Legal Regulation of Franchising Agreement I
Legal Regulation of Franchising Agreement I
Author: Viktorija Jarkina
Jurista Vārds, No. 1(505), 08.01.2008
Starptautiskajā arēnā nav neviena Hard Law1 tiesību instrumenta franšīzes līguma regulējumam. Tas varētu būt saistīts ar atšķirīgu franšīzes attīstības līmeni valstīs, nacionālā tiesiskā regulējuma neesamību, likumdevēja nostāju padarīt komerctiesisko regulējumu pēc iespējas elastīgāku bez iejaukšanās komersantu tiesiskajās līgumattiecībās u. c.
Tomēr Hard Law tiesību instrumenta franšīzes līguma regulējuma neesamība neatņem valstīm tiesības noregulēt ar franšīzi saistītos jautājumus kā Soft Law2, nepiešķirot regulējumam imperatīvu raksturu, bet atstājot regulējuma piemērošanas nepieciešamību valstu ziņā.
Šajā rakstā tiks aplūkots viens Soft Law starptautisko tiesību instruments un viens Soft Law Eiropas Savienības tiesību instrumenta projekts franšīzes jomā. Autore uzskata, ka, veicot nepieciešamas modifikācijas un papildinot ar Latvijai nepieciešamiem uzlabojumiem, minētos tiesību instrumentus likumdevējs varētu izmantot kā vadlīnijas franšīzes līguma regulējuma nacionālajā līmenī.
Informācijas par franšīzi izpaušanas (sniegšanas) parauglikums
2004. gada UNIDROIT Informācijas par franšīzi izpaušanas (sniegšanas) parauglikums3 (turpmāk - Parauglikums) (UNIDROIT Model Franchise Disclosure Law4), kuram ir rekomendējošs raksturs un kuru var uzskatīt par tā saukto Soft Law, ir pirmais nozīmīgais starptautiskais tiesību instruments starptautiskās franšīzes attīstībā. Saskaņā ar Parauglikuma 2. pantu tas neregulē jautājumus saistībā ar franšīzes līguma spēkā esamību vai arī citus franšīzes līguma noteikumus, izņemot, ja no konteksta neizriet pretējais. Pēc būtības Parauglikums regulē pirmslīgumiskās attiecības, nevis attiecības, kas izriet no noslēgta franšīzes līguma. Savukārt galvenais Parauglikuma mērķis ir sniegt atbalstu likumdevējam franšīzes regulēšanā gadījumā, ja valstī franšīze nav noregulēta normatīvajā līmenī.5
Pirmās darba grupas sanāksmes franšīzes jautājumos notika 1994. gadā. Darba grupā tika izskatīti jautājumi saistībā ar starptautiskās un nacionālās franšīzes regulējuma problēmām. Starptautiskās franšīzes sakarā tika izskatīti jautājumi saistībā ar centrālās franšīzes līgumu (angļu val. master franchise agreement), jo tieši šis līguma veids starptautiski tiek izmantots visvairāk, atsevišķi izskatot jautājumus par attiecībām starp centrālās franšīzes līgumiem un apakšfranšīzes līgumiem, piemērojamo likumu, pienākumu sniegt informāciju par franšīzi u. c. jautājumus.6
Savukārt nacionālās franšīzes sakarā, piemēram, tika izvērtēta franšīzes asociāciju un to pieņemto kodeksu loma un ietekme uz franšīzes attīstību, kā arī citi jautājumi. Darba grupā, ņemot vērā pozitīvu valstu praksi informācijas par franšīzi izpaušanas regulējumā, tika nolemts starptautiski regulēt tikai informācijas par franšīzi sniegšanas noteikumus.7 1998. gadā tika izdota grāmata "UNIDROIT Vadlīnijas starptautiskajam centrālās franšīzes līgumam" (UNIDROIT Guide to International Master Franchise Arrangements). Tajā pašā laikā tika nolemts turpināt darbu franšīzes jautājumos, izstrādājot parauglikumu, kura teksts tika prezentēts 2002. gada UNIDROIT septembra sesijā.8
Parauglikuma struktūra un saturs
Pirms dziļākas analīzes vispirms tiks sniegts īss vispārējs pārskats par Parauglikuma struktūru un saturu.
Tātad Parauglikumam ir desmit panti. Tas ir informācijas izpaušanas (sniegšanas) likums, un visi Parauglikuma noteikumi ir saistīti ar franšīzes devēja pienākumu sniegt informāciju par franšīzi, informācijas apjomu un veidu. Tādējādi pirmais pants noteic Parauglikuma teritoriālu piemērošanu (devītais pants - likuma piemērošanu attiecībā uz laiku). Otrais pants satur definīcijas noteikumus; trešais paredz informācijas sniegšanas dokumenta piegādi; ceturtais regulē informācijas sniegšanas dokumenta formu, bet piektais - izņēmumus, kad nav jāsniedz informācija par franšīzi; sestais pants regulē jautājumus saistībā ar sniedzamās informācijas apjomu, septītais noteic formu, kādā potenciālajam franšīzes ņēmējam jāapliecina informācijas sniegšanas dokumenta saņemšana; astotais pants satur tiesiskās aizsardzības līdzekļu noteikumus, bet desmitais reglamentē franšīzes ņēmēja atbrīvojuma no Parauglikuma tiesībām atzīšanu par spēkā neesošo.
Katrā juridiskajā dokumentā vissvarīgākais ir tajā iekļautās jēdzienu definīcijas un dokumenta piemērošanas joma, jo nevar noteikt regulējumu bez regulēšanas priekšmeta un regulēšanas robežām (pretējā gadījumā norma būs abstrakta un pārāk plaši interpretējama jeb praksē neizmantojama). Tādēļ šajā rakstā uzmanība vērsta uz Parauglikumā esošajām definīcijām, it īpaši pievēršoties franšīzes definīcijai kā Parauglikuma pamatdefinīcijai.
Parauglikumā nav pilnīgas franšīzes līguma definīcijas, bet tā ir piesaistīta Parauglikuma centrālajam elementam - franšīzes definīcijai. Tā, saskaņā ar Parauglikuma 2. pantu franšīze nozīmē tiesības, kuras franšīzes devējs piešķir franšīzes ņēmējam, par tiešu vai netiešu finansiālu atlīdzību nodarboties ar biznesu preču vai pakalpojumu pārdošanā franšīzes ņēmēja vārdā saskaņā ar franšīzes devēja izstrādāto sistēmu, kura iekļauj know-how (zinātību) un atbalstu, nosaka pamatkārtību, kādā jāvada franšīzes bizness (jānodarbojas ar franšīzes biznesu), ieskaitot nozīmīgu un ilgstošu darba kontroli no franšīzes devēja puses, un ir neatņemami saistīts ar franšīzes devēja izstrādātās preču zīmes, pakalpojuma zīmes logo izmantošanu. Tā iekļauj:
a) franšīzes devēja piešķirtas tiesības apakšfranšīzes devējiem saskaņā ar centrālās franšīzes līgumu (angļu val. a master franchise agreement);
b) apakšfranšīzes devēja piešķirtas tiesības apakšfranšīzes ņēmējiem saskaņā ar apakšfranšīzes līgumu (angļu valodā a sub-franchise agreement);
c) franšīzes devēja piešķirtas tiesības personai saskaņā ar attīstības līgumu (angļu val. a development agreement).
