First practical problems in allocation of EU structural funds

/This publication is only in Latvian/
Informācija par konkrētām problēmām, ar kurām uzņēmēji sastopas projektu pieteikumu sagatavošanā un projektu izvērtēšanas procesā, ir publiski pieejama ļoti nelielā apjomā. Tādēļ šajā rakstā minēti daži piemēri no līdzšinējās neilgās prakses kopsakarā ar vispārējiem problēmjautājumiem, par kuru esamību uzskatāmi liecina konkrētās situācijas.

Vadlīniju statuss. Informatīvos pasākumos tiek akcentēts, ka pamatavots uzņēmējiem pie projekta pieteikuma sagatavošanas ir attiecīgās vadlīnijas, kas izstrādātas konkrētām struktūrfondu prioritāšu aktivitātēm. Valsts apstiprināts vadlīniju iegūšanas avots ir attiecīgo valsts iestāžu interneta mājas lapas. Vadlīnijās un to pielikumos ir noteikti atbilstības kritēriji finansējuma saņēmējam, minētas atbalstāmās un neatbalstāmās izmaksas, projekta pieteikuma noformēšanas noteikumi, vērtēšanas kritēriji, atbalsta atmaksas nosacījumi utt.
Plašāk neanalizēts jautājums saistās ar vadlīniju juridisko statusu. Šajā sakarā būtiski akcentēt divas pazīmes. Pirmkārt, vadlīnijas ir valsts publiskās pārvaldes ietvaros apstiprinātas struktūrfonda vadības komitejas pieņemts dokuments un, otrkārt, vadlīnijas attiecas uz visiem konkrētā sektora projektu pieteikumu iesniedzējiem bez ierobežojuma. Tātad vadlīnijām ir normatīvā akta juridiskais statuss. Kā normatīvais akts vadlīniju regulējums ir saistošs ne tikai projektu iesniedzējiem, bet arī projektu izvērtētājiem, kuriem nav tiesiska pamata izvirzīt projektu pieteicējiem vadlīnijās vai citos normatīvajos aktos neminētas prasības.

Piemēram, ja vadlīnijās nav ietvertas detalizētas prasības vai norādes par attiecīgā projekta pieteikuma aizpildīšanu un pamatošanu, tad projekta pieteikuma iesniedzējam ir tiesības paļauties, ka projekts netiks noraidīts sakarā ar prasībām, par kurām viņš nevarēja zināt. Kā ilustrāciju paļāvības principam neatbilstošai rīcībai var minēt, piemēram, reālu gadījumu, kad projekta noraidīšana tika argumentēta ar to, ka attiecīgajā projektā nav pamatota veicamās darbības (ūdens masāžas vannas iegādes) saistība ar pasākuma mērķiem. Šajā gadījumā konkrētajās vadlīnijās (pamatojoties uz EK regulām) noteikts, ka "pirts un relaksācijas telpu tehnikas un iekārtu" iegādes izmaksas ir attiecināmās izmaksas attiecībā uz aktivitātēm, kas saistītas ar lauku tūrisma veicināšanu. Ūdens masāžas vanna acīm redzami iekļaujas minēto iekārtu definīcijā, un arī bez detalizētiem paskaidrojumiem vajadzētu būt skaidram iekārtas iegādes mērķim un paredzētajam pielietojumam. Turklāt, ja projekta pieteikumā tiešām būtu detalizēti jāpamato katras šādas iekārtas iegādes saistība ar pasākuma mērķiem, tad tam ir jābūt konkrēti pieprasītam vadlīnijās. Pretējā gadījumā projekta atteikumam sakarā ar šādu prasību neievērošanu, visticamāk, nav tiesiska pamata.

