Groups agreement: types, conclusion, practice

/This publication is only in Latvian/
Sākotnēji ieplānots kā Komerclikuma sastāvdaļa, tomēr 2000. gada martā atsevišķi pieņemtais Koncernu likums ir hronoloģiski pirmais tiesību akts Latvijā, kas ietver būtiskus atkarīgās sabiedrības, tās mazākumdalībnieku un kreditoru interešu aizsardzības mehānismus. Turklāt likuma mērķis ir aizsargāt arī investorus, kas nākotnē iegūs līdzdalību kādā koncernā ietilpstošā sabiedrībā. Paredzot noteikumus par zaudējumu atlīdzināšanas maksājumu veikšanu starp koncernā apvienotām sabiedrībām, nosakot konkrētus sabiedrības vadības pienākumus un atbildību, šis likums tieši attiecas uz lielāko daļu Latvijā darbojošos uzņēmēju.

Jautājumi saistībā ar Koncernu likumā paredzētā atkarības pārskata sastādīšanu aplūkoti žurnāla ‘Bilance’ 2001. gada decembra un 2002.gada janvāra numuros. Turpinot aizsākto tēmu, šī raksta mērķis ir sniegt vispārīgu ieskatu koncerna līguma noslēgšanas jautājumos un problemātikā.

I.       Kādēļ koncerna līgums?

Latvijas līdzšinējā praksē viens no biežākajiem iemesliem, kas izraisa uzņēmēju interesi apsvērt koncerna līguma noslēgšanas iespēju, ir atbrīvojums no atkarības pārskata sastādīšanas pienākuma[1]. Tā kā atkarības pārskatā jāietver informācija par darījumiem koncerna ietvaros, vairāki uzņēmēji ir pauduši nevēlēšanos padarīt šādu informāciju publiski pieejamu[2] jebkurai personai, t.sk. arī saviem konkurentiem.

Ja pievēršamies Vācijas pieredzei un likumiem, kas lielā mērā ņemti par pamatu arī Latvijas Koncernu likuma izstrādē, tad secināms, ka koncerna līgums tiek izmantots kā instruments uzņēmumu grupas finansu līdzekļu paredzamas aprites nodrošināšanai, nodokļu plānošanai un efektīvam mehānismam straujai reaģēšanai visa koncerna interesēs vadoties no mainīgās tirgus situācijas. Koncerna līgumā tiek precīzi noteiktas attiecības starp valdošo uzņēmumu un atkarīgo sabiedrību, vienlaicīgi garantējot arī tās mazākumdalībnieku[3] un kreditoru interešu ievērošanu.Vācijas praksē uzņēmēji visbiežāk slēdz tādu koncerna līgumu, kas pakļauj atkarīgās sabiedrības vadību valdošā uzņēmuma norādījumiem un ļauj tam pārņemt visu atkarīgās sabiedrības peļņu pēc nodokļu nomaksas (tā sauktais apvienotais pārvaldes un peļņas nodošanas līgums).

Lai gan saskaņā ar Uzņēmumu reģistra sniegto informāciju, patlaban Latvijā ir reģistrēti tikai četri koncerna līgumi, tomēr par šī jautājuma aktualitātes palielināšanos liecina pēdējā laikā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” publicētie paziņojumi par jaunu koncerna līgumu slēgšanu, kā arī uzņēmēju kopējās ieinteresētības pieaugums. Koncernu likuma nozīmīgumu uzskatāmi apliecina apstāklis, ka par atkarīgajām sabiedrībām atzīstama lielākā daļa no aptuveni 92,000[4] Latvijā uz 2002.gada septembra vidu reģistrētajām sabiedrībām ar ierobežotu atbildību (SIA) un akciju sabiedrībām (A/S). Jāatzīmē, ka Koncernu likums atticas arī uz tām SIA un A/S, kuru viss pamatkapitāls pieder kādai citai sabiedrībai (t.sk. ārvalstīs esošai).

