Franchising and Franchise Agreement: Currents problems

• Publications

Franchising and Franchise Agreement: Currents problems

Raksta pamatā ir maģistra darbs, kas izstrādāts maģistratūras studiju ietvaros Latvijas Universitātes Starptautisko attiecību institūtā. Darba vadītājs - prof. Dr.habil.iur. Juris Bojārs, recenzents prof. Dr.iur. Jānis Načiščionis

Starptautiskajā komercdarbībā franšīze ir viens no komercdarījumu veidiem, kā komersanti var gūt peļņu, bet valstis var piesaistīt ārvalstu ieguldījumus. Franšīze var kalpot kā līdzeklis cīņā ar bezdarbu un vāji attīstītu ekonomiku vai arī kā iespēja uzsākt komercdarbību ar ierobežotiem naudas līdzekļiem. Franšīzei ir vēl daudz citu priekšrocību salīdzinājumā ar citiem komercdarījumiem. Un, lai gan vairākās Eiropas valstīs franšīzes un franšīzes līguma jautājumi nav noregulēti valstu normatīvos aktos, tās loma strauji pieaug. Viens no franšīzes attīstības bremzējošiem iemesliem ir informācijas par franšīzi un franšīzes līgumu trūkums, kā arī nepietiekams tiesiskais regulējums vai arī regulējuma neesamība.
Par franšīzes biznesa modeļa pamatlicēju tiek uzskatīts pasaulē pazīstamais šujmašīnu ražotājfirmas "Singer" dibinātājs Izaks Singers, kurš savas uzņēmējdarbības sākumā ASV un vēlāk visā pasaulē izmantoja tieši franšīzes principu. Tiek lēsts, ka franšīzes līgumu skaits teju ikvienā pasaulē sasniedz aptuveni 12 tūkstošus, bet šādā biznesa modelī ir nodarbināti 9 miljoni darbinieku¹.
ASV uz franšīzēm balstīts bizness veido gandrīz 40% no kopējā preču apgrozījuma, Eiropā - 20%. Tieši Eiropā tuvā nākotnē gaidāma ļoti strauja franšīzes biznesa attīstība. ²
Latvijas intelektuālā īpašuma³ aizsardzības likumi neietver nekādus noteikumus par franšīzes piešķiršanu un franšīzes līgumu noslēgšanu. Tomēr, tā kā franšīzes līgumiem ir svarīga nozīme starptautiskajā uzņēmējdarbības praksē.
Jo sevišķi darījumos ar rūpnieciskā īpašuma izmantošanas tiesību nodošanu, franšīzes loma un ietekme starptautiskajā biznesā pēdējā laikā tikai pieaug.

Franšīzes jēdziens

"Franšīze (no franču val. franchir - atbrīvot no kādiem pienākumiem; angļu val. Franchize) - speciāla privilēģija, komercpilnvarojums, tiesība, ko valsts iestāde vai uzņēmums piešķir kā atļauju personai, lai tā būtu pilnvarota nodarboties ar kādu saimniecisku, ražošanas, sagādes, tirdzniecības pakalpojumu un tamlīdzīgu darbību. Atļaujas saņēmējs var saņemt arī tehnisku vai cita veida palīdzību paredzētās saimnieciskās darbības veikšanai. Nosaukums attiecīgajā valodā izteic, ka atļaujas saņēmējs ir atbrīvots no daudziem juridiskas noformēšanas pienākumiem un viņam nav jārisina dažādi reklāmas vai citi saimnieciski uzdevumi, kuri būtu jāveic, darbojoties kā pilnīgi patstāvīgam uzņēmējam, kas no jauna sāk saimniekot; arī līguma otra puse izdevīgi gūst peļņu, jo ir atbrīvota no zināmiem saimnieciskās darbības pienākumiem, ko komersants veiks nākotnē."⁴
Franšīze ir tiesības nodarboties ar uzņēmējdarbību, kuras piešķir valdība. Franšīze ir ekskluzīvas tiesības nodarboties ar uzņēmējdarbību vai pārdot preces, vai sniegt pakalpojumus noteiktā teritorijā, kuras piešķir preču zīmes vai firmas nosaukuma īpašnieks.⁵