Franšīzes definīcija saistībā ar būtisku elementu raksturojumu ir tik pilnīga tādēļ, lai padarītu normu tik skaidru, ka jau no pirmā acu uzmetiena būtu saprotams: Parauglikums ir attiecināms tikai uz biznesa franšīzi (angļu val. - business format franchise) (turpmāk BFF)9. Parauglikums nav attiecināms uz ražošanas franšīzi (industrial (manufactory) franchise)), saskaņā ar kuru franšīzes devējs atļauj franšīzes ņēmējam izgatavot un pārdot produkciju saskaņā ar ražošanas licenci un/vai patentu, izmantojot izejvielu un/vai tehniskos noteikumus (know-how), kombinētus ar preču zīmes licencēm. Parauglikums nav attiecināms arī uz izplatīšanas franšīzi (distributing franchise), kuras galvenais mērķis ir franšīzes ņēmēja izmantošana par franšīzes devēja produkcijas noieta starpnieku (izplatītāju) un uz pakalpojuma franšīzi (service franchise) saskaņā ar kuru franšīzes ņēmējs sniedz pakalpojumus.10
Franšīzes līgums ir atlīdzības līgums, norāde uz finansiālu atlīdzību ir apzināta, jo atlīdzība par franšīzes izmantošanu var būt tikai naudas izteiksmē (monetary).11
Norāde uz preču vai pakalpojumu pārdošanu franšīzes definīcijā sniegta, lai pavēstītu, ka darījumiem, kuros pakalpojumi nav sniegti (citiem vārdiem, - nav pārdoti par finansiālu atlīdzību), Parauglikumu nepiemēro.12
Tāpat svarīga franšīzes definīcijas sastāvdaļa ir norāde, ka franšīzes ņēmējs izmanto franšīzi savā vārdā, kas apliecina to, ka franšīzes devējs un franšīzes ņēmējs ir divi viens no otra neatkarīgi komersanti, kuri neatbild par otras puses darījumiem ar trešajām personām.13 Taču nav iespējams runāt par franšīzes līguma pušu pilnīgu neatkarību, jo abas puses tomēr ir viena no otras atkarīgas. Franšīzes ņēmējs kā līguma vājākā puse franšīzes izmantošanā vienmēr būs atkarīgs no franšīzes devēja, tomēr arī franšīzes devējs zināmā mērā ir atkarīgs no franšīzes ņēmēja, jo viņš ir ieinteresēts franšīzes tīkla attīstībā un izplatīšanā, un abas puses ir ieinteresētas, lai no franšīzes izmantošanas varētu saņemt pēc iespējas lielāku peļņu un tīkla pozitīvu atpazīstamību. Tāpēc autore uzskata, ka runāt par neatkarību varētu diezgan ierobežoti un tā vairāk būtu attiecināma uz finansiālu (franšīzes līguma pusēm ir tiesības saņemt peļņu un pienākums norēķināties par savām finanšu saistībām neatkarīgi vienam no otra) un juridisku (franšīzes devējs un franšīzes ņēmējs ir divas atšķirīgas juridiskās personas ar savu reģistrācijas numuru, juridisko adresi, pievienotās vērtības nodokļu maksātāja numuru, valdi, pamatkapitālu, utt.) neatkarību. Vienlaikus autore uzskata, ka skaidrības labad, protams, var akcentēt uzmanību uz to, ka franšīzes ņēmējs nodarbojas ar franšīzes biznesu savā vārdā, tomēr arī bez tādas norādes definīcijā Eiropā un ASV jau ir izveidojusies stabila prakse un juridiska domāšana šajā jautājumā. Tāpēc, iespējams, norāde uz to, ka franšīzes ņēmējs nodarbojas ar franšīzes biznesu savā vārdā, ir lieka.
Vēl kāds svarīgs BFF elements ir kontrole14. Kontrole pār franšīzes devēja rīcības atbilstību franšīzes līguma noteikumiem ir svarīga, jo franšīzes devējam jābūt pārliecinātam par to, ka franšīzes ņēmēja sniegtie pakalpojumi vai ražotās preces atbilst franšīzes līguma nosacījumiem un franšīzes devēja norādījumiem, jo no tā ir atkarīga franšīzes devēja reputācija, laba slava un preču zīmes pozitīva atpazīstamība. Tomēr franšīzes devējam, īstenojot kontroli, jāievēro arī franšīzes ņēmēja neatkarība un patstāvība, tāpēc, pēc autores domām, nebūtu pieļaujama franšīzes devēja iejaukšanās franšīzes ņēmēja "iekšējās lietās".
Tāpat īpaši atzīmējama definīcijā ir norāde uz to, ka franšīzes ņēmējam jānodarbojas ar biznesu preču vai pakalpojumu pārdošanā saskaņā ar franšīzes devēja izstrādāto sistēmu, kas iekļauj know-how un atbalstu, nevis saskaņā ar franšīzes devējam piederošo sistēmu. Jautājums par to, ka franšīzes devējs nav franšīzes biznesa sistēmas īpašnieks, bet tikai izstrādātājs, izraisa vairākas diskusijas, jo kā var piešķirt to, kas pašam nepieder? Te, pēc autores ieskata, teorētiski varētu būt gadījumi, kad intelektuālā īpašuma tiesību reģistrācija saskaņā ar valsts tiesību aktiem nav obligāta vai arī kad, piemēram, intelektuālā īpašuma tiesībām ir cits īpašnieks, bet sistēmas izstrādātājam ir tiesības tās izmantot uz līguma vai likuma pamata.
Jāpiebilst, ka, iepazīstoties ar UNIDROIT darba grupas skaidrojošo ziņojumu,15 atrasta arī atbilde uz jautājumu, ar kādu mērķi franšīzes definīcijā ir iekļauta norāde uz izstrādāto, nevis franšīzes devējam piederošo sistēmu. Proti, franšīzes devējs var sniegt pakalpojumus, kad svarīga ir tieši izmantojamo produktu secība (metode, kādā izmanto), tādu produktu sajaukšana, kad paši produkti pieder pavisam citai ar franšīzes devēju nesaistītai personai. Kaut arī norādei uz izstrādāto sistēmu franšīzes definīcijā ir skaidrs mērķis, tomēr jāpiebilst, ka tas var novest pie juridiskas neskaidrības, pārāk plašas normas interpretācijas, kā arī traucēt parastai franšīzes izpratnei, kad franšīzes devējs ir piedāvātā intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks. Vienlaikus jāatzīmē arī apstāklis, ka, norādot franšīzes definīcijā nosacījumu, ka franšīzes devējs vienmēr būs sistēmas īpašnieks, var nepamatoti ierobežot gadījumus, kad viņam ir tiesības piedāvāt, bet viņš nav īpašnieks. Tāpēc šajā gadījumā autore ierosina nelietot franšīzes definīcijā tādas norādes kā - franšīzes devējam pieder sistēma vai viņš to ir izstrādājis -, bet atsaukties uz to kā uz biznesu preču vai pakalpojumu pārdošanā saskaņā ar franšīzes devēja piedāvāto sistēmu. Tādējādi tiktu novērsta normas neskaidrība un nepamatots sašaurinājums.