II.      Koncerna līgumu veidi

Skaidrības labad visupirms jāatzīmē, ka koncerna līguma noslēgšana nav obligāta[5]. Obligāta ir atkarības pārskata sagatavošana gadījumā, ja koncerna līgums nav noslēgts. Koncerna līgumu savstarpēji slēdz valdošais uzņēmums ar atkarīgo sabiedrību, kas ir Latvijā reģistrēta SIA vai A/S. Kā jau minēts, valdošais uzņēmums (t.sk. fiziska persona) var atrasties ne tikai Latvijā, bet arī ārvalstī.

Likums sniedz aprakstu, kāda veida līgumi uzskatāmi par koncerna līgumiem.

1) Pārvaldes līgums.Arpārvaldes līgumusabiedrība pakļauj savu vadību citai personai (valdošajam uzņēmumam). Uz līguma pamata valdošajam uzņēmumam tiek paredzētas tiesības dot atkarīgās sabiedrības vadībai saistošus norādījumus. Piemēram, šādi norādījumi var attiekties uz finansēšanas un budžeta noteikšanas mehānismiem un politiku, ražošanas stratēģiju, restrukturizāciju, mārketinga un attīstības plāniem, ieguldījumiem, darbības uzraudzību, u.t.t.  Ciktāl tas atbilst valdošā uzņēmuma interesēm, ir pieļaujami arī tādi norādījumi, kas rada zaudējumus atkarīgajai sabiedrībai. Tomēr norādījumu došanas tiesība nav pilnībā neaprobežota, jo valdošās un atkarīgās sabiedrības vadības pārstāvji var būt kopīgi (solidāri) atbildīgi par zaudējumu atlīdzināšanu atkarīgajai sabiedrībai, ja valdošā norādījumi ir noveduši sabiedrību maksātnespējas stāvoklī vai līdz tās darbības apturēšanai piespiedu kārtā. Likums nostiprina principu, ka valdošajam uzņēmumam jārīkojas “ar kārtīga un apzinīga vadītāja rūpību”. Ja vēlāk rodas strīds par to, vai norādījumi doti ar kārtīga un apzinīga vadītāja rūpību, pierādīšanas pienākums ir valdošā uzņēmuma izpildinstitūcijas locekļiem.

Kā mazākumdalībnieku interešu aizsardzības garantu, pārvaldes līgumā nosaka mazākumdalībnieku tiesības pieprasīt valdošajam uzņēmumam iegūt viņiem piederošās atkarīgās sabiedrības pamatkapitāla daļas par koncerna līgumā paredzētu konkrētu atlīdzību.

2) Peļņas nodošanas līgums. Ar peļņas nodošanas līgumu atkarīgā sabiedrība apņemas nodot visu savu peļņu vai tās daļu otrai koncerna līguma pusei. Nododama ir tā peļņas daļa, par kuras izlietošanu var lemt dalībnieku pilnsapulce, tātad uzņēmuma faktiskā rīcībā palikusī peļņa pēc nodokļu nomaksas. Svarīgi atzīmēt, ka, aprēķinot nododamās peļņas apjomu, ņemami vērā atkarīgās sabiedrības nesegtie zaudējumi no iepriekšējā pārskata gada. Ja šādi zaudējumi ir radušies, tad attiecīgi jāsamazina nododamās peļņas apmērs par agrāko zaudējumu summu.

Peļņas nodošanas līgumā jāparedz ne tikai daļu atpirkšanas atlīdzības maksājums, bet arī izlīdzinājuma maksājums, t.i. ikgadējs minimālās izmaksas apmērs, kas mazākumdalībniekiem kompensētu liegto iespēju saņemt dividendes (jo visa dividendēs sadalāmā peļņa taču tiek nodota valdošajam uzņēmumam).

3) Pārvaldes un peļņas nodošanas līgums. Pārvaldes un peļņas nodošanas līgums apvieno abu augstāk minēto līgumu elementus un prasības.

