You are here : homepage + publications + publications

Certain aspects of concept of principle of Legal certainty

Ilze Kramiņa, Aldis Laviņš, Oktobris, 2005, Jurista Vārds, Nr. 38 (393)

[1] Administratīvā procesa likuma (turpmāk - APL) tekstā ir ietverti dažādi tiesību principi. Tiesību principu pozitivizēšana normatīvo aktu tekstos nav obligāta, taču atsevišķos gadījumos tā ir vēlama, jo īpaši tiesību sistēmai, kura pārdzīvo straujas pārmaiņas, pārejot no tiesību sistēmas, kas piederīga sociālistisko tiesību lokam, uz sistēmu, kas atbilst Rietumu tiesību lokam. Tas dod iespēju ātrāk un sekmīgāk pabeigt tiesību sistēmas transformācijas posmu, it īpaši tiesību piemērošanas aspektā. Pozitivizējot tiesību principus, pirmkārt, tiek veicināta tiesību piemērotāju plašāka izpratne par tādu tiesību avotu kā tiesību principi, otrkārt, normatīvajos aktos ietvertie principi noteiktā apjomā tiek definēti, un līdz ar to konkrēto tiesību principu saturs kļūst skaidrāks tiesību piemērotājam. Atvasināt tiesību principus no atsevišķām tiesību normām vai atpazīt tos no Satversmē ietvertā regulējuma pavisam nav vienkāršs uzdevums. Tiesību principu pozitivizācija ievērojami atvieglo tiesību piemērotājam ikdienas darbā precīzāk piemērot tiesības.

[2] Vienlaikus jāatzīst, ka tiesību principi normatīvo aktu tekstos tomēr tiek definēti ļoti vispārīgi un to saturs ir jāatklāj, papildus apgūstot juridisko literatūru, kā arī nacionālo un Latvijas tiesību sistēmai radniecīgu ārvalstu tiesu judikatūru. Bieži ir gadījumi, kad administratīvo lietu dalībnieki rakstveida vai mutiskajos paskaidrojumos tiesas sēdēs atsaucas uz virkni APL minēto principu, īsti neizprotot to saturu, bet cerot, ka gan jau kāds no minētajiem principiem attieksies arī uz viņa gadījumu. Savukārt tiesību piemērotāju uzdevums ir argumentēt, kāpēc tas vai cits princips konkrētajā lietā ir vai nav piemērojams. Lai to izdarītu, tiesību piemērotājam ir jāzina šo principu saturs. Kā viens no avotiem, kur var smelties informāciju par dažādiem tiesību principiem, ir tiesu nolēmumi. Tajos tiek atklāts tiesību principu saturs, piemērojot principus reāliem dzīves gadījumiem. Administratīvajā apgabaltiesā noris darbs, lai sistematizētu un analizētu tiesu nolēmumus un tādējādi veicinātu vienveidīgu tiesību piemērošanu. Tiesas nolēmumu analīzes gaitā var atpazīt nolēmumus, kuros ir ietvertas vērtīgas atziņas par dažādiem tiesību jautājumiem. Šādus nolēmumus sadarbībā ar "Jurista Vārdu'' un tiesu portālu cenšamies darīt zināmu plašākai sabiedrībai.

[3] Šā raksta mērķis ir darīt zināmu plašākai sabiedrībai tās tiesiskās atziņas, kas iekļautas vairākos Administratīvās apgabaltiesas nolēmumos jautājumā par tiesiskās paļāvības principa izpratni. Minētais tiesību princips izvēlēts divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas uzskatāms par vienu no administratīvā procesa fundamentiem, tādēļ tā pareizai izpratnei ir svarīga nozīme. Turklāt tiesiskās paļāvības princips ir viens no populārākajiem principiem, uz kuriem gandrīz vai ikkatrā tiesas sēdē mēdz atsaukties administratīvās lietas dalībnieki. Otrkārt, šīs atziņas ir svarīgas valsts pārvaldes iestādēs strādājošajām personām, kas ikdienas darbā nonāk saskarē ar privātpersonām.

