Publication and Systematisation of court practice in contemporary Western Europe

/This publication is only in Latvian/

Tuvāko divu gadu laikā Latvijā paredzēts realizēt tiesu datorizācijas projektu. Informatīvās sistēmas ietvaros tiks veidota arī tiesu prakses uzskaites datu bāze, kas paredzēta gan tiesību piemērotāju, gan jebkura cita interesenta lietošanai.

Izstrādājot tiesu prakses sistematizācijas kritērijus, nozīmīgi ir pētīt pieredzes bagātāko Rietumeiropas valstu sasniegumus šajā jomā. Pieredzes apmaiņas ceļā gūstamas derīgas atziņas, par efektīvāko sistēmas modeli.

Veicot kritisku analīzi, iespējams adoptēt Rietumeiropas valstu pieredzi, kas ir ievērojami senāka un attīstījusies bez pārtraukuma kā Latvijas gadījumā. Lai izvairītos no atkārtošanās un sarežģīta izklāsta, rakstā ir vispārinātas kopīgās iezīmes Austrijas, Beļģijas, Francijas, Itālijas, Šveices un Vācijas pieredzē tiesu prakses publicēšanā un sistematizācijā. Norāde uz atsevišķu valsti minēta, lai akcentētu īpašus gadījumus un atšķirīgas iezīmes. Izklāsta gaitā ir norādīts arī uz Latvijas pieredzi konkrētajā gadījumā, kā arī autors ir meklējis viņaprāt labākos risinājumus situācijas attīstībai.

Minēto valstu pieredze, jo īpaši Vācijas gadījumā ir plaša un šajā publikācijā iespējams apskatīt tikai galvenās iezīmes.

Tiesu nolēmumu publicēšanas un sistematizācijas jautājumus patreiz aktīvi risina arī Polijā, Čehijā, Ungārijā un Slovākijā. Igaunijā tiesu spriedumi jau ir pieejami elektroniskā sistēmā, tomēr kā atzīst paši Igaunijas tiesu pārstāvji un tiesību speciālisti, datu bāzes efektivitāte būtu vēl lielāka, ja veidošanas procesā rūpīgi tiktu izanalizēti nolēmumu selekcijas principi un kritēriji. Tiesu nolēmumi Igaunijā galvenokārt sistematizēti pēc nolēmuma pieņemšanas laika un lietas numura. Šāda sistēmas uzbūve apgrūtina iespēju iegūt informāciju pēc nolēmumos ietverto tiesisko atziņu kritērija konkrētās tiesību nozarēs.

Jēdziens “publicēšana” šajā rakstā lietots paplašinātā nozīmē – “padarīšana par zināmu, pieejamu”. Tātad runājot par tiesu prakses publicēšanu tiek saprasts ne tikai tipogrāfiski iespiesti nolēmumu oficiālie apkopojumi, bet arī publikācijas laikrakstos, komentāri profesionālos žurnālos un cita veida nolēmumu pieejamība lietotājam ar informācijas avotu starpniecību.

Nolēmumu publicēšana
No brīža, kad tiesas nolēmums ir uzrakstīts un pasludināts atklātā tiesas sēdē, rodas jautājums, vai tas ir paziņojams tikai pusēm, vai arī jāpaziņo visiem, pēc pieprasījuma, vai automātiski. Protams, jau pasludināšanas laikā klātesošās personas var izdarīt piezīmes un tās publicēt. Šīs personas var būt žurnālisti, bet runa var būt arī par personām, kas specializējas atskaitēs par tiesas nolēmumiem1. Tomēr laikrakstu štata žurnālistu atskaišu gadījumā pastāv zināms risks, ka par nolēmumu netiks ziņots juridiski precīzi. Bez tam, žurnālista izdarītajai izvēlei nereti ir gadījuma raksturs un to lielā mērā nosaka acumirklīgās intereses, nevis tiesību sistēmas attīstības ilgtermiņa intereses, kas jānodrošina valstij un tiesību profesionāļiem. Tātad uzsverot tiesu prakses oficiālās publicēšanas un profesionālās komentēšanas nozīmi, tiks apskatīti publikācijas formas izvēles nosacījumi, kā arī sistematizācijas kritēriji augstāk minētajās ārvalstīs.

Publikācijas forma
Atbilde uz jautājumu, vai publicējams viss nolēmuma teksts, tiek rasta pētot nolēmuma uzbūvi. Faktiski visās minētajās valstīs tiesas sprieduma teksts ietver sevī noteiktu skaitu formas elementu: ievaddaļu, aprakstošo daļu (faktu izklāstu un pušu argumentu izklāstu), motīvu daļu un rezolutīvo daļu.