Jāatzīmē, ka jebkura veida koncerna līguma noslēgšanas gadījumā valdošajam uzņēmumam ir pienākums atlīdzināt atkarīgās sabiedrības pārskata gada zaudējumus līguma spēkā esamības laikā. Nākamā būtiskā saistība ir tā, ka pēc koncerna līguma izbeigšanās, valdošajam uzņēmumam ir jādod nodrošinājums tiem atkarīgās sabiedrības kreditoriem, kas to pieprasa.

III.    Koncerna līguma sastādīšana

Lai gan koncerna līgums sastādāms brīvā formā, likums uzskaita šajā dokumentā obligāti iekļaujamos noteikumus, turklāt līgumam ir arī īpaša noslēgšanas procedūra un reģistrācijas kārtība. Ja līgums netiks reģistrēts noteiktā kārtībā, valdošajam uzņēmumam nebūs likumisks pamats izmantot arī attiecīgās pielīgtās tiesības, savukārt atkarīgā sabiedrība netiks atbrīvota no atkarības pārskata sagatavošanas pienākuma.

Turpmāk īsumā apskatīsim dažus jautājumus, kas iezīmējas, praksē saskaroties ar koncerna līguma sastādīšanu. Šeit gan jāpiebilst, ka bieži likums nesniedz tiešu atbildi uz būtiskiem jautājumiem, tādēļ risinājums meklējams tikai pielietojot interpretāciju pēc likuma mērķa un tiesību normu savstarpējo sakarību paņēmieniem, kā arī izmantojot analoģiju.

1) Izlīdzinājuma maksājums. Strādājot pie peļņas nodošanas līguma sastādīšanas, tajā ir jāietver noteikums par izlīdzinājuma maksājuma minimālo apmēru, ko ik gadus atkarīgās sabiedrības mazākumdalībnieki saņem no valdošā uzņēmuma. Šāda izlīdzinājuma maksājuma būtība ir nodrošināt pārējiem dalībniekiem viņiem piekrītošo sabiedrības peļņas daļu, it kā koncerna līgums par peļņas nodošanu citai personai nemaz nebūtu noslēgts.

Tātad pēc sava mērķa izlīdzinājuma maksājums ir atbilstošs dividenžu maksājumiem.  Šāds tulkojums nav pretrunā ar likuma “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” 1.panta 6.daļu, kur noteikts, ka dividendes ir ienākumi naudā vai citās lietās (natūrā) no uzņēmuma akcijām, pajām, kapitāla daļām vai citām no parādu saistībām neizrietošām tiesībām piedalīties šā uzņēmuma peļņas sadalē. Turklāt minētā secinājuma pareizību apstiprina arī nostāja Vācijas zinātnieku sastādītajos komentāros par Vācijas akciju sabiebrību likuma 304.pantu[6], kur izlīdzinājuma maksājums apzīmēts kā dividenžu garantija [Dividendsgarantie].  Ja pievēršamies grāmatvedības un nodokļu jautājumiem, tad var secināt, ka no izlīdzinājuma saņēmēju viedokļa, maksājumu aplikšanu ar nodokļiem reglamentē likums “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” un likums “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” pēc analoģijas ar dividendēm.

Sarežģītāks ir jautājums par izmaksāto izlīdzinājuma summu atspoguļošanu valdošā uzņēmuma grāmatvedībā un nodokļu sekām. Noteikti jāuzsver, ka pilnīgi precīzu atbildi šobrīd vispār nav iespējams sniegt, jo Latvijas normatīvie akti par grāmatvedību un nodokļiem neietver skaidrojumus par Koncernu likumā paredzēto maksājumu grāmatojumu un aplikšanu ar nodokļiem. Ievērojamu ieguldījumu šo jautājumu risinājuma meklējumos ir veikusi zvērināta revidente un nodokļu konsultante Zlata Elksniņa – Zaščirinska. Attiecībā par izlīdzinājuma maksājumiem viņa norāda:

“Nedz likums “Par uzņēmumu gada pārskatiem”, nedz likums “Par grāmatvedību” nenosaka, kādā veidā izlīdzinājums jāatspoguļo valdošā uzņēmuma grāmatvedībā.  Mūsuprāt, pastāv divi varianti, kā izlīdzinājuma summu atspoguļot uzņēmumu grāmatvedībā, un katram no šiem variantiem ir gan priekšrocības, gan trūkumi.

a) Uzrādīšana peļņas un zaudējumu aprēķinā.  Izlīdzinājumu var atspoguļot pārskata perioda peļņas un zaudējumu aprēķinā, tomēr šāda atspoguļošana neparāda izlīdzinājuma īsto būtību, jo:

1.Tas ir maksājums, kas veikts atkarīgā uzņēmuma mazākumdalībniekiem, nevis pašam uzņēmumam.
2. Peļņas un zaudējumu aprēķinā ir jāatspoguļo visas tās izmaksas, kas attiecas uz pārskata gadu, savukārt peļņas nodošanas līgums paredz tikai izlīdzinājuma minimālo apmēru, kas apgrūtina uzkrājumu veikšanu.
3. Pēc pašu kapitāla metodes novērtējot valdošajam uzņēmumam piederošo atkarīgā uzņēmuma peļņas daļu, valdošā uzņēmuma līdzdalības daļa tiek reizināta ar atkarīgā uzņēmuma pārskata gada peļņu pirms sadales.

b) Uzrādīšana pašu kapitāla kustībā.  Otra iespēja ir uzrādīt izlīdzinājumu pašu kapitāla kustībā, kas, mūsuprāt, vairāk atbilst šī maksājuma būtībai, t.i. kompensācija par valdošā uzņēmuma ietekmes dēļ nesaņemto dividenžu summu.  Šādu pieeju pamato arī fakts, ka valdošā uzņēmuma dalībnieku pilnsapulce apstiprina koncerna līgumu, kurš nosaka izlīdzinājuma minimālo apmēru un izmaksas kārtību.

Izlīdzinājuma aplikšana ar nodokļiem. Par samaksāto izlīdzinājuma summu, ja tā ir iekļauta pārskata perioda peļņas un zaudējumu aprēķinā, valdošais uzņēmums nevarēs samazināt savu apliekamo ienākumu.”[7]

Tagad pievērsīsimies citiem jautājumiem saistībā ar izlīdzinājuma noteikšanu un izmaksām.  Nosakot ikgadējā izlīdzinājuma maksājuma minimālo apmēru par vienu pamatkapitāla daļu, jāņem vērā sabiedrības gūtā peļņa līdz koncerna līguma noslēgšanai, kā arī turpmākās peļņas izredzes. Norāde uz turpmākās peļņas izredzēm liecina, ka šāda maksājuma noteikšana nav vienkāršs uzdevums, un aprēķināšanas metodes būs atšķirīgas katrā konkrētajā gadījumā. Tādēļ ļoti iespējams, ka, sastādot koncerna līgumu, nāksies piesaistīt profesionālus finansu un nodokļu konsultantus. Šeit vēl būtu jāpiezīmē, ka Koncernu likums prasa konkrētu izlīdzinājuma minimālā apmēra iekļaušanu līgumā. Tādēļ, piemēram, līgumā ievietota atsauce, ka profesionāls konsultants noteiks šo atlīdzību kādu laiku pēc līguma spēkā stāšanās vai arī pēc nepieciešamības, precīzi neizpilda likuma prasību. Turklāt saskaņā ar civiltiesību pamatprincipu divas puses ar līgumu nevar uzlikt kādai nesaistītai trešajai personai obligāti pildāmu līgumisku pienākumu[8]. 