Know-how ir franšīzes pamatelements,16 kas atšķir franšīzes līgumu no citiem līguma veidiem un padara to par pievilcīgu potenciālo franšīzes ņēmēju vidū, jo franšīzes devējam jau ir tehniskā informācija, zināma pieredze, kādas citas īpašas zināšanas franšīzes izmantošanā, bet franšīzes ņēmējam, sākot franšīzes biznesu, nebūs jāsāk no paša sākuma, kā arī viņam būs zināms, kā kaut ko darīt labāk un efektīvāk.
Svarīgi atzīmēt, ka vēl viens fundamentāls franšīzes elements ir atbalsts, kurš cieši saistīts ar know-how un bez kura saskaņā ar Parauglikuma franšīzes definīciju nevar nodarboties ar franšīzes biznesu. Parauglikums sīkāk neregulē, kādā veidā un apjomā franšīzes devējam jāsniedz atbalsts, vai tas ir bez maksas (par maksu). Tas viss tiek atstāts pušu vai likumdevēja ziņā. Tas nozīmē: pat ja ir minimāls atbalsts no franšīzes devēja puses, ar to pietiktu Parauglikuma noteikumu piemērošanai. Interesanti ir tas, ka UNIDROIT darba grupas skaidrojošajā ziņojumā17 ir minēts, ka likumdevējs atbilstoši savai tiesību sistēmai var izvēlēties un iekļaut franšīzes definīcijā vienu no abiem pamatelementiem, proti, know-how vai atbalstu. Vienlaikus autore vērš uzmanību uz to, ka abu vai viena elementa lietošana ir iespējama ne tikai franšīzes un franšīzes līguma definīcijā, bet arī franšīzes devēja pienākumos. Tāpēc likumdevējs var izvēlēties arī citu regulējumu.
Tā kā franšīzes līgums nav Parauglikuma centrālais elements, šis jēdziens sīkāk netiks analizēts. Saskaņā ar Parauglikuma 2. pantu franšīzes līgums nozīmē tādu līgumu, saskaņā ar kuru ir piešķirta franšīze. Atbilstoši UNIDROIT darba grupas skaidrojošajam ziņojumam18 franšīzes līguma definīcija jāskata kopā ar franšīzes definīciju, rēķinoties ar to, ka franšīze iekļauj arī tiesības, kuras ir piešķirtas saskaņā ar centrālo franšīzi, apakšfranšīzi un attīstības līgumu. Svarīgi ir atzīmēt arī to, ka Parauglikums kā starptautisko tiesību instruments regulē no franšīzes izrietošās attiecības vairāk starptautiski, tāpēc īpašs regulējums tajā ir veltīts starptautiskai franšīzes attīstībai un darījumiem ar pārrobežu elementu, jo apakšfranšīzes, attīstības un centrālās franšīzes līgums ir nevis valstu nacionālo tiesību, bet starptautisko tiesību jautājums. Autore uzskata, ka likumdevējam ar mērķi nevilcināt starptautiskās franšīzes attīstību nacionālā līmenī nevajadzētu regulēt pušu attiecības, centrālās franšīzes un apakšfranšīzes līguma (Parauglikuma izpratnē) jautājumus.
Saskaņā ar Parauglikuma 2. pantu attīstības līgums nozīmē līgumu, saskaņā ar kuru franšīzes devējs par tiešu vai netiešu finansiālu atlīdzību piešķir citai personai tiesības iegūt vairāk nekā vienu vienas un tās pašas franšīzes sistēmas franšīzi. Attīstības līgumus izmanto lielu teritoriju attīstībai. Starptautiskajās attiecībās bieži vien attīstības līgumus izmanto kā alternatīvu centrālās franšīzes līgumam.19 Abu līgumu atšķirības ir tādas, ka saskaņā ar centrālās franšīzes līgumu franšīzes devējs piešķir apakšfranšīzes ņēmējam (centrālās franšīzes devējam) tiesības ne tikai patstāvīgi nodarboties ar franšīzes attīstību, bet arī tiesības slēgt apakšfranšīzes līgumus tajā teritorijā, kurā viņam ir franšīzes devēja piešķirtās tiesības attīstīt franšīzi.20 Centrālā franšīze nozīmē tiesības, kuras franšīzes devējs piešķir citai personai (apakšfranšīzes devējam), nodot franšīzes trešajām personām (apakšfranšīzes ņēmējiem). Apakšfranšīzes līgums nozīmē franšīzes līgumu, kuru ir noslēdzis apakšfranšīzes devējs un apakšfranšīzes ņēmējs saskaņā ar centrālās franšīzes līgumu.
Informācijas sniegšanas veids un apjoms
Kā jau minēts, Parauglikums ir informācijas izpaušanas (sniegšanas) likums. Saskaņā ar Parauglikuma 2. pantu informācijas izpaušanas dokuments nozīmē dokumentu, kas satur UNIDROIT parauglikumā šajā nodaļā pieprasīto informāciju. Saskaņā ar Parauglikuma 3. pantu franšīzes devējam ir pienākums iesniegt potenciālajam franšīzes ņēmējam informācijas izpaušanas dokumentu, pievienojot arī franšīzes līgumu, vismaz 14 dienas pirms potenciālais franšīzes ņēmējs parakstīs kādu ar franšīzi saistīto līgumu, izņemot konfidenciālas informācijas līgumu, vai arī samaksās kādu ar franšīzi saistīto atlīdzību, izņemot saistībā ar konfidenciālas informācijas līgumu. Tā kā potenciālajam franšīzes ņēmējam ir jāanalizē tam sniegtā informācija, jāpārliecinās par visiem piedāvājuma plusiem un mīnusiem, kā arī jāizdara savas atzīmes, Parauglikuma 4. pantā ir paredzēta rakstiska informācijas sniegšanas forma. Tomēr, neraugoties uz Parauglikumā neatrunāto franšīzes līguma formu, kopsakarā ar Parauglikuma 4. pantu interpretējams, ka franšīzes līgums var tikt noslēgts tikai rakstveidā, jo rakstveida informācijas iesniegšanas dokumentam var pievienot tikai rakstveida franšīzes līgumu.
Parauglikuma 6. pantā ir noteikts ļoti detalizēts sniedzamās informācijas apraksts, kuru franšīzes devējam ir pienākums iekļaut informācijas dokumentā. Darbā autore aplūkos tikai dažus noteikumus, jo uzskata, ka tik plašs sniedzamās informācijas apraksts nav nepieciešams un ir pat nelietderīgs un traucējošs. Tādēļ varētu aprobežoties ar pienākumu sniegt informāciju par franšīzes devēja biznesu (ieskaitot arī informāciju par franšīzes ņēmēju biznesa lietām), pieredzi, intelektuālā īpašuma tiesībām un tiesībām slēgt līgumu, informāciju par piedāvātā franšīzes līguma iespējamo ilgumu, franšīzes izmantošanas atlīdzību un tās samaksas kārtību, franšīzes līguma laušanas un pagarinājuma iespējām.