Spriedumu ievaddaļā formālie identifikācijas elementi ir datums, tiesas nosaukšana, tiesas sastāvs, sēdes sekretārs, strīda objekts, lietas dalībnieku vārdi, kā arī, nepieciešamības gadījumā, viņu advokātu vārdi. Šie formas elementi nav īpaši interesanti trešajām personām. Tomēr ir jāzina, kura tiesa ir pasludinājusi spriedumu, kādā datumā, un kāds ir bijis strīda objekts. Kas attiecas uz pušu vārdiem, tie neizraisa juridisku interesi un nav tālāk publiskojami, jo īpaši krimināllietās. Atkāpi no minētā varētu veikt lielu sabiedrības ievērību guvušās lietās, kur juridiskas personas nosaukuma norādīšana padara tiesas nolēmuma citēšanu ievērojami ērtāku. Arī Latvijā vieglāk ir runāt par nolēmumu, piemēram “Bankas Baltija” lietā, nevis par 1999. gada 14. maija lēmumu lietā Nr. CKS 45/2025. Turklāt trešās personas bieži vien neinteresējas par garajiem faktu izklāstiem vai par zemāko instanču pieņemto lēmumu vēsturi, ne arī par lēmumiem papildjautājumos, kā, piemēram, advokātu izmaksas un tiesas izdevumu atlīdzināšana.

Trešo pušu interese koncentrējas uz motivācijas un rezolutīvās daļas būtību. “Tiesību piemērotāja – jurista, tiesneša, prokurora vai advokāta – praktiskajā darbā šī publicētā tiesu prakse tiek izmantota konkrētu gadījumu juridiskajā novērtēšanā.”2 Tādējādi secināms, ka tas, kas spriedumā var likumīgi interesēt trešās personas, kuras nav puses šajā procesā, ir norāde par tiesu, sprieduma pasludināšanas datums, summārais faktu rezumējums, motivācija un rezolutīvās daļas būtība.

Izšķiroša nozīme ir publikācijas precizitātei. Lai neradītu pārpratumus, arī komentētajos spriedumos noteikti publicējams tieši tāds teksts, kādu tiesneši ir sastādījuši un apstiprinājuši.

To, kādā formā notiek publikācija, vispirms izlemj tas, kurš publicē spriedumu, uzņemoties arī pilnu atbildību par savu lēmumu. Publikāciju forma ārvalstīs ir dažāda. Patlaban Latvijā galvenokārt tiek publicēti pilni nolēmumu teksti. Tomēr starptautiskajā pieredzē pilni teksti tiek publicēti salīdzinoši daudz retāk3. Visbiežāk nolēmums tiek noreducēts līdz tā būtībai (atziņām, tēzēm), kas galvenokārt interesē juristus, tas ir, motivācija un rezolutīvās daļas galvenie punkti4. Jo vairāk specializēts ir konkrētais izdevums, jo vairāk tas apskata izvilkumus no nolēmumiem, kur runa ir par atsevišķiem interpretācijas punktiem5.

Piemēram, Vācijā zemāko tiesu instanču nolēmumu publikācija galvenokārt satur tikai faktu vai argumentu rezumējumu, kā arī īsu atgādinājumu, ja nolēmums tikai apstiprina jau zināmus lēmumus, piemēram, kad runa ir par procesuāliem jautājumiem.

Visdelikātākais ir jautājums par pušu vārdu publicēšanu. Strikti jānorobežojas no uzskata, ka tiesājamā pilna vārda publicēšana ir vēl viens papildsods, lai publiski apkaunotu likuma pārkāpēju. Šāds uzskats ir pretrunā ar cilvēktiesību vispārējiem tiesību principiem. Vēl lielākā mērā publicēšanas nepieļaujamība attiecas arī uz cietušo un liecinieku vārdiem.

Visās minētajās valstīs pastāv pamata princips, ka tiesas procesam ir jābūt publiskam, kas tomēr var tikt ierobežots sakarā ar sabiedriskās morāles, kārtības, drošības un privātās dzīves neaizskaramības principiem. Kādā mērā ir jāierobežo informācijas brīva pieejamība, ja tā aizskar citu personu garantētās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību? Kur tiek noteiktas šīs robežas? Austrijas un Vācijas praksē minētās robežas ir noteiktas konstitucionālo tiesu spriedumos. Latvijā Satversmes tiesas likumā noteiktā kompetence patreiz vēl neparedz lietas izskatīšanu, kur indivīds uz iesnieguma pamata varētu aizstāvēt savas aizskartās tiesības uz privātās dzīves noslēpumu, ja valsts oficiālajā izdevumā publicēts tiesas nolēmums, kas skar viņa dziļi privāta rakstura jautājumu, pie tam minot personas pilnu vārdu un uzvārdu.

Kā norādīts augstāk, reizēm ir tik ērti, ja iespējams dot “vārdus” nolēmumiem. Tomēr privātpersonām ir apgrūtinoši, ka viņu vārds asociējas ar zināmām slavenām (bieži skandalozām) lietām. Pušu vārdu vai kasatora vārda norāde principā ir likumīga, bet nepieciešama to noklusēšana, ja dominējošas privātas intereses ir pretrunā ar vārda publicēšanu. Jāuzsver, ka lemjot jautājumu par publicēšanu, privātajām interesēm par diskrētuma ievērošanu ir jāņem virsroka gadījumos, kad šīm interesēm varētu tikt nodarīts ievērojams kaitējums. Pastāv arī gadījumi, kāda persona, pavisam pretēji, vēlas sava vārda publicēšanu. Piemēram, prasītājam labvēlīgs spriedums ir pieņemts lietā, kurai bijusi skaļa publicitāte, kas viņam nodarījusi kaitējumu.

