You are here : homepage + publications + publications

Follow us:

• Publications

Court Practice in Franchise Law

Author: Viktorija Jarkina

Likums un Tiesības, No. 97, September 2007

Summary

In the article author analyses specific aspects of the franchise case-law in the United States of America (USA) and legat space of the European Union where the main common legal impact is acknowledged for the case-law of the European Court of Justice. The article does not include owerall overwiev of all respective case-law while the author turns one’s attention to several court judgements in the field of franchise law, i.e., those she considers having maijor impact to the economical and legal evolution of the franchise concept. Undoubtedly, case-law in any sphere is very much influenced by the existance of non-existance of the respective legal regulation in written and binding form, and, accordingly, economical franchise environment and legal regulation is very much influenced by the existing case-law. Common case-law for Eoropean Union memberstates in the field of franchise has been mainly formed by the European Court of Justice because of the fact that its decisions are obligatory for Eoropean Union memberstates. Due to the above reasons in the third part of the article the author reflects on main model examples of the case-law of the European Court of Justice.    

Based on the analised case-law, author finaly comes to the conclusion that in USA the modern understanding of franchise concept was formulated by federal courts, especially by the judgements of the USA Federal court of appeals in the Carvel Ice Cream Corporation case in 1064 and 1965. In this case licence for the use of a trade mark was approved as the main element of franchise relationship, thus leading to the conclusion the restrictions for franchisee’s actions should not be considerred as conditions imposed by the franchiser but they serve for the aim of protection of franchiser’s trade mark. Author also derives that in Eoropean Union franchise have been regulated in the context of competition law. However, before the provision in respect to the franchise was included in written regulations, European Court of Justice had especially substantial role in laying down the legal aspects of the concept of franchise that has afterwards found its place in the wording of respective regulation.   

I. Ievads

Romāņu – ģermāņu valstu tiesību saimē tiesu prakse netiek atzīta par vispārsaistošu tiesību avotu. Šīs tiesību sistēmas valstīs un tādējādi arī Latvijā uzskata, ka tiesu varas pamatfunkcija ir normatīvo tiesību aktu piemērošana. Tiesa neveido vispārsaistošas tiesību normas, un tās nolēmums ir obligāts tikai konkrētajā lietā.[1] Tomēr nenoliedzams ir tas apstāklis, ka, ņemot vērā globalizācijas procesus, kā arī Eiropas Savienības (ES) ietekmi uz valstīm ar atšķirīgām tiesību sistēmām, tiesu prakses loma romāņu – ģermāņu valstu tiesību saimē, pēc autores domām, arvien pieaug.

Autore, nepiešķirot tiesu praksei primāru lomu tiesību tālākveidošanā, tomēr uzskata, ka tiesu praksei, tāpat kā tiesneša tiesiskajai apziņai, ir būtiska loma tiesību normu iztulkošanas un piemērošanas gadījumos, turklāt tieši tiesu prakse kā vērtīgs tiesību avots var palīdzēt atrisināt tiesību normu kolīziju kādā konkrētā situācijā, aizpildīt likumu “robus” vai arī palīdzēt sarežģītu interpretācijas aspektu noskaidrošanai.

Tiesu praksei var būt arī svarīga loma, pamatojot normatīvā tiesību akta izstrādes nepieciešamību, jo, balstoties uz tiesu praksi, kas apkopo kā konkrētas problēmas, tā arī problēmu risinājumus, var izstrādāt un pieņemt normatīvo tiesību aktu, iestrādājot tajā tiesas atziņas un argumentāciju.

Katrā valstī, kurā normatīvi regulē un izmanto franšīzes institūtu, ir izveidojusies zināma tiesu prakse, izskatot franšīzes strīdus. Šī tiesu prakse ir atkarīga no vairākiem aspektiem, arī no tā, vai attiecīgajā valstī pastāv speciāls franšīzes tiesiskais regulējums normatīvajā līmenī vai nepastāv. Kopējo tiesu praksi ES dalībvalstīm franšīzes jautājumos tiktāl, ciktāl tas ietilpst Eiropas Kopienas kompetencē, veido Eiropas Kopienu Tiesa (EKT), kuras nolēmumi ES dalībvalstīm ir saistoši.