[4] Par to, kas ir tiesiskās paļāvības princips un kāda tam ir nozīme privātpersonas un valsts savstarpējās tiesiskajās attiecībās, izdodot vai atceļot administratīvos aktus, varam izlasīt un gūt priekšstatu rakstā, kuras autore ir Latvijā plaši pazīstama administratīvo tiesību speciāliste Jautrīte Briede.¹ Savukārt par aspektiem, kā tiesiskās paļāvības princips aizsargā privātpersonas gadījumos, kad likumdevējs pieņem vai groza normatīvos aktus, varam smelties zināšanas no Satversmes tiesas judikatūras. Šajā rakstā galvenā uzmanība tiks vērsta uz aspektiem, kā tiesiskās paļāvības princips aizsargā privātpersonu gadījumos, kad iestāde ir devusi prettiesisku apsolījumu.

[5] APL 10.pantā noteikts tiesiskās paļāvības principa saturs - "privātpersona var paļauties, ka iestādes rīcība ir tiesiska un konsekventa. Iestādes kļūda, kuras pieļaušanā privātpersona nav vainojama, nedrīkst radīt privātpersonai nelabvēlīgas sekas''. Lai arī principa definējums ir izteikts salīdzinoši skaidrā un vienkāršā formulējumā, minētā principa piemērošana praksē bieži izrādās komplicēta. Tas izriet no apstākļa, ka personas paļāvība uz iestādes rīcību ne vienmēr ir aizsargājama, tas ir, ne vienmēr persona var atsaukties uz tiesiskās paļāvības principu, ja iestāde ir devusi kādu apsolījumu vai rīkojusies tādējādi, ka persona var sagaidīt kādas noteiktas darbības izpildi nākotnē.
Nevar izslēgt arī gadījumus, kad persona paļāvību uz iestādes apsolījumu, par kura prettiesiskumu tā ir zinājusi, varētu izmantot negodprātīgos nolūkos, lai mēģinātu iegūt sev kādu labumu, piespiežot iestādi izpildīt solīto. Minētais liecina, ka tiesiskās paļāvības princips nebūt nav absolūts, un tas vien, ka iestāde ir pieņēmusi kādu lēmumu vai devusi solījumu personai, nenozīmē automātisku radušās paļāvības aizsardzību. Tieši tāpēc tiesu praksē un tiesību literatūrā tiek izdalīta aizsargājama un neaizsargājama privātpersonas paļāvība uz iestādes lēmumiem vai solījumiem.

[6] Personas paļāvība uz iestādes (ko personificē iestādes darbinieki) izteikumu, rīcību vai apsolījumu ir šīs personas subjektīvā attieksme, kuru veido pamatota cerība vai pārliecība par konkrētās darbības izpildi vai notikuma iestāšanos nākotnē. Tādēļ katrā atsevišķā gadījumā jāpārbauda šīs subjektīvās attieksmes esamība vai neesamība konkrēto lietas apstākļu ietvaros. Administratīvo tiesu praksē un tiesību literatūrā ir izvirzīti vairāki kritēriji, pēc kuriem tiek veikta personas paļāvības analizēšana, lai noteiktu, vai tā bauda vai nebauda tiesisku aizsardzību.