Rietumvalstīs tiesas procesā iesaistīto pušu aizsardzība, izsniedzot nolēmumu kopijas trešajām personām, izpaužas aizkrāsojot iesaistīto personu vārdus. Turklāt spriedumi tiek anonimizēti, tiesām vai profesionālo žurnālu redakcijām sagatavojot tos publikācijai. Šim nolūkam tiek lietoti, termini kā prasītājs, atbildētājs, liecinieks u.t.t. Ja reportāžas no tiesas, atainojot spriedumu, sabiedrībai sniedz mēdiji, kas nav profesionālie žurnāli, bieži tiek lietots iesaistīto personu vārda saīsinājums vai tiek izmantoti pavisam citi vārdi. Protams, ir arī procesi, kas tik lielā mērā atrodas sabiedrības uzmanības centrā, ka iesaistītās puses jau tāpat ir pazīstamas, un vispārējo mēdiju līmenī anonimizācija nenotiek. Līdzīgā kārtā noteiktiem, sabiedrībai pieejamiem spriedumiem bieži ir izveidojušies apzīmējumi strīda gadījumiem, kā tas parasti ir pazīstams no case law. Šai gadījumā spriedumā iesaistītās personas kļūst pazīstamas ar sava apzīmējuma starpniecību. (Tāda pati attīstība novērojama arī Eiropas tiesu prakses līmenī).

Kas veic nolēmumu selekciju publicēšanai
Saskaņā ar tiesu nolēmumu publisko statusu, to publicēšanu var veikt ne tikai valsts oficiālās institūcijas, bet arī zinātniskie izdevumi, juridiskie biroji, privātas uzņēmējsabiedrības.

Atbildei uz jautājumu, vai tiesa var pretoties nolēmuma publicēšanai, vajag būt noliedzošai. Nolēmumi principā ir pasludināti publiskā tiesas sēdē; kopš šī brīža tie ir publiski. Tos neaizsargā autortiesības, vismaz tiktāl, kamēr runa ir par pašu nolēmuma tekstu un nevis par privātu tulkojumu vai privātu rezumējumu. No šī brīža ikviens var iegūt tiesu nolēmumus – vismaz valsts tiesu gadījumā, jo šķīrējtiesas pasludina privātus spriedumus. Taču arī ārvalstu šķīrējtiesas nereti publicē savas prakses apkopojumus. Turpretim Latvijas šķīrējtiesas līdz šim ne reizi nav publicējušas savu praksi. Patiesībā šķīrējtiesas ārvalstīs ir ieinteresēta nolēmumu motīvu un argumentācijas daļu publicēšanā, jo tas palielina popularitāti un paļāvību par profesionāla un objektīva nolēmuma pieņemšanu. Protams, šķīrējtiesas nolēmumus publicē tikai tad, ja nevienai no iesaistītajām pusēm nav jebkādi iebildumi Konfidencialitātes princips ir prioritārs.

Oficiālās tiesu prakses publikācijas visbiežāk sagatavo augstāko tiesu tiesneši, publikācijas iniciatīva pieder arī tiesas priekšsēdētājam.6 Par šādiem nolēmumu kopojumiem Latvijā uzskatāmi tiesnešu sagatavotie un Tiesnešu mācību centra un Tiesu namu aģentūras izdotie Senāta Civillietu un Krimināllietu departamentu spriedumu un lēmumu krājumi (1996.-1998. g.), LR Apelācijas instances civillietu nolēmumu apkopojums (1998.-1999. g.), Apgabaltiesu prakses apkopojums krimināllietās (1998. g.). Spriedumi tiek publicēti arī LR oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

Turklāt pēdējos gados ārvalstu augstākajās tiesās ir iedibinājusies tradīcija izveidot Interneta lapas7, kurās spriedumi ir pieejami ikvienam. Šī spriedumu apstrāde atrodas spriedumu biroju pārziņā, kas arī minēti tiesu Interneta lapās.

