Liability for infringements of EC rights

• Publications

Liability for infringements of EC rights

Satura rādītājs
I. Ievads
II. Eiropas Kopienu tiesa kā tiesiskās aizsardzības garants
III. Kāda veida juridisko atbildību piemēro Eiropas Kopienu tiesa?
IV. Eiropas Kopienas atbildība – deliktatbildība
V. Eiropas Kopienas dalībvalstu atbildība – līgumiskā atbildība
VI. Secinājumi  

Ievads
Latvijas iestāšanās Eiropas Kopienā šobrīd ir tikai laika jautājums. Iestāšanās Eiropas kopienā nebūs saistīta tikai ar drošību, vienotiem standartiem, brīvu darba spēkā, kapitāla un preču kustību. Bez jaunu normatīvo aktu apgūšanas problēmas, Latviju gaida arī šo aktu pareiza piemērošanas problēma, t.sk., arī tiesās. Taču vai mēs visi apzināmies, kādus pienākumus un arī kādus labumus iegūs Latvijas pilsoņi pēc iestāšanās Eiropas kopienā?

Eiropas Kopienas darbība un eksistence ir saistīta ar dažāda veida tiesisku seku radīšanu kā Kopienai, tā arī tās dalībvalstīm un tās pilsoņiem.

Eiropas Kopiena ir cilvēku radīta un tās institūcijās, tāpat kā dalībvalstīs, darbojas cilvēki. Līdz ar to arī šeit var tikt pieņemti lēmumi vai veiktas darbības, kas ne tikai nenes cerēto labumu, bet nodara nepamatotu ļaunumu. Tātad pastāv iespēja, ka personai var tikt nodarīts kaitējums.

Vai par šāda veida, kaitējumu nodarošu, darbību kādam ir jāatbild?

Šobrīd nav pietiekami sniegta vispārēja informācija par tiem principiem, kas darbojas attiecībā uz atbildību par Eiropas kopienas tiesību pārkāpumiem, kā arī civiltiesiskās atbildības priekšnoteikumiem, apmēriem un Eiropas Kopienas praksi par kaitējumu, kas nodarīts Eiropas Kopienas vai tās dalībvalstu darbības rezultātā.

II. Eiropas Kopienu tiesa kā tiesiskās aizsardzības garants
Eiropas Kopiena ir radusies, lai nodrošinātu ekonomisku un sociālu progresu tās dalībniekiem1. Kopienas un tās dalībvalstu, kā jebkura cilvēka veidota veidojuma darbība, ir saistīta ar noteiktu tiesisku tiesību un pienākumu radīšanu. Tiek nodibinātas tiesiskas attiecības starp Kopienas dalībvalstīm un arī pašu Kopienu. Tas tiek veidots ar vienu domu - radīt labvēlīgus darba un dzīves apstākļus Kopienas pilsonim.

Eiropas Kopienas Tiesā (European Court of Justice) (turpmāk tekstā - "EKT") kopš 1978.gada ik gadu tiek iesniegtas vidēji 200 jaunas lietas, bet kopš 1985.gada jau 400 jaunas lietas2. Tas norāda, ka jaunas un veiksmīgas sabiedrības veidošana nenorit bez neskaidrībām vai strīdiem. To apliecina arī 1999.gada statistika. Šajā gadā EKT tika pieņemtas izskatīšanai 543 jaunas lietas. Savukārt izskatītas tika 378, bet pārceltas izskatīšanai 801 lieta3.

Tā kā gan apzināti, gan neapzināti personu tiesības tiek aizskartas, tad ir jārada mehānismu, ar kura palīdzību varētu maksimāli panākt šo tiesību aizsardzību no nepamatota aizskāruma, kā arī jāizstrādā un jāpilnveido metodes un kārtību, kādā veidā aizskāruma rezultātā sagrautais sabiedrisko attiecību līdzsvars tiktu atjaunots. To prasa taisnības princips.

Jebkurām tiesībām nozīme ir tikai tad, ja pastāv iespēja un mehānisms šo tiesību aizsardzībai pret nepamatotu vai nelikumīgu aizskārumu. Ir jāpiekrīt L.J. Smita (Len Young Smith) un G.G. Robersona (G.Gale Roberson) uzskatam, ka “tiesību sistēma strādā (darbojas) tikai tad, ja tā piedāvā un nodrošina kārtību un drošību kā valsts, tā arī indivīda interesēm”4.

EKT ir viena no galvenajām un augstākajām šāda mehānisma sastāvdaļām. Tā ir institūcija, kas Eiropas Kopienā dod skaidru pēdējo atbildi, vai ir kāda no Eiropas Kopienas tiesībām aizskarta un, ja ir, tad kāda atbildība iestājas par to. Šīs institūcijas darbība ir nozīmīga it sevišķi tādēļ, ka lietas izskatīšana EKT var notikt tikai tad, ja vietējās tiesās cietušajam nav izdevies gūt taisnīgu spriedumu.

III. Kāda veida juridisko atbildību piemēro Eiropas Kopienu tiesa?
Sākumā būtu jānoskaidro tas juridiskās atbildības veids, kuru piemēro EKT. EKT nenodarbojas ar krimināltiesiska vai administratīvi tiesiska rakstura tiesisko aizsardzības līdzekļu piemērošanu. Galvenokārt arī cietušo interesē civiltiesiska rakstura aizsardzības līdzekļi par viņa tiesību aizskārumu. Prasības pamats ir to zaudējumu atlīdzināšana vai citāda kaitējuma kompensēšanu, kas nodarīti ar šo tiesību aizskārumu5.