Šajā rakstā tiks aplūkota Amerikas Savienoto Valstu (ASV) tiesu un EKT prakse franšīzes tiesību jomā. Autore pievērsīsies tikai dažiem tiesu nolēmumiem franšīzes tiesībās, proti, tiem, kurus uzskata par svarīgākajiem franšīzes institūta un tā piemērošanas ekonomiskajā un tiesiskajā attīstībā.[2]

 

II. Amerikas Savienoto Valstu tiesu prakse

Franšīze kā tiesību institūts turpina savu evolūciju valstīs, kurās pastāv dažādas tiesību sistēmas un kurās tiesu loma komercdarījumu vispārīgo noteikumu formulēšanā ir atšķirīga. ASV, Lielbritānijā un citās vispārējo tiesību (Common Law – angļu val.) valstīs tiesas precedents ir patstāvīgs tiesību avots, un tiesai ir bijusi un ir noteicošā loma gan franšīzes vispārējās koncepcijas formulēšanā, gan arī strīdīgu jautājumu risināšanā konkrētās iztiesājamās lietās. Tiesību jaunrades funkciju pilda augstākās instances tiesas, bet zemākas instances tiesas, pieņemot nolēmumus analoģiskās lietās, vadās pēc pašu noteiktajiem precedentiem.[3]

Mūsdienīga franšīzes koncepcija vēsturiskā skatījumā ASV tika formulēta galvenokārt federālo tiesu pieņemto nolēmumu rezultātā. Un konkrēti – ASV Federālās apelāciju tiesas 1964. un 1965. gada daudzo nolēmumu rezultātā. Carvel Ice Cream Corporation lietā[4] licence par tiesībām lietot preču zīmi tika atzīta par galveno franšīzes attiecību elementu, līdz ar to tiesa secināja, ka franšīzes ņēmēja darbības ierobežošana saskaņā ar līgumu nav uzskatāma par franšīzes devēja nosacījumu uzspiešanu, bet kalpo franžīzes devēja preču zīmes aizsargāšanas mērķim.[5]

Citus franšīzei svarīgus nolēmumus ASV Augstākā tiesa ir pieņēmusi šādās lietās: Business Electronic Corp. v. Sharp Electronic Corp., 1998; Moonsanto Co. V. Spray-Rite Service Corp., 1984.: Sylvania T.V.Inc. v. G.T.E. Sylvania Inc., 1977.[6]

Arī vairākos citos ASV tiesu nolēmumos, kaut arī nav sniegta izsmeļoša franšīzes definīcija, tomēr ir izskaidroti un precizēti tās atsevišķi konceptuālie noteikumi, svarīgākie elementi un kritēriji. Lielu ietekmi uz franšīzes koncepcijas formulēšanu un tās kritēriju precizēšanu atstāja tiesas nolēmumi, kas saistīti ar pretmonopolistiskās politikas normatīvo tiesību aktu piemērošanu attiecinot tos uz franšīzi.[7]

Tomēr ASV tiesu praksē ilgstoši nebija saskaņota viedokļa par franšīzes tiesisko dabu, un tas rezultātā aizkavēja franšīzes institūta attīstību. Līdz ar to ASV iespaidīgā tiesību doktrīna, tiesu prakse un normatīvie tiesību akti franšīzes jēdzienu interpretē neviennozīmīgi. Nereti tiesu nolēmumos par franšīzi tiek uzskatīti līgumi, kurus kontinentālās Eiropas tiesu prakse par tādiem neuzskata. Tie var būt gan civiltiesiski līgumi par vienkāršu selektīvo tirdzniecību, gan arī ekskluzīvas vienošanās par preču izplatīšanu bez speciālas licences izsniegšanas.[8] Tā, piemēram, ASV tiesas vairākkārt par franšīzi kvalificēja vienkāršas ekskluzīvas vienošanās par preču izplatīšanas tiesībām (Skat., piemēram: White Motor v. United States, 1963; United States v. Arnold Schwinn and Co., 1967).[9]

Līdz 1978. gadam franšīzes attīstība ASV būtiski tika bremzēta pirmkārt tieši saistībā ar šaubām par franšīzes institūta juridisko korektumu (clearance – angļu val.) saistībā ar pret trastiem vērstajos normatīvajos tiesību aktos iestrādātajiem principiem.[10] Strīdu rezultātā tiesu uzmanības lokā nokļuva mūsdienīgākie franšīzes līgumu paveidi. Pirmajā no tādām tiesas lietām (Standart Oil v. United States, 1949.[11]) ASV Augstākā tiesa atzina, ka prasītājs par franšīzes līgumu dēvē vienošanos par naftas produktu pārdošanu saviem kontrahentiem, turklāt ar visizdevīgākajiem noteikumiem. Augstākā tiesa uzskatīja, ka lietā strīds ir par tādu noteikumu uzspiešanu, kuri ierobežo kontrahentu darbību, ko aizliedz pret trastiem vērstais likums.[12]