[7] Skaidri šos kritērijus savā spriedumā norādījis Augstākās tiesas (turpmāk - AT) Senāta Administratīvo lietu departaments, atzīstot, ka ir jāatbild uz trim jautājumiem, lai noskaidrotu, vai tiesiskā paļāvība ir vai nav jāņem vērā: pirmkārt, vai bija kaut kas, uz ko varēja paļauties (skaidrs iestādes izteikums), otrkārt, vai attiecīgā persona tiešām uz to paļāvās, treškārt, vai attiecīgās personas paļāvība ir aizsardzības vērta.² Problēmas nesagādā pirmā un otrā kritērija analīze. To, vai ir bijis iestādes gribas izteikums (rakstveidā, mutvārdos vai ar konkludentām darbībām), uz ko persona varēja paļauties, ir iespējams noskaidrot, ņemot vērā katras konkrētās lietas faktiskos apstākļus. Svarīgi, ka šis gribas izteikums ir saturiski skaidrs un to izteikusi attiecīgi kompetentā iestāde. Arī to, vai persona uz šo iestādes izteikumu ir paļāvusies, var izsecināt no lietas apstākļiem - personas rīcības pēc apsolījuma saņemšanas. Ja persona uz iestādes apsolījumu vai izteikumu patiesi paļāvusies, tā rīkojas saskaņā ar šo apsolījumu, sagaidot arī konkrētu rīcību no iestādes.

[8] Ievērojami lielākas grūtības var būt saistītas ar trešā kritērija piemērošanu praksē. Var rasties jautājums, kāpēc vispār ir nepieciešams šāds papildu kritērijs. Ja reiz ir konstatēts iestādes apsolījums un personas paļaušanās uz to, vai tas nav pietiekami, lai atzītu, ka ir konstatējama personas tiesiskā paļāvība, kas ir aizsargājama un piemērojama par labu personai. Atbilde ir noliedzoša. Noskaidrojot, vai konkrētajā gadījumā personas paļāvība uz iestādes solījumu ir tiesiskās aizsardzības vērta, jāņem vērā arī dažādi papildu apstākļi, kas varētu liecināt, ka aizsardzības piešķiršana personai būtu neadekvāta vai novestu pie negatīvām sekām. Ja šādi apstākļi tiek konstatēti, personai tiesiskā aizsardzība var netikt piešķirta, līdz ar to iestādes apsolījums var neradīt tiesiskas sekas un persona nevar prasīt tā izpildi.