Procentuāli visvairāk tiesas nolēmumu publikāciju ārvalstīs notiek ar privāto izdevniecību starpniecību, izdodot profesionālos žurnālus8. Publicējamo spriedumu atlase notiek redakcijā, izejot no atsevišķo žurnālu tematiskajiem akcentiem un balstoties uz sprieduma nozīmīgumu tiesu praksē. Vācijas pieredzē atsevišķi tiesneši paši nosūta savus spriedumus izdevniecībām, lai tos nodrukātu profesionālajos žurnālos. Profesionālie žurnāli bieži specializējas9 atsevišķās tiesību jomās: krimināltiesībās, civiltiesībās, komerctiesībās utt. Reizēm specializācija iet vēl tālāk. Piemēram, administratīvajās tiesībās žurnāli bieži vien koncentrējas uz nodokļu tiesībām, celtniecības tiesībām vai banku tiesībām. Arī Latvijā sāk iezīmēties šāda specializācija. Mēnešraksts “Likums un tiesības” galvenokārt publicē komentārus par Satversmes tiesas spriedumos ietvertajām atziņām, kā arī tiesu nolēmumiem par aktuāliem tiesību jautājumiem un problēmām. Žurnāls “Mans īpašums” pievēršas tiesu praksei lietās par nekustamā īpašuma jautājumiem. Savukārt Latvijas Policijas akadēmijas izdevums “Administratīvā un kriminālā justīcija” galvenokārt publicē tiesu prakses komentārus krimināllietās. Liela vērtība ir arī Latvijas vadošo tiesībzinātnieku un praktiķu veidotajiem izdevumiem par tiesu prakses aktuālajiem jautājumiem. Šeit jāmin, piemēram, zvērināta advokāta, Dr.habil.iur Kalvja Torgāna grāmata “Kā nevajag spriest tiesu”, zvērināta advokāta Andra Grūtupa grāmatas “Tiesu prakse un komentāri”, kā arī citi ļoti nozīmīgi izdevumi. Protams, ir arī tiesību jomas, kur profesionāli tiesu prakses komentāri pieejami ierobežoti. Kā piemēru var minēt finansu un nodokļu tiesības, autortiesības un patenttiesības.

Tātad arī nevalstisko un privāto organizāciju veiktā tiesu nolēmumu publicēšana un profesionāla komentēšana ir tikai atbalstāma, izņemot vienīgo gadījumu, ja publikācija tiek veikta, lai apzināti nodarītu nozīmīgu kaitējumu konkrētu personu reputācijai vai grautu uzticēšanos viņiem. Šādas darbības rada publikācijas autora pienākumu atlīdzināt visus zaudējumus.

Jāatzīmē ka dažās nekomerciālās jomās publikācija var būt vienkāršu informatīvo piezīmju formā, kas adresētas atsevišķu sektoru atbildīgajām personām administratīvajās tiesībās vai tiesībās kopumā.

Vācijā, galvenokārt, pirmās instances tiesu līmenī daudzviet ir izveidojusies prakse, kas izpaužas, apkopojot visus nākamās augstākās instances tiesas spriedumus. Tiek veikta visu spriedumu apkopošana. Jo īpaši šāda pieredze ieviesusies tiesību sfērās, kuras faktiski izveidojušās tiesu prakses rezultātā, piemēram, politiskā patvēruma tiesības vai ārvalstnieku tiesības.

Vācijā pastāv arī problēma, kas uz Latvijas situāciju pagaidām nav attiecināma. Atsevišķu tiesu tiesnešiem vai sekretāriem tiek izteikti piedāvājumi, lai viņi nodotu noteiktu grupu (piemēram, advokātu) rīcībā visu publicētās un nepublicētās tiesu prakses kopumu par kādu tiesību jautājumu. Kā atlīdzība nereti tiek piedāvāta ievērojamas naudas summas samaksa. Pats par sevi šāds solis nav nekas nosodāms, kamēr par to netiek saņemta atlīdzība, jo nolēmumi principā ir publiski. Ja šādu soli pavada finansiāli piedāvājumi, uz to tiek attiecinātas tiesnešu un tiesu sistēmas darbinieku disciplinārtiesības. Pastāv risks, ka šāda veida prakse var pilnībā izkropļot konkurenci starp advokātiem un citu specialitāšu juristiem. Tādējādi, no vienas puses būs “tie, kas zina”, un no otras puses - “tie, kas nezina”. Pirmajiem būs ievērojamas priekšrocības salīdzinājumā ar otrajiem, kas nav pieļaujamas, ievērojot vienlīdzīguma principu. Arī Latvijā, realizējot, tiesu datorizācijas projektu lielākā daļa informatīvās sistēmas ir jāveido pieejama jebkuram interesentam. Datu bāzes mērķa auditorija faktiski ir tiesneši, advokāti, tiesību zinātnieki, notāri, praktizējoši juristi, tiesību aizsardzības iestāžu darbinieki, valsts iestāžu darbinieki, konsultanti (īpaši nodokļu un finansu sfērā), auditori, grāmatveži, uzņēmēji, studenti un citas personas, kas interesējas par tiesību jautājumiem. Tātad informācijai ir jābūt pieejamai visiem, kas ir ieinteresēti attiecīgajā jurisprudences jautājumā. Datu bāzes auditorijas noteikšanā galvenais kritērijs ir interešu sfēra, nevis citas pazīmes.

Nekas nedrīkst kavēt arī nepublicēto nolēmumu izplatīšanu zinātniskiem mērķiem, ne arī iespēju ikvienam iepazīties ar tiem, ar vienādām tiesībām izgatavot kopijas. Nav liekami šķēršļi arī advokātiem un konsultantiem, kuri specializējas kādā jomā, un vienojas par kopīgu nepublicētās tiesu prakses kartotēkas izveidošanu, ņemot vērā, ka viņi pārstāv klientus šajā atsevišķajā jomā.