Prasības par zaudējumu piedziņu nesastāda lielāko daļu no EKT izskatītajām prasībām. Savukārt Pirmās instances tiesā6 (Court of First Instance) pēdējo gadu laikā tās ir skatītas daudz biežāk. Salīdzinājumam skatīt tabulu7.

Prasība (action) par zaudējumu piedziņu pēc savas būtības ir civiltiesiska rakstura tiesību aizsardzības līdzeklis, kas var tikt piemērots kā tiešs juridisks līdzeklis (direct actions' judicial remedies) pret EK dalībvalsti sakarā ar Kopienas tiesību pārkāpumu8. Ar tā palīdzību tiek izpildīts uzdevums - atlīdzināt tos zaudējumus vai kaitējumu, kas ir radies personai sakarā ar Kopienas noteikumu pārkāpumu9. Citi autori tieši norāda, ka Kopienas dalībvalsts atbildība personas priekšā attiecīgā prasībā (action in liability) izpaužas civiltiesisku zaudējumu vai kompensācijas formā (takes the form of civil damages or compensantion)10. Arī pati EKT spriedumos, piemēram, gadījumos par Kopienas atbildību, atsaucoties uz Kopienas līguma 178.p. un 215.p.11, norāda uz ārpuslīgumisku atbildību (non-contractual liability), kas rada civiltiesiska rakstura aizsardzības līdzekļu pielietošanu (rise to a civil remedy of damages)12.

Apkopojot iepriekš minēto, varam viennozīmīgi secināt, ka Kopienas dalībvalsts vai pašas Kopienas atbildība indivīda (personas) priekšā par Eiropas Kopienas tiesību pārkāpumiem ir atzīstama par civiltiesiskās atbildības veidu.

Kāda veida civiltiesiskā atbildība var tikt piemērota?
Kā zināms, tad civiltiesiskai atbildībai ir divi veidi13 : 
 • līgumiskā atbildība 
 • ārpuslīgumiskā.

Līdz ar to ir loģisks jautājums - kāds civiltiesiskās atbildības veids tiek piemērots gadījumos, kad ir noticis EK tiesību pārkāpums?

Apkopojot gan literatūru, gan EKT praksi, ir jāsecina, ka par EK tiesību pārkāpumu var iestāties civiltiesiska atbildība gan par līguma pārkāpumu (līgumiskā atbildība), gan par ārpuslīgumisko pārkāpumu -deliktu (deliktatbildība)14 jeb pret to var celt līgumisku prasību un deliktprasību (action in contract and action in tort)15. Civiltiesiskās atbildības veida piemērošana ir atkarīga no tā, kura persona var tikt atzīta par atbildīgu par EK tiesību aizskārumu, un attiecīgi pret kuru ir celta prasība par zaudējumu kompensēšanu, kā arī no tā, kāda veida aizskārums tiek pieļauts16. Dalībvalsts atbildība par EK tiesību pārkāpumu izpaužas kā EK līgumā uzņemto saistību neizpilde.

IV. Eiropas Kopienas atbildība – deliktatbildība
EKT saskaņā ar Eiropas savienības līguma 235.p. (bijušais 178.p.) izskata prasības par zaudējumu kompensēšanu, kurus ir nodarījuši Kopienas institūcijas vai tās darbinieki, izpildot savus pienākumus17. Saskaņā ar Eiropas savienības līguma 288.p.2.d. (bijušais 215.p.2.d.), Kopienas atbildība (par tās institūciju vai to darbinieku nodarītajiem zaudējumiem) izpaužas kā civiltiesiskā atbildība par ārpuslīgumisko pārkāpumu (deliktu) (non-contractual liability, tort liability)18.

Tas var tikt pamatots ar faktu, ka personai nav līgumisku attiecību ar EK, pretstatā EK dalībvalstīm, līdz ar to EK kopienas atbildība var izpausties tikai deliktatbildības veidā, t.i., atbildība par prettiesisku darbību, ar kuru ir nodarīts kaitējums personai.

Atzīstot Eiropas Kopienu par veidojumu (entity), kas apveltīta ar juridisku personību (legal personality)19, ir jāatzīst, ka tā tiek apveltīta ne tikai ar tiesībspēju un rīcībspēju, bet arī ar deliktspēju, t.i., spēju izdarīt deliktu un līdz ar to tiesisku pienākumu atbildēt par nodarītajiem zaudējumiem20.

Būtiski ir norādīt, ka gadījumos, kad tiek izskatīts jautājums par Kopienas atbildību par tās amatpersonas vai darbinieka prettiesisko uzvedību, ir jānoskaidro, vai darbības bija saistītas ar EK funkciju izpildi. Ja viņi nodara kaitējumu, pildot savus dienesta pienākumus, tad atbildība tiek piemērota pret EK. Pārējos gadījumos prasība ir jāceļ pret aizskārēju kā privātpersonu saskaņā ar vispārējiem noteikumiem21.

Fiziskā vai juridiskā persona var iesniegt deliktprasību pret EK ar nosacījumu, ka tā (persona) var ierosināt prima facie case22 un ka tai ir nodarīti zaudējumi EK institūciju vai to darbinieku darbības vai bezdarbības dēļ23.

Prasības noilgums prasījumiem pret EK sakarā ar nodarīto kaitējumu saskaņā ar EKT statūtu 43.p. ir noteikts pieci gadi24.

Atbildības teorētisko pamatu veido Francijas modelis25. Lai EK tiesa apmierināt prasību pret EK vai tās institūciju, ir jākonstatē trīs elementus (priekšnoteikumus): 
 • zaudējumu nodarīšanas fakts; 
 • EK vaina (atbildētāja pusē); 
 • cēloniskā sakarība starp a) un b)26.