Saskaņā ar Parauglikuma noteikumiem21 franšīzes devējam, apakšfranšīzes devējam pirms franšīzes līguma, attīstības līguma un centrālas franšīzes līguma parakstīšanas ir pienākums rakstiski sniegt šādu informāciju par franšīzi potenciālajiem franšīzes ņēmējiem:
1) komersanta nosaukumu, veidu, juridisko un faktisko adresi;
2) preču zīmi, logo, firmas nosaukumu, saskaņā ar kuriem franšīzes devējs īstenos franšīzes biznesu;
3) franšīzes devēja galvenā franšīzes biroja adresi valstī, kur tas atrodas, ja tas atšķiras no 1. punktā noteiktā;
4) franšīzes līgumā piedāvātās franšīzes raksturojumu;
5) informāciju par piedāvātā franšīzes līguma iespējamo ilgumu un franšīzes izmantošanas maksu;
6) informāciju par citām iespējamām izmaksām, slēdzot franšīzes līgumu;
7) informāciju par vadošo personālu;
8) informāciju par franšīzes ņēmēju skaitu un viņu franšīzes biznesa ilgumu ar juridiskām adresēm, telefona numuriem;
9) informāciju par franšīzes devēja finansiālo stāvokli, maksātspēju un tiesībām slēgt franšīzes līgumu;
10) informāciju par intelektuālā īpašuma tiesībām;
11) informāciju par precēm un/vai pakalpojumiem, kuri franšīzes ņēmējam būs jāpērk vai jānomā, utt.
Centrālās franšīzes līguma gadījumā papildus iepriekš minētajai informācijai apakšfranšīzes devējam vēl ir jāsniedz informācija par centrālās franšīzes līguma pamatsaturu un izbeigšanas sekām.
Lai arī Parauglikumam nav saistoša spēka, autore vērš uzmanību uz to, ka tā mērķis ir franšīzes ņēmēju interešu aizsardzība. Tā, saskaņā ar Parauglikuma 10. pantu franšīzes ņēmēja atteikšanās no Parauglikumā paredzētājam tiesībām nav spēkā. Autore augstu vērtē Parauglikuma 10. panta noteikumus un tajā iekļauto mērķi aizsargāt franšīzes ņēmēju kā līguma vājāko pusi, jo pretējā gadījumā franšīzes devējs varētu uzspiest franšīzes ņēmējam attiekties no Parauglikumā paredzētājām tiesībām, piemēram, pasakot, ka tad viņš vispār neslēgs franšīzes līgumu.
Rezumējot visu teikto, Parauglikums ir uzskatāms ne tikai par starptautiskās franšīzes attīstības veicinātāju, bet arī par franšīzes tiesību vadlīnijām nacionālajā mērogā.
Eiropas līgumtiesību principi un kopējais modelis līgumtiesībās
Eiropas Savienības paplašināšanas kontekstā īpaši svarīgi ir atrast līdzsvaru starp dalībvalstu tiesību sistēmu atšķirībām, respektējot vēsturiskās tradīcijas, ekonomisko interešu ievērošanu un tiesību harmonizāciju. Kopīgo interešu sasniegšanai nepieciešamība harmonizēt dalībvalstu civiltiesības Eiropas Savienībā ir neizbēgama, tomēr katrai dalībvalstij tas ir arī īpaši sāpīgs jautājums. Vienlaikus ir ļoti diskutabls jautājums par Eiropas Savienības kompetenci un juridisku pamatojumu veikt tādu harmonizāciju, piešķirot tai imperatīvu raksturu. Tāpēc pagaidām civiltiesību harmonizācijas produktam var būt tikai nesaistošs spēks.22
Eiropas Savienības aktīvo iniciatīvu līgumtiesību jomā var datēt jau no 2003. gada,23 un tā turpinās joprojām (piedalās dalībvalstu eksperti, atzītie juristi, kā arī citi speciālisti24). Paralēli notiek darbs arī neformālās darba grupās.25 Eiropas Civilkodeksa darba grupas rezultātā 2006. gadā tika publicēti Eiropas likumu principi (Principles of European Law, turpmāk - PEL26). Viena no minēto principu grāmatām ir veltīta komercaģenta, franšīzes un izplatīšanas līgumam. Tāpat principi ir ņemti par pamatu27 arī Eiropas Savienības projektā "Kopējais modelis līgumtiesībās"28 (Common Frame of Referance, turpmāk - CFR).
Saskaņā ar Komisijas Otro progresa ziņojumu29 par CFR līgumtiesībās atbilstoši sākotnējai koncepcijai paredzēts kā "instrumentu kopums" vai rokasgrāmata Komisijai un Eiropas Savienības likumdevējam, kad pārskata spēkā esošos un sagatavo jaunus tiesību aktus līgumtiesību jomā. Komisija uzskata, ka CFR ir labāka regulējuma instruments. Tas ir ilgtermiņa uzdevums ar mērķi garantēt Eiropas Savienības tiesību aktu konsekvenci un labu kvalitāti līgumtiesību jomā. To izmanto, lai nodrošinātu skaidras juridisko terminu definīcijas, pamatprincipus un saskaņotus, mūsdienīgus līgumtiesību noteikumus, pārskatot spēkā esošos un sagatavojot jaunus nozares tiesību aktus, ja ir šāda vajadzība. Tā kā CFR pamatā būs PEL, turpmāk raktā tiks izskatīti franšīzes līguma līdzīgie un atšķirīgie aspekti PEL un CFR.
Franšīzes līgums kā PEL, tā arī CFR30 ir noregulēts kopā ar komercaģentu un izplatīšanas līgumu, uzsverot, ka šiem līgumiem ir daudz kopīgu elementu, proti, persona, kura neatkarīgi vada biznesu, izmantojot savas prasmes un iemaņas ar mērķi piedāvāt tirgū citas personas produktus (PEL 1:202, CFR IV.E.2:201), informācijas sniegšana pirms līguma noslēgšanas (PEL 1:101, CFR IV.E.1:101), sadarbība (PEL 1:202, CFR IV.E.2:201), informācijas sniegšana līguma izpildes laikā (PEL 1:203, CFR IV.E.2:203), konfidencialitāte (PEL 1:204, CFR IV.E.2:204), līgumattiecību pārtraukšana (PEL trešā nodaļa, CFR IV.E. trešā sadaļa), kā arī citi kopīgie noteikumi.31 Kaut gan abi projekti ir Soft Law, galvenā atšķirība PEL un CFR vispārējos noteikumos ir tāda, ka PEL vispārējiem noteikumiem ir piešķirts vairāk imperatīvs raksturs, savukārt CFR - dispozitīvs.
| Parauglikums ir uzskatāms ne tikai par starptautiskās franšīzes attīstības veicinātāju, bet arī par franšīzes tiesību vadlīnijām nacionālajā mērogā. |
Papildus gan PEL, gan arī CFR ir atsevišķs katra līguma veida regulējums. Franšīzes līguma regulējums ir iekļauts PEL trešajā nodaļā un CFR ceturtajā nodaļā. PEL ir trīspadsmit franšīzes līgumam veltītie panti, bet CFR - 14, papildinot ar IV.E.4:103: Sadarbība (Co-operation), piešķirot tai imperatīvu raksturu atšķirībā no CFR IV.E.2:201. punkta.