Nolēmumu sistematizācija
Kā secināts augstāk, izņemot speciālus gadījumus10, nav mērķtiecīgi publicēt visus nolēmumus, ko pieņēmušas konkrēta līmeņa tiesas. Līdz ar to nepieciešams veikt efektīvu selekcijas un sistematizācijas darbu.

Selekcijas pamatā ir vispusīguma un objektivitātes princips, jo izvēlētajiem nolēmumiem jābūt tādiem, kas vispārīgi reprezentē attiecīgā sektora jurisprudenci. Informācijai jābūt viegli pieejamai maksimāli īsā laikā. Runājot par elektroniskajām datu bāzēm, ir jānodrošina informācijas savlaicīga aktualizēšana. Atlasītos augstākās tiesu instances nolēmumus nepieciešams ievadīt datu bāzē vismaz mēneša laikā kopš to publiskas pasludināšanas. Attiecībā uz pārējo tiesu instanču nolēmumiem termiņš var būt ilgāks – līdz trim mēnešiem. Sakarā ar Latvijā plānoto tiesu datorizācijas projektu īpaši jāuzsver datu bāzēs iekļaujamo nolēmumu sistematizācijas un selekcijas nepieciešamība, kuras rezultātā tiek apkopotas tikai teicami pamatotās atziņas, izslēdzot neskaidros un nepamatotos gadījumus. Definējot selekcijas kritērijus ieteicams rīkoties saskaņā ar Eiropas Padomes Ministru Komitejas 1995. gada 11. septembrī pieņemto Rekomendāciju R (95) 11 “Par tiesas nolēmumu selekcijas apstrādi, prezentēšanu un arhivēšanu juridiskās informācijas sistēmās” un tās diviem pielikumiem.11

Vēl viena piezīme par publicējamo nolēmumu izvēles principiem. Ciktāl publicēšanu veic nevalstiskās un privātās organizācijas, tendence būs tāda, ka nolēmumi bez zināmas ekonomiskās vai sociālās rezonanses, nebūs zināmi. Tādēļ šie nolēmumi būtu jāpublicē oficiālos izdevumos un tiesu informatīvajā sistēmā.

Jāuzsver, ka publicēto tiesu nolēmumu kvantitāte nebūt nav kritērijs. Piemēram, Šveices Federālā tribunāla departamenti publicē tikai aptuveni 5% no saviem spriedumiem12. Līdzīga prakse ir arī Francijas un Austrijas augstāko tiesu nolēmumu publicēšanā. Vācijā publicē procentuāli nedaudz vairāk nolēmumu.

Sistematizācijas kritēriji
Ir grūti noteikt labāko konkrēto selekcijas kritēriju. Labākais vispārīgais kritērijs ir juridiskā interese, ko izraisa nolēmums un tā noderīgums profesijai. Varētu arī uzskatīt, ka publicēts tiek tikai tas, kas papildina tiesībās jau ir zināmos secinājumus.

Francijā, saskaņā ar statistiku par Kasācijas tiesas nolēmumiem, kā arī par Parīzes un Versaļas Apelācijas tiesas nolēmumiem, tikai 6 % no lēmumiem ir bijuši “izglītojoši un noderīgi”. Pārējos gadījumos runa bija par “elementāriem procesuālajiem jautājumiem” vai arī tika atkārtoti “sen pieņemti un apstiprināti” lēmumi. Tomēr šaubu gadījumā labāk ir īsa publikācija nekā pilnīga noklusēšana.

Neapšaubāmi, tiek publicēti principiāla rakstura nolēmumi. Šeit runa ir par nolēmumiem, kas veltīti kādam vispārējam tiesību principam. Bez tam ir jāpublicē nolēmumi, kas groza pastāvīgo tiesu praksi vai izlemj vispārīga rakstura strīdīgu jautājumu. Kad stājas spēkā jauna likumdošana, ir jāpublicē pirmie lēmumi, kas nākotnē orientēs tiesu praksi. Savukārt, nolēmumi, kas attiecas uz detaļām, kuras cieši saistītas ar konkrētās lietas īpatnībām, tas ir, nolēmumi, kas pilnībā attiecas uz īpašiem apstākļiem, netiek publicēti.

Attiecībā uz specializētajiem žurnāliem var konstatēt sakarību: jo vispārīgāks ir žurnāls, jo stingrāki kritēriji. Tāda vienkārši ir nepieciešamība. Pretēji tam, jo vairāk specializēts ir žurnāls, jo vairāk tas centīsies iegūt visus lēmumus, kas attiecas uz tā lasītāju interešu sfēru. Turklāt izvēle ir stingrāka, ja pastāv iespēja tiesas nolēmumiem tikt pārsūdzētiem. Šķiet dabiski, ka lielāka nozīme ir augstākās tiesu instances nolēmumiem, jo sakarā izslēgto pārsūdzības iespēju vairāk nepieciešams, lai tie būtu zināmi.