[9] Esošā tiesu prakse rāda, ka gadījumos, kad jāpārbauda, vai personas paļāvība uz prettiesisku iestādes solījumu ir aizsargājama, pēc analoģijas tiek pārbaudīti tie paši kritēriji, kas piemērojami attiecībā uz adresātam labvēlīga, prettiesiska administratīvā akta atcelšanu.³ Minēto juridisko konstrukciju Administratīvā apgabaltiesa piemēroja lietā, kurā bija šādi faktiskie apstākļi:
1999.gada 13.decembrī pieteicējs iesniedza iestādē iesniegumu ar lūgumu pārtraukt pensijas izmaksu, lai pēc trīs gadu termiņa varētu pensiju saņemt no jauna. Iesnieguma pamatā bija iestādes darbinieka sniegtā informācija pieteicējam, ka pēc trijiem gadiem viņš varēs pieprasīt pensijas piešķiršanu no jauna. Taču likuma norma, kas paredzēja pensijas izmaksas pārtraukšanu uz personas iesnieguma pamata un tās piešķiršanu no jauna pēc trīs gadu termiņa, bija zaudējusi savu spēku jau 1999.gada 7.decembrī. Tātad iestāde bija devusi pieteicējam prettiesisku apsolījumu. Neraugoties uz minēto apstākli, iestāde atbilstoši personas iesniegumam pārtrauca pensijas izmaksu ar 2000.gada 1.janvāri. 2003.gada 2.janvārī pieteicējs iesniedza iestādē iesniegumu, lai ar 2003.gada 1.janvāri viņam pensija tiktu piešķirta no jauna. Iestāde atteica īstenot pirms tam pieteicējam apsolītās tiesības sakarā ar to, ka tiesību normas ir grozītas un pensijas piešķiršanai no jauna vairs nav tiesiska pamata. Pieteicējs vērsās tiesā, lūdzot uzlikt par pienākumu izpildīt iestādes doto apsolījumu par pensijas piešķiršanu no jauna. Cita starpā, atsaucoties arī uz tiesiskās paļāvības principu, lietas izskatīšanas gaitā apgabaltiesa vērsās ar tiesas pieteikumu Satversmes tiesā, kas par neatbilstošām Satversmei atzina tiesību normas, kuras likumā "Par valsts pensijām'' tika pieņemtas 2001.gada 20.decembrī un noteica atšķirīgu kārtību, kā atjaunojamas pensijas, kuras pārtrauktas pēc personas iesnieguma.
Pēc Satversmes tiesas sprieduma,⁴ apgabaltiesai bija jāizvērtē, vai pieteicēja paļāvība uz 1999.gada 13.decembrī sniegto solījumu pensiju piešķirt no jauna ir aizsardzības vērta. Tiesa norādīja - lai gan solījums nav ietverts konkrētā administratīvajā aktā, solījuma spēkā esamības izvērtēšanā pēc analoģijas izmantojami nosacījumi, kādi piemērojami administratīvajiem aktiem. Konstatējusi, ka apsolījums bija labvēlīgs personai, bet prettiesisks, tiesa noteica, ka uz paļāvības izvērtēšanu iestādes apsolījuma gadījumā attiecināmi tādi paši nosacījumi kā uz labvēlīga prettiesiska administratīvā akta atcelšanu. Līdz ar to apgabaltiesa pārbaudīja, vai pieteicējs iestādes apsolījumu nav panācis ar apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu, kukuļošanu, viltību vai draudiem, vai jau ir izmantojis savas tiesības sakarā ar apsolījumu, vai nav mainījušies lietas faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kuriem pastāvot apsolījuma došanas brīdī, iestāde šādu apsolījumu nebūtu devusi un vai apsolījuma izpilde neskar būtiskas sabiedrības intereses. Nekonstatējusi nevienu no šiem apstākļiem, apgabaltiesa atzina pieteicēja paļāvību uz iestādes prettiesisko apsolījumu par tiesiski aizsargājamu un apmierināja pieteikumu.⁵

[10] No minētā piemēra izriet divi secinājumi. Pirmkārt, tiesa iestādes dotu apsolījumu pielīdzina administratīvajam aktam attiecībā uz tā spēkā esamības izvērtēšanu un atcelšanas iespēju. Otrkārt, lai pārbaudītu, vai personas paļaušanās uz prettiesisku iestādes solījumu ir aizsargājama, ir jāpārbauda APL 86.panta otrajā daļā noteiktie četri gadījumi, kas pieļauj adresātam labvēlīga prettiesiska administratīva akta atcelšanu. Ja kāds no tiem izpildās, tad arī solījumu līdzīgi kā administratīvo aktu iestāde var atsaukt, tas ir, nepildīt. Šajos gadījumos personas paļāvība uz iestādes prettiesisko solījumu nav aizsargājama.