Komerctiesībās ar franšīzi saprot licenci, kuru uz noteiktu laiku izdod ražotājam, izplatītājam, tirgotājam utt., lai dotu tam iespēju ražot vai pārdot noteiktas preces vai sniegt pakalpojumus noteiktā teritorijā. Licences turētājs (franšīzes ņēmējs) parasti maksā licences devējam (franšīzes devējam) procenta atskaitījumus no pārdošanas apjoma, bieži vien līdz ar vienreizēju maksājumu (avansu). Franšīzes devējs var apgādāt franšīzes ņēmēju ar preču zīmi vai firmas nosaukumu (brand identity) vai sniegt tam finansiālu palīdzību vai tehnisko ekspertīzi.⁶
Vienkāršākajā formā franšīze ir licence, ko piešķir preču zīmes vai firmas nosaukuma (trade name ) īpašnieks, kurš atļauj pārdot produktu, kas marķēts ar šo zīmi vai nosaukumu, vai sniegt pakalpojumus saistībā ar to.⁷
Franšīze plašākā nozīmē ir detalizēti sagatavota vienošanās, pēc kuras franšīzes ņēmējs apņemas veikt komercdarbību vai pārdot produktu saskaņā ar metodēm un procedūrām, ko nosaka franšīzes devējs. Turklāt franšīzes devējs sniedz franšīzes ņēmējam palīdzību reklāmas jomā, kā arī padomus, ieteikumus un citus līdzīgus pakalpojumus.⁸
Izanalizējot iepriekš minētas franšīzes definīcijas, var izdarīt secinājumu, ka franšīze saprotama gan kā atļauja, gan kā piešķirtas tiesības. Vienlaikus ar to apzīmē noteiktu uzņēmējdarbības veidu vai teritoriju, attiecībā uz kuru izdota minētā atļauja vai piešķirtas minētās tiesības. Beidzot no tā izriet, ka franšīze uzskatāma gan par īpašu komercpilnvarojumu, gan par vienu no licences paveidiem.⁹
Kaut arī ir daudz franšīzu formu un paveidu, tos var sadalīt trīs galvenajās grupās :
1) ražošanas franšīze (manufactoring franchise): franšīzes izdevējs atļauj franšīzes saņēmējam izgatavot un pārdot produkciju, izmantojot izejvielu un/vai tehniskos noteikumus, kurus piegādā franšīzes izdevējs;
2) izplatīšanas franšīze (distributing franchise), kuras galvenais mērķis ir franšīzes saņēmēja izmantošana par tās produkcijas noieta starpnieku, ko ražo pats franšīzes devējs vai ko viņam ražo;
3) licencēšanas vai uzņēmējdarbības veida franšīze (licensing or "biziness format" franchise): franšīzes devējs orientējas ne tik daudz uz to preču pārdošanu, kas asociējas ar viņu, bet gan galvenokārt uz uzņēmējdarbības veida vai sistēmas licenču izdošanu. Labākais zināmais piemērs ir ātro uzkodu franšīze. Tur franšīzes ņēmējs galvenokārt maksā par franšīzes devējam piederošas plaši pazīstamas un reklamētas preču zīmes izmantošanu, kā arī par apmācību, tehniskajiem (ekspluatācijas un apkalpes) noteikumiem un uzņēmējdarbības komercnoslēpumu (know-how), ar ko viņu apgādā franšīzes izdevējs.¹⁰
Iepriekš norādīto franšīzes veidu raksturojumus zināmā mērā papildina ES Komisijas 30.11.88. Noteikumi Nr.4087/88 par Romas līguma 85.(3) p. piemērošanu franšīzes līguma kategorijām.¹¹
Kā atzīmēts ES Noteikumu preambulā, izplatīšanas franšīzes un pakalpojumu franšīzes galvenais mērķis ir nodrošināt galapatērētājiem preču mazumtirdzniecību un pakalpojumu sniegšanu. Minētās darbības var apvienot vienā franšīzē, tās var papildus iekļaut preču apstrādi un to pielāgošanu īpašām patērētāju vajadzībām. Rūpniecisko franšīzi raksturo īpatnības, kas piemīt citām franšīzes kategorijām; tā ietver uz patentiem un/vai tehniskajiem un tehnoloģiskajiem noslēpumiem pamatotas ražošanas licences, kam var pievienot preču zīmju licences.