Šādi izpaužas nolēmumu hierarhiskā selekcija. Svarīgi apzināties, ka kritērijs ne tik daudz ir tiesas rangs, bet atbilde uz tiesību jautājumu, ko sniedz pēdējā pārsūdzības instance. Taču uzmanība tiek pievērsta arī pirmās instances tiesas nolēmumiem, jo konkrētai personai nereti ir svarīgāk zināt šo praksi nevis konstitucionālās tiesas viedokli jautājumā, kas personu tieši neietekmē.

Sistematizācijas princips pēc tiesību nozarēm faktiski jau aprakstīts augstāk.. Tas nodrošina, ka lietotāju grupas ar īpašām interesēm var viegli orientēties kopējā informācijas sistēmā. Arī Latvijas apstākļos šis selekcijas kritērijs ir piemērojams, jo gan tiesību piemērotāji, gan pārējie interesenti galvenokārt specializējas konkrētā nozarē. Tādēļ tiesu prakses elektroniskajā datu bāzē būtu izveidojamas pamatnozares: tiesu prakse civillietās, krimināllietās un administratīvajās lietās, kas savukārt tiktu dalītas daudzās apakšnozarēs. Nopietni apsverams jautājums par pamatnozari izdalīt arī cilvēktiesības.

Sistematizēt nolēmumus pēc satura ir visatbildīgākais process, jo šeit subjektīvais faktors ir vislielākais. Kā noskaidrojām, šī kritērija pamatā ir prasme atlasīt nolēmumus, kas izraisa juridisko interesi. Piemēram, Latvijas situācijā interesantākie būtu nolēmumi, kur izteikts tiesas viedoklis par kompensācijas vai atlīdzināmo zaudējumu apmēra noteikšanu (kad tiesa to noteikusi pēc “sava ieskata”). Šādas prakses apzināta veidošana radītu ievērojamu progresu un skaidrību, piemēram, lietās par autortiesību aizskāruma kompensācijas apmēru noteikšanu, kas līdz šim ir ļoti atšķirīgi risināts jautājums. Juridisku interesi izraisa nolēmumi, kas attiecas uz tiesību normu interpretāciju, līguma noteikumu iztulkošanu, pierādījumu novērtēšanu u.tml.

Publicēto nolēmumu statuss
Kādas ir tiesas nolēmuma publikācijas sekas? Romāņu - ģermāņu tiesību saimes valstīs tiesu prakse tiek atzīta par tiesību palīgavotu, kam nav normatīva spēka. Tas atbilst Justiniāna kodeksā ietvertajam principam: “Non exemplis sed legibus judicandum est.”13. Sekojoši kodificēto tiesību valstīs vispārīgā gadījumā pastāv princips, ka tiesas nolēmums attiecas tikai uz lietā iesaistītajām pusēm un tā motivācijai nav normatīvi saistoša rakstura.

Tiesu prakses kā tiesību palīgavota vērtība ir agrāku tiesas nolēmumu motīvu daļā ietvertā atbilde uz to tiesību jautājumu, uz kuru tiesa izspriežamajā gadījumā atbild no jauna. Pamatojot tiesu nolēmumu sistematizācijas nozīmi, jāuzsver, ka pilsoņi tiesisko normu nevar saprast, ja viņi nepazīst praksi un, it īpaši, ja viņi nav lietas kursā par veidu, kādā norma tiek piemērota. Tiesību adresāti piešķir lielu vērtību tam, lai būtu paredzamas viņu rīcības sekas, jo sevišķi juridiskās sekas.

Attiecībā uz tiesību piemērotājiem, tiesu prakses sistematizācijas mērķis ir panākt iespējami pilnīgākas un vienveidīgākas izpratnes veidošanos par konkrētu tiesību normu interpretāciju un iztulkošanu. Praktiski vēlamais rezultāts izpaudīsies lielākā prognozējamībā, taisot profesionālus spriedumus. Mazāk būs pārsūdzēto un atcelto spriedumu, kas Latvijas situācijā ir īpaši vēlams.

Ārvalstu tiesībzinātnieku un praktiķu izteiktajos viedokļos valda pārsteidzoša līdzība. Visi akcentē tiesneša augsti profesionālo atbildības sajūtu pilsoņu priekšā veidot tiesu praksi pieņemot teicami pamatotu un prognozējamu nolēmumu. Fakts, ka augstāka tiesu instance nekavējoties atceļ tiesneša spriedumu sakarā ar nepareizu materiālās tiesību normas interpretāciju un nepamatotu novirzi no tiesu prakses, tiesnesim ir ļoti nepatīkams. Tiesību piemērotājs šādā gadījumā padziļināti iepazīsies ar tiesu praksi un doktrīnas atziņām konkrētajā jautājumā, lai nepatīkamā situācija neatkārtotos. Pie šādas profesionālas attieksmes nav nepieciešamas likumdošanas normas, kas tieši paredzētu vajadzību apsvērt līdzšinējo tiesu praksi, izšķirot tiesību jautājumu analoģiskās lietās.