Citos avotos tiek norādīti citi trīs priekšnoteikumus :
1. prasītājam nodarītie zaudējumi;
2. cēloniskais sakars starp prasītajiem zaudējumiem un prettiesisku darbību vai bezdarbību;
3. uzvedība prettiesiskums27.

Apkopojot iepriekš minēto ir jāsecina, ka faktiski tiesību literatūrā tiek atzīti četri priekšnoteikumi:
1. prettiesiska uzvedība (darbība vai bezdarbība);
2. zaudējumu fakts;
3. cēloniskā sakarība starp prettiesisku uzvedību un zaudējumiem;
4. vaina.

Šādu secinājumu var izdarīt, ja tuvāk tiek pētīti autoru argumenti. Jo vieni autori aplūkojot EK vainu, norāda uz nepieciešamību konstatēt EK pienākumu pārkāpumu28. Savukārt citi autori, aplūkojot EK prettiesisko darbību (wrongful acts), norāda uz EK "sistēmas vainas" (fault of the system) (faute de service)29 vai vainas kā obligātu EK atbildības papildus priekšnoteikumu30.

Tuvāk šī problēma netiks aplūkota, jo tas nav šī darba mērķis.

Prettiesiska darbība
Prettiesiska EK darbība, ja tāda ir notikusi, ietver sevī ne tikai tās orgānu oficiāli pieņemtie lēmumi vai citas darbības (acts), bet arī tās darbinieku prettiesisku uzvedību. Prettiesiskas darbības sakarā tiek aplūkots tā saucamais sistēmas vainas (fault of sistem) aspekts. Tas ir tādēļ, ka EK ir radīta, lai nodrošinātu efektīvu administrēšanu, un ja tās darbības rezultātā tiek nodarīts zaudējums, tad par to ir jāatbild31. Piemēram, lietā Nr. 4/69 Lütticke v Commission EKT atzina par pietiekamu pamatu iesniegt prasību pret EK gadījumā, kad EK (Commission) atteica veikt saskaņā ar EK līguma 169.p. darbības pret Vāciju sakarā ar to, ka tā sūdzētājam kā piena pulvera importētājam bija uzlikusi nodokļus, kas neatbilda EK līguma 95.p. nediskriminācijas noteikumiem. Šajā gadījumā EKT norādīja, “ar brīdi, kad Komisija noteica savu pozīciju, prettiesiska darbība ir pabeigta un prasība ir pareiza (iespējama) (inadmissible)” 32.

EK prettiesiska darbība un līdz ar to atbildība par nodarītajiem zaudējumiem var izpausties, arī veicot likumdošanas funkciju33, it sevišķi gadījumos, kad tas ir saistīts ar “ekonomiskās politikas izvēli” 34. Lietā Nr. 5/71 Zuckerfabrik Schöppenstedt v Council iesniedza prasību sakarā ar regulu noteikto cenu politiku cukura tirgū, kā rezultātā sūdzētājam tika nodarīti zaudējumi.

Apkopojot EKT praksi tika izdalīti trīs sekojoši EK prettiesiskas darbības priekšnoteikumi:
1. ir jābūt augstāka likuma (tiesības) pārkāpumam35;
2. pārkāpumam ir jābūt pietiekoši būtiskam36;
3. augstākā likuma tiesībai ir jābūt saistītai ar indivīda aizsardzību37.

Zaudējumu nodarīšana

Principiāli EKT atzīst jebkurus ekonomiski novērtējumus zaudējumus : gan esošas mantas samazinājumu (damnum emergens), gan atrauto peļņu (lucrum cessans). Tomēr tiem ir jābūt patiesi pastāvošiem un pierādāmiem. Zaudējumu aprēķins un pierādīšana notiek pēc prasītāja EK dalībvalsts likumdošanas aktiem38.

Jāatzīmē, ka EKT ir piedzinusi no EK kā zaudējumu atlīdzību, kas neiekļaujas klasisko zaudējumu apzīmējumā. Piemēram, lietā Nr. 145/83 Adams v Commission tiesa atzina EK atbildīgu par konfidencialitātes (EK līguma 214.p.)39 pārkāpumu un kā zaudējumu atlīdzību piedzina 200 000 sterliņu mārciņas par nodarītajām garīgajām ciešanām (mental anguish) un ekonomiskajiem zaudējumiem (economic loss) un papildus 176 000 par izdevumiem40. No tā varam secināt, ka faktiski EKT nosakāmās civiltiesiskās atbildības apmērs un pamats var būt ne tikai mantiska rakstura kaitējums (zaudējumi), bet arī morālais kaitējums. Protams, ja to pieļauj prasītāja valsts likumi.

Cēloniskā sakarība
Lai zaudējumus varētu piedzīt no EK, tiem ir jārodas kā tiešam prettiesiskas darbības (bezdarbības) rezultātam41. Cēloņsakarībai konkrētu zaudējumu rašanās gadījumā ir jābūt “tiešai, tūlītējai un vienīgai”42. EKT atzīst, ka atlīdzībai ir pakļauti ne tikai zaudējumi, kas saistīti ar cietušā mantas samazinājumu, bet arī nākotnē sagaidāmo mantas pieaugumu, kas būtu iestājies, ja nebūtu notikusi prettiesiska darbība43.

Piemēram, lietā Nr. 49/79 (1980) Pool v. Council EKT neatzina prasību par zaudējumu kompensēšanu sakarā ar sterliņu mārciņa konvertācijas kursa izmaiņām Anglijas zemniekiem (“green rates”), jo zaudējumi bija nereāli (unrealistic) un ar spekulatīvu raksturu, kas padara neiespējamu noteikt cēlonisko sakarību šādā prasībā44.