ES Noteikumos dotā franšīzes definīcija atšķiras no citām zināmajām definīcijām ar to, ka tā definēta nevis kā atļauja vai licence, kuras pamatā ir preču zīmes vai firmas nosaukuma licence, bet gan kā rūpnieciskā vai intelektuālā īpašuma tiesību kopums izmantošanai preču pārdošanā un pakalpojumu sniegšanā. Turklāt Noteikumos ar rūpnieciskā un intelektuāla īpašuma tiesību kopumu bez tiesībām un preču zīmēm un firmas nosaukumiem saprotamas arī tiesības uz lietderīgajiem modeļiem, dizainparaugiem, autortiesību darbiem, komercnoslēpumiem un patentiem.¹²
Franšīzi izdod uz attiecīga franšīzes līguma pamata. ES Noteikumos tas definēts kā vienošanās, pēc kuras viens uzņēmums - franšīzes devējs - par tiešu atlīdzību piešķir citam uzņēmumam - franšīzes saņēmējam - tiesības izmantot franšīzi noteikta veida preču pārdošanai vai pakalpojumu sniegšanai.¹³
Franšīzes līguma priekšmetu, tāpat kā licences līguma priekšmetu, nosaka atkarībā no franšīzes veida. Tāpēc, pirms izskatīt franšīzes līguma galvenos noteikumus, jāpiebilst, ka līdztekus iepriekšminētajai franšīzes veidu klasifikācijai, kuras pamatā ir franšīzes funkcija, praksē liela nozīme ir citām franšīzes veidu klasifikācijām.
Piemēram, atšķir iekšējo franšīzi, kuras izplatītākā forma ir uzņēmumu franšīze (unit franchizing), un teritoriālo franšīzi (territorial franchise), kas savukārt iespējama divās formās:
1) vienošanās par franšīzes attīstību (franchise development agreement) un
2) vienošanās ar pirmatnējo franšīzes ņēmēju (master franchising).
Uzņēmumu franšīzi parasti izdod, ja franšīzes devējs un franšīzes ņēmējs atrodas vienā valstī, bet teritoriālo franšīzi - ja tā aptver ģeogrāfisko tīklu.
Tieši vienošanās par franšīzes attīstību paredz, ka franšīzes ņēmējs apņemas izveidot minēto tīklu. Pēc vienošanās ar pirmatnējo franšīzes ņēmēju franšīzes devējs ne tikai pilnvaro pēdējo realizēt līguma priekšmetu, bet var piešķirt tam izņēmuma tiesības, arī tiesības izdot apakšfranšīzes.
Franšīzes līgums zināmā mērā ir līdzīgs licences līgumam un vienlaikus no tā atšķiras.
Atšķirībā no licences līguma, kas, vienkārši runājot, pēc būtības ir vienīgi licenciāra piekrišana par noteiktu maksu neiesūdzēt licenciātu par licenciāra izņēmuma tiesību pārkāpšanu,¹⁴ franšīzes līgumam raksturīgi šādi galvenie elementi:
1) licence izmantot noteiktu franšīzes izdevēja biznesa sistēmu, lai veiktu savu uzņēmējdarbību;
2) franšīzes izdevēja un franšīzes saņēmēja mijiedarbība, kas aptver to attiecības un saistības, franšīzes izdevēja pastāvīgu palīdzību franšīzes saņēmēja uzņēmējdarbības nodibināšanai, uzturēšanai un attīstīšanai;
3) franšīzes izdevēja tiesības ietekmēt un kontrolēt franšīzes saņēmēja uzņēmējdarbības veikšanas veidu.¹⁵
Saskaņā ar ES Noteikumiem Nr.4087/88 līgumam, kas atbilst Noteikumos dotajai franšīzes līguma definīcijai, turklāt jāietver vismaz šādi noteikumi:
- par kopēja nosaukuma un kopēju dažādu tehnisko līdzekļu, kurus izmanto franšīzes telpās, un transportlīdzekļu noformējuma izmantošanu;
- par franšīzes izdevēja pienākumu sniegt franšīzes saņēmējam komercnoslēpumus;
- par franšīzes izdevēja pienākumu sniegt franšīzes saņēmējam pastāvīgu komerciālo un tehnisko palīdzību.¹⁶
Jebkurā gadījumā franšīzes līgums, ja ar to franšīzes ņēmējam tiek piešķirtas noteiktas rūpnieciskā īpašuma izmantošanas tiesības, ietver noteikumus, kurus parasti paredz attiecīgajā patentu un bezpatentu vai preču zīmes licences līgumā.