Izvērtēšanas kritēriji. Viena no visaktuālākajām un jutīgākajām tēmām ir projektu izvērtēšanas kritēriji. Projektu pieteikumu izvērtēšanas vispārīgo kārtību paredz Latvijas Attīstības plāna (Vienotā programmdokumenta jeb VPD) sadaļa "VPD vispārējais vadības ietvars". Savukārt Ministru kabineta noteikumi Nr.200 "Noteikumi par ES struktūrfondu vadību" precizē, ka projektu pieteikumi tiek izvērtēti saskaņā ar trīs veidu kritērijiem: administratīvajiem vērtēšanas kritērijiem, projektu kvalitātes kritērijiem un specifiskajiem vērtēšanas kritērijiem.
Saskaņā ar tiesiskuma principu, šiem kritērijiem ir jābūt skaidri noteiktiem tiesību aktos (piemēram, VPD, Programmas papildinājumā, vai par specifiskajiem vērtēšanas kritērijiem - ES struktūrfondu uzraudzības komitejas vai attiecīgā struktūrfonda vadības komitejas saistošā lēmumā). Turklāt pilnīgi visu veidu vērtēšanas kritērijiem attiecībā uz konkrētas aktivitātes ietvaros iesniegtiem projektiem būtu jābūt uzskaitītiem vadlīnijās, lai projekta iesniedzējs varētu pārliecināties par atbilstību visiem kritērijiem. Ievērojot to, ka patvaļīga rīcība valsts pārvaldē ir ar likumu aizliegta, projekta iesniedzējam ir tiesības paļauties, ka izvērtētāja rīcība būs tiesiska un konsekventa un projekts netiks noraidīts sakarā ar kritērijiem un/vai prasībām, kas
projekta iesniedzējam nav un nevar būt zināmas.

Diemžēl arī šajā aspektā var minēt konkrētus piemērus, kur valsts iestāžu faktiskā rīcība rada šaubas par attiecīgā principa ievērošanu. Ir gadījumi, kad Lauku atbalsta dienests ir atteicis projekta atbalstu, jo ES atbalsta līdzekļu saņemšana ir tikusi plānota agrāk kā trešajā mēnesī pēc projekta realizācijas beigu termiņa. Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda finansējuma ietvaros atbalstāmo pasākumu un aktivitāšu vadlīnijās projektu pieteicējiem šāda "trīs mēnešu nogaidīšanas prasība" nav minēta. Arī Ministru kabineta noteikumi Nr.727 "Kārtība, kādā valsts budžetā plāno līdzekļus ES līdzfinansēto projektu īstenošanai un veic maksājumus" neparedz tiesisku pamatu iespējai projektu izvērtēšanā piemērot šo prasību projektu iesniedzējiem. Turklāt arī ES regulas neietver prasību ES atbalsta līdzekļu saņemšanu plānot ne agrāk kā trešajā mēnesī pēc projekta realizācijas beigu termiņa. Gluži pretēji, Eiropas Padomes Regula Nr.1260/1999 nepārprotami uzliek pienākumu maksātāja iestādei veikt maksājumus galīgajiem atbalsta ieguvējiem "pēc iespējas ātrāk un pilnībā". Turklāt no Regulas Nr.1260/1999 secināms, ka konkrēta projekta ietvaros maksājumu veikšana galīgajam atbalsta ieguvējam (t.i. uzņēmējam, kurš realizē projektu) nav atkarīga no tā, vai EK jau iepriekš ir izmaksājusi attiecīgo naudu maksātāja iestādei Latvijā. Jau minētās Regulas 32.panta 3.daļā ir noteikts: "EK veic starpposma maksājumus, lai atlīdzinātu faktiskos fondu izdevumus, kā to apstiprina maksātāja iestāde.[..]." Tātad EK "atlīdzina" Latvijas maksātāja iestādei tos izdevumus, kurus maksātāja iestāde ir veikusi galīgajam atbalsta ieguvējam. Lielākajā daļā gadījumu Latvijas valsts vispirms izmaksā atbalstu uzņēmējam, un tikai pēc tam valsts saņem attiecīgo līdzfinansējuma daļu no ES fondiem. Padziļinātas tiesību aktu izpētes rezultātā raksta autors nav atradis tiesisku pamatojumu projektu noraidīšanas iespējai sakarā ar "trīs mēnešu nogaidīšanas prasības" neievērošanu. Vadlīnijās būtu konkrēti jānorāda, kādā termiņā pēc projekta pabeigšanas naudas plūsmas pārskatā plānojama ES atbalsta līdzekļu saņemšana. Ja tā nav, tad nav arī pamata atteikt projekta atbalstu sakarā ar it kā pieļautu pārkāpumu.