Vaina (Commission of fault)
EKT, izskatot prasības pret EK par nodarītā kaitējuma kompensēšanu, pieprasa EK vainas pastāvēšanu kā izšķirošu EK atbildības priekšnoteikumu45. Tiesa noraida atbildību bez vainas46. EK vaina izpaužas tās prettiesiskas darbības veikšanā. Faktiski, aplūkojot vainas lomu EK atbildības noteikšanā, literatūrā tā tiek aplūkota kopā ar prettiesisku darbību47. Līdz ar to jānorāda, ka jēdzienu “vaina” no vainas objektīvās teorijas pozīcija48. Ir būtiski pierādīt, ka prasītājam ir bijušas kādas tiesības, un šīs tiesības ir pārkāptas. Fakts, ka EK ir pieļāvusi kļūdu un tā rezultātā ir radušies zaudējumi, ir pietiekams vainas pierādījums. Faktiski precīzāk būtu lietot terminu “vainojamība”. EKT ļoti bieži šajā sakarā izmanto personiskās un dienesta vainas teoriju (faute personnele et faute de service)49.

Problēmas var radīt gadījumi, kad ir jānodala atbildība starp EK un tās dalībvalsti. Kā noteikt katra vainu un sadalīt atbildību, piemēram, gadījumos, kad dalībvalsts, izpildot EK tiesību normas priekšrakstus, veic darbības, kuru rezultātā tiek nodarīts kaitējums. Tā kā atbildība var tikt vērsta tikai pret personu, kas izdarīja tiesību aizskārumu, tad ir jānoskaidro kaitējuma nodarītājs (“autors”), t.i., persona, kuru var vainot par prettiesisku darbību.

Šajā sakarā tiek izdalīti trīs gadījumi⁵⁰:
1. kad kaitējuma nodarīšana ir EK dalībvalsts darbības rezultāts, un nav pamata EK vainot šajā nodarījumā;
2. kad kaitējums ir nodarīts ar sakarā ar pareizu EK izdota normatīva akta piemērošanu, kas akts vēlāk tiek atzīts par prettiesisku;
3. kad varam saskatīt kopēju vainu, t.i., par nodarīto kaitējumu varam vainot kā EK, tā arī tās dalībvalsti.

Atbildība par tiem zaudējumiem, kas nodarīti personai sakarā ar EK dalībvalsts darbībām, izpildot EK normatīvu aktu, kas nav vēlāk ticis atzīts par spēkā neesošu, var tikt piemērota tikai pret dalībvalsti saskaņā ar nacionālo normatīvo aktu noteikumiem.

Savukārt, ja kaitējums ir nodarīts EK dalībvalstij veicot tiesiskas darbības, izpildot neleģitīmu EK aktu51 vai pamatojoties uz to, tad atbildība ir piemērojama pret EK kā vainīgo. Šajā gadījumā EKT piemēro tiesiskās paļāvības koncepciju. Pie tam EKT ir noteikusi, ka nevienmēr nelikumīgi akti ir pamats EK atbildībai. Neapstrīdams pamats atbildībai var kalpot EK amatpersonu visatļautība, gadījumos, kad tiek pieņemt apzināti nelikumīgi akti vai veiktas darbības52.

Kopējas vainas gadījumā, EK tiesa kā papildus priekšnoteikumu pieprasa – apliecinājumu, ka ir izmantoti visi nacionālie aizsardzības līdzekļi, pirms prasības celšanas 53.

V. Eiropas Kopienas dalībvalstu atbildība – līgumiskā atbildība
Ir skaidrs, ka gadījumos, kad EK dalībvalstis pārkāpj EK tiesības, tām ir jāatbild par tā rezultātā indivīdam nodarītajiem zaudējumiem54. Šajā gadījumā zaudējumu atlīdzību indivīds var pieprasīt arī nacionālajās tiesās divu iemeslu dēļ55:
1. sakarā ar EK tiesību tiešu un netiešu darbību (spēku) (effect);
2. pamatojoties uz tā saucamo valsts atbildības Francovich principu56.

Pirmajā gadījumā ir skaidrs, ka nacionālajai tiesai ir jāpiemēro EK tiesības, kas ir vai nu tieši vai arī netieši izteiktas nacionālās likumdošanas aktos. Un jebkurš tiesību pārkāpums, kas radījis zaudējumus, dod pamatu pieprasīt to atlīdzību no vainīgās personas. Gadījumos, ja tiek piemēroti nacionālās likumdošanas akti, kas ir pretrunā EK tiesību aktiem, tad šāda veida darbība tiek kvalificēta kā EK tiesību pārkāpums. Un, ja šāda pārkāpuma rezultātā tiek nodarīti zaudējumi, tad dalībvalstij ir par to jāatbild. Kā piemēru, varam skatīt Marshal v. Southampton and Suth West Hampshire Area Health Authority lietu Nr. 152/84 sakarā ar dzimuma diskrimināciju attiecībā uz kompensācijas saņemšanu57.

