Is LEGAL SUBJECT better than LEGAL ENTITY?

/Tikai latviešu valodā/
A.Ābeles izteiktās domas rakstā "Civillikums un īpašuma tiesības" ("LV" 08.01.94.) attiecībā uz juridiskajām personām parāda, ka autors ir pārpratis CL lietotā termina "fiziskā persona" nozīmi un jēgu. Tas nav lietots, lai apvainotu cilvēkus, bet gan, lai nošķirtu divus civiltiesisko attiecību subjektu veidus - juridiskās un fiziskās personas. Lai saprastu šādu nepieciešamību ir jāapskata šī termina vēsture ("vēsturiskās saknes").

Juridiskās personas apzīmējums ir nācis no Senās Romas, kur blakus cilvēkam - homo liberis pastāvēja juridiskās personas. Tās apzīmēja sekojoši - personae vice fungitur, kas nozīmēja : "Veidojums, kas darbojas personas vietā". Tādi veidojumi bija biedrības, valsts un privātās iestādes, labdarības fondi, kuriem piederēja manta un kas varēja ar savu pārstāvju starpniecības palīdzību līgt līgumus, sniegt prasību tiesā utt. Pie juridiskajām personām tika attiecināti arī valsts kase (fiscus), bāreņu nami un slimnīcas, kā arī personu apvienības.*

Pati dzīve rādīja nepieciešamību noteiktos gadījumos turpināt mantiskās attiecības arī pēc tam, kad cilvēks (persona) bija miris vai arī lai pārstāvētu vairāku cilvēku intereses, radīt jaunu subjektu (piem., biedrības, asociācijas), lai neizjauktu pastāvošu līdzsvaru sabiedrības stāvoklī. Cilvēki izdomāja, ka šajos gadījumos var  radīt mākslīgu personu uz likuma pamata, un nosauca  to par  juridisku personu.

Tomēr juridiskās personas darbību un gribu spēja realizēt tikai cilvēks, kuram ir galva, rokas, prāts utt. Un šo uzdevumu cilvēks realizēja ar savām darbībām, bet šīs juridiskās personas vārdā. Tādēļ, lai varētu atšķirt, kura gadījumā cilvēks darbojas juridiskās personas vārdā, kurā ne, bija nepieciešams fiziskās personas (natural person, physical person) apzīmējums, kā pretstats juridiskajai personai (legal person), kas ir mākslīga, uz likuma pamata radīta,  persona.

Tāpēc A.Ābeles izteiktā doma juridiskās personas apzīmējumam izmantot terminu "juridiskais subjekts" nav atbalstāma, jo no tā var secināt, ka var pastāvēt arī nejuridiskie subjekti. Bet kā, lai nosauc, piemēram, līgumsabiedrības? Precīzāks  būtu termins "civiltiesisko attiecību subjekts", jo tas aptvertu arī fiziskās personas. To var attiecināt arī  uz tādiem juridiskajiem veidojumiem, kas nav ne juridiskas, ne arī fiziskas personas, lai gan civiltiesiskajās attiecībās piedalās, kā piemēram, līgumsabiedrības un komandītsabiedrības. Piemēram, Zviedrijā, lai apzīmētu līgumsabiedrības juridisko stāvokli izmanto sekojošus kritērijus "a legal but not a taxable entity" (civiltiesisko attiecību, bet ar nodokļiem neapliekams subjekts), bet sabiedrības ar ierobežotu atbildību - "a legal and taxable entity" (civiltiesisko attiecību  un ar nodokļiem apliekams subjekts (juridiska persona)).**

Vērtējot veidojuma (uzņēmēja) un tā dibinātāja attiecības, parasti cenšas noskaidrot vai dibinātājam ir pienākums atbildēt ar savu personīgo īpašumu, ja viņa nodibinātajam veidojumam pietrūkst mantas vai līdzekļu savu parādu dzēšanai. 

Ja dibinātājs (īpašnieks) nes pilnu atbildību (ar visu savu īpašumu) par parādiem, kas rodas veidojumam tā darbības rezultātā, arī veicot uzņēmējdarbību, tad iepriekšminēto veidojumu attiecina pie pilnās atbildības grupas.

Protams kādam radās arī tāda doma, ka visi dalībnieki varētu savu atbildību ierobežot ar noteiktu ieguldījumu, veidojot jaunu subjektu - juridisku personu, it kā aizslēpjoties aiz tā. Jo šis viņu faktiskais īpašums, ieguldīts nebūs (formāli) viņu īpašums, bet šīs jaunveidotās sabiedrības īpašums. Tā dzima  sabiedrība ar ierobežotu atbildību - "company with limited liability".  Šiem apzīmējumiem praksē ir liela nozīme, jo tas norāda par veidojuma juridisko statusu. Šajā gadījumā tāds apzīmējums norāda, ka sabiedrības dibinātāji nemaksās par tiem parādiem, kuri pārsniegs sabiedrības īpašumu, viņu atbildība ir ierobežota.***

Tālāk šī tendence attīstījās tik tālu, ka  šādu sabiedrību varēja nodibināt viens pats indivīds - fiziska persona, kā ārzemju latviešu juristi teica I. Latvijas juristu kongresā :  "Sabiedrība ar savu ēnu"?!