Pienācīgi jāpamato sava rīcība projekta izvērtēšanā. Jāatzīmē, ka no projekta iesniedzēja tiek prasīts apliecinājums par iepazīšanos ar "visiem struktūrfondu finansējuma saņemšanas nosacījumiem t.sk. VPD, programmas papildinājumu un regulām 1260/99, 1257/99, 445/02, 1685/00, 1783/03, 1159/00, 448/2004, 963/2003, 1783/2003, 438/2001, u.c., kā arī LR spēkā esošo likumdošanu". Attiecīgo ES tiesību dokumentu apjoms vien ir aptuveni 500 lapas, nerunājot par visu LR spēkā esošo likumdošanu(!). Arī iestādei pie projekta izvērtēšanas jāvadās saskaņā ar visu iepriekš minēto regulējumu un ir jāspēj pamatot savu rīcību ar konkrētu tiesību normu.
Ievērojot to, ka jebkurš iestādes lēmums par projekta atbalstu vai atbalsta atteikumu ir administratīvais akts, projekta izvērtētājam administratīvā akta izdošanā un pamatojumā jārīkojas saskaņā ar Administratīvā procesa likumu, kā arī citiem tiesību aktiem, kas regulē valsts pārvaldes iestāžu obligātos pienākumus. Praksē ir konkrēti piemēri, kad lēmumā par projekta atbalsta atteikumu iekļautais pamatojums ir neskaidrs un nekonkrēts. Turklāt iestādes lēmumā reizēm vispār nav norādīta neviena (!) konkrēta tiesību norma iestādes rīcības pamatojumam, kā to kategoriski prasa Administratīvā procesa likums. Šādos gadījumos projekta iesniedzējam pamatoti var rasties šaubas par iestādes rīcības tiesiskumu un iesniedzējs var veikt pārsūdzības darbības. Noraidīta projekta iesniedzējam, protams, ir iespēja veikt attiecīgos labojumus un iesniegt projektu iestādei atkārtoti. Tomēr, ja projekta iesniedzējs uzskata iestādes rīcību par nepamatotu, pastāv iespēja iesniegt pieteikumu Administratīvajā rajona tiesā, lūdzot atcelt iestādes lēmumu. Jāpiebilst, ka pirms vēršanās tiesā uzņēmējam vispirms jāizmanto pārsūdzības iespēja iestādes ietvaros. Jāatzīmē, ka administratīvās tiesvedības ietvaros iestāde drīkstēs atsaukties tikai uz tiem argumentiem, kurus tā jau ir minējusi, piemēram, lēmumā par projekta atbalstīšanas atteikumu. Nekādi papildu argumenti no iestādes puses nav pieļaujami. Ja iestāde sniegusi nekonkrētu, vāju pamatojumu savā lēmumā, tad iestādes pozīcija administratīvajā tiesā būs pieļaujama kā tikpat nekonkrēta un vāja.

Apkopojot minēto, var secināt, ka, neskatoties uz acīmredzamo progresu ES struktūrfondu apguves iespēju nodrošināšanā, šajā jau tā sarežģītajā procesā projektu iesniedzējiem var rasties arī ar regulējuma nepilnību, neprecizitāti un iestāžu nepamatotu rīcību saistīti šķēršļi. Nenoliedzami, no problēmām šāda mēroga pasākumā nav iespējams pilnībā izvairīties, bet par valsts gribu organizēt ES fondu efektīvu apgūšanu var liecināt tikai ieinteresētība un aktīva rīcība problēmjautājumu atrisināšanā