Savukārt, otrajā gadījumā EKT ir izveidojusi speciālu principu, saskaņā ar kuru valsts ir atbildīga par tās likumdevēja funkciju realizāciju, ieviešot EK tiesību normas savā valstī58. Tā ir tā saucamā Francovich lieta59. Šajā lietā Nr. C-6/90 (un vēlāk arī Nr. 9/90) Francovich and Bonifaci v. Italy (1991) ECR I-5357 tika noskaidrots60, ka Padomes 1980.gada 20.oktobra Direktīva 80/987/EEK par dalībvalstu likumdošanas saskaņošanu par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā paredz, ka "dalībvalstis veiks nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka garantijas institūcijas [izveidojamas vai valdības apstiprinātas] garantē... darbinieku neapmierināto prasību no darba līgumiem vai darba attiecībām un kas attiecas uz darba samaksu par laiku līdz noteiktam datumam samaksu" (pants 3(1)).

Saskaņā ar Direktīvas 3. un 4. pantu dalībvalstīm ir izvēles tiesības ierobežot garantijas institūciju atbildību. Piemēram, 4(2). panta otrā daļa, paredz gadījumu, kad ir jānodrošina darbinieku neapmierināto prasību samaksa tikai par darba līguma vai darba attiecību, kas pastāvēja līdz brīdim, kad darbinieks tika informēts par samaksas atteikumu darba devēja maksātnespējas dēļ pēdējiem trijiem mēnešiem.

Paredzētajos termiņos Itālijas Republika direktīvu 80/987 neieviesa.

Saskaņā ar šīs Direktīvas noteikumiem Itālijai bija iespēja ierobežot tās atbildības apmēru, taču sava likumdevēja bezdarbības dēļ tā zaudēja šo iespēju.

Pirmā lieta - Francovich kungs strādāja uzņēmumā no 1983.gada 16.janvāra līdz 1984.gada 7.aprīlim, taču saņēma tikai neregulārus algas maksājumus. Tas bija viņa pamats iesniegt prasību tiesai. Tiesa nosprieda, ka uzņēmumam ir jāsamaksā prasītājam aptuveni 6 miljoni Itālijas liru (apm. 1760 LVL). Tā kā Francovich nevarēja šo summu iegūt no uzņēmuma, viņš prasīja direktīvā 80/987 paredzēto garantiju izpildi no Itālijas valsts.

Otrajā lietā (C-9/90) - Danila Bonifaci un 33 citiem darbiniekiem uzņēmums, kas bija pasludināts par maksātnespējīgu 1985.gada 5.aprīlī, bija parādā vairāk nekā 253 miljonus Itālijas liru (apm. 74228 LVL), kas bija pierādīts uzņēmuma maksātnespējas procesā. Vairāk nekā četrus gadus pēc maksātnespējas konstatēšanas darbinieki nebija saņēmuši nekādus maksājumus un tiesu izpildītājs teica viņiem, ka pat tikai daļēja sadale viņiem par labu ir maz iespējama. Tādēļ darbinieki cēla prasību pret Itālijas Republiku, prasot, lai, ņemot vērā Itālijas pienākumu ieviest Direktīvu 80/987, viņiem tiktu izmaksāts algas parāds vismaz par pēdējiem trijiem mēnešiem.

Abos gadījumos jautājumi par Kopienas institūciju aktu, konkrētajā gadījumā, par Direktīvas 80/987 interpretāciju, tika izvirzīti valstu tiesu procesos, un šīs tiesas saskaņā ar EK līguma 234.pantu lūdza EKT pieņemt iepriekšējus nolēmumus.

EKT spriedums bija labvēlīgs prasītājam. Tika noteikts, ka tāpat, kā Kopienu tiesības uzliek pilsoņiem pienākumus, tās arī piešķir tiesības, kas kļūst par viņu tiesību kopumu daļu. Šīs tiesības rodas ne tikai gadījumos, kad tās ir tieši piešķirtas līgumā, bet arī, pamatojoties uz pienākumiem, ko līgums skaidri uzliek gan personām, gan dalībvalstīm un Kopienas institūcijām (skatīt spriedumus lietā 26/62 Van Gend en Loos [1963] un lietu 6/64 Costa pret ENEL [1964])61. Šajā gadījumā tika apliecināts EK tiesību tiešās iedarbības princips62.

Līdz ar to tika ielikts pamats EK dalībvalsts atbildībai par savu saskaņā ar EK līguma 10.p. (bij. 5.p.) uzņemto pienākumu neizpildi, par ko valsts var tikt atzīt atbildīga. Tas kļuva par EK tiesību principu63.

Tā rezultātā EKT noteica trīs priekšnoteikumus šāda veida atbildības piemērošanai64 :
1. direktīvā paredzētajam rezultātam ir jāsatur tiesību garantēšana indivīdam; 
2. šo tiesību saturam ir jābūt skaidri nosakāmam no direktīvas satura (wording of directive); 
3. ir jābūt tiešai cēloniskai sakarībai starp dalībvalsts pienākuma pārkāpumu un indivīdam nodarītajiem zaudējumiem.

Prettiesiska uzvedība

Aplūkojot EK dalībvalsts prettiesisku darbību (arī bezdarbību), ir jākonstatē viens no iepriekš minētajiem diviem gadījumiem :
1. EK noteikumu pārkāpums, kas izpaužas EK tiesībām pretēju normatīvo aktu pieņemšanā vai darbībā;
2. EK tiesību nerealizācijā (neizpildē).

Pie tam nav būtiski, kuras dalībvalsts institūcijas darbības (bezdarbības) dēļ ir noticis EK tiesību pārkāpums, kas ir izraisījis zaudējumus65. Jo visām valsts institūcijām ir pienākums ievērot EK tiesības, līdzīgi kā EK.

Zaudējumi

Būtiski, ka EKT norāda uz pilnīgu zaudējumu atlīdzību, t.i., izejot no faktiski ciesto zaudējumu apmēra.