Kā PEL, tā arī CFR franšīzes līguma regulējums aptver piemērošanas jomu (PEL 3:101, CFR IV.E.4:101), pirmslīgumisku informāciju (PEL 3:102, CFR IV.E.4:102), sadarbību - tikai CFR (CFR IV.E.2:201), franšīzes devēja pienākumus (PEL 3:201, CFR IV.E.4:201); intelektuālā īpašuma tiesības, know-how (PEL 3:202, CFR IV.E.4:202), atbalstu (PEL 3:203, CFR IV.E.4:203), piegādi (PEL 3:204, CFR IV.E.4:204), franšīzes devēja informāciju līguma izpildes laikā (PEL 3:205, CFR IV.E.4:205), piegādes kapacitātes samazinājuma brīdinājumu (PEL 3.206, CFR IV.E.4:206), tīkla reklamēšanu un reputāciju (PEL 3:207, CFR IV.E.4:207)), franšīzes ņēmēja pienākumus (PEL 3:301, CFR IV.E.4.301), maksājumus, royalty un citus periodiskus maksājumus, franšīzes ņēmēja informāciju līguma izpildes laikā (PEL 3:201, CFR IV.E.4:302), biznesa metodi un instrukcijas (PEL 3:303, CFR IV.E.4:303), inspekciju (PEL 3:304, CFR IV.E.4.304).
Būtiskākās atšķirības
Kā jau tika atzīmēts, CFR par pamatu ir ņemts PEL ietvertais franšīzes līguma regulējums, tāpēc autore galvenokārt vērš uzmanību uz abu minēto projektu atšķirībām, kā arī atšķirībām no Parauglikuma. PEL 3:101. punkts (Piemērošanas joma) paredz, ka šo paragrāfu piemēro līgumiem, saskaņā ar kuriem viena puse (franšīzes devējs) par atlīdzību piešķir otrai pusei (franšīzes ņēmējam) tiesības nodarboties ar biznesu (franšīzes biznesu) franšīzes devēja tīkla ietvaros noteikto produktu pārdošanas (selling) nolūkā un franšīzes ņēmējā personā un vārdā. Tajā pašā laikā franšīzes ņēmējam ir tiesības un pienākums izmantot franšīzes devēja preču zīmi vai tirdzniecības marku un citas intelektuālā īpašuma tiesības, know-how un biznesa metodi.
Salīdzinot ar Parauglikuma regulējumu, PEL 3:101. punktā akcents likts uz franšīzes līgumu, nevis franšīzes definējumu, kā tas ir Parauglikuma 2. pantā. No franšīzes līguma definējuma neizriet, ka tiek noregulēts biznesa formāta franšīzes līgums, jo nav būtisku biznesa formāta franšīzes elementu, par kuriem tika runāts iepriekš (atbalsts, know-how, kontrole u. c.). Vienlaikus kritiski vērtējams piešķiramo tiesību apjoms, kas ierobežojas tikai ar produktu pārdošanu, un neviens vārds nav bilsts par pakalpojumu sniegšanu, tāpēc ir grūti identificēt regulējamās franšīzes veidu un franšīzes līguma priekšmetu - ne tikai ar biznesa formāta franšīzi, bet arī ar pakalpojumu franšīzi.
Esošā franšīzes līguma definīcija vairāk atgādina licences līguma veidu ar franšīzes līguma elementiem, kas, pēc autores domām, neatbilst starptautiskās biznesa formāta franšīzes attīstības tendencēm. CFR darba grupas ziņojumā32 ir paskaidrots, ka atbalsts saskaņā ar CFR regulējumu nav franšīzes līguma būtisks elements. Tas atšķiras no Eiropas Savienības tiesību regulējuma franšīzes līgumu (vertikālo vienošanās) jomā, kur atbalstam ir svarīga loma. Tas paveikts ar mērķi, lai PEL un CFR franšīzes līguma regulējumu varētu attiecināt arī uz tādiem franšīzes līguma veidiem, kad atbalsts nav nepieciešams.33 Pēc autores domām, tāda franšīzes līguma definīcija nespēs apmierināt franšīzes attīstības tendences, kad atbalsts, know-how un biznesa metode ir praksē pieprasītās un izmantojamās franšīzes sastāvdaļas un tikai visu minēto elementu kopība ļauj atšķirt franšīzi kā patstāvīgu un nejauktu līgumu no citiem līgumu veidiem.
Vienlaikus autore vērš uzmanību uz to, ka franšīzes līguma definīcija nav noformēta atbilstoši juridiskās tehnikas prasībām, jo definīcijā jāizvairās no liekvārdības, kā arī tai jābūt maksimāli skaidrai, tāpēc norāde, ka franšīzes ņēmējam ir tiesības un pienākums, ir lieka, jo praksē nevar būt tiesības bez pienākumiem un otrādi.
CFR IV.E.4:101. punkts (Piemērošanas joma) paredz, ka šo paragrāfu piemēro līgumiem, saskaņā ar kuriem viena puse (franšīzes devējs) par atlīdzību piešķir otrai pusei (franšīzes ņēmējam) tiesības nodarboties ar biznesu (franšīzes biznesu) franšīzes devēja tīkla ietvaros noteikto produktu piegādāšanas (supplying) nolūkā un franšīzes ņēmējā personā un vārdā. Tajā pašā laikā franšīzes ņēmējam ir tiesības un pienākums izmantot franšīzes devēja preču zīmi vai tirdzniecības marku un citas intelektuālā īpašuma tiesības, know-how un biznesa metodi.
Saskaņā ar CFR IV.E.1:101. punkta otro daļu vārds "produkts" šajā sadaļā ietver preces un pakalpojumus, bet atbilstoši PEL 3:102. un CFR IV.E.4:102. punktam (Pirmslīgumiska informācija) franšīzes devējam ir pienākums nodrošināt franšīzes ņēmēju ar aktuālu un faktiskiem apstākļiem atbilstošu informāciju par franšīzes devēja kompāniju un pieredzi, intelektuālā īpašuma tiesībām, know-how raksturojumu, komerciālo sektoru un tirgus noteikumiem, franšīzes metodes darbību, franšīzes tīkla struktūru un saturu, maksājumiem, royalty un citiem periodiskiem maksājumiem, līguma termiņu. Papildus punkta trešajā daļā ir noteikts, ka puses nevar vienoties citādi, nekā ir noteikts, vai izvairīties no minēto noteikumu piemērošanas.
Autore vērš uzmanību uz to, ka franšīzes devēja sniedzamās informācijas apjoms nav tik plašs kā Parauglikuma 6. pantā, kā arī nav noteikts konkrēts termiņš informācijas sniegšanai. Strīdu gadījumā jautājums par saprātīgo termiņu informācijas saņemšanai būs tiesu kompetencē. Saskaņā ar PEL un CFR franšīzes devējam ir pienākums sniegt de minimis informāciju par franšīzi, tomēr ar minētās informācijas sniegšanu pilnīgi pietiek franšīzes tiesisko attiecību sākšanai.