[11] Attiecībā uz iestādes solījumiem APL nav iekļauts atsevišķs regulējums, tādēļ tiesu un iestāžu praksē var izstrādāties arī jaunas atziņas par to, kādos apstākļos paļāvība uz prettiesisku iestādes solījumu nav aizsargājama. Kā viens no šādiem piemēriem minams gadījums, kas attiecas uz vēlēšanu tiesību jomu un kas jau ir izskatīts gan Administratīvajā rajona tiesā, gan Administratīvajā apgabaltiesā. Šajā lietā tiesa izvirzīja vēl papildus piekto, APL 86.panta otrajā daļā neminētu, kritēriju iestādes prettiesiskā apsolījuma un personas paļāvības izvērtēšanā. Īsam ieskatam aplūkojami svarīgākie apstākļi minētajā lietā.
Centrālā vēlēšanu komisija (turpmāk - CVK) 2004.gada 8.decembrī izsludināja pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanas 2005.gada 12.martā. Saskaņā ar Pašvaldību vēlēšanu likumu pēdējā deputātu kandidātu sarakstu iesniegšanas diena bija 2005.gada 31.janvāris. 2005.gada 31.janvārī vēlētāju apvienības ''ĶVC'' pilnvarotā persona iesniedza vēlēšanu komisijai deputātu kandidātu sarakstu, kas netika pieņemts sakarā ar nepilnībām kandidātu sarakstam pievienojamajos dokumentos. Vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja mutiski piedāvāja vēlētāju apvienības pilnvarotajai personai atkārtoti iesniegt kandidātu sarakstu un tam pievienotos dokumentus 2005.gada 1.februārī, tas ir, pēc likumā noteiktā termiņa izbeigšanās. Kad vēlētāju apvienības pārstāve nākamajā dienā ieradās vēlēšanu komisijā, deputātu kandidātu saraksts, neskatoties uz iepriekš doto solījumu, tomēr netika pieņemts.
Izskatījusi vēlētāju apvienības pārstāves iesniegumu ar lūgumu reģistrēt kandidātu sarakstu, CVK atzina vēlēšanu komisijas priekšsēdētājas atļauju iesniegt sarakstu 2005.gada 1.februārī par pretlikumīgu un noraidīja lūgumu par saraksta reģistrēšanu. Vēlētāju apvienība ''ĶVC'' iesniedza pieteikumu tiesā, lūdzot atcelt šo CVK lēmumu un uzlikt par pienākumu pagasta vēlēšanu komisijai reģistrēt kandidātu sarakstu.
Administratīvā apgabaltiesa, izskatot minēto lietu sakarā ar CVK iesniegto apelācijas sūdzību, pieņēma spriedumu, ar kuru vēlētāju apvienības ''ĶVC'' pieteikums tika noraidīts.⁶ Apgabaltiesa atzina, ka attiecīgajā gadījumā pieteicējas paļāvība uz iestādes prettiesisko solījumu nav aizsargājama. Atsaucoties uz citu Eiropas kontinentālā tiesību loka valstu administratīvo tiesu praksi un tiesību atziņām (Vācija, Šveice), spriedumā analizēts, kādos gadījumos tiesiskā paļāvība nav aizsargājama. Administratīvā apgabaltiesa nākusi pie secinājuma - ja iestādes dotais apsolījums ir acīmredzami pretlikumīgs un persona apzinājās vai varēja bez grūtībām apzināties, ka šāds apsolījums ir pretlikumīgs, tā vēlāk nevar atsaukties uz tiesiskās paļāvības principu un prasīt apsolījuma izpildi. No personas tiek prasīta arī zināma kritiska iestādes apsolījuma izvērtēšana gadījumos, kad tas ir acīmredzami pretrunā ar likumu vai rodas objektīvi pamatotas šaubas par apsolījuma pareizību. Apgabaltiesa arī norādīja, ka prettiesisks solījums var baudīt tiesisku aizsardzību tad, ja normatīvais regulējums, uz kura pamata iestādes solījums dots, ir bijis neskaidrs un tāpēc bijis nepieciešams veikt tiesību normu interpretāciju, lai noskaidrotu tiesību normas saturu.
Konkrētajā lietā tiesa ņēma vērā, ka vēlēšanu norisi regulējošie normatīvie tiesību akti ir skaidri un nepārprotami, un to, ka pieteicējas pārstāvei bija zināms pēdējais kandidātu sarakstu iesniegšanas termiņš. Līdz ar to vēlētāju apvienības pārstāve bez grūtībām varēja secināt, ka iestādes dotā atļauja (apsolījums) iesniegt kandidātu sarakstu vienu dienu pēc likumā noteiktā termiņa ir acīmredzami prettiesiska. Tiesa ņēma vērā, ka šī atļauja tika dota nevis kādas tiesību normas izskaidrošanas vai interpretācijas rezultātā, bet gan pārkāpjot skaidri noteiktu regulējumu. Tiesa akcentēja, ka vēlēšanas regulējošie normatīvie akti nosaka stingru kārtību un termiņus, kuros veicamas noteiktas darbības. Pieteicējai kā subjektam, kas pretendē uz piedalīšanos vēlēšanās, bija jāpārzina vēlēšanu norisi regulējošās normas, kā arī tas, ka vēlēšanu procesā iestādes rīcībai precīzi jāatbilst tiesību normām un iestādēm stingri jādarbojas savas kompetences ietvaros. Tādēļ no pieteicējas var prasīt augstāku zināšanu pakāpi par vēlēšanu procesu un kritisku pieeju iestādes solījumiem, kas ir acīmredzami pretrunā ar likumā noteikto. Ievērojot šos apstākļus, apgabaltiesa atzina, ka šajā gadījumā pieteicējas paļāvība uz prettiesisko iestādes solījumu nevar būt aizsargājama.
Ar šo spriedumu Administratīvā apgabaltiesa ir ierobežojusi tiesiskās paļāvības principa piemērošanu gadījumos, kad iestādes dotais apsolījums ir gan prettiesisks, bet šis prettiesiskums personai bijis zināms vai bija jāzina. Par noteicošo tiesa izvirzījusi personas subjektīvo attieksmi pret prettiesisko iestādes solījumu, ieskaitot personas spējas un zināšanas, kā arī piešķīrusi nozīmi tam, vai iestādes apsolījums ietvēris vērtējamu interpretācijas jautājumu vai ir bijis acīmredzamā pretrunā ar likumā noteikto.