Daži no franšīzes līguma tipveida noteikumiem:
- franšīzes ņēmēja tiesības un pienākumi (franšīzes attīstība, maksājumi, kvalitātes pārbaudes prasību ievērošana, konfidencialitāte);
- franšīzes devēja tiesības un pienākumi (ekspluatācijas noteikumi, apmācība, palīdzība uzņēmuma nodibināšanā, pastāvīga mijiedarbība ar franšīzes saņēmēju);
- piešķirto izņēmuma tiesību apjoms;
- līguma termiņš;
- pušu tiesības un pienākumi pēc līguma izbeigšanās.

Aktuālie jautājumi

Viens no aktuāliem franšīzes līguma problēmjautājumiem ir nepietiekams franšīzes līguma tiesiskais regulējums valstu likumdošanā, kas ir par pamatu franšīzes līguma sajaukšanai ar citiem civiltiesiska rakstura tiesiskiem darījumiem un franšīzes līguma lomas mazināšanai komercdarbībā.
Nepietiekama franšīzes līguma tiesiskā regulējuma valstu likumdošanā iespaids atspoguļojas arī nepareiza franšīzes līguma izpratnē, informācijas trūkumā par franšīzes līgumu, juridisku jēdzienu sajaukšanā, kā arī citos svarīgos jautājumos, kas nākotnē var kļūt par iespējamo tiesu strīdu iemesliem starp franšīzes līguma pusēm.
Lai gan potenciāli franšīzes līguma tiesiskā regulējuma neesamības gadījumā ir iespējams piemērot tiesību vai likumu analoģiju, ar kuras palīdzību var atrisināt kādas konkrētas juridiskās problēmas, uzskatu, ka attiecīgais regulējums nav pietiekams un vispusīgs.
Protams, franšīzes līguma tiesisko regulējumu var atrast valstu civiltiesībās, tajā skaitā civillikumā un likumos, kas regulē komercdarbību, konkurenci un intelektuālo īpašumu, tomēr visi iepriekš minētie normatīvie akti satur vispārējas tiesību normas, kas nav pietiekamas pilnvērtīgam franšīzes līguma tiesiskajam regulējumam.
Tā kā franšīzes līguma loma starptautiskajā komercdarbībā ar katru gadu tikai pieaug, par ko liecina valstu vēlme savstarpēji sadarboties, dažādu komerciāla rakstura tīklu izplatīšana pasaulē (Mc Donald's, Pica Jazz, Double coffee, Domino's Pizza, Ford, Cash Generator, Maija, veikalu tīkls Elvi un Stendera ziepju fabrika), kā arī citi objektīvi iemesli, kas saistīti ar peļņas gūšanu no noslēgta franšīzes līguma, raksta autore uzskata, ka franšīze un franšīzes līgums jāregulē ar atsevišķiem normatīvajiem aktiem, kas ietvertu speciālas tiesību normas, kuras būtu piemērojamas konkrētās situācijās.
Ņemot vērā faktu, ka franšīzes līguma priekšmets vienmēr saturēs kādu no intelektuālā īpašuma tiesību objektiem, komercnoslēpumu vai arī citus īpašus paņēmienus vai pakalpojumus papildu atsevišķiem likumiem par franšīzi un franšīzes līgumu, franšīzes tiesiskais regulējums jāparedz arī likumos par intelektuālo īpašumu. Tā kā intelektuālā īpašuma objekti bauda īpašu aizsardzību no valsts puses, autore piekrīt viedoklim, ka franšīzes līgumi jāreģistrē speciālās iestādēs, kas nodarbojas ar intelektuālā īpašuma reģistrāciju. Latvijā franšīzes līgums, manuprāt, būtu jāreģistrē Patentu valdē vai arī Komercreģistrā speciāli šim nolūkam izveidotā iestādē.