Saskaņā ar PEL 3:201. un CFR IV.E.4:201. panta pirmo daļu franšīzes devējam ir pienākums piešķirt franšīzes ņēmējam intelektuālā īpašuma tiesības franšīzes biznesa nodarbošanās nepieciešamajā apjomā. Minētā panta otrā daļa uzliek franšīzes devējam pienākumu nodrošināt franšīzes ņēmējam netraucētu un ilgstošu intelektuālā īpašuma tiesību izmantošanu. Minētā panta trešā daļa akcentē uzmanību uz to, ka puses nevar izvairīties no normas pildīšanas. Autore uzskata, ka minētā norma viennozīmīgi darbojas franšīzes ņēmēja labā, pasargājot viņu no iespējamām negatīvām sekām un uzliekot franšīzes devējam papildu atbildību visu laiku rūpēties par savām intelektuālā īpašuma tiesībām.
PEL 3:202. un CFR IV.E.4:202. punkts noteic, ka līgumattiecību laikā franšīzes devējam ir pienākums nodrošināt franšīzes ņēmēju ar know-how franšīzes biznesa nodarbošanās nepieciešamajā apjomā. Jēdziens know-how Eiropas Savienības līmenī ir definēts Komisijas Regulā (EK) Nr. 2790/99 (1999. gada 22. decembris) Par Līguma 81 panta 3. punkta piemērošanu vertikālu vienošanos un saskaņotu darbību kategorijām34 1(f) pantā. Saskaņā ar to "know-how" nozīmē nepatentētas praktiskas informācijas paketi, kas izriet no piegādātāja pieredzes un testēšanas, kas ir slepena, būtiska un konkrēta. Šajā kontekstā "slepena" nozīmē, ka know-how kā sastāvdaļu kopums precīzi nav vispārēji zināma vai viegli pieejama; "būtiska" nozīmē, ka know-how ietver informāciju, kas ir nepieciešama pircējam, lai izmantotu, pārdotu vai atkārtoti pārdotu līguma preces vai pakalpojumus; "konkrēta" nozīmē, ka know-how jābūt aprakstītai pietiekami visaptveroši, lai nodrošinātu iespēju pārbaudīt, ka tā atbilst slepenības un būtiskuma kritērijiem.
Saskaņā ar PEL 3:203. un CFR IV.E.4:203. punkta pirmo daļu franšīzes devējam jānodrošina franšīzes ņēmējs ar atbalstu, kas izpaužas kursu, vadlīniju un padomu formā tiktāl, ciktāl tas ir nepieciešams franšīzes biznesa vadīšanā, bez papildu samaksas no franšīzes ņēmēja. Minētā punkta otrā daļa noteic, ka franšīzes devējam ir pienākums nodrošināt franšīzes ņēmēju ar turpmāku atbalstu, ja tam ir saprātīgi iemesli, un par maksu. Šajā punktā ir sniegta atbalsta definīcija un franšīzes devējam nav pienākuma sniegt cita veida atbalstu, ja tas nav ietverts definīcijā.
Interesants ir atbalsta sniegšanas bezatlīdzības moments - it īpaši, ņemot vērā franšīzes līguma definīciju, kurā atbalsts nav iekļauts kā līguma neatņemama sastāvdaļa. CFR darba grupas ziņojumā35 ir paskaidrots, ka nepieciešams atbalsts kopā ar intelektuālo īpašumu tiesībām un know-how ir franšīzes ņēmējam nododamā biznesa paketes sastāvdaļa par atlīdzību un franšīzes devējs var prasīt atlīdzību tikai par kādu specifisku atbalstu. Citiem vārdiem runājot, var saprast, ka franšīzes ņēmējs par to jau ir samaksājis, pērkot franšīzi. Autorei ir sarežģīti vērtēt normu par atbrīvošanu no atlīdzības par atbalsta sniegšanu, jo no franšīzes līguma definīcijas, piemērojot gramatisko tiesību normu interpretāciju, izriet, ka atbalsts kopā ar intelektuālo īpašumu tiesībām un know-how nav franšīzes ņēmējam nododamā biznesa paketes sastāvdaļa.
PEL 3:204., CFR IV.E.4:204. punkts par piegādi un PEL 3.206., CFR IV.E.4:206. punkts par piegādes kapacitātes samazinājuma brīdinājumu aizsargā franšīzes ņēmēju, paredzot, ka franšīzes devējam, uzliekot par pienākumu franšīzes ņēmējam pirkt kādus produktus tikai no franšīzes devēja vai viņa noteiktas personas, jānodrošina, ka produkti tiks piegādāti saprātīgā laikā. Tāpat franšīzes devējam ir pienākums saprātīgā laikā brīdināt franšīzes ņēmēju par piegādes kapacitātes samazinājumu. Saskaņā ar PEL un CFR puses nevar vienoties citādi vai izvairīties no minēto noteikumu pildīšanas.
Atbilstoši PEL 3:205 un CFR IV.E.4:205 (Informāciju līguma izpildes laikā) franšīzes devējam ir pienākums sniegt franšīzes ņēmējam informāciju par konkrēta tirgus apstākļiem, franšīzes tīkla komercrezultātu, produkta raksturojumu, produkta pārdošanas cenām un termiņiem, produkta tālākas pārdošanas ieteicamajām cenām un termiņiem, komunikāciju starp franšīzes devēju un klientu teritorijā, franšīzes reklāmas kampaņām. Informācijas sniegšanas noteikumi ir abu franšīzes līguma pušu interesēs.
PEL 3:207. un CFR IV.E.4:207. punkts (Tīkla reklamēšana un reputācija) uzliek franšīzes devējam par pienākumu attīstīt savu franšīzes tīklu, reklamēt to, kā arī rūpēties par labas reputācijas pozicionēšanu. Vienlaikus ir noteikts, ka franšīzes tīkla reputācijas veicinošie pasākumi franšīzes ņēmējam ir bez maksas. Minētais punkts neregulē gadījumus, kad franšīzes ņēmējs veic reklāmas kampaņas uz sava rēķina. Autore uzskata, ka īpaši svarīgi šajā punktā ir nevis franšīzes devēja pienākums attīstīt, reklamēt un rūpēties par labu franšīzes reputāciju, bet tas, ka franšīzes devējs to dara uz sava rēķina, neprasot atlīdzību no franšīzes ņēmēja. Saskaņā ar CFR darba grupas komentāriem36 tādas normas iekļaušana ir apzināta un ar mērķi nepieļaut franšīzes devējam pieprasīt no franšīzes ņēmēja papildu samaksu par reklamēšanu, ja tā nav atrunāta franšīzes līgumā un franšīzes ņēmējs pienācīgā kārtā bija par to informēts pirmslīgumiskajā stadijā.