Attiecībā uz obligātajiem maksājumiem mazākumdalībniekiem nebūtu attaisnojama tādu nosacījumu vai noteikumu iekļaušana koncerna līgumā, kas nav paredzēti likumā vai neizriet no likuma interpretācijas. Piemēram, kritiski vērtējams ir tāds pārvaldes un peļņas nodošanas līguma noteikums, ka izlīdzinājums mazākumdalībniekiem jāmaksā tikai gadījumā, ja atkarīgajai sabiedrībai konkrētajā pārskata gadā ir bijusi peļņa. Izvērtējot šādu noteikumu, jāņem vērā, ka, pamatojoties uz pārvaldes līgumu, valdošais uzņēmums var dot atkarīgajai sabiedrībai zaudējumus nesošus norādījumus. Norādījumu izpildes rezultātā atkarīgajai sabiedrībai peļņa vispār var nebūt un līdz ar to mazākumdalībniekiem netiks veikti izlīdzinājuma maksājumi. Vai patiesi Koncernu likums teorētiski pieļauj šādu rīcības scenāriju? Atbilde atrodama Koncernu likuma 23.panta 3.daļas noteikumā, kas izlīdzinājuma maksājuma aprēķināšanas kritērijus pakļauj pieņēmumam “ja koncerna līgums netiktu noslēgts”. Tātad, ja nebūtu koncerna līguma, valdošais uzņēmums nedrīkstētu dot atkarīgās sabiedrības vadībai rīkojumu veikt neizdevīgus darījumus, neatlīdzinot sabiedrībai attiecīgos zaudējumus. Līdz ar to secināms, ka piemērā minētais koncerna līguma noteikums varētu tikt apstrīdēts.

Izlīdzinājumu koncerna līgumā drīkst neparedzēt tikai tajā gadījumā, ja koncerna līguma noslēgšanas brīdī atkarīgajā sabiedrībā nav neviena mazākumdalībnieka. Tomēr šajā gadījumā līgumā ir jāparedz nākotnes mazākumdalībnieku aizsardzības mehānisms. Saskaņā ar likuma noteikumiem, koncerna līgums automātiski izbeigsies tā atkarīgās sabiedrības pārskata gada beigās, kura laikā līdzdalību sabiedrībā iegūs kāds mazākumdalībnieks. Ja puses nevēlas pieļaut līguma izbeigšanos, tad tām nāksies grozīt koncerna līgumu, iekļaujot visus nepieciešamos mazākumdalībnieku interešu aizsardzības noteikumus.

2) Atlīdzība mazākumdalībniekiem. Neatkarīgi no pienākuma izmaksāt izlīdzinājumu, koncerna līgumā jāparedz arī otras līguma puses pienākums pēc mazākumdalībnieka pieprasījuma iegūt viņam piederošās atkarīgās sabiedrības pamatkapitāla daļas par līgumā noteiktu atbilstošu atlīdzību naudā vai sniegt kompensāciju citos likumā noteiktajos veidos (kapitāla daļu apmainīšana). Atlīdzība mazākumdalībniekiem ir jāparedz neatkarīgi no koncerna līguma veida. Tāpat kā izlīdzinājuma maksājuma gadījumā, atlīdzību drīkst neparedzēt tikai tad, ja līguma noslēgšanas brīdī atkarīgajā sabiedrībā nav mazākumdalībnieku.

No grāmatvedības un nodokļu likumdošanas viedokļa valdošā uzņēmuma izmaksātā atlīdzība naudā uzskatāma kā pirkuma maksājums par citas sabiedrības daļu iegādi savā īpašumā.

3) Pārskata gada zaudējumu atlīdzināšana. Koncerna līguma noslēgšanas gadījumā  valdošajam uzņēmumam ir likumā noteikts pienākums atlīdzināt atkarīgās sabiedrības pārskata gada zaudējumus, ciktāl tie nav atlīdzināti ar valdošā uzņēmuma iemaksām atkarīgās sabiedrības peļņas atskaitījumos (rezervēs), kas veiktas koncerna līguma spēkā esamības laikā. Atkarīgā sabiedrība var atteikties no tiesībām saņemt zaudējumu atlīdzināšanu tikai pēc triju gadu termiņa, turklāt ievērojot īpašu balsošanas procedūru šāda lēmuma pieņemšanai.