Priekšstats par franšīzes institūta būtību un nozīmi ASV sāka mainīties pēc Carvel Ice Cream Corporation lietas. Federālā apelācijas instances tiesa bija spiesta atzīt, ka franšīzes ņēmēja tiesību ierobežošana uzskatāma nevis par darbības nosacījumu uzspiešanu, bet gan par saprātīgi nepieciešamu franšīzes devēja preču zīmes labas reputācijas aizstāvēšanu.[13]

Franšīzes institūta tiesiskā izpratne būtiski uzlabojās 1977. gada beigās, kad ASV Augstākā tiesa, rīkojoties Čikāgas skolas neoklasiskās ekonomiskās teorijas iespaidā, pieņēma nolēmumu Continental T.V., Inc. v. GTE Sylvania[14] lietā.[15] Šis tiesas nolēmums saturēja arī citas juridiski būtiskas atziņas, ne tikai tādas, kas saistītas ar franšīzes institūta izpratni. Šis nolēmums skāra visu preču ekskluzīvas izplatīšanas līgumu sfēru, bet franšīzes evolūcijā tam bija noteicošā loma. Augstākā tiesa ar to nošķīra nozares iekšējos ierobežojumus, kas traucē konkurencei, no tiem ierobežojumiem, kuri piemīt tikai ekskluzīvu līgumu (franšīzes tipa līgumu) sistēmām un spēj radīt konkurenci starp komersantiem, kurus apvieno kopēja preču zīme. Tiesa uzskatīja, ka franšīzes ierobežojumu mērķis ir aizstāvēt to, ko dēvē par good will (angļu val. - prestižs, reputācija), proti, firmas „neredzamo” vērtību kompleksu, kas nosaka tās firmas tirgus vērtību: reputāciju un lietišķās saites, firmas nemateriālos elementus, preču zīmes, klientu loku un tamlīdzīgi.[16] Konkurence starp franšīzes ņēmējiem, kurus apvieno kopēja preču zīme, sekmē preču drošības un kvalitātes pieaugumu, bet no tā ieguvēji ir patērētāji.

Tiesa šajā nolēmumā noraidīja ideju par to, ka pret trastiem vērstajam normatīvajam regulējumam visos gadījumos būtu jāaizliedz ierobežot neatkarīgu uzņēmēju patstāvību. Tiesas nolēmumā cita starpā bija ietverts viedoklis, ka šādi ierobežojumi ir tiesiski, ja tie ir izdevīgi tirgum.[17]

ASV Augstākās tiesas pozīcija Sylvania lietā[18] un tās turpmāka uzturēšana citu ar franšīzi saistītu svarīgu tiesas prāvu gaitā 1979. – 1981. gadā radīja precedentu turpmākajiem tiesas nolēmumiem, kuros tika noteikts, ka franšīzes līgumi un tajos izvirzāmās prasības franšīzes ņēmējiem paši par sevi ir nevis franšīzes ņēmēja darbības nelikumīgs ierobežojums, bet gan uzņēmējdarbības veids, par kuru jāspriež, vadoties pēc saprātīgiem principiem, un kurš ievēro tirgus ekonomisko funkcionēšanu visā pilnībā.[19] ASV Augstākās tiesas nolēmumi atbrīvoja franšīzes institūtu no agrākās striktās prettrastu doktrīnas, kas bremzēja franšīzes institūta attīstību ASV gandrīz 30 gadus. Tādējādi pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados un vēlāk franšīze gan tās juridiskajā, gan ekonomiski praktiskajā aspektā ASV sāka strauji attīstīties.[20]