Tiesību piemērotājiem nevajadzētu attiekties pret tiesu prakses sistematizācijas praktisko vērtību noraidoši, par iemeslu minot savu pakļautību tikai un vienīgi likumam. Šāds arguments ir šķietami pamatots tikai virspusēji. Konkrētai tiesiskai attiecībai piemērojamās tiesību normas teksts ir viens un tas pats analoģiskās lietās (protams, izņemot normas grozīšanu likumdošanas ceļā). Tātad arī likuma piemērošanas sekām ir jābūt vienādām analoģiskās lietās. Tiesību normas piemērošana nereti balstās uz interpretāciju jeb iztulkošanu. Savukārt interpretācijas tehnika un rezultāts ir rakstiski nostiprināti tiesu nolēmumu motīvu daļā. Nolēmumā ietvertā atziņa tad arī ir pamatots tiesību palīgavots analoģiskās lietās, kas tiesnešiem ir jāņem vērā. To ievērojot, paaugstināsies arī tiesneša darba rezultāti (samazināsies lietu izskatīšanas ilgums, atmetot diskusijas par jau taisnīgi atrisinātu tiesību jautājumu, kā arī strauji mazināsies atcelto nolēmumu skaits). Jau iepriekš lūdzu mani atvainot par nākamo, iespējams, netaktisko norādījumu, bet domāju, ka tas tomēr pieminams. Tieslietu ministrijas rīkojuma projektā “Par piemaksu pie tiesnešu amatalgas par kvalifikācijas klasi”, 2. punktā paredzēts: “Tiesnešiem ar vienādu kvalifikācijas klasi, bet ar augstākiem darba rādītājiem, piemaksu par kvalifikācijas klasi var palielināt līdz likumā noteiktajai augstākajai likmei par attiecīgo klasi.” Tātad tiesību piemērotāja pastāvīgās profesionālās izglītošanās rezultāts būs gan taisnīguma principa nodrošināšana tiesas spriešanā, gan pozitīvas atsauksmes, gan materiāls ieguvums.

Runājot par plašāk nepublicētajiem nolēmumiem, jāuzsver, ka tiem ir tāda pati vērtība kā apkopojumos un datu bāzēs publicētajiem. Atšķirībā no stare decisis principa, kodificēto tiesību valstīs agrākā nolēmuma (precedenta) vērtību nav pamatoti ierobežot, par kritēriju nostādot tā publicēšanu. Piemēram, Anglijā šāds uzskats ir attaisnojams, jo tiesneši 1980-to gadu sākumā vairs fiziski nevarēja iepazīties ar pušu norādīto precedentu apjomu konkrētā lietā. Prevalē uzskats, ka mūsdienīgie atskaišu sastādīšanas un mutisko ziņojumu saglabāšanas līdzekļi ir kļuvuši tik izsmalcināti, ka Lielbritānijas Lordu Palāta 1983.gada nolēmumā Roberts Petroleum Limited vs Bernard Kenny Limited14 noteica, ka vairs neakceptēs atsauces uz nepublicētiem apelācijas tiesas nolēmumiem civillietās, ja vien tā jau iepriekš nebūs devusi atļauju tādai norādei; šāda norāde uz nepublicētu lēmumu tiks atļauta vienīgi tad, ja kasatora advokāts varēs garantēt, ka dokuments, kas satur nepublicēto lēmumu, “ietver sevī jaunu un būtisku principu, kas ir obligāts apelācijas tiesai un kura būtība nevar tikt atrasta publicētajos lēmumos”.

Rodas jautājums, vai vajadzētu paredzēt līdzekļus, kā kontrolēt to, lai pēc tiesas iniciatīvas publicēto nolēmumu izvēle būtu objektīva. Risinājums būtu uzlikt par pienākumu sastādīt pasludināto nolēmumu sarakstus, sakārtojot tos pa jomām, kā arī rezumēt savu ikgadējo tiesu praksi iespējamajos ziņojumos par to darbību.

Rezumējot visu teikto, jāsaka, ka tiesu prakses publicēšana un sistematizācija ir liela apjoma ieguldījums, nozīmīga investīcija demokrātisko tradīciju atjaunošanā un ieviešanā. Galveno lomu šajā procesā noteiks tiesību piemērotāju izglītība un vēlme izglītoties.