Tātad, noslēdzot koncerna līgumu, valdošajam uzņēmumam jārēķinās ar iespējamajiem izdevumiem, kas radīsies atlīdzinot atkarīgās sabiedrības zaudējumus. Nākas atkārtot, ka arī  attiecībā uz zaudējumu atlīdzināšanas maksājumu tiesisko statusu nodokļu likumu izpratnē patlaban trūkst normatīvi nostiprinātas atbildes. Līdzīgi kā gadījumā ar izlīdzinājuma maksājumiem, nodokļu konsultante Zlata Elksniņa - Zaščirinska norāda uz attiecīga skaidrojuma iespēju:

“Atlīdzība ir uzskatāma par daļu no atkarīgā uzņēmuma pārskata gada nesadalītās peļņas (pēc uzņēmumu ienākuma nodokļa nomaksas), kāda tā būtu gadījumā, ja atkarīgajai sabiedrībai nebūtu nodarīti zaudējumi valdošā uzņēmuma ietekmē. Tāpēc, piemērojot likuma “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” 5. panta 4. daļu, zaudējumu atlīdzības summa nav atskaitāma no valdošā uzņēmuma apliekamā ienākuma.  Savukārt atkarīgajai sabiedrībai saņemtā zaudējumu kompensācija ir ar nodokli neapliekams ienākums. Darījumos starp koncernā ietilpstošajiem uzņēmumiem ir jāņem vērā arī likuma “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” 12. panta noteikumi par tirgus vērtību darījumos starp saistītajām personām, kā arī 14.1 daļa, kas nosaka zaudējumu pārnešanu uzņēmumu grupā.”[9]

4) Nodrošinājums kreditoriem. Koncerna līgumam izbeidzoties, valdošā uzņēmuma pienākums ir dot nodrošinājumu atkarīgās sabiedrības kreditoriem. Nodrošinājums jādod, ja kreditors to pieprasa sešu mēnešu laikā pēc paziņojuma par koncerna līguma izbeigšanās reģistrāciju Uzņēmumu reģistrā. Nodrošinājums varētu izpausties arī kā galvojuma līguma noslēgšana starp valdošo uzņēmumu un kreditoru, ja pusēm tas ir pieņemams.

Rezumējot šo raksta daļu var secināt, ka saistībā ar koncerna līguma slēgšanas jautājumu valdošajam uzņēmumam ieteicams izvērtēt, vai ieguvums no iespējas dot saistošus norādījumus atkarīgās sabiedrības vadībai un/vai pārņemt tās peļņu ir samērojams ar likumā paredzētajām valdošā uzņēmuma saistībām un pienākumiem.

Pašreizējā situācijā ievērojams trūkums ir robi Latvijas grāmatvedības un nodokļu normatīvajos aktos attiecībā uz Koncernu likumā noteikto maksājumu izpratni. Šķiet, ka šī neskaidrība ir viens no būtiskākajiem iemesliem, kas uzņēmējus pagaidām attur plašāk izmantot Koncernu likumā paredzētās iespējas.

IV.       Koncerna līguma noslēgšana

Koncerna līguma noslēgšanā jāievēro šāda kārtība:

1) Valdes ziņojums. Katras koncerna līgumā slēgšanā iesaistītās sabiedrības likumiskā izpildinstitūcija[10) sastāda ziņojumu par koncerna līguma noslēgšanas pamatojumu un citiem jautājumiem. Likums paredz, ka ziņojumam ir jābūt pieejamam visu koncerna līguma noslēgšanā iesaistīto pušu dalībniekiem.

2) Revidenta pārbaude. Zvērinātam revidentam jāsniedz atzinums par koncerna līguma projektu, izņemot gadījumu, kad visas atkarīgās sabiedrības daļas pieder otrai līguma pusei (valdošajam uzņēmumam)

Zvērinātam revidentam savā atzinumā ir jāsniedz informācija vai piedāvātais izlīdzinājums un atlīdzība ir taisnīga un pamatota, vai izlīdzinājuma un atlīdzības noteikšanai lietotās metodes ir taisnīgas un pamatotas, kā arī pamatojums revidenta secinājumiem.