Atlīdzībai, ko dalībvalsts maksā par zaudējumiem, kas cēlušies indivīdiem no Kopienu tiesību pārkāpuma, ir jābūt atbilstošai reāli ciestajiem zaudējumiem66. Atlīdzināmajos zaudējumos ietilpst kā esošas mantas samazinājums, tā arī neiegūtā peļņa.

Bez atbilstošiem Kopienu tiesību noteikumiem, tiek izmantoti arī katras dalībvalsts tiesību noteikumi. Taču šie kritēriji nedrīkst būt mazāk labvēlīgi nekā tie, kas piemērojami līdzīgām prasībām valsts tiesībās, un nedrīkst būt tādi, kas padarīta atlīdzības faktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtinošu.

Šajā gadījumā EKT tieši ir norādījusi, ka to dalībvalstu tiesības, kas vispārēji ierobežo zaudējumu atlīdzības samaksu tikai attiecībā uz tiešajiem zaudējumiem, neiekļaujot nesaņemto peļņu, ir pretrunā ar Kopienas tiesībām67.

Tāpat tiek pieļauta katras valsts specifisko zaudējumu kompensēšanas iespēja, piemēram, anglo-sakšu tiesībās paredzēto procentu samaksu, ja šāda zaudējumu atlīdzība var tikt piešķirta līdzīgās prasībās68. Tomēr “sodošo” zaudējumu (exemplary damages) piedziņa netiek pieļauta69.

Līdz ar to varam secināt, ka EKT atzīst pilnu zaudējumu kompensācijas principu.

Cēloniskā sakarība
Zaudējumiem, kuru atlīdzība tie pieprasīta, ir jābūt tiešam prettiesiskas darbības (bezdarbības) rezultātam70, t.i., tādiem, kas būtu saprātīgi sagaidāmi līdzīgos apstākļos. Līdz ar to EKT neapmierinās prasību par tādu zaudējumu atlīdzināšanu, kas ir radušies nejaušības dēļ.

Taču EKT, kā jau ir pieminēts priekš, atzīst ka neiegūtā peļņa ir tiešs prettiesiskas darbības rezultāts, un to esamība ir pamats zaudējumu atlīdzībai.

Vaina
EKT noraida atlīdzības apmēra samaksas atkarību no vainas pakāpes71. Zaudējumu atlīdzības samaksa nedrīkst būt atkarīga no tās valsts institūcijas, kas ir atbildīga par pārkāpumu, vainas pakāpes (nodoma vai neuzmanības) esamības72. It sevišķi tādēļ, ka EK dalībvalstu vidū pastāv dažādas vainas koncepcijas73.

VI. Secinājumi
Kā par jebkuru tiesībpārkāpumu, arī par EK tiesību pārkāpumu EK dalībvalsts indivīdam ir tiesības saņemt to zaudējumu atlīdzību, kas ar šādu pārkāpumu ir nodarīti. Bez tam EKT var izņēmuma gadījumos piespriest arī kompensāciju par nodarīto morālo kaitējumu, ja to tieši paredz EK dalībvalsts nacionālās likumdošanas akti vai tiesībpārkāpums radīja “nenormālu un sevišķi smagu kaitējumu”.

Un šajā gadījumā EKT prakse norāda, ka nav nozīmes, vai EK tiesību pārkāpumu ir nodarījusi EK dalībvalsts (savu institūciju personā), vai arī pati EK ir pieļāvusi prettiesisku darbību, visi zaudējumi, kas nodarīti indivīdam, ir jāatlīdzina.

Prettiesiska darbība var izpausties gan kā nepamatota zaudējumu nodarīšana, pārkāpjot EK tiesību aktus, vai arī piemērojot EK tiesību aktiem pretrunīgus nacionālos tiesību aktus, vai arī netransformējot, EK tiesību aktus nacionālajos likumdošanas aktos.

Zaudējumu atlīdzībai jānodrošina indivīdam pilna kompensācija, t.sk., arī neiegūtās peļņas kompensēšana. Var tikt piemēroti specifiski zaudējumu atlīdzināšanas veidi, kas ir taisnīgi, piemēram, morālo ciešanu kompensēšana vai procenti. Taču “sodošo” zaudējumu piedziņa nav pieļaujama.

Ir būtiski konstatēt, ka zaudējumi, kurus pieprasa atlīdzināt, ir tieši un nepārprotami prettiesiskas darbības vai bezdarbības rezultāts, un tie nav pārāk attālināti, nereāli vai spekulatīvi.

Neskatoties uz dažādām vainas koncepcijām EK dalībvalstu iekšienē, EKT izmanto pamatā franču tiesību doktrīnu – objektīvās vainas teoriju. Prettiesiskas darbības rezultātā atbildētāja vaina tiek prezumēta. Zaudējumu atlīdzība nav atkarīga no vainas pakāpes un formas.

EKT prakse uzskatāmi parāda, ka taisnīguma princips attiecībā uz zaudējumu atlīdzināšanu par EKT pārkāpumu tiek nodrošināts katram indivīdam, neatkarīgi no tā, kurš ir aizskāris tā tiesības.

Tāpat Latvijas tiesām, pēc iestāšanās EK, ir jābūt gatavām skatīt Latvijas personas prasības pret Latvijas valsti par nodarītajiem zaudējumiem sakarā ar EK normatīvo aktu pārkāpumu.

_________________________________________________________________________________________

1 Skatīt, Walter Cairns, Introduction to European Union Law, Gavendish Publising Limited, London, 1997, p.2-3;

2 http://curia.eu.int/pres/jeu.htm

3 EKT statistika - Statistics of judical activity of the Court of Justice in 1999, p. 3.

4 Smith Len Young, Roberson G. Gale. Smith and Roberson’s Business Law, St. Paul Minh. West Publishing Co., 1977, p. 38.

5 Европейское право, Норма, Москва, 2001, с. 187.