PEL un CFR trešā nodaļa regulē jautājumus saistībā ar franšīzes ņēmēja pienākumiem. Tā, franšīzes ņēmējam ir pienākums maksāt franšīzes devējam maksājumus, royalty un citus periodiskus maksājumus saskaņā ar līgumu, dot informāciju par trešo personu prasībām vai draudiem iesniegt prasību pret franšīzes devēja intelektuālā īpašuma tiesībām, nodarboties ar franšīzes biznesu atbilstoši franšīzes biznesa metodēm, instrukcijām un norādījumiem, nekaitēt franšīzes devēja tīklam, tā reputācijai, nodrošināt franšīzes devējam iespēju pārbaudīt, vai franšīzes ņēmējs nodarbojas ar franšīzes biznesu saskaņā ar franšīzes devēja instrukcijām, norādījumiem, līguma nosacījumiem, kā arī nodrošināt franšīzes devējam pieeju franšīzes ņēmēja grāmatvedības dokumentiem.
Rezumējot jāteic, ka PEL un CFR franšīzes līguma regulējumu (precizējot piemērošanas jomu, tajā skaitā franšīzes līguma definīciju, dažus franšīzes devēja pienākumus, proti, precizējot normu saistībā ar atbalsta sniegšanu bez maksas, atteikties no detalizētas reklamēšanas pienākuma regulējuma, izvērtējot nepieciešamību papildināt normu saistībā ar franšīzes devēja pienākumu sniegt informāciju potenciālajam franšīzes ņēmējam ar papildus sniedzamu informāciju un termiņiem) varētu ņemt par pamatu franšīzes regulējumam Latvijas tiesību aktos. Protams, tas būs atkarīgs arī no franšīzes izplatīšanas, nacionālā regulējuma normatīvajā līmenī, valsts ekonomiskās attīstības līmeņa, kā arī, iespējams, būtu nepieciešams veikt arī citas franšīzes līguma modifikācijas. PEL un CFR franšīzes līguma regulējumu nacionālajā līmenī izmantot ir efektīvāk un lietderīgāk, nekā tikai Parauglikumā esošo franšīzes regulējumu, tādējādi nodrošinot vispusīgāku franšīzes līguma regulējumu, neierobežojoties tikai ar pirmslīgumisku franšīzes regulējumu saistībā ar franšīzes devēju pienākumu sniegt informāciju par franšīzi potenciālajiem franšīzes ņēmējiem.
Apskatot Parauglikuma un Eiropas projektus franšīzes jomā, autore tos vērtē kā labas vadlīnijas franšīzes regulējumam nacionālajā līmenī, tādējādi nodrošinot nacionālā regulējuma atbilstību starptautiskās attīstības tendencēm un Eiropas Savienības Soft Law projektiem.
Franšīzes līguma regulējums Komerclikumā
Ņemot par pamatu franšīzes starptautisko regulējumu un Eiropas valstu pieredzi, ar mērķi uzlabot un vienkāršot komerctiesisko regulējumu personas labā, autore piedāvā iekļaut Komerclikumā šādu franšīzes līguma regulējumu, padarot to maksimāli elastīgu un Latvijas franšīzes attīstības tendencēm atbilstošu.
Franšīzes līguma jēdziens
Ar franšīzes līgumu komersants (franšīzes devējs) piešķir otram līdzējam (franšīzes ņēmējam) tiesības izmantot preču zīmi, citas intelektuālā īpašuma tiesības, zinātību (know-how) preču pārdošanā, izplatīšanā vai pakalpojumu sniegšanā atbilstoši franšīzes devēja izstrādātajai un pārbaudītajai sistēmai (franšīze), bet franšīzes ņēmējs apņemas samaksāt nolīgto atlīdzību.
Franšīzes līguma forma
Franšīzes līgums slēdzams rakstveidā.
Franšīzes devēja pienākumi
(1) Franšīzes devējam pirms franšīzes līguma noslēgšanas ir pienākums par franšīzi rakstiski sniegt šādu informāciju iespējamajiem franšīzes ņēmējiem:
1) faktiskiem apstākļiem atbilstošu piedāvātās franšīzes vispārīgu raksturojumu;
2) pierādījumus par franšīzē ietverto tiesību esamību un vispārīgu zinātības (know-how) raksturojumu;
3) informāciju par piedāvātā franšīzes līguma iespējamo ilgumu, pagarinājuma iespējām, franšīzes izmantošanas atlīdzību un tās samaksas kārtību;
4) citu informāciju, kuru franšīzes devējs uzskata par nepieciešamu, slēdzot franšīzes līgumu.
(2) Franšīzes devējam ir pienākums nodrošināt, lai franšīzes līgumā norādītās intelektuālā īpašuma tiesības būtu spēkā visā šā līguma spēkā esamības laikā.
(3) Franšīzes devējam saskaņā ar franšīzes līguma noteikumiem ir pienākums sadarboties ar franšīzes ņēmēju un sniegt viņam atbalstu visā franšīzes līguma spēkā esamības laikā. Franšīzes devējam it īpaši ir pienākums apmācīt franšīzes ņēmēju, sniegt viņam komerciālo un tehnisko palīdzību, grāmatvedības, piegādes, loģistikas, vadības, kā arī citus pakalpojumus un informāciju, kas nepieciešama franšīzes izmantošanai atbilstoši franšīzes līguma noteikumiem.
(4) Franšīzes devējs nodod franšīzes ņēmējam visus dokumentus (instrukcijas, atļaujas, licences, tehniskos noteikumus, aprakstus u. c.), kas nepieciešami franšīzes izmantošanai atbilstoši franšīzes līgumam.
(5) Gadījumā, ja franšīzes ņēmējam jāiegādājas preces tikai no franšīzes devēja vai viņa noteiktās personas, franšīzes devējam ir pienākums nodrošināt preču piegādi saprātīgā laikā.
(6) Šā likuma panta piektās daļas piemērošanas gadījumā franšīzes devējam ir pienākums saprātīgā laikā brīdināt franšīzes ņēmēju par preču piegādes termiņa nokavējumu vai nespēju piegādāt preces iepriekš nolīgtajā daudzumā.
(7) Franšīzes devējam saskaņā ar franšīzes līguma noteikumiem ir pienākums nodrošināt franšīzes reklamēšanas un atpazīstamības pasākumus, rūpējoties par franšīzes labās slavas uzturēšanu.
(8) Līdzēji var paredzēt arī citus franšīzes devēja pienākumus.
Franšīzes ņēmēja pienākumi
(1) Franšīzes ņēmējam ir pienākums pirms franšīzes līguma noslēgšanas sniegt franšīzes devējam aktuālas un patiesas ziņas par apstākļiem, kuriem ir būtiska nozīme, slēdzot franšīzes līgumu.
(2) Franšīzes ņēmējam ir pienākums izmantot franšīzi atbilstoši franšīzes līguma noteikumiem, pakļaujoties saprātīgiem franšīzes devēja norādījumiem, respektējot franšīzes devēja preču zīmi, citas intelektuālā īpašuma tiesības, zinātību (know-how) preču pārdošanā, izplatīšana vai pakalpojumu sniegšanā un nekaitējot franšīzes devēja labajai slavai.