Koncernu likums nosaka, ka zvērināta revidenta atzinumam ir jābūt pieejamam visu līguma slēgšanā iesaistīto pušu dalībniekiem. Likums neprasa, ka revidenta atzinums būtu jāpievieno koncerna līgumam pie tā reģistrēšanas Uzņēmumu reģistrā.

3) Paziņojums dalībniekiem. Paziņojums dalībniekiem un publikācija oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” par koncerna līguma slēgšanu jāiesniedz vismaz 3 mēnešus pirms kopsapulces, kurā paredzēts lemt par koncerna līguma noslēgšanu.

4) Lēmums par līguma noslēgšanu. Lēmumu par koncerna līguma noslēgšanu jāpieņem gan atkarīgās, gan valdošās sabiedrības pilnsapulcēm, turklāt ar kvalificētu balsu vairākumu (¾ no klātesošajiem dalībniekiem jānobalso par līguma noslēgšanu). Pamatotu neizpratni par šī Koncernu likuma noteikuma attiecināšanu uz ārvalstīs reģistrētām sabiedrībām ir izteikuši vairāki uzņēmēji. Pastāv viedoklis, ka gadījumā, ja valdošais uzņēmums ir ārvalsts sabiedrība, kā juridiski derīgs ir atzīstams tāds lēmums, kas pieņemts saskaņā ar šī uzņēmuma rezidences valsts likumu prasībām. Šī jautājuma risinājumu, acīmredzot, norādīs prakse.

5) Līguma reģistrācija. Koncerna līgums ir jāpiesaka reģistrācijai Uzņēmumu reģistrā divu nedēļu laikā no tā noslēgšanas brīža. Valsts notāram ir tiesības atteikt līguma reģistrāciju, ja tiek konstatēta neatbilstība likumam. Pieteicējs var novērst norādītās nepilnības un iesniegt dokumentus atkārtotai reģistrācijai. Ja pieteicējs uzskata, ka valsts notāra lēmums ir nepamatots, viņš ir tiesīgs mēneša laikā to pārsūdzēt Uzņēmumu reģistra galvenajam valsts notāram, bet galvenā valsts notāra lēmumu - tiesā.

6) Spēkā stāšanās. Koncerna līgums stājas spēkā ar tā reģistrācijas brīdi Uzņēmumu reģistrā.

Vēl jāpiebilst, ka noslēgto koncerna līgumu var grozīt tikai ar atkarīgās sabiedrības pilnsapulces piekrišanu. Ja koncerna līgums noslēgts uz nenoteiktu laiku, jebkura puse var uzteikt šo līgumu, par to paziņojot otrai pusei ne vēlāk kā trīs mēnešus iepriekš. Protams, ka  līgumā var noteikt arī garāku uzteikuma termiņu.

Tomēr jebkura līguma puse var katrā laikā uzteikt koncerna līgumu, neievērojot uzteikuma termiņu, ja tam ir svarīgs iemesls. Ja radīsies strīds par iemesla svarīgumu, tad tiesas kompetencē būs to izšķirt.

V.            Nobeigums

Kā redzams, koncerna līguma noslēgšana ir būtisks solis, par kuru jāvienojas ne tikai līguma tiešajām pusēm, bet arī attiecīgajām dalībnieku pilnsapulcēm. Ne velti Vācijas tiesību komentāros atzīts, ka koncerna līgums no juridiskā spēka viedokļa ir augstāks par sabiedrības statūtiem. Var secināt, ka salīdzinoši visvieglāk koncerna līgumu noslēgt ir apstākļos, kad atkarīgajā sabiedrībā nav mazākumdalībnieku. Šādā gadījumā nav nepieciešama zvērināta revidenta pārbaude līguma projektam un pieļaujams nenorādīt izlīdzinājuma un atlīdzības maksājumus mazākumdalībniekiem, jo tādu uz līguma noslēgšanas brīdi vienkārši nav.