Jāpiezīmē, ka A.Ābele kļūdījās pieminot iespēju, ka tiesnesis vai prokurors varētu būt juridiska persona. Jo viena un tā pati persona nevar būt  divos vai vairākos "eksemplāros". Persona ir tikai un vienīgi viena. Iespējams, ka A.Ābele te domāja par "amatpersonu".

Viena persona var pārstāvēt citu personu, piemēram, direktors - fiziskā persona pārstāv valsts uzņēmumu - juridisko personu, vai nodibināt citu personu, piemēram, fiziska persona vai juridiska persona var nodibināt citu juridisku personu. Tās nevar nodibināt citu fizisku personu! Personas  nevar sakrist!

CL 1407.p. nekalpo par juridiskās personas definējumu. Tam ir uzskaitošs raksturs. Te ir lauks, kur A.Ābele varētu palīdzēt zinātnei, tomēr pašam autoram arī nav izdevies radīt juridiskās personas definējuma paraugu. Jo nepietiek tikai ar vienu organizatoriskās vienības pazīmi, piemēram, organizatoriskā vienība ir arī atsevišķām struktūrvienībām (ceham), bet tādēļ tās nav juridiskās personas.

Mūsdienu juridiskās personas izpratne ir ilgstošas prakses un teorijas mijiedarbības rezultāts. Tomēr līdz šim nav izdevies radīt universālu juridiskās personas definējumu, jo pastāv vairākas  koncepcijas, kas mēģina skaidrot juridiskās personas būtību. Mēģināšu nosaukt dažas dominējošās: 
 • pirmā, kolektīva koncepcija,  skaidro juridisko personu kā veidojumu, ar kura palīdzību noteikta cilvēku (sabiedrības) daļa iegūst tiesības relatīvi patstāvīgi darboties saimnieciskajā jomā; 
 • otrā, līdzīgi pirmajai, skaidro  juridisko personu kā instrumentu, ar kura palīdzību tiek izpildītas sabiedrībai nepieciešamās darbības funkcijas, piemēram valsts institūcijas vai pati valsts kā juridiska persona, funkcionālā koncepcija; 
 • trešā, kā galveno juridiskās personas apzīmējumā uzsver juridiskās personas vadītāja kā šīs personas vadītāju  un gribas izpaudēju lomu (direktora koncepcija). 
 • ceturtā, fikcijas koncepcija, kas nosaka, ka tikai cilvēks ir reālais tiesību subjekts, bet juridiskā persona ir fikcija, bet tomēr vajadzīga;
piektā, realitātes teorija, kas nosaka, ka juridiskā persona ir reāli nepieciešams civiltiesisko attiecību subjekts.

Tomēr jāņem vērā, ka pamatā visām koncepcijām sakrīt galvenās juridiskās personas pazīmes, kas nosaka juridiskās personas tiesībsubjektību. Tās ir sekojošas:
 • organizatoriskā vienotība, kas nodrošina juridiskās personas  kā nedalāmas vienības darbību. Tas tiek atainots juridiskās personas statūtos, nolikumā vai citā dokumentā; 
 • mantiskā nošķirtība, t.i., noteiktu mantisku vērtību esamība, kas ļauj šai juridiskajai personai darboties un arī uzņemties atbildību; 
 • spēja piedalīties civiltiesiskajās attiecības (slēgt darījumus, līgumus utt), būt par prasītāju un atbildētāju tiesās savā vārdā.

Arī par šo pazīmju  skaitu var diskutēt.

Mantiskā nošķirtība vai mantas esamība ir diezgan svarīga pazīme. Patīkami, ka A.Ābele nemēģināja skaidrot juridisko personu kā lietu kopību. Jo  tas nav tik vienkārši - salikt mantas kaudzē un nosaukt par juridisku personu.

Tomēr to,  būt vai nebūt juridiskai personai, nosaka tikai personas - subjekti, to nodibinot, piemēram, sabiedrību ar ierobežotu atbildību, akciju sabiedrību, sabiedrisko organizāciju u.t.t., vai arī to nosaka likums, piemēram, nosakot ministriju juridisko statusu u.t.t..

Juriskā persona mūsdienās ir kļuvusi par neatņemamu  sabiedrisko attiecību subjektu. Tomēr ir jāatceras, ka ne jau visu valstu likumdošanā kā civiltiesisko attiecību subjekts ir juridiskā persona, piemēram ASV šajā sakarā tiek lietots termins "corporation" - korporācija no latīņu valodas korpuss, bet juristi visā pasaulē lieto vēl papildus sekojošus juridiskās personas apzīmējumus angļu valodā: legal person, legal entity, entity, juristical person.