Franšīzes līgums nav neviena civiltiesiska rakstura līguma paveids, bet ir atsevišķs un patstāvīgs līgums, kas tāpat kā jebkurš cits līgums var saturēt cita līguma elementus.
Franšīzes līgumisko attiecību attīstībai starptautiskajā komercdarbībā, no vienas puses, ir vajadzīgs diezgan demokrātisks un lojāls tiesiskais regulējums, kas varētu padarīt franšīzes līguma noslēgšanu par vieglu un ātru procesu ar mērķi piesaistīt franšīzes līguma potenciālās puses no vairākām pasaules valstīm, no otras puses, lai izvairītos no gribas defektiem franšīzes līgumā un iespējamiem tiesu strīdiem, ir svarīgi noteikt franšīzes līguma valstu likumdošanā noteiktu procedūru, kas būtu pieejama abām franšīzes līguma pusēm, kā arī pieprasīt no potenciālā franšīzes devēja nepieciešamo informāciju par franšīzi. Tieši informācijas par franšīzi trūkuma dēļ potenciālais franšīzes ņēmējs var noslēgt sev neizdevīgu līgumu, kurš viņam būs jāpilda, pat ciešot zaudējumus. Sniedzot informāciju par franšīzi, ir jāsaprot, ka franšīzes līguma priekšmets ir konfidenciāla rakstura informācija, kurai ir sava materiālā vērtība un kura nav pieejama bez maksas, jo, ja tādu informāciju publiskotu, zustu nepieciešamība noslēgt franšīzes līgumu, turklāt intelektuālā īpašuma objekts kļūtu par publiski pieejamu informāciju. Līdz ar to valstu likumdošanā detalizēti jāparedz, kāda informācija par franšīzi un franšīzes līgumu ir jāsniedz potenciāliem franšīzes ņēmējiem, saglabājot franšīzes priekšmeta konfidenciālo raksturu.
Lai mazinātu potenciālā franšīzes ņēmēja zaudējumus pēc franšīzes līguma, franšīzes devējam papildus iepriekšminētai informācijai būtu vēlams iesniegt noteiktus dokumentus par franšīzes devēja paraksttiesīgajām personām, franšīzes līguma priekšmeta patentu, licenču reģistrāciju, par jau esošiem franšīzes ņēmējiem, pievienojot savu bilanci vismaz par pēdējiem diviem gadiem, kā arī citus dokumentus, kuri tiktu uzskatīti par nepieciešamiem.
Manuprāt, ir ļoti svarīgi atspoguļot valstu likumdošanā tādu viedokli, ka franšīzes līgumu nevar noslēgt jebkurš franšīzes devējs. Šeit ir runa par nepieciešamo pieredzi pirms franšīzes nodošanas, manuprāt, tas varētu būt vienīgais franšīzes devēja ierobežojums, piedāvājot noslēgt franšīzes līgumu. Es atbalstu viedokli, ka, piedāvājot savu franšīzi, franšīzes devējam šajā jomā būtu jānostrādā vismaz trīs gadi. Pretējā gadījumā franšīzes devējs neapzināti, pieredzes trūkuma dēļ var nodarīt zaudējumus ne tikai savai komercdarbībai, bet arī franšīzes ņēmējiem, kas būtu neizdevīgi abām pusēm.
Latvijas tiesībās franšīzes līgumu uztver kā nomas līguma paveidu, kam nevaru piekrist. Nepareiza franšīzes definīcija neatbilst franšīzes līguma jēgai un saturam. Šo iemeslu dēļ Latvijas tiesību sistēmā ir jāveic pareiza franšīzes līguma klasifikācija.
Svarīgi arī atzīmēt, ka franšīzes līgums galvenokārt ir pakļautības līgums, ar kuru franšīzes devējs ir vairāk apveltīts ar tiesībām, bet franšīzes ņēmējam ir vairāk saistošu pienākumu. Līdz ar to vienīgā franšīzes devēja interešu aizsardzības iespēja ir pirms franšīzes līguma noslēgšanas. Franšīzes ņēmējam ir pilnībā jāiepazīstas ar franšīzi, jānoskaidro franšīzes līguma noteikumi, jāizpēta tirgus situācija, jāpieprasa iepriekš minētā informācija un dokumenti, ja vajag saņemt speciālista konsultāciju, un tikai pēc tam jānoslēdz franšīzes līgums.