Cik autoram zināms, ir izveidota darba grupa, kas Koncerna likuma normas piemēro iekļaušanai Komerclikumā. Paredzams, ka līdz ar Komerclikuma grozījumu pieņemšanu koncernu likumdošanas jautājums tikai aktualizēsies. Jācer, ka līdz ar koncernu tiesiskā regulējuma jauno statusu tiks pieņemti arī tik nepieciešamie papildinājumi grāmatvedības un nodokļu likumos.

Atsauces:

[1] Atkarības pārskats jāsastāda gadījumā, ja pastāv tā sauktās “faktiskā koncerna” attiecības, kur vienai sabiedrībai vai personai (valdošajam uzņēmumam) ir izšķiroša ietekme citā sabiedrībā (atkarīgajā sabiedrībā). Izšķirošā ietekme visbiežāk izpaužas kā balsstiesību vairākums, bet var pastāvēt arī citas izšķirošās ietekmes pazīmes kā noteikts Koncernu likuma 3.pantā.
[2] Atkarības pārskats kopā ar sabiedrības gada pārskatu iesniedzams Uzņēmumu reģistrā, kur ar to samaksājot valsts nodevu var iepazīties jebkura persona.
[3] Šī raksta ietvaros ar terminu “mazākumdalībnieki” apzīmēti arī “mazākumakcionāri”.
[4] Dati saskaņā ar “Lursoft” statistiku, kas pieejama Internetā pēc adreses www.lursoft.lv/stat/ur_stat_015.html [ievietotās informācijas statuss uz 2002.gada 25.septembri].
[5] Par to, ka koncerna līguma obligātuma jautājumu iespējams pārprast, liecina arī publikācijas presē, piemēram: “Koncernu likums liek koncerniem - uzņēmumiem, kas apvienojušies grupā, kurā ir viens valdošais uzņēmums un viens vai vairāki atkarīgie uzņēmumi, obligāti reģistrēt koncernu līgumu Uzņēmumu reģistrā.” (publikācija “Uzņēmumi nesteidz reģistrēt izšķirošo ietekmi” laikraksta Dienas Bizness 2000. gada 24. jūlija numurā).
[6] Pēc sava satura un mērķa Vācijas akciju sabiedrību likuma [Aktiengesetz] 304.pants ir ļoti radniecīgs Latvijas Koncernu likuma 23.pantam, kas ietver noteikumus par izlīdzinājumu mazākumdalībniekiem.
[7] “Izlīdzinājums mazākumdalībniekiem”, publikācija ievietota PricewaterhouseCoopers SIA profesionālo konsultāciju Interneta portālā MindLink Latvija pēc adreses www.nodoklis.lv [ievietotās informācijas statuss uz 2002.gada 20.septembri]. Raksta pilna versija pieejama MindLink Latvija reģistrētajiem lietotājiem.
[8] Šo principu apstiprina Civillikuma 1522.pants: “Kamēr trešā persona nav pievienojusies līgumam, tas pastāv tikai starp tā slēdzējiem [...].”
[9] “Nodokļu piemērošana kompensācijai starp koncerna uzņēmumiem”, publikācija ievietota PricewaterhouseCoopers SIA profesionālo konsultāciju Interneta portālā MindLink Latvija pēc adreses www.nodoklis.lv [ievietotās informācijas statuss uz 2002.gada 20.septembri]. Raksta pilna versija pieejama MindLink Latvija reģistrētajiem lietotājiem.
[10] Saskaņā ar Komerclikuma noteikumiem, sabiedrības izpildinstitūcija ir valde, vai rīkotājdirektors, ja valdē ir iecelts viens loceklis. Savukārt likums “Par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību” pieļauj arī, piemēram, tādu izpildinstitūciju esamību kā direktors, izpilddirektors, ģenerāldirektors, prezidents, u.tml.(“Komerclikuma spēkā stāšanās kārtības likums” nosaka, ka likums “Par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību” būs spēkā līdz 2004. gada 31. decembrim).