(3) Franšīzes ņēmējam ir pienākums neizmantot pretēji franšīzes līguma mērķim un neizpaust trešajām personām komercnoslēpumus, kas franšīzes ņēmējam uzticēti vai kļuvuši zināmi, izmantojot franšīzi. Šāds pienākums franšīzes ņēmējam ir arī piecus gadus pēc franšīzes līguma izbeigšanās.
(4) Franšīzes ņēmēja pienākums ir sniegt franšīzes devējam informāciju, kas nepieciešama franšīzes līgumā nolīgto franšīzes devēja saistību izpildei, kā arī atļaut franšīzes devējam parastajā darba laikā pārbaudīt franšīzes ņēmēja darbu preču pārdošanas vai pakalpojumu sniegšanas vietā.
(5) Līdzēji var paredzēt arī citus franšīzes ņēmēja pienākumus.
Franšīzes līguma sekas
(1) Tiesīgi noslēgts franšīzes līgums uzliek līdzējiem pienākumu izpildīt apsolīto, un katrs līdzējs var uzteikt franšīzes līgumu likumā vai franšīzes līgumā noteiktajos gadījumos un kārtībā.
(2) Līdzēji var vienpusēji atkāpties no franšīzes līguma, ja saistību izpilde kļuvusi pārmērīgi apgrūtinoša sakarā ar objektīvu apstākļu izmaiņām vai ja pirms franšīzes līguma noslēgšanas līdzējs ir sniedzis nepatiesas ziņas par apstākļiem, kuriem ir būtiska nozīme, slēdzot franšīzes līgumu.
(3) Ja saistību izpilde kļuvusi pārmērīgi apgrūtinoša sakarā ar objektīvām apstākļu izmaiņām, līdzējiem ir pienākums veikt pārrunas, lai grozītu līgumu vai to izbeigtu. Līdzējs var atsaukties uz apstākļu izmaiņām, ja:
1) apstākļu izmaiņas notikušas pēc franšīzes līguma noslēgšanas;
2) līdzējs franšīzes līguma slēgšanas brīdī nevarēja paredzēt apstākļu izmaiņas;
3) līdzējs nav uzņēmies apstākļu izmaiņas risku.
(4) Ja līdzēji mēneša laikā nespēj panākt vienošanos par franšīzes līguma grozījumiem vai tā izbeigšanu, jebkurš no līdzējiem ir tiesīgs prasīt tiesai:
1) izbeigt līgumu, nosakot izbeigšanas datumu;
2) grozīt līgumu, nosakot apstākļu izmaiņu radīto zaudējumu un ieguvumu taisnīgu sadalījumu.
Konkurences ierobežojums
(1) Vienošanās, ar kuru tiek ierobežota franšīzes ņēmēja profesionālā darbība pēc franšīzes līguma izbeigšanās (konkurences ierobežojums), slēdzama rakstveidā.
(2) Konkurences ierobežojuma termiņš nevar būt ilgāks par vienu gadu, skaitot no franšīzes līguma izbeigšanās dienas.
(3) Franšīzes devēja pienākums ir maksāt franšīzes ņēmējam atbilstošu atlīdzību par konkurences ierobežojuma laiku. Ja franšīzes devējs uzteic franšīzes līgumu labās slavas apdraudējuma vai tāda svarīga iemesla dēļ, kura pamatā bijusi franšīzes ņēmēja vainojama rīcība, franšīzes ņēmējs zaudē tiesības saņemt atlīdzību.
Konkurences tiesību piemērošana
Šā likuma noteikumi neierobežo tiesisko regulējumu, kas attiecībā uz franšīzes līgumu ietverts konkurences tiesības regulējošajos normatīvajos aktos.
1 Jēdziens "Soft Law" ( burtiski latv. val. "mīkstais likums") ir attiecināms uz tiesību instrumentiem, kuriem nav imperatīva rakstura - tiesību instrumenti ar tā saukto juridiski nesaistošu spēku.
2 Jēdziens "Hard Law" (burtiski latv. val. "stingrais likums") attiecināms uz tiesību instrumentiem, kuriem ir imperatīvs raksturs un kuru izpilde ir obligāta.
3 Autores tulkojums.
4 UNIDROIT Model Franchise Disclosure Law. 2004, Rome
5 UNIDROIT Model Franchise Disclosure Law. Explanatory Report, p. 16.
6 Ibid, p. 18.
7 Ibid, pp. 19-20.
8 UNIDROIT Model Franchise Disclosure Law. Explanatory Report, pp. 21-23.
9 UNIDROIT Model Franchise Disclosure Law. Explanatory Report, p. 29.
10 Sk. Commission Regulation (EEC) No 4087/88 on the application of Article 85(3) of the Treaty to categories of franchise agreements, in OJ EEC L359/46 of 28 December 1988, Recital 3 and 4.
11 UNIDROIT Model Franchise Disclosure Law. Explanatory Report, p. 29.
12 Ibid, p. 30.
13 Ibid.
14 UNIDROIT Model Franchise Disclosure Law. Explanatory Report, p. 30.
15 Ibid, p. 30.
16 UNIDROIT Model Franchise Disclosure Law. Explanatory Report, p. 31
17 Ibid.
18 Ibid, p. 32.
19 Ibid, p. 28.
20 UNIDROIT Model Franchise Disclosure Law. Explanatory Report, p. 28.
21 Autore ir izskatījusi tikai dažus Parauglikuma 6. panta noteikumus.
22 Sk., piemēram, Commision's "First Annual Progress Report on European Contract Law and the Acquis Review, COM(2005) 456 final of 23.9.2005".
23 Commission's 2003 Action Plan for "a more coherent European Contract Law", COM (2003) 68 final, 12.02.2003.
24 Sk., piemēram, Commision's "First Annual Progress Report on European Contract Law and the Acquis Review, COM(2005) 456 final of 23.9.2005", chapter 2.2. "CFR-net".
25 ERA Special Issue European Contract Law, 2006, p. 4-7.
26 Principles of European Law. Study Group on a European Civil Code, European Law Publishers, 2006.
27 ERA Special Issue European Contract Law, 2006, p. 5.
28 "European contract law and the revision of the acquis:the way forward", COM(2004) 651 final, 11.10.2004.
29 (25.07.2007 COM(2007) 447) galīgā redakcija.
30 Nepublicētie materiāli: Trier, 18-21 September 2007 The Academy of European Law (ERA) courses "Towards a Common Frame of Reference". Principles of European Law on Sales Contracts, Personal Security, Service Contracts, Commercial Agency, Franchise and Distribution Contracts.
31 Sīkāk sk. Commercial Agency, Franchise and Distribution Contract (PEL). General Provisions; Commercial Agency, Franchise and Distribution (CFR). General Provisions.
32 (CFR) Chapter 4: Franchise. Section 1: General. Comments, B.
33 Ibid.
34 OV L 336, 29.12.1999., 21./25. lpp.
35 (CFR) Chapter 4: Franchise. IV.E.-4:203:Assistance, Comments. General Idea. E.
36 (CFR) Chapter 4: Franchise. IV.E.-4:207: Reputation of network and advertising. Comments. General Idea. E.