ASV un arī Lielbritānijā franšīzes līgumos iekļautās saistības veikt ekskluzīvu iepirkumu netiek automātiski uzskatītas par neatļautu vienošanos, ko aizliedz antimonopola tiesiskais regulējums. Tomēr, pastāvot attiecīgiem tirgus nosacījumiem, uz tām var attiecināt šo aizliegumu. Sākot ar 1977. gadu, tas ir, sākot ar spriedumu Sylvania lietā, noteikumi no sprieduma motīvu un secinājumu daļas tika piemēroti atrunām par vertikāli teritoriāliem ierobežojumiem, lai noskaidrotu, vai tas ir konkurences ierobežojums (īpaši horizontālie ierobežojumi). Līguma nosacījumi, kuri skar mazumtirdzniecības cenas, tiek uzskatīti par neatļautiem gadījumā, ja izrādās, ka franšīzes devējs, kas nav apmierināts ar cenu rekomendācijām, tādā vai citādā veidā mēģina likt franšīzes ņēmējam pieņemt savus piedāvājumus vai rekomendācijas. Sylvania lietā, neraugoties uz turpmākajiem konkurences ierobežojumiem attiecībā uz mazumtirdzniecības tirgotājiem, kuri pārdeva Sylvania produkciju, noteikumi no sprieduma motīvu un secinājumu daļas tika piemēroti attiecībā uz teritoriālajiem ierobežojumiem, kā arī attiecībā uz telpas ierobežojumiem, līdzīgi kā Pronuptia lietā[21]. Kaut gan pastāvēja arī iekšejās preču zīmes konkurences ierobežojumi, vertikālie ierobežojumi tika uzskatīti par izdevīgiem starptautiskai preču zīmes konkurētspējas uzlabošanai. Tikai dažās lietās, pamatojoties uz reālām ekonomiskajām sekām, šādus vertikālās konkurences ierobežojumus var uzskatīt par aizliegumu, kas iekļauts ASV antimonopola tiesiskajā regulējumā.[22]

Vispirms ASV, bet vēlāk arī Eiropā franšīze tika atbrīvota no pretmonopolistiskā regulējuma ierobežojumiem pateicoties tam, ka mainījās konceptuāla pieeja pašai pretmonopola idejai. Vispārīgi tika atzīts, ka franšīzes līgums nav paredzēts preču izplatīšanas un noieta “horizontālo” struktūru izveidošanai, proti, tādu struktūru izveidošanai, kuras spēj monopolizēt tirgu, kā tas notiek, piemēram, izveidojot trastus un karteļus. Franšīzes līgums ir vertikāla vienošanās, kas vēlāk tika atspoguļots arī ES tiesu praksē un ES tiesībās.[23]

 

III. Eiropas Kopienu Tiesas prakse

Franšīzes institūta tiesiskās dabas noteikšanā un pamatošanā Eiropā būtisku ieguldījumu sniedza EKT 1986. gada 28. janvāra nolēmums lietā nr. 161/84 Pronuptia de paris GmbH v. Pronuptia de Paris Inmgard Schillgalis[24], kas pazīstama kā Pronuptia lieta. Tā kļuva par parauglietu un vēlāk tika daudzkārt izmantota franšīzes tiesu praksē, kā arī izraisīja plašus komentārus tiesību doktrīnā. Pronuptia lieta ir ievērības cienīga arī tā iemesla dēļ, ka spriedums tajā tika pieņemts vēl pirms tam, kad spēkā stājās franšīzes institūta normatīvais regulējums – Komisijas 1988. gada regula nr. 4087/88 par Līguma 81. panta 3. punkta piemērošanu franšīzes līgumu kategorijām[25] (Regula nr. 4087/88, nav spēkā).[26] EKT Pronuptia lietas sprieduma argumentācija un noslēguma atziņas tika liktas minētās Regulas nr. 4087/88 pamatā.

Pronuptia lietas fakti bija šādi: Francijas uzņēmuma Pronuptia de Paris SA (uzņēmums ir modes preču ražotājs kāzu tērpu un aksesuāru jomā) nodaļa Vācijā piešķīra trīs ekskluzīvas franšīzes Hamburgā, Oldenburgā un Hannoverē strādājošajai kompānijai Pronuptia Irmgard Achillgalis. Kad franšīzes ņēmējs nesamaksāja šai nodaļai tai pienākošos franšīzes maksu, nodaļa vērsās ar prasību vietējā pirmās instances tiesā, kura nolēma prasību apmierināt un piedzīt no franšīzes ņēmēja Pronuptia Irmgard Achillgalis nesamaksāto summu. Pronuptia Irmgard Achillgalis šo spriedumu pārsūdzēja, tā iesniedza Frankfurtes pie Mainas Zemes tiesā apelāciju, kurā apgalvoja, ka noslēgtie franšīzes līgumi ir pretrunā ar Eiropas Kopienas (dibināšanas) Līguma [27] (EKL) 81. panta pirmo daļu (antimonopola noteikums) un tādēļ tie jāatzīst par spēkā neesošiem. Zemes tiesa piekrita šiem argumentiem. Šo spriedumu, savukārt, pārsūdzēja un apelāciju Vācijas Augstākajā tiesā iesniedza franšīzes devējs, prasot atstāt spēkā pirmās instances tiesas nolēmumu.