[12] Caurlūkojot AT Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedumus, jāsecina, ka šāda tiesiskās paļāvības principa izpratne kopumā atbilst arī Senāta izteiktajām atziņām. Tā, piemēram, Senāts atzina personas tiesības paļauties uz iestādes doto skaidrojumu par to, ka persona var strādāt, noslēdzot īslaicīgus (mazāk par mēnesi) darba līgumus, un vienlaikus saņemt pensiju laikā, kad saskaņā ar tobrīd spēkā esošo tiesisko regulējumu strādājošie pensionāri pensiju saņemt nevarēja.⁷ Šajā gadījumā spēkā esošās normas bija neskaidras un to sniegtās interpretācijas - pretrunīgas. Minētajā lietā pieteicējs bija vērsies iestādē, un tās darbinieks bija paskaidrojis, ka pieteicējs var strādāt saskaņā ar īslaicīgiem darba līgumiem un vienlaikus saņemt pensiju.
Senāts atzina, ka pieteicējs varēja paļauties, ka skaidrojums ir tiesisks un iestāde savā rīcībā būs konsekventa. Minētais gadījums no iepriekš iztirzātā atšķiras ar to, ka konkrētajā gadījumā iestādes dotais apsolījums nebija acīmredzamā pretrunā ar likumu, tam piemita skaidrojošs raksturs. Turklāt pieteicējs konkrētajā gadījumā nevarēja zināt tiesību normu interpretācijas juridiskās nianses. Līdz ar to viņa paļāvība bauda tiesisko aizsardzību, nepieļaujot personai nelabvēlīgu seku iestāšanos sakarā ar prettiesisko iestādes apsolījumu.