Ne tikai ārvalstu, bet arī Latvijas pirmskara pieredze liecina, ka “Latvijā tiesu sistēma tika mērķtiecīgi programmēta tā, lai tā funkcionētu profesionāli un lai tiesu prakse visā tās dažādībā virzītos uz vienveidību līdzīgu lietu spriešanā, ņemot vērā un atsaucoties uz iepriekšējiem spriedumiem.”15

1 Šāda specializācija ir īpaši izplatīta, piemēram, Vācijā un Francijā , kur advokāti izdara piezīmes un ziņo par spriedumiem specializētajos juridiskajos žurnālos. Arī Latvijā tiesu spriedumu zinātniskas analīzes un komentāri tiek publicēti juridiskajā mēnešrakstā “Likums un Tiesības”, “Cilvēktiesību žurnālā”, žurnālos “Administratīvā un kriminālā justīcija”, “Mans Īpašums”, kā arī Latvijas Republikas oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

2 Horn, Norbert Ievads tiesību zinātnē un tiesību filosofijā, F.C. Müller Verlag, Heidelberg, 1996; Citēts pēc: mēnešraksts Likums un Tiesības, tulkojums no vācu valodas, “Ratio iuris”, 1999. gada novembris, 1.sēj., Nr.3, 71.lpp.

3 Piemēram, Beļģijā pilnībā tiek publicēti tikai Arbitrāžas tiesas un Valsts Padomes nolēmumi. Faktiski nevienā valstī publicējot netiek saīsināti konstitucionālo tiesu spriedumi.

4 Piemēram, Vācijā vienīgā obligātā nolēmuma publicēšanas daļa ir motīvu daļa un rezumējums.

5 Ārvalstu literatūrā par šo jautājumu tiek uzsvērta nepieciešamība izvilkumus komentēt tikai tiesību zinību speciālistiem. Attiecībā uz Latvijas pieredzi, var minēt juridiskā mēnešraksta “Likums un Tiesības” pozitīvo piemēru.

6 Piemēram, šādi tiesu prakses apkopojumi Vācijā:

Entscheidungen des Bundesverfassungsgerichts. 100 Band, Berlin, Mohr Siebeck, 1999;

Entscheidungen des Bundesgerichtshofes in Zivilzachen, 135 Band, Köln-Berlin, Carl Heymanns Verlag KG, 1998; Entscheidungen des Bundesverwaltungsgerichts. Band 107, Köln-Berlin, Carl Heymanns Verlag KG, 1999

7 Informācija par Vācijas tiesu spriedumiem elektroniskā formā atrodama, piemēram, šādās Interneta lapās: www.bundesverfassungsgericht.de; www.bundesarbeitsgericht.de; www.bundessozialgericht.de; www.bverwg.de; www.uni-karlsruhe.de/~BGH

8 Profesionālo žurnālu skaits Vācijā pārsniedz piecus simtus. Žurnālu saraksts atrodams Juris GmbH Interneta mājas lapā. Juris GmbH datu bāze ir dibināta uz Federālās Tieslietu ministrijas dokumentācijas nodaļas un Federālās Sociālās tiesas dokumentācijas biroja bāzes, un šobrīd darbojas kā uzņēmējsabiedrība, kuras galvenais dalībnieks ir Vācijas Federatīvā Republika un Zāras apgabals, kā arī dažas izdevniecības.

9 Piemēram, Vācijā tie ir oficiāli orgāni, Maksa Planka starptautisko publisko tiesību institūts un starptautisko privāttiesību institūts, kas publicē visus nolēmumus, kas skar viņu darbības jomu.

10 Gandrīz visās valstīs tiek publicēti visi konstitucionālās tiesas spriedumi, kas ir arī pamatots ar to īpašo statusu. Piemēram, Francijas Republikas Oficiālajā žurnālā (Journal Officiel) publikācija notiek nākamajā dienā pēc konstitucionālās tiesas sprieduma pasludināšanas. Igaunijā - oficiālā izdevumā “Riigi Teataja”. Spriedumi tiek iztulkoti arī angļu valodā un publicēti Internetā pieejamā datu bāzē The East European Case Reporter of Constitutional Rewiew. Latvijā Satversmes tiesas spriedumi tiek publicēti oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”un ir pieejami arī Internetā. Tie ir sakārtoti pēc lietu izskatīšanas laika. Ņemot vērā Satversmes tiesas nolēmumu autoritāti un to salīdzinoši mazo skaitu, jāapsver iespēja šo publikācijas sistēmu uzlabot, katrā spriedumā atsevišķi izdalot svarīgākās tēzes un norādes uz konstitucionālajiem principiem, kā tas tiek darīts Igaunijā. Pie spriedumiem ver norādīt arī atsauces uz profesionāliem komentāriem specializētajos žurnālos. Francijā elektroniskajā datu bāzē tiek atsevišķi sistematizētas arī konstitucionālās tiesas spriedumos minētās atsauces uz tiesību doktrīnas atziņām.

11 About the selection, processing, presentation and recording in legal information systems of the decisions of court Rekomendācijas tulkojums latviešu valodā publicēts “Juristu žurnālā” Nr. 8, 111.-117. lpp.

12 Apkopojums Entscheidungen des Schweizerischen Bundesgerichts, Amttliche Sammlkung.

13 no latīņu valodas: ”Nevis piemēram, bet likumam ir spēks”.

14 1983 1 All. E. R. 564.

15 Skat. Meļķisis Edgars. Par tiesu prakses apzinātu veidošanu. LU zinātniskie raksti. Procesuālais taisnīgums: Rīga, LU, 1998, 9.lpp