Augstākā tiesa atzina, ka apelācijā skarti asociācijas tiesību jautājumi, un lūdza EKT atbildēt pēc būtības uz vairākiem noformulētajiem un tai iesniegtajiem jautājumiem, tajā skaitā arī saistībā ar franšīzes tiesisko dabu. Lietas izskatīšanas laikā nebija spēkā neviens normatīvais tiesību akts, kas regulētu franšīzes institūtu kā tādu, ne arī tiesiskā regulējuma par franšīzes statusu saistībā ar EKL 81. panta pirmo daļu. Taču lietas izskatīšanas laikā jau bija spēkā Komisijas 1967. gada 22. marta regula nr. 67/67 par dažu preču izplatīšanas līgumu kategoriju, kas ierobežo brīvu konkurenci, grupveida atbrīvošanu no pretmonopolistiskiem nolikumiem, pamatojoties uz 81. panta trešo daļu.[28] Franšīze starp šiem atbrīvojumiem nebija minēta.

Pronuptia lietā EKT nepiekrita Vācijas tiesas argumentiem, un tas neapšaubāmi būtiski ietekmēja franšīzes institūta turpmāko attīstību un piemērošanu ES kopējā tirgū. Nepievēršoties franšīzes un brīvas konkurences savietojamības aspektiem, autore vērš uzmanību tikai uz dažiem satura ziņā nozīmīgākiem EKT skaidrojumiem par franšīzes tiesisko dabu.

Viena no EKT konceptuālajām pozīcijām ir tāda, ka franšīzes līgums būtu aplūkojams kā līgums sui generis[29], kas atšķiras gan no tradicionālajiem tirdzniecības – starpniecības līgumiem (aģentu līgumiem, komisijas līgumiem un tamlīdzīgi), gan no tādiem ekskluzīviem preču sadales līgumiem kā komerciālā koncesija. Preču izplatīšanas sistēma izmantojot franšīzi, kā konkrēti skaidroja EKT, paredz, ka distributors (izplatītājs), kas nostabilizējies attiecīgajā tirgū un izstrādājis noteiktas uzņēmējdarbības metodes, neatkarīgajiem tirgotājiem par samaksu piešķir tiesības operēt citos tirgos, izmantojot uzņēmuma – franšīzes devēja firmas nosaukumu un komercdarbības metodes, kas tirgotājam paver iespēju veiksmīgi attīstīt savu komercdarbību. Tātad uzņēmumam, kas šajā gadījumā ir franšīzes devējs, franšīze ir ne tikai savu preču izplatīšanas metode, bet arī iespēja gūt finansiālus ienākumus bez pašu kapitāla papildu izdevumiem, nododot iespēju izmantot savas uzņēmējdarbības metodes un pieredzi. No otras puses, šāda sistēma paver iespēju neatkarīgajiem tirgotājiem, kuriem trūkst komercdarbībā nepieciešamo iemaņu un pieredzes, izmantot komercdarbības metodes, kuras tie nebūtu spējīgi apgūt bez nopietniem pūliņiem un izdevumiem. Turklāt sistēma ļauj franšīzes ņēmējiem sev izdevīgā veidā izmantot franšīzes devēja nosaukuma autoritāti.[30]

Franšīzes līgumi par preču pārdošanu šajā ziņā atšķiras no dīleru līgumiem un līgumiem par atzītu mazumtirgotāju apvienošanos selektīvā sistēmā, jo tie neparedz vienotu nosaukumu, vienotas metodes izmantošanu komercdarbībā vai franšīzes maksu apmaiņā pret piešķirtajām izdevīgajām tiesībām. Atšķirībā no tā sistēma, kas ļauj franšīzes devējam saņemt peļņu no saviem panākumiem, pati par sevi netraucē konkurencei.[31]