Bezdarbs nav franšīzes līguma aktuāls problēmjautājums, tomēr tā ir vitāli svarīga daudzu valstu problēma, kas ietekmē valsts ekonomiku, cilvēka labklājību un sociālās garantijas, kas būtiski skar arī valstu gatavību slēgt starptautiskus franšīzes līgumus un valstu attīstību starptautiskajā arēnā un starptautiskajā biznesā. Katrs noslēgtais franšīzes līgums paredz noteikta personāla nodarbinātību, jaunas darba vietas nozīmē bezdarbnieku skaita samazinājumu un sabiedrības labklājības līmeņa celšanu, kā arī valsts iekšējā un ārējā tirgus attiecību attīstību. Līdz ar to valstij jānodrošina pieņemamas franšīzes līguma noslēgšanas prasības un, iespējams, jāparedz franšīzes līguma pusēm kādi nodokļu atvieglojumi vai izdevīgi biznesa noteikumi atkarībā no nodarbināto personu skaita, lai ieinteresētu ārvalstu franšīzes devējus un franšīzes ņēmējus un atbalstītu Latvijas franšīzes devējus un franšīzes ņēmējus.
Vēl viens iemesls, kāpēc valstij būtu jāpadomā par franšīzes līguma slēgšanas izdevību, - mūsu valstij joprojām trūkst pieredzes un zināšanu starptautiskajā komercdarbībā, kā arī nav daudz cilvēku ar adekvātām iemaņām organizēt savu sekmīgu biznesu. Valsts iekasē nodokļus no komercdarbības, un, jo sekmīgāka būs komercdarbība, jo vairāk nodokļu ienāks valsts budžetā. Franšīzes izmantošanai Latvijā pagaidām nav labi izstrādātas tiesību bāzes, nav savas tiesu prakses, nepietiek informācijas par franšīzi, ārvalstu franšīzes devēji baidās piedāvāt savas franšīzes, bet ārvalstu franšīzes ņēmēji nav informēti vai arī ir minimāli informēti par Latvijas franšīzēm. Iepriekš minēto trūkumu novēršanas gadījumā labumu varētu gūt ne tikai mūsu valsts, bet arī komersanti.
Tā kā franšīzes līguma priekšmets bieži vien ir intelektuālā īpašuma objekti, kas padara franšīzi par ekskluzīvu un neatkārtojamu salīdzinājumā ar citiem komercdarbības veidiem, intelektuālā īpašuma likumdošanas bāze aizņem svarīgu vietu ne tikai franšīzes izpratnē, bet arī franšīzes līgumā. Atšķirības valstu likumdošanā attiecībā uz intelektuālo īpašumu var būtiski ietekmēt franšīzes būtību.¹⁷ Piemēram, to, ko viena valstī uzskata par intelektuālā īpašuma objektu, var neatzīt citā valstī, vai arī valstī var būt citi intelektuālā īpašuma reģistrēšanas noteikumi, pēc kuriem iepriekšējā reģistrācija netiek ņemta vērā.
Lai valstis veiksmīgi sadarbotos franšīzes jomā, jāizstrādā vienota intelektuālā īpašuma likumdošanas uztvere un pieeja, jāharmonizē pastāvošā likumdošana ar mērķi izslēgt tiesību kolīzijas, aizpildīt likuma robus un aizsargāt intelektuālā īpašuma īpašnieka likumīgās tiesības.