6 Sakarā ar EKT lielo noslodzi 1988.gadā tika izveidota Pirmās instances tiesa, lai samazinātu termiņu tiesā izskatāmajām lietām. Pirmās instances tiesa darbojas kā specializēta tiesa. Tuvāk skatīt, Tom Kannedy, Learning European Law, Sweet & Maxwell Limited, London, 1998, p.166 - 182, Европейское право, Норма, Москва, 2001, с. 150 - 164.

7 Statistics of judical activity of the Court of First Instance in 1999, p.5.

8 Salīdzinājumam skatīt arī inderect action. Walter Cairns, Introduction to European Union Law, Gavendish Publising Limited, London, 1997, p.105 - 135.

9 Tom Kannedy, Learning European Law, Sweet & Maxwell Limited, London, 1998, p.155.

10 Walter Cairns, Introduction to European Union Law, Gavendish Publising Limited, London, 1997, p.119.

11 Vecajā redakcijā. Tagad 234.p. un 288.p.

12 John Tillotson, Europen Community Law, Text, Cases and Materials, Second edition, 1996, Gavendish Publising Limited, London, p.447.

13 Sinaiskis V. Latvijas civiltiesību apskats. Rīga, Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas v/u “Tiesiskās informācijas centrs”, 1996, 146.lpp.; Dr. Mikelēnas V. Problems of Civil Liability: Comparative Aspects, Summary of Monography Social Sciences: Law. Vilnius, 1995, p.10-12.

14 John Tillotson, Europen Community Law, Text, Cases and Materials, Second edition, 1996, Gavendish Publising Limited, London, p.447.

15 Walter Cairns, Introduction to European Union Law, Gavendish Publising Limited, London, 1997, p.119.

16 Европейское право, Норма, Москва, 2001, с. 187 - 188.

17 Walter Cairns, Introduction to European Union Law, Gavendish Publising Limited, London, 1997, p.119, John Tillotson, Europen Community Law, Text, Cases and Materials, Second edition, 1996, Gavendish Publising Limited, London, p.447 – 449, Европейское право, Норма, Москва, 2001, с. 190.

18 Walter Cairns, Introduction to European Union Law, Gavendish Publising Limited, London, 1997, p.119 - 123, John Tillotson, Europen Community Law, Text, Cases and Materials, Second edition, 1996, Gavendish Publising Limited, London, p.447 - 455.

19 Mūsu tiesību izpratnē Eiropa Kopiena būtu atzīstama par juridisko personu.

20 Walter Cairns, Introduction to European Union Law, Gavendish Publising Limited, London, 1997, p.119.

21 Европейское право, Норма, Москва, 2001, с. 190.

22 Lietu ar pietiekami minimāliem (acīmredzamiem) pierādījumiem.

23 Walter Cairns, Introduction to European Union Law, Gavendish Publising Limited, London, 1997, p.120.

24 Европейское право, Норма, Москва, 2001, с. 193.

25 Walter Cairns, Introduction to European Union Law, Gavendish Publising Limited, London, 1997, p.120.

26 Turpat.

27 John Tillotson, Europen Community Law, Text, Cases and Materials, Second edition, 1996, Gavendish Publising Limited, London, p.448.

28 Walter Cairns, Introduction to European Union Law, Gavendish Publising Limited, London, 1997, p.121.

29 John Tillotson, Europen Community Law, Text, Cases and Materials, Second edition, 1996, Gavendish Publising Limited, London, p.448.

30 Европейское право, Норма, Москва, 2001, с. 194.

31 John Tillotson, Europen Community Law, Text, Cases and Materials, Second edition, 1996, Gavendish Publising Limited, London, p.448.

32 Turpat.

33 Turpat, p.449.

34 Turpat.

35 Turpat, p.450.

36 Turpat, p.450.

37 John Tillotson, Europen Community Law, Text, Cases and Materials, Second edition, 1996, Gavendish Publising Limited, London, p.452., Walter Cairns, Introduction to European Union Law, Gavendish Publising Limited, London, 1997, p.122., Tom Kannedy, Learning European Law, Sweet & Maxwell Limited, London, 1998, p.156.

38 Walter Cairns, Introduction to European Union Law, Gavendish Publising Limited, London, 1997, p.121.

39 Walter Cairns, Introduction to European Union Law, Gavendish Publising Limited, London, 1997, p.121.

40 John Tillotson, Europen Community Law, Text, Cases and Materials, Second edition, 1996, Gavendish Publising Limited, London, p.453.

41 Walter Cairns, Introduction to European Union Law, Gavendish Publising Limited, London, 1997, p.122.

42 John Tillotson, Europen Community Law, Text, Cases and Materials, Second edition, 1996, Gavendish Publising Limited, London, p.453.

43 Turpat.

44 Walter Cairns, Introduction to European Union Law, Gavendish Publising Limited, London, 1997, p.123.

45 Европейское право, Норма, Москва, 2001, с. 194.

46 Turpat.

47 Walter Cairns, Introduction to European Union Law, Gavendish Publising Limited, London, 1997, p.121 - 122., John Tillotson, Europen Community Law, Text, Cases and Materials, Second edition, 1996, Gavendish Publising Limited, London, p.449 - 452.