Attīstot šo savu pozīciju, EKT atzina, ka franšīzes devējam, nebaidoties, ka pret viņu tiks piemēroti EKL 81. panta pirmās daļas pretmonopolistiskie noteikumi, ir tiesības veikt plašu komercdarbību, arī aizstāvēt savas tiesības uz franšīzes ņēmējam nododamo informāciju, kas satur know–how, aizsargāt savu firmas nosaukumu un preču zīmi, uzlikt franšīzes ņēmējam pienākumu likt lietā franšīzes devēja komercdarbības metodes un rezultatīvi izmantot know–how, aizliegt franšīzes ņēmējam bez franšīzes devēja piekrišanas pārdot franšīzes ņēmēja kompāniju trešajām personām; sniegt rekomendācijas par franšīzes telpu izkārtošanu, norādīt franšīzes ņēmējam citus preču piegādātājus franšīzes tirdzniecībai (taču neaizskarot franšīzes ņēmēja tiesības iegādāties tādas preces pie citiem līdzīgu preču piegādātājiem savā franšīzes tīklā) un veikt citas ierobežojošas darbības. EKT atzīmēja, ka franšīzes devējam ir daudz lielāka vara pār franšīzes ņēmēju nekā preču piegādātāja vara pār saviem distributoriem saskaņā ar jebkādiem citiem līgumiem par preču ekskluzīvu vai neekskluzīvu izplatīšanu.[32]

Līdztekus minētajam EKT uzsvēra, ka nevienu no tiesas minētajām franšīzes devēja tiesībām nevar izmantot tirgus sadalīšanai starp franšīzes devēju un franšīzes ņēmēju. It īpaši tas attiecas uz iespēju vadīties pēc saskaņotas cenu politikas. EKT paskaidroja, ka franšīzes devējs var franšīzes ņēmējam vēlamās cenas tikai ieteikt, bet ne saistoši noteikt. Pamatojoties uz precedentu tiesībām, Eiropas franšīzes federācijas viedokli un ASV pētījumiem par franšīzes līgumu tipiem, EKT secināja, ka nozīmīgākās atšķirības franšīzes līgumos par preču tirdzniecību ir iesaistīto komersantu neatkarība, licence par kompānijas firmas nosaukuma lietošanu, preču zīmes nosaukumu, emblēmu un citu simbolu, know–how izmantošanu visplašākajā nozīmē, kā arī vienāds reprezentācijas veids un franšīzes ņēmēja atlīdzības maksa par piešķirto licenci. ASV precedentu tiesībās ļoti būtiska loma ir iesaistīto komersantu tirgus pozīcijai un atšķirībām starp vertikālajām franšīzes devēja un franšīzes ņēmēja attiecībām, horizontālajām attiecībām starp franšīzes ņēmējiem, vērtējot līgumus no antimonopolā tiesiskā regulējuma viedokļa.[33]

EKT lieta nr. C-36/02[34] Omega Spielhallen - und Automatenaufstellungs-GmbH v. Oberbürgermeisterin der Bundesstadt Bonn (lieta nr. C-36/02), pēc autores domām, ir sevišķi nozīmīga tiesu prakses analīzē, jo tās spriedumā skarti jautājumi saistībā ar pienākumu, no vienas puses, ievērot franšīzes līguma noteikumus, pakalpojumu sniegšanas brīvību un preču brīvu apriti, tomēr, no otras puses, franšīzes līguma noteikumu ievērošana ir pretrunā ar sabiedrisko kārtību un valsts konstitūcijā nostiprinātajām pamatvērtībām, tādēļ, pēc autores domām, īpaši svarīgi ir ievērot EKT pozīciju šajā jautājumā.

Lūgums par prejudiciālu nolēmumu šajā lietā tika iesniegts saistībā ar kasācijas sūdzību, ko sabiedrība Omega Spielhallen und Automatenaufstellungs GmbH (Omega) iesniedza Federālajā administratīvajā tiesā, apšaubot, vai pret to vērstais Bonnas policijas iestādes 1994. gada 14. septembrī pieņemtais lēmums par aizliegumu ir atbilstošs Kopienu tiesībām.[35]

Ar savu jautājumu EKT iesniedzēja tiesa vēlējās noskaidrot, pirmkārt, vai aizliegums veikt saimniecisko darbību tādu iemeslu dēļ, kurus nosaka nepieciešamība aizsargāt valsts konstitūcijā nostiprinātās pamatvērtības, piemēram, cilvēka cieņu, kā tas ir šajā lietā, ir saderīgs ar Kopienu tiesībām, un, otrkārt, vai dalībvalstu tiesības šādu iemeslu dēļ ierobežot EKL garantētās pamatbrīvības, proti, pakalpojumu sniegšanas brīvību un preču brīvu apriti, ir pakļautas nosacījumam, ka šis ierobežojums balstās uz visām dalībvalstīm kopīgu tiesību izpratni.