[13] No minētajiem piemēriem izriet, ka lietās, kurās kāds no dalībniekiem atsaucas uz tiesiskās paļāvības principu, tiesa vērš uzmanību uz šīs paļāvības aizsargājamību no tās diviem aspektiem - no subjektīvā (zināja vai bija jāzina apsolījuma prettiesiskums) un objektīvā (vai apsolījums ir klajā pretrunā ar likumu vai tas drīzāk ir neskaidru tiesību normu interpretācijas rezultāts).
Domājams, šāda tiesiskās paļāvības principa interpretācija varētu radīt ne vienu vien iebildumu un pretargumentus, ka ir netaisnīgi uzlikt par pienākumu privātpersonai pašai veikt iestādes izteiktā apsolījuma izvērtēšanu un izlemt, vai uz to var vai nevar paļauties. Saprotams, ka vispārēja un absolutizēta šādas prasības izvirzīšana būtu nepieņemama un pat prettiesiska. Tas atņemtu jēgu tiesiskās paļāvības principa būtībai. Tādēļ atkārtoti jāuzsver, ka šāda kritērija izvērtēšana nebūt nav vērsta uz tiesiskās paļāvības principa aizsardzības sfēras ierobežošanu, bet gan uz to robežgadījumu izvērtēšanu, kad paļāvība uz iestādes rīcību nav attaisnojama. Jāņem vērā, ka, kaut arī administratīvā procesa regulējums ir vērsts uz maksimālu privātpersonas tiesību aizsardzību iepretim valstij, privātpersona attiecībās ar valsti tomēr netiek nostādīta kā vienkāršs objekts, bet gan kā pilntiesīgs administratīvi tiesisko attiecību subjekts. Tādēļ zināmos gadījumos no personas var prasīt labticīgu savu tiesību izmantošanu un godprātīgu pienākumu izpildi, ievērojot pienācīgu rūpību. Savukārt par pienācīgu rūpību nevar uzskatīt vieglprātīgu paļaušanos uz acīmredzami prettiesisku iestādes apsolījumu, par kuru persona noteikti zināja vai tai bija jāzina. Tādējādi privātpersonai netiek atņemta vai ierobežota tiesiskās paļāvības aizsardzība, tiek izvirzīta prasība pēc saprātīgas rīcības, nepaļaujoties uz acīmredzami pretlikumīgiem iestādes apsolījumiem. Personai jāapzinās, ka šādos gadījumos šī paļāvība var negūt tiesisku aizsardzību un var iestāties personai nelabvēlīgas sekas, kaut arī tā būtu rīkojusies saskaņā ar iestādes pausto apsolījumu.

[14] Nobeigumā ir jāatzīmē, ka šis piektais kritērijs pagaidām ir attiecināts tikai uz iestādes prettiesiskiem apsolījumiem. Interesants un reizē atklāts ir jautājums, vai šo piekto kritēriju Latvijas administratīvās tiesas attiecinās arī uz administratīvajiem aktiem un ar kādu argumentāciju tās šo kritēriju varētu piemērot. Interesi šis jautājums rada šādu apsvērumu dēļ. No vienas puses, APL 86.panta otrajā daļā expressis verbis nav ietverts pamats, kas norādītu uz iespēju atcelt adresātam labvēlīgu prettiesisku administratīvo aktu, ja tas ir acīmredzami prettiesisks un persona par šā akta prettiesiskumu ir noteikti zinājusi vai, ņemot vērā savas spējas un zināšanas, tas tai noteikti bija jāzina. Turklāt, ievērojot APL 86.panta struktūru, ir zināms pamats secinājumam, ka tiesisko pamatu uzskaitījums, kad labvēlīgu prettiesisku administratīvo aktu var atcelt, ir izsmeļošs, tāpēc atbilstoši tiesību teorijas nostādnēm⁸ tiesas tiesību tālākveidošanas ceļā nevar radīt jaunu administratīvā akta atcelšanas pamatu. Vācijā, kur tiesību sistēma ir radnieciska Latvijas tiesību sistēmai, kuras administratīvā procesa nostādnes ir ņemtas par pamatu, izstrādājot Latvijas Administratīvā procesa likumu un kuras tiesību zinātnieku atziņas administratīvās tiesas nereti izmanto savu nolēmumu argumentācijā, tiek pieļauts, ka adresātam labvēlīgus prettiesiskus administratīvos aktus var atcelt, pamatojoties uz to, ka persona ir zinājusi par to prettiesiskumu vai tai vajadzēja to zināt. Saskaņā ar Vācijas Administratīvā procesa likuma 48.panta otro daļu prettiesiska labvēlīga administratīvā akta adresāts (labuma saņēmējs) nevar atsaukties uz paļāvību, ja viņš: (1) panācis administratīvo aktu ar viltu, maldināšanu, draudiem vai kukuļošanu; (2) panācis administratīvo aktu ar nepatiesām vai nepilnīgām ziņām, kas ir būtiski svarīgas; (3) zināja par administratīvā akta prettiesiskumu vai nav zinājis par to rupjas neuzmanības dēļ.⁹ Redzams, ka Vācijā arī attiecībā uz labvēlīgu prettiesisku administratīvo aktu atcelšanu paļāvības aizsardzība tiek izslēgta gadījumos, kad persona zināja vai tai bija jāzina par tā prettiesiskumu. Šāda pieeja pamatojas uz apsvērumu, ka tam, kas zina par administratīvā akta prettiesiskumu vai kurš bez īpašām grūtībām to varēja apzināties, jārēķinās ar to, ka šo administratīvo aktu var arī atcelt.¹⁰
Vai šāda pieeja attiecībā uz labvēlīgiem prettiesiskiem administratīvajiem aktiem veidosies arī Latvijā, rādīs laiks un šā jautājuma izpratnes tālākā attīstība tiesu un iestāžu praksē, kā arī administratīvo tiesību zinātnē.