Eiropas Komisija pievērš lielu uzmanību autortiesību aizsardzības problēmām, izdod direktīvas, tādējādi harmonizējot un unificējot Eiropas Savienības dalībvalstu likumdošanu. Galvenie Komisijas darbības virzieni šajā jomā ir samazināt tiesību normu kolīzijas starp dalībvalstīm, izveidot vienotu tirgu un apkarot pirātismu.¹⁸
Vēl viens aktuāls problēmjautājums ir franšīzes vieta antimonopola likumdošanā un konkurences attiecībās. Eiropas Savienība velta daudz uzmanības tieši antimonopola un konkurences likumdošanas ievērošanai. Saskaņā ar Eiropas Savienības spēkā esošo likumdošanu franšīze nav uzskatāma par konkurences normu pārkāpumu un ir izslēgta no antimonopola likumdošanas aizliegumiem kā vertikāla vienošanās starp pusēm. Latvijai kā Eiropas Savienības dalībvalstij ir saistoša Eiropas Savienības nostāja iepriekš minētajos jautājumos. Tā, piemēram, saskaņā ar Konkurences likuma 11.panta pirmo daļu tika izdoti MK Noteikumi Nr.434 "Par vertikālo vienošanos atbrīvošanu no Konkurences likuma 11.panta pirmajā daļā noteiktā vienošanās aizlieguma", kur ir minēta franšīzes līguma definīcija, tādējādi var izdarīt secinājumu, ka franšīzes līgums Latvijā pieder pie vertikālas vienošanās un nav uzskatāms par konkurences ierobežojumu.
Svarīgi atzīmēt arī problēmu, ka franšīzes tiesiskajā regulējumā, izņemot tiešos franšīzes likumus, ietilpst arī vispārējās civiltiesību normas, komercdarbības, konkurences un intelektuālā īpašuma likumi, kas, manuprāt, kopumā padara franšīzes līgumu par vienu no vissarežģītākajiem līguma veidiem no juridiskā viedokļa.

¹ Feders G. Franšīze palīdz augt // Diena, 15.10.2001.
² Turpat.
³ Intelektuālais īpašums - tiesības, kas var rasties dažādās nozarēs (rūpniecības, zinātnes, literatūras un mākslas jomās), kas ir cilvēka prāta jeb intelekta produkti (Poļakovs G. Rūpnieciskā īpašuma īpašnieka tiesības. Rīga, Biznesa Augstskola Turība, 2001, 15.lpp.).
⁴ Juridisko termiņu vārdnīca. Rīga, Nordic, 1998, 73. - 74.lpp.
⁵ Black's Law Dictionary. 7th Edition. Editor in Chief Bryan A. Garner. St.Paul, Minn, "West Group", 1999, p.668.
⁶ Oxford Dictionary of Law. 4th edition. Oxford, New York, Oxford University press, 1997, p.196 - 197.
⁷ Poļakovs G. Rūpnieciskā īpašuma īpašnieka tiesības. Rīga, Biznesa Augstskola Turība, 2001, 304. lpp.
⁸ Дахно И. И. Англо-русский толковый словарь по интеллектуальной собственности (словарь Ивана Дахно). Киев, ВИРА-Р, 1997, с.97 - 98.
⁹ Apstāklis, ka pastāv atšķirīgas franšīzes jēdziena definīcijas, ir norādīts "Intelectual Property Reading Material" (WIPO publication No.476, 2nd edition. Geneva, WIPO, 1998, p.93).
¹⁰ McCarthy J.T. McCarthy's Desk Encyclopedia of Intelectual Property. The bureau of national Affairs, Inc., 1991, p.134.
¹¹ Commission Regulation (EEC) No 4087/88 of 30 November 1988 on the application af Article 85(3) of the Treaty to categories of franchise agreements // Butterworths Intelectual Property Laf handbook. London, Dublin, Edinburgh, Butterworths& Co (Publishers) Ltd, 1990, p.728 - 729.
¹² Poļakovs G. Rūpnieciskā īpašuma īpašnieka tiesības. Rīga, Biznesa Augstskola Turība, 2001, 310. lpp.
¹³ Turpat.
¹⁴ Turpat, 311.lpp.
¹⁵ Franchising Guide. WIPO Publication No.480, WIPO, 1994, p.15 - 18.
¹⁶ Poļakovs G. Rūpnieciskā īpašuma īpašnieka tiesības. Rīga, Biznesa Augstskola Turība, 2001, 311.lpp.
¹⁷ Mendels M., Rynoe R. Franchising Comercial Series. London, Sweet&Maswell, 1995, p.435.
¹⁸ Ibid, p.226.