Lietas fakti: Omega, kas ir saskaņā ar Vācijas Federatīvās Republikas (Vācija) tiesībām nodibināta komercsabiedrība, kopš 1994. gada 1. augusta Bonnā, Vācijā izmantoja iekārtu komplektu ar nosaukumu “Lāzerdroms”, kas paredzēta lietošanai peintbolam līdzīgā, ar lāzera stariem funkcionējošā sporta spēlē. Sabiedrība šo iekārtu turpināja izmantot pēc 1994. gada 14. septembra, jo sabiedrībai Omega ar Ķelnes Administratīvās tiesas 1994. gada 18. novembra rīkojumu tika piešķirtas tiesības uz laiku turpināt iekārtas lietošanu. Iekārta, ko Omega lieto sava uzņēmuma telpās un kas sastāv galvenokārt no imitētiem ieročiem līdzīgām lāzertēmēkļa iekārtām, kā arī staru sensoriem, kuri izvietoti gan šautuves ejās, gan uz vestēm, ko nēsā spēlētāji, sākotnēji bija izstrādāta kā bērniem paredzēta rotaļu spēle, kas brīvi pieejama tirdzniecībā. Tā kā šī iekārta izrādījās tehniski nepilnīga, Omega (nenoskaidrotā datumā, bet pēc 1994. gada 2. decembra) izvirzīja sūdzības par aprīkojuma kvalitāti tās piegādātājam - britu sabiedrībai Pulsar International Limited Ltd [tagad – Pulsar Advanced Games Systems Ltd (Pulsar)]. Franšīzes līgums ar Pulsar tika noslēgts 1997. gada 29. maijā. Katrs līgums paredz izpildīt apsolīto, nosaka pušu tiesības un pienākumus. Arī franšīzes līgums ar Pulsar nebija izņēmums no vispārējā civiltiesību principa, turklāt tas saturēja arī “Lāzerdromā” notiekošās spēles norises aprakstu.

Atbilstoši lietas nr. C-36/02 datiem jau pirms “Lāzerdroma” atvēršanas apmeklētājiem daļa iedzīvotāju izteica iebildumus pret šo projektu, uzskatot, ka spēle simulē cilvēku slepkavošanu un veicina agresivitāti. Ar 1994. gada 22. februāra vēstuli Bonnas policija brīdināja komercsabiedrību Omega, ka nodomājusi pieņemt lēmumu par spēles aizliegšanu gadījumā, ja tā “turpinās simulēt cilvēku slepkavošanu”. 1994. gada 18. martā Omega atbildēja, ka spēle tiek izmantota vienīgi tādā veidā, lai sasniegtu nekustīgus sensorus, kas izvietoti šautuves ejās.[36]

Iesniedzēja tiesa uzskatīja, ka komerciālos nolūkos izmantojot sabiedrības Omega spēli, kurā tiek simulēta slepkavošana, tiek aizskarta cilvēka cieņa. Tāpat šī tiesa norādīja, ka cilvēka cieņa ir konstitucionāls princips, ko var aizskart gan pretinieku degradējoša attieksme, kas nav vērojama šajā gadījumā, gan vieglprātīga attieksme pret ikviena cilvēka pamattiesībām būt atzītam un cienītam, un šī attieksme spēlētājam var rasties vai nostiprināties, spēlē veicot fiktīvus vardarbības aktus, kā tas bija vērojams šajā gadījumā. Izklaides spēlē nav pieļaujama atkāpe no tik augstas konstitucionālās vērtības kā cilvēka cieņa.

Attiecībā uz Kopienu tiesību piemērošanu iesniedzēja tiesa argumentēja, ka apstrīdētais lēmums aizskar pakalpojumu sniegšanas brīvību, kas paredzēta EKL 49. pantā, kurš noteic, ka Kopienā aizliegts ierobežot pakalpojumu sniegšanas brīvību tiem dalībvalstu pilsoņiem, kas veic uzņēmējdarbību tādā Kopienas valstī, kuras pilsoņi nav personas, kam domāti pakalpojumi. Omega bija noslēgusi franšīzes līgumu ar Apvienotās Karalistes sabiedrību, kura varēja veikt savam vācu klientam līdzīgas piegādes tām, kuras pati nodrošināja savā mītnes valstī. Tiesa uzskatīja, ka šis lēmums varētu aizskart arī preču brīvu apriti, kas paredzēta EKL 28. pantā, ciktāl Omega Apvienotajā Karalistē vēlas iegādāties preces, kas paredzētas tās “Lāzerdromos” uzstādītajām iekārtām, jo īpaši lāzertēmekļa aparātus.