__________________________
¹ Briede J. Par tiesisko paļāvību administratīvajā procesā // Jurista Vārds, 11.05.2000, Nr.19 (172).
² Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2005.gada 12.aprīļa spriedums lietā Nr.SKA-93. Nepublicēts materiāls.
³ APL 86.panta otrā daļa noteic: Adresātam labvēlīgu prettiesisku administratīvo aktu var atcelt, ja ir vismaz viens no šādiem apstākļiem:
1) adresāts vēl nav izmantojis savas tiesības, kuras šis administratīvais akts apstiprina vai piešķir;
2) tiesību norma pieļauj administratīvā akta atcelšanu un tā šajā administratīvajā aktā ir norādīta, izņemot gadījumu, kad administratīvā akta prettiesiskuma cēlonis ir tieši šīs norādes prettiesiskums;
3) administratīvā akta palikšana spēkā skar būtiskas sabiedrības intereses. Ja adresāts uz attiecīgā administratīvā akta pamata ir saņēmis naudu vai citus labumus, šis administratīvais akts zaudē spēku ar tā atcelšanas dienu. [..];
4) adresāts attiecīgā administratīvā akta izdošanu panācis ar apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu, kukuļošanu, spaidiem, draudiem vai citām prettiesiskām darbībām [..].
⁴ Satversmes tiesas 2004.gada 25.oktobra spriedums lietā Nr.2004-03-01 // Latvijas Vēstnesis, 26.10.2004., Nr.169.
⁵ Administratīvās apgabaltiesas 2004.gada 14.decembra spriedums lietā AA21-04/2. Nepublicēts materiāls.
⁶ Administratīvās apgabaltiesas 2005.gada 29.aprīļa spriedums lietā AA1124-05/1. Nepublicēts materiāls.
⁷ Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2004.gada 26.oktobra spriedums lietā SKA-167. Nepublicēts materiāls.
⁸ Kalniņš E. Tiesību tālākveidošana // Likums un Tiesības, 2001, 3.sēj., Nr.5, 144. - 146.lpp.
⁹Vācijas Administratīvā procesa likums: Verwaltungsverfahrensgesetz. // http://bundesrecht.juris.de/bundesrecht/vwvfg/htmltree.html
¹⁰ Kopp F.C., Ramsauer U. Verwaltungsverfahrensgesetz. 7.Auflage. München, CH Beck, 2000, S.1051.