48 “Vaina ir objektīvi prettiesiska (pienākumu pārkāpjoša) un no subjektīvā (vērtēšanas) viedokļa nosodāma pieskaitāmas personas uzvedība” - Prof. K.Torgāna referāts Latvijas Universitātes 56. zinātniskajā konferencē 1996.gada 26.septembrī. Skatīt arī , Latvijas Republikas Civillikuma komentāri, prof. K.Torgāna vispārīgā redakcijā, Mans īpašums, Rīga, 2000, 144.-145.lpp.

49 John Tillotson, Europen Community Law, Text, Cases and Materials, Second edition, 1996, Gavendish Publising Limited, London, p.448., Европейское право, Норма, Москва, 2001, с. 189.

50 Европейское право, Норма, Москва, 2001, с. 191.

51 Kas par tādu ticis atzīts vēlāk ar tiesas spriedumu.

52 Европейское право, Норма, Москва, 2001, с. 193.

53 Европейское право, Норма, Москва, 2001, с. 193.

54 Tom Kannedy, Learning European Law, Sweet & Maxwell Limited, London, 1998, p.155.

55 John Tillotson, Europen Community Law, Text, Cases and Materials, Second edition, 1996, Gavendish Publising Limited, London, p.474.

56 U.Kollatz, K.Priednieks, Eiropas tiesības, Latvijas Universitāte, Rīga, 2000, 57.lpp., Tom Kannedy, Learning European Law, Sweet & Maxwell Limited, London, 1998, p.155., http://curia.eu.int/en/pres/cjieu.htm, 3.p.

57 John Tillotson, Europen Community Law, Text, Cases and Materials, Second edition, 1996, Gavendish Publising Limited, London, p.482 – 484, I.Alehno, A.Buka, K.Jarinovska, L.Škoba, Ievads Eiropas kopienas tiesībās (tiesu prakse un komentāri), Tiesu nama aģentūra, Rīga, 2001, 63.lpp., 82. – 85.lpp.

58 U.Kollatz, K.Priednieks, Eiropas tiesības, Latvijas Universitāte, Rīga, 2000, 57.lpp., Tom Kannedy, Learning European Law, Sweet & Maxwell Limited, London, 1998, p.155., http://curia.eu.int/en/pres/cjieu.htm, 3.p.

59 I.Alehno, A.Buka, K.Jarinovska, L.Škoba, Ievads Eiropas kopienas tiesībās (tiesu prakse un komentāri), Tiesu nama aģentūra, Rīga, 2001, 65.lpp.

60 Latviešu teksts no grāmatas U.Kollatz, K.Priednieks, Eiropas tiesības, Latvijas Universitāte, Rīga, 2000, 57. – 58.lpp.

61 U.Kollatz, K.Priednieks, Eiropas tiesības, Latvijas Universitāte, Rīga, 2000, 58.lpp.

62 I.Alehno, A.Buka, K.Jarinovska, L.Škoba, Ievads Eiropas kopienas tiesībās (tiesu prakse un komentāri), Tiesu nama aģentūra, Rīga, 2001, 54. – 58.lpp.

63 Tom Kannedy, Learning European Law, Sweet & Maxwell Limited, London, 1998, p.155, U.Kollatz, K.Priednieks, Eiropas tiesības, Latvijas Universitāte, Rīga, 2000, 59.lpp., I.Alehno, A.Buka, K.Jarinovska, L.Škoba, Ievads Eiropas kopienas tiesībās (tiesu prakse un komentāri), Tiesu nama aģentūra, Rīga, 2001, 64.lpp.

64 Tom Kannedy, Learning European Law, Sweet & Maxwell Limited, London, 1998, p.155 - 156, John Tillotson, Europen Community Law, Text, Cases and Materials, Second edition, 1996, Gavendish Publising Limited, London, p.484, 485, 487, U.Kollatz, K.Priednieks, Eiropas tiesības, Latvijas Universitāte, Rīga, 2000, 59.lpp., I.Alehno, A.Buka, K.Jarinovska, L.Škoba, Ievads Eiropas kopienas tiesībās (tiesu prakse un komentāri), Tiesu nama aģentūra, Rīga, 2001, 65.lpp.

65 John Tillotson, Europen Community Law, Text, Cases and Materials, Second edition, 1996, Gavendish Publising Limited, London, p.496, U.Kollatz, K.Priednieks, Eiropas tiesības, Latvijas Universitāte, Rīga, 2000, 60.lpp.

66 John Tillotson, Europen Community Law, Text, Cases and Materials, Second edition, 1996, Gavendish Publising Limited, London, p.488, U.Kollatz, K.Priednieks, Eiropas tiesības, Latvijas Universitāte, Rīga, 2000, 61.lpp.

67 Turpat.

68 U.Kollatz, K.Priednieks, Eiropas tiesības, Latvijas Universitāte, Rīga, 2000, 61.lpp.

69 John Tillotson, Europen Community Law, Text, Cases and Materials, Second edition, 1996, Gavendish Publising Limited, London, p.488.

70 Tom Kannedy, Learning European Law, Sweet & Maxwell Limited, London, 1998, p.155 - 156, U.Kollatz, K.Priednieks, Eiropas tiesības, Latvijas Universitāte, Rīga, 2000, 59.lpp., John Tillotson, Europen Community Law, Text, Cases and Materials, Second edition, 1996, Gavendish Publising Limited, London, p.484, 485, 487.

71 U.Kollatz, K.Priednieks, Eiropas tiesības, Latvijas Universitāte, Rīga, 2000, 61.lpp.

72 Европейское право, Норма, Москва, 2001, с. 194.

73 John Tillotson, Europen Community Law, Text, Cases and Materials, Second edition, 1996, Gavendish Publising Limited, London, p.488.