Šajā kontekstā EKT norādīja, ka dalībvalstu pastāvīgajā tiesu praksē vispārējo tiesību principu neatņemama sastāvdaļa ir pamattiesības, kuru ievērošanu nodrošina EKT. Tādējādi EKT ņem vērā dalībvalstīm kopīgās konstitucionālās tradīcijas, kā arī vadlīnijas, ko cilvēktiesību aizsardzības jomā nodrošina tie starptautiskie tiesību instrumenti, kuriem dalībvalstis ir pievienojušās vai kurus tās ir ratificējušas. Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai[37] šajā lietā tādējādi ir īpaša nozīme.[38] Tā kā pienākums ievērot cilvēka cieņu ir saistošs gan Kopienām, gan tās dalībvalstīm, tad cilvēka cieņas aizsardzība veido leģitīmu interesi, ar kuru principā var pamatot ierobežojumus tiem pienākumiem, kurus uzliek Kopienu tiesības, un pat tādai EKL garantētajai pamatbrīvībai kā pakalpojumu sniegšanas brīvība.[39]

Balstoties uz šādu pamatojumu, EKT nosprieda, ka Kopienu tiesības nevēršas pret to, ka saimnieciskā darbība, kuras ietvaros komerciālā nolūkā izmanto spēli, kas simulē cilvēku slepkavošana, tiek pakļauta valsts aizliegumam, kas pieņemts, pamatojoties uz sabiedriskās kārtības aizsardzības apsvērumiem, ievērojot faktu, ka šāda darbība aizskar cilvēka cieņu.

 

IV. Kopsavilkums

Katrā valstī, kurā izmanto franšīzi, dabiski veidojas individuāla tiesu prakse franšīzes strīdu risināšanā. Šī prakse ir atkarīga no vairākiem aspektiem, tajā skaitā arī no tā, vai attiecīgajā valstī pastāv franšīzes regulējums normatīvā līmenī, vai franšīzes izmantošanai ir labvēlīga komerctiesiskā vide un vai pastāv citi franšīzes izmantošanu veicinošie apstākļi. Kopējo tiesu praksi ES dalībvalstīm franšīzes tiesību jomā veido EKT, kuras nolēmumi ES dalībvalstīm ir saistoši.

Aplūkojot tiesu praksi franšīzes jomā ASV, autore secina, ka mūsdienīgā ASV franšīzes koncepcija lielā mērā tika formulēta federālo tiesu pieņemto nolēmumu rezultātā. Proti, ASV Federālās apelāciju tiesas 1964. un 1965. gadā pieņemto nolēmumu rezultātā Carvel Ice Cream Corporation lietā licence par tiesībām lietot preču zīmi tika atzīta par galveno franšīzes attiecību elementu, līdz ar to tiesa nāca pie slēdziena, ka franšīzes ņēmēja darbības ierobežošana pēc līguma nav uzskatāma par franšīzes devēja nosacījumu uzspiešanu, bet kalpo franšīzes devēja preču zīmes aizsargāšanas mērķim.

Eiropas Savienībā, savukārt, franšīze tiek regulēta no konkurences tiesību viedokļa, tomēr līdz brīdim, kamēr franšīze netika normatīvi regulēta pozitivizētā formā, EKT bija īpaši svarīga loma franšīzes institūta tiesiskās dabas noteikšanā. Lieta Pronuptia de paris GmbH v. Pronuptia de Paris Inmgard Schillgalis bija pirmais solis franšīzes evolūcijā visā Eiropā. Tā ir kļuvusi par parauglietu un daudzkārt izmantota franšīzes tiesu praksē, kā arī izraisījusi plašus tiesību zinātnieku komentārus. Pronuptia lieta ir ievērības cienīga arī tādēļ, ka spriedums tajā tika pieņemts jau pirms tam, kad tika radīts franšīzes normatīvais regulējums – Komisijas 1988. gada Regula nr. 4087/88. Tiesiskā argumentācija Pronuptia lietā un noslēguma noteikumi ir likti Regulas nr. 4087/88 pamatā.

Attīstoties franšīzes attiecībām, EKT ir atzinusi, ka pienākums ievērot cilvēka cieņu ir saistošs gan ES, gan tās dalībvalstīm, cilvēka cieņas aizsardzība veido leģitīmu interesi, kas var kļūt par pamatojumu, nosakot ierobežojumus tiem pienākumiem, kurus uzliek Kopienu tiesības un franšīzes līguma noteikumi.

 

---

[39] Attiecībā uz preču brīvu apriti skat.: EKT lieta: C-112/00 Eugen Schmidberger, Internationale Transporte und Planzüge v. Republik Österreich [2003] ECR I-5659, para. 74.