medicīnas speciālistiem, kuriem arī piešķirtas tiesības izstrādāt netradicionālās medicīnas nozares regulējumu.

3. Šobrīd Latvijā ir izveidojusies situācija, ka, no vienas puses, likumdevējs ir sankcionējis netradicionālajā medicīnā nodarbināto profesijas, paredzot profesiju klasifikatorā tādas profesijas kā dziednieks vai ekstrasenss, savukārt, no otras puses, likumdevējs nav noteicis šo personu pienākumus un profesionālo atbildību.

4. Aplūkojot jautājumu par valsts pienākumu noteikt nepieciešamo regulējumu no konstitucionālo tiesību viedokļa, jāsecina: tā kā Saeimas funkcija ir normatīvo aktu pieņemšana, tai ir jāregulē šis jautājums. Jāatzīmē, ka lielākais ieguvums no tā, ka tiek noteikts netradicionālās medicīnas regulējums, protams, ir sabiedrības aizsardzība. Šobrīd nevar uzskatīt, ka Patērētāju tiesību aizsardzības centrs spētu īstenot efektīvu patērētāju aizsardzību netradicionālās medicīnas jomā, jo medicīna ir īpaša zinātnes nozare, kur nepieciešamas zināšanas, lai novērtētu, vai pakalpojumu sniedzējs ir sniedzis drošu pakalpojumu.

5. Kaut arī vairākās pasaules valstīs ir akreditētas mācību iestādes, kur var apgūt netradicionālās medicīnas metodes, Latvijā pagaidām vēl šādas iespējas nav. Var gan apmeklēt dažādus kursus un saņemt sertifikātu, tomēr šajā gadījumā nav iespējams runāt par akadēmisku augstāko izglītību.

6. Neskaidrības pastāv arī jautājumos, kas cieši saistīti ar netradicionālo medicīnu, proti, tie ir jautājumi par zālēm (pārtikas piedevām), kuras iesaka lietot netradicionālās medicīnas speciālisti. Saprotot, ka pat neliela zāļu (pārtikas piedevas) deva var nopietni ietekmēt cilvēka pašsajūtu, būtu precīzi jādefinē, kuros gadījumos viela uzskatāma par zālēm, tādejādi nosakot pienākumu to reģistrēt zāļu reģistrā un veikt dažādas pārbaudes, pirms patērētājs drīkst lietot šo vielu, un kurā gadījumā vielu var reģistrēt kā pārtikas piedevu.

 

¹ Latvijas Republikas Satversme. Latvijas Vēstnesis, 1.07.1993., Nr. 43.

² Valsts pārvaldes iekārtas likums. Latvijas Vēstnesis, 20.06.2008., Nr. 96.

³ Briede J. Par tiesisko paļāvību administratīvajā procesā. Jurista Vārds, 11.05.2000., Nr. 19 (172).

⁴ Satversmes tiesas lieta Nr. 2001-12-01.

⁵ Satversmes tiesas lieta Nr. 2001-02-0106.

⁶ Cipeliuss R. Vispārējā mācība par valsti. Rīga: AGB, 1998, 231. lpp.

⁷ Fabre Fabre C., Social Rights under the Constitution: New York, Oxford University Press, 2000, p. 39.

⁸ Brazier M. Rights and Health Care, Grām: Rights of Citizenship. London: Maxwell, 1993, p. 135.

⁹ Montgomery J. Rights to health and Health Care. Grām: The Welfare of Citizens. London: Rivers Oram Press, 1992, p. 205.

¹⁰ Latvijas Republikas Satversme. Latvijas Vēstnesis, 1.07.1993., Nr. 43.

¹¹ Satversmes tiesas lieta Nr. 2002-04-03.

¹² Ministru Kabineta kārtības rullis. Latvijas Vēstnesis, 15.03.2002., Nr. 42

¹³ Tихомиров ю.A. Teopия koмпетенции. Mосква: юринформцентр, 2001, c. 321-323.

¹⁴ Faktiskās rīcības jēdziens - pazīmes un to interpretācija. Tiesu prakse. Jurista Vārds, 2.01.2007., Nr. 1.

¹⁵ Sk.: http://www3.acadlib.lv/greydoc/rodinas%5Fdisertacija/rodina%5Flat.doc

¹⁶ Noteikumi par profesiju klasifikatoru, profesijai atbilstošiem pamatuzdevumiem un kvalifikācijas pamatprasībām un profesiju klasifikatora lietošanas un aktualizēšanas kārtību. Latvijas Vēstnesis, 19.02.2007., Nr. 29.

¹⁷ Sabiedriskās kārtības noteikumi Rīgā. Latvijas Vēstnesis, 25.07.2007., Nr. 119.

¹⁸ Preču un pakalpojumu drošuma likums. Latvijas Vēstnesis, 28.04.2004., Nr. 66

¹⁹ Veselības ministrijas nolikums. Latvijas Vēstnesis, 16.04.2004., Nr. 60.

²⁰ Ārstniecības likums. Latvijas Vēstnesis, 1.07.1997., Nr. 167/168.

²¹ Krimināllikums. Latvijas Vēstnesis, 8.07.1998., Nr. 199/200

²² Jonāte E.T. Vai katram dziedniekam var uzticēt savu veselību. Pieejams: http://www.latgaleslaiks.lv/lv/2003/10/24/15918 [skatīts 29.10.2007.]

²³ Turpat.

²⁴ Complementary and alternative medicine (Sixth report); Chapter No. 5: Regulation. Available: http://www.publications.parliament.uk/pa/ld199900/ldselect/ldsctech/123/12307.htm#a25 [skatīts 27.04.2008.].

²⁵ Complementary and alternative medicine (Sixth report); Chapter No.1: Introduction. Available: http://www.publications.parliament.uk/pa/ld199900/ldselect/ldsctech/123/12303.htm#a4 [skatīts 27.04.2008.].

²⁶ The New NHS Modern and Dependable, Department of Health, HSC 1998/228: LAC (98) 32, 8 December 1998

²⁷ Summary of Six Cases Addressing Physician Practice of Alternative Therapies. Available: http://www.camlawblog.com/speaking-641-summary-of-six-cases-addressing-physician-practice-of-alternative-therapies.html [skatīts 30.04.2008.].

²⁸ Cohen M. Complementary & Alternative Medicine: Legal Boundaries And Regulation Perspectives, [B.v.]: [b.i.]1998, p. 30

²⁹ Dent v State of West Virginia. Available: http://caselaw.lp.findlaw.com/scripts/getcase.pl?friend=nytimes&court=us&vol=129&invol=114 [skatīts 26.04.2008.]

³⁰ Budd S., Mills S. Regulatory Prospects for Complementary and Alternative Medicine: Information Pack. London: University of Exeter, 2000, p. 93.

³¹ Veselības ministrijas nolikums. Latvijas Vēstnesis, 16.04.2004., Nr. 60.