To,  ka juridiskajai personai mūsdienās ir svarīga nozīme, pierāda dažādu valstu jaunie civilkodeksi, kuros ir speciālas sadaļas par juridiskajām personām, piemēram Japānā, Holandē.

Mums arī būtu vērts šādu nodaļu izveidot Civillikumā vai Tirdzniecības likumā, lai nerastos pārpratumi, kā piemēram, A.Ābelem.

Patreiz Latvijā pastāv sekojoši veidi kā tiek fiksēta juridiskā persona:
 • likumā piem. mantojums pirms to pieņem, Ministru kabineta statuss utt; 
 • pēc reģistrācijas attiecīgajā valsts iestādē: 
 • uzņēmējus  
 • Valsts uzņēmumu reģistrā: 
 • sabiedriskās, politiskās, profesionālās, reliģiskās organizācijas, Tieslietu Ministrijā attiecīgie departamenti.

Senajā Romā par šādu personu tika uzskatīti tikai vīrieši, kuri bija brīvi un neatradās tēva varā, un  tikai persona drīkstēja slēgt darījumus (līgumus). Šādu tiesību nebija sievietēm, nepilngadīgiem, vergiem un lietām.

Mantiskā nošķirtība vai mantas esamība ir diezgan svarīga pazīme. Tomēr mēģinājums skaidrot juridisko personu kā lietu kopību nav atbalstāms. Jo  tas nav tik vienkārši - salikt mantas kaudzē un nosaukt par juridisku personu. Šai lietai lietu kopībai jāpiemīt kāda kopīga var pat teikt satveroša (saturoša) garīgā saite - uzdevums. Piemēram, mantojumam - uzdevums ir nonākt mantinieka īpašumā, bet pirms tas ir noticis šis mantojums ir jāuztur uz paša mantojuma rēķina.

Šim juridiskās personas uzdevumam tiek pievērsta liela uzmanība, ko sauc par "juridiskās personas speciālo tiesībspēju" - ultra vires. To nosaka pašas juridiskās personas iekšējais dokuments (statūti, nolikums utt.). "Ultra vires" ir to sabiedrības saimnieciskās darbības uzskaitījums, ar kuriem sabiedrība ir tiesīga darboties. Juridiskajai personai ir jāveic tikai statūtos uzskaitītās saimnieciskās darbības vai arī citas darbības, kas atbilst šīs juridiskās personas uzdevumam. Darbības ārpus šī uzdevuma ir pretlikumīgas, kuras speciāli aplūko dažādu valstu likumdošana, piemēram, Anglijā. Arī mums šis institūts nav svešs. Vēl PSRS laikos statūtos neminētos darbību veikšanu apzīmēja par "ārpus statūtu darbībām", piemēram poliklīnikas nevarēja nodarboties ar automobīļu tirdzniecību. Domāju, ka arī mums būtu vērts izdiskutēt par  šī institūta vajadzību tagad.

Sākotnēji ar uzņēmējdarbību (mūsdienu izpratnē) nodarbojās tikai individuālas personas (fiziskās personas) - ģimeņu tēvi. Tieši viņi bija galvenie darba veicēji, vadītāji,  īpašnieki un par parādiem uzņēmās atbildību arī  viņi, jo viss piederēja viņiem.

Vērtējot veidojuma (uzņēmēja) un tā dibinātāja vai īpašnieka attiecības, parasti izdala noteikumu vai dibinātājam vai īpašniekam ir saistība (pienākums) atbildēt ar savu personīgo īpašumu, ja viņa nodibinātajam veidojumam pietrūkst mantas vai līdzekļu savu parādu dzēšanai.  Iepriekšminēto veidojumu attiecina pie pilnās atbildības grupas, jo dibinātājs (īpašnieks) nes pilnu atbildību (ar visu savu īpašumu) par parādiem, kas rodas veicot uzņēmējdarbību.

Tomēr, lai veiktu kādu lielāku projektu vai pasākumu, ar saviem līdzekļiem bija par maz. Tādēļ bija jāapvienojas vairākiem indivīdiem, nodibinot līgumsabiedrību (Senajā Romā bija jau pazīstams sabiedrības līgums -  contractus societas),  vēlāk Anglijā un ASV - company, partnership, full partnership, joint - venture.

Par šo līgumsabiedrību parādiem atbildību nesa pilnā apmērā paši dibinātāji, proporcionāli saviem ieguldījumiem. Arī līgumsabiedrības attiecina pie pilnās atbildības grupas.

Dzīve bija pilna neaprēķināma riska, tādēļ katrs mēģināja atrast veidu kā savu atbildību (līdz ar to arī risku) samazināt. Tā ar laiku daži līgumsabiedrības biedri deklarēja, ka viņu atbildība tiks ierobežota (noteikta) tikai ar noteiktu summu vai mantu. Attiecīgi tas samazināja viņu peļņas procentu. Tā radās  komandītsabiedrības - kontinentālajā Eiropā, limited partnership - ASV, Anglijā. Šādu veidojumu zinātnieki sauc par hibrīdiem jeb jauktās atbildības veidojumiem.